Ejot uz izrādi Netikumīgie neatkarīgajā Dirty Deal Teatro, jābūt gatavībā — prasīs un vajadzēs atbildēt. Vismaz sev
Pirms pāris gadiem režisore un multimāksliniece Krista Burāne mani pārsteidza nesagatavotu ar savu izrādi (vai varbūt performanci vai hepeningu) Robežas — gājienu aizsietām acīm pa Purvciema nama dzīvokļiem, neko neredzot, toties uzklausot svešu cilvēku stāstus, salīdzinot tos ar savu pieredzi un ļoti pamatīgi vismaz uz brīdi sašūpojot dažādus iekšējos un ārējos ierobežojumus. Vajadzēja paļauties uz neredzamo cilvēku, kura roka vada, ieslēgt iztēli uz pilnu klapi, lai orientētos situācijā un iederētos tajā. Grūti bija publikai (jo cilvēku ar aizsietām acīm nevar nosaukt par skatītāju), bet varu tikai iedomāties, cik grūti bija tiem Purvciema iedzīvotājiem, kuri, Kristas Burānes pierunāti, bija gatavi dalīties ļoti personiskos stāstos un atklāt svešiniekiem, cik dažādas Latvijas eksistē tepat blakus.
Tā viņa dara. Izvēlas vai pierunā cilvēkus mesties iekšā nezināmā lietā, izpētīt to, par ko citi pat neiedomājas, un pasniegt skatītājiem pilnīgi nekonvencionālā veidā, lai tie, nabagi, vēl ilgi būtu spiesti domāt, ko ir redzējuši, ko — sapratuši un, ja runājuši, vai pateikuši tieši to, ko gribējies izteikt.
Netikumīgo komandā bez Kristas Burānes ir dramaturģe Laila Burāne, scenogrāfs Krišjānis Elviks, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, dzejnieki Kārlis Vērdiņš, Agnese Krivade, Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis un aktieris Reinis Boters. Būtiski arī tas, ka šie darbā ievilktie cilvēki veido pilnīgi fiziski sajūtamu sinerģiju, viņu domas sapinas tik cieši, ka nav atdalāmas līdz autorībai, apaugļo cita citu, izsit aizvien jaunas idejas. Patiesībā Kristai Burānei pat nevajadzētu iespringt, meklējot savām izrādēm nosaukumus — gandrīz vienmēr Robežas būtu pilnīgi atbilstošs virsraksts. Arī šoreiz.
Par sākuma punktu izrādes idejai kalpojuši Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumi par tikumiskās audzināšanas nepieciešamību valsts jaunajiem pilsoņiem. Kuri, ja jau jāaudzina pareizā garā, tad arī ir tie «netikumīgie» jeb ārpus konvencijām un pieņēmumiem eksistējošie. Taču izrāde laikam tomēr nav par viņiem. Vai — ne tikai par viņiem.
Kas ir tās robežas, ko šoreiz jāmēģina pārkāpt vai pārvirzīt, un kas ir to iekšpusē (nosauksim to par sižetu)? Tāda nav, vai arī tas ir pilnīgi individuāli veidojams un sajūtams. Runājot par izrādes fabulu jeb virzību — tā ir diena skolā, 8.b klasē, turklāt aplūkojama no vismaz diviem skatpunktiem — no pusaudžu jeb «ķērpīšu» viedokļa un no pieaugušo, proti, skolotāju pozīcijām. «Ķērpīšus» iemieso Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, un Reinis Boters, kurš savukārt iemieso arī trešo jauno dzejnieku — Kirilu Ēci, kurš pats nepiedalās (bet manā izrādē sēdēja publikas rindās un smējās), kā arī krēsli. Skolotājus iemieso pa brītiņam tie paši trīs spēlētāji un Cēsu Kultūras centra jauktais koris Wenden (mākslinieciskā vadītāja Marika Slotina-Brante) uz ekrāniem katrā Dirty Deal Teatro melnās zāles galā. Vēl ir caurspīdīga, pārvietojama siena — logs, tāfele, ziņojumu dēlis, atslēgas caurums — jebkas, kurā raugoties, var iegūt informāciju par kaut ko citu, kairinošu, nezināmu.
Kristas Burānes izrādei ir visnotaļ sarežģīta uzbūve, kurā kārtu kārtām klājas vairākas realitātes: dzeja mūzikas un kora pastarpinājumā, dzejas tapšana šķietamā acumirkļa improvizācijā, dienasgrāmatas patiesība, ieraudzīta «ķērpīša» acīm, spoža, teatrāla politiskas (vai ētiskas) situācijas parodija, saspēle ar skatītājiem un tā tālāk. Bet šo sarežģītību skatīties ir vienkārši, tāpēc ka, kā jau minēju, katram pielīp kaut kas savs. Vienkārši — jā, bet ne viegli. Jo nepārtraukti galvā jāpārbīda tās nolādētās robežas. Jāformulē atbildes uz jautājumiem, ko pēkšņi var uzdot tie, kas ir spēles telpā. Bet arī tad, ja tieši nenoprasa, ir jāatbild. Vai tā ir dzeja, ja Raimonds Ķirķis, stūrī sēdēdams, vēsā mierā uzskaita norises, kuras veic klasesbiedri? Kur dzeja sākas, un vai ir kāds punkts, kurā tā beidzas? Kur paliek aktieris pats, ja spēlē sevi pašu? Ar ko vispār atšķiras māksla no dzīves? Un kam vajadzīga dzīve, ja mākslā viss ir skaidrāk un koncentrētāk?
Joprojām netieku vaļā no jautājuma, vai tad, ja dzejnieks sēž kaktā un skaita klasesbiedru izgājienus, tā ir dzeja. Es tomēr teiktu — nav. Tāpēc, ka dzeja ir tāds kā zibsnis, kas atklāj veselu kosmosu, kas citādi slēpjas kaut kur tumsā. Bet varbūt tāds kosmoss tajās rindās arī bija, tikai es nepamanīju. Jo Netikumīgie laikam ir arī izrāde par paaudzēm un toleranci.
ooooo
Netikumīgie. Nākamās izrādes 8. un 9. februārī. 15 eiro.
The post Vai tā ir dzeja? appeared first on IR.lv.