Nav noslēpums, ka noīrēt dzīvokli Rīgas centrā kļuvis gandrīz vai par neiespējamo misiju, – pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu, kas rada būtisku cenu kāpumu. Tā augusta vidū vēstīja Latvijas televīzija. Viens no faktoriem ir pieaugošais pieprasījums. Taču stāstam ir arī otra puse – stagnējošs piedāvājums. Šāda nesabalansētība ir vērojama gan īres, gan arī pārdošanas tirgū. Proti, vairāku bremzējošu apstākļu ietekmē Rīgā netiek uzbūvēti un arī renovēti gana daudz dzīvokļu.

Pieaugošs nekustamā īpašuma tirgus – jaunu projektu tapšana, strīdi par jauninājumiem pilsētvidē – parasti liecina, ka valsts ekonomika aug. Cilvēki izvēlas lielākas dzīves platības, no t.s. “blokmājām” pāriet uz kvalitatīviem dzīvokļiem jaunajos projektos. Aug ekskluzīvu dzīvokļu tirgus, kurā naudu pircēji iegulda arī kā investīciju objektā.

Rīgas nekustamo īpašumu tirgū veidojas apburtā loka situācija. Būvniecības cenas turpina mērķtiecīgi kāpt, nereti pat pārsniedzot adekvātu, konkrētajam projektam atbilstošu, līmeni.

Tāpēc nekustamā īpašuma projektos vai nu tiek upurēta kvalitāte, vai arī to cena aug līdz ar būvniecības un materiālu izmaksu kāpumu.

Savukārt maksātspēja daudzos gadījumos ir sasniegusi “psiholoģiskos griestus”, proti, cilvēki uzskata, ka vēl lielāks cenu pieaugums nav pamatots. Abos gadījumos – upurējot kvalitāti vai turpinot celt cenu – nozīmīgi palielinās projekta attīstītāja risks nonākt grūtībās ar objekta pārdošanu. Tāpēc daudzos gadījumos attīstītāji nogaida, ar projekta virzību nesteidzas un jaunbūvējamie dzīvokļi tirgū pagaidām nenonāk.

Viens no precīzākajiem un savlaicīgākajiem indikatoriem par norisēm nekustamo īpašumu tirgū ir t.s. ekskluzīvo īpašumu segments, kur ProKapital attīsta projektus gan Rīgā, gan Tallinā un Viļņā. Piemēram, River Breeze Residence projekts Daugavmalā tika realizēts laikā, kad būvniecības cenas tikai sāka savu augšupeju. Tas nozīmē, ka īpašuma pārdošanas cenā ietilpst gan labs arhitektoniskais un tehniskais risinājums, gan kvalitatīvi materiāli un profesionāli būvnieki. Vai līdzīgā (vai pat nedaudz augstākā) kvadrātmetra cenā  to visu mēs varētu ietilpināt šodien? Noteikti nē. Jo materiālu un būvniecības procesa izmaksas šobrīd augušas par 30% līdz pat 50%.

Minētie apstākļi faktiski ir uz nenoteiktu laiku “iesaldējuši” ekskluzīvo nekustamo īpašumu segmentu. Daži projekti gan cenšas sevi tā pozicionēt, piemēram, labas atrašanās vietas dēļ, taču projekta tehniskie risinājumi tiek novienkāršoti līdz minimumam. Projektu realizēšanas laikā cenas turpina augt, tāpēc no tiem nereti tiek izņemtas atsevišķas komponentes, kas jau nozīmē upurēt projekta kvalitāti. Tā ir pilnīgi iespējams nonāk pat līdz klaji absurdām situācijām, kad, piemēram,  ekskluzīva dzīvojamā nama kāpņu telpa faktiski atrodas ārpus nama un ir neapsildīta. Pastāv risks, ka ekskluzīva īpašuma pircējs, kurš līgumu noslēdzis, piemēram, 2019. gada sākumā, saņems tikai sākotnējās ieceres siluetu – bez adekvāta inženiertehniskā (piemēram, ventilācijas un apsildes risinājumi, komunikācijas u.c.) risinājuma.

Pieaugošais pieprasījums un būvniecības (arī materiālu) izmaksu kāpums ir divi no faktoriem, kas ceļ augšup nekustamā īpašuma cenas. Trešais ir kvalificēta darbaspēka nepietiekamība visās projekta tapšanas stadijās – no rasējuma līdz būvniecībai un gatavas ēkas apzaļumošanai. Tāpēc, pat ES fondu līdzekļu pieplūdei noslēdzoties, cenas turpina pieaugt un aizvien vairāk pircēju prāto par dzīvokļa iegādes vai mājokļa būves atlikšanu.

Vai tas ir pamatots lēmums? Lielā mērā, – tas ir atkarīgs no vajadzības aktualitātes un noskatītā īpašuma kvalitātes. Ja nams ir tapis/ renovēts dažu pēdējo gadu laikā un tajā ir izbūvēti projektā paredzētie risinājumi, tad pat pie salīdzinoši augstas cenas, lēmums par pirkšanu tagad var izrādīties pareizs. Jo, kā jau minēts iepriekš, – daudzi projekti ir “iesaldēti” uz nenoteiktu laiku, bet dažos kvalitāte tiek upurēta par labu cenai. Katrā gadījumā, apsverot nekustamā īpašuma iegādi, svarīgāk nekā agrāk kļuvis rūpīgi iepazīties ar projektu un tā realizāciju, novērtēt tajā iesaistīto pušu (projektētāji, būvnieki, attīstītāji) pieredzi un reputāciju.

Autore ir nekustamā īpašuma attīstītāja Pro Kapital rīkotājdirektore Latvijā

The post Jaunas dzīves telpas meklējumos – vai tiešām pirkums jāatliek? appeared first on IR.lv.

Ir sagadījies tā, ka pēc divpadsmit gadu pauzes atkal ceļoju pa Poliju. No iepriekšējā ceļojuma prātā palikuši līkumainie, šaurie Polijas ceļi. Tagad autobuss žūžo pa perfekti izbūvētām jaunām automaģistrālēm, kuras droši vien nevar salīdzināt ar Vācijas izslavētajiem autobāņiem. Un tomēr. Manī urbinās skaudības tārpiņš – pie mums, Latvijā, tikai nosacīti varēs ar šīm Polijas brauktuvēm salīdzināt Ogres, Jelgavas, Jūrmalas un Siguldas virzienu dažus desmitus kilometrus garus ceļu posmus, un arī tikai tad, kad tajos tiks pabeigti remontdarbi.

Ceļš garš, brauciens ilgs. Vēroju šīs sarežģītās inženierbūves, kas saucas automaģistrāle a la Polska izpildījumā. Tās izbūvētas, apejot biezi apdzīvotās vietas, un šķērso pārsvarā sīkzemnieku zemes īpašumus. Divas divjoslu brauktuves, gan atdalītas, gan norobežotas ar tērauda aizsargbarjerām un kilometriem garām prettrokšņu sētām;  divlīmeņu krustojumi ar graciozām estakādēm un nobrauktuvēm, tilti mazāksvarīgu ceļu šķēršošanai, īpaši tilti lielāku dzīvnieku migrācijai, pazemes pārejas mazākām radībām – ežiem, caunām, āpšiem,- kas nu kur savairojies. Abās maģistrāles pusēs perfekts žogs, kas neļauj dzīvniekiem nokļūt uz brauktuves un izraisīt nelaimi sev un citiem.

Aiz žoga paralēli maģistrālei katrā pusē vēl viens ceļš – tas, acīmredzot, vairāk domāts tuvējo iedzīvotāju, zemnieku vajadzībām, lai piekļūtu saviem laukiem vai mežu īpašumiem. Šis palīgceļš visbiežāk ir asfaltēts, trafarēts ar baltām līnijām, apgādāts ar iespējamajām ceļazīmēm, caurtekām, kuru betonā iestrādātie gali aprīkoti ar metāla margām, bet asfaltētā daļa vēl norobežota ar aizsargbarjeru. Visā garumā ierīkotas uzkrītoši daudzas asfaltētas nobrauktuves, kuras visbiežāk nekur neved, un asfaltēti stāvlaukumi vai apgriešanās vietas – katram gadījumam, ja nu kādam kādreiz ievajagas. (Te man ienāk prātā bēdīgais autostāvlaukuma gals iepretī “Sēnītei” uz Siguldas šosejas.)

Vietās, kur var tikai nojaust, ka tuvumā varētu mist cilvēks, paralēli šim palīgceļam uzbūvēts asfaltēts gājēju celiņš un paralēli tam vēl arī veloceliņš. Bezmaz vai ik pēc kilometra redzami izbetonēti ūdens baseini nenoskārstai vaj’dzībai, kuros iespējams iebrist pa betona kāpnēm, turoties pie balta lentera.

Tur, kur maģistrāle šķērsojusi apmežotu reljefu, būvniecības gaitā izraktie celmi glīti sarindoti appļautā zaļajā zonā skudru, vaguliņu un citu kukainīšu priekam. Par visu padomāts. Varētu teikt – pat par daudz domāts.

Tomēr domāts un arī izdarīts. Kur tam visam rasta nauda? Vai Eiropas regulas Polijas ceļiniekiem paģēr ievērot varžu un vaguliņu labturību, piešķirot finansējumu šim nolūkam, bet Latvijas ceļiniekiem piemērota īpaša drastiska regula?

Katrā ziņā Latvijai bija vienreizēja iespēja tikt pie vienas normālas automaģistrāles, īstenojot Via Baltica projektu. Negribas ticēt, ka Latvijas gadījumā Eiropas likumi bija tie, kas lika saspiesties visam tranzīta transportam vienā brauktuves joslā un rātni spraukties cauri blīvi apdzīvotām vietām no Igaunijas līdz pat Lietuvas robežai. Ka tam tā būs būt, visticamāk, ir konkrēta latviešu bāleliņa reāls paraksts uz attiecīga dokumenta. Kādu motīvu vadīts viņš tādu parakstīja, ir cits stāsts.

Protams, visam pamatā ir nauda. Daudz naudas. Ka poļiem tā ir un viņi prot to likt lietā, ir acīmredzami. Varbūt tas skaidrojams ar to, ka te lielā cieņā ir baznīca, tāpēc pret vienu no Bībeles baušļiem – “Tev nebūs zagt”- ir īpaša bijība.

Ja Latvijas noslēpumainais Misters Divdesmit pieņemtu katoļticību un vērstos baznīcā uz vaļsirdīgu grēku izsūdzēšanu, nebūtu pārsteigts, ka, netiekot līdz grēksūdzes beigām, no biktskrēsla izveltos mācītājs, dziļa emocionālā šoka ķerts.

Gribot negribot nākas atcerēties, kā salīdzinoši īsā vēsturiskā posmā mainījusies mūsu izpratne par to, kas ir maz un kas ir daudz naudas. Hrestomātiskais atgadījums ar trim Latvenergo miljoniem deviņdesmitajos gados: likās, ka tiek nozagta milzu naudas summa, sabiedrība ne pa jokam uztraucās, tika izskatīta krimināllieta. Taču izrādījās, ka vienīgais dokuments, kurš varētu liecināt par lielā mēroga zādzību, bija kopija un nevarēja figurēt kā pierādījums, bet kur ir oriģināls, neviens nezināja. Drīz sekoja G-24 afēra. Mistiskā kārtā bija pazuduši 24 miljoni, bet neviens nepieteicās, ka būtu tos ņēmis. Tā kā apsūdzēts bija ministrs Ģēģeris, bet miljonus pie viņa neatrada, tad viņu nācās notiesāt par nepareizi apmaksātu aviobiļeti.

Tad sekoja Dienvidu tilta celtniecība. Iesākumā tilta izmaksas varēja uzskatīt par pieticīgām, bet tieši tajā laikposmā Latvijā būtiski palielinājās tērauda cenas, un tilta būvniekiem likās, ka tās tuvojas zelta cenai. Bija ļoti izdevīgs iegansts tāmi koriģēt, pareizinot to ar koeficientu 3 vai pat 5, sasniedzot summu dolāru izteiksmē tuvu miljardam. Zīmīgi, ka tieši šajā laikā amerikāņi uzblieza lielāko kontinentā arkveida dzelzsbetona tiltu pār Kolorado upes kanjonu 350 m augstumā par tikai 300 miljoniem, jo viņus Latvijas krīze neskāra. Arī francūži lēti tika galā ar savu 2,5 km garo tiltu pār Tornas upi, kura piloni caurdur mākoņus – par nieka 400 miljoniem eiro.

Mūsu gadījumā tilta būvnieki savam juristu un advokātu kantorim kaut kādā veidā bija spējuši piesaistīt Gudini un Mesinga garus, kuri lika lietā savas iluzionista un hipnotizētāja spējas. Rezultātā līdz pat šai dienai visas bijušās un esošās valsts amatpersonas, arī parastā tauta svēti tic, ka Rīgai nav nozagts otrs Dienvidu tilts, ka tas tiešām ir kniedēts ar tīra zelta kniedēm. Savulaik Valsts kontroliere Sudraba gan mēģināja bilst, ka viņa uzgājusi divdesmit nelietderīgi iztērētus miljonus, bet tam neviens vairs nepievērsa uzmanību.

Pēc visām jau piedzīvotajām naudas afērām, banku krīzēm un nodokļu optimizācijas shēmām sabiedrība jau bija pieradusi, ka pusmiljards šur vai tur vairs nav summa, par kuru šūmēties. Šī situācija varēja iedrošināt čomus, kuri tieši vai pastarpināti guvuši pieredzi iepriekšējās “operācijās”, ķerties klāt kam vērienīgākam – vismaz miljardu vērtam. Tikai jāiekļūst vajadzīgajā partijā, jāieņem vajadzīgie amati Ekonomikas un Finansu ministrijās, jāsakontaktējas ar vajadzīgajiem Saeimas deputātiem un tad jāsāk darbs pie likumdošanas pilnveidošanas. Savu vajadzību tikt pie kārotā miljarda ir jāmāk paslēpt attiecīgā likuma konkrētu punktu un apakšpunktu frāzēs, kuru atslēgas vārdi ir “ekoloģija”, “klimata izmaiņas”, “zaļā enerģija”, “atjaunojamie resursi” un tādā garā. Un, lūk, jums OIK! Kurš var teikt, ka tā ir kārtējā afēra vai zagšana? Viss likumīgi! Bijušās bandītu autoritātes Kaļva-Klops vai Sņegs-Sniedziņš, lai viņiem vieglas smiltis, ja uzzinātu, ka tikt pie tāda piķa var arī tā – bez karstiem stobriem un aukstiem sviedriem, ui, kā viņu kauli mētātos pa zārku!

Nav dzirdēts, ka Latvijā būtu veikti akadēmiski pētījumi pastāvošās korupcijas izvērtēšanā. Vieni uzskata, ka citur, piemēram, Krievijā vai Mozambikā tā ir vēl augstākā līmenī.

Citiem liekas, ka nupat, nupat tiks pieķerti pēdējie atlikušie pērkamie ceļu policisti un kukuļņēmēji urologi. Katrā ziņā par korupcijas kopējo apmēru nevar spriest pēc tiesāto un notiesāto personu skaita – tie visi neaizņemtu pat pusi no cietuma kameras. Toties spriežot pēc naudas summām, kas mistiskā veidā izzudušas no bankām, daudzmiljonu projektiem un iepirkumiem, nenomaksātiem nodokļiem un “nelietderīgi iztērēta” budžeta, iespējams, varētu sastādīt otru valsts gada budžetu.

Piedēvēt korupcijas tēlam literāru epitetu “nezāle” liktos pārāk nenozīmīgi, “koks” – pārāk cēli. Lai nu būtu “krūms”. Korupcijas krūms – kā to izskaust? Dabā viss iekārtots vienkārši. Kam darīšana ar dārzkopību, zina, cik rijīgas ir laputis. Ja tās laikus nepamana, pa tīro noēsts kļūst pat skaistākais rožu krūms. Ja alegoriski iztēlotos, ka visas Latvijas valsts institūcijas, kuras radītas, lai tiktu ievērota likumība, kārtība, taisnība (piemēram, prokuratūra, tiesa, VID, KNAB, policija utt.) , ar visiem to rīcībā esošiem resursiem ir braša laputu armija, tad korupcijas krūmam nebūtu izredžu ilgai zaļošanai. Bet realitātē rodas sajūta, ka šīs laputis ir izdresētas netuvoties jaunajiem dzinumiem un veģetēt ierādītajās pazarēs.

Tad nu pēc šādām bēdīgām atziņām esmu spiests izdarīt secinājumu, ka Latvijā nav un nevar būt nosacījumu, lai pārskatāmā nākotnē taptu uzbūvēta mūsdienīga automaģistrāle, teiksim, Valka – Daugavpils augstāk minēto iemeslu dēļ.

Ja citādi nevar, daļa sabiedrības, kas dzīvo pārticībā un labklājībā, var taču aizklumburot ar Hummer vai Navigator pilnpiedziņas spēkratu līdz tuvākajai Eiropas valsts robežai. Izmantosim jau gatavos Eiropas ceļus!

Lūk, kādas emocionālas domu piruetes šaudās galvā, ja atļaujas doties kaut kur tālāk aiz savas zemes robežām. Mazāk kreņķu, ja sēž mājās un vakaros iztiek ar TV Panorāmu.

Autors ir pensionārs

The post VIA LATVIA? appeared first on IR.lv.

The post tīRĪGA appeared first on IR.lv.

Rīgas dome šogad lēma uz nākamajiem 20 gadiem visu atkritumu apsaimniekošanu uzticēt vienam operatoram – vairāku uzņēmumu veidotai akciju sabiedrībai Tīrīga. Secīgi noslēgtajam līgumam ar Rīgas domi rīdzinieki tika aicināti pārslēgt atkritumu apsaimniekošanas līgumus ar jauno operatoru, kurš sāks darbu septembrī. Jūlijā ar paziņojumu par iespējamu Eiropas Savienības (ES) dibināšanas līguma pārkāpumu nāca klajā Konkurences padome, ierosinot pārkāpuma lietu pret Rīgas domi un Getliņi EKO, paredzot, ka, iespējams, varētu noteikt pagaidu noregulējumu par līguma pārslēgšanas iesaldēšanu. Vērtējot notiekošo, rodas daudzi juridiskas dabas jautājumi un neskaidrības, ņemot vērā, ka koncesijas līgums noslēgts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ievērojot saskaņošanas procedūru ar visām iesaistītajām pusēm.

Atkritumu apsaimniekošanas jautājumus valstī regulē Atkritumu apsaimniekošanas likums (AA likums). Tas paredz, ka pašvaldībai ir tiesības izvēlēties sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzēju kādā no trim veidiem: publisko iepirkuma procedūrā, publiskās un privātās partnerības procedūrā vai nodrošināt pakalpojuma sniegšanu pašai ar saviem resursiem.

Tādēļ kopš 2017.gada 14.februāra, kad Rīgas dome pieņēma lēmumu sākt publiskās un privātās partnerības (PPP) procedūru sadzīves atkritumu apsaimniekotāja izvēlei Rīgā, ar interesi sekoju šim procesam, jo biju tās darba grupas vadītāja vietnieks, kas izstrādāja Publiskās un privātās partnerības likumu (PPP likums) un rakstīju šā likuma tekstu. Saeima PPP likumu pieņēma 2009.gada 18.jūnijā, un tas stājās spēkā tā paša gada 1.oktobrī, taču likuma pieņemšanas laiks sakrita ar krīzes periodu un starptautiskās institūcijas Latvijai tolaik neļāva īstenot PPP projektus.

Kā norādīts PPP likumā, PPP ir ilgtermiņa sadarbība, kas ilgst līdz 30 gadiem, bet PPP likumā paredzētajos gadījumos arī ilgāk.

Jānorāda gan, ka AA likums nosaka – līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju var slēgt uz nedaudz īsāku laika posmu, uz 20 gadiem.

Rīgas dome izvēlējās koncesijas procedūru, lai noteiktu, kurš būs atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzējs, un PPP sadarbību ar  to īstenot institucionālas PPP formā. Rīgas dome kā PPP procedūras publiskais partneris procesam piesaistīja otru publisko partneri – SIA Getliņi EKO, un tas nozīmēja, ka saskaņā ar institucionālās partnerības noteikumiem publiskais partneris ar koncesijas procedūrā noteikto privāto partneri dibina kopsabiedrību, ar kuru tad kā ar privāto partneri publiskie partneri slēdz koncesijas līgumu par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā. Institucionālās partnerības izvēle dod tiesības publiskajam partnerim veikt pastiprinātu koncesijas līguma izpildes kontroli un piedalīties kopsabiedrības pārvaldē, jo saskaņā ar PPP likumā noteikto publiskajam partnerim tiek nodrošināta viena vieta kopsabiedrības valdē un padomē neatkarīgi no tā, cik liela daļa viņam pieder sabiedrības pamatkapitālā.

Koncesijas līguma slēgšanas izvēle no pašvaldības viedokļa ir pamatota, jo saskaņā ar PPP likumā noteikto pakalpojumu koncesijas līguma slēgšanas gadījumā privātajam partnerim tiek nodoti arī šā pakalpojumu ekspluatācijas riski. Ekspluatācijas riski ir ekonomiskie riski, kad privātā partnera ienākumi ir atkarīgi no pakalpojuma galalietotāja pieprasījuma pēc pakalpojuma (pieprasījuma risks) un no tā, vai šis pakalpojums tiek piedāvāts galalietotājam atbilstoši tām prasībām, kuras noteiktas noslēgtajā koncesijas līgumā (pieejamības risks).

Privātā partnera noteikšanai Rīgas dome koncesijas procedūrā organizēja konkursu ar pretendentu atlasi. Konkursā piedalīties varēja pretendenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Konkursa rezultātā pēc pretendentu piedāvājumu izvērtēšanas komisija par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu atzina SIA CREB Rīga iesniegto piedāvājumu. Uz šī pamata SIA Getliņi EKO kopīgi ar SIA CREB Rīga nodibināja kopsabiedrību AS Tīrīga, ar kuru kā ar privāto partneri abi publiskie partneri – Rīgas pilsētas pašvaldība un SIA Getliņi EKO – noslēdza koncesijas līgumu.

Koncesijas līguma noslēgšana nozīmē, ka visas PPP likumā un AA likumā noteiktās procesā iesaistītās kompetentās valsts institūcijas ir devušas savu piekrišanu gan privātā partnera noteikšanas kārtībai, gan arī noslēgtā koncesijas līguma nosacījumiem.

Tādēļ izbrīnu radīja fakts, ka Konkurences padomes (KP) priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama 30.jūlijā LTV1 raidījumā Rīta Panorāma paziņoja, ka KP ir ierosinājusi pārkāpuma lietu pret Rīgas pilsētas pašvaldību un SIA Getliņi EKO par Līguma par Eiropas Savienības darbību 102.panta pārkāpumu saistībā ar pašvaldības lēmumu izveidot atkritumu apsaimniekošanas monopolu Rīgā uz 20 gadiem.

Ierosinot pārkāpuma lietu, KP uzskatījusi, ka, īstenojot PPP procedūru sadzīves atkritumu savākšanas un pārvadāšanas tirgū Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā un noslēdzot koncesijas līgumu uz 20 gadiem, Rīgas pilsētas pašvaldība un SIA Getliņi EKO ir ļaunprātīgi izmantojušas savu atrašanos dominējošā stāvoklī.

Kā izriet no pieejamās informācijas, KP pamatā uzskata, ka

Rīgas pilsētas pašvaldība un SIA Getliņi EKO savu atrašanos dominējošā stāvoklī ļaunprātīgi ir izmantojuši tādējādi, ka Rīgas pilsētā ir samazināts sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonu skaits no trīs uz vienu un ka koncesijas līgums par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu tiek slēgts uz 20 gadiem.

KP savu nostāju pamato ar Konkurences likuma 3.panta otrajā daļā noteikto: “Tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes iestāde, kā arī kapitālsabiedrība, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, savā darbībā nodrošina brīvu un godīgu konkurenci.”

Atkritumu apsaimniekošanas zonu skaits

KP uzskata, ka Rīgas pilsētas pašvaldība un SIA Getliņi EKO nenodrošina brīvu konkurenci, jo turpmāk Rīgā būs viena atkritumu apsaimniekošanas zona un tātad arī viens atkritumu apsaimniekotājs un divi no esošajiem četriem atkritumu apsaimniekotājiem būs spiesti atstāt tirgu.

Izdarot šādu secinājumu, KP nav ņēmusi vērā to, ka pašvaldībai ir likumā noteikta rīcības brīvība sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanā savā administratīvajā teritorijā. Saskaņā ar AA likuma 8. panta pirmās daļas 3. punktā noteikto tikai pašvaldībai ir tiesības, izdodot saistošos noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, noteikt, cik sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās ir sadalīta pašvaldības teritorija.

AA likumā nav noteikts, ka pašvaldībai pirms saistošo noteikumu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā izdošanas šie noteikumi ir jāsaskaņo ar KP, lai nodrošinātu Konkurences likuma 3.panta otrajā daļā noteikto.

No AA likumā noteiktā redzams, ka pašvaldība ne tikai var noteikt visu pašvaldības teritoriju par vienu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonu, bet saskaņā ar 18. panta trešajā daļā noteikto pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var arī noteikt vienu kopīgu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonu, kurā ietilpst vairāku viena atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldību administratīvās teritorijas.

Arī tad, ja Rīgas pilsētas teritorija tiktu sadalīta vairākās atkritumu apsaimniekošanas zonās, iedzīvotājiem nebūtu izvēles iespējas starp dažādu zonu atkritumu apsaimniekotājiem pakalpojuma saņemšanas brīdī, jo konkurence notiktu pakalpojuma sniedzēja atlases brīdī un tiesības apkalpot konkrēto zonu būtu tikai vienam atkritumu apsaimniekotājam. Tāpēc arī uzvarējušais pretendents konkrētajā zonā darbotos monopola apstākļos. Turklāt arī šādā gadījumā pastāv iespēja, ka vairākās pilsētas atkritumu apsaimniekošanas zonās uzvar viens un tas pats pretendents, jo pašvaldība nav tiesīga noteikt, ka viens pretendents var pieteikties atkritumu apsaimniekošanai tikai vienā zonā.

Atkritumu apsaimniekošanas līguma termiņš

Rīgas pilsētas pašvaldība bija ievērojusi Atkritumu apsaimniekošanas likuma 18. panta septītajā daļā noteikto, ka ar PPP procedūrā noteikto privāto partneri atkritumu apsaimniekošanas līgumu var slēgt uz laiku, kas nav ilgāks par 20 gadiem. Rīgas pilsētas pašvaldība acīmredzot izvēlējās līgumu slēgt uz maksimālo likumdevēja noteikto termiņu – 20 gadiem, pamatojot šāda termiņa izvēli ar PPP likumā paredzētajiem finanšu un ekonomiskajiem aprēķiniem (FEA). Tas bija termiņš, kādā privātais partneris, kurš vienīgais veic ieguldījumus projektā, varētu tos uz ilgtermiņa līguma pamata atpelnīt un vienlaikus saglabāt iespējami zemāko pakalpojuma sniegšanas cenu.

Pašvaldība sagatavotos PPP projekta FEA saskaņoja ar Finanšu ministriju, kā to noteic PPP likuma 8. panta otrā daļa. Izskatot aprēķinus, ministrija sniedza Rīgas pilsētas pašvaldībai atzinumu par aprēķinu nosacījumu paredzamo ietekmi uz valsts budžeta ilgtermiņa saistību apjomu un valsts parādu un ar savu atzinumu ļāva pašvaldībai turpināt koncesijas procedūru, tostarp akceptējot pašvaldības FEA attiecībā uz izvēlēto koncesijas līguma periodu – 20 gadiem. Līdz ar to šis 20 gadu termiņš tiek balstīts uz FEA un tas netiek ne politiski, ne administratīvi noteikts. Turklāt vērā ņemams ir fakts, ka pašvaldība koncesijas līgumu ir noslēgusi par konkrētu līgumcenu. Ja tā tiks sasniegta agrāk, nekā būs beidzies līguma darbības termiņš (20 gadi), līguma darbība tiks izbeigta, jo PPP likumā noteikts, ka līgumcena ir kopējā samaksa par PPP līguma izpildi (neņemot vērā pievienotās vērtības nodokli). Turklāt, kā to paredz PPP likuma 9. panta pirmā daļa, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra kā uzraudzības institūcija izvērtēja FEA iekļautos pieņēmumus un risku sadali starp publisko partneri un privāto partneri PPP līgumā un sniedza atzinumu par tiem.

Iebildumus par to, ka PPP procedūrā pašvaldības varēs slēgt līgumus ar apsaimniekotāju uz 20 gadu termiņu, KP izteica jau 2010. gadā, kad Saeima skatīja AA likumprojektu, kurā sākotnēji bija ietverts 10 gadu līguma slēgšanas termiņš, bet 2.lasījumam tika iesniegts priekšlikums šo termiņu pagarināt līdz 20 gadiem. KP ar savu 2010.gada 22.jūlija vēstuli Nr.1491 aicināja Saeimu neatbalstīt šo priekšlikumu, jo KP ieskatā īsāki termiņi ne vien veicina savstarpējo konkurenci, mazina ģeogrāfiskā tirgus sadales risku atkritumu apsaimniekotāju starpā, bet arī stimulē atkritumu apsaimniekotājus uzturēt konkurētspējīgu cenu un kvalitāti.

Taču Saeima, kas ir vienīgais likumdevējs Latvijā, šo KP iebildumu neņēma vērā un tādējādi deva novērtējumu šiem KP iebildumiem, un pieņēma AA likuma 18.panta septīto daļu redakcijā, kas paredzēja, ka normatīvajos aktos par PPP noteiktajā kārtībā līgumu var slēgt uz laiku, kas nav ilgāks par 20 gadiem.

Tiesiskā un demokrātiskā valstī būtu sagaidāms, ka likumdevēja pieņemtos likumus respektē un ievēro gan ikviena privātpersona, gan arī valsts iestādes, šajā gadījumā KP. Līdz ar to – ja likumdevējs likumprojekta izskatīšanas gaitā vienreiz jau noraidījis KP iebildumus par līguma noslēgšanas termiņu uz 20 gadiem, būtu sagaidāms, ka KP šādu likumdevēja lēmumu ņems vērā un respektēs, nevis rīkosies pretēji, kā tas pašlaik notiek Rīgas pilsētas pašvaldības gadījumā, kad KP iebilst pret to, ka pašvaldība koncesijas līgumu slēdz uz 20 gadu termiņu, kā to ir noteicis likumdevējs, un izmanto šo termiņu kā ieganstu pagaidu noregulējuma piemērošanai.

To, ka arī uz 30 gadiem noslēgts atkritumu apsaimniekošanas līgums nodrošina kvalitatīvu atkritumu apsaimniekošanu, apliecina Siguldas pilsētas pieredze.

Pašvaldības likumā noteiktā rīcības brīvība

Kā redzams no iepriekš minētā, AA likums paredz pašvaldībai rīcības brīvību gan noteikt atkritumu apsaimniekošanas zonu skaitu pašvaldības teritorijā, gan līguma slēgšanas termiņu ar atkritumu apsaimniekotāju, kas noteikts PPP  procedūrā.

Tāpat AA likuma 18. panta pirmajā daļā noteikts, ka atkritumu apsaimniekotāju pašvaldība var noteikt ne tikai PPP procedūrā, bet arī Publisko iepirkumu likuma noteiktajā kārtībā. Turklāt Publisko iepirkumu likuma 3. panta 7. punkts noteic, ka šo likumu nepiemēro tādas institūcijas veiktajiem būvdarbiem vai piegādēm, vai sniegtajiem pakalpojumiem, kura vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem: a) tā atrodas viena vai vairāku pasūtītāju pilnīgā kontrolē (šāda kontrole izpaužas kā tiesības ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus); b) vismaz 80 procentus tās gada finanšu apgrozījuma veido konkrētu uzdevumu izpilde kontrolējošo pasūtītāju interesēs vai citu pasūtītāju interesēs, kurus kontrolē šo institūciju kontrolējošie pasūtītāji; c) tās kapitāla daļas vai akcijas pilnībā pieder pasūtītājiem, kas to kontrolē. Minētā norma būtībā paredz to, ka pašvaldība var nepiemērot publisko iepirkumu regulējošos normatīvos aktus, bet tā vietā izveidot pati savu uzņēmumu, kas sniegs tai attiecīgo pakalpojumu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 2015.gada 23.janvāra spriedumā lietā SKA-17/2015 ar virsrakstu “Pašvaldības rīcības brīvība, izvēloties atkritumu apsaimniekotāju”, analizējot AA likuma normas, ir definējis judikatūras tēzi: “Atkritumu apsaimniekošanas likuma un Publisko iepirkumu likuma normas paredz pašvaldībai tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzēju kādā no trim veidiem: 1) iepirkuma procedūrā; 2) publiskās un privātās partnerības procedūrā; 3) nodrošināt pakalpojuma sniegšanu pašai ar saviem resursiem. Tādējādi tiesai nav tiesiska pamata ierobežot pašvaldības rīcības brīvību un likt tai obligāti izvēlēties pakalpojuma sniedzēju vienā no šiem veidiem.”

Kā redzams no AA likuma normām, tāda pati rīcības brīvība pašvaldībām ir, gan nosakot atkritumu apsaimniekošanas zonu skaitu pašvaldības teritorijā, gan nosakot līguma slēgšanas termiņu ar atkritumu apsaimniekotāju, kas noteikts PPP  procedūrā.

Ja tiesai nav tiesību ierobežot AA likumā noteikto pašvaldības rīcības brīvību, tad tādu tiesību nav arī KP, ierosinot piemērot pagaidu noregulējumu.

Iespējamie zaudējumi un to segšana

Ja KP pieņems lēmumu piemērot pagaidu noregulējumu, kura rezultātā būs noteikts aizliegums īstenot noslēgto koncesijas līgumu uz lietas izmeklēšanas laiku, līguma pusēm radīsies zaudējumi. Kā norādījusi KP, lietas izmeklēšana var ilgt pat divus gadus. Tas nozīmē, ka zaudējumi būs ievērojami.

Ja galarezultātā tiks secināts (tiesas procesā vai citā noregulējuma procesā), ka KP piemērotais pagaidu noregulējums nav bijis pamatots, tad koncesijas līguma īstenošanā iesaistītās privātpersonas varēs Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktajā kārtībā prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, un šo zaudējumu atlīdzināšanas finansēšanas avots būs valsts pamatbudžets.

Autors ir praktizējošs jurists un Publiskās un privātās partnerības likuma izstrādes darba grupas vadītāja vietnieks

The post Vai Konkurences padome ir tiesīga ierobežot likumā noteikto pašvaldības rīcības brīvību? appeared first on IR.lv.

Strādājot dažādās nozarēs un ar dažādām darba specifikām, tāpat klausoties neskaitāmas sarunas par dažādiem darba apstākļiem un komunikāciju starp kolēģiem/vadītājiem, ir skaidri izkristalizējušies daži pieturas punkti. Šeit būs daži ieteikumi, kā panākt, lai radoša personība darbā pārtop par nobijušos, izpildfunkciju veicošu biroja planktonu. Vai tomēr tie ieteikumi ir komandas stiprināšanai? Izlemiet paši!

Laika nosišanas veids – atskaišu rakstīšana

Bieži esmu dzirdējusi un pati personīgi izjutusi, ko nozīmē atskaitīties par katru darbā pavadīto minūti. Atskaites rakstīšana, izmantojot Excel tabulas, prasa ne tikai darbinieka laiku, tās rakstot, bet arī vadītājam – tās lasot. Protams, darbu var padarīt produktīvāku, ja ir zināms, cik un kurš pienākums laika aizņem un kā to optimizēt, bet vai tiešām tas ir galvenais iemesls? Iesaku pajautāt sev – vai atskaites lapas pieprasīšanai ir kontroles funkcija? Ja tā, tad tas ir viens no lieliskiem veidiem, kā darbiniekam likt nepārtraukti, katru dienu pierādīt savu eksistenci konkrētajā uzņēmumā.

Iespējams, ka var rasties sajūta, ka darbinieks nespēj pats plānot savu laiku, lai darbu darītu efektīvi. Cilvēks nav sistēma vai robots, nav iespējams pielīdzināt testa rezultātus, cik lielā ātrumā un kādā kvantumā ierīce spēj saražot noteiktas vienības. Vai 10 minūšu saruna ar potenciālo klientu sniedz tādu pašu rezultātu, ja telefonsaruna notiek ilgāk? Kā sodīsim darbinieku, ja ilgāka saruna nenoved pie pozitīva rezultāta? Būsim godīgi paši pret sevi un citiem – cilvēka “mehānisms” radoši spēj darboties, ja tam ļauj to darīt. Darba augļus var novērot arī citādākā veidā un atcerieties – katra darba fiksēšana arī prasa dārgo laiku. Jo skaidrāki un saprotamāki darba uzdevumi, jo redzamāki rezultāti.

Likt izpildīt mistiski nospraustos mērķus

Katram uzņēmumam neatkarīgi no darbības pamatprincipiem ir jānosprauž sasniedzamie mērķi, piemēram, gada griezumā vai kādā noteiktā periodā. Ļaujiet darbiniekiem iesaistīties un sniegt savas idejas – ko mēs kopā varam darīt kā komanda, lai sasniegtu kopīgo mērķi. “Kopā” un “kopīgs” ir atslēgas vārdi.

Protams, lēmumu pieņem vadītājs, bet darbiniekam būs skaidrs mērķis, ko sasniegt, un iesaiste šajā stāstā ir galvenais. Iesaistes dēļ komanda var strādāt ar misijas apziņu, ka tā nav tikai dzīvošana no “algas līdz algai”, bet gan “es piedalījos, mēs kopā varam sasniegt vairāk”.

Garlaicība nav bezdarbība

Nepārtraukti intensīvi darba apstākļi neļauj raisīties radošām un jaunām idejām. Iespējams, ka uzņēmumā viss strādā labi, rezultāti ir apmierinoši un sen izstrādātas idejas strādā. Klasikai, protams, nav ne vainas, bet attīstība liecina par izaugsmi. Vai smagi nodarbinātam darbiniekam ir laika ģenerēt jaunas idejas? Vai ir laiks apsēsties un parunāt ar kolēģiem, uztaisīt kādu prāta vētru?

Trakākās un labākās idejas rodas tad, kad satiekas dažādi viedokļi, un katrā uzņēmumā ir cilvēki ar dažādām pieredzēm un citādu skatījumu. Ļaujiet darbiniekiem mazliet pagarlaikoties, neturiet roku uz pulsa. Izveidojiet kādu atpūtu, saliedēšanas pasākumu darba laikā. Iedibiniet tradīcijas – dinamisku pauzi darba dienas vidū, kafijas pauzi, nedēļu nobeidzot.

Nepareizo uzdevumu deleģēšana

Viena no lielākajām kļūdām ir neizprast sava darbinieka kompetenci un stiprās puses. Vai esi iepazinis savu komandu? Ja darbiniekam tiks uzlikts darba uzdevums, kuru viņš neizprot vai zina, ka pildīs ar grūtībām, viņš nekad to neatzīs. Rezultātā būs noguris, iespējams, sevi noniecinājis, komandas biedrs, kuram bail no jaunu uzdevumu saņemšanas.

Citreiz der pavērot – ne tikai darbinieku noslogotību, bet gan to, ko viņiem visvairāk patīk darīt. Un, lūdzu, beidziet uzdot darba intervijās to satrūdējušo jautājumu – kādas ir tavas vājās puses? Jo jūs to noteikti piefiksēsiet un mēģināsiet saskatīt katrā darba izpildē.

Jaunu ideju “nociršana saknē”

Kritikai jābūt, taču to varētu arī pavērst citādāk – ideju ģenerēšana. Iedomājieties, komandas biedrs, padotais vai kolēģis nāk klajā ar jaunu ideju, bet komanda uzreiz izsaka savu kritiku. Tāpat arī vadība – ilgi neatbild, ieliek jautājumu neprioritāro darbu sarakstā, liek saskaņot ar neskaitāmiem darbiniekiem utt., pirms ideja vispār ir izstrādāta. Tas tikai pavairos bailes iniciēt kādas, iespējams, ļoti pelnošas idejas. Ņemiet jebkuru ideju ar prieku, sasauciet komandu un kopā apspriediet idejas attīstības scenārijus! Tā idejā tiks iesaistīti visi, kuriem, iespējams pēc tam ideja būs jārealizē. Un atkal – komandā ir spēks.

Autore ir komunikācijas bakalaure

The post Kā salauzt radošu personību darbā? appeared first on IR.lv.

Publiskajā telpā ir ļoti daudz pretrunīgas informācijas par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā no šā gada 15.septembra. Gan par to kas to veiks, kas to drīkst veikt, gan par to, vai rīdziniekiem jāpārslēdz vai nav jāpārslēdz līgumi ar “Tīrīga”. Saprotams, ka šajā informācijas juceklī ir grūti saprast, kas ir noticis, kāpēc, vai un kāda būtu pareizākā rīcība attiecībā uz līgumu pārslēgšanu. Neaizstāvot Rīgas domes izvēlētā modeļa pareizību vai nepareizību, ir pilnīgi skaidrs, ka 15.septembrī kādam atkritumi no Rīgas parkiem, ielām un pagalmiem būs jāizved. Jautājums ir tikai viens – kurš to darīs?

Atkritumu apsaimniekošanas iepirkuma šķēršļu trase

Diskusijas par to, kā Rīgā tiks organizēta atkritumu apsaimniekošanas sistēma noritējušas jau gadiem ilgi. 2012.gadā arī Satversmes tiesa atzina esošo kārtību par neatbilstošu Latvijas normatīvajiem aktiem. Tad vairākus gadus Rīgas dome analizēja, vērtēja un diskutēja, kamēr 2017.gadā pieņēma lēmumu par publiskās privātās partnerības (PPP) modeli ar vienu apsaimniekošanas zonu un 20 gadu termiņu. Starp citu, likums pieļauj pat 30 gadu termiņu.

Pēc tam 2018.gada vasarā Rīgas domes uzdevumā SIA “Getliņi EKO” izsludināja starptautisku iepirkumu par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā. Konkursa dokumentācija tika skaņota virknē valsts iestāžu. Plānotais līguma termiņš 20 gadi. Konkursa prasības apjomīgas – sākot ar atjaunotu autoparku, vienotu klientu centru un beidzot ar miljoniem eiro investīcijām atkritumu apsaimniekošanas un šķirošanas infrastruktūrā.

Mūsu uzņēmums viens pats diemžēl nodrošināt pakalpojumu visā Rīgā nevar, jo šobrīd apkalpojam ap 20% rīdzinieku, un arī tik apjomīgas investīcijas pat 20 gadu periodā nespējam veikt. Tāpēc meklējām partnerus. Vispirms starptautiski. Kad tas neizdevās un neviens no mūsu uzrunātajiem ārvalstu spēlētājiem nebija gatavs piedalīties iepirkumā, tad skatījāmies pēc partnera savu konkurentu vidū vietējā tirgū. Piedāvājumu iepirkumā gatavojām kopā ar SIA “Clean R”, kas jau šobrīd apkalpo teju 70% rīdzinieku. Mūsu kopīgs piedāvājums šajā iepirkumā nenozīmē, ka uzņēmumi ir apvienojušies vai plāno to darīt. Mēs joprojām esam un būsim sīvākie konkurenti, kuri turpinās konkurēt arī Rīgā par klientiem vēl virknē vides apsaimniekošanas pakalpojumu, piemēram, būvgružu, videi kaitīgo preču apsaimniekošanā un telpu un teritoriju uzkopšanā.

Konkursu pēc vairākām norises kārtām noslēdza 2019.gada maijā, kad par uzvarētāju atzina SIA “Clean R” un SIA “Eco Baltia vide” kopīgi sagatavoto piedāvājumu. Tālāk sekoja pārsūdzības process, kura laikā neviens rezultātu nepārsūdzēja, tad jau koncesijas līguma parakstīšana un “Tīrīga” izveide kopā ar pašvaldības uzņēmumu SIA “Getliņi EKO”, kura galvenais uzdevums ir kontrolēt un uzraudzīt “Tīrīga” darbību, lai nepieļautu situācijas, piemēram, nepamatotu cenu kāpumu, par ko šobrīd spekulē arī publiskajā telpā.

Trīs mēnešu sprints jaunās kārtības iedibināšanai

Konkurences padome (KP), lai gan varēja iesaistīties jau iepirkuma gaitā un tad pieņemt kādus lēmumus, kas apturētu šāda iepirkuma tālāku virzību, lietu pret Rīgas domi un SIA “Getliņi EKO” par iespējamu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmatošanu sāka tikai mēnesi pēc līgumu noslēgšanas (jūnijā) un publiskajā telpā par to paziņoja vēl vēlāk. Es augstu vērtēju KP darbu un profesionalitāti un nekādā veidā nevēlos to traucēt vai ietekmēt, taču atkritumu apsaimniekošanas nozares likumdošana paredz, ka trīs mēnešu laikā pēc līguma parakstīšanas ar pašvaldību operatoram ir jāsāk sniegt pakalpojums un visi iepriekš noslēgtie līgumi līdz ar to zaudē spēku. Tā tas ir visās pašvaldībās.

Šo trīs mēnešu laikā operatoram ir jānodrošina līgumu pārslēgšanas process, jāsagatavojas pakalpojuma sniegšanai, jānodrošina konteineri, transports, jāizveido grafiki utt.  Šo procesu sāka un šobrīd turpina arī “Tīrīga”, lai 15.septembrī varētu izvest atkritumus tiem iedzīvotājiem, kas būs noslēguši līgumus, un pildītu citas prasības, ko paredz iepirkums, piemēram, attiecībā uz investīcijām šķirošanas infrastruktūrā.

Atkritumu lielpilsēta Rīga

Rīgā dienā rodas vismaz 700 tonnas nešķirotu sadzīves atkritumu, kas ir jānogādā atkritumu noglabāšanas poligonā. Salīdzinājumam – tas ir tikpat, cik divās nedēļās izved no visa Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas reģiona. Turklāt šajā skaitlī nav iekšā tas apjoms, ko cilvēki sašķiro publiskajos šķirošanas konteineros.

Lai kā mums dažkārt gribētos to noliegt, ikviens no mums palīdz radīt šo apjomu. Tāpēc ikviens no mums ir līdzatbildīgs arī par to, lai mūsu rīcības sekas, neradītu atkritumu izgāztuves vidē un dabā. Katra diena, kad Rīgā netiks izvesti atkritumi, nozīmēs milzīgu apjomu izgāztuvju pagalmos un citos mūsu ikdienas maršrutos, kuru sakopšana, pat atjaunojot atkritumu izvešanu, prasīs nedēļas, nerunājot par tām izgāztuvēm, kas veidosies Pierīgas mežos, un ko uzreiz nevarēs identificēt. Tad nākamajā Lielajā talkā atkal varēsim kolektīvi lepoties ar lielo savākto atkritumu apjomu, lai arī tam tā nebūtu jābūt.

Lai arī ir 21.gadsimts, diemžēl nomainīt atkritumu apsaimniekotājus nav kā pārlikt telefonam SIM karti, nospiest OFF/ON pogu un pāris minūšu laikā būt jau cita mobilo sakaru operatora klientam un saņemt pakalpojumus pilnā apmērā. Atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšana ir laika un resursu ziņā ietilpīgs process – jānoslēdz līgums, kurā atšķirīgi konteineru tilpumi, pakalpojumu sniegšanas adreses, izvešanas biežumi, vārtu kodi, atslēgas utt. Pēc tam visi individuālie dati jāievada sistēmās, jāsagatavo maršruti, izvešanas grafiki, jānodrošina konteineri un jāveic vēl citas neskaitāmas darbības, lai konteiners grafikā paredzētajā laikā klientam tiktu izvests.

Atkritumu krīze Rīgā – skaidrā nākotnes realitāte

Es saprotu cilvēkus, kuri šobrīd nav gatavi pieņemt pārmaiņas cenu kāpumu, līguma nosacījumu, perioda vai vēl kādu iemeslu dēļ. Taču nekādā veidā nevaru atbalstīt aicinājumus nepārslēgt līgumus un atkritumus pēc 15.septembra izmest ielās ar cerību, ka Rīgas dome būs spiesta tos savākt. Turklāt attiecībā uz līgumu pārslēgšanu ikvienam ir jāņem vērā, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošo Atkritumu apsaimniekošanas likumu neviens cits operators no 15.septembra Rīgā pakalpojumus sniegt nevarēs. Juridiski tādas tiesības būs tikai “Tīrīga”.

Esošie operatori saskaņā ar esošajiem klientu līgumiem nedrīkstēs izvest atkritumus vai apkalpot publiskos šķirošanas punktus galvaspilsētā.  To nedrīkstēs darīt arī ne situācijā, ja KP tomēr piemēros pagaidu noregulējumu koncesijas līgumam vai pieņems kādu citu lēmumu, kas varētu liegt “Tīrīga” izvest Rīgā atkritumus.

Uz iespējamo krīzes situāciju jau pirms vairāk nekā mēneša vērsām arī valsts iestāžu un Rīgas domes uzmanību, aicinot pusēm sākt konstruktīvu sarunu un rast tiesisku risinājumu, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu nepārtrauktību Rīgā. Atbildējusi pagaidām ir tikai viena ministrija, kas norādījusi, ka uz to šis jautājums neattiecas.

Tāpēc var jau politiskās karjeras nolūkos aicināt cilvēkus neslēgt līgumus, atkritumus izmest ielās un cerēt, ka Rīgas dome tos savāks, bet dienas beigās jautājums tāpat būs – kurš šos atkritumus izvedīs un cik tas maksās, ņemot vērā, ka tad nebūs jāizber konteineri, bet arī ar lāpstām un ekskavatoriem jātīra gružu kaudzes? Un cik ilgā izdosies atkritumu apsaimniekošanu Rīgā atjaunot tādā līmenī, lai pārpildīti konteineri un izgāztuves ap tiem būtu izņēmums, nevis standarts?

Autors ir vides apsaimniekošanas uzņēmuma SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs

The post Atkritumu krīzes priekšvakarā appeared first on IR.lv.

Tiesnešu un mediju attiecības Latvijā un arī citur pasaulē ir kompleksas un bieži pretrunīgas. Žurnālisti regulāri vērtē un preses izdevumu lapās “notiesā” tiesas procesa dalībnieku, pirms tas vēl sācis aizstāvības procesu, ignorējot nevainīguma prezumpciju. Žurnālisti arī tur aizdomās tiesnešus par neobjektivitāti vai pasludina tos par līdzdalīgiem procesa dalībnieku pārkāpumos.

Arī tiesnešu attieksmi pret medijiem ilgstošā laika posmā varētu aprakstīt kā pasīvi negatīvu. Tiesneši uzskata un arī izsakās, ka mediji nav kompetenti, meklē sensācijas un nesaprot tiesu darba specifiku. Žurnālisti tikai traucējot tiesu darbu un tiražējot negatīvu viedokli par tiesām, un tāpēc kopumā tie kaitējot tiesiskai sistēmai.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā pastāvīgu un noturīgu mediju interesi par tiesu darbu kā sabiedriski nozīmīgu un nepieciešamu Ceturtas varas funkciju izpildi, juridiskajā vidē daudz tiek apspriesti atvērtas komunikācijas principi un to ievērošanas nepieciešamība.

Vēl 2015. gadā izsludinātajās Vadlīnijās saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem tiesu varai piederīgās profesijas šādi formulēja atvērtas komunikācijas principu – “atvieglot plašsaziņas līdzekļu piekļuvi patiesai un uz objektīviem faktiem balstītai informācijai un veicināt tiesu varai piederīgo profesiju pārstāvju – tiesnešu, prokuroru, advokātu – un plašsaziņas līdzekļu pienācīgu savstarpēju komunikāciju atbilstoši tiesību aktiem nolūkā veicināt sabiedrības izpratni par tiesnešu, prokuroru, advokātu un tiesu sistēmas lomu kopumā”.

Atvērtās komunikācijas princips vispirms jau nozīmē tiesu gatavību paust viedokli un skaidrot tiesu darbību sabiedrībai publiskā vidē. Realitātē šai saziņai ir vairāki šķēršļi, kas joprojām nenodrošina pilnīgu un pietiekamu informācijas plūsmu par medijus interesējošām tēmām.

Pirmkārt, saturs. Satura noteikšanai jāformulē noteikta Mediju politika, atbildot uz jautājumiem: kas no plašā tiesas darba varētu interesēt sabiedrību? Tiesu runas personas atbilstoši komunikācijas stratēģijai gatavo materiālus par tiesu darba vispārējiem principiem un aktualitātēm. Konkrētu lietu atspoguļojums ir visnotaļ ierobežots, ņemot vērā procesuālajos likumos noteiktos ierobežojumus. Žurnālisti savukārt gandrīz vienmēr interesējas tikai par konkrētu lietu izskatīšanas gaitu, noteiktiem tiesnešiem un sabiedrībā pazīstamu personu statusu, uzvedību vai darbību tiesas procesos. Mediju politikas uzdevums ir sinhronizēt abas plūsmas.

Otrkārt, saziņas forma. Iepriekšminētās vadlīnijas atgādina, ka komunikācija nozīmē mediju un tiesas divvirzienu saziņu. Tātad tiesa ne tikai izplata paziņojumus, bet uzklausa medijus un atbild uz to jautājumiem. Praksē gadās, ka žurnālistu uzdotie precīzie jautājumi vai nu tiek ignorēti, vai uz tiem sniegtas vispārējas, nerelevantas atbildes.

Treškārt, saziņas dinamika: reaktīvi vai proaktīvi. Atbilstoši komunikācijas vadlīnijām “tiesu sistēma ne tikai reaģē uz plašsaziņas līdzekļu jautājumiem, bet sabiedrībai aktuālu informāciju sniedz pēc savas iniciatīvas”.

Ir skaidrs, ka tiesai nav jāvairās no žurnālistu uzmanības, bet jāizmanto mediju interese aktuālo jautājumu iecelšanai mediju un sabiedrības dienas kārtības pirmajās lappusēs. Jo taisnīgums ne vien faktiski jānodrošina, bet arī jārada sabiedrībā pārliecība, ka tas ir nodrošināts.

Tiesai ir būtiski būt aktīvai, lai mediju un tiesas attiecības virzītu demokrātiskas valsts, tiesiskas iekārtas un tiesu sistēmas vērtību ietvarā. Sadarbojoties ar medijiem, tiesai arī jāpilda izglītojošā un sabiedrības tiesisko apziņu attīstošā loma. Attīstot šādu kvalitatīvu sadarbību, tieši mediji varēs vispiemērotāk pildīt tiesnešu deontoloģijas principos pieprasīto informētā un saprātīgā neitrālā vērotāja lomu.

Autors ir zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors

Šīs raksts balstās uz Laura Liepas darba Tiesneša un tiesas tēls mediju telpā: statuss quo un tiesu sistēmas atbilde  fragmentiem, kas pilnā apjomā tiks publicēts grāmatā Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu, kas top Latvijas Vēstneša grāmatu apgādā un plašākai sabiedrībai būs pieejama no 18. oktobra.

The post Mediju domas par tiesu varu, tiesnešiem un otrādi appeared first on IR.lv.

Līdz ar jauno mācību gadu bērni un pusaudži lielāko daļu dienas pavadīs skolā, tāpēc pedagogiem ir būtiska loma kibermobinga jeb emocionālās pazemošanas internetā mazināšanā. Lai veiksmīgi sāktu sarunu ar skolēniem par šo problēmu, sagatavotos tai un zinātu, ko darīt ikdienā kibermobinga mazināšanā, iniciatīvas “Iekod pirkstā!” ietvaros mobilo sakaru operators BITE un Latvijas Drošāka interneta centrs (Drošsinternets.lv) ir sagatavojuši praktiskus padomus pedagogiem.

# Iemanto uzmanību ar zināšanām!

Mūsdienās liela daļa bērnu un pusaudžu ikdienas norisinās digitālajā vidē. Tāpēc bieži vien viņi nevēlas ieklausīties padomos, ko sniedz pedagogi, jo viņiem šķiet, ka pieaugušie neizprot digitālajā pasaulē notiekošo un nezina, kas jauniešiem ir aktuāli. Pedagogiem ir būtiski kliedēt šo pieņēmumu.

Lai varētu runāt ar skolēniem par emocionālo pazemošanu internetā, pedagogiem, ir “jāapbruņojas” ar zināšanām par kibermobingu un digitālās vides aktualitātēm skolēnu vidū. Piemēram, ir svarīgi zināt, kādās tiešsaistes aktivitātēs bērni un pusaudži tagad pavada laiku un kādas tēmas tur patlaban ir aktuālas – kurus sociālos tīklus skolēni lieto, par kādām aktuālām tēmām tur raksta, kādas ir populārākās spēles vai mobilās aplikācijas  u.tml.

Zinot par aktualitātēm auditorijā, sākt sarunu vienmēr būs vienkāršāk. Tā būs iespēja pieteikt sevi kā līdzvērtīgu sarunas biedru, izrādīt kopīgas intereses un iesaistīt dialogā skolēnus. Kāpēc lai jūs neorganizētu skolā klases stundā skolēniem prezentāciju dienu “Mana iecienītākā nodarbe internetā”? Tas ļaus pedagogiem vienmēr būt lietas kursā par to, kas bērniem ir aktuāli.

# Esi sarunas iniciators dažādos veidos!

Ir vienkāršāk par problēmu nerunāt un ignorēt to, tāpēc mērķtiecīga sarunas uzsākšana ar skolēniem par kibermobingu un ikdienas uzvedību internetā, ir stūrakmens tā izskaušanai. Tiesa, reizēm pedagogi ir skeptiski, ka tiešas sarunas iniciēšana par problēmu cietīs neveiksmi šajā auditorijā vai izraisīs nievājošu pretreakciju. Ko darīt?

Eksperti norāda, ka efektīvs veids, kā sākt sarunu par šo tēmu, ir integrēt to citas tēmas saturā. Piemēram, lai stāstītu par uzvedības normām digitālajā pasaulē, kas pamatprincipos ir teju identiskas reālajai dzīvei, šo tēmu var efektīvi integrēt vēstures, literatūras un pat informātikas saturā. To var apspriest, runājot par naida runas gadījumiem vēsturiskos notikumos, analizējot tehnoloģiju un interneta iespējas vai lasot kādu literatūras darbu, kur neizpaliek savstarpējo attiecību risināšana u.tml.

Patiesībā pedagogu uzdevums ir būt radošiem un atrast kibermobinga potenciālu sasaisti ar mācību saturu. Turklāt kibermobinga tematiku var integrēt arī dažādos skolas pasākumos, piemēram, nosakot to kā galveno tēmu sporta dienas aktivitātēm, dzejoļu un stāstu rakstīšanas, kā arī zīmēšanas konkursiem u.tml., tādējādi veicinot apziņu, ka otra apsaukāšana – vienalga, digitālajā vidē vai reālajā dzīvē – šajā skolā netiek akceptēta.

# Seko līdzi skolēnu aktivitātēm tiešsaistē!

Lai skolēnu ikdienas paradumos iedibinātu cieņpilnas savstarpējās attiecības ne tikai reālajā, bet arī virtuālajā pasaulē, tam būs nepieciešams laiks. Tāpēc ir būtiski, lai pedagogi ir klātesoši ne tikai skolā, bet arī tiešsaistē. Piemēram, klases audzinātājs var kļūt par klases grupas administratoru mobilajā aplikācijā “WhatsApp”, kā arī izveidot klases grupu sociālajā tīklā “Facebook”, vienlaikus pirms tam vienojoties par noteikumiem, tajā skaitā sarakstes formu un stilu. Pedagogi pēc savas izvēles var gan veidot draudzību ar skolēniem sociālajos tīklos, gan arī sekot viņu aktivitātēm “YouTube”, “Instagram”, “Snapchat” u.c. platformās vai vienkārši šīs aktivitātes pārrunāt klātienē.

Iespēju ir daudz, un tām ir liela nozīme kibermobinga mazināšanā. Iesaiste skolēnu aktivitātēs tiešsaistē, sekošana līdzi tam, kādas darbības tīmeklī veic bērni un pusaudži, ir efektīvs veids kā identificēt emocionālo pazemošanu internetā.

Kibermobings izpaužas vairākos veidos – kā aizskaroši komentāri sociālajos tīklos, bez otra atļaujas publicētas izķēmotas fotogrāfijas, nievājošas ziņas sarakstē u.c. Savukārt starp interneta platformām, kur tas novērojams, ir sociālie tīkli “Instagram”, “Facebook”, “Snapchat”, “YouTube”, kā arī mobilās lietotnes “WhatsApp”, “Facebook Messenger” u.tml., taču jāatceras, ka kibermobings var tikt īstenots arī zvanu un īsziņu veidā.

# Aicini skolēnus ziņot!

Šo vardarbības veidu par īpaši bīstamu padara tas, ka varmāka to var izvērst pret upuri 24/7. Papildus tam, kibermobingā parasti ir iesaistīti vairāk nekā divi cilvēki – varmāka, upuris, atbalstītāji, kas motivē varmākas izdarības, kā arī klusējošais vairākums, kuri zina, ka emocionālā pazemošana internetā notiek, bet neko nedara, jo paši baidās kļūt par tās upuri.

Lai mudinātu skolēnus ziņot par kibermobingu, sevišķi upurus un klusējošo vairākumu, pedagogiem ir īpaši svarīgi veicināt viņos izpratni par to, ka nevienam bērnam vai pusaudzim nav jāpaliek vienam pašam ar savu problēmu. Tāpat sarunās jāuzsver, ka kibermobinga situācijas risināšanā izšķiroša loma ir tieši pieaugušo iesaistei un viņu kopīgam darbam ar upuri un varmāku.

Gan skolēni, gan viņu vecāki un pedagogi var ziņot par kibermobinga gadījumiem mājas lapas Drossinternets.lv sadaļā “Ziņot”, mobilajā lietotnē “Drošs internets”, kā arī nepieciešamības gadījumā lūgt padomu un konsultēties, zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Uzticības tālruni 116111. Ziņot par neatbilstošu saturu var arī sociālo tīklu administrācijām.

# Kā pedagogiem integrēt kibermobinga tematiku septembrī?

Ņemot vērā emocionālās pazemošanas internetā aktualitāti bērnu un pusaudžu vidū, BITES un Drossinternets.lv eksperti aicina pedagogus integrēt kibermobinga tematiku kādā no audzināšanas stundām jau septembrī. Tie var būt  kopā ar skolēniem izstrādāti septiņi galvenie priekšnoteikumi, kas katram bērnam un pusaudzim šogad jāņem vērā, komunicējot internetā.

Piemēram, lai veicinātu atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu, kā arī mazinātu kibermobingu, iniciatīvas “Iekod pirkstā!” ietvaros ir izstrādāti “Kibermobinga baušļi” bērniem un pusaudžiem:

# Es domāju, pirms sūtu un publicēju internetā!

# Es ziņoju par kibermobingu – vecākiem, pedagogiem, vietnē Drossinternets.lv vai zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bezmaksas Uzticības tālruni 116111!

# Es rūpīgi glabāju savas paroles!

# Tiklīdz ieraugu riebīgu komentāru vai ziņu, es bloķēju vai ziņoju par agresīvo komentētāju!

# Es neatbildu uz riebīgām ziņām, lai neprovocētu agresoru un, aizstāvot sevi, netīšām nekļūtu par tādu!

# Es saglabāju kibermobinga pierādījumus – fotogrāfijas, ekrānšāviņus u.c.!

# Es neesmu vienaldzīgs, ja manu draugu vai skolas biedru ir skāris kibermobings!

The post Kā pedagogiem sākt sarunu ar skolēniem par kibermobingu, integrējot to mācībās? appeared first on IR.lv.

Augustā valdība apstiprināja Satiksmes ministrijas noteikumu projektu „Kārtība, kādā veicami bezpilota gaisa kuģu un cita veida lidaparātu lidojumi”, paredzot, ka par dronu tālvadības pilotu turpmāk varēs kļūt no 16 gadu vecuma, bet paaugstināta riska lidojumus atļaus no 18 gadu vecuma pēc speciāla eksāmena nokārtošanas. Kopā ar studentiem pētot bezpilota lidaparātu lidojumu tiesisko regulējumu, ietekmi uz sabiedrības fizisko drošību un arī personu datu drošību, kas iegūti ar šo lidaparātu starpniecību, secināts, ka regulējumā jāpilnveido gan apdrošināšanas nosacījumi, gan drošības aspekti, kas nosaka lidojumu attālumu pie aizliegtām teritorijām un objektiem, kā arī pašu lidaparātu fiziskas iedarbības bīstamības samazināšanu, piemēram, krītot, zaudējot vadību vai tehniskas kļūmes rezultātā.

Gan atbildīgajiem dienestiem, gan naudas tīkotājiem

Attīstoties informācijas tehnoloģijām, līdztekus attīstās dažādu mehānisko ierīču izmantošanas iespējas. Vēl 19. gadsimta sākumā cilvēka pārvietošanās pa gaisu (lidošana) šķita gandrīz vai neiespējama, kur vēl dažādu autonomu ierīču pārvietošanās bez cilvēka klātbūtnes. Pat 20. gadsimta beigās nevarējām iedomāties, ka ar mušas izmēra iekārtu būs iespējams lidot un pārnēsāt lielus informācijas apjomus.

Mūsdienās, kad ar informāciju saprotam arī video vai foto attēlus, pieaug arī to izmantošana pozitīviem un negatīviem mērķiem. No gaisa iegūtus fotoattēlus var izmantot gan atbildīgie dienesti savvaļas ugunsgrēku kontrolēšanai un robežu uzraudzīšanai, gan arī naudas tīkotāji, veicot valsts amatpersonu vai citu personu, piemēram, slavenību intīmāko dzīves brīžu iemūžināšanu un tālāk šo datu tirgošanu vai attēlos saskatāmo personu šantāžu.

Drons kā kaujas lidmašīna

Dronus iespējams izmantot arī videi bīstamu bioloģisku materiālu nogādāšanai no viena punkta uz citu. Lielāki bezpilota lidaparāti spēj pārvietot sprāgstvielas, ar visaugstāko precizitāti iznīcinot mērķi, turklāt neradot nekādu risku iekārtas operatoriem.

Pavisam nesens piemērs ir Krievijā, kur aptuveni 20 minūšu laikā 600 metru augstumā tika izmēģināta virszemes radariem neredzama smagā kaujas bezpilota lidmašīna SU–70 “Ohotņik”, kas būvēta pēc lidojošā spārna principa, bet Izraēla ar līdzīgu iekārtu veica izlūkošanas operāciju virs Sīrijas. ASV jau vairākkārtēji izmēģinājusi bezpilota gaisa balonus, kas spēj lidot lielā ātrumā augstumā līdz diviem kilometriem un uzņemt attēlus. Turklāt šie baloni var ilgstoši atrasties gaisa telpā.

Pienākums sekmēt drošības attīstību

21. gadsimtā droši apzināmies ne tikai robotizēto iekārtu mākslīgā intelekta klātbūtni, bet arī to, ka roboti iegūst aizvien lielāku brīvību un lemtspēju bez cilvēka klātbūtnes. Ticu cilvēces veselajam saprātam un vēlos piekrist tam, ka zinātnes attīstība ir vēlama un nepieciešama cilvēces dzīves uzlabošanai un pasaules saglabāšanai. Tomēr apzinos, ka aizvien biežāk nāksies sastapties ar kriminālās vides, kā arī starptautiskā terorisma draudiem, kas tiek radīti, izmantojot zinātnes radītos jaunatklājumus. Tas valstu līderiem uzliek par pienākumu biežāk runāt par savstarpēju sadarbību starptautiskās un katras valsts atsevišķās drošības jomā.

Drošības jautājumu nozīmi apliecina arī pieaugošais pieprasījums pēc droniem. 2019. gada septiņos mēnešos izsniegtas 92 atļaujas lidojumiem ar bezpilota gaisa kuģiem. Tas ir par 59% vairāk nekā visa gada laikā pērn, kad tika izsniegtas 58 atļaujas.

Pateicoties pasaulē plaši pazīstamam pasaku tēlam – Karlsonam –, gandrīz ikviens no mums bērnībā esam iztēlojušies sevi lidojam. Ar lidojošas videokameras ierīci mēs zināmā mērā spējam realizēt savus sapņus. Tāpat fiziskas personas nereti iegādājas ar tālvadības bezpilota lidaparātus, lai apmierinātu savu vēlmi paskatīties no augšas, iegūt tādus skatus, kas citādi mums nav pieejami.

Ietekme uz tautsaimniecību

Šādām ierīcēm ir būtiska ietekme uz mūsu kopējo drošību un tautsaimniecības attīstību. Tās var plaši izmantot dažādās tautsaimniecības nozarēs, piemēram, mežsaimniecībā, lai kontrolētu ugunsgrēkus un meža ciršanas, būvniecībā, lai apsekotu grūti sasniedzamas vietas, drošībā, lai aizsargātu un kontrolētu apsargājamos objektus, kuģniecībā, lai apsekotu kuģa korpusu un navigācijas atbalstam, pārvietojoties pa ledājiem vai vietās, kur ir kustīgie sēkļi vai klinšainas vietas, kā arī bruņoto spēku atbalstam konfliktu izlūkošanas operācijās un daudz kur citur.

Kā liecina mani personīgie novērojumi, daļa sabiedrības nevēlas veikt atļaujas iegūšanas procesu, tāpēc, lai izvairītos no sankcijām, izmanto dronus maz apdzīvotās vietās. Cilvēkiem, kas vēlas apmierināt savu interesi par dabu un redzēt to grūti pieejamās vietās, neietekmējot sabiedrības drošību, tas varētu būt pieņemams risinājums. Taču rodas jautājums – kur beidzas neskartā daba un sākas ietekme uz kādu būtisku objektu?

Atsaucoties uz Civilās aviācijas aģentūras (CAA) datiem, jāpiezīmē, ka 2018. gadā no citu gaisa kuģu pilotiem tika saņemti trīs ziņojumi par droniem, kas pietuvojušies pārāk tuvu. 2019. gadā līdz šim bijis viens šāds ziņojums turklāt atgadījums noticis ārpus Latvijas. 2018. gadā šajā kontekstā izskatītas 32 administratīvā pārkāpuma lietas, bet 2019. gada pirmajā pusē – 16. Tas liecina, ka sabiedrība kļūst izglītotāka un piesardzīgāka pret bīstamām situācijām.

Izmaiņas skars arī lidmodeļu sporta organizācijas un biedrības

Izmaiņas noteikumos „Kārtība, kādā veicami bezpilota gaisa kuģu un cita veida lidaparātu lidojumi”, kas stāsies spēkā 2020. gadā, paredz virkni jauninājumu, piemēram, bezpilota gaisa kuģa īpašniekam būs jāapdrošina savu vispārējo civiltiesisko atbildību pret zaudējumiem, kas varētu rasties trešās personas veselībai, dzīvībai vai mantai, kā arī videi. Sākot no 150 000 eiro vienam apdrošināšanas gadījumam ar masu no 250 g līdz 1500 g, ja tiek veikti paaugstināta riska lidojumi, savukārt, ja bezpilota gaisa kuģa kopējā pacelšanās masa ir virs 5 kg, tad 100 000 eiro. Šobrīd apdrošināšanas nosacījumi piemērojami bezpilota gaisa kuģiem, kuru kopējā pacelšanās masa ir 1,5 kg un vairāk. Izmaiņas skars arī lidmodeļu sporta organizācijas un biedrības, kuru lidmodeļiem kopējā pacelšanās masa ir lielāka par 20 kg.

Būtiski, ka personām, kas sasniegušas 18 gadu vecumu un vairāk, tiks atļauts vadīt paaugstināta riska bezpilota gaisa kuģa lidojumus, tikai nokārtojot tālvadības pilota eksāmenu. Tāpat par tālvadības pilotu varēs kļūt persona, kura ir sasniegusi 16 gadu vecumu, izņemot gadījumus, kad tiek veikti paaugstināta riska bezpilota gaisa kuģu lidojumi. Ja persona nav sasniegusi 16 gadu vecumu, drīkstēs vadīt bezpilota gaisa kuģi, kura kopējā pacelšanās masa nepārsniedz 0,5 kg un veiktspēja neļauj pārsniegt 50 metru augstumu no zemes vai ūdens virsmas. Persona, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu varēs veikt arī lielākus bezpilota gaisa kuģa lidojumus, tomēr tam jānotiek 18 un vairāk gadus vecas personas uzraudzībā, kura atbilst tālvadības pilotiem noteiktajām prasībām.

Autors ir biznesa augstskolas “Turība” programmas “Organizācijas drošība” direktors

The post Bezpilota lidaparāti – robežu kontrolei un drošībai vai terorismam? appeared first on IR.lv.

“Ir ļoti forši strādāt ar cilvēkiem. Kāds tu pats esi, tādus cilvēkus satiec. Tas ir pats skaistākais – tu nevari nekur krist, jo tev apkārt ir cilvēki,” stāsta projektu vadītāja Zita Bērziņa Lielvārdē.

“Galvenais ir paskatīties uz lietām, kuras mums ir, būt pozitīviem, komunicēt, pašiem iedvesmoties un atbalstīt citam citu. Es novēlu katram atrast tādu vietu un brīdi, kad tu jūties laimīgs,” aicina Zita.

“Mēs katrs esam ļoti interesants, runājam vienā valodā, esam vienā teritorijā un esam piedzīvojuši vienu vēsturi. Es nedalu – Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale, Sēlija. Manuprāt, mēs esam latvieši,” uzskata Zita.

“Lielvārde ir mana dzimtā pilsēta. Te ir mani vecāki un vecvecāki, manas saknes ir Lielvārdē. Šī ir perfekta vieta, kas balansē starp laukiem un pilsētu. Man ir prieks, ka lielvārdieši nebaidās paust savu viedokli. Mēs te jūtamies droši. Arī man Lielvārde ir droša vieta.”

Projekts TUESI.LV rada video stāstus par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, kuri ar savu darbu un piemēru veido labāku Latviju.

The post VIDEO: Projektu vadītāja Lielvārdē: “Mēs te jūtamies droši” appeared first on IR.lv.

Skatoties vēsturē, mūsu bērni un mazbērni mums noteikti jautās – kāpēc jūs to pieļāvāt, kāpēc neprotestējāt. Manas paaudzes vecākiem to būtu grūti pārmest, jo viņi bija barikādēs un Baltijas ceļā. Bet mums pārmetīs.

Latvijā ir lietas, kuras cilvēki gadu no gada lūdz valsts vadītājiem, ir lietas, kas ir vitāli nepieciešamas, lai izdzīvotu un turpinātu dzīvot. Negribas atkal atkārtoties, bet medicīna karājas trauslā diegā jau sen, 33 tūkstoši pensionāru ar pensijām zem 150 eiro izdzīvo eksistenciāli pazemojošu dzīvi. Mums kā valstij par to būtu jākaunas, mums katram būtu jākaunas, ka neesam panākuši cilvēcīgas vecumdienas saviem vecākiem.

Spēļu zāles cilvēki lūdz, lai aiztaisa, lai dara kaut ko ātro kredītu postam. Lūdz, lai korupcijā vainīgie saņem sodu, lai tādējādi atgrieztos ticība, ka esam tiesiska valsts. Lai neliek birokrātiskus šķēršļus un ļauj strādāt mazajām un vidējām lauku saimniecībām, jo starp lielajiem lauksaimniekiem ir izveidojusies lielsaimnieku miljonāru alianse, kas daudzus likumus virza sev labvēlīgā gultnē. Lūdz, lai pārskata nodokļu politiku un samazina darba devēju nesamērīgi augstos nodokļus uz mazām un vidējām algām. Cilvēki lūdz, lai palielina neapliekamo minimumu, lai paliek vairāk naudas ikdienišķiem izdevumiem, kas visi tāpat ieies atpakaļ valsts budžetā. Par šīm un daudzām citām samilzušām problēmām mēs dzirdam ik dienu.

Bet tā vien šķiet, ka tautas ievēlētie deputāti, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem, nesadzird cilvēkus, dažbrīd ciniski, citreiz pēc inerces, jo valstī valda absolūtas pretrunas. No vienas puses, nodrāztais “mums nav naudas” vai “nauda ir tik, cik ir”, bet, no otras puses, notiek “dzīres mēra laikā”. Un politika veidota pēc principa “aiz mums kaut vai ūdens plūdi”, jo bērni elitei ir aizbraukuši studēt pasaulē un diez vai Latvijā vairs atgriezīsies. Līdz ar to ilgtspējīga Latvijas nākotne nav prioritāte. Kāda tur demogrāfijas problēma, par ko gadiem runā Ilmārs Mežs, kāda tur sociālā nevienlīdzība, par ko raksta Andris Šuvajevs. Ekonomika iet uz augšu un vidējās algas jau sniedzas pāri tūkstotim. Protams, ka cilvēkiem sāp sirds, to dzirdot, un Latvijā nebūtu medmāsu trūkums, ja uz rokas varētu nopelnīt šo te izdaudzināto vidējo algu.

Savukārt ir lietas, ko mums uzpiež. Neviens tās nav prasījis, neviens ar asarām acīs nav lūdzies. Pie tām es minēšu Mežaparka estrādes grandiozo 90 miljonu pārbūvi. Es nezinu nevienu, kurš ik pēc četru gadu koncerta, kas tautu parasti nostāda uz saviļņojuma augstākās pakāpes, teiktu, ka būtu bijis labāk, ja būtu bijušas miljoniem vērtas metāla jumtu konstrukcijas ar membrānas pārklājumiem. Mums vēl nesen gribēja uzspiest trekno gadu ideju par 100 miljonu koncertzāles būvi uz AB dambja. Protams, ka koncertzāli vajag, un to nevajadzētu pamest novārtā, bet pieiet šai idejai no mūsdienīga skatu punkta.

Tagad mums uzspiež 30 miljonu black box piebūvi Nacionālajam teātrim, un es nezinu cilvēku kopumu, kuri gadiem būtu lūgušies, rakstījuši rakstus un pierādījuši, ka šī piebūve ir tik vitāli svarīga.

Kā teica viens no teātra profesionāļiem privātā sarunā: “Tur ir trīs zāles un ar tām pilnīgi pietiek.” Mums uzspiež Rīgas svētkus un salūtus ar grandiozām izmaksām, sabiedriskajā transportā mums liek skatīties televīzijas ekrānos, bez kuriem noteikti varētu iztikt.

Jau 1977. gadā ASV prezidents Džimijs Kārters izteicās, ka maksāt tādu nodokļu maksātāju naudu par valsts vīru eļļas gleznām fotogrāfiju laikmetā nav prātīgi. Laikā, kad finanšu ministra Reira vienīgais teikums ir “Mums nav naudas”, mums uzspiež prezidenta Vējoņa potretu par 12 000 eiro (ētiski būtu pašam Vējonim atteikties no tik dārgas gleznas). Ja tiešām nav naudas, tad pierādām to, ka naudas nav ne tikai pensionāriem un medicīnas māsiņām, invalīdiem, audžuģimenēm, daļai valsts slimnīcu ārstu, universitāšu mācībspēkiem un citiem, bet arī nevienam citam.

Ja jau naudas nav, tad nav, solidarizējamies visi un savelkam jostas, nedarām ikgadējo deputātu algu indeksāciju, ja mēs to nevaram izdarīt visiem pārējiem. Esam viens par visiem un visi par vienu.

Tikai tā varētu vairot ticību valstij. Es nevarētu iedomāties situāciju ģimenē, kur visi secina, ka tagad nevar tērēt, ir jāpadzīvo taupīgāk, bet viens no ģimenes locekļiem pēkšņi atnāk mājās Pradas kurpēs un izliekas, ka uz viņu šī kopīgā ģimenes problēma neattiecas.

Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti tikt pie tā, ko viņiem tiešām vajag?

Tāpēc ka, dodot to, ko cilvēkiem vajag, nevar nozagt. Tad izjuktu viss korumpētais astoņkājis, apstātos iespējamā karteļa darbība, nedaudz paralizētos ierastās miljonāru dzīves, samazinātos ātro kredītu peļņa. Jo no algām un pensijām neko nevar nozagt, bet var nozagt no iepirkumiem, būvniecības, no likumiem, kuri ir veidoti atsevišķiem cilvēku grupējumiem, jo partijām ir jāatstrādā lielo ziedojumu devējiem apsolītais. Nezinu nevienu, kurš, saņemot vidējo algu, būtu spējīgs ziedot partijai 20 000 eiro. Tā ir šaura pilsoņu grupa, un diez vai viņi ir altruisti.

Paturpinot nedaudz par sociālo nevienlīdzību, domāju, ka daudzi nebija iedziļinājušies, ka par pensijas nieka grašu saņemšanu mājās, veciem un slimiem pašiem ir jāmaksā. Labi, ka tas ir izgaismojies un pievērsis sabiedrības uzmanību. Ņemt nost tiem, kuriem jau tā ir vismazāk, ir nehumāni. Un VSAA direktores Ineses Šmitiņas teksts, ka viņa “vēlas savlaicīgi informēt par pakalpojuma maksas izmaiņām, lai iedzīvotāji varētu izvērtēt, vai 4,88 eiro ir “paceļama maksa”, vai izdarīt izvēli par labu citam pensijas vai pabalsta saņemšanas veidam”, ir vienkārši cinisks. Prasīt 38,2 tūkstošiem 80+ gadus veciem pensionāriem, kuri saņem pensiju ar piegādi mājās, izvērtēt situāciju, ir pāri jebkādām morāles un empātijas normām.

Mums ir sociālās apdrošināšanas sistēma ar ļoti augstu 24% darba devēja likmi, bet sociālās garantijas ir jāizcīna pašam, vai tu vari vai ne.

Nesen laukos palīdzējām kaimiņam nokārtot pasi un pieteikties maznodrošināto statusam. Gadiem viņš bija dzīvojis bez jebkādiem dokumentiem, jo vienkārši nebija spējīgs pats to nokārtot. Ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kurus, ja kāds neizvadās uz attiecīgām iestādēm (un to ir vairākas – viena pilsētā, viena ciemā), pats ne fiziski, jo ir sāpes, ne garīgi, ne arī materiāli neizdarīs. Jo jautājumi, kādi tiek uzdoti, piemēram, kāda ir jūsu e-pasta adrese, cilvēkam, kuram ūdens 21. gadsimtā jānes no akas un kas ar 80. gadu mājas antenu par velti var skatīties tikai baltkrievu TV kanālus, ir tas pats, kas 80 gadus vecam pensionāram likt lietot kodu kalkulatoru.

Mums ar cieņu ir jāizturas pret ikvienu Latvijas iedzīvotāju, un ir valstiski jāņem vērā vecākā paaudze, kurai modernās tehnoloģijas nav un nekad arī nebūs pa spēkam apgūt. Savukārt tas, ka šāds cilvēks ir atstāts likteņa varā, un sociālā sistēma par viņa esamību lauku rajonā nekad nav likusies ne zinis, ir pierādījums, ka esošā sistēma ir nepilnīga. Neiedziļināšanās līdzpilsoņu problēmās ir mūsu visliekākā problēma.

Par visām valstī notiekošajām netaisnībām mēs varētu protestēt, bet…

Pie kā ir novedusi 30 gadu neoliberālās politikas īstenošana Latvijā? Pie tā, ka esam viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un līdz ar to starp mums ir maz cilvēku, kuri būtu gatavi iesaistīties cīņā par labāku dzīvi lielākai iedzīvotāju daļai. Jo neoliberālisma brīvās tirgus ekonomikas rezultātā ir izveidojies milzīgs nabadzīgo cilvēku slānis, kuriem jāstrādā, lai kaut kā izdzīvotu. Savukārt arodbiedrības, kam būtu jārūpējas par cilvēkiem, kuriem pašiem nav balss, ir vājas vai neeksistējošas. Neviens individuāli no šī nabadzīgā, uzdrošinos teikt, speciāli veidotā slāņa, valdībai neprotestēs, tikai ar savu aizbraukšanu samazinās iedzīvotāju skaitu. Trūkst gan laika, gan zināšanu, kā to darīt. Savukārt augšējam slānim viss ir labi. Pa vidu, iespējams, atrodas vēl kāds slānis, bet tas ir pārāk mazs, lai izietu ielās. Līdz ar to šādā situācijā ir viegli spekulēt ar domu gaitu “Mums nav naudas jums, bet ir pietiekoši naudas mums”.

Bet “mums” tomēr ilgi nevarēs pastāvēt, jo esošā tuvredzīgā politika nav ilgtspējīga. Arvien vairāk spēkus uzņem pilsoniskās alianses, jo cilvēki ir sapratuši, ka problēmu ir daudz, bet “viens nav cīnītājs”. Tikai apvienojoties rodas spēks. Mums katram ir aktīvi jāiesaistās. Protams, ka daudziem no 90. gadu paaudzes ir skeleti skapjos, un cīnīties politiski nozīmētu publisku risku šos skeletus atklāt. Bet, tā domājot, mēs varam palikt arī bez Latvijas un būt pēdējā paaudze, kura bauda Latvijas kultūru savā zemē. Patlaban ir sajūta, ka kļūstam par azartspēļu (mums ir 311 spēļu zāles, Zviedrijā – seši kazino, Somijā – 16), alkohola tirdzniecības (ideja par alkohola tūrismu ir pazemojoša), kebabu (esam pasīvi noskatījušies, kā aizbrauc mūsu darbspējīgie iedzīvotāji un arvien vairāk importējam cilvēkus no valstīm, kuri ir gatavi strādāt par esošo samaksu), graudu un Monsanto rapšu lielvalsti. Nedomājot par Latvijas dabu, ievedam sēklas, miglojam un izvedam izejmateriālus ar zemu pievienoto vērtību uz Āfriku.

Lai neļautu atsevišķām cilvēku grupām noteikt, kā dzīvos 90% Latvijas iedzīvotāju, mums katram ir jākļūst daudz aktīvākam, jo valdība un deputāti nav visu zinoši pārcilvēki.

Pirms ievēlēšanas daudzi bija vieni no mums, kaimiņi, ģimenes draugi, līdzgaitnieki, daži iekļuva sarakstos pēdējā brīdī un, par brīnumu, tika arī ievēlēti. Līdz ar to mēs nevaram no viņiem prasīt iedziļināties visos jautājumos, mums ir jāpalīdz. Izskatās, ka daudzi vienkārši nesaprot, daļa imitē savu atrašanos valdībā, savukārt citi dzīvo sabiedrībā, kurā nav ne jausmas, kas ir vajadzīgs 90% Latvijas iedzīvotāju.

Protams, ir arī darītāji, kuri strādā Latvijas tagadnes un mūsu bērnu nākotnes labā, par tiem ir patiess prieks. Prieks, ka sāk kustēties augstākās izglītības jautājums un ka mums beidzot būs laikmetam atbilstoši vilcieni. Būs jauna Jūrmalas šoseja, KNAB turpina šķetināt astoņkāji, prezidents ir zinošs, jo nav ievēlēts aizdurvē, un arī par Rietumos izglītota premjerministra darbību ir prieks. Beidzot ir sajūta, ka ūdens ir sakustējies, cilvēki ir modušies un pārmaiņas ir neapturamas, ja vien mēs sapratīsim, ka: “Valsts ir visu tās pilsoņu kopējā lieta, kopējā atbildība. Tāpēc katram pilsonim ir iespēja un, es gribētu teikt, pienākums piedalīties, iesaistīties savas valsts pārvaldīšanā.” (E.Levits)

Autore ir cilvēks, kas domā

The post Ar pasivitāti mēs atbalstām korupciju un nevienlīdzību appeared first on IR.lv.

Farmācijas ķīmiķe Maija Dambrova atzīst — endorfīnu rašanās ķermenī, kad pētnieks izdara jaunu atklājumu, ir pielīdzināma atkarībai. Viņa var lepoties ar 118 starptautiskiem patentu pieteikumiem, tikko saņemta Valtera Capa balva par izcilību profesijā

Protams, man ir baltais halāts, varam iet uz laboratoriju, bet tur katrs stūris jau fotogrāfu apgūts, saka Maija Dambrova. Pārmaiņas pēc viņa vairāk novērtētu portretu parastā apģērbā tepat, savā kabinetā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI) — līdzās rozēm, ko darbabiedri dāvinājuši saistībā ar Valtera Capa balvu. Zinātņu akadēmijas augstākais apbalvojums 4. septembrī Dambrovai ticis par sasniegumiem zinātnē un starptautiski atzītiem izgudrojumiem. Asteres Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorei pasnieguši jaunie doktorantūras studenti. 

Maija iekārtojas nevis ierastajā vietā pie rakstāmgalda, bet uz dīvāniņa kabineta otrā pusē. Zem kolēģa, ķīmijas zinātņu doktora Gunāra Tirzīša gleznas. «Nosaukums ir Karalis dusmojas, tomēr man šķiet, ka tā ir optimistiska — redzams saullēkts, jaunas dienas sākums,» viņa ierunājas. «Tas brīdis, kas man vislabāk patīk atklājumos! Mēs, farmakologi, zinām, ka dabīgās vielas, endorfīnus, paši varam saražot: mīlēt, klausīties mūziku, sportot, garšīgi ēst… Bet zinātniekiem, kuriem ir izgudrotāja gēns, adrenalīnu rada arī saprašana: tu esi pirmais, kas kaut ko ir apjautis, iedomājies! Līdzīgi kā saullēktā — tev ir unikalitātes sajūta uz šīs pasaules. Ja kādreiz to esi piedzīvojis, gribas atkal. Pozitīva atkarība!» 

Gleznai līdzās novietotā fotogrāfijā ar sniegotu virsotni gan neesot dokumentēts vēl viens veids, kā Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja tiek pie endorfīniem. To uzdāvinājusi kalnos kāpēja, Latvijas Universitātes docente Līga Plakane. «Sadarbojamies fiziskās aktivitātes un metabolisma pētījumos,» komentē Maija. «Viņa teica: jūs esat lieli, bet atcerieties — ir dažas virsotnes, kas vēl neaizsniegtas! Mēs ar kolēģiem mēdzam paskatīties uz šo attēlu.»

Plaukts kabineta otrā pusē, virs Maijas rakstāmgalda, gan liecina par ko citu. Pirmā sieviete, kas saņēmusi 2004. gadā  iedibināto Minox fotoaparāta izgudrotāja vārdā nosaukto balvu, būs tikusi pie visiem mūsu reģionā pazīstamajiem panākumu marķieriem, izņemot Nobela prēmiju. Līdzās Upsālas Universitātes farmācijas biozinātņu doktores diplomam un RSU Gada zinātnieces godarakstam novietota Baltijas Asamblejas balva zinātnē, Laiks Ziedonim statuete kategorijā Taureņu uzbrukums, L’Oreal apbalvojums sievietēm zinātnē. 

Saeimas deputāts, matemātiķis Jānis Vucāns Valtera Capa balvas ceremonijā citēja Dambrovas pašas teikto, 2016. gadā saņemot Baltijas Asamblejas žūrijas augstāko novērtējumu. «Ceru, ka mans piemērs ietekmēs arī citus lauku skolu beidzējus izvēlēties zinātni kā iespējamo karjeru un stiprinās ticību jauniešos, ka ar godīgu darbu, pozitīvu enerģiju un talantu iespējams sasniegt virsotnes un gūt panākumus.»

«Jā, esmu pabeigusi Gulbenes 1. vidusskolu,» pasmaida profesore. «Man vispār vajadzēja mācīties lauku skolā, jo nedzīvoju Gulbenē, bet mājā aiz pilsētas robežas. Taču mācību daļas vadītāja ieskatījās man acīs, paņēma. Skolu beidzu ar zelta medaļu, aizgāju studēt uz Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. Ja man prasa, vai tad Rīgas dāmām arī vajag to sajūtu, ka rokas pieliktas pie zemes, parasti saku, ka esmu lauku darbu normu bērnībā izpildījusi. Kaimiņu mājas saimnieks dzina sievu skatīties, kā pareizi jākrauj siena gubiņa. Man bija kādi 12 gadi, nāca lietus, vecāki bija darbā, un es biju sapratusi, ka vajag glābt situāciju. 

Puskilometru garas biešu vagas, desmitiem kilogramu savākti ārstniecības augi — tos varēja aptiekā nodot…»

Tad zinātniska atklājuma salīdzinājums ar saullēktu izklausās pavisam citādi — esat dabā daudzreiz piedzīvojusi šo jaunas dienas atklājēja prieku.
Eksperimentu rezultātus mēdzu salīdzināt arī ar puzles daļiņām. Tie, kas ir likuši puzles, zina, ka ir brīdis, kad pēkšņi sāc redzēt kopainu. Vari salikt to stāstā, ko sakarīgi pastāstīt citiem zinātniekiem. Viņi citēs to savos rakstos, tas būs mācību grāmatās. 

Internetā meklēju publiski pieejamo informāciju par jums, tā nepārtraukti mainās: patentu pieteikumu skaits, h-indekss…
Jā, Hirša jeb citējamības indekss. Ja Google Scholar vietnē tas ir 28, tātad manas publikācijas ir citētas vismaz 28 reizes. Bet faktiski publikāciju ir vairāk nekā simts, un visvairāk citētā ir citēta vismaz 130 reižu. Piemēram, Hirša indekss 5 būs gan tam, kuram ir tikai piecas publikācijas, kas citētas tūkstošiem reižu, gan tam, kam ir 100 publikāciju, citētas piecas reizes. Lai arī daudzi to kritizē, tas tomēr ir zināms rādītājs! Mana pieredze liecina: kamēr tev šis indekss nav vismaz 20 — un tas prasa zināmu laiku! —, ir grūti iekļauties nopietnos Eiropas zinātnes konsorcijos.

Bet tikpat labi, piemēram, Caps — es nezinu, vai viņam vispār jelkad bija Hirša indekss. Viņš izgudroja savu fotokameru, ar to ir slavens. 

Skaidrs, ka mani patenti ir nākuši caur dabaszinībām, tomēr tas neizslēdz iespēju, ka nākamgad izdomāšu, negribu teikt, ka jaunu fotokameru, bet citu pielietojumu, piemēram, binoklim. Kad gribi būt pirmais pasaulē, jāspēj paskatīties uz lietām tā, kā citi iepriekš nav darījuši. Tieši tā, kā par attiecībām raksta sieviešu žurnāli: «Ja tu dari visu laiku vienu un to pašu un ceri uz citu iznākumu — nebūs tur cita iznākuma! Jāmēģina kaut ko mainīt!»

Mūsu laboratorijā ir mediķi, biologi, farmaceiti, veterinārzinātniece. Katrs skatās no sava redzes leņķa, tad ir vislielākā iespēja atrast ko jaunu.

Jūs sākāt ar ķīmiju, bet studējāt arī bioloģiju?
Jā, man ir maģistra grāds bioloģijā, doktora grāds farmaceitiskajās biozinātnēs. Kad kļuvu par laboratorijas vadītāju, kā smejos, sapratu, ka man ir jāmāk skaitīt naudu. Ieguvu arī maģistra grādu biznesa administrācijā. Tas īstenībā palīdz darboties akadēmiskās un industriālās zinātnes saskarsmes punktos, kad ir jārunā ne tikai ar zinātniekiem, bet arī ar menedžmenta pārstāvjiem. 

Mazliet nojaušu, kādi plāni varētu būt katrai no šīm pusēm. Pat kad runājam vienā valodā, man bieži ir sajūta, ka es tulkoju. Tik atšķirīgas pasaules! Zinātnieki mēdz iegrimt garos skaidrojumos, atvainojas, ka tas un šis nav iznācis, kā plānots. Secinājums ir pašās beigās, kad menedžeri jau sen ir aizmiguši. 

Bet industrijas interese jānoķer pirmajās minūtēs! Tieši tāpat kā medijos — vajadzētu virsrakstu, tad pāris teikumus boldā. Un tikai tad tiem, kurus tas īpaši interesē, sākt izskaidrojumu. 

Paralēli zinātniskajai darbībai iegūt grādu biznesa administrācijā tagad kļūst populāri?
Patiešām nezinu. Bet jau skolā ir jāiedveš, ka tas nav izņēmuma gadījums, ka tas ir normāli. Es to sapratu, kad kļuvu par vadītāju. Personāla jautājumi, grāmatvedība, projektu rakstīšana, kas ir kā mazs biznesa plāns… Kad esi rakstījis tikai zinātniskos rakstus, ir grūti. 

Mēs varam sēdēt ar visģeniālākajām idejām, bet, ja nedabūsim finansējumu, tad tās paliks gaisā karājoties. Ir jācīnās par finansējumu! Mums ir veiksmes stāsti tepat Latvijā. Ar ES Apvāršņa programmas finansējumu 1. novembrī OSI sāks lielisku projektu sadarbībā ar Upsālas Universitāti, austriešiem un vāciešiem — par taukskābju metabolismu smadzenēs. 

Janvārī ar Rīgas Tehnisko universitāti un RSU sāksim Baltijas Biomateriālu ekselences centra projektu. RTU ir apsolījuši tādu «atspēriena» sanāksmi, kādu Rīga vēl nav pieredzējusi. RTU sintezēs biomateriālus, bet to eksperimentālā izpēte sāksies pie mums, OSI. RSU Farmācijas fakultāte un Stomatoloģijas institūts strādās tālāk, ar klīniskajiem pētījumiem. Šie materiāli tiešām varētu būt izmantojami vai nu stomatoloģijā, vai citur, kur vajag aizvietot kaulus.

Ja skatās manu CV — vai dieniņās, cik daudzus gadus ir strādāts vienā vietā! Bet vienmēr saku: «Vecāki, ja jums mājās ir bērni, kuri uzdod jautājumus, uz kuriem nevarat atbildēt ne jūs, ne skolotāji, tad viņus vajag bīdīt uz zinātni! Te katra diena ir citāda.»

Tātad tas ir stereotips, ka zinātnieki laboratorijās darbojas izolēti?
Pirms dažiem gadiem konsultējām Jauno Rīgas teātri, viņiem bija izrāde Iedomu pasaules. Guna Zariņa spēlēja zinātnieci. Viņi bija atbraukuši uz mūsu laboratoriju apskatīties. Toreiz biju jaunāka, viņi meklēja laboratorijas vadītāju, ienāk manā istabā, paskatās un aiziet citur. Ieraudzīja uz galda publikāciju, tur kaut kas bija pasvītrots, jautāja, vai var to paņemt. Tā bija arī uz skatuves. 

Tad viņiem izspruka jautājums: «Vai jūs ārpus darba ar normāliem cilvēkiem arī satiekaties?»

Mēs esam visnotaļ normāli cilvēki. Labi, ir reizes, kad vajag kaut ko saraut, bet parasti arī laikus ejam mājās. Pavelkam uz zoba kolēģus, kuri paliek ilgāk, — jums ir slikta darba plānošana!

Es vienmēr saku: ja nav kaifa no procesa, tad nevajag! Vai nu patīk tas, ko dari, vai ar šausmīgu ziedošanos kaut ko izdari un pēc tam sāc prasīt, ka esi vēl kaut ko papildus pelnījis par to.

Jā, man patīk tas, ko es daru. Ir labākas dienas, un ir sliktākas, bet vidējā līnija tomēr ir uz augšu.

Minējāt, ka ar RTU profesoru Tāli Juhnu braucāt uz konferenci Tallinā, četras stundas uz katru pusi, ceļā paspējāt izdomāt sadarbības projektu.
Jā, radās doma, ka tie reaktoriņi, ko viņa laboratorijā izmanto ūdensvada ūdens kvalitātes pētījumiem, varētu tikt pielietoti arī, lai imitētu kuņģa zarnu trakta darbību. Tur ir citi mikroorganismi, bet sistēmu varētu izmantot to pašu. 

Bet Biomateriālu ekselences projektā strādāsim kopā ar RTU Materiālu zinātnes centru, Jāni un Dagniju Ločiem. Ārzemēs taisa 3D printus žokļiem, kur ir izoperēts kauls un vajag kaut ko ielikt vietā. Vai arī ceļgalu skrimšļus. Protams, turpināsies arī tie pētījumi, kuros mums ir iestrādes. Turklāt meklēsim jaunus darbiniekus — gan biomateriālu izpētei, gan tādus, kuri māk strādāt ar konfokālo mikroskopu. Ļoti interesē tie latvieši, kuri ir ārzemēs!

Mums ir lieliskas iespējas, kā Briselē to mēdz saukt, «izcilības saliņa», kur ir gan aparatūra, gan pieredze. Piedalījāmies Aliance 4 Life projektā, kas apvieno 10 stipras Austrumeiropas institūcijas un universi-tātes. Jaunie zinātnieki, kas izstrādā postdoktorantūras grantus, esot šajā laboratorijā, ir kāpinājuši savu tempu. Nevis pievienojies un sāc soļot pa trotuāru, bet uzlec uz slīdošās lentes! 

Ja mēģināsi aizbraukt strādāt tur, kur ir ļoti prestiži, stāvēsi rindā. Labi, tie, kas ir superizcili, vienmēr izsitīsies cauri, bet arī tas reizēm var aizņemt laiku. Īstenībā Austrumeiropā — gan Čehijā, gan Ungārijā, gan arī Latvijā — ir vietas un laboratorijas, kuras vajadzētu vairāk popularizēt. Skaidrs, ka ir publikācijas un Hirša indeksi, kas rāda, ka mēs kaut kas esam. Bet ir savākta arī aparatūra un pieredze. Pa mūsu māju ir staigājuši Lielbritānijas profesori, teikuši, ka viņi mūs apskauž. Neesam milzīgi, bet kāds industrijas pārstāvis no Amerikas izrunāja teikumu, ko tagad izmantoju laboratorijas reklāmai: «Fast, efficient and reliable.» (Ātri, efektīvi un uzticami.) Visu izdarām ātri, mums var uzticēties, un to darām patiešām efektīvi. Negaidot viņu jautājumus, jau esam izdomājuši risinājumus, arī viņiem palīdzam iegūt paātrinājumu un nonākt līdz risinājumiem ātrāk.

Mums pa ārstniecības augu līniju ir sadarbības projekts ar Vides risinājumu institūtu Cēsīs un Priekuļos. Viņi ir lielākie ārstniecības augu audzētāji Ziemeļeiropā, sadarbībā ar mums ES struktūrfondu projektā mēģinās audzēt deviņus pavasara ārstniecības augus. OSI palīdzēs ar ķīmiskajām analīzēm. Jauks piemērs, kā pielietojamās zinātnes pārstāvji sadarbojas ar akadēmisku institūtu! 

Ārstniecības augu pētniecību bijāt domājusi pārvērst vecumdienu hobijā.
Tā tiešām nav anekdote: kad pēc studijām pārcēlos atpakaļ uz Latviju, dzīvoju dzīvoklī, kur bija četras grāmatas ar latviešu tautas ticējumiem. Pašķirstot konstatēju, ka daudzos pieminēti ārstniecības augi, bet zinātniski tas nekad nav apskatīts. Gadiem esmu lekcijās teikusi, ka varbūt Slīteres purvā aug smalkākā pretvēža vielu saturoša zālīte, tikai mēs to neesam pameklējuši. Domāju — kad pensionēšos, iešu cauri šiem ticējumiem. Bet tad atnāca enerģiska farmaceite Inga Sīle un teica: gribu par šo taisīt doktora grādu.

Nebija žēl?
Nē. Ar Ingu aizdevāmies uz Latvijas Nacio-nālās bibliotēkas fondiem paskatīties, kas ir dažādās lapiņās sarakstīts. Savukārt folkloristiem likās interesanti, ka farmaceits iet pāri šim nepublicētajam materiālam. Pieņemu, ka arī Ingai būs kāda publikācija kopā ar «nefarmaceitiem». Ja ir izveidojusies laba darba komanda, tad ir jāizmanto tās pozitīvās puses. Labāk visi esam publikāciju līdzautori, nekā kāds cīnās ar vienu lietu gadiem un netiek uz priekšu.

Jums ir 25 starptautisku patentu pieteikumi.
Kā skaita. Tie, kas izvirzīja Capa balvai, ir saskaitījuši 118, dalot atsevišķi pa valstīm. Tās visas ir jaunas zāles. Gan pa sirds asinsvadu sistēmas, gan diabēta līniju, enerģijas metabolisma regulācijai, aterosklerozei, vēl cita viela — atmiņai, epilepsijai. 

Atklājēja prieks, par ko runājām sākumā, arī sakrīt ar starptautisko patentu skaitu, vai tas tomēr ir individuāls process?
Ne gluži. Atceros brīdi, kad, vēl būdama doktorante Upsālā, sarunā ar kolēģi pēkšņi atskārtu: te būs raksts! Bija sajūta, ka kaut ko esmu sapratusi. Man patīk mācīt, piespiežot studentus izdarīt kaut ko pašiem. Lai viņi tālāk aiziet ar sajūtu: es, pirmkārt, to varu; otrkārt, es to izdarīju. Tas ir publicēts, patentēts. Citi var veikt savu zinātnisko darbu, balstoties uz to, ko jau esi izdarījis.

Nav vairs tik daudz lauku bērnu, kuri paši zinātu, ka viņiem jāsakrauj tā siena kaudze!
Bet šīs bažas bija arī tad, kad mēs bijām bērni. Vecmāmiņas teica: «Šitie jau ir pilnīgi bandīti!» Paiet gadi, un tie paši bandīti ir direktori, akadēmiķi un profesores. Laiku pa laikam mainās situācija. Mēs jau nezinām, kāda pasaule tālāk būs. Varbūt tieši tie, kas šobrīd aug, būs ideāli pielāgoti dzīvei pēc gadu desmitiem, par ko mēs īsti nevaram spriest.

The post Zinātnes saullēktā appeared first on IR.lv.

Gribēju visu un uzreiz, bet tiku pie nekā un uz ilgu laiku.

«Poliklīnika? Vai jūs pieņemat analīžu paraugus pa pastu?»
«Jā, bet tikai pa elektronisko.»

Pēc infarkta pacients jautā ārstam: «Dakter, vai es drīkstu uzsmēķēt?»
«Ja tā ir jūsu pēdējā vēlēšanās…»

«O, biji pie friziera?!» pamana vīrs.
«Lieliski, vai ne?» pārsteigta atbild sieva.
«Un kad viņš solīja pabeigt?»

Ar ko atšķiras daltoniķis no parasta cilvēka? Parastais cilvēks ielu šķērso pie zaļās gaismas, bet daltoniķis — pie apakšējās.

«Kāpēc daudziem vīriešiem patīk blondīnes?»
«Viņi cer, ka tieši blondīnes viņus labāk sapratīs.»

«Sveiks! Prieks satikt! Kas jauns? Kad tavai meitai beidzot būs kāzas?»
«Dies’ zina. Viņas līgavainis visu laiku kaut ko izdomā…»
«Ko tagad?»
«Tagad ir pārliecināts, ka viņu trešais bērns nemaz nav no viņa.»

Filozofijas ieskaitē students pasniedzējam pierādīja, ka nekādu lekciju nav bijis un tādas zinātnes nemaz nav.

Apdullis narkomāns stāv pie spoguļa: «Es esmu te! Un es esmu tur! Te un tur…»
Zvana pie durvīm.
«Kas tur?»
«Es.»
«O! Es esmu arī tur!»

«Ar ko tu tik ilgi runāji?»
«Ar brāli.»
«Kā viņu sauc?»
«Teica, ka Juris.»

Pēc trim tūkstošiem gadu arheologi atraks solāriju un domās, ka mēs šādi cepām cilvēkus.

Žurkas brīdināja kuģa kapteini, ka šī būs mācību trauksme.

Apprecēties 20 gadu vecumā ir tas pats, kas aiziet no lieliskas ballītes pulksten 21.30.

«Zaķīt, apēd šo kūciņu!»
«Negribu.»
«Lūdzu, apēd!»
«Es pēc sešiem neēdu.»
«Lūdzu, lūdzu!»
«Man saldumi vispār negaršo!»
«Ēd, muļķe! Es tajā noslēpu gredzentiņu, gribu bildināt…»

«Dārgais, apskaties, vai es neesmu novietojusi auto pārāk tālu no apmales?»
«Kuras — kreisās vai labās?»

Gudrām sievietēm ir lieliska privātā dzīve, bet dumjās parasti lien svešās.

Maza meitenīte: «Mammu, mammu, kamēr tevis nebija mājās, tētis atveda kaut kādu tanti, un viņi nodarbojās ar…»
Mamma nikni: «Paga! Atnāks tētis, un tu to visu izstāstīsi viņa klātbūtnē!»
Atnāk vīrs.
Mamma: «Stāsti, meitiņ!»
«Kamēr tevis nebija mājās, tētis atveda kaut kādu tanti, un viņi nodarbojās ar to, ko tu darīji ar onkuli Jāni, kamēr tētis bija komandējumā.»

«Šodien biju aizņemta visu dienu!»
«Tiešām?»
«Jā, piecēlos ļoti agri, aizgāju uz veikalu, pēc tam sakopu māju. Aptuveni ap vienpadsmitiem man beidzot salaboja pazudušo internetu. Tālāk viss kā miglā…»

«Kāpēc cilvēkam ir dota iekšējā balss?»
«Lai varētu pateikt visu, ko domā par priekšnieku, skatoties viņa bezkaunīgajās acīs.»

The post Anekdotes appeared first on IR.lv.

12. septembris. IZRĀDE. VĒLĀ MĪLA JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa Zingera stāsti — Vēlā mīla un Seanss. Abus vieno vecu un vientuļu Austrumeiropas ebreju likteņi, kuri kara gados atrada patvērumu ASV. Režisors Alvis Hermanis. Lomās Gundars Āboliņš, Regīna Razuma un Marija Linarte. Režisors: «Aktieri izdzīvo visu to amplitūdu starp komisko un traģisko, kas veido mūsu pavadīto laiku uz zemes.» Biļetes cena 22—28 €. Jrt.lv

13.-15. septembris. FESTIVĀLS. ČELLO CĒSIS VIDZEMES KONCERTZĀLĒ CĒSIS. Pieci koncerti — atklāšanas vakarā muzicēs pianists Reinis Zariņš un amerikāņu čelliste Ešlija Bāsgeita, 14. septembrī dienas koncertā čellists Ēriks Kiršfelds un ansamblis Perpetuum Ritmico, bet vakarā koncerts Māsas Balanas. Glāss un Prokofjevs, 15. septembrī uzstāsies klavesīniste Aina Kalnciema un čellists Ramons Jaffe, būs arī izrāde bērniem. Biļetes cena 8—30 €. Bilesuparadize.lv

14. septembris. KONCERTS. MEŽRAGU ZELTS DZINTARĀ KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Unikāls muzikālais piedzīvojums — uz vienas skatuves satiksies visu Latvijas vadošo orķestru mežradznieki. Konferansjē lomā EP deputāts Ivars Ījabs, kurš savulaik spēlējis mežragu Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Programma — no baroka līdz kino mūzikai un džezam. Diriģents Guntis Kuzma. Biļetes cena 5 €. Bilesuparadize.lv

19. septembris. IZRĀDE. FINLANDIZĀCIJA NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTIERU ZĀLĒ. Somu medicīnas uzņēmums ir radījis ierīci, kas spēj analizēt smadzeņu darbību. Šo izcilo iekārtu nespēj atļauties neviena Somijas slimnīca, taču uzrodas partneri no Krievijas. Lugas darbība notiek no 2013. līdz 2015. gadam. Krimas okupācija notiek 2014. gadā. Režisors Valters Sīlis. Lomās Daiga Gaismiņa, Zane Jančevska, Jana Ļisova, Gundars Grasbergs un citi. Biļetes cena 20 €. Bilesuparadize.lv

The post Ir iesaka appeared first on IR.lv.

Konkurences padome (KP) pirmdien neatļāva atkritumu apsaimniekotājam Tīrīga slēgt līgumus ar Rīgas iedzīvotājiem par atkritumu apsaimniekošanu. KP arī uzdeva Rīgas domei atjaunot un turpināt līgumus ar esošajiem atkritumu apsaimniekotājiem uz pagaidu noregulējuma laiku. KP iebilst pret Tīrīga monopolu uz 20 gadiem. Otrdien vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (A/P) aicināja valdību izsludināt ārkārtas situāciju Rīgā saistībā ar krīzi sadzīves atkritumu apsaimniekošanā.

Valdības partijas turpina sarunas par 2020. gada budžetu. Piektdien tās izjauca domstarpības ar JKP par finansējumu Liepājas cietumam, nesaskaņas rada arī JKP prasības iekļaut budžetā minimālās algas un neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 500 eiro. Premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) ir apņēmies valsts budžetu pieņemt oktobrī valdībā un novembrī Saeimā.

Ģenerālprokuratūra pagājušajā nedēļā izbeidza kriminālprocesu pret Jūrmalas domes priekšsēdētāju Gati Truksni lietā par Zaļo un Zemnieku savienības, iespējams, nelikumīgu finansēšanu. Kriminālprocesu KNAB sāka 2016. gada oktobrī. Apsūdzību Truksnim un uzņēmējam Jūlijam Krūmiņam Ģenerālprokuratūra uzrādīja pērn novembrī. Pret Krūmiņu kriminālprocess nav izbeigts, viņš joprojām ir apsūdzētā statusā. Prokuratūra nesniedza skaidrojumus, kāpēc izbeigusi lietu pret Truksni.

Valsts prezidents Egils Levits pagājušajā nedēļā Saeimas rudens sesijas pirmajā sēdē aicināja parlamentu steidzami risināt sabiedrisko mediju pārvaldības un finansēšanas jautājumus, palielināt valsts finansējumu partijām, veicināt izglītības kvalitāti un efektīvāku ekonomisko noziegumu apkarošanu.

Saeima pagājušajā nedēļā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus interešu konflikta novēršanas likumā, kuri paredz ierobežojumus Saeimas deputātiem, Ministru prezidentam un ministriem savienot amatu ar citiem amatiem biedrībās un nodibinājumos. 

Augustā Latvijā gada inflācija bija 3,2%. Precēm cenas auga par 3,2% un pakalpojumiem — par 3,1%, salīdzinot ar pērno gadu.

Latvija un citas valstis turpinās atgādināt par Krievijas pārkāpumiem, piektdien teica EPPA Latvijas delegācijas vadītāja Inese Lībiņa-Egnere. Saeimā pulcējās deviņu EPPA valstu pārstāvji. 

Tirdzniecības parka Alfa pārvaldītājs lūdzis no veikala Black Star Wear sortimenta izņemt apģērbu ar Krievijas prezidenta seju, Krievijas karogu un armijas tematiku. 

NEPLP vadītāja Dace Ķezbere pirmdien paziņoja, ka pretēji vasarā solītajam no amata neatkāpsies. Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš (KPV LV) rosinās viņas atstādināšanu.  To atbalstīšot arī Jaunā Vienotība un A/P.

Saeimā izveidota sešu pie frakcijām nepiederošo deputātu grupa, kuru vadīs deputāte Linda Liepiņa, bet viņas vietniece būs Jūlija Stepaņenko. Grupā būs arī Aldis Gobzems, Didzis Šmits, Inguna Rībena un Karina Sprūde.

KNAB nesaskata likumpārkāpumu faktā, ka Rīgas brīvostas mājaslapas uzturēšanai vairākus gadus algots brīvostas valdes priekšsēdētāja Andra Amerika (GKR) dēla Agra Amerika uzņēmums.

Veselības stāvokļa dēļ tiesnesis Boriss Geimans vairs nepiedalīsies smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga krimināllietas iztiesāšanā. Viņa vietu ieņems rezerves tiesnese Ārija Ždanova. Maiņa neietekmēšot lietas izskatīšanu.

78 gadu vecumā miris aktieris Imants Skrastiņš. Aktieris strādājis Jaunatnes teātrī un par Radioteātra režisoru, bet no 2004. gada darbojies Nacionālajā Valsts radio un televīzijas padomē.

Esam autobraucēju tauta

Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju jeb 49% ikdienā pārvietojas ar privāto automašīnu, kas ir viens no galvenajiem ogļskābās gāzes piesārņojuma avotiem pilsētās, secināts pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtījuma tapušajā pētījumā.

Kā ikdienā pārvietojas
Ar privāto auto 49%
Kājām 26%
Ar sabiedrisko transportu 19%
Ar velosipēdu 5%
Citu pārvietošanās līdzekli 1%

Nedēļas citāts

The post Radars Latvijā appeared first on IR.lv.

Savdabīgs Pirmā pasaules kara infrastruktūras brīnums — bijušais lauku šaursliežu dzelzceļu mezgls 280 km kopgarumā, ko uzbūvēja triecientempā, lai apgādātu gar Daugavu izvietoto fronti un izvestu Latvijas bagātības

Parokoties vēstures apcirkņos, izrādās, ka Latvijā gandrīz 60 gadus ir pastāvējis kāds lauku dzelzceļa tīklojums ar rekordlielu kilometrāžu, vilcienu sastāvu un darbinieku skaitu. Šķetinot sēļu labi glabāto noslēpumu, atklājās, ka pati līnija vairs nav saglabājusies, toties ritošais sastāvs joprojām ir gan apskatāms, gan aptaustāms.

Latvijas lielāko 600 mm platuma sliežu dzelzceļu tīklu būvēja vācu armija un vietējie iedzīvotāji no 1915. līdz 1916. gadam. Šaursliežu lauku dzelzceļu mezgls savienoja lielākās Sēlijas pilsētas un vairākus ciemus: Neretu, Viesīti, Daudzevu, Jēkabpili, Aknīsti un citus. Maksimālais dzelzceļa kopgarums tā pastāvēšanas laikā bija 280 km.

Būvēja steigā

Viesītes saliekamā dzelzceļa rašanās saistās ar Pirmo pasaules karu. Plānu mezgla celšanai Jēkabpils apriņķī Krievijas valdība bija izstrādājusi jau 1913. gadā. Tas bija šaurākais iespējamais — vācu jeb L platuma — dzelzceļš. Runā, ka vācieši Viesītes dzelzceļu pielāgoja ērtākai Latvijas bagātību izvešanai (vispirms kara vajadzībām, munīcijas piegādei, vēlāk — lai uz Vāciju transportētu kokmateriālus).

Celtniecība esot notikusi lielā steigā. Vienas dienas laikā brigāde, kas sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem, karagūstekņiem un vācu karavīriem, varēja izbūvēt ap 10 km garu sliežu ceļu. Sliedes novietoja «pa taisno» uz grants un zemes autoceļiem bez speciāla uzbēruma pa vidu. Tās balstīja tikai koka (vēlāk — metāla) gulšņi. Tiltu vietā taisīja koka estakādes. Piecus metrus garos sliežu posmus, līkumus un lokomotīves izgatavoja Vācijā, kravas vagonus — Latvijā.

Transporta iespējas Sēlijā tobrīd nebija diez ko spožas — pēc kara izveidotā Latvijas dzelzceļa virsvalde pieņēma lēmumu Viesītes dzelzceļa mezglu saglabāt civilajām vajadzībām. Sākās infrastruktūras uzlabošana un papildināšana, tajā skaitā jaunu staciju būvniecība. 30. gados izveidoja sliežu tīklu ar šādiem ikdienas maršrutiem: Nereta—Viesīte—Jēkabpils, Aknīste—Viesīte un Viesīte—Daudzeva. Autobusu nebija, tāpēc ar bānīti saimnieciskās darīšanās vai ciemos pie radiem un draugiem brauca visi — veci un jauni, lieli un mazi.

Viesīte (kādreiz dēvēta par Āžiem, vēlāk par Eķengrāvi) bija lielākā lauku dzelzceļu stacija. Pateicoties dzelzceļam, nelielais ciems pārtapa par vienu no dižākajām Sēlijas pilsētām. Dienu un nakti Viesītes stacijā notika intensīva vilcienu kustība. Te tika ierīkotas 52 pārmiju pārvedas, uzcelti depo, stacijas ēka, bufete un citas būves, no kurām liela daļa ir saglabājušās līdz šai baltai dienai. Viesītei ir pat sava Dzelzceļnieku iela!

10 kilometri stundā

Dzelzceļu izmantoja gan vietējo iedzīvotāju, gan dažādu preču pārvadāšanai. Starp tām pirmo vietu ieņēma mežsaimniecības produkti, otro — cukurbietes. Tālāk sekoja labība, mājdzīvnieki, sviests. No Jēkabpils uz pagastiem veda celtniecības materiālus — kaļķi, ķieģeļus, cementu. Tāpat ieveda arī metālu, sāli, kūdras pakaišus un degvīnu.

Zināms, ka dzelzceļa mezglā darbojās 30 tvaika lokomotīves; ikdienā maršrutā devās 12 no tām. Pa šaursliežu dzelzceļa līnijām kursēja 67 otrās un trešās klases pasažieru vagoni, dienesta motordrezīnas un nelieli sniega tīrītāji. Bānītis, Viesītē uzņēmis gaitu (vienalga, uz kuru pusi) līdz nākamajai pieturai ātrāk par trim stundām nenonāca. Attālums no Viesītes uz Jēkabpili, arī Neretu un Daudzevu, bija apmēram vienāds — 28—30 km.

Pēc vietējo nostāstiem, pasažieru vagoni jeb vāģīši bijuši mazi, pelēki, nekrāsoti. Iekšpusē gar abām sienām atradās gari soli. Iekļūt vāģītī varēja, vispirms uzkāpjot uz gala platformas. Katrā vāģa galā bija durvis, blakus tām — čuguna krāsniņa, lai ziemā pasažieriem būtu silti. Dienai satumstot, konduktors ienesa sveci, ko nolika uz laktas. Viena vāģīša ietilpība bija septiņi cilvēki.

Iespaidīgs bija darbinieku skaits — ap 500 cilvēku, kas strādāja 75 ar dzelzceļu saistītās profesijās. Kvalificētus speciālistus (remontstrādniekus, virpotājus, atslēdzniekus, galdniekus) sagatavoja Viesītes arodskola, kas sāka darboties 1936. gadā. Daudzi skolas beidzēji vēlāk strādāja par mašīnistiem un mašīnistu palīgiem. Skolas darbnīcas īsā laikā guva pāri par trīs tūkstošiem latu peļņas. Darbnīcās gatavotie ražojumi bija pieprasīti plašā apkārtnē.

Tieši dzelzceļnieki ar savu pūtēju orķestri, volejbola un futbola komandu bija kultūras un sporta dzīves iniciatori Viesītē. Ziemā pie depo darbojās apgaismota slidotava. Katru gadu augustā tika rīkoti plaši dzelzceļnieku svētki ar dažādiem sporta pasākumiem un zaļumballi. Šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās. 

Iekāpt ministra vagonā

Kara lauku saliekamais dzelzceļš pastāvēja vēl ilgi miera laikos — līdz 1972. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Šobrīd no lielā dzelzceļa mezgla Viesītē ir palikušas dažas stacijas celtnes, vagonu depo ēka, neliels sliežu ceļu gabals, lokomotīvju remontdarbnīcu ēka, kā arī lokomotīve un pāris vagoni, kuri tagad veido muzeja Sēlija ekspozīciju.

Latvijas apceļotājiem iesaku uzkavēties Mazā Bānīša parkā, lai izpētītu šaursliežu tvaika lokomotīvi (tādas mūsu valsts teritorijā ir saglabājušās tikai sešas). Muzeja darbinieki stāsta, ka apzinātas arī dažas pasažieru vagonu atrašanās vietas, taču tie nu ir pārveidoti par dārza mājiņām, un cilvēki, kas tās izmanto, no savas mantas nevēlas šķirties.

Interesentiem atvērts 1916. gadā ražotais dienesta vagons, kurā var iekāpt un sajūtās aizceļot 100 gadus senā pagātnē. Braucēju ērtībām gar malām iekārtoti polsterēti dīvāniņi, ko atdala galdiņi, kuros savukārt iestrādāti pelnutrauki. Šādos vagonos reiz pārvietojās amatpersonas, to skaitā satiksmes ministrs.

Muzejā ir apskatāmas pasažieru biļetes, bānīša kustību grafiki, dzelzceļnieku forma, bijušo mašīnistu portreti. Fotogrāfijās redz arī dzelzceļa avārijas. Vizuālā nelaimes gadījumu fiksēšana tolaik bijusi obligāta, un, ja pie rokas nebija fotoaparāta, uz notikuma vietu mēdza doties arī mākslinieks, kas avāriju iemūžināja ar zīmuli uz papīra.

Lokomotīvju depo teritorijā atrodas dzelzceļnieku klubs, kravas noliktava, vagonu depo, eļļas un smērvielu pagrabiņš, pirts un citas ēkas. Depo ziedu laikos šeit bijusi arī dzelzceļnieku ambulance un lielais lokomotīvju apgriešanās loks. Ielas pretējā pusē darbojusies dzelzceļnieku bufete. Depo teritorija ir iekļauta valsts aizsardzībā — tas ir Latvijas mēroga industriālā mantojuma piemineklis, ko pazīst kā Viesītes šaursliežu dzelzceļa mezglu.

Interesanti

Elvīras Elksnes atmiņas par Viesītes bānīti pagājušā gadsimta 20. gados (Latvijas Dzelzceļnieks, 1992. gads). 

«Pa līdzenumu tāds vilciens gāja, samērā rāmi kratoties un ar mazajiem ritentiņiem sliežu salaidumos mīlīgi piesitot takti. Pret kalnu gan lokomotīve sāka lēni un smagi pūst, reizēm pat noelšoties, un pasažieriem šķita, ka sastāvs tā kā būtu izstiepies garāks. Tīri vai gribējās kāpt laukā un pastumt. Bet, kad nu lokomotīve tika kalnā augšā un sāka svērties uz leju, tad svilpe kā sivēns iekviecās un viss sastāvs klabēdams sagrūdās cieši kopā, un sākās jautra un ļodzīga ripošana no kalniņa lejiņā. Sēdētājiem bija ko turēties. Vienu otru reizi dažs labs atradās uz grīdas, vai arī pretimsēdētāji sabadījās ar pierēm, «sabučojās» ar deguniem. Jautri gāja.»

Praktiska informācija

Nokļūšana: ar autobusu no Rīgas uz Viesīti.

Izklaides iespējas: Mazā bānīša svētki un draugu kopas tikšanās, Dzelzceļnieku svētki un kinovakari, velosacensības Viesītes Mazbānīša kauss.

Muzeja adrese: Annas Brodeles iela 7, Viesīte.

Biļetes cena: pieaugušajiem 2 €; skolēniem, studentiem, pensionāriem 1 €.

Vēl Viesītē: šaursliežu dzelzceļa posms un bānīša ūdenspumpis, ekskursijas ar elektrovilcieniņu gida pavadībā, Mīlestības taka uz Mīlestības saliņu, vēsturiskais centrs ar vienu no senākajām aptiekām Latvijā, pilsētas vecākā ēka Āžu krogs.

Aktuālie pasākumi: Facebook.com/muzejsSelija, Muzejsselija.lv

Mazbānīša tilts pār Dienvidsusējas upi Aknīstē 1917. gadā.
Foto — Zudusī Latvija / LNB

The post Sēlijas dzīsla: karā un mierā appeared first on IR.lv.

Jaunā teātra sezona ieskrienas ar aktierkursu diplomdarbiem. Tos noteikti ir vērts redzēt!

Diplomdarbiem piemīt liels šarms. Jaunas sejas, nekādas rutīnas, dabisks un saprotams uztraukums, pleca sajūta un brīnišķīgs personiskums. Jo diplomdarbos labi pasniedzēji ne tikai izvelk no audzēkņiem to, par ko viņi paši sevī nav i nojautuši, bet arī ar maigumu noliek katru kā spožu akmentiņu izdevīgākajā prožektoru gaismā.

Atklāti un mērķtiecīgi

Indra Roga un Mihails Gruzdovs ir lieliski pasniedzēji, tāpēc Latvijas Kultūras akadēmijā Valmieras teātrim audzinātos aktierus jau trešā kursa sākumā radina pie īstas rampas gaismas, publikas un teātra garšas. Septembra sākumā Valmieras teātra Mansarda zālē notika Knuta Hamsuna romāna Viktorija dramatizējuma pirmizrāde divās, stipri atšķirīgās versijās — A un B. Tie, kas vienā bijušie «tie pirmie», otrajā ir «tie pēdējie», bet zināms taču, ka šāds dalījums tikai nodrošina līdzsvaru un vienādas iespējas visiem.

Izrāde ir akvarelīgi viegla, nekādu spilgtu kontrastu. Pamelas Butānes gaišie tērpi vispār neliek domāt par konkrētu laiku, bet vienkāršās dekorācijas kopā ar jūras skaņām iekustina iztēli, un liedaga ainava top acumirklī. Visa uzmanība koncentrēta uz aktieriem, un galveno varoņu sejās patiešām var lasīt kā grāmatā, un, jo vairāk kas slēpjams, jo skaidrāk saskatāms. Indra Roga un Mihails Gruzdovs virzījuši topošos aktierus uz mierīgu atklātību, neko neforsēt, neko lieki neizspēlēt, toties redzēt lomu kopumā  un skaidri zināt sasniedzamos mērķus. Personiska atklātība ir pats galvenais, jo izrādē Viktorijas un Juhannesa neiespējamās mīlas stāsts pilnīgi izriet no tēlotāju — A variantā Diānas Kristas Stafeckas un Sanda Runges, B variantā Katrīnas Grigas un Kārļa Arnolda Avota — dzīves pieredzes un rakstura. Pedagogi un režisori ir arī dramatizējuma autori, un izrādē Hamsuna teksts pāriet pašu jauniešu stāstos nemanāmi un dabiski. 

Redzēju A variantu, tajā galvenie, protams, ir Sanda Runges gaišais Juhanness, dzejnieks no dabas, jo citādi nemaz pasauli nespēj skatīt, un Diānas Kristas Stafeckas Viktorija. Skatījos uz viņu, un ausīs skanēja Blaumaņa Skroderdienu Elīnas vārdi — «neizsakāmi, neizsakāmi». Kaut kas blaumanisks ir šajā Viktorijā, visvairāk tieši tas iekšējais, neatrisināmais mezgls, kas žņaudz nost, bet īstos vārdus izteikt neļauj. Taču tikpat liela nozīme ir arī Kārļa Dzintara Zahovska noslēpumainajam spēles vadītājam, kas programmā nosaukts par mājskolotāju, bet tikpat labi varētu būt arī Hamsuns, Juhanness, kurš jau kļuvis par rakstnieku, vai jebkurš autors vispār: radošais gars, kas laidis pasaulē varoņus, bet nespēj ietekmēt viņu rīcību. Palaikam režisori uzrīko saviem audzēkņiem krietnas ugunskristības: Rūda Bīviņa leitnantam Oto monologs pirms bojāejas jārunā, kamēr skatuves uzbūves otrajā stāvā «epizodiskie tēli» milzīgā saspringumā velk puikam no kājas skabargu. Tā nav nekāda vieglā skatuves eksistence, kurā pedagogi kopš pirmajiem kursadarbiem virza topošos aktierus, tāpēc ar ārkārtīgu interesi gaidu, kad varēšu noskatīties variantu B.

Mācekļu uzdrošināšanās

Septembrī un oktobrī vēl varēs redzēt arī šāgada LKA absolventu, leļļu teātra specializācijas aktieru diplomdarbus, kas patiešām varētu rotāt katra Latvijas teātra repertuāru. 

LKA teātra namā Zirgu pasts noteikti jāredz Elmāra Seņkova iestudētās Medības. Aleksandra Vampilova traģikomēdiju Pīļu medības (arī šeit, starp citu, aktieri saviem varoņiem izdomājuši jaunus stāstus, lielākoties balstoties pašu pieredzē) režisors iestudējis lakoniski, ar minimālu tekstu, toties dziļi un pamatīgi preparējis šodienas jaunos cilvēkus, cenšoties izprast cēloņus viņu fobijām, depresīvajām izpausmēm un bezizejas sajūtai. Būdami vēl tikai profesijas mācekļi, jaunie uzdrošinās līst tādos psihes un sociuma dziļumos, ka bail. Matīss Budovskis Zilova lomā burtiski balansē uz asmens, un tā arī nesaproti — viņa varonis pievelk vai riebjas, vai viss notiek reizē. 

Savukārt Kārļa Krūmiņa izrāde Nelabā roka ir ļoti nepieciešams uzvedums pusaudžiem: ar mērķauditorijai pazīstamiem kodiem, saprotamām problēmām un leksiku. Taču izrādes lielākais pievilcības objekts ir jaunā aktiera Agra Krapivņicka iespaidīgā dubultloma: kautrīgais tīnis Džeisons un viņa lelle Tairons, ko puika izgatavojis svētdienas skolas izrādei. Šis dubultnieks, rupjš un tiešs, baznīcas piedienīgās izpriecas pārvērš par neķītriem jociņiem, bet puikam liek saprast, kas tad ir viņš pats. 

Visas šīs izrādes ir vērā ņemama mūsu teātra daļa, bet raudzīties uz jaunajiem un topošajiem un mēģināt prognozēt nākotni — tā taču ir praviešu bauda.

ooooo

Viktorija. Nākamās izrādes: 22. septembrī plkst. 13 Valmieras teātra Mansarda zālē Viktorija, A variants. 20. oktobrī plkst. 13 Viktorija, B variants, plkst. 18.30 — Viktorija, A variants.

2. oktobrī plkst. 19 Zirgu pastā Medības.

4., 5. oktobrī plkst. 20 Ģertrūdes ielas teātrī Nelabā roka.

The post Jaunas asinis, neredzētas sejas appeared first on IR.lv.

The post Domes nedienas appeared first on IR.lv.

Enerģētikas nozare nemainīgi ir Latvijas karstais diskusiju temats, tomēr jautājumu fokuss vienmēr aptver ļoti tuvu perspektīvu. Pašlaik runājam par klimata mērķiem 2030. gadam, kas ir tikai 10 gadu tālā nākotnē. Nemitīgi risinām līdzšinējā atjaunīgo resursu atbalsta problēmas, bet, domājot par Eiropas klimata mērķu izpildi, esam gatavi apsvērt visu enerģētikas apakšnozaru attīstību no gāzes spēkstacijām līdz saules paneļiem un pat atomelektrostacijām.

Latvija ir samērā neliela ekonomika, kurai vienlaicīgs darbs visos iespējamos virzienos ir apgrūtinošs. Tāpēc ilgtermiņa stratēģijā būtu jādefinē ne vien tas, ko darīsim, bet arī tas, ko noteikti nedarīsim.

2050. gadā Eiropa vēlas panākt klimata neitralitāti. Pat ja pašlaik Latvijas elektroenerģijas patēriņa bilancē atjaunīgā enerģija veido 40%, vairāk nekā divkārtīga šā rādītāja paaugstināšana esošajos apstākļos ir milzīgs izaicinājums. Darbs vairākos virzienos vienlaikus valstij un patērētājiem var izmaksāt pārlieku dārgi. Tāpēc iespējams apsvērt alternatīvu jeb fokusētu pieeju.

Tas nozīmē definēt atsevišķus enerģētikas virzienus, ieguldīt to detalizētā izstrādē un fanātiski līdz pēdējai detaļai turēties pie šā plāna. Tā varam kļūt par līderiem un ekspertiem vienā jomā, nevis uzrādīt viduvēju sniegumu visā nozarē.

Mums jau ir daži uzskatāmi piemēri gan enerģētikas, gan citās nozarēs, kas parāda, ka pārlieku plaši eksperimenti ar dažādiem jaunievedumiem nesniedz gaidīto rezultātu. Piemēram, Eiropa Savienības Kohēzijas fonda ietvaros pieejamais finansējums bezizmešu sabiedriskajam transportam tiek izlietots bez vienotas vīzijas par šīs jomas attīstību valstī kopumā. Rīga eksperimentē ar ūdeņradi, Rēzekne izmēģina elektroautobusus, kamēr Liepāja un Daugavpils modernizē tramvajus.

Rezultātā vienkārši izmēģinām dažādas tehnoloģijas bez iespējas veidot padziļinātu know-how par efektīvu to pielietojumu un attīstīt vienotu infrastruktūru. Līdzīga situācija vēsturiski veidojusies ar Obligātā iepirkuma sistēmu – tika atbalstīti visi zaļās enerģijas ražotāji tā vietā, lai fokusētos uz izmaksās efektīvākajiem risinājumiem.

Virzieni, kuros fokusēt darbību, var būt dažādi, tomēr ir būtiski atrast savu specializācijas jomu. Ar to gan nav jāsaprot, ka valstij jāsubsidē kāds enerģijas ražošanas veids. Pietiek ar vienkāršiem spēles noteikumiem, kas balstīti tirgus principos un rada vidi, kurā privātie investori vai valsts uzņēmumi var pieņemt racionālus lēmumus un attīstīt rentablu biznesu.

Vienlaikus valsts likumdošanai jāveido sistēma, kur jaunas un zaļas tehnoloģijas ir loģiska izvēle pret novecojošiem risinājumiem. Pozitīvi, ka pirmie soļi šajā virzienā jau redzami Ekonomikas ministrijas ierosinātajā jaunajā nodevā, kas balstīta principā “Piesārņotājs maksā”. Patlaban gan par to spriežams tikai virsrakstu līmenī, jo ziņas par izpildījumu šai iecerei nav pieejamas.

Iespējams, šis ir īstais brīdis uzdot jautājumu, kas būs nākotnes energoresurss Latvijā – elektrība vai dabasgāze?

Somijā un Zviedrijā jau tagad faktiski nav gāzes sadales tīkla un notiek fokusēšanās uz elektroenerģiju kā galveno energoresursu. Tikmēr mēs uzturam trīs paralēli eksistējošus sadales tīklus – dabasgāzei, elektroenerģijai un siltumam jeb apkurei. Tas ir pastāvīgs izaicinājums tik nelielai ekonomikai un sadārdzina katru atsevišķo resursu.

Latvijai pašlaik ir ļoti labas pozīcijas straujai jaunāko tehnoloģiju apguvei enerģētikā. Gan gāzes, gan elektrības tirgus ir atvērts, atlicis tikai deregulēt gāzes cenu mājsaimniecībām un pieņemt lēmumu par siltumenerģijas tirgu. Mūsu tirgus ir kompakts, ar aktīvu konkurenci, kas ļauj straujāk adaptēt jaunus risinājumus un tehnoloģijas, veidojot piedāvājumu patērētājiem.

Atliek izdarīt stratēģisku izvēli par to, kādu redzam Latvijas enerģētikas nozari nevis pēc 10, bet pēc 30 un vairāk gadiem. Izvēlēties savu pozitīvo apsēstību, kurā varam būt labākie. Ja mēs varam būt zeme, kas dzied, kāpēc mēs nevarētu būt zeme, kuru uzlādē vējš vai kurā enerģijas ražošanas monopols pieder mājsaimniecībām?

Autors ir energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs

The post Latvijai vajag savu enerģētikas apsēstību appeared first on IR.lv.

Kad beidzās Otrais pasaules karš? Latvijā bieži dzird apgalvojumu, ka Otrais pasaules karš beidzās 1945. gada 8. maijā (vai 9. maijā). Citi atceras, ka kara darbība tomēr turpinājās, un Japāna parakstīja bez­ierunu padošanos tikai 1945. gada 15. augustā. Bet ir arī citas versijas.

Dīvainākais ir vairākkārt lasītais par latviešu bēgļiem, kuri atstāja Latviju, it kā „pēc Otrā pasaules kara“. Bēgļi devās ar kuģiem no Rīgas līdz tam brīdim, kad to ieņēma Sarkanā armija jau 1944. gada 13. oktobrī. Tad vēl kādu laiku kuģi brauca no Kurzemes. Bet, izņemot zvejnieku laivas, bēgšana beidzās ar Vācijas kapitulāciju 8. maijā – pēdējais kuģis ar 27 700 pasažieriem atstāja Liepājas ostu 1944. gada 8. maijā.

Tātad, ja bēgļi atstāja Latviju „pēc Otrā pasaules kara“, tad Otrais pasaules karš beidzās jau 1944. gadā. Skaidrs, ka šīs ir muļķības, kaut arī samērā izplatītas.

Mazliet nopietnāk, runājot par karu Eiropā, 1945. gada 2. augusta Potsdamas vienošanās atstāja nenokārtotus vairākus jautājumus. Tie tika atlikti, kamēr būtu finalizēts miera līgums, kuru parakstītu tad, kad ir dibināta tāda Vācijas valdība, kura būtu „adekvāta“ šim nolūkam.

Bija jāgaida 45 gadi, kamēr Vācija parakstīja Galīgo vienošanos (angliski – Treaty on the Final Settlement with Respect to Germany) ar četrām Vāciju okupējošām valstīm: ASV, Apvienoto Karalisti, Franciju un Padomju Savienību. Tas notika Maskavā pirms tieši 29 gadiem – 1990. gada 12. septembrī. Līgumu atsevišķi parakstīja Vācijas Federatīvā Republika (Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija), bet to vēlāk ratificēja apvienotā Vācija.

Galvenie noteikumi bija par militāriem spēkiem un robežām. Okupējošās varas atteicās no visām tiesībām, kuras tām bija Vācijā. Padomju bruņotie spēki pamestu Vāciju līdz 1994. gada beigām, un Vācija samazinātu savus bruņotos spēkus līdz ne vairāk kā 370 000 militārpersonām. Visas pagaidu robežas tika apstiprinātas, un Vācijas satversmi mainīja tā, lai Vācija nekad nedrīkstētu pieņemt lūgumu pievienot Vācijai kādu teritoriju ārpus 1990. gada līgumā noteiktajām robežām.

Tātad, kaut arī nekad nav bijis formāls miera līgums, ar kuru tiktu noslēgts Otrais pasaules karš, ir zināma loģika apgalvojumam, ka karš Eiropā beidzās ar Gala līguma parakstīšanu pirms 29 gadiem.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

The post Kad beidzās Otrais pasaules karš? appeared first on IR.lv.