Quantcast
Channel: IR.lv
Viewing all 10413 articles
Browse latest View live

“Parex” bankas krahs

$
0
0

Miljonāru Valērija Kargina un Viktora Krasovicka izveidotā Parex banka Latvijā ilgstoši bija viens no varas un naudas ietekmes simboliem. Abiem bankas dibinātājiem Karginam un Krasovickim vienādās daļās kopā piederēja 84,83%, savukārt 15,17% akciju bija tā saukto mazo akcionāru īpašumā.

Lietu kārtību kardināli mainīja pasaules finanšu krīze 2008.gada rudenī. Parex varenība sašķīda 2008.gada novembrī, kad valsts bija spiesta glābt banku no bankrota, pārņemot abiem miljonāriem piederošās akcijas un bankas kapitālā iepludinot simtiem miljoniem latu.

Pēc aptuvenām aplēsēm Parex glābšana tieši un netieši (Valsts kases noguldījumi, garantijas, ieguldījumi bankas kapitālā) valstij izmaksājusi vairāk nekā miljardu latu. Parex krahs tiek minēts arī kā viens no iemesliem, kas 2008.gada beigās sašķobīja Latvijas ekonomiku, izraisot valsts budžeta krīzi un liekot valstij aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas.

Parex glābšana radījusi virkni līdz galam neatbildētu jautājumu, cik pareizi un atbilstoši valsts interesēm bija Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTF) lēmumi par bankas pārņemšanu, vai valdība glāba banku vai abu šīs bankas īpašnieku intereses.

Valsts - Parex un tās akciju turētājas Privatizācijas aģentūras personā - vērsusies tiesā ar prasībām pret Karginu un Krasovicki, kopumā no abiem bijušiem īpašniekiem prasot piedzīt vairāk nekā 164 miljonus latu. Prasību izskata Rīgas apgabaltiesa. Pirmā tiesa sēde notika 2010.gada 9.novembrī, tomēr prasības izskatīšanu pēc būtības tiesa atlika līdz 2011.gada 23.februārim, prasot PA un Parex iesniegt papildus pierādījumus.

2011.gada 31.decembrī valstij PA personā piederēja 83,07% Parex un 75% mīnus viena akcija bankas Citadele akciju. ERAB īpašumā bija 13,61% Parex akciju un 25% plus viena akcija bankā Citadele. 3,32% Parex akciju piederēja mazākuma akcionāriem.

Saturs

1. Parex pirmsākums

2. Parex ziedu laiki

2.1. Īpašnieki

3. Sabrukuma priekšvakarā

4. Kraha sākums

4.1. Oficiālās informācijas vakuums

4.2. Aizplūdušie un neiedotie miljoni

4.3. Trīs scenāriji

5. Parex pārņemšana

5.1. Pirmais solis - valsts pārņem 51%

5.2. Pretrunīgais Ieguldījuma līgums

5.3. Vilcinās ierobežot naudas izņemšanu

6. Otrais solis - valsts pārņem 85,15% Parex

6.1. Nosaka ierobežojumus

6.2. Starptautisko aizdevēju prasības

6.3. Melngailis Parex vadībā

6.4. Valsts garantē sindicēto kredītu saistības

6.5. Valsts naudas iepludināšana

6.6. Dāsni procenti bijušajiem īpašniekiem

7. Parex restrukturizācija

7.1. ERAB ienākšana

7.2. Miljoni Parex kapitālā

7.3. Sadalīšana - sliktā Parex, labā Citadele

7.4. Parex zaudē bankas statusu

7.5. Atlikta Citadeles pārdošana

8. Politiskie advokāti - Saskaņas centrs

9. Baņķieru kriminālprocesi

9.1. Kriminālprocess par Parex pārņemšanas likumību

9.2. Tiesvedība pret Karginu un Krasovicki


1. Parex pirmsākums

Par Parex sākumu tiek uzskatīts vēl padomju Latvijas laikā 1987.gadā komjaunatnes paspārnē nodibinātais kooperatīvs Parex, kurš nodarbojās ar tūrisma pakalpojumu sniegšanu Latvijas un kaimiņvalstu klientiem. Vēlāko miljonāru un Parex bankas lielāko īpašnieku - Valērija Kargina un Viktora Krasovicka īpašumā kooperatīvs nonāca 1990.gadā, kad viņi abi kopā ar toreizējo Krasovicka sievu Ņinu Kondratjevu uzņēmumu atpirka par 5000 rubļiem.

Līdzās tūrisma pakalpojumiem kooperatīvs 1990.gadā sāka nodarboties ar valūtas maiņas pakalpojumiem, kas 90.gadu sākumā kļuva par Parex galveno biznesa virzienu, īpašniekiem nesot peļņu. Jau 1991.gadā Parex no viena valūtas maiņas punkta bija izaudzis par lielu valūtas konvertācijas uzņēmumu ar plašu maiņas punktu tīklu. Tiek uzskatīts, ka Parex bija viens no pirmajiem legālajiem valūtas maiņas uzņēmumiem tolaik brūkošajā Padomju Savienībā, ar ko arī skaidrota valūtas maiņas biznesa veiksme.

1991.gada beigās un 1992.gada sākumā Parex bija kļuvis par vadošo valūtas maiņas uzņēmumu Latvijā, kas turklāt mērķtiecīgi veidoja kontaktus gan Krievijas, gan Latvijas biznesa un politiskajās aprindās. Kargina un Krasovicka mērķis bija savas bankas izveidošana. Einara Repšes vadītā Latvijas Banka (LB) licenci bankas darbībai pareksiešiem izsniedza 1992.gada 2.maijā - divas dienas pirms LB emitēja pirmo atjaunotās Latvijas naudu - Latvijas rubli.

2. Parex ziedu laiki

Pēc bankas licences saņemšanas Parex 1993.gadā atvēra savu pirmo ārvalstu pārstāvniecību - Parex sāka strādāt Minskā, tai sekoja pārstāvniecības abās Baltijas kaimiņvalstīs, arī Šveicē un Vācijā. Šveices vārds kļuva arī par vienu no Parex mārketinga saukļiem 90. gadu otrajā pusē - "Mēs esam tuvāk nekā Šveice!". 

Parex pārdzīvoja abas banku krīzes, kas Latviju skāra 90.gados - gan 1995.gadā notikušo Latvijas banku krīzi, kad kopā ar Banku Baltija bankrotēja vēl virkne mazu komercbanku, gan 1998.gada krīzi, kuru izraisīja tā sauktais Krievijas defolts un kas uz maksātnespējas sliekšņa nolika toreiz vienu no vadošajām kredītiestādēm - a/s Rīgas komercbanka.

Tiesa, 1998.gada krīze, par kuras cēloni tika uzskatīts Krievijas finanšu krahs, ap Parex radīja saspringtu situāciju, jo jau kopš 90.gadu sākuma un vidus Parex uzsvaru bija likusi uz Austrumu tirgu (bagātiem klientiem no Krievijas, Vidusāzijas). Tomēr Parex banku bezdibenī 1998.gads neaizrāva. Banku analītiķi toreiz norādīja, ka, labi pazīstot Krievijas tirgu, Parex īpašnieki jau labu laiku pirms Krievijas finanšu krīzes lielāko daļu ieguldījumu, kas bija veikti Krievijas valsts vērtspapīros, bija dzēsuši, līdz ar to bankas zaudējumi no Krievijas defolta nebija tai izšķirīgi.

Parex spēja „izdzīvot" abās banku krīzēs tikusi skaidrota ne vien ar Kargina un Krasovicka sakariem un ietekmi, bet arī ar faktu, ka banka uzsvaru lika uz kreditēšanu Latvijā un Baltijas valstīs. Turklāt Parex izcēlās ar īpašu piesardzību kredītu izsniegšanā. 

2.1. Īpašnieki

Lai arī nebija šaubu par Parex īstajiem īpašniekiem, oficiāli Kargins un Krasovickis par Parex bankas īpašniekiem kļuva tikai 2002.gadā. Līdz tam Parex bankas kontrolpaketes īpašnieks (51%) bija Menas salas ofšors Europe Holding Ltd. Kā viens no iemesliem tam, kāpēc Kargins un Krasovickis formāli atpirka ofšora firmai piederošās daļas, minēta gan toreiz sagaidāmā Latvijas uzņemšana Eiropas Savienībā (ES), gan iestāšanās NATO, kas finanšu jomai nozīmēja stingrāku kontroli. Tāpat arī fakts, ka tolaik banka izlēma startēt publiskajā akciju tirgū.

Lielākos jautājumus par Parex un bijušajiem tās īpašniekiem radījuši vērtējumi par abu patieso ietekmi uz politikas procesiem Latvijā. Kargins un Krasovickis gadiem ilgi tika minēti starp ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā un politiskās ietekmes topos tika pielīdzināti Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Viņi nav bijuši nevienas partijas biedri, taču abi tikuši saistīti ar finansiālo atbalstu tādām varas partijām kā Latvijas ceļš, Demokrātiskā partija Saimnieks, Saskaņas centrs.

Ar Kargina un Krasovicka ietekmi skaidrots arī tas, kāpēc Parex bieži kļuva par kredītu izsniedzēju valsts vai pašvaldības uzņēmumiem, kā arī kredītu devēju valsts un pašvaldību garantētiem projektiem, kāpēc Parex bija starp vadošajām bankām, kurā izvietoti valstij piederošo uzņēmumu konti, noguldījumi. Vērienīgākā no kreditēšanas shēmām, kurā bija iesaistīta Parex un kas izpelnījusies arī Valsts kontroles asu kritiku par iespējamu sadārdzinājumu, ir Parex apkalpotais Rīgas domes 567 miljonu latu aizņēmums no Vācijas bankas Deutsche Bank Dienvidu tilta celtniecībai.

3. Sabrukuma priekšvakarā

Parex tika dēvēta par banku ar nacionālo kapitālu. Lai arī kopš 2000.gada Parex īpašnieki publiski runāja par stratēģiskā investora piesaisti, šis mērķis netika īstenots. Ar vairākām slēgtām un publiskām akciju emisijām Parex no 2002. līdz 2007.gadam piesaistīja tikai mazos akcionārus, kuru kontrolē nonāca ap 15% Parex kapitāla.

2008.gada rudenī, pirms Parex nonāca uz sabrukuma sliekšņa, pēc aktīvu apjoma tā bija otrā lielākā banka Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8% no kopējiem Latvijas banku sektora aktīviem.

Parex grupā ietilpa 28 meitasuzņēmumi. Bankai bija pārstāvniecības, filiāles un meitasuzņēmumi 15 pasaules valstīs, meitasbanka AP Anlage und Privatbank AG Šveicē un Parex Bankas Lietuvā. Parex aktīvu kopsumma 7.novembrī, dienu pirms valdības lēmuma par bankas pārņemšanu, veidoja 3,1 miljardu latu, kredītu portfelis - 1,9 miljardus latu, noguldījumu portfelis - 1,7 miljardus latu.

Parex ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas privātpersonu un komercsabiedrību darījumu apkalpošanā. 2008.gada 1.pusgadā Parex bija trešajā vietā pēc atvērto klientu norēķinu kontu skaita (646 tūkstoši kontu) un emitētajām maksājumu kartēm (448 tūkstoši karšu).

Pēc FKTK datiem, 2008.gada oktobra beigās Parex klientu kontos (depozīti, norēķinu konti) atradās 1,743 miljardi latu, no tiem lielāko daļu - 1,062 miljardus latu veidoja nerezidentu noguldījumi un norēķinu konti. Tieši ar dominējošo Parex nerezidentu noguldījumu apmēru tika pamatotas runas, ka bankas glābšana un savlaicīga ierobežojumu nenoteikšana bija tās īpašnieku interesēs, lai viņi pagūtu nokārtot saistības ar ietekmīgiem klientiem no Krievijas un Vidusāzijas.

Latvijas rezidentiem Parex bankā oktobra beigās atradās 681 miljons latu, no kuriem 416 miljonus latu veidoja privātpersonu finanšu līdzekļi, 170 miljonus latu - valsts un privāto uzņēmumu līdzekļi, 55 miljonus latu - pašvaldību līdzekļi, 29 miljonus latu - finanšu institūciju, t.sk. pensiju fondu pensiju plānu noguldījumi - 29 miljonus latu.

Bankas pārņemšanas brīdī Parex bilancē bija tikai ēka Rīgā, Brīvības ielā 148a, kurā atrodas Parex klientu apkalpošanas centrs. Citu kustamo un nekustamo īpašumu Parex bankas bilancē nebija. Vēlāk, neilgi pēc bankas pārņemšanas, atklājās, ka arī lepnie, vismaz 100 000 dolāru vērtie auto - divi Maybach, ar kuriem mēdza pārvietoties abi bijušie bankas īpašnieki un kuri iepriekš bija bankas bilancē, pusotru nedēļu pirms valdība lēmuma par Parex glābšanu, bija mainījuši īpašnieku un 2008.gada 28.okrobrī pārreģistrēti uz firmas Autobag vārda.

4. Kraha sākums

Parex krīze sākās 2008.gada septembrī - pēc tam, kad triecienu pasaules finanšu tirgiem nesa 2008.gada 15.septembrī izziņotais ASV investīciju bankas Lehmans Brothers bankrots. Tas satricināja fondu biržas un vērtspapīru tirgu.

4.1. Oficiālās informācijas vakuums

2008.gada oktobra vidū Eiropas Komisija (EK) vienojās par plānu, kas ļauj valdībām iesaistīties banku glābšanā. Zviedrijas valdība paziņoja par galvojumiem savām bankām. Latvijas valdība (premjers Ivars Godmanis, 20.12.2007 - 12.03.2009) un ar finanšu sektora uzraudzību saistītās amatpersonas par draudiem Latvijas banku sektora stabilitātei tobrīd klusēja. Oficiāli netika pausta informācija, kas vedinātu spriest par nozīmīgām Latvijā strādājošo banku problēmām. Neoficiālās sarunās jau 2008.gada oktobra sākumā izskanēja, ka pasaules finanšu krīze uz bankrota sliekšņa nolikusi arī pāris Latvijas komercbankas, starp tām tika minēta arī Parex.

Oficiāli to, ka runas par Parex finanšu problēmām atbilst patiesībai, sabiedrība uzzināja tikai sestdien, 2008.gada 8.novembrī, ap pusdienlaiku, pēc tam kad Godmaņa valdība kopā ar FKTK un Latvijas Bankas (LB) amatpersonām bija sanākusi uz slēgtu MK sēdi.

4.2. Aizplūdušie un neiedotie miljoni

Noguldījumi no bankas pastiprināti bija sākuši aizplūst jau 2008.gada vasaras beigās, atklājās pēc Parex pārņemšanas. Tādējādi jau septembrī bija būtiski pasliktinājušies bankas kapitāla pietiekamības un likviditātes rādītāji.

2008.gada rudenī šī informācija bija pieejama banku uzraugam - FKTK, tomēr nekādus kardinālus pasākumus par Parex banku FKTK līdz pat 8.novembrim neveica. Arī par naudas aizplūšanu no bankas FKTK 2008.gada rudenī klusēja. Tikai 2009.gada sākumā FKTK atzina, ka no 2008.gada 1.septembra līdz 8.novembrim no bankas bija aizplūduši 223 miljoni latu.

Pēc Parex pārņemšanas arī atklājās, ka 2008.gada 22.oktobrī abi bankas īpašnieki bija vērsušies pie premjera Godmaņa, lūdzot valsts palīdzību bankas maksātspējas saglabāšanai. Kargins un Krasovickis ierosināja Parex bankā izvietot Valsts kases (VK) depozītu 200 miljonu latu apmērā. Godmanis atteica, arī Finanšu ministrija to noraidīja. Oktobra pēdējās dienās gan LB, gan FM un valdībā notika vairākas slepenas amatpersonu tikšanās, kurās tika spriests par Parex draudīgo situāciju. 

4.3. Trīs scenāriji

Novembra pirmajās dienās slepenajās sanāksmēs tika secināts, ka Parex ir uz maksātnespējas sliekšņa un bez valsts iesaistīšanās banka bankrotēs. Tika diskutēti vairāki valsts iespējamās rīcības varianti, veikti aprēķini par bankas bankrota ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, kas vēlāk kritizēti kā aptuveni un neprofesionāli.

Finansiāli smagākās Parex parādsaistības, kas bija viens no bankas maksātnespējas iemesliem, bija divi sindicētie kredīti kopumā 775 miljonu eiro apmērā. Sindicēto kredītu 500 miljonu eiro apmērā Kargina un Krasovicka vadītā Parex bija aizņēmusies 2007.gada 29.jūnijā, savukārt vēl 275 miljonus eiro sindicēto aizdevumu Parex aizņēmās 2008.gada 21.februārī. Aizdevumu izsniedza ap 60 ārvalstu finanšu institūciju veidota apvienība (sindikāts). Daļa šā kredīta Parex bija jāatdod jau 2009.gada sākumā. Līdz ar Parex finansiālo problēmu sākšanos radās bažas, ka sindicētā kredītu saistības kļūs par būtiskāko Parex likviditātes (naudas pietiekamības) problēmu.

Iespējamie valdības rīcības scenāriji bija trīs - Parex nacionalizēšana, banku pilnīgi pārņemot valsts īpašumā; 51% Parex akciju nodošana valsts a/s Latvijas Hipotēku un zemes bankai (LHZB) un valsts neiesaistīšanās bankas glābšanā, ļaujot Parex bankrotēt.

5. Parex pārņemšana

Izšķiršanās par Parex glābšanu ir viens no visvairāk kritizētajiem Godmaņa vadītā Ministru kabineta lēmumiem. Kā galvenais iemesls tam minēta valdības nespēja vairāk nekā trīs nedēļas izšķirties par ierobežojumu noteikšanu naudas (noguldījumu) izņemšanai no bankas. Valdības lēmums kritizēts arī par iespējamo pretimnākšanu abiem bijušajiem bankas īpašniekiem. No WikiLeaks publiskotajām ASV vēstniecības telegrammām var secināt, ka Godmaņa valdība, kavējoties izlemt par ierobežojumiem naudas izņemšanai no Parex, rūpējusies, lai naudu pagūtu izņemt nerezidenti. Latvijas amatpersonu galvenais arguments par labu Parex glābšanai bija - ja MK neizšķirtos par Parex pārņemšanu, bankai draudētu faktiski neizbēgams un drīzs bankrots, kura rezultātā rastos daudz negatīvu seku valsts finanšu sistēmā un tautsaimniecībā.

5.1. Pirmais solis - valsts pārņem 51%

2008.gada 8.novembra vēlā vakarā pēc gandrīz 10 stundu garas ārkārtas MK sēdes premjers Godmanis paziņoja, ka pieņemts lēmums par Parex kontrolpaketes pārņemšanu. Bija izlemts, ka valsts ar valsts a/s Latvijas Hipotēku un zemes banka (LHZB) starpniecību no Kargina un Krasovicka iegādāsies 51% Parex bankas akciju, katram par to maksājot vienu latu.

Līdz ar kontrolpaketes pārņemšanu valsts apņēmās Parex sniegt finansiālu atbalstu, izsniedzot galvojumu Parex sindicēto kredītu pārfinansēšanai, kā arī nodrošināt līdzekļus, kuri kalpotu par pamatu subordinētā kapitāla veidošanai (divu gadu laikā aizdevuma izsniegšana līdz 200 miljonu latu apmēram), lai nodrošinātu Parex likviditāti.

5.2. Pretrunīgais Ieguldījuma līgums

Parex kontrolpaketes pārņemšanas juridiskā gaita bija raita - jau pirmdienas, 10.novembra, vakarā tika parakstīts Ieguldījuma līgums starp LHZB, Parex, Latvijas Republiku, Karginu un Krasovicki par 51% Parex akciju pārdošanu LHZB par diviem latiem. Publiska Ieguldījuma līguma parakstīšana bija vienīgā atklātā ar Parex pārņemšanas jeb Ieguldījuma līgumu saistītā darbība. Oficiāli pieejamā informācija par pārņemšanas nosacījumiem bija skopa. Lai arī Godmanis solīja, ka informācija par Parex pārņemšanu būs caurskatāma un sabiedrībai pieejama, tā nenotika. Ar Parex pārņemšanu saistītais Ieguldījuma līgums aizvien nav publiskots.

Slēdzot Ieguldījuma līgumu, amatpersonas norādīja, ka tas noslēgts valsts interesēs un ka Kargins un Krasovickis atlikušās sev piederošās bankas akcijas (kopumā 34%) ieķīlās par labu LHZB, ka abi bijušie īpašnieki apņēmušies par labu valstij ieķīlāt savus privātīpašumus un atstāt bankā savus noguldījumus.

Neviena valdības un FKTK amatpersona toreiz medijiem neatklāja, ka Ieguldījumu līgums Karginam un Krasovickim paredz saglabāt arī augstus procentu maksājumus par viņu noguldījumiem. Tāpat tikai vēlāk atklājās, ka, piemēram, dārgās Jūrmalas villas, kuras saistījās ar abu baņķieru vārdiem (villa Marta Lielupē un villa Adlera Dubultos) viņiem nemaz nepieder un līdz ar to arī netiks ieķīlātas.

Noslēdzot Ieguldījumu līgumu, Kargins un Krasovickis apņēmās arī panākt, ka 2/3 visu sindicēto kredītu devēju bez nosacījumiem piekrīt akciju pārņemšanas darījumam. Līgumā tika noteikts, ka Karginam un Krasovickim būs tiesības atpirkt akcijas, atlīdzinot valstij visus izdevumus un atmaksājot visas no valsts saņemtās summas un sniegto atbalstu.

Valdības īstenotās Parex pārņemšanas kritiķi ir arī norādījuši, ka Godmaņa valdība varēja Parex akcijas pārņemt bez abu akcionāru piekrišanas, izmantojot Satversmes 105.panta noteikumus, tas ir, banku nacionalizējot. Taču tā laika amatpersonas norādījušas, ka tā būtu bijusi juridiski ļoti sarežģīta procedūra, būtu novilcināts laiks, bet Parex glābšana nokavēta.

Lai arī Ieguldījuma līgums kopumā izpelnījies asu kritiku, atsaucoties uz tajā fiksēto nosacījumu neizpildi, Parex un PA vērsusi prasības pret abiem īpašniekiem par aptuveni 164 miljonu latu piedziņu.

5.3. Vilcinās ierobežot naudas izņemšanu

Kad Godmaņa valdība bija izlēmusi par Parex kontrolpaketes pārņemšanu, nekādi citi soļi, lai apturētu toreiz jau masveidīgo naudas aizplūšanu no bankas, netika sperti. FKTK dienā, kad valdība lēma par Parex pārņemšanu, vērsās ar lūgumu uz divām nedēļām ieviest ierobežojumus noguldījumu aizplūšanai no Parex, taču valdības sēdē šis jautājums netika izlemts. Līdz ar to 10.novembrī, pirmdienā pēc valdības lēmuma, sākās liela naudas līdzekļu aizplūšana no valsts glābtās bankas.

Godmanis un finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) cerēja, ka lēmums valstij pārņemt bankas kontrolpaketi stabilizēs situāciju un atjaunos uzticību bankai. Tomēr tā nenotika.

20.novembrī Finanšu ministrija, pamatojoties uz FKTK 7.novembra vēstuli, atkārtoti iesniedza izskatīšanai MK lēmuma projektu par naudas izņemšanas ierobežojumu noteikšanu. Tomēr arī tad Godmaņa valdība par ierobežojumiem naudas izņemšanai no bankas neizlēma. Tā vietā Valsts kase ar Finanšu ministrijas rīkojumiem un valdības lēmumiem Parex bankā iepludināja vairākus simtus miljonus.

Tikai 2009.gada rudenī atklātie Valsts kontroles revīzijas dati apliecināja - liela naudas aizplūšana no Parex turpinājās arī pēc valdības 8.novembra lēmuma. No VK ziņojuma izrietēja, ka no 8.novembra līdz 1.decembrim no Parex aizplūduši 294 miljoni latu. 2008.gada decembrī šāda informācija nebija pieejama.

6. Otrais solis - valsts pārņem 85,15% Parex

2008.gada 3.decembrī Godmaņa valdība izlēma par pilnīgu Karginam un Krasovickim piederošo bankas daļu pārņemšanu. Līdz ar šo lēmumu valsts kontrolē nonāca 84,83% Parex akciju, bet Kargins un Krasovickis pilnībā zaudēja ietekmi bankā. Tika parakstīta Vienošanās par grozījumiem Ieguldījuma līgumā, kuras rezultātā LHZB īpašumā pārgāja visas Kargina un Krasovicka akcijas. Līdz ar šo vienošanos no 10.novembrī parakstītā Ieguldījuma līguma tika izslēgtas arī Karginam un Krasovickim paredzētās tiesības Parex akcijas atpirkt.

Nepilnas divas nedēļas vēlāk, ar 15.decembra valdības lēmumu iegādāties visas zviedru bankai Svenska Handelsbanken AB piederošās Parex akcijas, valsts līdzdalība Parex tika palielināta līdz 85,15%. Svenska Handelsbanken bija viens no lielākajiem Parex mazākuma akcionāriem. Valsts zviedru bankai piederošās 200 000 Parex akcijas atpirka par 1 eiro centu. Parex akcijas no citiem mazajiem bankas akcionāriem valdība neatpirka.

6.1. Nosaka ierobežojumus

Par aicinājumu valdībai izlemt par ierobežojumu noteikšanu FKTK nolēma 28.novembrī. Divas dienas vēlāk, 1.decembrī, Godmaņa valdība atbalstīja FKTK lēmumu ierobežot Parex saistību izpildi. Lēmums tika pamatots ar pārmērīgu noguldījumu un citu piesaistīto līdzekļu aizplūdi un likviditātes rādītāju samazināšanos pēc bankas kontrolpaketes pārņemšanas.

Ar lēmumu par saistību izpildes ierobežojumiem fiziskām personām tika noteikts aizliegums veikt debeta operācijas virs 35 000 latu mēnesī, bet juridiskām personām atkarībā no darbinieku skaita - virs 35 000 latu, 350 000 latu vai neierobežotu limitu mēnesī.

Ierobežojumi tika noteikti līdz 2009.gada 30.jūnijam. Vēlāk ierobežojumu termiņš vairākkārt tika pagarināts. Ierobežojumi Parex klientiem tika atcelti tikai 2010.gada rudenī, pēc tam kad Parex bija sadalīta un izveidota no Parex izdalītā tā sauktā labā banka - Citadele.

6.2. Starptautisko aizdevēju prasības

Valdības lēmumu par Karginam un Krasovickim piederošo Parex akciju pilnīgu pārņemšanu noteica virkne priekšnoteikumu. Galvenokārt tas izrietēja, no novembra beigās valdības tolaik jau sāktajām sarunām ar Eiropas Komisiju (EK) un Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par finanšu palīdzību un 7,5 miljardu eiro aizdevuma piešķiršanu. Gan EK, gan SVF uzsvēra, ka aizdevumu saņemšanai būtu nepieciešams, lai valsts kontrolētu vismaz 85% Parex akciju, lai tiktu veikta pilnīga Parex vadības maiņa un lai tiktu nodrošināts, ka abi bankas privātie akcionāri bankai piešķirto valsts atbalstu neizmantotu sava labuma gūšanai.

Faktiski EK un SVF sarunās ar Latvijas valdību par finanšu palīdzības piešķiršanu Latvijai toreiz skaidri norādīja, ka pilnīgas kontroles iegūšana un visu Karginam un Krasovickim piederošo bankas akciju pārņemšana ir viens no priekšnoteikumiem, lai valsts saņemtu starptautisko aizdevumu.

Par labu visu akciju pārņemšanai runāja arī fakts, ka līdz 25.novembrim Karginam un Krasovickim nebija izdevies iegūt rakstisku bezierunu 2/3 sindicēto kredītu devēju piekrišanu Parex pārņemšanai. No sarunām ar sindicēto kredītu devējiem bija skaidrs, ka vienošanos par abu sindicēto kredītu pārfinansēšanu varētu panākt, ja valstij piederētu visas Karginam un Krasovickim piederošās Parex akcijas.

Tikai pēc pilnīgas Parex bankas akciju kontrolpaketes pāriešanas valsts īpašumā 2008.gada decembrī EK un SVF paziņoja, ka Latvijai tiks piešķirta 7,5 miljardu eiro palīdzība.

6.3. Melngailis Parex vadībā

Pēc 8.novembra lēmuma uz laiku Parex vadības grožus savās rokās pārņēma toreizējais LHZB vadītājs Inesis Feiferis. Tomēr bija skaidrs, ka tas nebūs ilgstoši, jo atrašanās divu banku vadībā viņu nostādīja interešu konflikta situācijā.

6.decembrī par Parex valdes priekšsēdi tika iecelts bijušais Lattelecom valdes priekšsēdis Nils Melngailis. Viņš amatam tika izraudzīts bez konkursa. Melngailim par Parex vadīšanu bija noteikts iespaidīgs atalgojums (12 000 latu mēnesī pirms nodokļiem) un paredzēts, ka atsevišķus konsultāciju pakalpojumus Parex bankai sniegs Melngailim toreiz piederošā SIA Riga Capital. Melngailis bija arī noslēdzis konsultāciju līgumu ar ASV investīciju kompāniju Blackstone (kopā ar Melngaili 2007.gadā pretendēja uz Lattelecom privatizāciju) par palīdzību sarunās ar sindicētā kredīta aizdevējiem.

Melngailis Parex vadītāja amatu atstāja 2010.gada 1.augustā pēc tam, kad Parex tika sadalīta.

6.4. Valsts garantē sindicēto kredītu saistības

Pilnībā pārņemot Karginam un Krasovickim piederošās Parex akcijas, valsts uzņēmās saistības pret Parex sindicētā kredīta aizdevējiem. Sarunas par šā aizdevuma atdošanu un nosacījumiem bija smagas un ilga vairāk nekā divus mēnešus, galveno sarunu vedējs bija Melngailis un viņa piesaistītie konsultanti.

Sindicēto kredītu atdošanas kārtību savas darbības pēdējas dienās 2009.gada 10.martā apstiprināja Godmaņa valdība. Nosacījumus atbalstīja arī Latvijas Banka un FKTK. Līdz ar to tika noteikts, ka 775 miljonu eiro parāds tiks atdots trīs maksājumos: 2009.gada marts - 30% (232,5 miljoni eiro), 2010.gada februāris - 40% (310 miljoni eiro), 2011.gada maijs - 30% (232,5 miljoni eiro).

Pirmā sindicēto kredītu daļa pilnībā tika segta no valsts līdzekļiem, proti, Valsts kasei tika uzdots nodrošināt 232,5 miljonu eiro noguldījuma izvietošanu Parex pirmā maksājuma veikšanai. Papildus tam finanšu ministram bija jāizsniedz valsts galvojums vairāk nekā pusmiljarda eiro apmērā Parex sindicēto kredītu devējiem par abiem pārējiem maksājumiem.

Arī otro - 310 miljonu eiro maksājumu - Parex veica ar valsts atbalstu (2010. 9.februārī ar valdības lēmumu Valsts kase noguldījuma veidā Parex iepludināja 102 miljonu latu). Savukārt pēdējo sindicētā kredīta daļu Parex, pēc bankas sniegtās informācijas, atdeva no saviem līdzekļiem.

6.5. Valsts naudas iepludināšana

Ieguldījuma līguma noslēgšanas diena, 2008.gada 10.novembris, bija diena, kad Finanšu ministrija uzdeva Valsts kasei Parex bankā izvietot pirmo termiņnoguldījumu 199 999 924,63 latu apmērā. Šim noguldījumam tika izmantoti līdzekļi no valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju emisijas.

Ar šo gandrīz 200 miljonu latu noguldījumu sākas apjomīga valsts naudas iepludināšana Parex glābšanā, bankas likviditātes (naudas pietiekamība) nodrošināšanai. Jau divas dienas vēlāk, 12.novembrī, FM uzdeva Valsts kasei Parex bankā izvietot vēl 100 miljonus latu termiņnoguldījumu pret Parex komercķīlu. Savukārt 14.novembrī tika noslēgts līgums starp FM un Parex par Valsts kases termiņnoguldījumu veikšanu Parex, par katru atsevišķu noguldījumu vienojoties un parakstot atsevišķu vienošanos. Parex kā nodrošinājumu sniedza finanšu ķīlu, hipotēku vai komercķīlu par labu Valsts kasei.

Pamatojoties uz šo pamatlīgumu, tika veikti vēl vairāki apjomīgi Valsts kases termiņnoguldījumi Parex saskaņā ar FM rīkojumos norādītajām summām un termiņiem. Tā, piemēram, 16.decembrī pildot valdības uzdevumu nodrošināt Parex likviditāti, Valsts kase ar FM rīkojumu Parex izvietoja noguldījumu 43 386 275,94 eiro apmērā, savukārt 22.decembrī tika izvietots VK noguldījums - 287 074 548 eiro apmērā.

Kopumā kopš Parex pārņemšanas Valts kase no 2008.gada 10.novembra līdz 2009.gada 17.martam Parex izvietoja termiņnoguldījumus 837,3 miljoni latu apmērā. Pēc FKTK datiem šie Valsts kases termiņnoguldījumi Parex nodrošināti ar atbilstošiem ķīlas līgumiem, kopējā nodrošinājuma summai veidojot 1,17 miljardus latu.

6.6. Dāsni procenti bijušajiem īpašniekiem

Tikai pusgadu pēc Parex glābšanas sabiedrība uzzināja, ka līdz ar slepeno bankas pārņemšanas līgumu abi bijušie bankas īpašnieki nodrošināti ar dāsniem procentu maksājumiem.

2009.gada maijā medijos nonāca informācija par ievērojamu procentu izmaksu Karginam un Krasovickim no depozītiem (daļu no tiem ieguldījuši Parex subordinētajā kapitālā) - kopumā ap 36 miljoniem latu. Medijos tika lēsts, ka ik mēnesi procentu maksājumos no valsts glābtās bankas abi īpašnieki un viņu radinieki mēnesī saņem ap 200 000 latu.

2010.gada sākumā FKTK vadītāja vietnieks Jānis Brazovskis atklāja, ka 2009.gadā bijušajiem īpašniekiem un viņu radiniekiem kopumā izmaksāti 4,9 miljoni latu.

7. Parex restrukturizācija

2010.gada vasarā Parex banka tika restrukturizēta, to sadalot tā sauktajā sliktajā (Parex) un labajā (Citadele) bankā. Valdība 2011.gada 17.maijā apstiprināja Citadele pārdošanas stratēģiju. Lai arī tika plānots, ka šīs bankas pārdošanu valdība īstenos 2012.gadā, 2011.gada nogalē (27.decembrī) valdība pēc konsultanta ieteikuma izlēma Citadeles pārdošanu atlikt vismaz līdz 2012.gada oktobrim.

Līdz ar 84,43% Parex pārņemšanu valdība LHZB uzdeva sākt procedūru konsultanta izvēlei Parex restrukturizācijai un iespējamai pārdošanai. 2009.gada 20.janvārī LHZB paziņoja, ka par vadošo konsultantu izvēlēta starptautiskā investīciju banka Nomura International plc. (Nomura). Neilgi pēc tam LHZB izvēlēto konsultantu apstiprināja arī MK.

Nomura International aizvien ir valdības konsultants, tā sagatavojusi gan Parex restrukturizācijas plānu, paredzot bankas sadalīšanu un bankas Citadele izveidošanu, gan arī izstrādājusi 2011.gada maijā Dombrovska valdības apstiprināto Citadele pārdošanas stratēģiju.

Secinot, ka Parex akciju nonākšana LHZB īpašumā rada virkni juridiskus un grāmatvedības sarežģījumus, apdraudot LHZB darbību, 2009.gada 24.februārī Godmaņa valdība nolēma mainīt valstij piederošo Parex akciju īpašnieku. 85,15% Parex akciju tika nodotas valsts a/s Privatizācijas aģentūra (PA) pārvaldījumā. Noslēdzot pirkuma līgumu ar LHZB, Parex akcijas PA ieguva par 2 latiem + 0,01 eiro. 

7.1. ERAB ienākšana

2009.gada februārī Latvijā sākas runas par iespējamo respektablās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) piesaistīšanu Parex restrukturizācijai un bankas darbības atjaunošanai. Līgums ar ERAB par līdzdalību toreiz vēl nesadalītās Parex kapitālā tika publiski parakstīts 2009.gada 16.aprīlī Ministru kabinetā. Valdības vārdā to parakstīja premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība). Saskaņā ar to ERAB apņēmās Parex kapitālā kopumā ieguldīt 73 miljonus latu. Iegādājoties 25% + 1 akciju, ERAB bankas pamatkapitālā ieguldīja 57,5 miljonus latu, savukārt vēl 15,5 miljonus latu (22 miljonus eiro) - Parex subordinētajā kapitālā (aizdevums ar tiesībām pārvērst to akcijās). Pēc juridisko formalitāšu nokārtošanas, darījums ar ERAB tika noslēgts 2009. gada 3.septembrī. Par ERAB iesaistīšanos Parex pamatkapitālā amatpersonas norādīja, ka tas ir pozitīvs signāls Parex dzīvotspējai un attīstības potenciālam.

2010.gada 30.jūlijā pēc īstenotās Parex sadalīšanas ERAB kļuva arī par no Parex izdalītās labās bankas Citadele līdzīpašnieci, iegūstot 25% plus vienu akciju.

7.2. Miljoni Parex kapitālā

2009.gada pavasarī bija skaidrs, ka valdībai nāksies ieguldīt Parex kapitāla palielināšanā. Uz pamatkapitāla palielināšanu uzstāja arī ERAB. Līdz ar to 2009.gada 24.martā Valda Dombrovska valdība nolēma Parex kapitālā ieguldīt 165 miljonus latu, emitējot tikpat jaunu akciju viena lata nominālvērtībā, par to īpašnieci kļuva PA. PA tika arī uzdots veikt ieguldījumu Parex subordinētajā kapitālā 62 miljonu latu apmērā, lai nodrošinātu Parex kapitāla pietiekamību.

Šiem lēmumiem sekoja vēl vairāki valdības lēmumi par valsts ieguldījumiem Parex kapitālā. Tā 2009.gada 13.oktobrī tika pieņemts valdības lēmums par bankas kapitāla palielināšanu vēl par 24,3 miljoniem latu, ko par valsts naudu, iegādājoties jaunemitētas akcijas, atkal veica PA. Četru mēnešus vēlāk, 2010.gada februārī, ar valdības lēmumu Parex pamatkapitāls tika palielināts vēl par 31,5 miljoniem latu.

7.3. Sadalīšana - sliktā Parex, labā Citadele

Konceptuāla vienošanās par bankas sadalīšanu tika panākta 2009.gada novembra beigās, kad valdība vienojās par Parex restrukturizācijas plānu, paredzot bankas sadalīšanu. Tomēr šā valdības uzdevuma izpilde ievilkās, un faktiski Parex sadalīšanas plāns valdībā tika iesniegts tikai 2010.gada martā. Valdība to apstiprināja 2010.gada 23.martā, līdz ar šo MK lēmumu tika sākta Parex sadalīšana, paredzot jaunas tā sauktās labās bankas izveidi. Pēc valdības apstiprinājuma Parex restrukturizācijas plāns tika iesniegts apstiprināšanai EK, paralēli tika sāktas ar bankas sadalīšanu saistītas darbības.

Lēmumu, ar kuru atbilstoši Parex restrukturizācijas plānam PA tika uzdots nodibināt jaunu, 100% valstij piederošu kredītiestādi ar 4 miljonu latu pamatkapitālu, valdība pieņēma 2010.gada 1.jūnijā. Izpildot šo valdības lēmumu, jūnija vidū FM parakstīja līgumu ar PA par aizdevuma sniegšanu, lai finansētu tā sauktās jaunās bankas a/s Citadele banka pamatkapitālu. Jūnija beigās bija nodibināta jauna banka un 29.jūnija FKTK padome tai izsniedza licenci kredīstiestādes darbībai. 30.jūnijā Citadele tika reģistrēta Komercreģistrā. 

Saskaņā ar restrukturizācijas plānu Citadele ir jaundibināta banka, kuras vienīgais īpašnieks sākotnēji ir PA un kurai jāpārņem būtiskāko daļu no Parex aktīviem un saistībām pēc Parex sadalīšanas. Lai nodrošinātu atbilstošu kapitāla pietiekamību, PA veica ieguldījumu bankas Citadele pamatkapitālā, un tas tika palielināts līdz 103 miljoniem latu. 2010.gada 30.jūlijā tika panākta vienošanās arī par ERAB līdzdalību bankā Citadele un ERAB kļuva par Citadele 25% plus vienas akcijas akcionāru. Par Citadele vadītāju tika iecelts Juris Jākobsons, no Parex nodalītā Citadele darbu sāka 2010.gada 1.augustā.

Uz Citadeli tika pārvesti visi Parex klientu konti, arī tā sauktie labie Parex aktīvi, un daļa Valsts kases noguldījumu (ap 110 miljoni latu). Līdz ar sadalīšanu vecajā Parex palika sliktie un grūti atgūstamie aktīvi (kredīti), arī lielākā daļa valsts termiņnoguldījumu. Par Parex valdes priekšsēdi pēc bankas sadalīšanas kļuva ERAB ieteiktais Kristofers Gviljams.

7.4. Parex zaudē bankas statusu

Kopš 2012.gada 1.janvāra Parex vairs nav banka. Lēmums par Parex atteikšanos no bankai izsniegtās licences kredītiestādes darbībai tika pieņemts Parex ārkārtas akcionāru sapulcē 2011.gada 28.decembrī, balstoties uz valdības 22.novembrī atbalstīto Parex turpmākās darbības modeli, kas paredzēja bankas statusa maiņu un atteikšanos no kredītiestādes licences ar nākamā gada 1.janvāri.

Līdz ar atteikšanos no bankas statusa Parex kļuvusi par komerciestādi, kas saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) apstiprināto bankas restrukturizācijas plānu turpinās aktīvu pārvaldi un atgūšanu, lai valsts maksimāli atgūtu Parex glābšanā ieguldītos līdzekļus. Atteikšanās no bankas statusa valdībā tika atzīta par piemērotāko un izdevīgāko variantu, jo faktiski jau kopš Parex sadalīšanas 2010.gada augustā Parexdarbība galvenokārt bija saistīta ar aktīvu pārvaldīšanu (tai skaitā slikto kredītu restrukturizācija un atgūšana, parādu piedziņa un pārņemto nekustamo īpašumu pārvaldīšana), kam nav nepieciešama bankas statusu saglabāšana.

Līdz ar atteikšanos no bankas statusa Parex vairs nav saistošas arī FKTK prasības par kapitāla pietiekamību, Parex nav jāmaksā FKTK finanšu stabilitātes nodeva un jāveic iemaksas noguldījumu garantiju fondā.

Lai arī Parex darbības mērķis ir atgūt naudas līdzekļus tādā apmērā, lai nosegtu vismaz Valsts kases noguldījuma atlikušo daļu, kas ir ap 440 miljoni latu (plus kapitāls), prognozes par to, vai tas īstenosies, ir atturīgas. Ekonomikas ministrijas un PA pārstāvji medijos norādījuši, ka Parex bankas aktīvus veido tikai tā dēvētie sliktie aktīvi - kredīti, kuru atgūšanas iespējamība ir apšaubāma.

7.5. Atlikta Citadeles pārdošana

2011.gada 27.decembrī valdība atbalstīja Citadeles pārdošanas konsultanta Nomura priekšlikumu atlikt bankas pārdošanu vismaz uz desmit mēnešiem - līdz 2012.gada oktobrim, kad būs uzlabojusies situācija starptautiskajos finanšu tirgos. Priekšlikumu neturpināt bankas pārdošanas procesu Nomura pamatoja ar aplēsēm, ka valsts no šā darījuma nespētu iegūt maksimāli iespējamo līdzekļu apjomu. Valdības lēmums par Citadele pārdošanas atlikšanu ļāva secināt, ka potenciālie investori par Citadeles valstij piederošo akciju iegādi piedāvājuši līdzšinējām aplēsēm neatbilstoši zemu cenu.

Formāli valdībai ar Citadeles pārdošanu nav jāsteidzas, jo 2010.gadā atbalstītais Parex bankas restrukturizācijas plāns, kurš saskaņots arī ar Eiropas Komisiju, paredz, ka Citadele tiek pārdota līdz 2014.gada nogalei.

2011.gada beigās Citadele valstij bija atmaksājusi tās ieguldīto finansējumu 110,4 miljonus latu no kopējā finansējuma, ko valsts iepriekš ieguldīja bankā kā termiņnoguldījumu. Valsts noguldījumu pamatsumma, kas Citadelei vēl jāatmaksā, neskaitot procentus, ir 46,6 miljoni eiro jeb 32,8 miljoni latu. To Citadele sola atmaksāt 2012.gadā.

8. Politiskie advokāti - Saskaņas centrs

2010.gada pavasarī, kad Dombrovska valdība jau bija apstiprinājusi Parex restrukturizācijas plānu, skaidri iezīmējot bankas sadalīšanu un bijušo īpašnieku ieguldījumu atstāšanu tā sauktajā sliktajā bankā (Parex), sākās cīņa parlamentā.

Opozīcijā esošās apvienības Saskaņas centrs (SC) deputāti 2010.gada maijā Saeimā iesniedza grozījumus Kredītiestāžu likumā, kas noteiktu, ka, sadalot banku, kas saņem valsts atbalstu, katrai no izveidotajām struktūrām ir obligāti jāiesniedz FKTK perspektīvās attīstības plāns vismaz turpmākajiem trīs gadiem. Proti, līdz ar SC rosinātajiem grozījumiem likumā tiktu noteikts, ka Parex turpmākos trīs gadus pēc sadalīšanas nevarētu pasludināt maksātnespēju.

Ne valdība, ne FKTK grozījumus neatbalstīja, norādot gan to, ka tie tapuši pēc Kargina un Krasovicka iniciatīvas, gan, ka tie kavētu bankas restrukturizāciju.

Dažas dienas pēc grozījumu iesniegšanas Saeimā SC bija saņēmusi 28 000 latu ziedojumus no Karginam pietuvinātām personām (dēls Rems Kargins un Kargina dzīvesbiedre Anna Barinova katrs ziedoja 9000 latu, bet bijušais Parex augsta līmeņa darbinieks un Kargina dēla uzņēmuma MiniCredit padomes loceklis Andris Riekstiņš ziedoja 10 000 latu).

SC kopā ar opozīcijā esošās apvienības Par labu Latviju! un toreiz koalīcijā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm 2010.gada maijā izdevās nodrošināt šo grozījumu pieņemšanu Saeimā pirmajā lasījumā steidzamības kārtībā. Tomēr tālākai izskatīšanai Saeimā tie vēlāk netika virzīti.

9. Baņķieru kriminālprocesi

2009.gada sākumā, sākot kārtējo revīziju par 2008.gada valsts budžeta izpildi un pašvaldību budžetiem, Parex pārņemšana analīzi veica Valsts kontrole (VK). 2009.gada rudenī publiskotajā revīzijas ziņojumā VK bija identificējusi virkni pārkāpumus Parex pārņemšanas procesā. VK uzskatīja, ka lēmums par Parex pārņemšanu valsts īpašumā pieņemts, nepietiekami izvērtējot situāciju un neveicot aprēķinus par Parex maksātnespējas iespējamo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un turpmāk nepieciešamajiem ieguldījumiem.

No VK ziņojuma izrietēja, ka Parex pārņemšana nav notikusi valsts interesēs, ka pārņemšanas lielākie ieguvēji bijuši Kargins un Krasovickis un daudz kas no bankas pārņemšanas procesa ticis noslēpts. VK arī atzina, ka daļa atbildības jāuzņemas FKTK un valdībai.

9.1. Kriminālprocess par Parex pārņemšanas likumību

Pēc VK ziņojuma publiskošanas, 2009.gada oktobrī Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem Parex bankas pārņemšanas. Kriminālprocesa sākšanas pamatā bija ne vien kritiskais VK atzinums, bet jau iepriekš pēc vairāku personu iesniegumiem prokuratūrā sāktās resoriskās pārbaudes materiāli. Izmeklēšana veica virsprokurora Modra Adlera vadīta prokuroru grupa.

Nepilnu gadu vēlāk, 2010.gada 16.augustā, prokuratūra izlēma kriminālprocesu par Parex pārņemšanas likumību izbeigt. Prokuratūra paziņoja: izvērtējot izmeklēšanas laikā iegūtos pierādījumus, procesa virzītājs konstatējis, ka Latvijas valdība, rīkojoties savas kompetences ietvaros, lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu Parex bankai un Parex bankas pārņemšanu pieņēmusi savlaicīgi un maksimāli iespējami ātri, ievērojot Latvijas valsts intereses un novēršot iespējamās smagākās sekas valstij, finanšu sistēmai un tautsaimniecībai, kuras varētu iestāties, šādus lēmumus nepieņemot un pieļaujot Parex bankrotu.

Prokuratūra arī norādīja - izmeklēšanā netika konstatēti fakti, ka Ministru kabineta locekļi lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu un Parex pārņemšanu būtu pieņēmuši mantkārīgā nolūkā vai prettiesiski pieņēmuši materiālas vērtības, mantiskus vai citāda veida labumus. Prokuratūras lēmums bija nepārsūdzams. Neizpratni par to pauda valsts kontroliere Ingūna Sudraba.

9.2. Tiesvedība pret Karginu un Krasovicki

Abi bijušie Parex īpašnieki Kargins un Krasovickis iesaistīti tiesvedībā ar valsti par bankai nodarīto zaudējumu piedziņu. Abi saistīti arī ar diviem kriminālprocesiem, kuros izmeklēšana aizvien turpinās.

2010.gada 3o.jūlijā valstij piederošā Parex vērsās tiesā pret bijušiem bankas īpašniekiem Karginu un Krasovicki, prasot viņiem atlīdzināt savas darbības laikā nodarītos zaudējumus, vēlāk prasība tika papildināta, un tās kopējais apmērs pārsniedza 65 miljonus latu. Kargins un Krasovickis prasību par zaudējumu piedziņu uzskata par nepamatotu.

Prasības izskatīšanu 2010.gada 27.novembrī sāka Rīgas apgabaltiesa, taču lietas izskatīšana tika atlikta līdz 2011.gada 23.februārim, jo Parex bankai tika uzdots tiesā iesniegt papildus pierādījumus, to vidū bankas akcionāru sapulču protokolus.

PA un tai piederošās Parex 2010.gada 30.jūlijā celtās prasības ietvaros Rīgas apgabaltiesa 2010.gada 16.augustā nolēma prasību nodrošināt, apķīlājot abiem bijušajiem Parex īpašniekiem piederošos nekustamos īpašumus, kustamo mantu, skaidru naudu un maksājumus, kas viņiem pienākas no trešajām personām, to vidū naudas līdzekļus kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, ieskaitot Parex.

Kargins un Krasovickis viņiem piemērotu nodrošinājumu lūdza atcelt, taču gan Rīgas apgabaltiesa (2010.gada 21.decembrī), gan Augstākā tiesa (2011.gada 14.aprīlī) abu lūgumu noraidīja, atstājot spēkā tiesas lēmumu par abiem piederošās mantas apķīlāšanu.

2011.gada 2.decembrī PA un Parex pret Karginu un Krasovicki cēla papildus prasību par 99,5 miljonu latu piedziņu. Šī prasība paredz piedzīt zaudējumus vairāk nekā 12 miljonu latu apmērā, kompensāciju 82,7 miljonu latu apmērā saistībā ar 2008.gada 10.novembrī noslēgtajā ieguldījuma līgumā paredzēto Kargina un Krasovicka atbildību par nepatiesas informācijas sniegšanu par faktisko situāciju bankā šā līguma slēgšanas brīdī, un ar ieguldījuma līguma pārkāpumiem saistīto līgumsodu 4,2 miljonu apmērā.

Līdz ar to kopējie valsts - PA un Parex personā - celtie prasījumi pret abiem bijušajiem bankas īpašniekiem pārsniedz 164 miljonus latu. 9.3. Izmeklēšanā vēl divi kriminālprocesi

Pret bijušajiem Parex īpašniekiem Karginu un Krasovicki vērsti arī divi kriminālprocesi.

Vienā no tiem izmeklēšanu kopš 2010.gada vasaras veic Ģenerālprokuratūra un tas saistīts ar pārbaudi par bankas subordinētā kapitāla (Kargina un Krasovicka aizdevumi bankai ar paaugstinātām procentu likmēm) izcelsmi un abu darbību likumību. Par šā kriminālprocesa izmeklēšanas gaitu prokuratūra nav sniegusi plašāku informāciju. Pēc prokuratūras preses pārstāves Lauras Pakalnes 2012.gada janvārī „IR" sniegtās informācijas, šajā kriminālprocesā joprojām turpinās pirmstiesas izmeklēšana. Šo kriminālprocesu prokuratūra 2010.gada vasarā sāka pēc FKTK iesnieguma ar lūgumu izvērtēt Kargina un Krasovicka rīcību, tajā skaitā pārbaudīt viņu subordinētā kapitāla izcelsmi.

Otru kriminālprocesu, kas saistīts ar abiem bijušajiem Parex īpašniekiem, izmeklē Valsts policija. Tas tika sākts 2011.gada 1.augustā saistībā ar cesijas līgumiem, kurus abi baņķieri noslēguši ar saviem dēliem, dāvinot viņiem sev piederošos Parex izvietotos depozītus.

Pēc LTV raidījuma De facto vēstītā, Krasovickis 2011.gada 19.maijā noslēdzis dāvinājuma līgumu ar dēlu Georgiju Krasovicki par divu Parex izvietotu depozītu, kopumā par 9 miljoniem latu (ar procentu likmi 20% gadā). Vēlāk līdzīgi rīkojies arī Kargins, kurš 2011.gada 13.jūnijā ar dēlu Remu Karginu noslēdzis līgumu par ap 1,5 miljonu latu depozīta (ar procentu likmi 20% gadā) dāvinājumu. Līdz ar līgumiem abu baņķieru dēli vērsās bankā, pieprasot uz viņu kontiem pārskaitīt depozītu procentu maksājumus. Savukārt Parex banka vērsās tiesībsargājošās iestādēs, uzskatot, ka Kargins un Krasovickis tādējādi izvairās no tiesas lēmuma par abiem piederošās mantas apķīlāšanu, izpildes.

Avoti:

Parex pārņemšanas procesa apskats FKTK mājaslapā internetā

Valsts kontroles revīzijas ziņojums par Latvijas Republikas 2008.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem, kas ietver informāciju par Parex bankas pārņemšanu

Ivara Godmaņa valdības finanšu ministrs Atis Slakteris intervijā Bloomberg

Mediju resursi par Parex pārņemšanu, politika.lv raksts

Lato Lapsa grāmata „Parex krahs. Nejēgas. Nelgas.Noziedznieki." 

WikiLeaks resursi: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/390560-godmanis_un_slesers_atzistas_parex_parnemsana_notika_kargina_intereses http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/391265-wikileaks_izmeklesana_par_parex_tikai_teatris http://www.ir.lv/blogi/politika/wikileaks-rozines-3

 


Latvija un eiro

$
0
0

Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija apņēmās ieviest ES kopējo valūtu eiro. Sākotnējo plānu to izdarīt jau 2008.gada 1.janvārī sagrāva trekno gadu inflācija. Taču, pēc ekonomiskās krīzes saasinājuma 2008.gada beigās eiro ieviešana atkal atgriezās politiskajā dienas kārtībā, šoreiz kā līdzeklis tautsaimniecības stabilizācijai.

Latvija ir izvirzījusi mērķi ieviest eiro 2014.gada 1.janvārī. Lai to izdarītu, valstij būs jāizpilda virkne priekšnoteikumu - tā dēvētie "Māstrihtas kritēriji". Bet jau tagad sakarā ar krīzi eirozonā Latvijai ir jālemj par atbalstu pasākumiem eiro glābšanai.

Saturs

 

1. Eirozonas vēsture

2. Latvijas mēģinājumi ieviest eiro

a. Pirmā neveiksme

b. Krīze liek mēģināt otro reizi

3. Latvija un Māstrihtas kritēriji

a. Piesaiste eiro

b. Saprātīgi parādi

c. Mazs deficīts

d. Finanšu tirgus uzticēšanās

e. Zema inflācija

4. Kā notiek iestāšanās

5. Latvija un eiro glābšanas mehānismi

a. ESM

b. Fiskālais līgums

1. Eirozonas vēsture

Lai gan eiro banknotes un monētas pirmo reizi nonāca vienpadsmit Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju rokās 2002.gada 1.janvārī, Eiropas kopējās valūtas vēsture ir krietni senāka. Netieši tā izriet jau no 1958.gadā parakstītā Romas līguma, kurš paredzēja "Eiropas tautu aizvien ciešākas savienības" veidošanu, bet pamatus tai lika 1979.gadā izveidotā Eiropas Monetārā sistēma (EMS). Tā regulēja savstarpējo maiņas kursu lielākajai daļai Eiropas Kopienas (ES priekšteces) dalībvalstu valūtu, nosakot, ka to vērtība nevar svārstīties vairāk kā par 2,25% viena pret otru. 1989.gadā Eiropas Kopienas valstu vadītāji pieņēma lēmumu izveidot Ekonomisko un monetāro savienību, un 1991.gadā EK valstis parakstīja Māstrihtas līgumu. Tas paredzēja Eiropas Savienības izveidi, kuras kopējā valūta būtu eiro. Māstrihtas līgums arī nosaka priekšnoteikumus, kas valstij jāizpilda, lai ieviestu kopējo valūtu (sk. zemāk 3. Latvija un Māstrihtas kritēriji).

Nākamie gadi pagāja, sagatavojoties kopējās valūtas ieviešanai. 1998. gadā tika dibināta Eiropas Centrālā banka, kuras mītne atrodas Frankfurtē, Vācijā. 1999. gada 1.janvārī eiro tika ieviests kā uzskaites valūta un vienpadsmit eirozonas dalībvalstu - Austrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Somijas, Francijas, Vācijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Portugāles un Spānijas - valūtu kursi tiek fiksēti pret eiro. Grieķija pievienojās 2001.gadā, bet 2002.gada 1.janvārī apgrozībā tika laistas eiro naudas zīmes un monētas.

Kopš tam eirozonai ir pievienojušās vēl piecas valstis: 2007.gadā - Slovēnija, 2008. gadā - Kipra un Malta, 2009.gadā - Slovākija un 2011.gadā - Igaunija.

2. Latvijas mēģinājumi ieviest eiro

Visām Eiropas Savienības valstīm ir pienākums ieviest kopējo valūtu brīdī, kad tās izpilda attiecīgos kritērijus (izņēmumi ir tikai Lielbritānija un Dānija, kas Māstrihtas līgumu parakstīja ar attiecīgu atrunu). Šāds pienākums tika noteikts arī līgumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. 2003.gada septembra referendumā 67% no balsošanā piedalījušamies atbalstīja Latvijas pievienošanos ES, un jau drīz pēc tam Latvijas valdība sāka iezīmēt ceļu uz eiro.

a. Pirmā neveiksme

Jau 2003.gada 9.decembrī, pat pirms formālās iestāšanās ES saimē, Ministru prezidenta Eināra Repšes vadītā valdība pieņēma lēmumu noteikt 2005.gada 1.janvāri kā datumu, kad Latvija pievienosies Eiropas Valūtas kursa mehānismam (ERM II), tādējādi mainot lata piesaisti uz eiro no Starptautiskā valūtas fonda aprēķinātā valūtu groza SDR un izpildot vienu no pieciem priekšnoteikumiem eiro ieviešanai. Lēmuma otrais punkts bija "noteikt 2007.gada 1.janvāri kā mērķa datumu, līdz kuram nodrošināt eiro ieviešanai nepieciešamo kritēriju izpildi". Atbilstoši Māstrihtas līgumam divi gadi ir minimālais laiks, kas valstij jāpavada ERM II, lai pierādītu, ka valsts tautsaimniecība spēj ilgstoši stabili noturēt savas valūtas kursu pret eiro, un Repšes valdība netaisījās aizkavēties šajā uzgaidāmajā telpā. Izpildot Māstrihtas kritērijus 2007.gada sākumā, eiro fiziski varētu ieviest 2008.gada 1.janvārī.

Šos plānus izjauca nekustamā īpašuma burbulis, kurš noteica Latvijas tautsaimniecības attīstību nākamajos piecos gados un neļāva Latvijai izpildīt Māstrihtas līgumā noteikto cenu stabilitātes kritēriju. Inflācija, kas pēc deviņdesmito gadu sākuma šausmām bija tikusi veiksmīgi apslāpēta un no 1998. gada vidus līdz pat 2004. gada sākumam turējās zem 4%, 2004.gada aprīlī jau pārsniedza 5% (salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu). Iepriekšējā zemākajā līmenī tā atgriezās tikai 2009.gadā pēc burbuļa dramatiskās sprāgšanas.

Tomēr vēl kādu laiku Latvija turpināja rīkoties, it kā eiro ieviešana būtu iespējama. 2006.gada februārī Aigara Kalvīša vadītā valdība apstiprināja Nacionālo eiro ieviešanas plānu, saglabājot 2008.gadu kā ieviešanas brīdi. Taču jau tad Latvijas Banka šādu iespēju apšaubīja, bet tikai dažus mēnešus pēc plāna apstiprināšanas pats valdības vadītājs sāka runāt par eiro ieviešanas atlikšanu uz kādu nenoteiktu laiku. Inflācija jau bija sasniegusi līmeni, kurš neļāva iedomāties, ka tuvākajos gados eiro varētu ieviest. Turklāt Lietuvas pieredze 2006.gada pavasarī, kad inflācijas kritērija pārsniegšana par tikai 0,03% (2,63% 2006.gada martā, kamēr atskaites līmenis bija 2,60%) liedza tai iespēju jau 2007.gadā ieviest kopējo valūtu, norādīja, ka Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālā Banka domā strikti ievērot noteiktos kritērijus. Latvijai tajā brīdī inflācija jau bija 6,5%.

b. Krīze liek mēģināt otro reizi

No 2006. līdz 2008.gadam augstās inflācijas dēļ neviens vairs nopietni nerunāja par Latvijas izredzēm kaut kad paredzamajā nākotnē ieviest eiro, taču stāvoklis strauji mainījās 2008.gada beigās, kad Ivara Godmaņa valdība bija spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas pēc finansiālās palīdzības. Latvija par krīzes pārvarēšanas programmas stūrakmeni noteica lata piesaistes pie eiro saglabāšanu, un visiem programmas veidotājiem bija skaidrs, ka šaubas par lata kursa noturību ir viens no nozīmīgākajiem draudiem Latvijas tautsaimniecības stabilitātei. Tāpēc eiro ieviešana tika noteikta kā palīdzības programmas galamērķis, kas ne tikai likvidētu valūtas risku, bet arī līdz ar Māstrihtas kritēriju izpildi apliecinātu, ka Latvija ir veiksmīgi pārvarējusi budžeta krīzi.

Sākotnējā vienošanās, kuru Godmaņa valdība 2008. gada decembrī panāca ar SVF un EK, paredzēja, ka Latvija ieviesīs eiro jau 2012.gada 1.janvārī. Tas nozīmētu, ka budžeta deficītam jau 2011.gadā būtu jābut zem 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču ātri vien kļuva skaidrs, ka ekonomiskā lejupslīde ir daudz straujāka un dziļāka, nekā sākotnēji paredzēts, un ka šis mērķis nav sasniedzams. Jau 2009.gada vasarā pēc jaunās Valda Dombrovska valdības sarunām ar Eiropas Komisiju un SVF eiro ieviešana tika atlikta uz diviem gadiem. Tas deva valdībai papildus laiku samazināt budžeta deficīta, kurš, pat ar visiem taupības pasākumiem, 2009.gadā sasniedza 9,7% no IKP (pēc EK izmantotās deficīta aprēķināšanas metodikas).

Eiro ieviešana ir ierakstīta kā mērķis Valda Dombrovska pēc 11. Saeimas vēlēšanām izveidotās valdības deklarācijā, par kuru vienojušās koalīcijas partijas Vienotība, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība. Arī opozīcijā esošās partijas - Saskaņas centrs un Zaļo un Zemnieku savienība - formāli šo mērķi atbalsta. Taču no viņu pārstāvjiem nereti nākas dzīrdēt arī atrunas, ka tas nav jādara "par jebkuru cenu", kā arī cerību iekrāsotas šaubas, vai eiro pārdzīvos pašreizējās grūtības.

3. Latvija un Māstrihtas kritēriji

Lai 2014.gada 1.janvārī ieviestu eiro, Latvijai ir jāizpilda virkne prasību, kuras noteiktas Māstrihtas līgumā. Izšķirošs būs 2012.gads, pēc kura Eiropas Komisija vērtēs, vai Latvijas tautsaimniecība izpilda priekšnoteikumus dalībai eirozonai. Ja Komisija dos zaļo gaismu, sāksies konkrēti darbi, lai nodrošinātu pāreju uz jauno maksāšanas līdzekli.

a. Piesaiste eiro

Lats ir piesaistīts eiro jau kopš 2005.gada 1.janvāra pēc kursa 1 EUR = 0,702804 LVL, bet no 2005.gada 2.maija Latvija ir pievienojusies «eiro priekštelpai» jeb Valūtas kursa mehānismam II (ERM II). Tā ietvaros valūtas kurss nedrīkst svārstīties vairāk kā ±15% pret eiro, taču Latvija vienpusēji apņēmusies nepārsniegt ±1% svārstības. Lai ieviestu eiro, ES dalībvalstij vismaz divus gadus iepriekš jādarbojas šajā mehānismā. Tātad šis kritērijs jau ir izpildīts.

b. Saprātīgi parādi

Valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP. 2012.gadā Latvijas valdības kopējais parāds tiek prognozēts ap 45% no IKP, tātad ievērojami zem Māstrihtas līgumā noteiktā atskaites punkta. Ir gandrīz droši, ka šis kritērijs tiks izpildīts.

c. Mazs deficīts

Valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP. 2012.gada budžets Latvijā plānots ar 2,5% deficītu, turklāt tas balstās uz konservatīviem pieņēmumiem. Pat ar mēreni negatīvu ekonomiskās izaugsmes scenāriju Latvijai vajadzētu varēt nodrošināt pietiekami zemu budžeta deficītu. Izredzes ir labas, ka šīs kritērijs tiks izpildīts.

d. Finanšu tirgu uzticēšanās

Ilgtermiņa aizdevumu (parasti valdības 10 gadu obligāciju) procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par 2% pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Kā informē Latvijas Banka, patlaban Latvija šo kritēriju izpilda. Izredzes ir labas, ka šīs kritērijs tiks izpildīts.

e. Zema inflācija

Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5% pārsniegt triju labāko ES dalībvalstu vidējo rādītāju. Ņemot vērā ES lēno ekonomisko izaugsmi un no tās izrietošo zemo inflāciju, cenu stabilitātes kritērijs 2012.gadā Latvijai varētu būt visgrūtāk izpildāms. Pēdējais oficiāli aprēķinātais atskaites punkts - par 2010.gadu - ir tikai 1%, jo vairākās ES dalībvalstīs tolaik bija pat deflācija. Togad Latvijai inflācija bija tuvu nullei, taču 2011.gadā uzlēca līdz 3,9% (atbilstoši Eurostat datiem). Gandrīz visi analītiķi Latvijai 2012.gadā prognozē inflācijas līmeni nedaudz zem 2,5%. Tas varētu atbilst kritērijiem, bet varētu arī neatbilst, un šis ir visriskantākais rādītājs.

4. Kā notiek iestāšanās

Ja Latvijas valdība 2012.gada beigās uzskatīs, ka ir izpildījusi attiecīgos kritērījus, tad 2013.gada sākumā tā varēs lūgt Eiropas Komisiju un Eiropas Centrālo banku novērtēt valsts gatavību eiro ieviešanai.

Tālākā notikumu attīstība varētu būt šāda:

2013.gada aprīlī - EK un ECB sagatavo konverģences ziņojumu, kurā izvērtē Latvijas gatavību. Jāsagatavo arī lēmums izbeigt «pārmērīgā deficīta procedūru», kura tika uzsākta, kad Latvijas budžeta deficīts pārsniedza 3% no IKP.

2013.gada jūnijā - ECOFIN (Eiropas Savienības Ekonomisko un finanšu jautājumu padomes) politiskā līmenī rekomendē aicināt uzņemt eirozonā Latviju, ja tā izpilda Māstrihtas kritērijus un konverģences ziņojums ir pozitīvs.

2013.gada jūnijā - ES dalībvalstu valdību vadītāji pieņem politisku lēmumu aicināt Latviju pievienoties eirozonai.

2013.gada jūlijā - ECOFIN pieņem gala lēmumu un aicina Latviju pievienoties eirozonai ar noteiktu valūtas kursu, kurš iestāšanās brīdī var būt atšķirīgs no iepriekš fiksētā. Slovākijai iestājoties, piesaistes kurss tika mainīts uz augšu - notika revalvācija, savukārt Igaunija iestājās ar iepriekš noteikto valūtas kursu. Latvijas Banka uzskata, ka pašreizējais kurss ir ilgi kalpojis un būtu jāsaglabā. Tomēr tas nav Latvijas vienpusējs lēmums, to sarunu rezultātā pieņem ECOFIN.

Ja tiks saņemts uzaicinājums, tad sāksies eiro ieviešana:

2013.gada 1.oktobrī - veikalos cenas būs jānorāda latos un eiro. 2014.gada 1.janvārī - tiek ieviests eiro. Vēl mēnesi varēs norēķināties skaidrā naudā gan latos, gan eiro. Visa nauda banku kontos tiek konvertēta automātiski un bez maksas. 2014.gada 1.jūlijā - beidzas termiņš, kad bez maksas var samainīt latu banknotes un monētas uz eiro kredītiestādēs, Latvijas pasta nodaļās, savukārt Latvijas Bankā bez maksas turpinās mainīt latus pret eiro bez laika ierobežojuma. 2014.gada 31.decembrī - beidzas cenu atspoguļošana veikalos latos un eiro, turpmāk tās jānorāda tikai eiro.

Valstij eiro ieviešana izmaksās aptuveni 8,7 miljonus latu, un valsts nekompensēs fizisku personu un uzņēmumu izdevumus, kas saistīti ar pāreju uz eiro. Saistībā ar pāreju uz eiro Latvijā būtu jāgroza ap 100 likumu.

5. Latvija un eiro glābšanas pasākumi

Lai gan Latvija pagaidām vēl nav ieviesusi eiro, kā Eiropas Savienības dalībvalsts tā tomēr zināmā mērā piedalās arī eiro krīzes pārvarēšanas pasākumos.

a. ESM

Viens šāds pasākums ir Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) izveide, par kuru ES vadītāji vienojās jau 2010.gada rudenī. Tas ir iecerēts kā pastāvīgs glābšanas fonds grūtībās nonākušām eirozonas valstīm. Tam būs 80 miljardu eiro pamatkapitāls, kuru iemaksās visas eiro izmantojošās valstis proporcionāli savai līdzdalībai Eiropas Centrālās bankas kapitālā, kas savukārt tiek rēķinātas atbilstoši valstu ekonomikas lielumam un iedzīvotāju skaitam. Visas eirozonas valstis ir parakstījušas līgumu par tā izveidošanu un plāno, ka fonds sāks darboties jau 2012.gada jūlijā. Tomēr, lai līgums iekļautos ES kopējā juridiskajā struktūrā, ES valstu vadītāji arī nolēma, ka ir jāpapildina līgums par Eiropas Savienības darbību jeb tā sauktais Lisabonas līgums ar teikumu, kas ļauj eirozonas valstīm realizēt šādu vienošanos: "Dalībvalstis, kuru naudas vienība ir eiro, var izveidot stabilizācijas mehānismu, ko izmantos, ja obligāti vajadzīgs, lai nodrošinātu visas eirozonas stabilitāti. Jebkādas nepieciešamās finansiālās palīdzības piešķiršanai saskaņā ar šo mehānismu piemēros stingrus nosacījumus." Līguma papildinājums tika ar nolūku formulēts tā, lai neizraisītu nepieciešamību rīkot referendumu tādās dalībvalstīs kā Īrija, un visas dalībvalstis ir apņēmušās to apstiprināt līdz šī 2012.gada beigām.

Par pašu ESM līgumu Latvijai būs jāspriež tikai gadījumā, ja nākamā gada vasarā ES atzīs, ka esam izpildījuši priekšnoteikumus, lai pievienotos eirozonai. Diskusijas noteikti būs, jo summas nav mazas - Igaunijas kopējās iemaksas ESM pamatkapitālā būs 1,3 miljardi eiro (900 miljoni latu), kas jāiemaksā piecu gadu laikā. Taču kamēr tā atrodas ārpus eirozonas, Latvijai ir vienīgi jāapstiprina Lisabonas līguma papildinājums. Lai gan ir izskanējusi doma, ka balsojumā Saeimā tam būtu nepieciešams kvalificētais vairākums, patlaban šķiet, ka parlaments šos grozījumus varēs akceptēt ar vienkāršu balsu vairākumu.

b. Fiskālais līgums

Otrs eiro glābšanas mehānisms, kurš jau 2012.gadā skar Latviju, ir "Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā" jeb vienkārši "Fiskālais līgums". Par tā tekstu ES vadītāji vienojās 2012.gada 31.janvārī un to ir apņēmušās parakstīt 25 no 27 ES valstīm (malā paliks Lielbritānija un Čehija). Tā svarīgākais uzdevums ir ierobežot dalībvalstu iespējas iedzīvoties pārāk lielos budžeta deficītos un valsts parādos. Blakus jau esošajiem mehānismiem, kuri ieviesti šī mērķa sasniegšanai (tai skaitā Eiropas Komisijas direktīvu "sešpaka", kura no 2012.gada ļaus EK stingrāk šos jautājumus kontrolēt), līguma būtiskākais jauninājums ir prasība katras parakstītājvalsts likumdošanā ieviest budžeta disciplīnas "zelta likumu", kas ierobežo valsts "strukturālo deficītu". Valstis, kas nav ieviesušas šādu juridisku mehānismu, var tikt iesūdzētas Eiropas Savienības Tiesā, kura par šīs normas pārkāpšanu var pat uzlikt naudas sodu līdz 0,1% no IKP. (Latvijas gadījumā atbilstoši 2011.gada IKP tas būtu nedaudz zem 14 miljoniem latu).

Latvija ir apņēmusies līgumu parakstīt, un patlaban plāno izpildīt tā prasības, pieņemot Fiskālās disciplīnas likumu, par ko jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas.

Avoti:

 

Žurnāla "Ir" speciālizdevums par eiro

Infografika: Eirozonas paplašināšanās

Eiropas Komisija: Latvija un eiro

Latvijas Republikas Finanšu ministrija par eiro ieviešanu

Eiropas Centrālās bankas informācija par eiro un tā ieviešanu

 

Filmu festivāls “Lielais Kristaps”

$
0
0

Lielais Kristaps ir Nacionālais filmu festivāls, kas noris reizi divos gados. Iedibināts 1977. gadā pēc Latvijas Kinematogrāfistu savienības iniciatīvas par gada labākās filmas apbalvošanu. Lielā Kristapa balvas piešķiršana kļūst par festivālu 1989. gadā, līdz ar to nominētās pašmāju lentes ir skatāmas plašākai publikai.

Saturs

1. Lielās Kristapa balvas vēsture

1.1. Balsošanas sistēma un tās attīstība

1.2. Apbalvojumu kategorijas un jauninājumi norisē

2. Žūrija

3. 2012. gada laureāti un nominācijas

4. Lielā Kristapa laureāti sākot no 1977. gada

4.1. 1977.

4.2. 1978.

4.3. 1979.

4.4. 1980.

4.5. 1981.

4.6. 1982.

4.7. 1983.

4.8. 1984.

4.9. 1985.

4.10. 1986.

4.11. 1987.

4.12. 1988.

4.13. 1989.

4.14. 1990.

4.15. 1991.

4.16. 1993.

4.17. 1996.

4.18. 1998.

4.19. 2000.

4.20. 2001.

4.21. 2003.

4.22. 2005.

4.23. 2007.

4.24. 2009.

4.25. 2014.
4.26. 2015.

5. Balvas par mūža ieguldījumu laureāti



1. Lielā Kristapa balvas vēsture

Lielā Kristapa balvas pasniegšana tika iedibināta 1977. gadā pēc Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) idejas noteikt un apbalvot gada labāko filmu. Ideja balvu nosaukt aizbildņa un pārcēlāja Lielā Kristapa vārdā radās toreizējam Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājam operatoram Mikam Zvirbulim kopā ar režisoru Ansi Epneru. Pirmā Kristapa statuete, ko pēc LKS biedru balsojuma piešķīra Aivara Freimaņa kinolentei Puika, bija koka figūra, ko bija izgrebis tēlnieks Mārtiņš Zaurs. Sākotnēji Lielais Kristaps bija iecerēta kā ceļojoša balva, tās pirmajam laureātam Aivaram Freimanim koka statuete bija jānogādā atpakaļ uz nākamā gada apbalvošanas ceremoniju.

Jau uz nākamo apbalvošanu 1978. gadā tika izgrebta vēl viena Lielā Kristapa figūriņa - balva labākajai dokumentālajai filmai. Savukārt trešo un pēdējo ceļojošo Lielā Kristapa statueti izveidoja 1988. gadā - šī koka statuete aizstāja medaļas, ar kurām jau kopš 1980. gada apbalvoja labākās animācijas filmas. Kopš 1998. gada Lielā Kristapa balvas vairs neceļo - trīs koka Kristapi ir nolikti glabāšanā Kino muzejā. Kopš 1998. gada laureāti tiek apbalvoti ar Zigmunda Ozoliņa veidotajām bronzas figūriņām. Pēdējā Lielā Kristapa festivālā 2009. gadā laureāti līdzekļu trūkuma dēļ saņēma vien figūras fragmentus.

1.1. Balsošanas sistēma un tās attīstība

Sākotnēji Lielā Kristapa balvas un medaļas tika piešķirtas Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) biedru balsojuma rezultātā to ikgadējā kongresā. Pēc toreizējā nolikuma balvu varēja saņemt filma, kura spēja savākt 50% un vēl vismaz vienu balsi. Šīs balsošanas sistēma sevi pierādīja kā gaužām nefunkcionālu jau 1979. gadā, kad Lielais Kristaps par labāko spēlfilmu palika nepasniegts, jo neviena no izvirzītajām filmām nespēja pārkāpt 50% slieksnim. Šīs balsošanas sistēmas dēļ arī 1982., 1983. un 1984. gadā labākā filma netika izvēlēta, neskatoties uz to, ka katrā no šiem gadiem uz labākās spēlfilmas godu pretendēja vismaz astoņas filmas. Līdzīgu krīzi piedzīvo arī dokumentālā kino kategorija.

1985. gadā filmas apbalvoja LKS valdes izveidota žūrija, kas 1987.gadā tik un tā Lielo Kristapu nepiešķīra nevienai filmai, par iemeslu minot to neatbilsītbu pasaules līmeņa kritērijiem un izcilības trūkumu. Līdz ar to nākamajā, 1988. gadā, pēdējo reizi Kristapa laureātu izvēlējās LKS biedru balsojumā. Kopš 1989. gada, kad filmu apbalvošana kļuva par festivālu, Lielā Kristapa laureātus izvēlas pēc žūrijas balsojuma. Gadu gaitā filmu vērtēšanas un laureātu izvēles sistēma ir piedzīvojusi izmaiņas. Piemēram, šogad filmu vērtēšana notiek divos posmos, no kuriem pirmajā lentes nominācijām un balvām izvirza kino profesionāļi, vērtēdami sava aroda pārstāvjus (piemēram, režisori vērtē režisorus, utt.). Otrajā posmā nominētās filmas izskata un apbalvo žūrija.

1.2. Apbalvojumu kategorijas un jauninājumi norisē

Gadu gaitā Lielā Kristapa apbalvojumi tiek piešķirti arvien vairāk profesionālajās kategorijās. Savukārt 1986. gadā pirmo reizi tika piešķirtas prēmijas kinokritikā. 1993. gadā Lielais Kristaps iemanto Nacionālā filmu festivāla statusu. Pēc pusdekādes, 1998. gadā aizsākas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā piešķiršana. Vairākus jaunumus Nacionālais filmu festivāls piedzīvoja, sākot ar 2000. gadu, kad apbalvojumam izvirzīja labākās debijas un īsfilmas, bet no 2003. gada par Lielo Kristapu sacenšas arī studentu filmas. Tāpat 2003. gadā tika sākta nomināciju izsludināšana mēnesi pirms paša festivāla. Šogad pēc kino profesionāļu un producentu asociācijas ieteikuma Lielo Kristapu saņems arī labākie otrā plāna aktieri. Kopumā tiks apbalvotas filmas un kino profesionāļi 23 nominācijās.

2. Žūrija

2012. gada Lielā Kristapa laureātus noteiks:

Ilona Bičevska, producente, Latvijas Kinoproducentu asociācijas pārstāve; Jānis Putniņš, režisors, Latvijas Kinematogrāfistu savienības pārstāvis, Lielā Kristapa laureāts; Regīna Razuma, teātra un kino aktrise, Latvijas Kinematogrāfistu savienības pārstāve; Ivars Seleckis, režisors un operators, Eiropas Kino akadēmijas loceklis, Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes loceklis; Kaspars Braķis, operators, Latvijas Kinooperatoru ģildes pārstāvis; Inga Prauliņa, animācijas režisore un producente, Lielā Kristapa laureāte; Anita Uzulniece, kinokritiķe, starptautiskās kritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas pārstāve; Dāvis Stalts, Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība; Almers Ludviks, festivāla atbalstītāja Rīgas nami valdes loceklis.

3. 2012. gada laureāti un nominācijas

 

4. Iepriekšējo gadu Lielā Kristapa balvas laureāti

4.1. 1977. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Puika (rež. Aivars Freimanis)

4.2. 1978. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Teātris (rež. Jānis Streičs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Sieviete, kuru gaida (rež. Ivars Seleckis)

4.3. 1979. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Lielo Kristapu labākajai spēlfilmai nepasniedz, jo neviena no filmām LKS biedru balsojumā nesavāc vajadzīgo balsu skaitu.

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Četri meklē miljonu (rež. Ansis Epners)

4.4. 1980. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (rež. Varis Brasla)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Saruna ar karalieni (rež. Rolands Kalniņš)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (rež. Roze Stiebra)

4.5. 1981. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Limuzīns Jāņu nakts krāsā (rež. Jānis Streičs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Lielo Kristapu labākajai dokumentālajai filmai nepasniedz

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Bimini (rež. Arnolds Burovs)

4.6. 1982. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Lielo Kristapu labākajai spēlfilmai nepasniedz

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Strēlnieku zvaigznājs (rež. Juris Podnieks)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Lielo Kristapu labākajai animācijai nepasniedz

4.7. 1983. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Lielo Kristapu labākajai spēlfilmai nepasniedz

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Goda diplomu saņem: Meklēju vīrieti (rež. Ivars Seleckis)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Kabata (rež. Roze Stiebra)

4.8. 1984. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Lielo Kristapu labākajai spēlfilmai nepasniedz

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Lielo Kristapu labākajai dokumentālajai filmai nepasniedz

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Sapnis (rež. Arnolds Burovs)

4.9. 1985. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Emīla nedarbi (rež. Varis Brasla)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Veļ Sīzifs akmeni (rež. Juris Podnieks)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Fantadroms. Sāls (rež. Ansis Bērziņš)

4.10. 1986. gada laureāti

LABĀKĀ AKTIERFILMA:

Saulessvece (rež. Lūcija Ločmele)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Vai viegli būt jaunam? (rež. Juris Podnieks)

LABĀKĀ MULTIPLIKĀCIJAS FILMA:

Cikls Sapnis, Princese un puma, Pēdējā lapa (rež. Arnolds Burovs)

LABĀKĀ TV MUZIKĀLĀ FILMA:

Un tēvu dziesma nezudīs (rež.Maruta Jurjāne)

LABĀKĀ ĪSFILMA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKĀ DEBIJA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKAIS AKTIERFILMU SCENĀRISTS:

Alvis Lapiņš - Saulessvece

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SCENĀRISTS:

Aivars Berķis, Gunārs Ratnieks

LABĀKAIS AKTIERFILMU REŽISORS:

Lūcija Ločmele - Saulessvece

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Juris Podnieks - Vai viegli būt jaunam?

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKĀ AKTRISE:

Zane Jančevska - Alda filmā Bailes

LABĀKAIS AKTIERIS:

Juris Žagars - Viktors filmā Dubultnieks

LABĀKIE EPIZODISKO LOMU TĒLOTĀJI:

Gunta Grīva - mamma filmā Saulessvece, Valdemārs Zandbergs - mežsargs filmā Bailes

LABĀKAIS AKTIERFILMU OPERATORS:

Miks Zvirbulis - Bailes

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Kalvis Zalcmanis - Vai viegli būt jaunam?

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Viktors Šildknehts - Pēdējā reportāža

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKAIS AKTIERKINO KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - Dzīvīte

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - videofilma Olimpiskais strops

LABĀKAIS AKTIERKINO SKAŅU REŽISORS:

Igors Jakovļevs - Bailes

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SKAŅU REŽISORS:

Aleksandrs Pugačovs un Gunārs Rācenājs

LABĀKAIS AKTIERKINO MONTĀŽAS REŽISORS:

Tamāra Musņicka - Bailes

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS:

Ieva Kundziņa - Pēdējā reportāža

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Jānis Rība - Dzīvīte

BALVAS KINOHRONIKU REŽISORIEM:

Andris Slapiņš, Ansis Epners

ŽŪRIJAS SPECIĀLBALVAS:

Tūristu grupai no filmas Aizaugušā grāvī viegli krist; Multiplikācijas filmai Uzpasaka - par Rozes Stiebras un Imanta Ziedoņa veiksmīgu sadarbību un lielu ieguldījumu bērnu estētiskajā audzināšanā

DIPLOMS:

Raimonds Pauls - Cikls Sapnis, Princese un puma, Pēdējā lapa

SKATĪTĀJU BALVAS (aptauja festivālā Latvijas kinomāksla-86):

Mākslas filmu grupā: Bailes (rež. Gunārs Cilinskis); Aizaugušā grāvī viegli krist (rež. Jānis Streičs); Saulessvece (rež. Lūcija Ločmele) - arī bērnu balva

Dokumentālo filmu grupā: Vai viegli būt jaunam? (rež. Juris Podnieks); Labas gribas spēles (rež. Ansis Epners)

4.11. 1987. gada laureāti

LABĀKĀ AKTIERFILMA: Žūrija balvu nepiešķir.

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

kinožurnāli Gaismēnas (rež. Arnis Akmeņlauks, operators Dmitrijs Verhoustinskis, scenāriju autors un redaktors Jānis Brencis) - par drosmi un neatlaidību kinopublicistikā, aktīvi izgaismojot sasāpējušas problēmas un sekmējot to risinājumu.

LABĀKĀ MULTIPLIKĀCIJAS FILMA:

Bruņurupuči (rež. Ansis Bērziņš)

LABĀKĀ MUZIKĀLĀ TELEVĪZIJAS FILMA: Žūrija šajā gadā balvu nepiešķir

LABĀKĀ ĪSFILMA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKĀ DEBIJA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKAIS AKTIERFILMU SCENĀRISTS: Žūrija balvu nepiešķir.

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SCENĀRISTS:

Agris Redovičs

LABĀKAIS AKTIERFILMU REŽISORS:

Arvīds Krievs - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Hercs Franks - Augstākā tiesa

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKĀ AKTRISE:

Zane Jančevska - Aija

LABĀKAIS AKTIERIS:

Alvis Hermanis - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKIE EPIZODISKO LOMU TĒLOTĀJI:

Valentīns Maculēvičs - Ja mēs visu to pārcietīsim; Ivars Kalniņš - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS AKTIERFILMU OPERATORS:

Dāvis Sīmanis - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Sergejs Nikolajevs

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Vasilijs Mass - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS AKTIERKINO SKAŅU REŽISORS:

Anrijs Krenbergs - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SKAŅU OPERATORS:

Gunārs Rācenājs

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS:

Liene Bāliņa - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU: Vēl nav nodibināta.

INDIVIDUĀLĀS BALVAS:

Labākais dokumentālā kino režisors - Andrejs Apsītis

ŽŪRIJAS SPECIĀLBALVAS SAŅEM:

Večella Varslavāne - Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

Andris Rozenbergs (Svītas cilvēks) - par mākslinieciski augstvērtīgu stilistiski vienotas filmas izveidi

Voldemārs un Leontīne (rež. Dzintra Geka) - par izteiksmīgu kinematogrāfisku risinājumu un emocionālu iedarbīgumu

Dzintara latvietis - 87 (rež. Aivars Freimanis) - speciālbalva Dzintara Kristaps par demokrātismu mākslā

Sēd uz sliekšņa pasaciņa (rež. Roze Stiebra) - speciālbalva kā skaistākajai multiplikācijas filmai

SKATĪTĀJU BALVAS festivālā Latvijas kinomāksla:

Aija (rež. Varis Brasla); Sirdsdaugava (rež. Rodrigo Rikards); Brālītis (rež. Arnolds Burovs)

4.12. 1988. gada laureāti

LABĀKĀ AKTIERFILMA:

Par mīlestību pašreiz nerunāsim (rež. Varis Brasla)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Šķērsiela (rež. Ivars Seleckis)

LABĀKĀ MULTIPLIKĀCIJAS FILMA:

Skatāmpanti (rež. Roze Stiebra)

LABĀKĀ ĪSFILMA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKĀ DEBIJA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKAIS AKTIERFILMU SCENĀRISTS:

Oļegs Mandžijevs - Zīlēšana uz jēra lāpstiņas

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SCENĀRISTS:

Tālivaldis Margēvičs - Šķērsiela

LABĀKAIS AKTIERFILMU REŽISORS:

Ada Neretniece - Zīlēšana uz jēra lāpstiņas

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Ivars Seleckis - Šķērsiela

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKĀ AKTRISE:

Ilze Rūdolfa - Par mīlestību pašreiz nerunāsim

LABĀKAIS AKTIERIS:

Tinu Karks - Viss kārtībā

LABĀKIE EPIZODISKO LOMU TĒLOTĀJI:

Vizma Kvēpa - Par mīlestību pašreiz nerunāsim; Valentīns Skulme - Viktorija

LABĀKAIS AKTIERFILMU OPERATORS:

Dāvis Sīmanis - Viktorija

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Dāvis Sīmanis - Basi. Ir tāda vieta Kurzemē

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Gunārs Zemgals - Viktorija vai Māja bez izejas

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKAIS AKTIERKINO KOMPONISTS:

Imants Kalniņš - Viktorija vai Par mīlestību pašreiz nerunāsim

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - Cerību lauki vai Demokrātijas stunda (2 filmas), vai Basi

LABĀKAIS AKTIERKINO SKAŅU OPERATORS:

Anrijs Krenbergs - Svešais

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SKAŅU OPERATORS:

Gunārs Rācenājs - Šķērsiela vai Krā! Krā!

LABĀKAIS AKTIERKINO MONTĀŽAS REŽISORS:

Maija Indersone - Sižeta pagrieziens vai Māja bez izejas

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO MONTĀŽAS REŽISORS:

Maija Selecka - Šķērsiela

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS:

Večella Varslavāne - Viktorija

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Rasma Prande - Viktorija vai Māja bez izejas

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU: Vēl nav nodibināta.

LIELĀ KRISTAPA MEDAĻAS:

Kinožurnāls Padomju Latvija Nr.30/ 1988 (rež. Pauls Pakalns); TV filma Cerība. 1905 (rež. Andrejs Feldmanis)

Sarmīte Ēlerte - par ieguldījumu kinokritikā un zinātnē (avīze ARS)

KINEMATOGRĀFISTU SAVIENĪBAS MEDAĻA:

Laimonis Gaigals (Vai plankumi vēsturē balti?) - par ticību kinodokumenta spēkam; Maija Brence - par ieguldījumu multiplikācijas attīstībā

GADSKĀRTĒJĀS KINEMATOGRĀFISTU SAVIENĪBAS PRĒMIJS KRITIKĀ:

Sarmīte Ēlerte; Viktors Avotiņš; Aivars Freimanis

SKATĪTĀJU BALVAS festivālā Latvijas kinomāksla'88:

Viktorija (rež. Oļģerts Dunkers); Šķērsiela (rež. Ivars Seleckis); Skatāmpanti (rež. Roze Stiebra) (Augstkalnas versija - Tālavas taurētājs)

KRITIĶU SPECIĀLBALVA ZELTA ROLANDS tiek piešķirta pirmoreiz, turpmāk solīta ik gadu - labākajai filmai jebkurā kino veidā par nozīmīgāko ieguldījumu latviešu kinomākslā Šķērsiela (rež. Ivars Seleckis)

4.13. 1989. gada laureāti

LABĀKĀ AKTIERFILMA:

Dzīvīte (rež. Aivars Freimanis)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Izlūkdienesta priekšnieks (rež. Romualds Pipars)

LABĀKĀ MULTIPLIKĀCIJAS FILMA: Balva netiek piešķirta, jo pārāk maza konkurence.

LABĀKĀ ĪSFILMA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKĀ DEBIJA: Netiek atsevišķi apbalvota.

LABĀKAIS AKTIERFILMU SCENĀRISTS:

Aivars Freimanis (Dzīvīte)

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO SCENĀRISTS:

Boriss Borisovs - Izlūkdienesta priekšnieks

LABĀKAIS AKTIERFILMU REŽISORS:

Aivars Freimanis - Dzīvīte

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Romualds Pipars - Izlūkdienesta priekšnieks

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKĀ AKTRISE:

Indra Briķe - Dzīvīte

LABĀKAIS AKTIERIS:

Eduards Pāvuls - Zītaru dzimta

LABĀKAIS AKTIERFILMU OPERATORS:

Valdis Eglītis - Dzīvīte

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Andris Seleckis - Ilmārs un Marina

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Ieva Romanova - Dzīvīte

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS: Netiek atsevišķi apbalvots.

LABĀKAIS AKTIERKINO KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - Dzīvīte

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - videofilma Olimpiskais strops

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Jānis Rība - Dzīvīte

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU: Vēl nav nodibināta.

LIELĀ KRISTAPA MEDAĻA KINOKRITIKĀ: Silvija Līce un grāmatas Latvijas padomju kinomāksla kolektīvs

PAPILDUS BALVAS:

Operators Oļegs Kotovičs (viens sižets k/ž Padomju Latvija 19-20 / 1989); Operators Aivars Lubānietis (TV filma Māja lielceļa malā)

4.14. 1990. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Ievas paradīzes dārzs (rež. Arvīds Krievs, Rīgas kinostudija)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Es esmu latvietis (rež. Ansis Epners)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Rezgalības I (rež. Jānis Cimermanis)

LABĀKĀ AKTRISE:

Baiba Broka - Valsis mūža garumā

4.15. 1991. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Cilvēka bērns (Jānis Streičs, studija Trīs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Krustceļš (rež. Juris Podnieks)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA: Lielo Kristapu labākajai animācijas filmai nepasniedz

4.16. 1993. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Būris (Ansis Epners, studija AVE)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Naivie (rež. Dainis Kļava)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Ness un Nesija (rež. Roze Stiebra)

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Ieva Romanova - Ziemassvētku jampadracis

SKATĪTĀJU BALVA:

Ziemassvētku jampadracis (rež. Varis Brasla)

4.17. 1996. gada laureāti

Lielo Kristapu nepasniedz, tādēļ ka kopš 1994. gada ir tikai viena vienīga spēlfilma - Aivara Freimaņa Ligzda.

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Starp debesīm un zemi - Augšdaugava (rež. Pēteris Krilovs)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Munks un Lemijs (rež. Nils Skapāns)

4.18. 1998. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Izpostītā ligzda (rež. Armands Zvirbulis, Uldis Pūcītis),

SKATĪTĀJU BALVA:

Likteņdzirnas (rež. Jānis Streičs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Debesu sala (rež. Ivo Kalpenieks)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Pasaciņas. Miega vilcieniņš (rež. Roze Stiebra)

LABĀKĀ REŽIJA:

Kurpe (rež. Laila Pakalniņa)

LABĀKAIS OPERATORA DARBS:

Ivo Kalpenieks - Debesu sala

4.19. 2000. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Kāzas (rež. Viesturs Kairišs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Jaunie laiki Šķērsielā (rež. Ivars Seleckis)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Velniņi (rež. Inga Riba)

LABĀKĀ ĪSFILMA:

Latvietis pūš pīlītes (rež. Agnese Bule)

LABĀKĀ DEBIJA:

Naktsputni (rež. Anna Viduleja)

LABĀKAIS SCENĀRISTS:

Maija Amoliņa - Mariss Jansons

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS:

Pēters Simms - novele Aīda filmā Trīs stāsti par...

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Askolds Saulītis - Sarkanais un Brūnais

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS:

Nils Skapāns - Caurā māja

LABĀKĀ AKTRISE:

Nora Veignere - Anna

LABĀKAIS AKTIERIS:

Andris Keišs - Kāzas

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS:

Uldis Jancis - novele Tristans un Izolde filmā Trīs stāsti par...

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Ansis Epners - No Everesta līdz paradīzei

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Ieva Romanova - Anna

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS:

Jurģis Krāsons - Clara un Rubinšteins

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Mārtiņš Brauns - Arktiskais reiss

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Ilmārs Piliņš - Mariss Jansons

ŽŪRIJAS SPECIĀLBALVAS SAŅEM:

Agris Redovičs - par kino vēstures apzināšanu un atainošanu filmu ciklā Kinogadsimts Latvijā; Zigurds Vidiņš - par nacionālajai atmodai un neatkarības centieniem veltītajām filmām

FIPRESCI BALVA:

Naktsputni (rež. Anna Viduleja)

SKATĪTĀJU BALVA:

Velniņi (rež. Inga Riba)

KINOIZPLATĪTĀJU BALVA:

Baiga vasara (rež. Aigars Grauba)

4.20. 2001. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Pa ceļam aizejot... (rež. Viesturs Kairišs)

LABĀKĀ ĪSFILMA:

Klupiens (rež. Andis Mizišs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ PILNMETRĀŽAS FILMA:

Rīga. Desmit gadus pēc... (rež. Arta Biseniece)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ ĪSFILMA:

Jumta likums (režisori Andis Mizišs un Māris Maskalāns)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Neparastie rīdzinieki (rež. Roze Stiebra)

LABĀKĀ DEBIJA:

Boriss saka (rež. Olafs Okonovs)

LABĀKIE SCENĀRISTI:

Tomass Raudams, Pēters Simms - Labās rokas

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS:

Pēters Simms - Labās rokas

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Askolds Saulītis - Jaunības avots

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS:

Dace Rīdūze - Kaimiņu būšana

LABĀKĀ AKTRISE:

Rēzija Kalniņa - Labās rokas

LABĀKAIS AKTIERIS:

Renārs Kaupers - Vecās pagastmājas mistērija

LABĀKIE SPĒLFILMAS OPERATORI:

Harijs Kukels, Alvis Mengots - Vecās pagastmājas mistērija

LABĀKIE DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORI:

Oļegs Kotovičs, Romualds Pipars - Brīvība tiešajā ēterā

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Ieva Romanova - Sarmītes, Vecās pagastmājas mistērija

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS:

Jurģis Krāsons - Vai Rīga jau gatava?

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Arturs Maskats - Pa ceļam aizejot...

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Normunds Kļaviņš - Rīga. 10 gadus pēc...

ŽŪRIJAS SPECIĀLBALVAS SAŅEM:

Vaira Strautniece - par tautas likteņgaitu dziļu izpēti filmā Viens ciems Sibīrijā; Karls Bjoršmarks - par neparastiem meklējumiem Latvijas kinematogrāfā; Jānis Putniņš - par cerīgiem formas meklējumiem Latvijas kinematogrāfā; Kristīne Briede - par radošu daudzpusību Latvijas kinematogrāfā; Filmas Lubāns. Cīņa par centimetriem radošā grupa - par populārzinātniskā žanra veiksmīgu kopšanu

FIPRESCI BALVA:

Jumta likums (rež. Andis Mizišs un Māris Maskalāns)

SKATĪTĀJU BALVA:

Jumta likums (rež. Andis Mizišs un Māris Maskalāns)

4.21. 2003. gada laureāti

LABĀKĀ SPĒLFILMA:

Pitons (rež. Laila Pakalniņa)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ PILNMETRĀŽAS FILMA:

Bet stunda nāk... (rež. Juris Poškus)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ ĪSFILMA:

Viktorijas bērni (rež. Līga Pipare)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Vectēva medus (rež. Vladimirs Ļeščovs)

LABĀKĀ DEBIJA:

Atrasts Amerikā (rež. Sandris Jūra)

LABĀKAIS SCENĀRISTS:

Viktors Duks un Askolds Saulītis - Keep smiling!

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS: Žūrija nolemj balvu nepiešķirt

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Hercs Franks - Flashback

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS:

Roze Stiebra (cikls Pasaciņas - 6 filmas: Aiz deviņi ezeriņi, Kalado, Visi kakti norasoja, Ceļojums,Tanzānija, Viena brīva diena)

LABĀKĀ AKTRISE:

Kristīne Nevarauska - Sauja ložu

LABĀKAIS AKTIERIS:

Voldemārs Karpačs - Pēdējā padomju filma

LABĀKAIS AKTIERIS/AKTRISE OTRĀ PLĀNA LOMĀ:

Ilze Pukinska - Pitons

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS:

Gints Bērziņš - Pitons

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Uldis Jancis - Jumtu cilvēks

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Juris Pakalniņš - Pitons

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS:

Signe Baumane - Sieviete

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Jānis Brunovskis - Keep smiling!

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Aivars Riekstiņš - Operdziedātāja uz skrituļslidām

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS:

Maija Selecka - Operdziedātāja uz skrituļslidām

LABĀKĀS STUDENTU FILMAS:

Mājup (rež. Daiga Laksa-Timinska-Lapko); Bērneļi (rež. Vadims Sičovs); The Bonedancer (rež. Gints Apsīts)

4.22. 2005. gada laureāti

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Ūdensbumba resnajam runcim (rež. Varis Brasla)

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Aģents iemīlas (rež. Gatis Šmits)

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Tārps (rež. Andis Mizišs)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ ĪSFILMA:

Leiputrija (rež. Laila Pakalniņa)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Bezmiegs (rež. Vladimirs Ļeščovs)

LABĀKĀ DEBIJA:

Eks Āmen S (rež. Inese Kļava)

LABĀKAIS SCENĀRISTS:

Alvis Lapiņš - Ūdensbumba resnajam runcim

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS:

Gatis Šmits - Aģents iemīlas

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Andis Mizišs - Tārps

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS:

Vladimirs Ļeščovs - Bezmiegs

LABĀKĀ AKTRISE:

Akvelīna Līvmane - Rudens rozes

LABĀKAIS AKTIERIS:

Rūdolfs Plēpis - Baltais zvērs

LABĀKAIS AKTIERIS/AKTRISE OTRĀ PLĀNA LOMĀ:

Jānis Paukštello - Augstuma robeža

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS:

Freds Kelemens, Baiba Lagzdiņa - Krišana

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Gunārs Bandēns, Elīna Bandēna - Tramvajs, vārdā Kalpotājs

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Ēriks Božis - Hoņka

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS:

Ieva Jurjāne - Doktora D. sala

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Ģirts Bišs - Bezmiegs

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS:

Sandra Sila - Rudens rozes

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Sarmīte Balode - Ūdensbumba resnajam runcim

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Anrijs Krenbergs - Leiputrija

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS:

Liene Bāliņa - Svētku anatomija

LABĀKAIS LAIKMETA DOKUMENTS:

Seda. Purva ļaudis (rež. Kaspars Goba)

4.23. 2007. gada laureāti

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Vogelfrei (rež. Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Anna Viduleja)

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Ūdens (rež. Laila Pakalniņa)

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Mans vīrs Andrejs Saharovs (rež. Ināra Kolmane)

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Teodors (rež. Laila Pakalniņa)

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS ANIMĀCIJAS FILMA:

Lote no Izgudrotāju ciema (rež. Heiki Ernits, Janno Poldma)

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS ANIMĀCIJAS FILMA:

Čiža acīm (rež. Edmunds Jansons)

LABĀKĀ DEBIJAS FILMA:

Versija LNO (rež. Dāvis Sīmanis jr)

LABĀKĀ STUDENTU FILMA:

Riebums (rež. Aiks Karapetjans)

LABĀKAIS SCENĀRISTS:

Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Anna Viduleja - Vogelfrei

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS:

Juris Poškus - Monotonija

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS:

Andrij Parekh, Sam Moon, Gints Bērziņš - Vogelfrei

LABĀKĀ AKTRISE:

Iveta Pole - Monotonija

LABĀKAIS AKTIERIS:

Juris Žagars - Tumšie brieži

LABĀKAIS OTRĀ PLĀNA AKTIERIS/AKTRISE:

Regīna Razuma - Rūgtais vīns

LABĀKAIS FILMAS MĀKSLINIEKS:

Jurģis Krāsons - Ķīlnieks

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS:

Līga Krāsone - Uguns

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Sarmīte Balode - Uguns

LABĀKAIS MŪZIKAS AUTORS:

Arturs Maskats - Tumšie brieži

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS REŽISORS:

Laila Pakalniņa - Teodors

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS OPERATORS:

Ivars Seleckis - Zem ozola kuplajiem zariem

LABĀKAIS AINIMĀCIJAS FILMAS REŽISORS:

Vladimirs Leščovs - Zuduši sniegā

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS FILMAS MĀKSLINIEKS:

Helēna Heinrihsone - Spēlēju, dancoju

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Anrijs Krenbergs - Vienkārši pops

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS:

Armands Zvirbulis - Džona Doreda sala

FIPRESCI BALVA:

Čiža acīm (rež. Edmunds Jansons)

LIELĀ KRISTAPA SKATĪTĀJU BALVA:

Mans vīrs Andrejs Saharovs (rež. Ināra Kolmane)

4.24. 2009. gada laureāti

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Nevajadzīgie ļaudis jeb Loss (rež. Māris Martinsons). Par sociāli nozīmīgas tēmas emocionālu risinājumu spilgtos kino tēlos

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

Apsēstība (rež. Ivars Tontegode)

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA:

Bēgums (rež. Ivars Zviedris) Par autora sociāli aktīvo pozīciju, atspoguļojot savas tautas izdzīvošanas meklējumus

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ ĪSFILMA:

Bekons, sviests un mana Mamma (rež. Ilze Burkovska-Jakobsena)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA:

Spārni un airi (rež. Vladimirs Ļeščovs)

LABĀKĀ DEBIJA:

Amatieris (rež. Jānis Nords)

LABĀKĀ STUDENTU FILMA:

Lamberts (rež. Oskars Rupenheits)

LABĀKAIS SCENĀRISTS:

Pauls Bankovskis - Klucis - nepareizais latvietis

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS:

Armands Zvirbulis - Mazie laupītāji

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO REŽISORS:

Pēteris Krilovs - Klucis - nepareizais latvietis

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS REŽISORS:

Jānis Cimermanis - Lācis nāk!

LABĀKĀ AKTRISE OTRĀ PLĀNA LOMĀ:

Ināra Slucka - Rīgas sargi

LABĀKAIS AKTIERIS OTRĀ PLĀNA LOMĀ:

Rolands Zagorskis - Medības

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS:

Agris Birzulis - Medības

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀ KINO OPERATORS:

Māris Maskalāns - Par dzimtenīti

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS:

Mārtiņš Milbrets, Neils Matīss - Rīgas sargi

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS MĀKSLINIEKS:

Kaspars Zariņš - Vai tu ko teici?

LABĀKAIS KOMPONISTS:

Kārlis Auzāns - Medības

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS:

Līga Krāsone - Medības

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS:

Ilze Trumpe - Akmeņi, Klusums, Mazie laupītāji

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS:

Andris Barons - Klucis - nepareizais latvietis

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS:

Julie Vinten - Klucis - nepareizais latvietis

KINOTEĀTRA RĪGA SKATĪTĀJU BALVA:

Mazie laupītāji (rež. Armands Zvirbulis)

FIPRESCI BALVA:

Valkyrie Limited (rež. Dāvis Sīmanis)

ŽŪRIJAS BALVA:

Mārim Āboliņam un Andrim Pakalnam par datorgrafiku un specefektiem spēlfilmā Rīgas sargi

4.25 Lielā Kristapa balvas laureāti 2014.

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMA:

„Mammu, es tevi mīlu" (rež. Jānis Nords; prod. Gatis Šmits, Alise Ģelze)

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMA

"Mazliet ilgāk" (rež. Stanislavs Tokalovs; prod. Stanislavs Tokalovs)

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA

"Uz spēles Latvija" (rež. Pēteris Krilovs; prod. Uldis Cekulis)

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA Līdz 60'

"Pēdējā tempļa hronikas" (rež. Dāvis Sīmanis; prod. Guntis Trekteris)

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA

"Akmeņi manās kabatās" (rež. Signe Baumane; prod. Signe Baumane, Sturgis Warner, Roberts Vinovskis)

LABĀKĀ DEBIJAS FILMA

"Modris" (rež. Juris Kursietis; prod. Juris Kursietis, Vicky Miha, Ingmar Trost)

LABĀKĀ MINORĀ KOPPRODUKCIJAS FILMA

„Spēlmanis" (Studio Uljana Kim, Lit, LV producents Roberts Vinovskis, studija „Locomotive Productions" ; rež. Ignas Jonynas)

Profesionālās kategorijas:

LABĀKAIS SCENĀRISTS 

Signe Baumane - "Akmeņi manās kabatās"

LABĀKAIS SPĒLFILMAS REŽISORS 

Jānis Nords - "Mammu, es tevi mīlu"

LABĀKĀ AKTRISE GALVENAJĀ LOMĀ 

Vita Vārpiņa - "Mammu, es tevi mīlu"

LABĀKAIS AKTIERIS GALVENAJĀ LOMĀ 

Jānis Āmanis - "Sapņu komanda 1935"

LABĀKĀ AKTRISE OTRĀ PLĀNA LOMĀ 

Rēzija Kalniņa - "Modris"

LABĀKAIS AKTIERIS OTRĀ PLĀNA LOMĀ 

Ziedonis Ločmelis - "Džimlairūdi rallallā"

LABĀKAIS SPĒLFILMAS OPERATORS

Jānis Eglītis - "Spēlmanis"

LABĀKAIS MĀKSLINIEKS 

Kristīne Plūksna-Zvagule, Ieva Romanova - "Escaping Riga"

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS 

Sandra Sila - "Sapņu komanda 1935"

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS 

Sarmīte Balode - „Escaping Riga"

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS REŽISORS 

Viesturs Kairišs - "Pelikāns tuksnesī"

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS OPERATORS 

Gints Bērziņš - "Pelikāns tuksnesī"

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS FILMAS REŽISORS 

Signe Baumane - "Akmeņi manās kabatās"

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS FILMAS MĀKSLINIEKS 

Edmunds Jansons - "Kora turneja", "Starptautiskā tēva diena"

LABĀKAIS MŪZIKAS AUTORS 

Jēkabs Nīmanis - „ Māra", "Vairāk nekā dzīve"

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS

Ģirts Bišs - "Koru turneja"

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS 

Līga Pipare - „Sapņu Komanda 1935"

SPECIĀLBALVAS:

Labākā studentu filma - "Vakars uz ezera" (rež. Lizete Murovska), "Četri mielasti" (rež. Liene Linde)

Skatītāju balsojums latviešu filmai - "Mammu, es tevi mīlu"

Skatītāju balsojums labākai Eiropas filmai - "Klusā dzīve" (Still Life, Uberto Pasolini)

Portāla Delfi.lv skatītāju interneta balsojums - "Modris"

Laikraksta "Diena" speciālbalva - "Māra"

Latvijas Valsts meži specbalva - Labākajai dokumentālajai filmai "Pēdējā tempļa hronikas"

Starptautiskās filmu kritiķu asociācijas "FIPRESCI Latvija" specbalva - režisorei Signei Birkovai par filmu "Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze"

4.26. Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" laureāti 2015.gadā

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA

"Tornis", režisors Māris Putniņš

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMA

"Pa Pa", režisors Valērijs Oļehno

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA

"Ručs un Norie", režisore Ināra Kolmane

LABĀKĀ TELEVĪZIJAS DOKUMENTĀLĀ FILMA

"Arhitektes kaislība. Zaiga Gaile", režisors Andrejs Verhoustinskis

LABĀKAIS SCENĀRIJA AUTORS

Ināra Kolmane, "Ručs un Norie"

LABĀKĀ AKTRISE

Guna Zariņa, spēles īsfilma "Normāli cilvēki", režisore Alise Zariņa

LABĀKAIS AKTIERIS

Andris Keišs, "Pa Pa"

LABĀKAIS ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMAS OPERATORS

Valdis Celmiņš, "Spoguļvīrs", režisore Agnese Laizāne

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS OPERATORS

Andrejs Verhoustinskis, "Ručs un Norie"

LABĀKAIS ĪSMETRĀŽAS SPĒLFILMAS REŽISORS

Valērijs Oļehno, "Pa Pa"

LABĀKAIS DOKUMENTĀLĀS FILMAS REŽISORS

Ināra Kolmane, "Ručs un Norie"

LABĀKĀ ĪSMETRĀŽAS DOKUEMNTĀLĀ FILMA

"Kurši", režisori Mārcis un Lauris Ābeles

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS FILMAS REŽISORS

Edmunds Jansons, "Roņu sala"

LABĀKAIS ANIMĀCIJAS FILMAS MĀKSLINIEKS

Anu-Laura Tuttelberg, Valdis Brože, "Laiks iet"

LABĀKAIS KOMPONISTS

Pēteris Vasks, "Dieva putniņi", režisore Dzintra Geka

LABĀKAIS MONTĀŽAS REŽISORS

Linda Olte, "Mans tēvs baņķieris"

LABĀKAIS SKAŅU REŽISORS

Andris Barons, "Segvārds Vientulis", režisors Normunds Pucis

LABĀKAIS GRIMA MĀKSLINIEKS

Baiba Grīna, "Dāmu paradīze", režisore Ilona Brūvere

LABĀKAIS KOSTĪMU MĀKSLINIEKS

Līga Krāsone, "Plenči", režisors Gatis Ungurs

LABĀKAIS FILMAS MĀKSLINIEKS

Kristjans Suits, Elīna Milta, "Rīga 2041", režisori Adina Istrate, Trīns Rūmets, Didzis Eglītis, Kārlis Vītols

SKATĪTĀJU BALVA

"Pazust Latgalē", režisors Kaspars Kursišs

5. Balvas par mūža ieguldījumu laureāti:

1998 - aktieris Eduards Pāvuls

2000 - režisors Arnolds Burovs

2001 - režisors Hercs Franks

2003 - aktrise Elza Radziņa

2005 - režisors Rolands Kalniņš

2007 - aktrise Vija Artmane

2009 - filmu mākslinieks Viktors Šildknehts

2012 - režisors Aivars Freimanis

2014 - režisors un operators Ivars Seleckis un montāžas režisore Maija Selecka

2015 - kinooperators Miks Zvirbulis


Avoti

Lielā Kristapa oficiālā web lapa

Festivāla arhīvs

Kristīnes Matīsas Lielā Kristapa CV Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikumā MĒS 2001. gada 10. novembrī

Latfilma

Nacionālais Kino centrs

 

 

Uzņēmumu ilgtspējas indekss

$
0
0

Pirmo reizi uzņēmumu Ilgtspējas indeksu Latvijā noteica 2010.gadā, kad valsts ekonomika piedzīvoja zemāko punktu un gada garumā ekonomistu domas dalījās, vai lejupslīde joprojām turpinās vai tikko kā beigusies. Šādos apstākļos līdztekus Latvijas uzņēmumu nepieciešamībai sevi kā uzticamus partnerus apliecināt starptautiskajā tirgū auga arī iekšējais pieprasījums pēc informācijas, kuram sadarbības partnerim var uzticēties, kuram ne. Objektīva atskaites punkta nebija, tāpēc virkne sabiedrisko organizāciju, kas pārstāv gan darba devējus, gan ņēmējus, nolēma arī Latvijā izmēģināt starptautiski atzīto metodoloģiju un izanalizēt, cik lielā mērā mūsu kompānijas atbilst ilgtspējīga, sociāli un ekonomiski atbildīga uzņēmuma standartiem.

Dalība ilgtspējas indeksā ir brīvprātīga un bezmaksas. Tas noticis jau četrus gadus un pakāpeniski uzņēmumu uzrādītie rezultāti uzlabojos, 2013.gadā augstāko vērtējumu - platīna līmeni - sasniedzot jau diviem uzņēmumiem.

Saturs

1. Ilgtspējas indeksa izveides vēsture

2. Ilgtspējas indeksa metodoloģija

3. Latvijas uzņēmumu ilgtspējas indekss 2013

a. uzņēmumu stratēģija

b. sabiedrība

c. darba vide

d. tirgus attiecības

e. apkārtējā vide

4. Ilgtspējas indekss 2012

5. Ilgtspējas indekss 2011

6. Ilgtspējas indekss 2010

 

1. Ilgtspējas indeksa izveides vēsture

Latvijā uzņēmumu Ilgtspējas indekss pirmo reizi tiek veidots 2010.gadā - 11 gadus pēc tam, kad pasaulē pirmo reizi izmēģināja vērtēt un analizēt uzņēmumu ilgtspēju. 1999.gadā tika veidots Dow Jones Sustainability Index, kura mērķis bija izanalizēt pasaules vadošo uzņēmumu finansiālos rādītājus, kā arī piedāvāt metodoloģiju, kas ļauj izsvērt investīciju drošību un prognozēt uzņēmuma akciju vērtības svārstības nākotnē. Indeksa veidotāji uzsvēra - vērtējot, cik ielā mērā uzņēmums izceļ korporatīvas ilgtspējas nozīmību, iespējams prognozēt riskus, kādiem uzņēmums pakļauts būtisku ekonomisko, vides vai sociālo pārmaiņu rezultātā.

Otrs būtiskākais straptautiskais uzņēmumu ilgtspējas indekss, kura metodoloģija - līdzīgi kā Dow Jones Sustainability Index metodoloģija - izmantota, vērtējot Latvijas uzņēmumus, ir britu Business in the Community Corporate Responsibility Index. Tas pirmo reizi praksē pārbaudīts 2002.gadā.

Virknē Rietumeiropas valstu un ASV uzņēmumu ilgtspēja plaši tiek mērīta jau 10 un vairāk gadu. Kopš 2008.gada ilgtspējas indekss tiek veidots arī Igaunijā. Arī virkne citu Austrumeiropas valstu, kā, piemēram, Horvātija, Polija, Čehija un Ungārija ik gadu aicina savus uzņēmumus aktīvai dalībai ilgtspējas indeksā.

2. Ilgtspējas indeksa metodoloģija

Latvijas uzņēmumu ilgtstpēja tiek analizēta, integrējot starptautisko praksi līdzīgu indeksu veidošanā un Latvijas zinātnieku, kā arī nozaru ekspertu ieteikumus. Ik gadu uzņēmumi var brīvprātīgi pieteikties ilgtspējas indeksa vētējumam, internetā aizpildot apjomīgu anketu, kā arī norādot avotus informācijas pārbaudei.

Jautājumi ir sadalīti piecās kategorijās - uzņēmuma stratēģija, tirgus attiecības, sabiedrība, darba vide un apkārtējā vide. Katra jautājuma īpatsvaru kopējā indeksā nosaka eksperti. Stratēģijas sadaļai un sadarbība ar sabiedrību katra veido 15% no kopvērtējuma, tirgus attiecības - 20%, bet darba vide un apkārtējā vide - 25%.

Maksimālais vērtējums, ko uzņēmums var saņemt gan katras sadaļas, gan arī indeksa kopvērtējumā, ir 100%. Ekspertu uzdevums ir izanalizēt, cik lielā mērā uzņēmumi izpilda labas prakses standartus katrā no sadaļām.

Stratēģijas sadaļā tiek vērtēts, kā uzņēmumi analizē un plāno savu darbu ilgtermiņā, cik lielā mēra būtisku lēmumu pieņemšanā ir iesaistīti darbinieki, klienti un citas "ietekmes puses", kā arī tas, kā sabiedrība tiek informēta gan par darbības rezultātiem, gan ilgtermiņa mērķiem.

Sabiedrības sadaļā tiek vētīts tas, vai un cik tālredzīgi uzņēmumi sekmē vietējās sabiedrības izaugsmi un attīstību, piemēram, infrastruktūras attīstību, sabiedrības labklājības paaugstināšanos, veselības veicināšanu un tamlīdzīgi. Analizē arī kā sadarbība ar sabiedrību sakrīt ar uzņēmuma izstrādāto vispārējo stratēģiju.

Darba vides jomā tiek analizēts ne vien tas, vai uzņēmums ievēro visas likumu izvirzītās prasības darba videi, bet arī tas, kā uzņēmums novērtē un attīsta personālu un kā iesaista darbiniekus lēmumu pieņemšanā, īpaši attiecībā uz darbinieku drošību un labsajūtu darba vietā.

Tirgus attiecību sadaļā noskaidro, cik atklāti un atbildīgi uzņēmēji ir pret saviem klientiem, sadarbības partneriem, piemēram, piegādātājiem un arī uzņēmējdarbības vidi kopumā.

Vides sadaļas uzdevums ir novērtēt, vai un kā uzņēmumi analizē savu ietekmi uz apkārtējo vidi un kādus pasākumus veic, lai samazinātu fosilo resursu un atkritumu apjomu. Šajā sadaļā būtiska nozīme ir arī uzņēmuma pasākumu regularitātei un mērķtiecībai.

Pēc rezultātu apkopošanas uzņēmumi atbilstoši uzrādītajiem rezultātiem tiek sadalīti četrās grupās - platīna (rezultāts pārsniedz 90%), zelta (rezultāts ir no 80% līdz 89,9%), sudraba (rezultāts ir no 60% līdz 79,9%) un bronzas (rezultāts ir no 40% līdz 59,9%). Uzņēmumi, kuri nav pārsnieguši 40% robežu, netiek publiskoti. Taču neatkarīgi no uzrādītā rezultāta katrs uzņēmums saņem pilnu informāciju par savu vertējumu, kā arī individuālas konsultācijas un ieteikumus, ko turpmākā darbā uzlabot.

 

3. Latvijas uzņēmumu Ilgtspējas indekss 2013

Ceturtajā ilgtspējas indeksa gadā pašvērtējumā iesaistījušies 72 uzņēmumi, kuru vidū ir gan jaunpienācēji, gan indeksa veterāni, gan arī tādi, kas atgriezušies pēc pārtraukuma. Indeksam piepulcējušās arī jaunas nozares - juridisko pakalpojumu sniedzēji un farmācijas jomas pārstāvji, kas jau starta gadā spējuši sasniegt sudraba un bronzas kategorijas.

2013. gadā uzņēmumu kopējais novērtējums ir audzis, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, sasniedzot 66,4%. Par izaugsmi liecina arī fakts, ka visprestižākajā platīna grupā ir spējuši nonākt jau divi Latvijas uzņēmumi - iepriekšējā gada "celmlauzis" Aldaris ir savas pozīcijas noturējis, savukārt sniegumu uzlabojis un zeltu pret platīnu nomainījis energosaimniecības gigants Latvenergo

Zelta kategorijā iekļuvušo uzņēmumu skaits ir teju dubultojies - iepriekšējo 7 uzņēmumu vietā tagad šo augsto vērtējumu saņēmuši jau 12 uzņēmumi. Neviens no zelta ordeņa līdzšinējiem ieguvējiem savu līmeni nav pazeminājis. 

Zelta ordeņus 2013.gadā saņēmuši: cementa un citu būvmateriālu ražotājs CEMEX, dzērienu ražotāji Cēsu alus, sadzīves tehnikas tirgotāji Electrolux Latvia Ltd., apsardzes uzņēmums Grifs AG, degvielas tirgotāji Neste Latvija, Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle, azartspēļu uzņēmums Olimpic Casino Latvia, RIMI Latvija, SEB Banka, degvielas tirgotāji Statoil Fuel and Retail Latvija, Swedbank un Valmieras stikla šķiedras rūpnīca.

Sudraba ordeņus saņēmuši 24 uzņēmumi. Šo augsto vērtējumu spējuši sasniegt arī vairāki indeksa jaunpienāceji - gāzes produktu ražotāji AGA SIA, apdrošināšanas kompānija Balta, farmācijas uzņēmums GlaxoSmithKline Latvija, naftas pārkrāvējs Ventspils nafta termināls un pasažieru pārvadātājs Ventspils reiss, kā arī būvuzņēmums RBSSKALS, kas atgriezies indeksā pēc gada pārtraukuma.

Tāpat dažiem uzņēmumiem izdevies gada laikā kāpināt savu sniegumu līdz sudraba godalgai - naftas un ķīmisko produktu ražotājam United Oils, kā arī Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijai.

Pārējie sudraba godalgas saņēmēji ir Ceļu satiksmes drošības direkcija, siltumagādes uzņēmumi Daugavpils siltumtīkli, Fortum Jelgava, Rīgas siltums, IT pakalpojumu uzņēmums Exigen Services Latvia, apsardzes uzņēmums G4S Latvia, alkohola ražotājs Latvijas balzams, valstij piederošais azartspēļu uzņēmums Latvijas Loto, auditoru firma PricewaterhouseCoopers, būvnieki RE&RE un Siguldas būvmeistars, tehnoloģisko risinājumu piedāvātājs Siemens, Starptautiskā lidosta Rīga, piena pārstrādes uzņēmums Valmieras piens, Valmieras ūdens un Valmieras autopasažieru pārvadātājs VTV Valmiera.

Bronzas grupai atbilstošus rezultātus uzrādījuši 13 uzņēmumi, no kuriem seši startējuši indeksā pirmo reizi - IT pakalpojumu sniedzēji Draugiem, juridisko pakalpojumu sniedzēji Eversheds Bitāns, apdrošinātāji If P&C Insurance, atkritumu apsaimniekotājs Liepājas RAS, Poligrāfijas grupa Mūkusala, kā arī Rīgas Tehniskā universitāte.

Pārējie bronzas godalgas saņēmēji ir Danske Bank, kurjeri DHL Latvija, lauksaimniecības tehnikas tirgotāji Konekesko Latvija, Latvijas Gaisa satiksme, būvkompānija Merks, Rīgas starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augtskola un Vidzemes slimnīca.

Uzņēmumu vidējais kopvertējums 2013. gada indeksā ir 66,4%. Atsevišķās indeksa sadaļās uzrādīti sekojoši rezultāti: stratēģija - vidēji 68,8%, darba vide - 63,8%, tirgus attiecības - 66,7%, vide - 64,8% un sabiedrība - 70,4%.

Ilgtspējas indeksa ceturtā gada rādītāji liecina - uzņēmumiem joprojām ir plašas iespējas uzlabot komunikāciju, īpaši jau ar darbiniekiem, kas pilnvērtīgi jāizglīto par uzņēmumu mērķiem un vērtībām. Daudz neizmantotu iespēju ir arī nozares uzņēmumu sadarbības jomā, lai veicinātu kopējo mērķu īstenošanu. Uztraucoša tendence - Latvijā aug plaisa starp tiem uzņēmumiem, kuri domā ilgtspējas kategorijās un starp tiem, kas šiem jautājumiem nepievērš uzmanību. Valdības iesaiste situācijas uzlabošanā nav pietiekami, par ko liecina arī jau ceturto gadu vērojamā kūtrā dalība indeksā no valsts kapitālsabiedrību puses.

a. uzņēmumu stratēģija

Arvien vairāk mazo un vidējo uzņēmumu sāk pievērst uzmanību savas darbības vērtēšanai, kas ir ļoti pozitīva tendence. Tomēr uzņēmumu lielākā problēma stratēģijas jomā joprojām ir nevis mērķu definēšana, bet gan prioritāšu praktiska īstenošana - tā klibo pat lielākos uzņēmumos, kam ir grūtības skaidri izvēlēties prioritātes, monitorēt uzņēmumam svarīgo iesaistīto pušu dalību un kvalitatīvi analizēt gūtos secinājumus.

2013. gadā eksperti kā pozitīvus paraugus izcēluši vairākus uzņēmumus - Statoil vērienīgo stratēģijas izstrādi, kurā bijuši iesaistīti visu līmeņu darbinieki, Latvenergo kā pašlaik vienīgo uzņēmumu, kas sistemātiski seko līdzi saviem nefinanšu rādītājiem, Olympic Casino veikto pētījumu par savas darbības potenciālo kaitējumu sabiedrībai, kā arī Nordea bankas ieviesto darbinieku apmierinātības indeksu.

b. sabiedrība

Klasiskais priekšstats par uzņēmuma sociālo atbildīgumu joprojām saistīts ar labdarību un sponsorēšanu. Lielākie uzņēmumi cenšas mērķtiecīgāk virzīt savu atbalstu, savukārt mazākie uzņēmumi nereti koncentrējas uz gadījuma aktivitātēm. Eiropas pieeja šajā jomā arvien vairāk orientējas uz investīcijām - uzņēmuma ieguldījums sabiedrībā tiek sasaistīts ar biznesa stratēģiskajiem mērķiem. Piemēram, ja finanšu kompānija par savu mērķa grupu atbalstam ir izvēlējusies jauniešus, tad nevis vienkārši finansiāli pabalsta kādu bērnunamu, bet gan sniedz savas zināšanas, lai šī bērnunama audzēkņus apmācītu rīkoties ar naudu, plānot budžetu utml.

Savukārt nozarēs, kas saistītas ar potenciālu kaitējumu sabiedrībai - piemēram, alkohola ražošanā - uzņēmumi jau preventīvi var ieguldīt līdzekļus, lai izglītotu sabiedrību par atbildīgu to produkcijas lietošanu. Būtisks ekspertu ieteikums - rūpīgi izvērtēt ieguldījumu atdevi un reāli sasniegtos rezultātus, kas šobrīd tiek darīts nepietiekami.

Sabiedrības jomā kā labus piemērus eksperti izcēluši Cēsu alus īstenoto izglītojošo programmu vidusskolēniem par alkohola kaitīgo ietekmi, Electrolux visu darbinieku iesaisti atbalsta mērķu nospraušanā, Siemens piešķirtās stipendijas jauno zinātnieku atbalstam, kā arī GlaxoSmithKline Latvija sniegto atbalstu, apmācot brīvprātīgos darbam ar invalīdiem un izveidojot mājaslapu par bērnu paliatīvo aprūpi.

c. darba vide

Eksperti atzīst - darbinieku iesaiste lēmumu pieņemšanā joprojām nav pietiekama. Tāpat uzņēmumiem ir vēl daudz darāmā, lai atalgojuma sistēmu sasaistītu ne tikai ar uzņēmuma mērķiem, bet vērtētu katra darbinieka individuālo ieguldījumu. Kā problēmu eksperti izcēluši arī to, ka daudzos uzņēmumos nav risinājuma, kā vērtēt augstāko vadību.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība atzīmē - starp 20 labākajiem uzņēmumiem 12 ir tādi, kuros darbojas arodbiedrības un ir noslēgti koplīgumi, šo faktu izceļot kā labu zīmi - darba devēji un darba ņēmēji spēj auglīgi sadarboties uzņēmuma kopējā labuma vairošanā.

Darba vides sadaļā eksperti kā iedvesmojošu piemēru izceļ indeksa jaunpienācēju Draugiem, kas efektīvi izmanto modernās tehnologijas, lai darba vidi padarītu maksimāli ērtu un arī mājīgu, kā arī sistemātiski veic darbinieku personiskā snieguma novērtējumu. Kā pozitīvi piemēri minēta arī korporatīvā veloprogramma Nordea bankas darbiniekiem, smēķešanas aizliegumu Neste, kā arī šoferu profesionālās meistarības konkursu rīkošana pasažieru pārvadātājā Ventspils reiss.

d. tirgus attiecības

Ceturtajā indeksa gadā eksperti tirgus attiecību jomā ieviesuši jaunus akcentus, papildinot vērtēšanas anketu ar diviem būtiskiem kritērijiem - kā uzņēmumi rūpējas par visas industrijas attīstību un vai seko tam, kādu kaitējumu sabiedrībai nodara viņu radītie produkti. Šie abi jauninājumi daudzus indeksa dalībniekus ir pārsteiguši nesagatavotus, secina eksperti.

Dati liecina, ka uzņēmumu iesaiste nozares attīstībā pārsvarā ir kampaņveidīga un saistīta ar tūlītēju vai spēcīgu draudu novēršanu. Tāpēc eksperti secina, ka daudzās jomās joprojām nav pārvarēta mežonīgā kapitālisma fāze, kad uzņēmumi ir ieinteresēti iespējami ātrā un maksimālā peļņā, nerūpējoties par tirgus attīstību kopumā un savu paterētāju dīves kvalitāti ilgtermiņā.

Kā pozitīvus piemērus tirgus attiecību sadaļā eksperti izcēluši Exigen Services ieguldījumu nozares attīstībā, kas izpaužas dažādos veidos - sākot ar lobiju plašākai matemātikas mācīšanai skolās un līdz pat prakses un stipendiju programmai studentiem, kā arī Rīgas balzama veikto pētījumu par nelegālā alkohola apriti Latvijā, VTU Valmiera piedāvātos bērnu sēdeklīšus pilsētas taksometros un lidostas Rīga īpašo atbalsta programmu pasažieriem ar kustību vai citiem traucējumiem, lai garantētu viņiem ērtu un drošu avio ceļošanas pieredzi.

e. apkārtējā vide

Starp uzņēmumiem, kas pievērsušies zaļai domāšanai, eksperti mēdz nodalīt tos, kas patiesi iedziļinājušies vides problēmās un tos, kas tikai seko zaļajai modei. Pozitīva tendence - četros indeksa darbības gados ir vairojusies pakalpojumu sniedzēju izpratne par savu ietekmi uz vidi, kas agrāk tika saistīta galvenokārt ar ražojošo sfēru un acīmredzamu piesārņojumu.

Eksperti kā labu veikumu novērtē to, ka vairāk uzņēmumu pievēršas arī savu piegādātāju izvērtēšanai, tā savu atbildību par vidi paplašinot ārpus sava uzņēmuma robežām un iesaistot zaļajā domāšanā partnerus. Nākotnei ekspertu rekomendācija - būt radošākiem, domājot par savas pozitīvās ietekmes veidiem, un saglabāt globālu skatījumu.

Pārdomu un atdarināšanas vērti šajā sadaļā pēc ekspertu domām ir vairāku uzņēmumu labie darbi. Piemēram, apdrošinātājs Balta ir ieviesis jaunu attālinātu pakalpojumu sistēmu internetā, lai samazinātu papīra apriti un apmāca savus klientus, kā arī komandējumu vietā izvēlas tehnoloģiju piedāvātās komunikācijas iespējas, bet mātes kompānija savus darbiniekus ved pat uz ekskursijām Ziemeļpolā, lai pārliecinātos par globālās sasilšanas postošo ietekmi. Citi piemēri - mūsdienīgu publisko celtni, kas apkurei izmanto zemes dzīļu resursus, Talsos uzcēlis CSDD, SEB banka "zaļā gada" ietvaros birojos izlīmējusi asprātīgus paziņojumus, kas mudina lietot kāpnes, nevis liftu vai taupīt papīru, savukārt Swedbank finanšu direktors pat ieguvis zaļu matu krāsu, bet Cemex spējis efektivizēt ražošanas procesu, patērējot mazāk dabas resursu.

4. Ilgtspējas indekss 2012

Trešajā ilgtspējas indeksa gadā pašvērtējuma saņemšanai pieteicās 75 uzņēmumi, no kuriem gandrīs 80% to darīja atkārtoti. Taču arī vairāki pirmoreiz sevi vērtējošie uzņēmumi uzrādīja labus rezultātus un uzreiz iekļuva sudraba un bronzas grupās. Līdzīgi kā iepriekš, valsts un pašvaldībām piederošie uzņēmumi ir kūtrāki, bet, pa nozarēm vērtējot, audzis apstrādājošās rūpniecības uzņēmumu īpatsvars.

2012. gadā pirmo reizi viens uzņēmums sasniedzis prestižo platīna grupas līmeni, tas ir Aldaris. Tā apliecināts, ka uzņēmums pilnībā integrējis korporatīvo atbildību savā darbībā. Turklāt tā sasniegtais rezultāts rāda - uzņēmumam ir stabila, detalizēta un mērķtiecīga ilgtermiņa stratēģija visās darbības jomās, kas arī tiek realizēta.

Vairāk kļuvis arī zelta ordeņus saņēmušo uzņēmumu - 7.

Electrolux Latvia Ltd., Latvija Statoil, Neste Latvija, RIMI Latvija, SEB Banka, Swedbank, enerģētikas milzis Latvenergo.

Sudraba godalgas saņēmuši 29 uzņēmumi, starp kuriem īpaši jāizceļ trīs indeksa jaunpienācēji. Jau pirmajā gadā labus rezultātus uzrādījis DHL Latvija, Lattelecom, būvnieki Re&Re.

Pārējie sudraba godalgas īpašnieki ir:

elektroenerģētikas un automātikas uzņēmums ABB, Ceļu satiksmes drošības direkcija, cementa un citu būvmateriālu ražotājs CEMEX, dzērienu ražotāji Cēsu alus, Coca-Cola HBC Latvija, Latvijas balzams, siltumagādes uzņēmumi Daugavpils siltumtīkli, Fortum Jelgava, Rīgas siltums, IT pakalpojumu uzņēmums Exigen Services Latvia, apsardzes uzņēmumi G4S Latvia, Grifs AG, Latvijas dzelzceļš, valstij piederošais azartspēļu uzņēmums Latvijas Loto, būvniecības uzņēmumi Merks, Siguldas būvmeistars, Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle, azartspēļu uzņēmums Olimpic Casino Latvia, auditoru firma PricewaterhouseCoopers, tehnoloģisko risinājumu piedāvātājs Siemens Osakeyhito, Starptautiskā lidosta Rīga, piena pārstrādes uzņēmums Valmieras piens, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Valmieras ūdens, Valmieras autopasažieru pārvadātāji VTV Valmiera, atkritumu apsaimniekotāji Veolia vides serviss.

Bronzas grupas rezultātus uzrādījuši 9 uzņēmumi:

Danske Bank, atkritumu apsaimniekotāji Dilers, lauksaimniecības tehnikas tirgotāji Konekesko Latvija, Latvijas Gaisa satiksme, Rīgas starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augtskola, tulkošanas pakalpojumu sniedzēji Skrivanek Baltic, naftas un ķīmisko produktu ražotāji United Oils, Vidzemes slimnīca, Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija.

Uzņēmumu vidējais kopvertējums 2012. gada indeksā ir 62%. Salīdzinot uzņēmumu sniegumu pa sadaļām, uzrādīti sekojoši rezultāti: stratēģija - vidēji 58,7%, darba vide - 57,7%, tirgus attiecības - 63,5%, vide - 62,5% un sabiedrība - 69,5%.

Analizējot trešā ilgtspējas indeksa rezultātus, jāsecina, ka aizvien vairāk uzņēmumu indeksu izmanto, nevis lai saņemtu publisku atzinību (kas, protams, arī nav mazsvarīgi), bet gan pēc būtības novērtētu savu praksi un rastu labākos risinājumus jomās, kurās ilgtspējas standartu izpilde vēl klibo. Tāpat, salīdzinot ar pirmajiem gadiem, uzņēmumi spēruši platu soli atklātības virzienā, taču līdzīgi kā iepriekš, vēl nespēj paraudzīties uz savu darbību kompleksi. Tas nozīmē, ka reti kurš izvērtē arī saistīto uzņēmumu - piegādātāju un pakalpojumu sniedzēju - darbības atbilstību ilgtspējīgai un sociāli atbildīgai uzņēmējdarbībai.

a. uzņēmumu stratēģija

Šī sadaļa labāk par citām rāda, kā uzņēmumi, pāvarējuši krīzi, aizvien vairāk uzmanības pievērš stratēģijas jautājumiem. Proti, skaidri zīmē sava uzņēmuma vietu un lomu Latvijas tautsaimniecībā turpmākajos gados. Turklāt pozitīvi, ka uzņēmēji ne vien domā par saviem peļņas skaitļiem un apgrozījuma pieaugumu, bet aizvien vairāk uzmanības velta arī uzņēmējdarbības vides sakārtošanai kopumā. Jauna, apsveicama tendence, ir uzņēmumu spēja redzēt sevi vietējās sabiedrības kontekstā.

Analizējot sasniegto, jāatzīmē arī daudzu uzņēmumu izstrādātie detalizētie plāni savas stratēģijas īstenošanā un atbildīgo personu nozīmēšana, tā rūpes par stratēģiju padarot par neatņemamu ikdienas darba sastāvdaļu. Šajā sadaļā gan arī ir pa mīnusam - vēl joprojām daudzos uzņēmumos stratēģijas izpildei netiek sekots līdzi regulāri un trūkst mērķtiecīguma.

Kopumā vēl joprojām uzņēmumos trūkst atgriezeniskās saites ar sabiedrību un arī "ilgtspējīga uzņēmuma" reputācija netiek pienācīgi novērtēta.

2012. gadā eksperti kā iedvesmojošākos šās sadaļas uzņēmumus izcēluši DNB Nord Banku, kura salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem būtiski sistematizējusi stratēģijas izstrādi un kontroli, kā arī izvirzījusi skaidri izmērāmus mērķus. Tāpat tiek atzīmēts dzērienu ražotāja Coca-Cola Latvia, atkritumu apsaimniekotāja Veolia vides serviss, kā arī lauksaimniecības tehnikas piegādātāja Amazone izstrādātās stratēģijas un prasme tās pielāgot vietējiem apstākļiem.

b. sabiedrība

Šī indeksa sadaļa visprecīzāk atspoguļo vērtību un izpratnes maiņu uzņēmēju vidū. Redzams, ka daudzi spējuši precīzi salāgot uzņēmuma stratēģiskās prioritātes ar investīcijām sabiedrībā. Proti, tiek rīkoti atklāti konkursi, kuros skaidri definētas jomas un vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem atbalstu piešķirs. Daudz biežāk uzņēmēji domājuši arī par sava novada vai pilsētas attīstību. Taču netrūkst arī to, kas vēl joprojām liek vienlīdzības zīmi starp investīcijām sabiedrībā un vienreizējiem ziedojumiem kādai labdarības organizācijai vai sporta komandai. To eksperti nesauc par ilgtspējīgu pieeju.

Pozitīvas izmaiņas sagaidītas arī attiecībā uz nefinanšu investīcijām. Proti, darbinieki iesaistās brīvprātīgā darbā izglītības jomā, kuru apmaksā darba devējs. Tāpat uzņēmēji atbildīgi iesaistījušies sadarbības projektos ar izglītības iestādēm.

Arī uzņēmumu aktīva līdzdarbošanās nozaru asociācijās un citās uzņēmējdarbības vidi sakārtojošās organizācijās novērtēta kā labs ieguldījums uzņēmējdarbībā.

Tomēr nereti klibo izpratne par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību. Reti kurš darbā iesaista sociāli mazaizsargātās grupas, piemēram, ilgstošos bezdarbniekus, cilvēkus ar invaliditāti. Šajā jomā joprojām dominē ziedojumi - zivs, nevis makšķeres princips. Par maz arī atbalsta programmu izvēlē tiek iesaistīti paši uzņēmumu darbinieki, lēmumus lielākoties pieņem augstākā līmeņa vadība.

Šajā jomā kā labākos eksperti 2012.gadā izcēluši cementa un citu būvmateriālu ražotāju CEMEX, kura izveidotais CEMEX Iespēju fonds ir labs paraugs, kā organizēt un vērtēt savu tuvējo pagastu nevalstisko organizāciju iniciatīvas vides aizsardzības, izglītības, kā arī veselības un drošības jomās. Tāpat labu praksi ieviesusi arī SEB Banka, Rīgas siltums un Vidzemes silmnīca.

c. darba vide

Lai gan darba vides vidējais vērtējums 2012.gadā ir pats zemākais, salīdzinot visas sadaļas, ir arī daudz labu secinājumu. Svarīgākais - aizvien vairāk uzņēmumos darba ņēmēju intereses pārstāv vai nu arodbiedrība vai arī ir deleģēts viens kolektīva interešu pārstāvis sarunām ar administrāciju. Turklāt redzams, ka aizvien biežāk arodbiedrība un administrācija neatrodas katra savā ierakumu pusē, bet kopīgi spēj meklēt un atrast kompromisus darba vides uzlabošanai.

Šajā sadaļā viena no galvenajām problēmām, kura redzama daudzos uzņēmumos, ir nespēja sarunāties. Proti, no vienas puses - administrācija nekonsultējas ar darbiniekiem dažādos darba vides jautājumos, bet no otras puses - darba ņēmēji absolūti neuzticas vadības labajai gribai. To var saprast, atskatoties uz krīzes rosinātajām atlaišanām, algu samazināšanu un citiem taupības pasākumiem. Taču rezultāti rāda - apmierināts, motivēts un lojāls darbinieks ir krietni vien efektīvāks, tātad arī ekonomiski izdevīgāks, nekā tas, kurš darba vietu piecieš kā zobu sāpes.

Turklāt vēl visai maz uzņēmēju rēķina, ka caurskatāma, izskaidrota un aprūpēta atlaišana ilgtermiņā var izrādīties krietni izdevīgāka nekā strups darba uzteikums. Proti, ja cilvēkam paskaidro, kāpēc viņam darbu nāksies zaudēt, palīdz sastādīt CV, pieteikuma vēstuli nākamajā darba vietā un sniedz arī rekomendācijas, ir daudz mazāks risks, ka darbinieks pret darba devēju vērsīsies tiesā. Arī tas, ka šādi uzņēmums saglabā labu reputāciju, visai reti tiek rēķināts.

Šajā sadaļā kā labākie, pēc ekspertu domām, ir Aldaris, kur tiešām izveidota sistemātiska un pragmatiska arodbiedrības un administrācijas sadarbība, kā arī realizēts veiksmīgs "ēnošanas" projekts - proti, vidējā un augstākā līmeņa vadītāji pavada dienu kopā ar dažādās nodaļās strādājošajiem. Arī Latvija Statoil, tulkošanas uzņēmums Skrivaenek un Cēsu alus ir radījuši labus paraugus, kā uzlabot strādājošo darba vidi.

d. tirgus attiecības

Lai arī likumdošana tirgus attiecību regulēšanā iejaucas pavisam minimāli, uzņēmumi beidzot arī šo sadaļu atzinuši par svarīgu, gan rēķinot ekonomiskos ieguvumus, gan sverot savu reputāciju. Daudzi ir spējuši piedāvāt interesantus un inovatīvus risinājumus, kā arī apzinājušies atklātības lomu. Te jāatzīmē gan daudzie internetā pieejamie gada pārskati, gan skaidri definētie sadarbības principi. Īstermiņā tas uzņēmējiem var nešķist svarīgi, taču ilgtermiņā noteikti atmaksājas, jo rodas mazāk problēmu ar piegādātājiem un klientiem.

Vērts atzīmēt arī uzņēmumus, kas šogad ne tikai uzrakstījuši, bet arī ikdienā ieviesuši ģimenei draudzīgu politiku, kas ir viens no šīs sadaļas vērtējuma atslēgas punktiem. Tāpat godīga politika, neizvairoties no nodokļu nomaksas un neveidojot "lētās" piegādes ķēdes, ir šā gada ieguvums.

Šajā sadaļā eksperti izceļ sadzīves preču Electrolux meitas kompāniju Latvijā, kura veiksmīgi adaptējusi māteskompānijas principus videi draudzīgā un atbildīgā uzņēmuma politikā. Labas idejas bijušas arī siltumapgādes uzņēmumam Fortum Jelgava, Lattelecom un lielveikalu tīklam RIMI.

e. apkārtējā vide

Zaļa domāšana un saimniekošana kļūst moderna. Taču, lai arī tā var būt ekonomiski izdevīga, finansiālo efektu rēķina tikai retais uzņēmums. Pozitīvi, ka šogad daudzi uzņēmumi ir veiksmīgi pielāgojuši savu mātes kompāniju vides politikas vadlīnijas Latvijas apstākļiem, kā arī aizvien vairāk zaļajā strādāšanā iesaista arī katru uzņēmuma darbinieku.

Tiesa gan, šī ir arī tā joma, kura visspilgtāk izgaismo Latvijas kopējās problēmas, piemēram, nesakārtotu dalīto atkritumu savākšanu un otrreizēju pārstrādi, alternatīvo, kā arī atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Taču arī situācijā, kad atkritumu šķirošana nav katra cilvēka ikdiena, uzņēmumi ir atraduši risinājumus, kā samazināt atstāto atkritumu kalnus un nodot tos atkārtotai pārstrādei.

Daži uzņēmumi pirmoreiz apzinājuši ne vien sava uzņēmuma ietekmi uz apkārtējo vidi, bet spējuši to skatīt kopsakarībā ar piegādātājiem un izejvielu ražotājiem. Tā ir 2012. gada indeksa progresīvākā tendece, kura kā eksperti cer, kļūst par ikdienu aizvien vairāk uzņēmumiem. Ražošanas cikla apzināšana dod iespēju saņemt dažādus vides sertifikātus, kā arī ļauj stabili plānot ilgtermiņa darbību.

Šajā jomā kā labākais izdalīts kurjerpasta piegādātājs DHL Latvia, kurš ne tikai regulāri rēķina savu atstāto CO2 "pēdu", bet arī mērķtiecīgi īsteno dažādus uzlabojumus, lai šo pēdu ik gadu īsinātu par 10%. Labas idejas, no kurām iedvesmoties, ir arī elektroenerģijas un automātikas tehnoloģiju piegādātājam ABB, Swedbankai, kā arī apsardzes firmai G4S.

5. Ilgtspējas indekss 2011

Otrajā ilgtspējas indeksa vērtēšanas gadā savu dalību pieteica 116 uzņēmumu, no kuriem gan tikai 73 pabeidza apjomīgo sevis vērtēšanas anketu. Pozitīvi, ka 89% uzņēmumu, kas aizpildīja anketas, indeksa noteikšanā piedalījās atkārtoti un uzrādīja krietni labākus rezultātus nekā pirmajā gadā. Proti, bija ņemtas vērā ekspertu rekomendācijas un galvenais klupšanas akmens - neesošā dokumentācija - šiem uzņēmumiem bija novērsts. Analizējot dalībniekus pa nozarēm, redzams, ka 2011.gadā visaktīvākā bijusi tirdzniecības nozare (18% no visiem uzņēmumiem), kurai seko apstrādes rūpniecība (11%) un pakalpojumu sniedzēji (9%).

Otrajā "indeksēšanas" gadā augsto zelta grupas līmeni pirmo reizi sasniedza trīs uzņēmumi:

Aldaris, Latvija Statoil, SEB Banka.

Būtiski audzis arī sudraba līmeņa uzņēmumu skaits - 2011.gadā šādu vērtējumu saņēma 31 uzņēmums.

Elektroenerģētikas un automātikas uzņēmums ABB, būvniecības uzņēmumi Arčers, Merks, RBSSKALS, olu ražotājs Balticovo, Biznesa augstkola Turība, Ceļu satiksmes drošības direkcija, cementa un citu būvmateriālu ražotājs CEMEX, dzērienu ražotāji Cēsu alus, Coca-Cola HBC Latvija, Latvijas balzams, siltumagādes uzņēmumi Daugavpils siltumtīkli, Fortum Jelgava, Rīgas siltums, elektrisko mājsaimniecības preču tirgotājs Electrolux Latvia, IT pakalpojumu uzņēmums Exigen Services Latvia, apsardzes uzņēmumi G4S Latvia, Grifs AG, valsts monopolisti Latvenergo, Latvijas dzelzceļš, valstij piederošais azartspēļu uzņēmums Latvijas Loto, Neste Latvija, Nordea banka, Swedbank, azartspēļu uzņēmums Olimpic Casino Latvia, tirdzības ķēde RIMI, lauksaimniecības tehnikas vairumtirgotāji Silja, kurjeru pasts TNT Latvija, piena pārstrādes uzņēmums Valmieras piens, Valmieras autopasažieru pārvadātāji VTV Valmiera, atkritumu apsaimniekotāji Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija.

Savukārt, atbilstoši bronzas līmenim strādāja 16 uzņēmumu.

Elektromontāžas uzņēmums Elsana, Fazer maiznīca, kravu pārvadātāji HRX, lauksaimniecības tehnikas tirgotāji Konekesko Latvija, Latvijas Gaisa satiksme, ūdenspagādes sistēmu būvnieki Olimps, auditoru firma PricewaterhouseCoopers, augļu un dārzeņu pārstrādātāji Pure Food, sakaru iekārtu ražotāji SAF Tehnika, būvniecības uzņēmums Siguldas būvmeistars, tulkošanas pakalpojumu sniedzēji Skrivanek Baltic, Starptautiskā lidosta Rīga, krāsu vairumtirgotājs Tikkurila, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Valmieras ūdens, atkritumu apsaimniekotāji Veolia vides serviss.

Uzņēmumu vidējais kopvertējums 2011. gada indeksā ir 53%. Salīdzinot uzņēmumu sniegumu pa sadaļām, uzrādīti sekojoši rezultāti: stratēģija - vidēji 48%, darba vide - 68%, tirgus attiecības - 44%, vide - 51% un sabiedrība - 50%.

Līdzīgi kā pirmajā gadā, starp dalībniekiem procentuāli vairāk ir uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu. Pirmajā gadā daudziem problēmas bija sagādājusi mātes kompāniju vadlīniju adaptācija Latvijas apstākļiem, bet 2011. gadā redzams, ka būtiski uzlabojumi veikti gan apkārtējās vides, gan stratēģijas, gan darba vides jomās.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, būtiski gan nebija audzis valstij un pašvaldībai piederošo dalībnieku skaits - tikai deviņi no vairākiem simtiem valsts un pašvaldību uzņēmumu pieteica savu dalību indeksā.

Par būtiskāko otrā gada problēmu teju vai visās sadaļās eksperti atzina uzņēmumu "slepenību", proti, nespēju vai nevēlēšanos atklāti komunicēt un informēt kā par mērķiem, tā sasniegumiem, visas iesaistītās puses - darbiniekus, sadarbības partnerus, piegādātājus, kā arī sabiedrību kopumā. Šī kaite tika diagnosticēta kā uzņēmumiem ar ārvalstu, tā arī pašmāju kapitālu.

6. Ilgtspējas indekss 2010

Pirmajā gadā savu dalību ilgtspējas indeksa izvērtēšanā pieteica vairāk nekā 70 uzņēmumu. Pirmo reizi aizpildot apjomīgo anketu un palūkojoties uz savu uzņēmumu no malas, atklājās virkne problēmu. Proti, daudzas ilgtspējas kritērijiem atbilstošas lietas uzņēmumi ir ieviesuši praksē, taču tās nav nostprinātas nekādā dokumentācijā, rakstiskās stratēģijās. Tā rezultātā neviens no uzņēmumiem nesasniedza augstāko - platīna un zelta grupai atbilstošu - vērtējumu. Sudraba līmeni sasniedza 20 uzņēmumu, bet bronzu - 25 uzņēmumi.

Uzņēmumu vidējais kopvertējums 2010. gada indeksā ir 47,9%. Salīdzinot uzņēmumu sniegumu pa sadaļām, 2010.gadā uzrādīti sekojoši rezultāti. Stratēģija - vidēji 46%, darba vide - 54,3%, tirgus attiecības - vidēji 37,3%, vide - 47,8% un sabiedrība - 44,4%.

Starp dalību pieteikušajiem uzņēmumiem, procentuāli vairāk bija uzņēmumu ar būtisku ārvalstu kapitāla daļu, kuriem anketu izpildīt bija vieglāk, jo daudzas ilgtspējas instrukcijas varēja vienkārši pārņemt no mātes uzņēmumiem. Taču, rūpīgāk analizējot, atkal ir skaidrs - šāda stratēģija nenodrošina panākumus, jo katru starptautisku vadlīniju nepieciešams adaptēt Latvijas apstākļiem. Labākos rezultātus 2010. gadā uzrādīja Rimi Latvia, Aldaris, Latvijas gāze, Latvija Statoil un Swedbank.

Starp sudraba un bronzas godalgas saņēmušajiem uzņēmumiem bija visai maz valstij vai pašvaldībām piederošu uzņēmumu - tikai seši. Starp tiem labākie bija Latvenergo un Rīgas siltums.

Analizējot uzņēmumu ar Latvijas kapitālu sniegumu, secināms, ka daudziem pietrūka vien dažu punktu, lai iekļūtu augstākās kategorijās, turklāt, lai arī šāds pašvērtējums uzņēmumiem bija jaunums, lielie, savās nozarēs vadošie uzņēmumi, piemēram, Latvijas finieris, lieliski tika galā ar uzdevumu un pierādīja savu līdzvērtību uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu.

Atbilstoši sudraba līmenim 2010.gadā strādāja sekojoši uzņēmumi

- elektroenerģētikas un automātikas uzņēmums ABB, būvniecības uzņēmums Arčers, olu ražotājs Balticovo, Ceļu satiksmes drošības direkcija, cementa un citu būvmateriālu ražotājs CEMEX, dzērienu ražotāji Aldaris un Cēsu alus, elektrisko mājsaimniecības preču tirgotājs Electrolux Latvia, Latvenergo, Latvija Statoil, Latvijas finieris, Latvijas gāze, siltumagādes uzņēmums Rīgas siltums, SEB Banka, Swedbank, kurjerpārvadātāji TNT Latvija, Valmieras piens, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Valmieras autopasažieru pārvadātāji VTV Valmiera.

Savukārt bronzas grupas kritērijiem atbilda šādi uzņēmumi:

ceļu būves uzņēmums Binders, zivju pārstrādātāji Brīvais vilnis, siltumapgādes uzņēmumi Daugavpils siltumtīkli un Fortum Jelgava, kurjerpasta pārvadātāji DHL Latvija, elektromontāžas uzņēmums Elsana, Fazer maiznīcas, apsardzes kompānija Grifs AG, lauksaimniecības tehnikas vairumtirgotāji Konekesko Latvija, mežsaimniecības uzņēmums Latsin, dzērienu ražotājs Latvijas balzams, Latvijas pasts, tirdzniecības ķēde MAXIMA Latvija, būvniecības uzņēmumi Merks, RBSSKALS, Skonto būve, Siguldas būvmeistars, Nordea banka, azartspēļu uzņēmums Olimpic Casino Latvia, būvprojektu vadītāji Olimps, Rīgas satiksme, tulkošanas pakalpojumu sniedzēji Skrivanek Baltic, Tele 2, atkritumu apsaimniekotāji Veolia vides serviss, Vidzemes slimnīca.

Pirmajā gadā uzņēmumu vērtēšanā iesaistījās eksperti no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas, Pasaules dabas fonda, Ideju partneru fonda, Latvijas kvalitātes asociācijas, Latvijas Universitātes, sabiedrības par atklātību Delna, Lursoft un NASDAQ OMX Riga.

Saites internetā


Žurnāla Ir pielikums Ilgtspējas indekss 2013

Žurnāla Ir pielikums Ilgtspējas indekss 2012

Ilgtspējas indekss www.ilgtspejasindekss.lv

DOW JONES INDEXES  http://www.sustainability-index.com

http://www.bitc.org.uk

Pasažieru vilcienu iepirkums

$
0
0

2009.gada beigās valstij piederošais uzņēmums Pasažieru vilciens (PV) izsludināja konkursu par jaunu vilcienu piegādi un uzturēšanu. Tas ir viens no lielākajiem publiskajiem iepirkumiem Latvijā, kuru īstenojot pilnībā nomainītu PV izmantotos vilcienus un modernizētu pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu. Projekta kopējā vērtība tiek lēsta ap 600 miljoniem eiro, un to plānots līdzfinansēt no Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzekļiem. Iepirkuma īstenošana ir ieilgusi, jo konkursa pretendenti un dažādas institūcijas ir apšaubījušas iepirkuma procedūru.

2012.gada pavasarī PV parakstīja līgumu ar konkursa uzvarētāju - Spānijas uzņēmumu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF), kurš piedāvājumu iesniedza kopīgi ar Latvijas apakšuzņēmēju Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR). Tomēr iepirkums joprojām praktiski netiek īstenots, jo tiek apšaubīts tā izdevīgums valstij un ir atklātas neatbilstības starp noslēgto līgumu un konkursa nolikumu, kā dēļ šim projektam nav iespējams saņemt 142 miljonus eiro lielo ES līdzfinansējumu. 

Saturs

1. Konkursa pirmā kārta

a. Iepirkuma jēga un apjoms
b. PV lēmumi par konkursa pretendentiem
c. Iepirkuma politiskās intereses

2. Konkursa otrā kārta
a. PV valdes, konkursa komisijas un nolikuma maiņa
b. Uzvarētāja pasludināšana
c. Signāli par konkursa negodīgumu un neizdevīgumu


3. Vilcienu iepirkuma izskatīšana valdībā
a. Satiksmes ministrijas konfidenciālais ziņojums
b. Lēmums atļaut slēgt PV un CAF līgumu


4. Draudi pazaudēt ES fondu līdzfinansējumu
a. Finanšu ministrijas paziņojums par līguma neatbilstību
b. PV vadības maiņa un piedāvātie risinājumi


Jaunākās ziņas

28.06.2122. Žurnāls Ir raksta, ka PV un CAF sarunās apspriesta iespēja vilcienu iepirkumā RVR vietā kā apakšuzņēmēju iesaistīt citu Latvijas uzņēmumu, kas būtu tehniski un finansiāli spējīgs to īstenot. Pēc neoficiālas informācijas, spāņi akceptējuši RVR izslēgšanu. 

21.06.2012. Spiediens vilcienu iepirkuma lietā tiek minēts kā viens no izskaidrojumiem tieslietu ministra Gaida Bērziņa (VL-TB/LNNK) demisijai. Politiķi to noliedz.

20.06.2012. Satiksmes ministrs Aivis Ronis paziņo, ka PV izstrādājis alternatīvu, ja sadarbība ar CAF pārtrūkst. Jaunais iepirkums nebūtu tik ambiciozs.

13.06.2012. PV paziņo, ka CAF ir piekritis izskatīt PV piedāvātos līguma grozījumus.

1. Konkursa pirmā kārta

a. Iepirkuma jēga un apjoms

2009.gada 1.decembrī PV izsludina konkursu jaunu vilcienu iegādei un uzturēšanai. Plānots iepirkt 34 elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus. Konkurss paredz iespēju vēlāk iepirkt vēl 16 dīzeļvilcienus. Iepirkuma priekšmets ir arī vilcienu apkope 30 gadu garumā.

PV prognozē, ka pirmā iepirkuma summa varētu būt 200 miljoni eiro, no kuriem 142 miljonus segtu ES Kohēzijas fonds. Tikpat lielas varētu būt apkopes izmaksas 30 gados.

Saskaņā ar sākotnējo plānu, pirmajam jaunajam vilcienam bija jāsāk kursēt 2012.gada beigās un līdz 2015.gadam jānomaina visi elektrovilcieni un trešdaļa dīzeļvilcienu. Vēlāk īstenojot pilnu iepirkumu, tiktu nomainīts viss PV ritošais sastāvs. Līdz ar jauno vilcienu iepirkumu pasažieriem tiktu piedāvāts jauna līmeņa dzelzceļa sabiedriskais transports. Samazinātos vilcienu ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas.

b. PV lēmumi par konkursa pretendentiem

2010.gada 1.martā PV paziņo, ka konkursā pieteikušies pieci pretendenti - Bombardier Transport France S.A.S. no Francijas, Stadler Bussnag no Šveices, Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF) no Spānijas, Pojazd Szynowe PESA Bydgoszez Akcyjna Holding no Polijas un Končar-Električna Vozila D.D. no Horvātijas.

1.aprīlī PV izbeidz konkursu bez rezultāta un izsludina jaunu pretendentu priekšatlasi, jo konstatē, ka saskaņā ar nolikumu konkursam kvalificējas tikai viens pretendents.

10.maijā PV paziņo, ka konkursam pieteikušies trīs pretendenti - vietējā RVR sadarbībā ar Bombardier, Stadler un CAF. PV sāk vērtēt pretendentu atbilstību konkursa nolikumam, kas ieilgst, jo RVR un Bombardier piedāvājums ir netradicionāls - kā ģenerāluzņēmējs startē RVR, kuram iepirkuma izpildei nav tehnoloģisko un finanšu resursu, bet viens no pasaulē lielākajiem transportlīdzekļu ražotājiem Bombardier ir apakšuzņēmējs.

15.jūlijā RVR izplata iepirkumu konkursa komisijas konfidenciālo starplēmumu RVR un Bombardier izslēgt no tālākas dalības. RVR nosauc lēmumu par «nelikumīgu, neprofesionālu, tendenciozu un valsts ekonomiku postošu» un sola vērsties tiesībsargājošās iestādēs. PV amatpersonas to novērtē kā spiediena izdarīšanu uz konkursa komisiju. 

13.septembrī PV paziņo, ka otrajai kārtai kvalificējis visus trīs pretendentus - Stadler, CAF un RVR. Pēdējais kvalificēts ar nosacījumu, ka līgumtiesību piešķiršanas gadījumā Bombardier uzņemas izpildīt iepirkuma saistības, ja tās neizpilda RVR. Pretendentiem līdz 2010.gada beigām jāiesniedz detalizēts vilcienu tehniskais projekts un finansējuma piedāvājums. Vēlāk šo termiņu PV vairākkārt pagarina.

c. Iepirkuma politiskās intereses

Konkursa laikā izskan aizdomas par partiju darbību viena vai otra pretendenta interesēs. Konkursa pirmā kārta notiek laikā, kad PV uzraugošo Satiksmes ministriju vada TB/LNNK ministrs Kaspars Gerhards. Šīs partijas pārstāvis Andrejs Požarnovs ir arī PV valdē un konkursa komisijā. RVR pārstāvji dod mājienus, ka ar šīs partijas pārstāvju gādību iepirkumu plānots uzticēt Stadler. 9.septembrī Požarnovs paziņo, ka neturpinās darbu konkursa komisijā, jo RVR izplatot nepamatotus apmelojumus par TB/LNNK.

Savukārt RVR līdzīpašnieki - Aivars Ločmelis, Ēriks Igaunis un Valērijs Igaunis - atbalsta 10.Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņā dzimušo kustību Par labu Latviju! Politiskā apvienībā ar šādu nosaukumu vēlēšanās startē Aināra Šlesera vadītā LPP/LC, Andra Šķēles vadītā Tautas partija un citas mazākas partijas. Pirmsvēlēšanu kampaņas laikā Šlesers un Šķēle aicina jauno vilcienu būvi uzticēt Latvijas uzņēmumam RVR. (Jāpiebilst, ka iepirkuma atdošana vietējam uzņēmumam bez konkursa nav likumīga - pretendējot uz ES fondu līdzekļiem, ir jāizsludina starptautisks konkurss.)

2. Konkursa otrā kārta

a. PV valdes, konkursa komisijas un nolikuma maiņa

Pēc 10.Saeimas vēlēšanām 2010.gada novembrī par satiksmes ministru kļūst Uldis Augulis (ZZS), kurš nomaina PV valdi un konkursa gaitā notiek būtiskas izmaiņas.

2011.gada sākumā no PV valdes tiek atbrīvoti Andrejs Požarnovs, Gints Karlsons un Andulis Židkovs, kurš bija valdes priekšsēdētājs. Viņu vietā tiek iecelti Nils Freivalds (LPP/LC), kurš kļūst par priekšsēdētāju, un Mārtiņš Jirgens (ZZS). Vasarā valde tiek papildināta ar vēl vienu jaunu locekli - Edmundu Kancēviču. No iepriekšējās valdes turpina darbu Mārtiņš Greste, kura pārstāvētā politiskā apvienība Vienotība kopā ar ZZS veido valdības koalīciju. 

2011.gada 16.martā Freivalds nomaina konkursa komisiju, līdzšinējo deviņu cilvēku vietā apstiprinot četrus. Divi no tiem ir tikko darbā pieņemti PV darbinieki - minētais Jirgens un Santa Glāzniece, kas iepriekš strādājusi par juristi Aivara Lemberga bērniem daļēji piederošajā uzņēmumā LSF Holdings. Vēlāk komisijai pievienojas vēl viena jauna PV darbiniece Anna Poča. Pārmaiņas komisijā PV vadība skaidro ar tās neefektīvo darbu, kā dēļ iepirkums ir ieildzis.

27.maijā tiek grozīts konkursa nolikums, tajā sīki definējot elektrovilcienu un dīzeļvielcienu «vienotās platformas» jēdzienu, kā to sūdzībā Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) bija lūgusi RVR. Grozījumu dēļ Stadler lūdz pagarināt piedāvājumu iesniegšanas termiņu, taču konkursa komisija ar balsu vairākumu to noraida.

b. Uzvarētāja pasludināšana

29.jūnijā PV saņem vienu piedāvājumu - to iesniedzis CAF, kurš šoreiz apvienojies ar RVR. RVR iepriekšējais partneris Bombardier no turpmākas dalības konkursā ir atteicies.

16.augustā konkursa komisija CAF/RVR pasludina par uzvarētāju, 17.augustā konkursa rezultātus apstiprina PV valde. Pret balso viens valdes loceklis - Greste, kurš publiski paziņo, ka iepirkums nav bijis korekts. Oktobrī Gresti atbrīvo no PV valdes.

c. Signāli par konkursa negodīgumu un neizdevīgumu

Ziņojumā Satiksmes ministrijai Greste vērš uzmanību uz vairākiem faktoriem, kas viņam liek šaubīties par iepirkuma godīgumu un izdevīgumu. Konkursa komisijā «pieredzējuši tehniskie eksperti tikai aizstāti ar nepieredzējušiem», bet grozījumi par vienoto platformu un atteikšanās pagarināt termiņu no dalības konkursā «apzināti izslēdza» Stadler, raksta Greste.

Greste norāda, ka prasība pēc vienotās platformas arī izrādījusies ekonomiski nepamatota, jo Latvijas iepirkto vilcienu cena būs augstāka par tirgus cenu un līdzīgiem iepirkumiem citur Eiropā. Latvijā viens elektrovilciena vagons izmaksās 1,57 miljonus eiro, bet, piemēram, Igaunijā, kur iepirkuma apjoms ir mazāks, tā cena ir 1,33 miljoni eiro un Vācijā - 1,08 miljoni eiro. Vienu dīzeļvilciena vagonu PV grasās pirkt vidēji par 1,95 miljoniem eiro, bet Deutsche Bahn apkopotā tirgus analīze liecina, ka līdzīgos trīs vagonu vilcienu piedāvājumos dārgākā cena ir 1,63 miljoni, tātad Latvija pārmaksās vismaz 19%. Šis Mārtiņa Grestes ziņojums Satiksmes ministrijas valsts sekretāram Anrijam Matīsam ir ierobežotas pieejamības.

PV pārmetumus noraida un norāda, ka par jaunajiem vilcieniem samaksās par 2% mazāk, nekā sākotnēji bija plānots. Pēc uzvarētāja noskaidrošanas projekta kopējās izmaksas tiek lēstas 578 miljonu eiro apmērā, no kuriem vilcienu iegādei paredzēti 270 miljoni eiro, bet uzturēšanai - 308 miljoni. «Notiek tas, ko man savulaik teica RVR šefs Igaunis - bez mums jums šī līguma nebūs,» konkursa rezultātu komentējis iepriekšējais PV vadītājs Židkovs.

Uzņēmumu reģistra dati rāda, ka konkursa laikā mainījusies RVR īpašnieku struktūra. Uzņēmuma kontrolpakete (67%) tagad pieder Kiprā reģistrētai firmai Mysea Enterpraises Ltd., viešot aizdomas, ka aiz ārzonas firmas slēpjas nezināmi īpašnieki, kas no iepirkuma varētu gūt nelegālu labumu. RVR to noraida un apgalvo, ka Mysea Enterpraises Ltd. labuma guvēji ir RVR līdzšinējie akcionāri. Ar ārzonas uzņēmumu saistītajām amatpersonām ir redzamas biznesa saites ar Krājbankas lielāko īpašnieku Vladimiru Antonovu.

3. Vilcienu iepirkuma izskatīšana valdībā

a. Satiksmes ministrijas konfidenciālais ziņojums

Pēc 2011.gada Saeimas ārkārtas vēlēšanām vēlreiz mainās Satiksmes ministrijas vadība - par ministru kļūst bezpartejiskais Aivis Ronis.

Novembrī valdības darba kārtībā nonāk konfidenciāls Satiksmes ministrijas ziņojums, kurā par vilcienu iepirkumu teikts, ka šī «projekta ekonomiskā atdeve ir negatīva» un tas «nav sabiedrībai izdevīgs». Ministrija vērš uzmanību uz tā izmaksām, piemēram, dīzeļvilcienu uzturēšanas izmaksas ir par 42% lielākas nekā PV prognozējis, kas 30 gados veidos 32 miljonu latu sadārdzinājumu. (Satiksmes ministrijas informatīvais ziņojums «Par 3.3.2.1. aktivitātes «Ilgtspējīga sabiedriskā transporta sistēmas attīstības Kohēzijas fonda projektu «Rīgas piepilsētas dzelzceļa pasažieru pārvadājumu sistēmas modernizācija un dīzeļvilcienu ritošā sastāva atjaunošana» ir ierobežotas pieejamības.)

Ziņojumā norādīts arī uz dažiem aspektiem, kas liek šaubīties, vai valsts iegūs labu preci. PV rēķināja, ka jaunie vilcieni varētu nest 15% energoresursu ietaupījumu, taču pēc iepazīšanās ar CAF piedāvājumu secinājis, ka elektroenerģijas patēriņš būs aptuveni tāds pats, savukārt dīzeļdegvielas patēriņš būs pusotru reizi lielāks nekā vecajiem RVR vilcieniem. Satiksmes ministrijas ziņojumā paustas bažas, ka jaunie vilcieni būs pasažieriem neērti, jo sēdvietu skaitu, ko PV rēķināja četriem vagoniem, CAF/RVR ir satilpinājis trijos vagonos. 

Ministrija valdībai arī ziņoja, ka PV sagatavotais līguma projekts ar CAF būtiski atšķiras no konkursa nolikuma, kam nākotnē var būt negatīvas tiesiskās un finansiālās sekas. Piemēram, līgumā bija parādījies PV pienākums iesniegt vilcienu piegādātājam neatsaucamu bankas garantiju 16 miljonu eiro apmērā, bet pazudusi iespēja, ka PV pēc pieciem gadiem var atteikties no vilcienu uzturēšanas, ja to uzskata par lietderīgu, kā arī punkts, kas konkretizēja brāķa vilcienu atdošanu ražotājam. Tāpat bija būtiski palielināts avansa apjoms un PV kompensācijas gadījumos, ja līgums jāpārtrauc ražotāja vainas dēļ. Ministrija ziņojumā ieteica līgumu ar uzvarētāju neslēgt un rīkot jaunu iepirkumu. 

RVR ministrijas ziņojuma parādīšanos vērtē «kā konkurentu mēģinājumu ietekmēt Ministru kabinetu, lai tas pieņemtu negatīvu lēmumu par PV rīkoto iepirkuma konkursu». RVR norāda, ka «liela daļa no šīs informācijas satur apgalvojumus, kas ir klaji maldinoši, jo tiek mēģināts salīdzināt nesalīdzināmus skaitļus, kas raksturo saturiski dažādus priekšmetus».

RVR noraida pārmetumus arī par vilcienu zemo komfortu, jo «sēdvietu konstrukcija un izvietojums pilnīgi sakrīt ar konkursa nolikuma prasībām». Uzņēmums uzskata, ka daļa no ziņojumā minētās informācijas «ir pat pretrunā ar veselo saprātu, jo tiek apgalvots, ka RVR dīzeļvilcienos uzstādītais dīzeļdzinējs, kas tika konstruēts PSRS zemūdenēm pagājušā gadsimtā vidū, patērējot 1,5 reizes mazāk (!) dīzeļdegvielas nekā CAF piedāvātais pēdējās paaudzes mūsdienu dīzeļdzinējs». RVR apgalvo, ka CAF piedāvājums «visās pozīcijās ir izdevīgāks par 15 - 35%». Pats CAF Latvijas presei izvērstu informāciju par šo iepirkumu nav sniedzis.

b. Lēmums atļaut slēgt PV un CAF līgumu
Valdība slēgtās sēdēs vilcienu iepirkuma lietu izskatīja vairākkārt un 2012.gada 24.janvārī atļāva PV valdei slēgt līgumu ar CAF/RVR, ja tiek novērsti vairāki trūkumi. Kā skaidroja Ronis, valdības nostāja kopš paša sākuma bijusi likt PV novērst finanšu, juridiskos un tehniskos trūkumus un panākt līguma ar CAF atbilstību konkursa nolikumam. PV valde Ministru kabinetam apliecinājusi, ka tas ir izdarīts. 

Valdībā iztirzāti arī iepriekšminētie strīdīgie jautājumi. Attiecībā uz izmaksām secināts, ka ekspertiem ir dažādi viedokļi par tām - citi uzskata, ka vilcienu iepirkumi nav savstarpēji salīdzināmi dažādās specifikācijas un iepirkuma priekšmeta dēļ (Latvijas gadījumā vilcienu iegāde apvienota ar to uzturēšanu 30 gadus). Savukārt sākotnējos aprēķinus par vilcienu ekonomiju PV valdībā atzinis par kļūdainiem. Valdība izskatījusi arī iespēju izsludināt jaunu iepirkumu, tomēr to nav atzinusi par labāko variantu, jo tas nozīmētu risku nedabūt ES līdzfinansējumu, bet CAF varētu iesniegt prasību pret valsti starptautiskā tiesā. 

«Ja jūs man jautājat kā cilvēkam, kurš bija vienkāršs Latvijas pilsonis, kad viss šis konkurss tika organizēts, vai es varu būt lepns, - nē. Diemžēl tas ir tipisks ilūziju gados iestādīts tropiskais zieds,» tā iepirkumu komentē ministrs Ronis. Pāris mēnešus vēlāk viņš atzīst, ka nav rīkojies radikālāk un mainījis PV valdi, jo uzskatījis, kas tas varēja apdraudēt tikko izveidotās valdības stabilitāti, ko pēc ārkārtas vēlēšanām sarežģītā politiskā procesā izveidoja Vienotība, Reformu partija un VL-TB/LNNK.

2012.gada 3.aprīlī PV paziņo, ka līgums ar CAF ir parakstīts.

4. Draudi pazaudēt ES fondu līdzfinansējumu

a. Finanšu ministrijas paziņojums par līguma neatbilstību

2012.gada 10.maijā Finanšu ministrija nāk klajā ar publisku paziņojumu, ka Nila Freivalda vadītā PV valde tomēr ar CAF ir parakstījusi līgumu, kas neatbilst konkursa nolikumam un valdības mandātam. «Latvijas interesēs ir nepieļaut situāciju, ka mēs radām apzeltītus vilcienus. Mums jau pietiek ar apzeltītu [Dienvidu] tiltu. Šis ir gadījums, kas varēja beigties kā apzeltīti vilcieni,» par vilcienu iepirkumu izteicās finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība).

Konkursa nolikumam neatbilstoša līguma noslēgšana ir pretrunā ar ES iepirkuma regulējumu, un tas nozīmētu ES fondu līdzfinansējuma pazaudēšanu. Par to Latvijas amatpersonas vairākas reizes brīdinājusi arī Eiropas Komisija (EK). «Īstenojot parakstīto līgumu, Latvijas varasiestādes riskē ne tikai pārkāpt Eiropas iepirkuma noteikumus, bet arī iezīmē iespējamas problēmas Eiropas fondu sadales kontroles sistēmā. Ņemot vērā lielo pārkāpuma risku, ja nacionālā uzraudzības un kontroles sistēma nenovērš pārkāpumu, Komisijai būs jāatliek visu maksājumu veikšana saskaņā ar regulu 1083/2006 un jāapsver maksājumu ieturēšana 100% apmērā,» teikts EK vēstulē Satiksmes ministrijai.

Līdzīgu viedokli vēl pirms līguma noslēgšanas - 2012.gada 24.februārī - EK Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts pauda vēstulē Nilam Freivaldam, kurš pats bija lūdzis EK vērtējumu līguma projektam. Tādējādi jāsecina, ka PV parakstīja līgumu, jau zinot EK negatīvo vērtējumu tam.

Freivalds arī pēc Finanšu ministrijas paziņojuma un EK viedokļa publiskošanas uzskata, ka parakstītais līgums atbilst visiem tiesību aktiem un valdības norādījumiem. Nobīdes no konkursa nolikuma viņš skaidro ar tajā atklāto «virkni neizpildāmu normu», kuru dēļ «sarunās ar CAF galvenais mērķis bija sastādīt tādu līgumu, kas pusēm ir savstarpēji saprotams un izpildāms». «Ņemot vērā tikšanās laikā ar EK ekspertiem pārrunāto, a/s Pasažieru vilciens šobrīd ir nepieciešams precizēt līguma punktus, kuru interpretācija radīja bažas un neskaidrības arī iepriekš, ņemot vērā, ka sākotnējais līguma projekts, kas bija iekļauts konkursa nolikumā, virknē gadījumu radīja neskaidrības par normu piemērošanu un tādējādi bija radies neviennozīmīgs skatījums par nosacījumu piemērošanu,» tāda ir Freivalda versija.

PV un CAF līgums ir konfidenciāls, tāpēc puses neatklāj, kādas tieši ir līguma atkāpes no konkursa nolikuma. Pēc neoficiālas informācijas, par nepieņemamāko tiek uzskatīta ražotāja garantiju mīkstināšana, kas tiek saistīta ar CAF neticību RVR spējām attīstīt kvalitatīvu ražošanu. 

b. PV vadības maiņa un piedāvātie risinājumi
2012. gada 18.maijā Nils Freivalds iesniedz atlūgumu, ko pamato ar nevēlēšanos turpināt tik saspringtu un psiholoģiski smagu darbu, par kādu izvērties vilcienu iepirkums. Satiksmes ministrija PV valdes priekšsēdētāja amatā ieceļ Arti Birkmani, kurš pirms tam bija valdes loceklis Latvijas gaisa satiksmē un šajā uzņēmuma nonāca ministra Ulda Auguļa laikā. Pēc pāris dienām Satiksmes ministrija atceļ pārējo PV valdi un ieceļ jaunus valdes locekļus - bijušo valdības locekli Aigaru Štokenbergu (Vienotība), Latvijas Dzelzceļa valdes priekšsēdētāja padomnieci Silviju Dreimani (ZZS, agrāk Šlesera vadītā Jaunā partija) un Rīgas domes darbinieku Anriju Brencānu (agrāk TB/LNNK).

Jaunā PV valde paziņo, ka tā piedāvās CAF mainīt līgumu, atgriežoties pie konkursa nolikumā paredzētā varianta, kas ļautu Latvijai saņemt ES fondu līdzfinansējumu. 11.jūnijā PV šos grozījumus iesniedz CAF, lūdzot atbildēt divu nedēļu laikā. Pēc PV sniegtās informācijas, spāņu ražotājs norādītajā termiņā nav atbildējis, lai arī ir bijušas vairākas PV jaunās valdes un CAF pārstāvju tikšanās.

Pēc neoficiālās informācijas, abas puses ir pārrunājušas sadarbības pārtraukšanu ar ārzonas firmas kontrolēto RVR, kas 12 miljonu latu kredītsaistību dēļ turklāt ir ieķīlāta maksātnespējīgajā Latvijas krājbankā. Tās vietā izskatītas iespējas par daļējas ražošanas vai apkopes uzticēšanu citam Latvijas uzņēmumam.

Ja sarunas ir neauglīgas un CAF nepiekrīt līguma grozījumiem, 2.oktobrī PV un CAF noslēgtais līgums beidzas. Pēc PV sniegtās informācijas, tajā bijis paredzēts, ka līgums stājas spēkā, izpildoties vairākiem nosacījumiem, kas līdz šim nav noticis. Šie nosacījumi netiek atklāti. Ja līgums nestājas spēkā, PV varētu izsludināt jaunu iepirkumu.

Bez tam Stadler par PV veikto vilcienu iepirkumu ir iesniedzis vairākas sūdzības EK, kurās pārmesta iepirkuma termiņa nepagarināšana, konkurences ierobežošana, CAF piedāvājuma neatbilstība nolikumam u.tml.

Avoti
MK 24.01.2012. sēdes protokollēmums, 52 paragrāfs.
Satiksmes ministrijas 28.04.2012 vēstule nr. 12.-07.1/1976 «Pasažieru vilciens» valdes priekšsēdētājam Nilam Freivaldam.
RVR informācija medijiem.
PV informācija medijiem.

Pēdējās izmaiņas lapā veiktas: 2012.gada 24.jūlijā.

 

Starptautiskais aizdevums Latvijai

$
0
0

2008.gada decembrī Latvija vienojās ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK) par palīdzības programmu, kuras ietvaros Latvijai trīs gadu laikā bija iespējams saņemt 7,5 miljardu eiro aizdevumu. Lielāko aizdevuma daļu bija gatava piešķirt EK (3,1 miljards eiro) un SVF (1,7 miljardi eiro), tomēr aizdevēju klāsts bija gana plašs - ar mazākām aizdevuma summām bija gatava piedalīties arī Zviedrija, Dānija, Somija, Norvēģija, Igaunija, Pasaules Banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehijas Republika un Polija.

Programmas mērķis bija stabilizēt Latvijas budžetu un finanšu sektoru, kā arī nodrošināt, lai valsts izpilda nepieciešamos kritērijus eiro ieviešanai. Gan Latvijas lēmums saglabāt lata kursu pret eiro, gan daudzi aizdevēju izvirzīti nosacījumi izraisīja strīdus par izvēlētā ceļa pareizību gan pašā Latvijā, gan ārzemēs, tomēr Latvija starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros ir spējusi atjaunot ekonomisko izaugsmi un atgūt finanšu tirgu uzticību. 2011.gada beigās programma tika noslēgta, Latvijai no pieejamā finansējuma izmantojot tikai daļu - 4,5 miljardus eiro.

Saturs

1. Kā Latvija nonāca līdz krīzei 

2. Pirmā vienošanās 

2.1. Latvijas apņemšanās 

2.2. Izpilde 

3. Otrā vienošanās 

3.1. Latvijas apņemšanās 

3.2. Izpilde 

4. Trešā vienošanās 

4.1. Latvijas apņemšanās 

4.2. Izpilde 

5. Ceturtā vienošanās 

5.1. Latvijas apņemšanās 

5.2. Izpilde 

6. Piektā vienošanās 

7. Programmas noslēgums 

8. Parāda atmaksa


1. Kā Latvija nonāca līdz krīzei

No 2004. līdz 2007.gadam Latvija piedzīvoja ļoti strauju ekonomikas izaugsmi, kuras laikā iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās pieauga par gandrīz 50%, padarot Latviju par visstraujāk augošo tautsaimniecību Eiropas Savienībā gan 2005., gan 2006.gadā. Izaugsmi dzina nekustamā īpašuma bums, kuru darīja iespējamu milzīgs kreditēšanas pieaugums un ar to saistītais nekustamo īpašumu cenu sprādziens. Valdība, kurai bija iespēja bremzēt nekustamā īpašuma „burbuļa" veidošanos, piemēram, pārskatot nekustamā īpašuma nodokļa politiku, to nedarīja. Līdztekus pieauga arī algas - 2004.gada janvārī strādājošo vidējā darba samaksa bija 190 lati, bet augstākajā punktā 2008.gada decembrī sasniedza 526 latus.

Uz patēriņu balstītajai izaugsmei līdzi nāca aizvien pieaugošas cenas. Pēc relatīvi mērena perioda no 1998.gada vidus līdz 2004.gada sākumam, kad inflācija ne reizi nepārsniedza 4%, tā sāka aizvien vairāk paaugstināties, līdz 2008.gada maijā sasniedza kulmināciju - cenas, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, bija pieaugušas par veseliem 17,9%. Latvijas tekošā konta deficīts - tas rāda, ka valsts vairāk iepērk no ārzemēm nekā pārdod uz ārzemēm - sasniedza biedējošu līmeni, 22,5% no IKP. Savukārt Latvijas bruto parādsaistības (gan valsts, gan privātās) ārzemju kreditoriem 2007.gadā sasniedza 128% no IKP.

Jau 2005.gadā SVF brīdināja, ka Latvijai draud pārkaršana, taču pēc Einara Repšes valdības krišanas 2004.gada pavasarī nekas netika darīts ekonomikas atvēsināšanai. Nekustamo īpašumu spekulācijas neaplika ar nodokļiem, un, pretstatā Igaunijai, valdība nerūpējās par budžetu ar pārpalikumu un naudas līdzekļu rezervēm, kuras izmantot brīdī, kad ekonomiskais cikls pavērsīsies lejup. Tā vietā gan Induļa Emša, gan abas Aigara Kalvīša valdības iedzīvināja Aināra Šlesera iepriekš definēto „gāzi grīdā" politiku.

2007.gada aprīlī nekustamo īpašumu tirgus cenas sasniedza maksimumu. Tam sekoja cenu lejupslīde, un Latvijas ekonomikā ieplūda aizvien mazāk aizdevumu, lai finansētu celtniecību un nekustamo īpašumu darījumus. Līdzekļu samazinājums sāka ietekmēt arī citas jomas. 2008.gada sākumā sāka samazināties nodokļu ieņēmumi, un 2008.gada vidū pirmo reizi ilgākā laikā valdība iesniedza Saeimai budžeta grozījumus, kas paredzēja nevis izdevumu pieaugumu, bet gan samazinājumu.

Arī Eiropā un ASV ekonomika 2007.gada vidū bija sākusi buksēt, taču ASV investīciju bankas „Lehman Brothers" bankrots 2008.gada 15.septembrī pārvērta lejupslīdi par sen neredzētu finanšu krīzi, kuras laikā strauji samazinājās dažādu vērtspapīru tirgus cena. Latviju tiešā veidā šī krīze ietekmēja oktobrī, kad sāka izplatīties baumas, ka valsts otrā lielākā banka „Parex banka" nespēs norēķināties ar saviem ārvalstu finansētājiem. No „Parex bankas" sāka strauji aizplūst nauda. No augusta beigām līdz novembrim no tās tika izņemta ceturtdaļa depozītu. Pamatojot to ar bažām par Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti, Ivara Godmaņa valdība 2008.gada 8.novembrī pieņēma lēmumu pārņemt 51% „Parex bankas" akciju un garantēt bankas sindicēto kredītu atmaksu. Valsts kase noguldīja „Parex bankā" 350 miljonus latu (vairāk nekā 2% no IKP), bet valsts saistības sakarā ar bankas 2009.gadā atmaksājamajiem sindicētajiem kredītiem varēja pieaugt līdz gandrīz 1 miljardam eiro.

Latvijai tādas naudas nebija, un valdība bija spiesta meklēt palīdzību pie starptautiskajiem aizdevējiem.

2. Pirmā vienošanās

Politiķiem par aizdevuma lūgumu nebija vienprātības, un vienošanās panākšanā iesaistījās arī toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, pēc kura iniciatīvas 2008.gada 10.decembrī tika noslēgta tā sauktā Adventes vienošanās, kurā Tautas partijas, „Saskaņas centra", Zaļo un Zemnieku savienības, Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas ceļš", kā arī „Pilsoniskās savienības" un „Tēvzemei un brīvībai/LNNK" Saeimas frakciju vadītāji atbalstīja vienošanos par budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu un aizņemšanos no SVF, lai valsti glābtu no bankrota. 11.decembrī par aizdevumu lēma Saeimā. Tādējādi 2008.gada nogalē Latvija lūdza finanšu palīdzību un uzsāka starptautiskā aizdevuma programmu.

Ar diviem lielākajiem aizdevējiem - EK un SVF - visā programmas gaitā tika slēgtas vienošanās. Latvijas un EK vienošanās tika fiksēta Saprašanās memorandā (Memorandum of understanding) un tā papildinājumos, savukārt SVF Latvija sūtīja Nodomu protokolus (Letter of Intent jeb LOI). Pirmais Nodomu protokols tapa 2008.gada 18.decembrī, Sākotnējais Saprašanās memorands - 2009.gada 28.janvārī, un no Latvijas puses šos dokumentus parakstīja Ministru prezidents Ivars Godmanis, finanšu ministrs Atis Slakteris, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kā arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane.

Eiropas Savienības Padome pieņēma lēmumu Latvijai piešķirt vidēja termiņa finanšu palīdzību 3,1 miljarda eiro apmērā, SVF piekrita aizdot 1,7 miljardus eiro, Skandināvijas valstis (Zviedrija, Dānija, Somija, Norvēģija un Igaunija) kopā piekrita piešķirt 1,9 miljardus eiro, Pasaules Banka - 0,4 miljardus eiro, bet Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija un Polija kopā - 0,4 miljardus eiro. Tādējādi kopumā finanšu palīdzība Latvijai līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim varēja sasniegt 7,5 miljardu eiro jeb aptuveni 5,3 miljardu latu apmēru.

2.1. Latvijas apņemšanās

Šī finanšu palīdzība tika piešķirta Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmas atbalstam, un tās mērķi bija ar konkrētu pasākumu īstenošanu samazināt esošo nelīdzsvarotību, tajā skaitā samazinot tekošā konta deficītu, lielās izmaksas un inflāciju, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu konverģenci un pēc iespējas ātrāku iestāšanos eirozonā.

Eiro kā mērķi izvēlējās Latvijas valdība, lai gan ekonomistiem - gan pašmāju, gan ārzemju - bija atšķirīgi uzskati par to, vai pareizāks ceļš būtu iekšējā vai ārējā devalvācija, kas nozīmētu lata vērtības atsaisti no eiro un tai sekojošu strauju lata vērtības kritumu. No vienas puses, lata devalvācijas gadījumā potenciāli varēja būt iespējams izvairīties no sabiedrībai sāpīgiem budžeta konsolidācijas pasākumiem, un daļa vietējo uzņēmēju izmaksu samazinājuma dēļ varēja kļūt konkurētspējīgāki ārvalstīs, kas veicinātu eksportu. No otras puses, devalvācijas gadījumā Latvijas uzņēmējiem palielinātos izmaksas par visām importētajām izejvielām, tostarp degvielu, kas konkurētspēju samazinātu, palielinātos inflācija, un pirktspējas samazinājumu izjustu visi sabiedrības locekļi. Iekšējās devalvācijas gadījumā ir iespējams izvērtēt, kuras sabiedrības grupas vairāk pasargāt, un, īstenojot pareizus pasākumus, iespējams veicināt reformas tajās jomās, kur tās nepieciešamas, uz ko ārējā devalvācija nemotivē.

Debates par Latvijas valdības izvēlētā virziena pareizību turpinājās visu aizdevuma programmas laiku. Arī starp aizdevējiem nebija vienprātības - SVF uzskatīja, ka lata devalvācija ir nepieciešama, bet piekāpās Latvijas un citu aizdevēju nostājai un piekrita atbalstīt programmu, kuras mugurkauls ir lata piesaiste eiro.

Tomēr apņēmība nepieļaut lata devalvāciju neizbēgami lika īstenot daudzus nepatīkamus iekšējās devalvācijas pasākumus, par kuriem Latvijai bija jāatskaitās aizdevējiem. Starptautiskā aizdevuma programma paredzēja naudu piešķirt nevis vienā, bet vairākos maksājumos, un katra nākamā maksājuma priekšnoteikums bija iepriekšējo solījumu izpilde. Parakstot pirmo vienošanos, Latvija apņēmās īstenot daudz pasākumu. Daļa no tiem attiecās uz izmaiņām procedūrās, piemēram, pastiprinot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas spēju pārraudzīt finanšu sistēmu un atvieglojot maksātnespējas procedūras, tomēr daudzas konkrētas apņemšanās bija saistītas ar budžeta konsolidāciju. Tostarp Latvija apņēmās: 2009.gadā samazināt vidējo atlīdzību valsts pārvaldē (arī pašvaldībās, valsts aģentūrās un valsts kapitālsabiedrībās) vismaz par 15% un vēl par 2% 2010.-2011.gadā; samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu par 10% līdz 2009.gada jūnijam; likvidēt prēmijas, atvaļinājuma pabalstus, vadības līgumus, piemaksas par darbu paaugstinātas intensitātes apstākļos un līdzīgus maksājumus; samazināt subsīdijas (izņemot sociālo atbalstu) un izdevumus par precēm un pakalpojumiem.

Saeima jau 2008.gada 14.novembrī bija apstiprinājusi valsts budžetu 2009.gadam, tomēr tas bija balstīts uz neadekvātām makroekonomiskajām prognozēm, tāpēc pieņemto budžetu steidzami vajadzēja grozīt. 11.decembrī Saeima apstiprināja 2009.gada budžeta grozījumus, paredzot valdības fiskālo deficītu (izņemot iespējamos finanšu sistēmas atbalsta pasākumus) mazāku par 5% no IKP - šāds budžeta deficīts tika apsolīts arī aizdevējiem un prasīja korekciju par apmēram 7 procentpunktiem no IKP, salīdzinot ar novembrī pieņemto budžetu.

Valdība izlēma gaidāmo ieņēmumu samazinājumu daļēji kompensēt ar nodokļu palielinājumu, proti, no 2009.gada par 3 procentpunktiem līdz 21% palielināt PVN standartlikmi, no 5% līdz 10% palielināt PVN samazināto likmi un piemērot to mazākam kategoriju skaitam, palielināt arī akcīzes nodokli degvielai, alkoholam, bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai, vienlaikus gan samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi par 2 procentpunktiem līdz 23%.

Jau pirmā vienošanās paredzēja, ka no 2010.gada tiks ieviests 10% nodoklis visiem kapitāla ienākumiem, kā arī tiks palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, atceļot atbrīvojumus, lai paplašinātu nodokļu bāzi. Tobrīd, 2008.gada beigās, Latvija apņēmās, ka arī 2010.gada budžeta deficīts būs zem 5% no IKP (saskaņā ar ESA 95 metodoloģiju - Latvijā budžeta deficītu rēķina pēc citas metodoloģijas, tāpēc nepieciešami pārrēķini), savukārt jau 2011.gada budžeta deficītu bija paredzēts samazināt līdz 3% no IKP - lai izpildītu Māstrihtas kritērijus.

Papildus Latvija lūdza Pasaules Bankas tehnisko palīdzību plašu reformu veikšanai izglītības, civildienesta, valsts pārvaldes un veselības aprūpes sistēmā.

2.2. Izpilde

Ekonomiskā realitāte gan izrādījās daudz skarbāka par cerēto, un Latvija bija spiesta atzīt, ka krīze ir daudz dziļāka, nekā bija plānots, lūdzot starptautisko aizdevumu. 2009.gada budžeta grozījumi tapa, balstoties uz prognozi, ka IKP salīdzināmajās cenās 2009.gadā samazināsies par 5%. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka šāds scenārijs ir utopisks - prognoze tika mainīta uz dramatisku 18% IKP samazinājumu. Tas likumsakarīgi nozīmēja, ka 2009.gada budžets jāgroza vēl vienu reizi, lai samazinātu gaidāmo deficītu, bet ar šī uzdevuma izpildi Latvija nesteidzās.

Martā krita Ivara Godmaņa valdība, un savu pirmo Ministru kabinetu sastādīja Valdis Dombrovskis. Latvija marta beigās neizpildīja kritērijus, ko pati starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros bija apņēmusies pildīt. Politiķi uzsvēra, ka valdības maiņas dēļ Latvijai nepieciešams papildu laiks budžeta grozījumu sagatavošanai, bet aizdevējus politiķu neizdarība neapmierināja, un viņi uzstāja uz budžeta grozījumu pieņemšanu, lai Latvija varētu saņemt turpmākos finanšu pārskaitījumus.

Situācija attīstījās līdz kritiskai, un Latvijai reāli draudēja maksātnespēja. Strīdi starp valdības locekļiem, koalīcijas politiskajiem spēkiem un sociālajiem partneriem turpinājās tik ilgi, ka toreizējam Valsts prezidentam Valdim Zatleram nācās ierasties Ministru kabineta ēkā un kļūt par vidutāju sarunās. 11.jūnija vakarā sarunu procesā iesaistītās puses beidzot parakstīja politisku vienošanos par būtiskākajiem 2009.gada budžeta grozījumu saturiskajiem jautājumiem.

Vienošanās paredzēja samazināt 2009.gada valsts budžeta deficītu par 500 miljoniem latu, īstenojot daudz sabiedrībai netīkamu priekšlikumu, to skaitā: par 10% samazināt vecuma un izdienas pensijas; par 70% samazināt vecuma pensijas strādājošajiem; par 10% samazināt ģimenes valsts pabalstu un vecāku pabalstu; par 30% samazināt ministriju centrālos aparātus; par 20% samazināt izdevumus atlīdzībai valsts pārvaldē; trīskārt - no 90 līdz 35 latiem - samazināt ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamo minimumu; palielināt akcīzes nodokli alum un stiprajam alkoholam; palielināt azartspēļu nodevu un nodokli u.c.

Vienošanos parakstīja: partijas „Jaunais laiks" vārdā Solvita Āboltiņa, Tautas partijas vārdā Mareks Segliņš, apvienības TB/LNNK vārdā Kaspars Gerhards, partijas „Pilsoniskā savienība" vārdā Anna Seile, Zaļo un zemnieku savienības vārdā Augusts Brigmanis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vārdā Pēteris Krīgers, Latvijas Darba devēju konfederācijas vārdā Elīna Egle, Latvijas Pašvaldību savienības vārdā Andris Jaunsleinis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vārdā Žaneta Jaunzeme - Grende un Latvijas Pensionāru federācijas vārdā Aina Verze.

Lai gan starp budžeta grozījumu pasākumiem bija arī viens otrs, ko daudzi iedzīvotāji atbalstīja, piemēram, lēmums likvidēt valsts kapitālsabiedrību padomes, kopumā 11.jūnija vienošanās izsauca asu sabiedrības kritiku, īpaši tāpēc, ka politiķi bija uzdrošinājušies samazināt pensijas. Vēlāk Satversmes tiesa šos pensiju samazinājumus atcēla un valsts atmaksāja pensionāriem ieturētos līdzekļus, bet politiķi skaidroja, ka izšķirīgajā 2009.gada jūnijā nebija laika un iespēju ar citiem pasākumiem nodrošināt aizdevēju prasīto budžeta konsolidāciju. Lai gan ļoti strīdīga, šī vienošanās tomēr paglāba Latvijas valsti no bankrota. 16.jūnijā Saeima pieņēma budžeta grozījumus. Aizdevēji pārskaitīja nākamās aizdevuma summas, savukārt Latvija programmas ietvaros parakstīja jaunas vienošanās.

3. Otrā vienošanās

3.1. Latvijas apņemšanās

Saprašanas memoranda ar EK pirmais papildinājums tapa 2009.gada 13.jūlijā, savukārt Nodomu vēstule SVF - 27.jūlijā. Ņemot vērā dramatisko ekonomikas kritumu, jaunajos dokumentos bija koriģētas gan prasības attiecībā uz budžeta deficītu, gan attiecīgi eiro ieviešanas laiks, jo „sākotnējie budžeta deficīta kritēriji tautsaimniecības lejupslīdes padziļināšanās dēļ ir kļuvuši nesasniedzami". Jaunais budžeta deficīta mērķis 2009.gadam bija 10% no IKP, 2010.gadam 8,5%, 2011.gadam 6%, un tikai 2012.gadam 3% no IKP. Tika definēts mērķis 2014.gadā ieviest Latvijā eiro.

Aizdevējiem Latvija pauda apņemšanos 2010.gadā veikt papildu pasākumus, lai budžeta deficītu samazinātu vēl par 500 miljoniem latu, tostarp ieviešot kapitāla pieauguma nodokli un noguldījumu procentu ienākuma nodokli, ieviešot dzīvojamā nekustamā īpašuma nodokli un pilnvarojot pašvaldības palielināt nekustamā īpašuma nodokli līdz 3% no kadastrālās vērtības. Tāpat Latvija solīja veikt plašu valsts pārvaldes reformu, saskaņojot atlīdzību ministrijās un iestādēs un ievērojami samazinot nevienlīdzību, kā arī veikt vairākas strukturālas reformas, kas sagatavotas funkciju revīziju rezultātā, lai radītu ilgtspējīgus ietaupījumus budžetā.

Valdība pieļāva, ka no 2010.gada līdz 23% palielinās PVN pamatlikmi un cels arī iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja ar citiem pasākumiem vajadzīgo konsolidāciju nodrošināt neizdosies. Vienlaikus, palielinoties bezdarbam un trūcīgo iedzīvotāju skaitam, valdība sāka pastiprināti domāt par sociālās drošības tīklu, paredzot paaugstināt garantēto minimālo ienākumu jeb GMI pabalstu no 37 latiem līdz 40 latiem pieaugušajam un no 37 latiem līdz 45 latiem bērnam, kompensēt trūcīgo pacientu līdzmaksājumus par veselības aprūpes pakalpojumiem u.c.

2009.gada vidū aizvien skaidrāk iezīmējās arī nepieciešamība domāt par pensiju sistēmas reformām. Latvija apņēmās tās sagatavot līdz 2010.gada 1.jūlijam un ieviest no 2011.gada, lai nodrošinātu pensiju sistēmas trīs līmeņu ilgtspēju.

3.2. Izpilde

Pēc dramatiskās 2009.gada pirmās puses gada otrā puse izvērtās salīdzinoši mierīga - ekonomikas kritums atbilda koriģētajai prognozei, un jaunu, nepatīkamu pavērsienu nebija. Tādējādi starptautiskie aizdevēji, decembra pirmajā pusē veicot Latvijā otro pārskata misiju, palika kopumā apmierināti ar progresu. Ne viss gan bija izdarīts, un nosacījumu ievērošanu strukturālo reformu jomā aizdevēji atzina par nevienmērīgu. Lai gan valdība panāca apmierinošus sasniegumus reformu īstenošanā izglītības un veselības nozarēs un publiskā sektora konsolidācijā, aizdevēji nebija apmierināti ar pabalstu reformu, publisko finanšu sistēmas stiprināšanu un uzņēmējdarbības vides un mazo un vidējo uzņēmumu piekļuves finansējumam uzlabošanu.

Tomēr būtiskākais atskaites punkts bija 2010.gada budžeta pieņemšana, un tā notika atbilstoši aizdevēju prasībām. Budžets Saeimā tika apstiprināts 1.decembrī, uzlabojot budžeta bilanci par 500 miljoniem latu jeb vairāk nekā 4,2% no IKP, ko aizdevēji atzina par pietiekamu nospraustā budžeta deficīta mērķa izpildei. 2010.gada budžets ietvēra iedzīvotāju ienākumu nodokļa palielinājumu no 23% uz 26%, dzīvojamo platību aplikšanu ar nekustamā īpašuma nodokli un nodokļa likmes palielinājumu zemei un uzņēmējdarbības nekustamajam īpašumam no 1% uz 1,5%, kā arī virkni citu nodokļu izmaiņu.

4. Trešā vienošanās

4.1. Latvijas apņemšanās

Trešā Nodomu vēstule SVF tapa 2010.gada 22.janvārī, Saprašanās memoranda ar EK otrais papildinājums - 22.februārī. Šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējām dokumentu versijām, budžeta deficīta mērķi turpmākajiem gadiem saglabājās nemainīgi, tāpat kā eiro ieviešanas mērķa datums. Aizdevēji lēsa, ka turpmāko divu gadu laikā, lai sasniegtu deficīta mērķus 6% no IKP 2011.gadā un zem 3% no IKP 2012.gadā, Latvijai būs nepieciešama turpmāka korekcija apmēram 800-900 miljonu latu apjomā. Aizdevēji uzskatīja, ka nepieciešamie izdevumu samazinājumi būs jāsaista ar strukturālajām reformām, tostarp ar izmaiņām pensiju un pabalstu sistēmās, nodrošinot to ilgtspējību, savukārt ieņēmumu pusē var izrādīties nepieciešami turpmāki nodokļu palielinājumi, tai skaitā nekustamā īpašuma un automašīnu nodokļu reformas un varbūt arī PVN likmju palielinājums.

Latvijas aktuālās apņemšanās, tāpat kā iepriekš, skāra vairākas jomas, tostarp: palielināt Valsts ieņēmumu dienesta efektivitāti un apkarotu ēnu ekonomiku un nedeklarēto nodarbinātību; iekļaut vienotajā atlīdzības sistēmā arī pašvaldību darbiniekus un nodrošināt, ka viņu atalgojums nepārsniedz valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma augšējos ierobežojumus; iesniegt aizdevējiem „Parex bankas" restrukturizācijas plānu; pieņemt visaptverošu rīcības plānu Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveidošanai; uzsākt īpašu programmu mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu atbalstam; pārskatīt valsts un pašvaldību uzņēmumus un to meitasuzņēmumus ar mērķi izvērtēt iespējamo restrukturizāciju; sagatavot Fiskālās atbildības likumu, kura mērķis būtu uzturēt piesardzīgu politiku - ierobežot valdības parādu un valsts budžeta deficītu, kā arī samazināt fiskālās politikas procikliskumu; kopā ar EK un Pasaules Banku strādāt pie tā, lai uzlabotu valdības izdevumu efektivitāti, līdz oktobra beigām sagatavojot iespējamo strukturālo reformu plānu, kas būs ievērojami lielāks nekā nepieciešamā fiskālā konsolidācija.

Trešās vienošanās laikā Latvija arī aicināja aizdevējus pagarināt programmas termiņu līdz 2011.gada 22.decembrim (iepriekš tas bija noteikts 2011.gada pavasarī). Iemesls šādai rīcībai - valdība redzēja, ka spiediens finanšu tirgū ir mazinājies un ārvalstu valūtas rezervju pozīcija ir spēcīga, līdz ar to programmas ietvaros sniegtā starptautiskā palīdzība varētu tikt nodrošināta ilgākā laika posmā.

4.2. Izpilde

Trešā pārskata misija ilga no 2010.gada 25.maija līdz 7.jūnijam, un aizdevēji ekonomikas politikas kritērijus atzina par kopumā izpildītiem. Kopš iepriekšējās pārskata misijas bija pat uzlabojušās 2010.-2011.gada makroekonomikas prognozes, un aizdevēji akceptēja Latvijas lūgumu par 100 miljoniem latu palielināt 2010.gada budžeta apropriācijas ES fondu līdzekļiem, kā arī atļāva 100,5 miljonu latu papildu tēriņus ES lauksaimniecības maksājumiem. Aizdevēji konstatēja, ka Latvijas iestādes attiecībā uz daudziem darāmajiem darbiem „ir spērušas soļus" un redzams progress, tomēr daudzi darbi bija tikai iesākti un noteikti jāturpina, ko pierādīja aizdevēju prasītie solījumi jaunajos dokumentos.

5. Ceturtā vienošanās

5.1. Latvijas apņemšanās

2010.gada 5.jūlijā tika parakstīta ceturtā Latvijas Nodomu vēstule SVF, bet 20.jūlijā - Saprašanās memoranda trešais papildinājums EK. Arī šoreiz budžeta deficīta mērķi netika mainīti, un aizdevēju aplēses liecināja - lai sasniegtu 2011.gada mērķi, būs vajadzīgi turpmāki konsolidācijas pasākumi 395-440 miljonu latu apmērā.

Ļoti svarīga apņemšanās bija saistīta ar nākamā gada budžeta izstrādi. Aizdevēji apzinājās, ka oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas radīs problēmas, un akceptēja, ka 2011.gada budžeta izstrāde tiks pabeigta tikai pēc tām. Tomēr, vēloties nodrošināties pret situāciju, kurā jaunās Saeimas jaunā valdība nav spējīga laikus pieņemt programmai atbilstošu nākamā 2011.gada budžetu, aizdevēji no Latvijas prasīja, lai jau iepriekš tiktu sagatavoti dažādi izdevumu samazināšanas un iespējamu nodokļu palielinājumu varianti, kuru kopējā fiskālā ietekme būs daudz lielāka nekā nepieciešamā konsolidācija. Tādējādi jaunā valdība varētu viegli un ātri izvēlēties starp dažādiem variantiem un ātri iesniegt budžetu apstiprināšanai Saeimā.

Starp iespējamiem 2011.gada budžeta pasākumiem tika minēta auto nodokļa reforma un visaptveroša nekustamā īpašuma nodokļa reforma, valsts pārvaldes reformas, tiešo subsīdiju samazināšana uzņēmumiem, turpmāki algu samazinājumi valsts uzņēmumos un budžeta konsolidācija pašvaldībās. Latvija arī apņēmās turpināt veikt izdevumu funkcionālo pārskatu, lai noteiktu tās funkcijas, ko var likvidēt.

Tāpat jaunās vienošanās paredzēja turpmāku virzību attiecībā uz vairākiem darbiem, uz kuru nepieciešamību aizdevēji jau iepriekš bija uzstājuši. To skaitā bija sociālo pabalstu sistēmas racionalizēšana, pensiju sistēmas reformas (iesniedzot Saeimā konkrētus, jau 2011.gadā īstenojamus priekšlikumus), Fiskālās atbildības likuma iesniegšana Saeimā, novērtējums par daļas valsts un pašvaldību īpašumā esošu uzņēmumu iespējamu pārstrukturēšanu, pārvēršanu par valsts aģentūrām vai privatizāciju, vispārēja plāna cīņai pret ēnu ekonomiku pieņemšana, visaptveroša Hipotēku un zemes bankas pārveides plāna sagatave u.c.

5.2. Izpilde

Lai gan aizdevējiem bija apsolīts savlaicīgi sagatavot ļoti plašu pasākumu paketi ar dažādiem konsolidācijas variantiem, vēlēšanu tuvums darīja savu - politiķi negribēja piedāvāt nepopulārus risinājumus, un darbs netika kvalitatīvi izdarīts. Arī citu solījumu izpilde 2010.gada nogalē „buksēja", un pēc 2011.gada budžeta pieņemšanas 2010.gada 21.decembrī valdība, kuru arī pēc vēlēšanām turpināja vadīt Valdis Dombrovskis, tomēr bija spiesta izstrādāt budžeta grozījumus, ko Saeima pieņēma 14.aprīlī. Tikai tad Latvijā ieradās aizdevēji. Ceturtā pārskata misija norisinājās no 5. līdz 15.aprīlim.

Kopumā aizdevēji akceptēja programmas izpildi, īpaši tāpēc, ka Latvija bija sasniegusi paredzēto 2010. gada budžeta deficīta mērķi un grozījumos konsolidējusi 2011.gada budžetu par aptuveni 370 miljoniem latu. 2011.gada budžeta pasākumi ietvēra tostarp šādus: palielināta gan standarta, gan samazinātā PVN likme, samazinātas kategorijas, kurām var piemērot pēdējo; palielinātas darbinieku sociālās apdrošināšanas iemaksas jeb tā sauktais sociālais nodoklis; palielināts nekustamā īpašuma nodoklis; paaugstināts akcīzes nodoklis; samazinātas personāla un atalgojuma izmaksas valsts pārvaldē; samazinātas dažādas subsīdijas u.c.

Tomēr ar daudz ko aizdevēji nebija apmierināti arī pēc budžeta grozījumu pieņemšanas. Īpaši aizdevēji kritizēja to, ka valdība izmantoja pasākumus, kas nav ilgtspējīgi, proti, ietaupījumu dos tikai konkrētajā gadā, nevis pastāvīgi. Starp šādiem pasākumiem bija, piemēram, valsts uzņēmumu dividenžu izmaksas proporcijas palielinājums un pensiju otrā līmeņa iemaksu samazinājums.

Tāpat nebija laikus paveikti citi darbi, piemēram, aizdevējiem netika iesniegta stratēģija efektīvākai valsts aktīvu pārvaldībai, Hipotēku un zemes bankas pārveidošanas plānu valdība ar ievērojamu aizkavēšanos apstiprināja tikai 12.aprīlī, arī Fiskālās disciplīnas likums nebija gatavs iesniegšanai Saeimā.

6. Piektā vienošanās

Šādam Latvijas progresam 2011.gada 8.jūnijā sekoja nākamā Nodomu vēstule SVF un Saprašanās memoranda ar EK ceturtais papildinājums. Virkne Latvijas apņemšanos saistījās ar jau iepriekš uzdotajiem, bet pilnvērtīgi neizpildītajiem darbiem. Tā arī jaunās vienošanās paredzēja izstrādāt priekšlikumus nekustamā īpašuma nodokļa reformai, racionalizēt sociālo pabalstu sistēmu un uzlabot pensiju sistēmas ilgtspēju, iesniegt aizdevējiem izvērtējumu par iespējamu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību restrukturizēšanu, privatizēšanu un pārvaldības struktūru, tāpat iesniegt Saeimā Fiskālās disciplīnas likumprojektu. Latvija apņēmās arī izvērtēt esošo nodokļu atvieglojumu efektivitāti, izstrādāt priekšlikumus reformas tvērumam un finansējumam visaptverošai sociālā drošības tīkla programmai 2012. un turpmākiem gadiem, ar dažādiem pasākumiem uzlabot cilvēkresursu pārvaldību un darba rezultātus valsts pārvaldē, veicināt sadarbību starp Valsts ieņēmumu dienestu un uzņēmējiem, padarīt efektīvāku darba tirgus un izglītības politiku, uzlabot uzņēmējdarbības vidi un veikt uzlabojumus citās sfērās.

2011.gada vasaras vienošanās arī paredzēja izmaiņas attiecībā uz aizdevuma programmas līdzekļu izmantošanu. Proti, aizdevēji atzina, ka vispārējā finanšu sistēmas stabilizēšanās samazina potenciālo banku sektora finansējuma nepieciešamību. Tādējādi tika lemts, ka līdzekļi banku sektora atbalstam, kas atradās Latvijas Bankā atvērtā apakškontā, pēc finanšu ministra pieprasījuma var tikt atbrīvoti ar mērķi izmantot valdības vispārējo finanšu vajadzību nodrošināšanai, bet tikai tad, ja Latvija būs izpildījusi aizdevēju prasības attiecībā uz Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveidošanas plānu un komerciālās daļas pārdošanu, kā arī „Parex bankas" risināšanas stratēģiju un „Citadeles bankas" pārdošanu.

7. Programmas noslēgums

Aizdevēji no 2011.gada 28.oktobra līdz 10.novembrim veica piekto pārskata misiju, pēc kuras 8.decembrī tapa sestā Nodomu vēstule SVF, bet 21.decembrī - piektais Saprašanās memoranda papildinājums. Latvija secināja, ka ekonomikas programmas galvenie mērķi ir sasniegti, pēc smagā krituma atjaunojas ekonomikas izaugsme, inflācija tiek kontrolēta, un bezdarba līmenis, lai arī aizvien augsts, pakāpeniski samazinās. Tāpat izdevies saglabāt fiksētu valūtas kursu un stabilizēt finanšu sektoru, kā arī palielināt konkurētspēju, samazinot algas un cenas, uzlabojot produktivitāti un veicot strukturālas izmaiņas. 2011.gada 22.decembrī SVF valde izskatīja pēdējo SVF misijas pārskata ziņojumu par Latvijas paveikto un atbalstīja starptautiskā aizdevuma programmas noslēgšanu.

Lai gan daļa no iepriekš definētajiem kritērijiem bija izpildīti ar kavēšanos vai tikai daļēji, aizdevēji kritērijus atzina par kopumā izpildītiem. Arī ietekme uz 2011.gada budžetu, ko radīja Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārveide un finansējums „Air Baltic", nekavēja Latviju sasniegt 2011.gada budžeta deficīta mērķi, jo gada pirmajā pusē bija augstāka ekonomiskā izaugsme un attiecīgi lielāki nodokļu ieņēmumi, nekā iepriekš plānots.

Latvija apņēmās 2012.gada budžeta deficītu neveidot lielāku par 2,5% no IKP - paredzot rezervi, lai minimizētu risku pārsniegt Māstrihtas kritērijos noteikto 3% slieksni. Valdība dokumentos arī aprakstīja, ar kādiem pasākumiem nodrošinās vajadzīgo 2012.gada budžeta konsolidāciju. Turpat tika arī aprakstīts, kurās aizdevējus interesējušajās jomās ir sasniegts kāds progress, un daudzi solījumi atkārtoja iepriekšējos dokumentos jau fiksētas vajadzības. Tomēr arī pēdējās programmas vienošanās paredzēja konkrētas apņemšanās attiecībā uz nākotni. Piemēram, aizdevējiem tika solīts līdz 2012.gada septembrim pieņemt visaptverošu ģimenes pabalsta un sociālās palīdzības reformu, 2012.gada laikā reformēt sociālā drošības tīkla sistēmu, turpināt veikt funkcionālos auditus, lai noteiktu funkcijas, kuras jālikvidē vai jāveic efektīvāk, un no 2013.gada atjaunot otrā pensiju līmeņa iemaksas 6% apmērā, ja budžeta situācija uzlabojas atbilstoši prognozēm.

Lai gan finanšu palīdzība līdz ar programmas noslēgumu ir beigusies, Latvija ir pakļauta Pēc-programmas uzraudzībai, kas nozīmē, ka jāturpina aizdevējiem sniegt pieprasīto informāciju, ieskaitot informāciju par nozīmīgākajām politiku izmaiņām, kas varētu negatīvi ietekmēt aizdevuma atmaksu. Plānotas divas Pēc-programmas uzraudzības misijas gadā.

Vai Latvija pēc programmas noslēgšanas atrastos labākā situācijā, ja būtu izvēlējusies atšķirīgu krīzes risināšanas ceļu, - par to ekonomisti turpina debates. Taču programmas gaitā Latvija jau 2011.gada vasarā līdz ar sekmīgu eiroobligāciju emisiju uzsāka pāreju uz finansējuma piesaisti finanšu tirgos, un šobrīd Latvija spēj aizņemties līdzekļus vieglāk un lētāk nekā daļa pašreizējo eirozonas valstu. Tas liecina, ka ar starptautiskā aizdevuma programmas laikā īstenotajiem pasākumiem Latvijai izdevies pārliecināt citus par savu uzticamību un prognozējamību, un Latvijai finanšu palīdzība vairs nav vajadzīga.

8. Parāda atmaksa

Lai gan Latvijai starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros kopumā bija pieejami 7,5 miljardi eiro, faktiskā nepieciešamība pēc naudas izrādījās mazāka - saņemtais finansējums sasniedza tikai 4,5 miljardus eiro.

Valsts kases sagatavotais aizdevumu atmaksas grafiks rāda, ka lielākās naudas summas Latvijai būs jāatdod 2014. un 2015.gadā - attiecīgi 874 un 933 miljonus latu. Šāda apjoma uzkrājumi tuvākajos gados, protams, nav plānoti, taču politiķi jau daudzkārt atzinuši, ka lielais parāds netiks uzreiz atmaksāts, bet gan pārfinansēts pie citiem aizdevējiem. Tas visdrīzāk nozīmēs augstākas procentu likmes jeb dārgāku parāda apkalpošanu. Precīzās procentu likmes, ar kurām Latvijai būs iespējams aizņemties, gan būs atkarīgas no daudziem faktoriem, tostarp eirozonas valstu spēju atrisināt individuālās un kopējās problēmas un situāciju pasaules finanšu tirgos.

Avoti:

Finanšu ministrijas informācija par starptautiskā aizdevuma programmu

Eiropas Komisijas informācija par starptautiskā aizdevuma programmu 

Starptautiskā Valūtas fonda informācija par Latviju 

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apskats par „Parex bankas" pārņemšanu un restrukturizāciju

2009.gada 11.jūnija vienošanās starp politiskajiem spēkiem, valdības sociālajiem un sadarbības partneriem

Valsts kases informācija par starptautisko aizņēmumu

Eirozonas krīze

$
0
0

Pasaules finanšu krīzi izraisīja nekustamā īpašuma burbulis ASV. Tā kļuva sevišķi akūta pēc investīciju bankas Lehman Brothers bankrota 2008.gada septembrī.

Tomēr kopš 2009.gada otrās puses ekonomiskās spriedzes epicentrs ir pārcēlies uz Eiropu. Vairākām Eiropas Savienības kopējo valūtu lietojošajām valstīm ir radušās grūtības aizņemties naudu finanšu tirgos, tās ir bijušas spiestas lūgt ES un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzību. Dažās valstīs finanšu tirgu neuzticību izsaukuši jau gadiem brieduši valsts parādi. Citās valstīs nepieciešamība glābt nekustamā īpašuma burbuļa iedragātās bankas radījusi pēkšņas šaubas par valsts maksātspēju. Krīzes rezultātā ES sākusi meklēt risinājumus, kā nodrošināt lielāku eirozonas valstu budžetu uzraudzību un apvienot tās finanšu spēkus, taču tas nozīmē arī pakāpenisku dalībvalstu pilnvaru nodošanu centrālajām ES institūcijām.

Krīzes apmēri radījuši nopietnas bažas par pašas kopējās valūtas dzīvotspēju. Vairākums politiķu un ekonomistu uzskata, ka eiro sabrukumam būtu ļoti negatīvas sekas gan Eiropas, gan visas pasaules ekonomikai.

Saturs

1. Krīzes priekšvēsture

2. Krīzes attīstība

Grieķija

Īrija

Portugāle

Spānija

Kipra

Citas valstis

3. Glābšanas mehānismi


1. Krīzes priekšvēsture

Eiropas kopējās valūtas eiro ieviešana tika pakāpeniski gatavota kopš 1991.gada, kad Eiropas Kopienas (kā tolaik sauca Eiropas Savienību) valstu vadītāji Māstrihtā vienojās izveidot Ekonomikas un monetāro savienību (EMS). Šī vienošanās konkretizēta Māstrihtas līgumā noteiktajos ekonomiskajos kritērijos, kuri jāizpilda kopējo valūtu lietojošām valstīm. 1999.gadā tika pieņemts lēmums, ka vienpadsmit valstis - Austrija, Beļģija, Nīderlande, Somija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Portugāle un Spānija - izpilda šos kritērijus un tika fiksēti to valūtu savstarpējie maiņas kursi. 2001.gadā šai grupai pievienojās Grieķija, bet 2002.gada 1.janvārī tika izņemtas no aprozības šo divpadsmit valstu naudas zīmes, kuras aizstāja eiro banknotes un monētas.

Lai gan Māstrihtas līgumā bija noteikts, ka eirozona nav solidāri atbildīga par individuālo dalībvalstu parādiem, kopējās valūtas ieviešana finanšu tirgos radīja iespaidu, ka visu eiro ieviesušo valstu uzticamības līmenis ir teju vienāds. Valsts obligāciju procentus likmes, kuras atspoguļo aizdevumu riska pakāpi, pirms eiro ieviešanas nozīmīgi atšķīrās, piemēram, starp Vāciju un Itāliju pat par kādiem sešiem procentpunktiem. Taču deviņdesmito gadu vidū pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas likmes sāka aizvien vairāk tuvināties, līdz 1999.gadā tās jau bija gandrīz vienādas. No tā brīža līdz pat krīzes sākumam 2008.gadā tik atšķirīgas valstis kā Vācija un Grieķija varēja aizņemties naudu par gandrīz vienu un to pašu likmi.

Tā varbūt nebūtu problēma, ja visas eirozonas valstis būtu ievērojušas noteikto finanšu disciplīnu. Taču jau eiro pirmajos gados dalībvalstis sāka pārkāpt ES līgumos ierakstītos budžeta deficīta un valsts parāda lieluma ierobežojumus, kuriem bija jānodrošina dalībvalstu fiskālo stabilitāti un kas varētu attaisnot finanšu tirgus vienādo attieksmi pret eirozonas valstīm. Vairākas valstis, kuras tika iekļautas pirmajā eirozonas valstu grupā 1999.gadā, ne tajā brīdī, ne arī vēlāk neiekļāvās kritērijā, ka valsts parādam ir jābūt zem 60% no iekšzemes kopprodukta. Tomēr politiskā griba virzīt projektu uz priekšu bija tik spēcīga, ka tika nolemts: pietiek, ja valstis demonstrē virzību uz noteikto mērķi. Savukārt 2003.gadā ES valstis nolēma nesodīt Vāciju un Franciju par kritēriju neievērošanu, un 2005.gadā abas ES lielvalstis panāca, ka tiek vājinātas Eiropas Komisijas spējas kontrolēt, vai valstis šos kritērijus ievēro arī pēc iestāšanās eiro.

Eiro pirmo astoņu pastāvēšanas gadu laikā dalībvalstu ekonomiskā attīstība būtiski atšķīrās. Piemēram, sākot ar 2003.gadu, Vācija, eirozonas lielākā ekonomika, mērķtiecīgi ieviesa t.s. Harca (Hartz) darba tirgus reformu programmu, kura ierobežoja algu pieaugumu un nozīmīgi uzlaboja Vācijas ekonomikas konkurētspēju. Savukārt citās valstīs spēja lēti aizņemties veicināja patēriņa vai nekustamā īpašuma sektora strauju izaugsmi, pazeminot konkurētspēju un palielinot valstu parādus.

Kad 2008.gada septembrī ASV investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums izraisīja paniku pasaules finanšu tirgos un naudas aizdevēji pēkšņi sāka ļoti rūpīgi vērtēt kredītņēmēju spēju atdot aizlienēto naudu, eirozonas iekšējās atšķirības un vājās vietas strauji nonāca tirgus dalībnieku uzmanības lokā. Ar to sākās eirozonas krīze.

2. Krīzes attīstība

2008.un 2009.gadā pasaules lielākie ekonomiskie spēlētāji - ASV, Eiropas Savienība un Ķīna - ieguldīja milzīgas pūles un izdeva simtiem miljardus dolāru, lai glābtu krīzes apdraudētas bankas un bremzētu ekonomikas lejupslīdi. Tas neizbēgami nozīmēja gan valstu deficītu, gan parādu pieaugumu. 2009.gada beigās daudzi sāka uzdot jautājumu, vai šos parādus būs iespējams atmaksāt. Pirmā zem lupas nonāca Grieķija.

Grieķija

Jau ilgi pirms krīzes sākuma Grieķijas budžeta politika norādīja uz Atēnu nespēju ierobežot valsts aizņemšanos. Kopš iestāšanās eirozonā 2001.gadā Grieķija nevienu reizi nebija spējusi nodrošināt deficītu zem 3% no IKP kā prasīts Eiropas Savienības līgumos. Tieši otrādi, deficītam bija tendence pastāvīgi pieaugt, no 4,8% 2002.gadā līdz 6,5% 2007.gadā. Līdztekus auga arī valsts parāds, kurš jau pirms krīzes pārsniedza 100% IKP.

Pasaule sevišķu uzmanību sāka pievērst Grieķijai pēc 2009.gada oktobra vēlēšanām, kad jaunā sociālistiskās partijas PASOK valdība, kuru vadīja Džordžs Papandreu, paziņoja, ka iepriekšējā valdība ir viltojusi valsts finanšu datus un deficīts esot daudz lielāks nekā oficiāli līdz tam atzīts. Valsts parāds 2009.gadā pieauga par 16,4% līdz 129,4% IKP, un 2010.gada pirmajos mēnešos Eiropas finanšu tirgu uzmanība koncentrējās uz jautājumiem: vai Grieķija bankrotēs un kādas sekas tas varētu radīt pārējai eirozonai.

Procentu likmes par Grieķijas valsts obligācijām sāka strauji celties un aprīlī pārsniedza 7%. Daudzi finanšu eksperti uzskata, ka tas ir līmenis, pie kura valstij aizņemšanās slogs kļūst nepanesams. 23.aprīlī Grieķijapēc palīdzības vērsās pie Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda. 27.aprīlī aģentūra Standard&Poor's atņēma Grieķijai investīcijām drošas valsts reitingu. Tā bija pirmā reize, kad kāda eirozonas valsts šo statusu zaudēja.

Par spīti politiskai pretestībai Vācijā 2.maijā eirozonas valdības un SVF apstiprināja 110 miljardu eiro lielu palīdzības paketi Grieķijai - 80 miljardus no Eiropas Savienības, 30 miljardus no SVF. Aizdevumi tika izsniegti triju gadu laikā, un par to saņemšanu Papandreu valdība apsolījās, cita starpā, trīs gadu laikā samazināt budžeta izdevumus par 30 miljardiem eiro un deficītu līdz 3% IKP līdz 2014.gadam, paaugstināt PVN no 21% līdz 23%, iesaldēt ierēdņu algas un atņemt viņiem "trīspadsmito" un "četrpadsmito" algu, paaugstināt agrās pensionēšanās vecumu no 57 līdz 60 gadiem.

Grieķijas valdības apņemšanās izraisīja lielus grieķu sabiedrības protestus, un centieni konsolidēt budžetu un glābt valsts maksātspēju izrādījās daudz pieticīgāki, nekā bija gaidīts. Budžeta deficīts 2010.gadā bija 10,3% IKP un valsts parāds pieauga līdz 145% IKP, bet 2011.gadā deficīts bija tikai nedaudz mazāks - 9,1% IKP, bet parāds daudz lielāks - 165,3% IKP. Tajā pašā laikā aizvien straujāka kļuva jau 2008.gadā sākusies ekonomikas lejupslīde - 2010.gadā Grieķijas tautsaimniecība saruka par 3,5%, bet 2011.gadā jau par 6,9%, savukārt bezdarbs pieauga no 7,7% krīzes sākumā 2008.gadā līdz 17,7% 2011.gadā.

Jau 2011.gada vasarā bija skaidrs, ka Grieķijai ar sākotnējo palīdzības programmu nepietiks, un jau jūlijā eirozonas finanšu ministri bija sagatavojuši jaunu aizdevumu paketi. Taču Atēnas nespēja izpildīt tās saņemšanai izvirzītās prasības, un 11.oktobrī ES un SVF nāca klajā ar jaunu piedāvājumu, kura ievaros Grieķija saņemtu 130 miljardus eiro, bet tad būtu jāveic liela papildus budžeta konsolidācija. Savukārt privātajiem valsts obligāciju turētājiem būtu jāpiekrīt parāda restrukturizācijai. (Šī prasība neattiecās uz Eiropas Centrālo banku un SVF.)

Sastopot spēcīgu pretestību, valdības vadītājs Papandreu vispirms izsludināja referendumu par jauno palīdzības programmu, pēc tam, pakļaujoties citu ES valstu spiedienam, referendumu atsauca un pats 10.novembrī atkāpās no amata. Par valdības vadītāju kļuva bezpartijiskais ekonomists Lukass Papademoss, kurš agrāk bija Grieķijas Centrālās bankas vadītājs. Papemosa "nacionālās vienotības valdība" ķērās pie jaunās programmas prasību izpildes, un 2012.gada februārī ES un SVF piekrita jaunā aizdevuma piešķiršanai. Marta sākumā tika paziņots, ka privātie aizdevēji piekrituši savu esošo aizdevumu vērtības faktiskai samazināšanai par kādiem 70%, tādēji atvieglojot Grieķijas milzīgo parādu nastu.

Programmas izpildei drīz vien radās jauni šķēršļi. Papdemosa "nepolitiskā" valdība bija piekritusi strādāt tikai uz ierobežotu laiku, un 6.maijā notika ārkārtas vēlēšanas, lai ievēlētu jaunu parlamentu, kuram būtu politiskais mandāts virzīt uz priekšu ekonomiskās pārveides programmu. Taču vēlēšanām lielu balsu skaitu saņēma asi pret starptautisko palīdzības programmu noskaņotā partija Syriza un radikāli labējā Zelta ausma. Tas neļāva izveidot valdību ar deputātu vairākuma atbalstu, un Grieķijas prezidents Karloss Papuliass izsludināja jaunas vēlēšanas 17.jūnijā. Rezultātā partijas, kuras bija gatavas sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem, guva vairākumu, un jūnija beigās Jaunās demokrātijas partijas pārstāvja Antonisa Samarasa vadībā tika izveidota jauna valdība.

Tai ir jāturpina izpildīt agrāko valdību dotie solījumi, taču tas nenāk viegli. Tikai augusta sākumā jaunā valdība paziņoja, ka esot vienojusies par jaunu, 11,5 miljardu eiro vērtu budžeta konsolidāciju, tomēr plāna detaļas vēl aizvien nav zināmas. Tikmēr ekonomiskais stāvoklis turpina pasliktināties, nodokļu ienākumi sarūk un bezdarba līmenis pārsniedzis 22%.

Īrija

Pirms krīzes Īrijas budžeta stāvoklis neliecināja, ka tai varētu draudēt kādas briesmas. No 1997. līdz 2007.gadam tās budžetā katru gadu (izņemot 2002.) bija pārpalikums, un vēl 2006.gadā tas sasniedza 2,9% IKP. 2007.gadā Īrijas valsts parāds bija tikai 24,8% IKP, otrais zemākais eirozonā, kurā vidējais valsts parāds pārsniedza 66% IKP.

Taču Īrija bija viena no valstīm, kurās "treknajos gados" uzblīda milzīgs nekustamā īpašuma burbulis. Pārkaršanas augstākajā punktā māju cenas Dublinā bija sešas reizes augstākas nekā 1994.gadā, celtniecības nozare deva gandrīz ceturto daļu no iekšzemes kopprodukta, kamēr vidēji pasaulē tās devums mēdz būt ap 10% IKP. Kredītus Īrijas mājsaimniecībām un nekustamo īpašumu attīstītājiem izsniedza pārsvarā trīs vietējās bankas: Anglo Irish, Allied Irish Banks un Bank of Ireland, taču finansējums šiem aizdevumiem tika ņemts ārzemēs. No 2004. līdz 2008.gadam īru banku sistēmas parādi ārvalstniekiem pieauga no 15 miljardiem līdz 110 miljardiem eiro, kas bija apmēram 60% Īrijas IKP.

Jau 2008.gada pirmajā pusē ķluva skaidrs, ka straujais izaugsmes laiks ir beidzies. Lehman Brothers bankrota radītā panika pasaules finanšu tirgos nopietni apdraudēja arī Īrijas bankas, kuras lielu daļu aizdevumu bija izsniegušas, kā izrādījās, dzīvot nespējīgiem nekustamo īpašumu projektiem. Lai aizsargātu bankas, Braiena Kouena vadītā valdība 2008.gada 29.septembrī, divas nedēļas pēc Lehman bankrota, paziņoja, ka valsts garantē pilnīgi visas Īrijas banku saistības. Tas nozīmēja, ka tika garantēti ne tikai bankās izvietotie depozīti, bet arī visu no ārzemēm ņemto aizdevumu atmaksa.

Īrijas valdība acīmredzot domāja, ka valsts bankām ir tikai īslaicīgas, panikas radītas likviditātes grūtības, kuras valsts garantijas palīdzēs novērst. Tomēr izrādījās, ka daudzie sliktie nekustamo īpašumu kredīti faktiski apdraudēja banku maksātspēju. Simtprocentīgās garantijas kļuva par milzīgu slogu valstij.

Tikai pēc diviem mēnešiem, 2009.gada janvārī, valsts nolēma nacionalizēt faktiski jau bankrotējušo banku Anglo Irish. Februārī valdība ieguldīja 3,5 miljardus eiro gan Allied Irish Banks, gan Bank of Ireland, lai nodrošinātu to kapitālpietiekamību. Līdz 2010.gada septembrim valsts atbalsts bankām bija sasniedzis jau 32% IKP. Budžeta deficīts auga milzu soļiem: -7,3% 2008.gadā, -14% 2009.gadā un -31,2% 2010.gadā, velkot līdzi valsts parādu, kurš 2010.gadā jau tuvojās 100% IKP. Līdztekus parādam auga bažas par Īrijas maksātspēju, un tās atspoguļojās aizvien lielākajās procentu likmēs par valsts obligācijām, kuras 2010.gada oktobrī pārsniedza kritisko 7% līmeni.

Redzot, kā Īrijas problēmas rada bažas par eirozonas nākotni un negatīvi ietekmē arī citu vājāko valstu aizņemties spēju, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un eirozonas lielākās valstis mudināja īrus iesaistīties palīdzības programmā. 28.novembrī tika panākta vienošanās par šādu ES un SVF programmu 67,5 miljardu eiro vērtībā, no kuras 45 miljardus dotu ES finanšu glābšanas fondi un 22,5 miljardus SVF. Vēl 17,5 miljardi Īrijai bija jāieliek glābšanas programmā pašai no saviem rezerves un pensiju fondiem. Apmaiņā pret aizdevumiem valstij bija jāapņemas turpināt budžeta konsolidāciju ar mērķi samazināt deficītu līdz 3% 2015.gadā, bet par aizdoto naudu Īrijai bija jāmaksā augsta likme - vidēji ap 5,8% gadā.

2011.gada 25.februāra parlamenta vēlēšanās sagrāvi cieta valdošā centriskā Fianna Fail partija, kura bija uzvarējusi visās vēlēšanās kopš 1932.gada, un jauno valdību veidoja tās ilggadējais labējais sāncensis Fine Gael, kuras vadītājs Edna Kennijs kļuva par premjerministru koalīcijā ar leiboristiem.

2011.gada jūlija beigās ES vienojās samazināt likmi, kuru Īrija (kā arī Grieķija un Portugāle) maksā par aizdoto naudu līdz 3,5%, kā arī pagarināt līdz 15 gadiem atmaksas termiņu. Pēc dažiem aprēķiniem šī pretimnākšana varētu ietaupīt Īrijai starp 600 un 800 miljonu eiro gadā.

Kopš aizdevuma programmas sākuma Īrijas ekonomika ir sākusi atdzīvoties. Pēc 7% krituma 2009.gadā un vēl 0,4% samazinājuma 2010.gadā, eksportu atdzīvošanās balstīja 1,4% izaugsmi 2011.gadā. Tomēr augšupeja nav vienmērīga, un 2012.gada pirmajā ceturksnī ekonomika samazinājās par 1,1% salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni.

Jūlijā aizdevēji apstiprināja, ka Īrija turpina izpildīt visas programmas prasības, un drīz pēc tam Īrijas valsts kase pirmo reizi pēc aizdevuma programmas sākuma veiksmīgi pārdeva valsts obligācijas finanšu tirgos.

Portugāle

Deviņdesmito gadu otrajā pusē Rietumeiropas nabadzīgākās valsts Portugāles ekonomikas vidējā izaugsme pārsniedza 4% gadā, tomēr no 2001.gadā tā sāka stagnēt, līdz 2007. gadam nevienu reizi nesasniedzot pat 2,5% IKP izaugsmi un vidēji augot tikai par 1,2%. Taču gan ātrākās, gan lēnākās izaugsmes laikos Portugāle bija apradusi dzīvot ar budžeta deficītu, kurš no 1995. līdz 2007.gadam nevienu reizi nebija mazāks par Eiropas līgumos noteiktajiem 3%. Lēnā izaugsme un pastāvīgie deficīti nozīmēja, ka valsts parāds nemitīgi kāpa, no 50,4% IKP 2000.gadā līdz 68,3% krīzes priekšvakarā 2007.gadā.

Pasaules finanšu krīzes ietekmē šī bēdīgā tendence tikai pastiprinājās. 2009.gadā deficīts bija 10,2% IKP, 2010.gadā - 9,8%, un valsts parāds strauji pieauga līdz 93,3% IKP 2010.gadā. Jo ilgāk turpinājās eirozonas krīze, jo tramīgāki kļuva finanšu tirgi, un Portugāles fiskālais stāvoklis izvirzīja to par nākamo neuzticēšanās upuri. Scenārijs sekoja Grieķijas un Īrijas paraugam: augošas valsts obligāciju procentu likmes radīja bažas, ka valsts vairs nevarēs finansēt budžeta iztrūkumu tirgos, un piespieda to meklēt palīdzību no ES un SVF.

2011.gada 17.maijā ES finanšu ministri apstiprināja 78 miljardu eiro palīdzības paketi Portugālei, no kuras 52 miljardi nāktu no ES finanšu palīdzības fondiem, bet 26 miljardi no SVF. Aizdevuma noteikumi paredz, ka Portugālei līdz 2013.gadam jāsamazina budžeta deficīts līdz 3% IKP un tautsaimniecības izaugsmes paātrināšanai jāveic plašas strukturālās reformas, tai skaitā darba, enerģētikas un telekomunikāciju tirgus liberalizācija, kā arī virkni privatizāciju.

Drīz pēc šīs vienošanās 5.jūnijā Portugālē notika parlamenta vēlēšanas, kurās zaudējumu piedzīvoja līdzšinējā premjerministra Žozē Sokratiša vadītā kreisā sociālistu valdība. Viņa vietā stājās labējās partijas - sociāldemokrātu - vadītājs Pedro Pasoss Koelju, kurš apņēmās turpināt izpildīt aizdevuma programmas noteiktos mērķus. Koelju valdība ir spējusi ieviest daudzas reformas darba tirgū, samazināt ierēdņu algas par 20% un privatizēt galveno energouzņēmumu, turklāt 2011.gadā Portugāles eksporti pieauga.

Tomēr tautsaimniecības kopējā lejupslīde turpinās, budžeta deficīts 2011.gadā iekļāvās aizdevumu programmas noteiktajā mērķi tikai pateicoties vienreizējam naudas pārskaitījumam no valsts pensiju fondiem, un valsts kopējais parāds turpina augt. Aizdevēji ir uzteikuši valdības pūliņus, tomēr 2012.gada janvārī Standard&Poor's kļuva par trešo lielo aģentūru, kura atņēma Portugālei investīcijām drošas valsts kredītreitingu. Arī starptautiskā attīstīto valstu ekonomikas sadarbības un pētniecības organizācija OECD 2012.gada jūlijā brīdināja, ka lēna tautsaimniecības izaugsme var apdraudēt Portugāles spējas atgriezties finanšu tirgos 2013.gada septembrī. Tas savukārt nozīmētu, ka Portugālei būtu nepieciešama papildus palīdzība no starptautiskajiem aizdevējiem. Tomēr par spīti brīdinājumiem kopš 2012.gada sākuma finanšu tirgu skepse ir samazinājusies, un Portugāles desmitgadīgo obligāciju likmes ir nozīmīgi samazinājušās.

Spānija

Tāpat kā Īrijai, Spānijas nedienas radīja nekustamā īpašuma pārkarsēta tautsaimniecība. Starp 1996. un 2007.gadu Spānijas nekustamā īpašuma cenas trīskāršojās, un šā burbuļa ietekmē valstī strauji pieauga algas un imports, bet zuda konkurētspēja. "Treknajos gados" fiskālais stāvoklis šķita ļoti labs - budžetā bija pārpalikums, bet valsts parāds bija manāmi mazāks nekā Vācijai. Taču, sākoties finanšu krīzei, banku kredītos balstītā izaugsme sabruka, velkot sev līdzi gan izaugsmi, gan fiskālo stabilitāti.

Jau sākoties problēmām Grieķijā, daudzi brīdināja, ka vislielākās briesmas kopējai valūtai radītu krīzes pārmešanās uz eirozonas ceturto un trešo lielāko tautsaimniecību - Spāniju un Itāliju, kuras pārējās eirozonas valstis nevarētu atļauties izglābt. Līdz Īrijas palīdzības programmas apstiprināšanai finanšu tirgi par Spāniju pārāk neuztraucās. Taču redzot, ka Grieķija tomēr nav unikāla un ka starptautiskie aizdevumi var būt nepieciešami arī citām eirozonas valstīm, pēc 2010.gada novembra Spānijas valsts obligāciju likmes sāka strauji kāpt un līdz 2011.gada beigām jau bija pārsniegušas 6%. Tās pēc tam samazinājās līdz 5%, tikai pateicoties milzīgai Eiropas Centrālās bankas intervencei, kura ar lētiem ilgtermiņa kredītiem iepludināja triljonu eiro eirozonas bankās. Daļa šīs naudas tika izmantota valsts parādzīmju pirkšanai, paaugstinot to cenu un līdz ar to samazinot procentu likmes.

Tomēr efekts bija īslaicīgs. Gan tautsaimniecības, gan budžeta situācija Spānijā turpināja pasliktināties. Jaunā, 2011.gada novembrī parlamenta vēlēšanās uzvarējušās Tautas partijas valdība drīz pēc stāšanās amatā brīdināja, ka budžeta deficīts 2012.gadā būs daudz lielāks nekā prognozēts. Valsts parāds ir pieaudzis no 36,3% IKP 2007.gadā līdz 68,5% IKP 2011.gadā. Jau 2010.gadā bezdarba līmenis bija pārsniedzis 20%, ierindojot Spāniju pirmajā vietā ES. Kopš tā laika šis rādītājs turpinājis neatlaidīgi celties, un 2012.gada jūnija jau sasniedza 24,8%.

Turklāt banku problēmas, kuras līdz tam nebija sasniegušas kritisku līmeni, 2012.gada vasarā kļuva akūtas. 25.maijā Spānijas ceturtā lielākā banka Bankia paziņoja, ka tai ir nepieciešami 19 miljardi eiro, lai segtu slikto kredītu radītos zaudējumus. Bažas par visu Spānijas bankas sistēmas dzīvotspēju strauji pieauga, un 9.jūnijā Spānija kļuva par ceturto eirozonas valsti, kas saņem starptautisku palīdzību, kad tā piekrita pieņemt līdz 100 miljardus eiro lielu aizdevumu no ES savas banku sistēmas balstīšanai.

Lai gan Spānijai netika uzlikts tāds uzraudzības režīms kā Grieķijai, Īrijai vai Portugālei, no tās tomēr tika gaidīti izlēmīgāki soļi deficīta samazināšanā. Tos premjerministra Mariano Rahoja valdība apstiprināja parlamentā 19.jūlijā. Valdības plāns paredz divarpus gadu laikā apcirpt budžetu par 65 miljardiem, samazinot ierēdņu algas un valsts pakalpojumus, paaugstinot pievienotās vērtības nodokli.

Kipra

Šīs vidusjūras salas ekonomika un banku sistēma vienmēr bijušas cieši saistītas ar Grieķiju, tāpēc problēmas Atēnās ātri vien rada atbalsi Nikosijā. 2011.gada oktobrī Kipra uz laiku izvairījās no nepieciešamības vērsties pie Briseles pēc palīdzības, sarunājot 2,5 miljardu eiro aizdevumu no Krievijas. Tomēr stāvoklis turpināja pasliktināties, un 2012.gada jūnija beigās Kipras valdība paziņoja, ka tai būs nepieciešami 1,8 miljardi eiro, lai rekapitalizētu valsts otro lielāko banku Cyprus Popular Bank. 25.jūnijā Fitch kā pēdējā no trīs lielajām kredītreitingu aģentūrām atņēma Kiprai investīcijām drošas valsts reitingu. Tajā pašā dienā Kipra kļuva par piekto valsti, kas lūdza palīdzību no ES. Vienošanās par aizdevuma programmas nosacījumiem ir gaidāma rudenī, un reitingu aģentūra S&P lēš, ka kopējā programmas vērtība varētu sasniegt 11 miljardus eiro jeb 60% valsts IKP.

Citas valstis

Itālija

Kopš eirozonas krīzes sākuma pastāvīgi izteiktas bažas par Itālijas izredzēm. Tās valsts parāds jau kopš eiro ieviešanas nekad nav bijis zemāks par 100% IKP, un izaugsme pēdējos gados nemainīgi nīkulīga. 2011.gada beigās procentu likmes par tās desmitgadīgajām obligācijām tuvojās bīstamajai 7% robežai, taču briesmas novērsa gan ECB aktīvā iejaukšanās tirgos, gan tirgus un nozīmīgas daļas itālu sabiedrības uzticību zaudējušā premjerministra Silvio Berluskoni nomaiņa 2011.gada 16.novembrī ar plaši cienīto, bezpartijisko bijušo Eiropas komisāru Mario Monti. Taču bažām par Spāniju ir blakusefekts, ka tās palielina nervozitāti arī par Itāliju, un Monti tehnokrātu valdībai ir aizvien grūtāk panākt parlamenta atbalstu solītajām reformām. Nākamās parlamenta vēlēšanas Itālijā gaidāmas 2013.gada aprīlī.

Slovēnija

Līdz krīzes sākumam Slovēniju varēja uzskatīt par sekmīgāko no bijušājām sociālisma valstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai. Tās iekšzemes kopprodukts uz cilvēku (pēc pirktspējas paritātes) 2008.gadā sasniedz 91% no ES vidējā līmeņa, tālu apsteidzot ne tikai jebkuru citu Austrumeiropas valsti (otro vietu ieņēma Čehija ar 81%), bet pat ilggadējo ES dalībvalsti Portugāli (78%). Kopš iestāšanās ES tās tautsaimniecība piedzīvoja veselīgu izaugsmi, taču mazo, no eksportiem atkarīgo tautsaimniecību ir smagi skārusi ekonomikas palēnināšanās apkārtējās valstīs. Tās finanšu sektorā nav ienākušas ārzemju bankas, un vietējām bankām kapitāls ir ierobežots, bet līdz ar ekonomikas vājināšanos slikto kredītu skaits pieaug. Jūnija beigās valsts ieguldīja Slovēnijas lielākajā bankā Nova Ljubljanska Banka 381 miljonu eiro, lai nodrošinātu tās kapitāla pietiekamību. Tomēr bažas par Slovēnijas banku sektoru nav rimušas. Augusta sākumā Moody's samazināja Slovēnijas kredītreitingu par trim pakāpēm, tuvinot to investīcijām nedrošajam līmenim, un ārzemju presē ir sākušies minējumi, vai Slovēnija kļūs par septīto valsti, kas lūdz palīdzību no ES.

3. Risinājuma meklējumi Eiropas Savienības līmenī

Eirozonas krīze ir atklājusi ne tikai vājās vietas vairāku valstu tautsaimniecībās un budžetu politikā, bet arī faktu, ka ir ļoti grūti nodrošināt ilgstošu stabilitāti valūtai, kura nav saistīta ar vienotu politisku un fiskālu veidojumu. Tāpēc centieni atrast risinājumu eirozonas grūtībām aizvien vairāk tiecas uz lielāku Eiropas Savienības politisko integrāciju. Taču jebkura suverenitātes deleģēšana pārnacionālām Eiropas struktūrām neizbēgami ir lēns un strīdīgs process, tāpēc īstermiņa risinājumus bieži vien gan tirgi, gan politiķi gaida no vienīgās Eiropas līmeņa instītūcijas, kurai ir gan spējas, gan resursi rīkoties ātri un efektīvi - no Eiropas Centrālās bankas. Savukārt tās rīcību līdz šim ir būtiski ierobežojis Eiropas līgumos ierakstītais aizliegums finansēt dalībvalstu parādus, noteikums, kuru nelokāmi aizstāv Vācijas Centrālā banka.

Galvenie mehānismi, ar kuru palīdzību ES ir ķērusies pie krīzes pārvarēšanas, ir sekojoši:

Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSF)

Krīze lika saprast, ka ES nav izstrādāts mehānisms grūtībās nonākušo valstu glābšanai. 2010.gada 9.maijā ES valstu vadītāji vienojās par Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (European Financial Stability Facility jeb EFSF) izveidošanu. Tas ir pagaidu fonds, kurš aizņemas naudu finanšu tirgos eirozonas valstu atbalstam un kura aizņēmumus garantē eirozonas valstis. EFSF paredzēts tikai ierobežotas darbības laiks - līdz 2013.gada 30.jūnijam.

Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM)

EFSF tika radīts kā pagaidu mehānisms, jo Eiropas līgumos tāds valstu atbalstu fonds nebija paredzēts. Lai varētu dibināt pastāvīgu glābšanas fondu, 2010.gada 16.decembrī ES vadītāji vienojās papildināt Lisabonas līgumu ar pantiem, kuri atļautu tā izveidošanu, un 2011.gada jūlijā eirozonas valstis parakstīja līgumu par Eiropas Stabilitātes mehānisma (European Stability Mehanism) izveidošanu. Eirozonas dalībvalstis atbilstoši savas tautsaimniecības lielumam iemaksās ESM pamatkapitālu 80 miljardu eiro apmērā, kas dos fondam iespējas piesaistīt līdzekļus un izsniegt aizdevumus, kuru kopējā summa var sasniegt 500 miljardus eiro. ESM varēs sākt darboties, kad tās dibināšanas līgumu ir ratificējušas valstis, kuru kopējie ieguldījumi fondā sasniedz 90% no kapitāla. 2012.gada jūlija beigās tikai trīs valstis vēl nebija līgumu ratificējušas: Itālija, Igaunija un Vācija, kurai jāsaņem savas konstitucionālās tiesas lēmums par ESM atbilstību Vācijas pamatlikumam. Lēmums tiek gaidīts 12.septembrī. Bez lielākās dalībvalsts Vācijas ESM nevarēs sākt darbu.

Eiropas Centrālā banka

ES līgumi aizliedz ECB tieši finansēt valstu parādus, un eiro emisijas banka to arī atteikusies darīt par spīti daudzu politiķu un komentētāju mudinājumiem. Tomēr naudas summas, kuras ECB iepludinājusi banku sistēmā, ir iespaidīgas. Lielā mērā pateicoties šai naudai, eirozonas banku sistēma vēl turas virs ūdens.

Ilgtermiņa refinansēšanas operācija (LTRO) 2011.gada nogalē, kad aizdevumu likmes Spānijai un Itālijai tuvojās bīstamajam 7% līmenim un daudzi baidījās no eirozonas banku sistēmas krīzes, ECB laida lietā "Ilgtermiņa refinansēšanas operāciju" (Long Term Refinancing Operation jeb LTRO), kuras ietvaros divos piegājienos tā eirozonas bankām deva iespēju aizņemties gandrīz neierobežotas naudas summas uz trim gadiem par ļoti zemām likmēm - tikai ap 1% gadā. 2011.gada 22.decembrī ECB izsniedza bankām aizdevumos 489 miljardus eiro, un 2012.gada 29.februārī vēl 529,5 miljardus eiro. Kopā tas ir vairāk nekā triljons eiro, no kuriem ļoti liela daļa aizgāja Spānijas, Itālijas, Grieķijas un Īrijas bankām.

Valsts vērtspapīru pirkšana

Lai atbalstītu krīzes skarto valstu vērtspapīru tirgus, no 2010.gada maija ECB kritiskos brīžos ir sākusi pirkt valstu obligācijas otrreizējā tirgū, t.i., no citiem tirgus dalībniekiem, nevis tieši no valdībām. Sevišķi aktīva ECB bija 2010.gada pavasarī un 2011.gada rudenī, tomēr kopš 2012.gada februāra tā šo iespēju nav izmantojusi. Kopumā ECB uzpirkusi vērtspapīrus 219,5 miljardu eiro vērtībā. 2012.gada 2.augustā, pēc tam kad atjaunotās bažas par Spānijas maksātspēju bija uzdzinušas tās desmitgadīgo obligāciju procentu likmes virs 7%, ECB prezidents Mario Dragi preses konferencē paziņoja, ka banka būtu gatava atkal izmantot šo mehānismu, lai novērstu nepamatoti augstas likmes valstīm, kuras saņem atbalstu no ES finanšu glābšanas fondiem. Šādu politiku gan neatbalsta Vācijas Centrālā banka.

Vienotais eirozonas banku regulators

2012.gada 16.jūnijā ES valstu vadītāji vienojās, ka eirozonai jāizveido vienota banku regulācijas sistēma, kurā ECB pildītu regulatora lomu un būtu vienota depozītu apdrošināšanas sistēma. Detalizēts šīs sistēmas plāns ir jāizstrādā līdz 2012.gada oktobrim.

Finanšu disciplīna

Lai atjaunotu tirgus uzticēšanos eirozonas valstīm, gan Eiropas Komisija, gan eirozonas valstu valdības ir ķērušās pie fiskālās disciplīnas atjaunošanas. Atbilstoši tā saucamajai "sešpakai" ("sixpack"), noteikumu kopumam, kurš stājās spēkā 2011.gada decembrī, Eiropas Komisijai tagad dotas papildu tiesības uzraudzīt valstu budžetus un parāda līmeni, kā arī ierosināt finanšu sodus par disciplīnas neievērošanu. Savukārt visas ES valstis (izņemot Lielbritāniju un Čehiju) 2012.gada 2.martā parakstīja Fiskālās disciplīnas līgumu, kurš uzliek valstīm pienākumu konstitūcijā vai līdzvērtīgā likumā ierakstīt pienākumu ievērot budžeta disciplīnu.

Avoti:

Eiropas Komisijas pārskats par finanšu krīzi

Eirozonas paplašināšanās vēsture

Eirozonas krīzes skarto valstu procentu likmju dinamika

Bezdarbs Eiropas Savienībā

Eiropas Komisija un Grieķija

SVF un Grieķija

Eiropas Komisija un Īrija

SVF un Īrija

Eiropas Komisija un Portugāle

SVF un Portugāle

ESFS

Eiropas Centrālās bankas mājas lapa

"Sešpaka"

 

Latvijas Krājbanka

$
0
0

Latvijas krājbanka tika uzskatīta par banku ar Latvijā senākajām saknēm. Tā veidota 1924. gadā kā Pasta krājkase. Pārdzīvojusi padomju gadu, 1987. gadā kļuva par Krājbanku. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas Krājbankai tika uzticēta apjomīgā privatizācijas procesa apkalpošana. Banka kopš 1996. gada, kad to nolēma privatizēt, nokļuva daudzu ar īpašniekiem saistītu skandālu epicentrā.

Darījumi ap un ar Krājbanku, tajā skaitā tās privatizācija, atklāja arī vairāku politiķu un uzņēmēju saistību. Pēc privatizācijas nolēguma 2003. gadā Krājbanka nonāca divu savstarpēji karojošu akcionāru grupu rokās. Par ietekmi bankā cīnījās vairāki Ventspils uzņēmumi no vienas puses un tā saucamais "Maskavas grupējums" jeb ārvalstu investori no otras puses.

2005. gadā šī stīvēšanās tika pārtraukta, par Krājbankas 83% akcionāru kļūstot Krievijas izcelsmes uzņēmēja Vladimira Antonova kontrolētajai Lietuvas bankai Snoras. Tomēr Antonovs nebija tipisks baņķieris, viņu vairāk interesēja iesaiste lielos un riskantos biznesos, kas saistīti ar ražošanu, pārvadājumiem, medijiem un nekustamajiem īpašumiem. Tieši šī aizraušanās vēlāk noveda pie Krājbankas kraha, kad izrādījās - bankas nauda vairāku desmitu miljonu apjomā «izpumpēta» Antonova privātiem darījumiem.

Par Antonova klupšanas akmeni Latvijā kļuva nacionālā aviokompānija airBaltic, kuras kreditēšana izrādījās Krājbankai liktenīga. Lai gūtu finansējumu, 2011.gada vidū Antonovs bija ārvalstu banku kontos ieķīlājis vairāk nekā 100 miljonus Krājbankas klientu noguldījumu naudu, par šo shēmu ķīlniekiem kļuva vairāk nekā 200 tūkstoši bankas klientu. Notikušais izgaismoja arī banku tirgus uzraugu darbības vājās puses un sadarbības problēmas ar uzraugiem kaimiņvalstīs.

2011.gads izrādījās pēdējais darbības gads - savu 88.dzimšanas dienu 2012.gadā banka sagaidīja, bet nesvinēja. 2011.gada 15.novembris bija Krājbankas beigu sākums. Novembrī bankas darbība tika apturēta, decembrī to pasludināja par maksātnespējīgu. Nesaņemot nedz valsts atbalstu, nedz reālu glābšanas plānu, bankas bankrotu tiesa pasludināja 2012.gada 8.maijā, bet 10.maijā bankai anulēja licenci.

Saistībā ar pazudušajiem vairāk nekā 200 miljoniem latu no Snoras bankas un vairāk neā 100 miljoniem latu no Krājbankas, Lietuvā un Latvijā Antonovam izvirzītas smagas apsūdzības, tajā skaitā Lietuva viņu tur aizdomās par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, īpašuma piesavināšanos, līdzdalību organizētā grupējumā, krāpšanos bankas grāmatvedībā, dokumentu viltošanu. Lietuva izdevusi Eiropas aresta orderi. Tagad Antonovam noteikts aizliegums pamest Londonu. Tiesas spriedumu vairākās apsūdzībās gaida arī Krājbankas bijušais vadītājs Ivars Priedītis.

Saturs

1. Krājbankas pirmsākumi 

2. Krājbankas privatizācija 

3. Antonova un Snoras ienākšana Krājbankā 

4. Krājbankas krahs - finanšu mahinācijas un bankas slēgšana 

4.1. Antonova iesaiste airBaltic 

4.2. Citi riskanti un aizdomīgi darījumi 

4.3. Bankas darbības apturēšana 

4.4. Bankas prezidenta aizturēšana, vadības atbildība 

4.5. Bankas kraha sekas ekonomikā 

5. Krājbankas maksātnespēja un bankrots 

5.1. Maksātnespējas process 

5.2. Bankas sanācijas plāni

5.3. Krājbankas bankrots 

5.4. Administratora darbība 

5.5. Atgūtā nauda, aktīvu pārdošana

6. Parlamentārā izmeklēšana


1. Krājbankas pirmsākumi

Par Latvijas krājbankas (Krājbanka) pirmsākumiem tiek uzskatīts 1924.gads, kad sperti soļi Pasta krājkases izveidei. Latvijas pirmās neatkarības gados izveidotā Pasta krājkase reorganizētā formā pārdzīvoja arī padomju gadus. Tā par Krājbanku kļuva 1987.gadā, kad tika veikta krājkašu sistēmas reorganizācija, un tālākajos gados to skāra izmaiņas līdz ar Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. 1991.gada augustā LPSR Krājbanka kļuva par Latvijas Republikas valsts Krājbanku.

Pārveidojoties par komercbanku, Krājbanka strādāja konkurences apstākļos, ko radīja jaunizveidotās bankas un noguldījumu pieņēmējas firmas. Tomēr 1993.gadā, Saeimai pieņemot likumu par privatizācijas sertifikātiem, Krājbankai tika nodrošināts stabils apjomīgs ienākumu avots vairākiem gadiem: tai uzticēja privatizācijas procesa apkalpošanu. Kopumā bankā bija atvērts 91% no visiem iedzīvotāju sertifikātu kontiem Latvijā. Banka, kuru pēc pārveides par valsts akciju sabiedrību iekļāva privatizējamo uzņēmumu sarakstos 1996.gadā, bija kļuvusi par gardu kumosu potenciālajiem investoriem.

2. Krājbankas privatizācija

Krājbankas privatizācija 1997.gadā sākās ar pamatīgu skandālu, kas bija viens no lielākajiem Latvijas privatizācijas vēsturē. Vēlāk atklāsies, ka tajā iesaisīts par oligarhu dēvētais Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Krājbanka tobrīd bija viena no lielākajām Latvijas bankām un tās privatizācija bija paredzēta vairākos posmos.

Sākotnēji Krājbankas kapitālu palielināja par trešdaļu, pievienojot tai Rīgas Apvienoto Baltijas banku (RABB), kas RABB akcionāriem - tobrīd SWH grupai - deva pirmpirkuma tiesības tālākajā Krājbankas privatizācijā. RABB pievienošanas oficiālais skaidrojums bija Krājbankas glābšana no bankrota. Tomēr atklājās, ka RABB pati nespēja izpildīt Latvijas Bankas prasības, turklāt bija kreditoru nomocīta. Aptuveni trešdaļa RABB akciju pārgājušas pie SWH grupas kreditoriem - trim Ventspils uzņēmumiem Ventbunkers, Ventamonjaks un Kālija parks, kas pārņēma Ventrans piederošo RABB daļu.

Nelielas bankas kapitāla daļas palika arī septiņiem ieteikmīgākajiem SWH grupas cilvēkiem, tajā skaitā Aināram Gulbim. Viņš vēlāk kļūs par vienu no galvenajiem lieciniekiem krimināllietā, kur smagos noziegumos apsūdzēts Lembergs. Spriežot pēc krimināllietas materiāliem, kurus 2010.gadā publiskoja portāls Pietiek.com, Lembergs saistībā ar Apvienotās Baltijas bankas pārdošanu 1996.gadā izteicis dzīvības draudus Gulbim un viņa ģimenei. Gulbja liecības atklājušas arī Lemberga lielo ietekmi biznesā un politikā.

Starp RABB akcionāriem bija arī Arnolds Laksa - Lainbankas padomes priekšsēdētājs, kurš vēlāk kļuva par Krājbankas lielāko akciju īpašnieku un arī bankas prezidentu. Viņš bija vēl viena Latvijas oligarha Aināra Šlesera dibinātās Pirmās partijas ietekmīgs pārstāvis.

Vēl aptuveni 46% RABB akciju iegādājās Latgales zemnieks Stefans Rāzna, līdz ar to pēc RABB pievienošanās Krājbankai Rāznam piederēja 9,98% Krājbankas akciju. Vēlāk tika paustas aizdomas, ka viņš bijis vien izkārtne Privatizācijas aģentūras šefam Jānim Naglim, kurš saistību ar banku gan noliedza. Vēlāk Naglis kopā ar Rāznu sāka viesnīcu biznesu, ieguldot naudu SIA Kembi. Vienu no Kembi līdzīpašniekiem - SIA Mērķkapitāla komercsabiedrība - Rāzna esot nopircis no bijušā Krājbankas padomes priekšsēdētāja Viestura Koziola un Laksas. Laksa savulaik izmantoja Mērķkapitāla komercsabiedrību darījumos, lai palielinātu savu ietekmi Krājbankā.

RABB pievienošana valsts īpašuma daļu Krājbankas pamatkapitālā samazināja līdz 74.5%. Pēc bankas akciju pārdošanas publiskajā piedāvājumā par privatizācijas sertifikātiem, kas sākās 1997.gadā, valsts daļa saruka līdz 52,8%, tika piesaistīti 8180 jauni akcionāri. Kopumā skandālu apvītais Krājbankas privatizācijas process ievilkās teju septiņus gadus.

2000.gadā Krājbanka ar Laksas kā prezidenta svētību nolēma slēgt subordinētā kapitāla līgumu ar vien 2000.gada jūnijā izveidoto SIA Mērķkapitāla komercsabiedrība, ar ko bankai tika izsniegts 400 tūkstošu latu aizdevums, bet jau 9.oktobrī Mērķkapitāla komercsabiedrība nodeva prasījuma tiesības Nīderlandes firmai MacasyngHolding. Tās patiesais labuma guvējs, pēc neoficiālas informācijas, esot bijis investors no Krievijas - Maskavas slavenā Lužņiku stadiona īpašnieks. Tādējādi Laksa kopā ar biznesa partneri Vili Dambiņu lika lietā savulaik vēl Union Baltc Bank in Riga un Lainbankā iegūtos sakarus, lai panāktu lielāku ietekmi Krājbankā, izmantojot no Krievijas piesaistīto investoru naudu.

Macasyng subordinētā kapitāla veidā bankai aizdeva vēl 1,8 miljonus latu, kurus akcionāram bija tiesības lūgt pārvērst bankas akcijās. No 2001.gada līdz pat 2004.gadam Ventspils puses akcionāri pretojās subordinētā kapitāla pārveidei par akcijām, tomēr pēc zaudētas kārtējās tiesas 2004.gadā Macasyng kļuva par Krājbankas akcionāru.

Līdz 2003.gadam bankas akcionāri bija izveidojuši trīs frontes - mazie akcionāri, ventspilnieki un tā saucamais "Maskavas grupējums". Akcionāru vidū bija lielie tranzītbiznesa uzņēmumi Ventbunkers, Kālija parks un Ventamonjaks (tiem kopā piederēja aptuveni ceturtā daļa akciju), kā arī prominentas Ventspils amatpersonas, piemēram, Aivaram Lembergam vēl 2004.gadā piederēja 3% Krājbankas akciju.

Savukārt maskaviešu publiskā izkārtne bija Macasyng Holding, kam sev piederošos 12% Krājbankas akciju pārdeva arī Laksa. Ārzonu kompāniju Krājbankā pārstāvēja kāds Aleksandrs Rene Garese. Viņš 2003.gadā minēts Lietuvas drošības dienesta ziņojumā par draudiem nacionālajai drošībai, kurā analizēta amatpersonu saistība ar Krievijas mafiju un kaimiņvalsts kapitāla agresīva legalizēšanās Rietumos.

Akcionāru grupējumu cīņā iesaistījās Virdžīnu salās reģistrētā Doxa Fund Limited, ko arī piedēvēja maskaviešiem. Ārzonu kompānija 2003.gadā vienīgā piedalījās un izsolē iegādājās pēdējo valstij piederošo 25% Krājbankas akciju paketi. Tiesa, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) neļāva izmantot iegūtās balsstiesības. Par izsoli sašutumu pauda ventspilnieki, bet Doxa sāka tiesvedību pret FKTK.

Tikmēr Doxa pārstāvis Krājbankas padomē vedināja domāt par tās iespējamu saistību ar Andri Šķēli - šis pārstāvis, bijušais Privatizācijas aģentūras finanšu direktors Ilmārs Razumovskis, iepriekš bijis iesaistīts Šķēli interesējošās biznesa shēmās.

3. Antonova un Snoras ienākšana Krājbankā

Īpašnieku savstarpējās cīņas noveda pie situācijas, kad Krājbankai draudēja kapitāla nepietiekamība un pat licences zaudēšana. Banku atkal kādam nācās glābt, un glābējs izrādījās Krievijas izcelsmes uzņēmējs, Londonā dzīvojošais baņķieris Vladimirs Antonovs.

2005.gada septembrī pēc deviņus mēnešus ilgām sarunām Antonovam piederošā Lietuvas Snoras banka nopirka Krājbankas kontrolpaketi - 83%. Darījuma summa oficiāli nav zināma, bet, pēc ekspertu aplēsēm, tie bijuši 20-25 miljoni latu. Uzņēmējs Edgars Jansons, ko saista ar Aivaru Lembergu, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re:Baltica pēc Krājbankas kraha atzina, ka Antonovu „es atvilku, lai 2005.gadā viņš glābtu Krājbanku no slēgšanas un licences zaudēšanas. Līdz ar to tika pārtraukti kari un tiesvedības starp FKTK, Ventspili un Maskavas grupējumu."

Tobrīd lielu spiedienu uz Latvijas banku sistēmu izdarīja ASV finanšu uzraugi. Latvija bija iekļuvusi melnajā sarakstā kā nozīmīga Krievijas un NVS valstu netīrās naudas atmazgātāja. Par nepietiekamu uzraudzības sistēmu tika aizvērta VEF Banka un Multibanka. Visi šie faktori varēja ietekmēt „Maskavas grupējuma" lēmumu aiziet no Krājbankas, pārdodot daļas Antonovam. Arī FKTK šo akcionāru maiņu akceptēja.

Pats Antonovs publiski kā investīciju iemeslu minēja Snoras vēlmi attīstīties Latvijā, iegādājoties Krājbanku, kuras kredītu portfelis bija nepilni 150 miljoni latu, bet noguldījumi pārsniedza 190 miljonus. Krājbanka pēc darbības principa bijusi līdzīga Snoras bankai - abām ir plašs filiāļu tīkls, universālai bankai tipiski pakalpojumi.

Toties pats Antonovs nebija tipisks baņķieris. Viņu vairāk interesēja iesaiste lielos un riskantos biznesa darījumos. Vēlāk izrādīsies, ka septiņu gadu laikā daļa Krājbankas naudas vairāku desmitu miljonu latu apjomā tika "izpumpēta" Antonova un viņa partneru privātiem darījumiem Latvijā.

Darījumu shēma bija līdzīga - izmantojot ārzonas kompānijas, uzticamus partnerus vai investīciju baņķierus, Antonovs kļuva par tiešu vai netiešu līdzīpašnieku kompānijās, kurām „savējās" bankas sniedza kredītus biznesam. Taču šie darījumi nebija likumīgi, jo pārkāpa banku sfērā ieviestos ierobežojumus, kas nosaka - riska darījumi ar personām, kuras saistītas ar banku, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no bankas pašu kapitāla. 2005.gadā, kad Antonovs iegādājās Krājbanku, šis 15% limits nozīmēja 2,6 miljonus latu, bet 2010.gadā sasniedza 8,5 miljonus. Summas, kas iesaistītas Antonova slēptajos darījumos, bija krietni lielākas. Turklāt pastāv aizdomas, ka šajos slēptajos darījumos Antonovam bijušas saiknes ar Latvijas oligarhiem.

4. Krājbankas krahs - finanšu mahinācijas un bankas slēgšana

2011.gada nogalē atklājās būtisks līdzekļu iztrūkums Krājbankas kontos ārzemju bankās, Antonovs devās prom no Baltijas valstīm un patvērās Londonā, bet finanšu tirgus uzraugiem nācās banku slēgt. Šis bēdīgais bankas gals lielā mērā saistīts ar cīņām par nacionālo lidsabiedrību airBaltic, kuras ārzonās slēptie mazākuma akcionāri 2011.gadā centās pārņemt kompāniju pilnīgā kontrolē un izpiest no tās valsti, taču šis plāns neizdevās.

4.1. Antonova iesaiste airBaltic

Liktenīga Krājbankai izrādījās Antonova atļaušanās kreditēt nacionālo lidsabiedrību airBaltic un kļūt par tās līdzīpašnieku. Tikai pēc Krājbankas kraha Antonovs publiski atzina, ka ir bijis patiesais labuma guvējs kompānijā Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS). Šai firmai kopš 2008. gada nogales piederēja 47,2% akciju airBaltic. Tajā ar Antonovu saistīti finansētāji bija ieguldījuši vai aizdevuši aptuveni 70 miljonus eiro. Bez tam 14 miljoni latu izsniegti kredītā, ko sākotnējai airBaltic akciju iegādei no SAS 2008.gadā Antonova bankās saņēma formālais un tobrīd vienīgais BAS īpašnieks Bertolts Fliks.

2010.gada nogalē līdzās Flikam parādījās vēl cits BAS līdzīpašnieks - ārzonas kompānija Taurus Asset Management Fund Limited, ko pārstāvēja plašākai sabiedrībai nezināms Krievijas uzņēmējs Staņislavs Kovtuns. Viņam bija kopīgs bizness ar Latvijas uzņēmēju Sergeju Fiščenko. Abi parādās vairākos uzņēmumos Latvijā, kuriem pēc īpašnieku maiņas Krājbanka sniegusi aizdevumus - tas vedina domāt, ka abi darbojās Antonova interesēs. Neoficiāli zināms, ka Fiščenko bija Krājbankas bijušā valdes locekļa un pēcāk Snoras bankas filiāles Latvijā vadītāja Andreja Surmača sievastēvs.

Vairākus gadus Antonova patieso saistību un Krājbankas kreditētāja lomu nepamanīja banku uzraugs. Lai gan tas nonāk pretrunā ar paša Antonova sniegto informāciju, banku uzrauga FKTK padomes loceklis Jānis Brazovskis uzstāj - Antonovs darījumos ar Krājbanku esot iekļāvies likumā. Brazovskis arī turpina norādīt, ka Antonovs neesot bijis patiesais labuma guvējs BAS. Kas ir šīs personas, Brazovskis neatklāj. Patieso BAS īpašnieku atšķetināšana ir uzdevums, ar kuru tā sauktās "oligarhu lietas" ietvaros kopš 2011. gada vasaras nodarbojas KNAB.

BAS patiesie īpašnieki tika slēpti jau kopš brīža, kad kompānija kļuva par airBaltic mazākuma akcionāru un formāli piederēja Flikam, kuram nebija daļu iegādei nepieciešamās naudas. Tolaik Fliks tika saistīts ar divu oligarhu interesēm - satiksmes jomas reformatoru Aināru Šleseru, kurš ministra amatā atbildēja arī par avionozares attīstību, un bijušo premjeru Andri Šķēli, kura laikā Fliks sāka konsultēt Privatizācijas aģentūru un vēlāk viņam tika uzticēta nacionālās lidsabiedrības izveide.

Pēc ārkārtas vēlēšanām, kurās Ainārs Šlesers un Andris Šķēle zaudēja ietekmi Saeimā, 2011.gada oktobrī Latvijas valdībai un sabiedrībai kā patiesais BAS investors tika prezentēts Andrejs Rudeško. Pēc paša Antonova teiktā pēcāk izrādījās - tas ir viņa biznesa pārstāvis, labākais draugs un liecinieks kāzās, kurš pārstāvējis viņa intereses lidsabiedrībā.

Patiesos airBaltic finansēšanas apjomus atklāja vien 2011. gada oktobrī starp kompānijas akcionāriem (valsti, BAS) un finansētājiem parakstītā vienošanās. Šī vienošanās bija slepena un ne valdības pārstāvji, ne valdības piesaistītais konsultants - firma Prudentia, neinformēja FKTK par darījuma detaļām, kas varēja liecināt, ka Krājbanka pārkāpj kreditēšanas limitus. Arī FKTK neizrādīja par to interesi un piedalījās valdības sēdēs, kur tika lemts par airBaltic.

2011. gada novembrī atklājās, ka vairākās ārzemju bankās, tajā skaitā Investbank ieķīlāti Krājbankas noguldītāju līdzekļi vairāk nekā 100 miljonu latu apjomā - tā dēļ FKTK nolēma apstādināt Krājbankas darbību. Pēc Antonova vēlāk atzītā, minētā nauda bija paredzēta tieši airBaltic refinansēšanai.

Latvijas banku uzraugi pastiprinātu uzmanību Krājbankai pievērsa jau kopš tās nonākšanas Antonova rokās. Kopš 2009.gada FKTK bankā veica 7 pārbaudes. 2010.gadā regulators aizliedza bankai veikt darījumus ar nerezidentiem. Antonovs teju katru mēnesi pats ieradās FKTK, lai skaidrotu savus biznesa darījumus. Tomēr izrādījās, ka ar to bija par maz.

4.2. Citi riskanti un aizdomīgi darījumi

airBaltic nebija vienīgais biznesa projekts, kurā aizplūda Krājbankas miljoni. Banka finansēja vēl vairākus lielus projektus un tos visus saista jau iepriekš pieminētie uzņēmēji Fiščenko un Kovtuns. Līdz ar to pastāv iespēja, ka Antonovs bija īpašnieks, bet Krājbanka kreditors arī tādām kompānijām kā a/s RAF-AVIA, kas nodarbojās ar kravu aviopārvadājumiem (2012.gada 24.janvārī ierosināts tiesiskās aizsardzības process), Cargo Avio, SIA Simplejet LV un Rīgas vagonbūves rūpnīca (RVR).

2009.gadā 67% RVR akcijas iegādājās Kipras kompānija Myse Enterprises Limited. Tā kļuvusi par RVR īpašnieku tajā pašā mēnesī, kad Pasažieru vilciens izsludināja dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē - konkursu jaunu vilcienu būvei. Drīz vien Mysea sev piederošās RVR akcijas ieķīlāja Krājbankā un rūpnīca saņēma 7,17 miljonu latu kredītu. Kā Mysea pārstāvis šajā darījumā figurēja jau zināmais Sergejs Fiščenko.

4.3. Bankas darbības apturēšana

Krājbankas beigu sākums bija 2011. gada 16.novembris, kad Lietuvā tika apturēta Snoras bankas darbība. 11.novembrī Lietuvas galvenais banku uzraugs - Lietuvas Banka, bija griezusies prokuratūrā ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu, jo vasarā bija atklāts, ka divās Šveices bankās Snoras kontos trūkst 290 miljoni eiro. Latvijas FKTK par šiem faktiem netika informēta. 16.novembrī FKTK saņēma vispirms neoficiālu telefonisku, pēc tam arī oficiālu paziņojumu par Snoras nacionalizēšanu. Latvijā viss izskatījās mierīgi - TV ziņās Panorāma tika intervēts Krājbankas vadītājs Ivars Priedītis, kurš stāstīja, ka satrukumam par Krājbanku nav pamata.

Nākamajā dienā, 17.novembrī, nauda sāka aizplūst no Krājbankas, par 30% pieauga noguldītāju aktivitāte. FKTK uzlika ierobežojumus, neļaujot izņemt vairāk par 100 000 eiro.

Vienlaikus FKTK uzmanīgu darīja fakts, ka noliktajā laikā nenotika plānotais 20 miljonu eiro pārskaitījums Krājbankai no korespondentkontu bankas, Austrijas Meinl Bank. Tā vietā bija pagarināts noguldījuma termiņš. Kad FKTK pieprasīja, lai Krājbanka korspondentkontu naudu (kopumā 127,8 milj. Ls) no piecām bankām pārskaita uz Deutsche Bank, šis uzdevums netiek izpildīts. Bez rezultāta ir atkārtota prasība 18.novembrī, un tad Krājbankas vadība beidzot informē FKTK, ka nauda korespondentkontos nav pieejama.

18.novembrī Antonovs video konferencē paskaidro FKTK pārstāvim Brazovskim, ka šī nauda ir ieķīlāta un dokumentus par šo darījumu parakstījis Priedītis, apejot oficiālo bankā noteikto precedūru. Pirmie līgumi par naudas ieķīlāšanu parakstīti jau augustā - ilggadējais bankas prezidents Priedītis esot noticējis īpašnieka Antonova mutiskiem solījumiem, ka šī nauda vajadzības gadījumā būs bankai pieejama. FKTK uzsver, ka notikušais ir noziegums, kuru banku uzraugs nevar atklāt ar savām pārbaužu metodēm.

Krājbankas darbību FKTK aptur pirmdien, 2011. gada 21.novembrī, kad kļūst skaidrs - Lietuvas regulators neatjaunos Snoras darbību. Arī lietuvieši atklāja, ka Snoras korespondentkontos nauda ir ieķīlāta vai pazudusi vēl 230 miljonu latu apjomā. Kopā ar sākotnēji atklāto iztrūkumu pēdas tiek dzītas vismaz aptuveni 400 miljoniem latu. Līdz ar to kopējie ieguldījumi, kas būtu jāvelta Snoras glābšanā, būtu pārāk lieli. Pēc šī atklājuma seko leģendārais Lietuvas Bankas vadītāja Vita Vasiļauska secinājums: "Domājām, ka tā ir gripa, izrādījās - vēzis."

Latvijas un Lietuvas banku regulatoriem ir pretējas versijas par to, kā noritējusi informācijas apmaiņa Snoras un Krājbankas gadījumā un vai tā bijusi pietiekama, lai atklātu bankas īpašnieku pārkāpumus un novērstu banku krahu. FKTK uzskata, ka nav laikus saņēmuši brīdinājumus, savukārt no Lietuvas regulatoru komentāriem izriet, ka viņi nav līdz galam uzticējušies latviešiem un bažījušies, ka informācija par Lietuvas izmeklētāju darbībām varētu nonākt pie Antonova. Pēc Snoras un Krājbankas sabrukuma, abu valstu regulatori ir vienojušies, ka turpmāk informēs viens otru savlaicīgāk.

4.4. Bankas prezidenta aizturēšana, vadības atbildība

2011.gada 21.novembrī Ivars Priedītis vērsās Valsts policijā ar iesniegumu, pauda izmeklētājiem gatavību sadarboties, atzina savu vainu un nožēloja izdarīto. Policija sāka kriminālprocesu. Priedītis tajā tika atzīts par aizdomās turēto, sākotnēji policija kā drošības līdzekli piemēroja aizliegumu izbraukt no valsts, bet tās pašas dienas vakarā Priedītis tika aizturēts. Vēl pirms tiesa lēma Priedītim kā drošības līdzekli piemērot apcietinājumu, viņš nonāca slimnīcā.

Pēc pāris mēnešiem - 2012. gada 24. janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atcēla Priedītim piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu. Priedītim tika liegts izbraukt no valsts, tikties un sazināties ar pārējiem bijušajiem Krājbankas valdes locekļiem, kā arī Antonovu.

Policija Priedīti tur aizdomās kriminālprocesā par Krājbankā konstatēto līdzekļu iztrūkumu, proti, ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu, kas radījusi būtisku kaitējumu. Minētais kriminālprocess tika sākts pēc Krimināllikuma 196.panta 1.daļas. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām. Tāpat Priedītis tiek turēts aizdomās par piesavināšanās lielā apmērā atbalstīšanu. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu.

Šajā kriminālprocesā bez Priedīša tika aizturēti arī visi trīs pārējie Krājbankas valdes locekļi - Mārtiņš Zalāns, Dzintars Pelcbergs un Svetlana Ovčiņņikova. Policija lūdza tiesu Zalānam un Pelcbergam kā drošības līdzekli piemērot apcietinājumu, taču tiesa šo ierosinājumu noraidīja. Ovčiņņikovu tiesa apcietināt nelūdza.

Pēc konstatētajiem naudas iztrūkumiem vairāku simtu miljonu eiro apjomā Snoras bankā, Antonovs un otrs bankas akcionārs, Lietuvas pilsonis Raimondas Baranausks kopš pērnā gada izsludināti starptautiskajā meklēšanā. Lietuvas prokuratūra izdevusi Eiropas aresta orderi.

2011. gada novembra beigās Antonovs un Baranausks tika aizturēti Lielbritānijā. Abi baņķieri vēlāk tika atbrīvoti pret drošības naudu, viņiem aizliegts pamest Lielbritāniju.

2012. gada jūnija sākumā Lietuvas Ģenerālprokuratūra, izmeklējot iespējamo Snoras līdzekļu izšķērdēšanu, piesavināšanos un naudas atmazgāšanu, izvirzījusi jaunas apsūdzības bijušajiem bankas īpašniekiem: tos tur aizdomās arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, Snoras īpašuma piesavināšanos par 1,7 miljardiem litu (aptuveni 346,8 miljoniem latu), līdzdalību organizētajā grupējumā, krāpšanos bankas grāmatvedībā, kā arī dokumentu viltošanu un viltoto dokumentu tīšu izmantošanu.

Antonovs viņam izvirzītās apsūdzības uzskata par politisku vajāšanu, taču Lielbritānijas prokuratūras pārstāvis solījis, ka prokurori centīsies pierādīt, ka šai lietai nav politisku motīvu.

Latvijā Valsts policijas sāka kriminālprocesu saistībā ar atklāto naudas līdzekļu iztrūkumu Krājbankā, Antonovu turot aizdomās par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un ļaunprātīgu izmantošanu. Lai atgūtu daļu no Krājbankai radītajiem zaudējumiem, policija uzlika arestu Antonova īpašumiem Latvijā - iespaidīgam autoparkam ar 14 luksusa auto un mājai Jūrmalā. Viņa dzīvesveidu raksturo tādi auto kā Aston Martin, Maserati Grand Sport, BMW Alpina Roadsyer V8, Ferrari.

4.5. Bankas kraha sekas ekonomikā

Krājbanka vēsturiski apkalpoja ļoti plašu klientu loku, tostarp pensionārus, universitātes, valsts un pašvaldības iestādes. Dažos Latvijas reģionos Krājbanka bija vienīgā banka. 2011. gada novembrī Krājbankai bija 238 tūkstoši klientu, bet noguldījumu apjoms - ap 570 miljoni latu. Tomēr FKTK, Finanšu ministrija un Latvijas Banka bija vienisprātis - Krājbanka nav sistēmiski svarīga banka, kāda bija Parex banka, tāpēc valsts nepiedalīsies tās glābšanā.

FKTK sāka darbu pie tā, lai varētu noguldītājiem izmaksāt garantētās noguldījumu summas līdz 100 tūkstošu eiro apjomā katram bankas klientam. 25. novembrī FKTK paziņoja, ka Krājbankas klientiem no Noguldījumu garantiju fonda 350 miljonus latu izmaksās banka Citadele. Izmaksas klientiem sākās 29. novembrī un saskaņā ar likumu, pienākošos naudu var saņemt 60 gadu laikā. Tā kā Noguldījumu garantiju fondā bija uzkrāti vien nepilni 150 miljoni latu, pārējos 200 miljonus latus fonds aizņēmās Valsts kasē. Naudu plānots atgūt no Krājbankas aktīvu izpārdošanas, kur lielāko daļu veido kredīti.

Aptuveni 220 miljonus latu noguldītāji var zaudēt, jo šie noguldījumi pārsniedz ar likumu garantēto noguldījumu slieksni. Saskaņā ar FKTK informāciju, starp Krājbankas kreditoriem bija 32 pašvaldības, kam kopumā bankā palika 14,7 miljoni latu. Lielākā zaudētāja no tām bija Rīga ar aptuveni 10 miljoniem. Pieskaitot šiem zaudējumiem valsts uzņēmumus (skolas un slimnīcas), kopējie zaudējumi ir aptuveni 64 miljoni latu. Starp lielajiem noguldītājiem bija arī sabiedrībā populāri cilvēki, piemēram, komponists Raimonds Pauls, izdevēja Santa Dandzberga - Anča u.c.

5. Krājbankas maksātnespēja un bankrots

Krājbankas maksātnespējas atzīšana, administratora izvēle, cīņa par sanācijas plāniem un beidzot bakrota procedūra ir saistīta ar asiem konfliktiem, kuros redzami bijušo īpašnieku centieni atgūt kontroli bankā, lielo noguldītāju cīņa par savu naudu un dažādu ekonomisko un politisko interešu sadursmes.

5.1. Maksātnespējas process

2011. gada 1. decembrī FKTK iesniedza Rīgas apgabaltiesā pieteikumu par Krājbankas maksātnespēju un lūdza tiesu lemt par Aigara Lūša apstiprināšanu par bankas maksātnespējas procesa administratoru. Tomēr pēcāk Lūša kandidatūra tika atsaukta, jo komisija no tiesībsargājošajām institūcijām saņēma papildu informāciju, kas saistīta ar Lūša reputāciju. Lūsis pirms dažiem gadiem ar citu maksātnespējas lietu saistītā kriminālprocesā desmit dienas pavadījis apcietinājumā. Lūsim tika pārmests arī politiskās neitralitātes trūkums - viņš aktīvi darbojas Nacionālās apvienības vadībā.

Tiesa 13.decembrī pēc FKTK pieteikuma ierosināja Krājbankas maksātnespējas lietu. Tomēr tiesa atteica FKTK ierosinājumu par bankas administratoru iecelt Intu Goldmani, kuru pilnvaroja zvērinātu auditoru kompānija Deloitte Latvia.

Tikai ar trešo piegājienu, 16. decembrī Rīgas apgabaltiesa par Krājbankas maksātnespējas administratoru apstiprinājusi zvērinātu revidentu komercsabiedrību SIA KPMG Baltic. KPMG Baltic pilnvaroja Jāni Ozoliņu veikt Krājbankas administratora pienākumus. Netika saskatīts interešu konflikts tajā, ka iepriekš KPMG sadarbojās ar Antonovu. Pats auditors kategoriski noliedza darbību Antonova interesēs. 2011. gada 23. decembrī tiesa pasludināja Krājbanku par maksātnespējīgu.

5.2. Bankas sanācijas plāni

Noteiktajā mēneša laikā, kad administratoram jāizvērtē bankas finanšu stāvoklis, un pēcāk pagarinātajā termiņā KPMG kopumā saņēma piecus Krājbankas sanācijas plānus. Diviem no tiem bija dažādi iesniedzēji, bet viens un tas pats investors - Krievijas finanšu korporācija Otkritije, kas tādējādi centās ienākt Latvijas finanšu tirgū. Vēl vienu no plāniem iesniedza autopārvadātāju asociācija Latvijas auto un Savstarpējās apdrošināšanas kooperatīvā biedrība Lauto klubs.

Sanācijas plāni nepārliecināja nedz administratoru, nedz FKTK, kam administrators rekomendēja bankrotu kā Krājbankas maksātnespējas risinājumu. KPMG aplēsa, ka piedāvātais finanšu ieguldījums nebija pietiekams, lai banku sanētu. Turklāt tas prasīja arī būtisku valsts līdzdalību, tai skaitā pārvēršot lielākā bankas kreditora, Noguldījuma garantiju fonda prasījumu pret Krājbanku ilgtermiņa parādzīmēs.

Administratoru nepārliecināja iesniegtā vīzija par bankas nākotni un biznesa plāns. Krājbankas kapitālā kopumā bijis nepieciešams ieguldīt 171 miljonu latu, bet labākais no sanācijas priekšlikumiem paredzējis vien 38 miljonu latu ieguldījumu. To piedāvāja realizēt Otkritije, paredzot Krājbankas kapitālā ieguldīt papildu 38 miljonus latu (rezultātā bankas pamatkapitāls pieaugtu līdz 73,8 milj.) un vēl 120 miljonus aizdot.

2012. gada 21.februārī FKTK paziņoja, ka atbalsta Krājbankas bankrota procedūras sākšanu.

5.3. Krājbankas bankrots

Ceļš līdz tiesas lēmumam par Krājbankas bankrotu bija garš un ērkšķains. Pavasarī turpinājās asi bankas kreditoru publiski uzbrukumi administratoram, pārmetot neieinteresētību un nekompetenci. Tikmēr administrators pauda aizdomas par ļaunprātīgu bankas novešanu līdz bankrotam.

Februāra vidū vairākas privātpersonas (arī Raimonds Pauls un Santa Anča) Satversmes tiesā iesniedza sūdzību par Kredītiestāžu likuma vairāku normu, kā arī Civilprocesa likuma neatbilstību Satversmei. Sūdzība saistīta ar Krājbankas maksātnespējas lietu - kreditoru tiesībām lemt par sanācijas plānu, kā arī bankas bankrota procedūras gadījumā par atgūtās naudas sadali.

Maijā Kredītiestāžu noguldītāju un kreditoru aizstāvības apvienība pauda bažas par iespējamām nelikumībām Krājbankas maksātnespējas procesā. Sūdzības sniedza arī bijušais Krājbankas valdes loceklis Zalāns, bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis, SIA Veiksmes līzings, SIA Travelvia, SIA WK Corporate Services Ltd., Rīgas dome, kā arī Vladimirs Antonovs, kuru tiesā Latvijā pārstāv zvērināts advokāts Viesturs Zauls.

Lielākajā daļā sūdzību tika norādīts, ka bankas administrators neesot sniedzis pieprasīto informāciju, tādējādi liedzot iespēju interesentiem pienācīgi sagatvot iesniedzamos sanācijas plānus, kā arī tika pārmests, ka administrators sev jau izmaksājis atlīdzību aptuveni 650 tūkstošu latu apmērā.

Daudzās sūdzības, kas tiesā tika iesniegtas saistībā ar iespējamo KPMG Baltics un tā pilnvarotās personas maksātnespējas administratora Jāņa Ozoliņa rīcību, kavēja tiesas lēmumu par Krājbanku. Tomēr tiesa visas desmit sūdzības noraidīja.

Pēc KPMG iesnieguma tiesa 8.maijā nolēma sākt Krājbankas bankrota procedūru, bet FKTK 10.maijā anulēja bankas licenci. Bankrota procedūras uzsākšana nozīmē to, ka administrators var sākt realizēt un plānveidīgi organizēt bankas aktīvus ar domu maksimāli daudz atgūt līdzekļus kreditoriem.

5.4. Administratora darbība

Starp pārmetumiem, ko pret administratoru izvirzīja Rīgas dome, bija aizdomas par pārlieki lielu noteikto atlīdzību par administratora darbu. 2011. gada decembrī koalīcijas partiju padome lūdza Finanšu ministrijai kopā ar Tieslietu ministriju un FKTK izvērtēt banku administratoru atalgojuma apjomu. Vienlaikus premjers Valdis Dombrovskis atzina, ka tas, visticamāk, neattieksies uz Krājbankas administratora potenciālo atlīdzību, jo šādas izmaiņas grūti attiecināt ar atpakaļejošu spēku.

KPMG Baltics sniegtie darbības pārskati liecina, ka administratora un administratora palīga atlīdzība kopš pērnā gada 24.decembra līdz 2012. gada jūnija beigām sasniedza 1,529 miljonus latu, bet līdz 2012. gada augusta beigām - 1,711 miljonus latu. 2011. gada kopējie Krājbankas zaudējumi sasniedza 234,9 miljonus latu, bet 2012. gada sešos mēnešos zaudējumi bija 12,8 miljoni latu.

5.5. Atgūtā nauda, aktīvu pārdošana

Kopumā Krājbankas likvidācijas rezultātā būtu jāatgūst vairāk nekā 500 miljoni latu. Izskanējušas prognozes, ka tik daudz atgūt neizdosies, turklāt daļu naudas varētu neatgūt arī valsts. Krājbankas lielākais aktīvs - bankas kredītportfelis nedaudz virs 200 miljona latu vērtībā tiks pārdots izsolēs - sākotnēji minetais iespējamais izsoļu laiks 2012. gada rudenī nu ir pārcelts uz 2013.gada pavasari. Krājbankai 2012. gada marta beigās bija aptuveni 17 300 kredītņēmēju.

Banka 2012. gada vasarā sāka izpārdot aktīvus. Kopumā līdz jūlija beigām bija atgūti vairāk nekā 30 miljoni latu, bet augustā vēl vairāk nekā 2 miljoni latu. Jūnijā administrators ziņoja, ka Krājbankas meitasuzņēmuma IBS Renesource Capital akcijas izsolē par 14 700 latiem iegādājās SIA Siminvest. Augustā un septembrī pārdoti vairāki aktīvi, tajā skaitā par 583 tūkstošiem latu pārdota Krājbankas savulaik pārņemtā jahta, kā arī vairāki auto.

2011. gada jūnijā Krājbankai kopumā bija 15 meitas uzņēmumi, tajā skaitā septiņi darbojās nekustamā īpašuma tirgū. Apdrošināšanas akciju sabiedrību LKB Life nolemts likvidēt. Slikta ziņa Krājbankas kreditoriem ir tā, ka 2006. gadā par aptuveni septiņiem miljoniem uzbūvētā centrālā bankas ēka Skanstes ielā Rīgā nepieder Krājbankai, bet gan bankai Snoras, kurai jāmaksā dārga īres maksa.

6. Parlamentārā izmeklēšana

2011.gada 1.decembrī Saeima izveidoja Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par Krājbankas uzraudzības nodrošināšanu, darbības apturēšanu un maksātnespējas procesa ietekmi uz Latvijas Republikas finanšu sistēmu. 2012. gada augustā komisija nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā visasāk kritizēts banku uzraugs.

Ziņojumā secināts, ka FKTK bijusi pārāk iecietīga pret Krājbankas kapitāla nepietiekamību ilgākā laika periodā un nav pietiekami efektīvi darbojusies, lai novērstu Antonova būtiskas līdzdalības gūšanu un amata ieņemšanu bankas valdē.

Antonova reputācija FKTK bija jāizvērtē jau 2005. gadā, kad viņš pastarpināti iegādājās Krājbankas kontrolpaketi. FKTK nepamatoti paļāvusies uz Lietuvas banku uzrauga veikto Antonova izvērtējumu. Šādu FKTK rīcību komisija novērtējusi kā bezdarbību, kurai bijušas nopietnas negatīvas sekas Krājbankas turpmākajā darbībā.

Komisija FKTK sadarbību ar Lietuvas Banku un Lietuvas banku uzraugu 2011.gada novembrī vērtē kā neveiksmīgu.

Saskaņā ar izmeklēšanas komisija konstatēto, Krājbankas krahs izgaismojis problēmas ar Publisko iepirkuma likuma ievērošanu - 16 pašvaldības, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības nav izvēlējušās banku konkursa kārtībā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sācis pārbaudi par likuma prasību neievērošanas iespējamo saistību ar amatpersonu rīcības pārkāpumiem.

Komisija secinājusi, ka esošais kredītiestādes maksātnespējas procesa administratora un kredītiestādes likvidatora atlīdzības regulējums neatbilst finanšu institūciju maksātnespējas un bankrota procesam.

Avoti:

Latvijas Krājbanka, bankas gada pārskati

Re:Baltica pētījums

Finanšu un kapitāla tirgus komisija

 


Latvijas Nacionālā bibliotēka

$
0
0

Latvijas 94. dzimšanas dienas svinību datumam 2012. gada 18. novembrī bija jākļūst par nozīmīgu dienu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vēsturē, kad pēc sākotnējās ieceres būtu bijis jāatklāj jaunais LNB nams - Gaismas pils. Taču viss ir izvērties citādāk - celtniecības aizkavēšanās dēļ Gaismas pils atvēršana apmeklētājiem ir atlikta uz gadu - līdz 2013./2014. gadu mijai.

LNB pamatuzdevums ir nacionālās literatūras krājuma veidošana, mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana.

Saturs

1. Vēsture 

  1.1. Ideja par jauno ēku 

2. LNB krājums 

3. LNB vadītāji 

  3.1. Jānis Misiņš 

  3.2. Arturs Ģērmanis 

  3.4. Aina Deglava 

  3.5. Andris Vilks 

4. Jaunākās tehnoloģijas bibliotēkā 

  4.1. Gaismas tīkls 

  4.2. Digitalizācija 

5. Gaismas pils



1. Vēsture

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) ir dibināta 1919. gada 29. augustā, pamatojoties uz Latvijas Ministru kabineta lēmumu par Latvijas Valsts bibliotēkas dibināšanu. Par pirmo bibliotēkas direktoru kļūst latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš.

Bibliotēkas rīcībā nodod ēku L. Jaunielā 26, un pavisam drīz - 1920. gadā - bibliotēka sāk saņemt Latvijas iespieddarbu obligātos eksemplārus. Savukārt tā paša gada 1. jūlijā bibliotēkā darbu sāk pirmā lasītava ar 40 lasītāju vietām. 1920. gada decembrī valdība izdod rīkojumu, kas Valsts bibliotēkai ļauj ievest grāmatas un kolekcijas no ārvalstīm, nemaksājot par to muitas nodevu. 1920. gadā bibliotēkas krājumā ir aptuveni 250 000 vienību.

1924. gadā Latvija pievienojas Briseles konvencijai, kas paredz par valsts līdzekļiem izdotu iespieddarbu un oficiālu dokumentu, zinātnisku darbu un literāru izdevumu starptautisku apmaiņu. Savukārt 1927. gadā klajā nāk Latvijā izdoto grāmatu rādītājs - bibliogrāfijas mēnešraksts „Valsts bibliotēkas biļetens", kurš liek pamatus nacionālajai bibliogrāfijai.

Rosīgi sākot darbu, bibliotēka jau pavisam drīz atduras pret problēmu, ka tās darbību kavē piemērotu telpu trūkums. Tāpēc jau 1928. gadā tiek izteikta doma par jaunas bibliotēkas ēkas būvniecību. Taču tā arī paliek tikai doma, kam neseko reāla rīcība.

1940. gadā pēc PSRS okupācijas bibliotēku reorganizē un pārdēvē par Latvijas PSR Valsts bibliotēku, tās krājumus papildinot ar lielu padomju grāmatu sūtījumu no PSRS Valsts literatūras fonda. Bibliotēkas rīcībā nodod ēku Jēkaba ielā 6/8 un Anglikāņu ielā 5.

Vācu okupācijas laikā bibliotēku iekļauj Zemes bibliotēkas (Landesbibliothek) sastāvā, bet, Latvijas teritorijā atkārtoti nodibinoties padomju varai, bibliotēku atkal pārdēvē par Latvijas PSRS Valsts bibliotēku un tā sāk saņemt LPSR un PSRS iespieddarbu bezmaksas obligātos eksemplārus.

1945. gadā bibliotēkas rīcībā nodod ēku Torņu ielā 3/5, kā arī tiek īrētas ēkas L. Jaunielā 22, L. Jaunielā 24, Arsenāla ielā 5 un M.Pils ielā 3. Šajās ēkās izvieto nesašķiroto iespieddarbu fondu, kas pamatā veidojies no Otrā pasaules kara gados palikušajiem „bezsaimnieku" grāmatu krājumiem.

1946. gadā izveido Speciāli glabājamās literatūras nodaļu jeb specfondu, kurā glabāt „pretpadomju" jeb aizliegtos izdevumus. Specfondu vispārīgai lietošanai atver tikai atmodas pašā sākumā - 1988. gadā, bet šo nodaļu likvidē 1990. gadā.

1951. gadā Jēkaba ielā 6/8 atver Reto grāmatu un rokrakstu lasītavu un Periodikas lasītavu. Savukārt 1956. gadā bibliotēkas galveno ēku no Pils (toreiz - Pionieru) laukuma 2 pārceļ uz jaunām telpām K. Barona ielā 14, kur LNB atrodas vēl joprojām.

1966. gadā papildinās bibliotēkas nosaukums, jo tai piešķir kādreizējā LPSR valdības vadītāja un rakstnieka Viļa Lāča vārdu. Savukārt 1970. gadā bibliotēkas grāmatu krātuvi iekārto Ikšķiles baznīcā, un tikai 1998. gadā baznīcas ēku atkal atdod draudzei. Toties 1972. gadā bibliotēkai atsavina nelielo trimdas latviešu literatūras krājumu, liedzot iespēju glabāt šādu literatūru. Trimdas literatūras saņemšanas atjaunošanu līdz ar politiskajām pārmaiņām valstī atsāk 1988. gadā.

1981. gadā vietu trūkuma dēļ galvenajā krātuvē sāk grāmatu „saiņošanu", un šādi slēgtā krājuma daļa uz daudziem gadiem kļūst nepieejama lasītājiem. Savukārt pēc diviem gadiem bibliotēkai atsavina telpas L. Jaunielā 26 un grāmatas pārvieto uz bijušās fabrikas „Kaija" telpām Stučkas (tagadējā Tērbatas) ielā 75.

1.1. Ideja par jauno ēku

1989. gadā, 60 gadus pēc bibliotēkas izteiktās jaunas ēkas nepieciešamības, ASV dzīvojošais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts sāk izstrādāt bibliotēkas jaunās ēkas arhitektonisko koncepciju. Top doma par latviešu folklorā simbolisko Gaismas pili, kurai augšāmceļoties tauta atgūst arī savu brīvību.

Šajā pašā gadā pēc darbinieku aptaujas bibliotēka atsakās no Viļa Lāča vārda un atjauno tās agrāko nosaukumu - Latvijas Valsts bibliotēka.

Taču jau 1991. gadā nu jau atjaunotā Latvijas valdība bibliotēku pārdēvē par Latvijas Nacionālo bibliotēku un pieņem lēmumu par LNB būvniecību. Šajā gadā arī sāk elektroniskā grāmatu kopkataloga projekta izveidi.

1992. gadā LNB galvenās grāmatu krātuves fondā glabājas aptuveni 1,6 miljoni vienību, taču 236 000 no tām lasītājiem nav pieejamas telpu trūkuma dēļ.

1995. gadā lasītājiem atver Baltijas Centrālo bibliotēku, kas ir nozīmīgs iespieddarbu un attēlu krājums, kuru 1994. gadā bibliotēkai dāvinājis krājuma veidotājs Oto Bongs (1918-2006). Šis krājums ir apjomīgākais kādas kolekcijas dāvinājums Latvijas bibliotēku vēsturē.

1998. gadā Gaismas pils celtniecības veicināšanai nodibina LNB Atbalsta fondu (tagad - biedrība). Tajā pašā gadā arī atver LNB retāk izmantojamo grāmatu krātuvi Silakrogā.

Joprojām notiek neatlaidīga cīņa par jaunās LNB ēkas būvniecību. Latvija atbalstu meklē arī starptautiskajās organizācijās, un tā 1999. gadā UNESCO Ģenerālā asambleja Parīzē akceptē Latvijas iesniegto Rezolūciju par atbalstu LNB celtniecībai, bet pēc gada LNB jaunās ēkas celtniecības atbalstam izveido UNESCO Starptautisko ekspertu padomi.

Jaunās tehnoloģijas pamazām ienāk bibliotēkā. 1991. gadā LNB sāk digitālo projektu „Mantojums 1: Latvijas periodisko izdevumu (1822-1940) saglabāšana". Bet pēc gada sāk darboties LNB elektroniskais katalogs.

Sākas arī zināma sakustēšanās Gaismas pils būvniecības gaitā - 2002. gadā Saeima pieņem likumu par LNB būvniecību. Savukārt 2004. gadā valsts sāk īpašuma atpirkšanu, lai no iepriekšējās apbūves atbrīvotu LNB jaunās ēkas būvlaukumu.

2008. gadā sāk Gaismas pils būvniecību.

2. LNB krājums

LNB grāmatu krātuvēs patlaban ir mazliet vairāk nekā 4 miljoni vienību. Aptuveni 2 miljoni no tām ir grāmatas, miljons - periodika un tad vēl arī citi iespieddarbi - plakāti, mākslas izdevumi, rokraksti, kartes, notis, arī nepublicētie izdevumi, piemēram, disertācijas un, protams, elektroniskie izdevumi un audiovizuālie materiāli. LNB krājuma kodols ir nacionālais krājums - Latvijas un ārzemju izdevumi par Latviju un latviešiem un latviešu autoru darbi, kuru krāšana, saglabāšana un pieejamība ir LNB pamatuzdevums un krājuma veidošanas prioritāte. Nacionālās literatūras krājuma pilnīgumu nodrošina 1920. gadā iedibinātais Latvijas obligātais eksemplārs.

LNB ir izveidojusi vienu no diviem lielākajiem nacionālajiem krājumiem un ir nozīmīgākā universālā zinātniskā bibliotēka valstī. Ņemot vērā citu valsts lielo zinātnisko bibliotēku krājumu specializāciju, LNB tematiskais profils ir humanitārās un sociālās zinātnes. LNB krājuma daudzveidību un bagātību demonstrē speciālie krājumi: Letonika, Baltijas Centrālā bibliotēka, retās grāmatas un rokraksti, bērnu literatūra, periodika, notis un mūzikas literatūra, skaņu ieraksti, kartogrāfisie izdevumi, sīkiespieddarbi un attēlizdevumi.

Letonikas krājumā ir aptuveni 67 000 grāmatu par Latviju un latviešiem. Tās ir grāmatas, kas izdotas jebkurā pasaules valstī un jebkurā valodā visās zinātņu nozarēs.

Krājuma izveidē piedalījies izcilais grāmatniecības pētnieks Aleksejs Apīnis (1926-2004), izstrādājot krājuma komplektēšanas pamatprincipus. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Letonikas krājumu ievērojami papildināja specfonda literatūra un trimdas latviešu dāvinātās grāmatas. Unikāla Letonikas daļa ir vācbaltiešu vēstures grāmatas, kas izdotas 18.-19. gadsimtā, kā arī izdevumi par feodālisma posmu Latvijas vēsturē. Letonikas krājumā ikviens interesents var atrast vērtīgu informāciju par ģenealoģiskajiem pētījumiem, iepazīstoties ar grezno, 1908. gadā izdoto Baltijas muižnieku dzimtu ģerboņu grāmatu "Baltisches Wappenbuch", kā arī ar populāro "Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften".

Unikāla ir senāko un vērtīgāko iespieddarbu kolekcija, kas no pārējā LNB krājuma tika nodalīta 1951. gadā. Patlaban Reto grāmatu un rokrakstu krātuvē ir vairāk nekā 52 000 dažāda veida iespieddarbu un rokrakstu vienību. Te atrodami senākie iespiedumi latviešu valodā - gan 1586./87. gada baznīcas rokasgrāmata, gan Anša Leitāna tulkotie stāsti, 19. gadsimta kalendāri un praktiskas dzīves padomu grāmatas. Nozīmīgas ir arī līdz 1830. gadam iespiestās grāmatas svešvalodās - seniespiedumi poļu, vācu un latīņu valodā.

Īpašu izdevumu grupu šajā krājumā veido iespieddarbi par Latviju. Viens no tiem - 1550. gadā Bāzelē izdotajā S. Minstera „Kosmogrāfijā" atrodamais senākais līdz šim zināmais teksts latviešu valodā - J. Hāzentētera tēvreize. Tāpat seniespiedumu kolekcijā ietilpst inkunābulas - izdevumi, kas nerūpnieciski un amatnieciski izveidoti grāmatiespiešanas „šūpuļlaikā", pirms 1500. gadā ar Gūtenberga leģendāro izgudrojumu - iespiedmašīnu - sākās jauns posms grāmatniecības vēsturē. LNB krājumā atrodama, iespējams, 1466. gadā iespiestā Heinriha Herpfa grāmata „Spiegel der Volkommenheit" ("Pilnības spogulis").

Savukārt periodisko izdevumu nodaļā glabājas viens no nozīmīgākajiem un plašākajiem periodikas krājumiem Latvijā - laikrakstu un žurnālu drukātās un digitālās versijas no 18. gadsimta līdz pat mūsdienām. Krājuma nozīmīgā daļa ir periodiskie izdevumi latviešu valodā, taču tur glabājas arī Latvijā citās valodās iespiestie laikraksti un žurnāli. Krātuvē atrodami arī latviešu vēsturē un nacionālās pašapziņas veidošanās posmā nozīmīgi izdevumi, piemēram, „Latviešu Avīzes", „Mājas Viesis", „Pēterburgas Avīzes".

Toties audiovizuālo izdevumu krājumā glabājas vairāk nekā 68 000 vienību: skaņu ieraksti, multimediālie materiāli, ierakstu enciklopēdijas, vārdnīcas, leksikoni, nozares žurnāli un citi materiāli.

3. LNB vadītāji

 

3.1. Jānis Misiņš

Par LNB (tolaik - Latvijas Valsts bibliotēkas) pirmo direktoru kļūst leģendārais latviešu iespieddarbu vācējs un bibliogrāfs (viņš arī farmaceits, mākslinieks, muzikologs, folklorists un novadpētnieks) Jānis Misiņš, kurš gan, iespējams, vairāk pazīstams kā latviešu literatūras krātuves - Misiņa bibliotēkas - dibinātājs.

Pretstatā ierastajam stereotipam par bibliofiliem kā noslēgtiem ļaudīm Misiņš bijis sabiedriskas dabas - draudzējies ar daudziem tolaik ievērojamiem kultūras darbiniekiem, plaši svinējis savas dzīves jubilejas, taču spējis būt arī skarbs un tiešs, īpaši - cīnoties par savu taisnību. LNB vadījis aptuveni gadu, Misiņš no bibliotēkas aizgāja, valstij neatstājot savu personisko krājumu.

3.2. Arturs Ģērmanis

Arturs Ģērmanis ir pirmais padomju laika bibliotēkas direktors. Viņš studējis Latvijas Universitātē, bet bibliotekāra pieredzi bija guvis Krievijā, Saratovā. Tomēr jau 1945. gadā Ģērmanis no darba tika atlaists. Vēlāk atmiņās viņš valsts pārvalžu iestādes darbības stilu raksturojis šādi: „Pirmā pēckara gada otrā pusē, neatceros vairs, kādā veidā, saņēmu uzaicinājumu, lai es iesniedzu atlūgumu. Es atteicos to darīt. Tad tika izdota pavēle, ka tieku atlaists no darba kā uzdevumu neveikušais. Aizgāju pie Kultūrizglītības komitejas priekšnieka Āboliņa, prasīju, kas ir īstais iemesls manai atlaišanai, jo līdz šim neesmu nekad saņēmis piezīmes par nepareizu vai sliktu darbu, par nepadarītu darbu." Aleksandrs Āboliņš bija taisnojies, ka viena persona A.Ģērmani denuncējusi kā buržuāzisko nacionālistu.

1945.-1946.gadā no Latvijas Valsts bibliotēkas atlaida 14 darbiniekus. Domājams, šī lēmuma galvenais mērķis bija atlaist no darba speciālistus, kas absolvējuši Latvijas Republikas vidējās vai augstākās mācību iestādes un sākuši profesionālo karjeru Latvijas bibliotēkās.

Detalizētāka infomācija par LNB 1944.-1953. gadā šeit. 

3.3. Žanis Unāms

Grāmatnieks, žurnālists un kādreizējais Rīgas pilsētas 10. bibliotēkas pārzinis Žanis Unāms Latvijas Valsts bibliotēku vadīja vācu okupācijas laikā. Viņš par bibliotēkas direktoru tika apstiprināts jau nepilnas divas nedēļas pēc vācu okupācijas sākuma - 1941. gada 12. jūlijā. Bibliotēkai pievienoja Rīgas pilsētas un Jāņa Misiņa bibliotēku un pēc Vācijas administratīvā parauga 1941. gada 1. augustā to pārdēvēja par Zemes bibliotēku (Landesbibliothek).

Vēlāk grāmatā „Karogs vējā" Ž. Unāms atceras, kā bibliotēkas pārdēvēšana norisinājusies bez tās vadības ziņas: „Kādu dienu pie manis ienāca bibliotēkas sekretārs P. Priedītis un jautāja, vai es jau esot redzējis jauno bibliotēkas izkārtni. [..] Kas? Kā? [..] Iestādei pielikta jauna izkārtne ar jaunu nosaukumu, bet ne iestādes vadītājs, ne iestādes kanceleja par to nekā nezināja. Tūdaļ gāju laukā lūkoties. Pāri misiņa izkārtnei mazliet lielākā formātā ar naglām pie durvīm bija pienaglots kartons, uz kura glīti ar tušu bija uzzīmēts virsraksts: LANDESBIBLIOTHEK."

Bibliotēkas galvenā ēka tolaik atradās Pils laukumā 2. Kara gados bibliotēkas darbinieku skaits samazinājās četras reizes - ja 1941. gadā bibliotēkā strādāja 139 cilvēki, tad 1944. gada nogalē - vairs tikai 34.

3.4. Aina Deglava

Spilgta personība padomju laiku bibliotēkā ir tās ilggadīgā vadītāja Aina Deglava. Viņas vīrs Arnolds Deglavs bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, un Aina Deglava, kas bija mācījusies bibliotekāru kursos un 1940. gadā kļuvusi par Rīgas 5. bibliotēkas vadītāju, pēckara gados ķērās pie LPSR kultūras dzīves sakārtošanas, protams, atbilstoši valdošajai ideoloģijai.

Viņa vadīja gan LPSR Arodbiedrību Padomes centrālo bibliotēku, gan bija LPSR Kultūras ministrijas bibliotēku un muzeju pārvaldes priekšnieka vietniece, līdz 1954. gadā sāka strādāt LPSR Valsts bibliotēkā. Līdz ar Deglavas ierašanos bibliotēka piedzīvo īstu renesansi - viņas vadībā tolaik V. Lāča LPSR Valsts bibliotēka izaug par bagātāko grāmatu krātuvi republikā un kļūst par visu LPSR bibliotēku metodisko, bibliogrāfisko un zinātniski pētniecisko centru.

3.5. Andris Vilks

Tagadējais LNB direktors Andris Vilks ir viens no mūsdienu ievērojamākajiem bibliotēku un informācijas zinātnes speciālistiem Latvijā. Viņš būtiski veicinājis bibliotēku nozares, kā arī informācijas un zināšanu sabiedrības attīstību nacionālajā un Baltijas valstu līmenī, guvis plašu atzinību starptautisko nozares profesionāļu vidū.

Vilks bibliotēkā strādā kopš 1978.gada un jau kopš 1989. gada līdz pat šim brīdim nenogurstoši strādā, lai Latvijā beidzot uzbūvētu LNB jauno ēku - Gaismas pili - un līdztekus ēkas celtniecībai attīstītu arī Gaismas tīklu - vienoto valsts, pašvaldību un citu publisko bibliotēku informācijas sistēmu, kā arī nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica"izveidi.

Vilks ir piedalījies un aktīvi piedalās dažādu valsts un starptautiskā mēroga organizāciju darbā. viņš ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs; Latvijas Bibliotekāru biedrības biedrs; biedrības „Laiks kultūrai" biedrs, Latvijas Bibliotēku padomes loceklis, Baltijas jūras reģiona bibliotēku asociācijas „Bibliotheca Baltica" ievēlētais loceklis, Eiropas Nacionālo bibliotēku direktoru konferences (CENL) loceklis, UNESCO programmas „Pasaules atmiņa padomes un Starptautiskās konsultatīvās komitejas (IAC) loceklis, UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" Latvijas Nacionālās komitejas padomes priekšsēdētājs.

4. Jaunākās tehnoloģijas bibliotēkā

Mūsdienās bibliotēka vairs nav tikai fiziska grāmatu krātuve. Tā ir informācijas sistēma, kas nodrošina vieglu un veiklu piekļuvi LNB un citās bibliotēkās glabātajām vērtībām. Lai to īstenotu, aptuveni 2000 valsts, pašvaldību un citas publiskās bibliotēkas ir saslēgtas vienotā gaismas tīklā.

4.1. Gaismas tīkls

Šā projekta īstenošana sākās 2007. gadā, kad Latvija no Bila un Melindas Geitsu fonda saņēma 16,2 miljonu ASV dolāru grantu. Sākās bibliotēku attīstības projekts „Trešais tēva dēls", kura rezultātā 874 Latvijas publiskās bibliotēkas tika saslēgtas vienotā informācijas tīklā.

Tas nozīmē, ka ir radīta vienota bibliotēku informācijas sistēma, kas nodrošina, lai ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvesvietas tuvumā būtu mūsdienīga bibliotēka ar datoriem un ātru bezvadu internetu aprīkotām darba vietām, kā arī lai būtu piekļuve bibliotēku elektroniskajam katalogam un citai digitalizētai informācijai, lai iespējami īsā laikā varētu saņemt nepieciešamās grāmatas no citām bibliotēkām, kā arī lai varētu izmantot profesionāla bibliotekāra palīdzību informācijas meklēšanā.

4.2. Digitalizācija

Digitalizācijas process noris arī pašā LNB, jo, pamazām digitalizējot krājumus, LNB nodrošina tās kultūrvēsturisko vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un plašu pieejamību. Kopš 2000.gada LNB sadarbībā ar citām institūcijām veido digitālo bibliotēku. Tajā atrodamas laikrakstu, attēlu, seno karšu, grāmatu, nošu un skaņu ierakstu kolekcijas.

Kopš 2006.gada LNB veido Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku (LNDB) „Letonica", tā radot vienotus digitalizēto materiālu apstrādes, glabāšanas un pieejamības principus. Līdz ar citu Eiropas valstu digitālajām bibliotēkām LNDB ir Eiropas Digitālās bibliotēkas sastāvdaļa. „Letonica" pilotprojekts bija izcilā latviešu komponista Jāzepa Vītola mūža devuma - skaņdarbu, rakstu, fotogrāfiju, vēstuļu, skaņu ierakstu un citu materiālu - digitalizācija.

Lasītāji īpaši iecienījuši kolekciju „Zudusī Latvija", kur, izmantojot LNB krājumu un iesaistoties Latvijas novadpētniecības muzejiem un privātpersonām, apkopotas Latvijas zudušās vērtības - dabas objekti, ēkas, parki, dižkoki u.c. Digitalizēts arī LNB periodikas krājums un daļa no grāmatām.

Kopumā LNB digitalizētajā krājumā patlaban ietilpst:

Vairāk nekā 7000 grāmatu jeb 1,5 miljoni lappušu;

Vairāk nekā 1000 pilni laikrakstu komplekti jeb 3 miljoni lappušu;

Vairāk nekā 24 000 attēlu (projekta „Zudusī Latvija");

Aptuveni 200 ģeoferencētās kartes;

Aptuveni 750 audioplates;

Aptuveni 3000 arhivētas interneta vietnes.

5. Gaismas pils

LNB jaunās ēkas būvniecība attaisno tās arhitekta Gunāra Birkerta ēkai doto teiksmaino nosaukumu, jo bija jāgaida 20 gadi, lai Rīgā, Daugavas kreisajā krastā beidzot paceltos Gaismas pils. Tomēr jaunā bibliotēka nebūs tikai arhaiska grāmatu novietne. Tā būs centrs bibliotēku informācijas sistēmai jeb gaismas tīklam, kurā saslēgtas Latvijas bibliotēkas, lai lasītājiem nodrošinātu vieglu un veiklu piekļuvi LNB un citās bibliotēkās glabātajām vērtībām.

LNB tā īsti savas ēkas līdz šim nav bijis. Bibliotēkas vadība jau pirmskara brīvvalsts laikā bija publiski norādījusi, ka krājuma glabāšanai un bibliotēkas veiksmīgai darbībai ir nepieciešama jauna ēka, taču tolaik doma par jaunās ēkas būvniecību palikusi tikai vēlamības izteiksmē. Jau daudz konkrētāk un izmisīgāk runas par jauna nama nepieciešamību publiskajā telpā sāka raisīties līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas centieniem, līdz 1989. gadā ASV dzīvojošais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts sāk darbu pie jaunās LNB ēkas projekta izstrādes.

Tomēr, kaut projekts pabeigts un 1991. gada martā spēkā stājies vēl Latvijas Ministru padomes pieņemtais lēmums par LNB būvniecību projekta dārdzības dēļ politiķi ilgi vilcinās reāli sākt bibliotēkas būvniecību. Laika gaitā LNB projekts ir pārstrādāts un tā izmaksas samazinātas. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, Gaismas pils izmaksās 114,6 miljonus latu (135,2 miljonus latu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

1998.gadā aktivizējas pilsoniskā iniciatīva un nodibinās LNB Atbalsta fonds, kura uzdevums - veicināt Gaismas pils celtniecību. Atbalsts tiek meklēts arī starptautiskajās organizācijās, un 1999. gadā UNESCO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju, aicinot dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt visu iespējamo atbalstu LNB projekta īstenošanai. Līdzīgu atbalstu ir saņēmusi tikai Aleksandrijas bibliotēka. Līdz beidzot 2003. gadā Saeima pieņem LNB projekta īstenošanas likumu.

Taču tikai 2008. gada vasarā sākas LNB jaunās ēkas būvniecība. To veic „Nacionālo būvkompāniju apvienība", kurā ietilpst trīs Latvijas būvkompānijas: SIA „Re&Re", AS „RBSSKALS" un SIA „Skonto būve". Iecerēts, ka būvdarbi bibliotēkā tiks pabeigti 2013. gada pavasarī, bet Gaismas pils ēku apmeklētājiem varētu atvērt 2014. gada sākumā.

To, ka jauna bibliotēka ir ļoti vajadzīga, pierādīja kāds LNB krājumam traģisks negadījums 2012. gada vasarā, kad LNB galvenajā grāmatu krātuvē Rīgā, Krišjāņa Barona ielā mitruma dēļ ielūza grīda un, iekrītot ar ūdeni pilnajā pagrabā, zaudēti tika 1200 grāmatu vienīgie eksemplāri, bet aptuveni 78 000 grāmatu atradās draudīgā situācijā. LNB darbiniekiem glābt krājumu palīgā devās brīvprātīgie, palīdzot drošākā vietā nogādāt vairākus tūkstošus grāmatu.

Jaunajā 13 stāvu ēkā, kuras augstums ir 68 metri un kopējā platība - 40 455 kvadrātmetri, būs modernas grāmatu krātuves, 1000 lasītāju vietu un būs iespējams apkalpot 3000 lasītāju dienā.

Tā kā ēka ir veidota piramīdas formā un katrs nākamais stāvs platības ziņā ir mazāks par iepriekšējo, LNB nodaļu izvietojums pa stāviem plānots tā, lai visvairāk apmeklētākās nodaļas atrastos zemākos stāvos. Sākot no 3. stāva, aptuveni 350 000 krājuma vienību būs brīvi pieejami bibliotēkas lasītavās. Pārējais krājums glabāsies bibliotēkas slēgtajās krātuvēs un lasītājiem tiks piegādāts pēc pieprasījuma. Kopumā Gaismas pilī varēs izvietot aptuveni 6 miljonus vienību. Patlaban krājumā ir aptuveni 4 miljoni vienību.

Reti pieprasītās grāmatas glabāsies LNB repozitārijā Silakrogā. Gatavojoties pārcelties uz jauno ēku, LNB jau sākusi īsteno vienu no grāmatu pārvešanas posmiem, līdz 2012. gada beigām Silakrogā nogādājot ap 200 000 grāmatu.

Aprēķināts, ka pārcelšanās uz jauno LNB ēku varētu ilgi aptuveni septiņus mēnešus.

Avoti

LNB deviņdesmitgades katalogs

LNB mājas lapa: lnb.lv

Gaismas pils mājas lapa: gaismaspils.lv

LNB atbalsta biedrības mājas lapa: gaisma.lv

Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, aģentūras LETA un fotoaģentūras F64 arhīva

Zolitūdes traģēdija

$
0
0

2013. gada 21. novembra vakarā Latvija piedzīvoja valsts jaunāko laiku vēsturē lielāko traģēdiju, kad, sabrūkot Zolitūdes lielveikala "Maxima" griestiem, zem gruvešiem dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vēl vairāki desmiti guva ievainojumus. Ikdienišķā iepirkšanās tovakar neatgriezeniski izmainīja dzīvi desmitiem ģimeņu, laupot bērniem vecākus un liekot pāragri apbedīt savus mīļos.

Saturs:

1. Ēkas projektēšana un būvniecība

2. 2013.gada 21.novembra traģēdija

2.1. Bojāgājušie

3. Kriminālprocess un izmeklēšana

3.1. Kriminālprocess par pārkāpumiem būvniecībā

3.2. Kriminālprocess par cilvēku neevakuēšanu

3.3. Būvnieku un arhitektu sertifikāti

3.4. Pirmie aizdomās turamie

3.5. Viltotie dokumenti un viens sodītais

4. Valda Dombrovska demisija, "Maxima Latvia" reakcija

5. "Maxima" boikots

6. Sabiedriskās izmeklēšanas komisijas

7. Likumu sakārtošana

8. Kompensācijas cietušajiem

8.1. Tiesāšanās par kompensācijām

9. Traģēdijas vieta

1. Ēkas projektēšana un būvniecība 

Ēkas ieceres realizēšana sākās 2009.gadā, kad būvkonstruktora Ivara Sergeta vadībā "HND Grupa" izstrādāja būvkonstrukciju projektu. Tā gada decembrī arhitektu firmas "Kubs" arhitekts Andris Kalinka iesniedza visu ēkas tehnisko projektu būvvaldē, kura ieceri 2010.gada 16.aprīlī akceptēja. Sākotnēji šis projekts paredzēja, ka kopnes, kuras vēlāk salūza, izraisot traģēdiju, būs vienlaidu. 2010.gada 28.jūnijā būvkonstruktors izstrādāja rasējumu, kas paredzēja kopņu dalījumu divās daļās. Tam atkārtota ekspertīze vai saskaņošana būvvaldē nebija nepieciešama, taču lēmums kopnes sadalīt bija liktenīgs. 

2010.gada 6.augustā noslēgts līgums ar projekta attīstītāju "Homburg Zolitūde" un būvniekiem "Re&Re", kam pievienots tehniskais projekts ar sadalītajām kopnēm.

2011.gada 4.janvārī būvnieks "Re&Re" noslēdza apakšuzņēmuma līgumu ar firmu "Vikom Industry" par tērauda konstrukciju izgatavošanu, piegādi un montāžu. Būvnieka un apakšuzņēmuma līgums paredzēja, ka montāšas darbiem tik noslīgts cits apakšuzņēmums - SIA "Monce". 

2011.gada 28.februārī svarīgo konstrukciju pieņemšanas aktu parakstīja četri cilvēki - "Re&Re" darbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, projektētājs Ivars Sergets, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš un darbu veicēja no "Vikom" Andrejs Kuļešovs. Tiesa, vēlāk atklājās, ka Kuļešova parakstu "Monce" īpašnieks Viktors Ivanovs ir viltojis, lai taupības nolūkā nebūtu jālīgst būvinženieris. Tieši šīs konstrukcijas 2013.gada 21.novembrī sagāzās. 

Veikala celtniecība pabeigta 2011.gadā, taču vēl turpinājās jumta labiekārtošana, kas paredzēja uz tā izbūvēt bērnu rotaļu laukumu un atpūtas zonu. Ēkai blakus uzcelta arī dzīvojamā māja. 

Priedaines ielā 20 esošais tirdzniecības centrs "Maxima" tika atzīts par vienu no trim labākajiem arhitektu veikumiem 2011.gadā. 

2. 2013.gada 21.novembra traģēdija 

Traģēdijas hronoloģija liecina, ka 21.novembra vakarā pulksten 17.46 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma informāciju, ka Rīgā, Priedaines ielā 20, veikalā "Maxima" ir iegruvis jumts. Pirmā glābēju vienība notikuma vietā ieradās 14 minūtes pēc izsaukuma un devās ēkas drupās. Pēc notikušā glābēji atminas, ka notikuma vietā ieradušies kailām rokām, tikai drupās saprotot, ka bez smagās tehnikas un cita aprīkojuma dzelzsbetona bluķus pacelt nav iespējams.

Cilvēki, kuri pēc pirmā iegruvuma bija paspējuši izskriet no veikala, glābējiem un policijai stāstīja, ka vēl pirms tā veikalā vairākas minūtes skanējusi trauksmes sirēna. Pulksten 19.04 notika atkārtots nogruvums, kas apraka arī vairākus glābējus, izdzēšot triju VUGD darbinieku - Viļņa Šteinīša, Edgara Reinfelda un Sergeja Ižika - dzīvības.

Traģēdijas vietā pulcējās cilvēku simti, kuru tuvinieki apmeklēja šo veikalu, mēģinot sazvanīt, iespējams, zem drupām guļošos. Lai glābēji varētu sadzirdēt cilvēkus, kuri varētu būt zem gruvešiem, traģēdijas naktī pulksten 4.40 tika izslēgta visa tehnika. Otra klusuma pauze notika nākamās dienas, 22.novembra, rītā pulksten septiņos. Traģēdijas vietā valdīja klusums, no sabrukušā veikala skanēja tikai telefona zvani.

Piektdienas, 22.novembra, rīts nesa drūmu statistiku - pirmajā glābšanas darbu naktī no drupām izcelti kopumā 16 bojā gājušie , 40 cilvēki izglābti, bet 28 nogādāti slimnīcās. 

Sestdienas, 23.novembra, rīts sākās ar ziņām par 52 bojā gājušajiem un 29 cietušajiem. Taču šīs dienas beigās kļuva skaidrs, ka "Maxima" drupās dzīvību zaudējuši 54 cilvēki. 

Pirmdien, 25.novembrī, pulksten 15.40 glābšanas darbi un meklēšana sabrukušā "Maxima" veikala teritorijā pabeigta. Glābēji teritoriju pameta. Ap drupām gūlās tikai sveces, ziedi un mirušo fotogrāfijas. Nožogoto teritoriju apsargāja policija, nepieļaujot cilvēku ieiešanu bīstamajā zonā. 

Valdība ārkārtas sēdē nolēma trīs dienas - 23., 24. un 25. novembri - noteikt par sēru dienām. Sēras tika izsludinātas arī Lietuvā, jo uzņemums "Maxima" pieder lietuviešiem. 

2.1. Bojāgājušie

Aleksandrova Tamāra (dzimusi 1983.gadā)

Apsīte Leonija (dzimusi 1958.gadā)

Arabela Sandra (dzimusi 1967.gadā)

Atarinova Žanna (dzimusi 1968.gadā)

Aksjutins Jurijs (dzimis 1946.gadā), Krievijas pilsonis

Beļakova Valentīna (dzim. 1946.g.)

Bļinovs Iļja (dzim. 1987.g.)

Bondarenko Anna (dzim. 1976.g.)

Bonus Edvīns (dzim. 1961.g.)

Burdukeviča Jūlija (dzim. 1975.g.)

Burvis Andrejs (dzim. 1970.g.)

Ciba Ludmila (dzim.1960.g.)

Čerņenoks Ēriks (dzim.1958.g.)

Fadejeva Gaļina (dzim.1957.g.)

Grigorjan Naira (dzim.1974.g.), Armēnijas pilsone

Gruzde Elga (dzim.1988.g.)

Guseva Tamāra (dzim.1933.g.)

Gutāne Larisa (dzim. 1956.g.)

Gutāns Juris (dzim. 1953.g.)

Hitruka Marina (dzim. 1964.g.)

Igumnova Nataļja (dzim. 1962.g.)

Indriksons Dāvids (dzim. 1979.g.)

Ivčenko Tatjana (dzim. 1951.g.)

Ižiks Sergejs (dzim. 1969.g.)

Jesipenko Jeļena (dzim. 1960.g.)

Jesipenko Mihails (dzim. 1959.g.)

Kirillova Svetlana (dzim. 1964.g.)

Koževņikova Ļubova (dzim. 1954.g.)

Ļeha Svetlana (dzim. 1951.g.)

Malaja Ņina (dzim. 1954.g.)

Meļihova Vera (dzim. 1951.g.)

Mičuna Svetlana (dzim. 1958.g.)

Mizula Valērijs (dzim. 1959.g.)

Ničiporenko Pavlo (dzim. 1957.g.)

Novikovs Nikolajs (dzim. 1952.g.)

Pavelko Santa (dzim. 1971.g.)

Petrovska Jeļena (dzim.1968.g.)

Petruņins Aldis (dzim.1977.g.)

Piņķe Violeta (dzim.1977.g.)

Poluhina Olga (dzim.1962.g.)

Reinfelds Edgars (dzim.1988.g.)

Skadmane Daina (dzim.1990.g.)

Skadmanis Jānis(dzim.1955.g.)

Skrinda Ina (dzim.1976.g.)

Smirnova Viktorija (dzim.1984.g.)

Šteinītis Vilnis (dzim.1977.g.)

Teusa Vera (dzim.1958.g.)

Teuss Mihails (dzim.1960.g.)

Tihonova Raisa (dzim.1951.g.)

Tračuma Nadežda (dzim.1956.g.)

Troicka Valentīna (dzim.1951.g.)

Vovka Viktorija (dzim.1979.g.)

Zarečanska Žanete (dzim.1973.g.)

Zhilinskauska Rita (dzim.1974.g.), Krievijas pilsone

3. Kriminālprocess un izmeklēšana

Traģēdijas dienā, 21.novembrī, policija paziņoja, ka par notikušo sākts kriminālprocess par iespējamu būvniecības noteikumu pārkāpumu, kā rezultātā iestājušās smagas sekas. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis 25.novembrī paziņoja, ka Valsts policija intensīvi strādā, izmeklējot traģēdijas cēloņus, pirmajās dienās ir nopratināti pāri par simts cilvēkiem. Policija vēstīja par kratīšanām būvnieku, projektētāju un arhitektu birojos.

3.1. Kriminālprocess par pārkāpumiem būvniecībā

Lai noskaidrotu, kāpēc notika traģēdija "Maxima" lielveikalā, ierosināja divus kriminālprocesus. Pamata kriminālprocesā, kurā ir jāatbild uz jautājumiem - kāpēc notika "Maximas" traģēdija, kurš pieļāva liktenīgo kļūdu, policija un prokuratūra jau kopš 2014.gada nogales runā par izmeklēšanas tuvošanos finišam. Pērn pavasarī traģēdijas vietā tika rīkoti divi eksperimenti - pirmajā pārbaudīja jumta konstrukciju spēju izturēt svaru, otrā speciālisti būves konstrukcijas dedzināja, lai izpētītu, kā uguns varēja ietekmēt jumta stiprību, jo aptuveni divus gadus pirms traģēdijas uz lielveikala jumta celtniecības beigu posmā bija izcēlies ugunsgrēks. Policija ekspertīžu, kurus sniedza Rīgas Tehniskās universitātes speciālisti, rezultātus saņēma pirms Ziemassvētkiem 2014.gadā.

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers 2014.gada oktobra sākumā pavēstīja, ka izmeklētājiem ēkas sabrukšanas cēloņi ir zināmi, bet vēl jānoformē ekspertu atzinumi, kas "līdzinās sarežģītiem zinātniskiem pētījumiem". Versijas liecina, ka traģēdijas iemesls varētu būt neapdomīgi sadalītās kopnes, to stiprināšanai nepiemērotu skrūvju izvēle, kuras nespēja turēt jumta svaru. Kopņu montētāji stāstīja, ka izmantotas 20 milimetru skrūves, kuru stiprības klase ir 8.8, taču savienojumiem, kuriem jātur tonnu slodze, parasti lieto citas, stiprākas kases skrūves 24, 30 milimetru diametrā.

Kad 2014.gada novembrī ekspertu secinātais kļūs zināms, sekos oficiālas apsūdzības, pieļāva policija. 

3.2. Kriminālprocess par cilvēku neevakuēšanu

Otrs kriminālprocess sākts pēc Valsts darba inspekcijas secinājumiem, kura traģēdiju analizēja kā nelaimes gadījumu darbavietā, kas beidzās ar četru darbinieku nāvi. Inspekcija uzsver - par to atbildība jāuzņemas uzņēmumam "Maxima". Lai gan inspekcija nesaskatīja tiešu "Maximas" vainu jumta sagrūšanā, tomēr pēc trauksmes signālu atskanēšanas veikala darbs netika pārtraukts, bet tieši veikala administrācija atbild par darba aizsardzības instrukcijām, darbinieku apmācību un sagatavošanu. „Šī rīcība, kas sekoja vai nesekoja pēc drošības signālu skanēšanas, ir viens no cēloņiem, kāpēc darbinieki neevakuējās," 2014.gada vasarā medijus ar secinājumiem iepazīstināja inspekcijas priekšnieks Renārs Lūsis. Inspekcija secināja, ka veikala darbinieki nav zinājuši, kā rīkoties trauksmes gadījumā un nav izvērtēti arī riski veikala darbam ēkā, kurā uz jumta turpinās būvniecība.

Uzņēmums nepiekrīt inspekcijai un apstrīdēja tās lēmumu tiesā, tiesa pagaidām savu lēmumu nav pieņēmusi.

3.3. Būvnieku un arhitektu sertifikāti

Latvijas Būvinženieru savienība uz laiku apturēja sertifikātus Zolitūdes "Maxima" konstrukciju projektētājiem - Ivaram Sergetam un Jānim Malcānam, būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam un trim ēku būvdarbu vadītājiem - Staņislavam Kumpiņam, Jevgeņijam Ņesterovičam un Andrejam Kuļešovam. Vēlāk Ekonomikas ministrija šādu lēmumu atzina par prettiesisku, sakot, ka sertifikātus drīkst tikai anulēt, nevis apturēt. Būvinženieru savienība pārkāpumus saskatīja tikai Sergeta un Gulbja darbībās, pirmais esot sarēķinājis nepareizas slodzes, otrais - veicis apšaubāmu ekspertīzi, kas dokumentēta tikai uz vienas A4 lapas, tāpēc abiem sertifikāti anulēti. Sergets licences anulēšanu apstrīdēja tiesā, taču tā sūdzību noraidīja un viņa sertifikāts ir anulēts joprojām.

Ēkas arhitekti - Zane un Andris Kalinkas savus arhitektu sertifikātus pēc traģēdijas apturēja paši.

3.4. Pirmie aizdomās turamie

Valsts policija 2015.gada 13.janvārī aizdomās turamā statusu piemēroja sagruvušās ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam un veikala projekta būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim. Aizdomās turamā statuss piemērots saskaņā ar Krimināllikuma 239.panta 2.daļu - par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā sabrukusi būve vai tās daļa. Par šādu noziegumu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs, naudas sods, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem. Abiem pēc policijas lūguma Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa kā drošības līdzekli noteica apcietinājumu.

Dienu vēlāk, 14.janvārī, aizdomās turamā statuss noteikts arī arhitektam Andrim Kalinkam, kurš ir sabrukušā lielveikala projekta autors. Viņam noteiktie drošības līdzekļi ir maigāki - policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts. Arhitektu birojam "Kubs", kura viens no īpašniekiem ir Kalinka, ar procesa virzītāju lēmumu ir uzlikts mantas arests. Arestēti arī Sergeta uzņnēmuma "HND grupa" konti.

Rīgas apgabaltiesa, pārskatot Sergetam un Gulbim piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu, 26.janvārī nolēma to mīkstināt, abus atbrīvojot. Valsts policija noteica abiem aizdomās turamajiem jaunu, mīkstāku drošības līdzekli - policijas uzraudzību. Piemērotais drošības līdzeklis nozīmē - personas bez procesa virzītāja atļaujas nedrīkst mainīt pastāvīgo vai pagaidu dzīvesvietu, tām ne biežāk kā trīs reizes nedēļā "jāatzīmējas" policijas iecirknī.

3.5. Viltotie dokumenti un viens sodītais

Viens sodītais šajā lietā jau ir. Izmeklētāji, pētot kratīšanās izņemtos būvniecības dokumentus, atklāja viltojumu. 2011.gada sākumā SIA "Monce" veica metāla siju montāžu topošajā lielveikalā, ko drīkst darīt tikai sertificēta vadītāja klātbūtnē. Taču uzņēmums nepiesaistīja šādu speciālistu, jo vēlējās ietaupīt - tā vietā īpašnieks Viktors Ivanovs viltoja sev zināma būvinženiera Andreja Kuļešova parakstu uz objekta dokumentācijas. Šādu krāpšanu neviens nepamanīja, jo būvdarbos iesaistīti ļoti daudzi apakšuzņēmēji - "Maximas" būvnieks "Re&Re" pasūtīja metāla konstrukciju likšanu apakšuzņēmumam "Vikom", savukārt tas nolīga firmu "Monce". Kuļešovs, kura sertifikātu pēc traģēdijas apturēja Latvijas Būvinženieru savienība, tikai tad uzzināja par šo faktu un paziņoja, ka objektā nekad nav strādājis un dokumentos viņa paraksts ir viltots. Vēlāk Būvinženieru savienība atjaunota viņa sertifikātu. Uzņēmuma īpašnieks Ivanovs viltošanā atzinies, 2013.gada ziemā pieņemts prokurora priekšraksts par sodu 1920 eiro apmērā, kurš jau nomaksāts.

4. Valda Dombrovska demisija, "Maxima Latvia" reakcija

Nepilnu nedēļu pēc Zolitūdes traģēdijas, 2013. gada 27. novembrī, no amata atkāpās visilgāk amatā bijušais Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība). Viņš savu demisiju pamatoja ar Zolitūdes nelaimi, tomēr sabiedrība pieļāva, ka traģēdija ir tikai aizsegs iespējai pirmsvēlēšanu laikā izveidot jaunu valdību, tajā iekļaujot ZZS.

Dienu vēlāk, 28. novembrī, no amata tiek atbrīvots "Maxima Latvija" valdes loceklis Gintars Jasinsks - "par nepieņemami paustu viedokli šajā Latvijas tautai sāpīgajā un sarežģītajā laikā". Preses konferencē, kas notika premjera demisijas dienā, Jasinsks uz jautājumu, vai viņš negrasās atstāt "Maxima Latvija" vadītāja amatu, atbildēja: "Kāpēc? Atkāpjas tie, kuri jūt reālu atbildību. Es varu cilvēkiem skatīties acīs." Šī atbilde šokēja sabiedrību, savukārt Ārlietu ministrija pieprasīja skaidrojumu no Lietuvas vēstnieka Latvijā Ričarda Deguta un šos izteikumus pārrunāja ar Lietuvas ārlietu ministru Linu Linkeviču.

5. Veikalu "Maxima" boikots

Daļa sabiedrības pēc traģēdijas aicināja turpmāk boikotēt "Maxima" veikalus, uzņēmuma apgrozījums īsi pēc traģēdijas saruka aptuveni par piektdaļu. 2014. gada vidū uzņēmums jau kāpināja apgrozījumu un septembrī tika pie augstas vietas Latvijas mīlētāko zīmolu topā. Pērn septembrī uzņēmuma DDB publicētajā Latvijas mīlētāko zīmolu topā lielveikalu tīkls kopš 2013. gada bija pakāpies pat par vienu pozīciju. Pētījuma veicēji secināja, ka „Maxima" boikotu turpina cilvēki, kas var to finansiāli atļauties, taču sabiedrības vairākuma rocība liek izvēlēties zemāko cenu. To liecina arī skaitļi - lai gan 2013.gada beigās boikots iecirta robu uzņēmuma finansēs, "Maxima Latvija" apgrozījums 2013.gadā kopumā pat audzis par 5%, sasniedzot 673,5 milojonus eiro. Peļņa gan mazliet sarukusi - līdz 17,7 miljoniem eiro, bet joprojām "Maxima" pelna krietni vairāk nekā tās konkurents "Rimi".

6. Sabiedriskās izmeklēšanas komisijas

Pēc traģēdijas valdība nolēma izveidot komisiju, kuras uzdevums būtu izvērtēt Zolitūdes traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbu un traģēdijas seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti, kā arī normatīvā regulējuma darbības efektivitāti būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā. Komisijā tika apstiprināti četri locekļi - bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš, bijusī tiesnese Ināra Šteinerte, uzņēmēja Baiba Rubesa un "Sabiedrības par atklātību - Delna" pārstāve Inese Voika. Taču komisija izjuka, vēl nesākusi darbu.

Sabiedrībā radās sašutums par finansējumu komisijas darbībai un tās locekļu algām, kas sasniedza tūkstoti latu mēnesī pēc nodokļu nomaksas katram, un komisijas darbībai nepieciešamajām lietām, tai skaitā papīra smalcinātāju par 900 latiem. Lai gan finansējums bija zināms, ne sabiedriskās komisijas darba plāna, ne konkrēti veicamo uzdevumu vēl nebija. Pēc šā skandāla pirmais par atkāpšanos no komisijas paziņoja tās vadītājs Kažociņš, kurš norādīja, ka ir zaudējis sabiedrības atbalstu un apdraudējis komisijas turpmāko darbu. Tādu pašu lēmumu pieņēma arī Rubesa un Voika.

Pēc komisijas izjukšanasvaldība paziņoja, ka jauna sabiedriskās izmeklēšanas komisija veidota netiks.

Savukārt 12.Saeima 2014.gada 11.novembrī nolēma veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai. Parakstus šīs komisijas izveidošanai vāca jaunais deputāts Arturs Kaimiņš (LRA) un deputāte, Zolitūdes cietušo biedrības aktīviste Regīna Ločmele-Luņova (S). Par komisijas vadītāju iecelts partijas "No sirds Latvijai" deputāts Ringolds Balodis. Kā pirmo darbu komisija izvirzījusi būvniecības likumu izvētīšanu.

7. Likumu sakārtošana 

Traģēdija Latvijā uzjundīja virkni jautājumu par nekārtībām būvniecības uzraudzībā. 2014. gada 1. oktobrī stājies spēkā jaunais Būvniecības likums un virkne tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi, īpašu uzsvaru liekot uz būvdarbu organizēšanas procesu un iesaistīto pušu atbildību. Piemēram, atjaunojot Būvniecības valsts kontroles biroja darbību, tiks nodrošināta neatkarīga uzraudzība sabiedriski nozīmīgu ēku celtniecībai. Likumā noteiktais pienākums būvinspektoriem regulāri apsekot ēkas, nepieļaus situācijas, kad inspektori pirmo reizi tās ierauga, tikai nododot ekspluatācijā. Ministrijas saskaņo likumu izmaiņas, kas uzdod darba devējiem vai ēku īpašniekiem obligātu pienākumu evakuēt cilvēkus, kad atskan trauksmes signāls, un šādu pienākumu evakuēties uzliek arī pašiem iedzīvotājiem.

Jau pabeigto darbu vidū ir palielināti sodi par būvniecības noteikumu pārkāpumiem, ja to rezultātā iet bojā cilvēki. Līdz šim par to maksimālais sods bija brīvības atņemšana līdz četriem gadiem, tagad - līdz astoņiem. Tiesa, šīs izmaiņas neskars par "Maxima" sabrukšanu pie atbildības saucamos.

8. Kompensācijas cietušajiem 

Zolitūdes traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki gada laikā no valsts un Rīgas pašvaldības saņēmuši atbalstu vairāk nekā 1 771 000 eiro. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) 51 traģēdijā bojāgājušā 101 tuviniekam izmaksājusi 725 730 eiro, seši no viņiem ir saņēmuši kompensācijas par diviem bojāgājušajiem. 42 Zolitūdes traģēdijā cietušajiem VSAA kompensācijās kopā ir izmaksājusi 298 830 eiro.

Trīs bojāgājušo ugunsdzēsēju tuvinieki saņēmuši vairāk nekā 70 000 eiro kompensācijas, kas izmaksātas no valsts budžeta programmas "Līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem". Papildus Rīgas dome visu bojāgājušo tuviniekiem kompensācijās kopumā izmaksājusi 747 007 eiro. Uz kompensācijām pieteicās 108 tuvinieki, savukārt trīs mirušo tuvinieki, kuriem ir tiesības pretendēt uz kompensāciju vai tās daļu, nav pieteikušies.

Cietušajiem dome kompensācijās kopā izmaksājisi 28 457 eiro. Trīs cietušajiem piešķirts invalīda statuss. 34 cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem Rīgas dome apmaksāja ārstēšanās izdevumus, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, medikamentus, psihologa pakalpojumus, pieciem bērniem apmaksāti reitterapijas pakalpojumi.

"Maxima Latvija" VSAA kontā Valsts kasē pārskaitīja 1 735 546 eiro, lai līdz 2031.gada augustam nodrošinātu ikmēneša pabalstu bērniem, kuri šajā traģēdijā zaudēja vecākus.

Savukārt "Ziedot.lv" cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem sniedzis atbalstu 1 177 223, 85 eiro apmērā.

8.1. Tiesāšanās par kompensācijām

Līdztekus kriminālprocesiem Zolitūdes traģēdija kļuvusi par iemeslu arī civilprasībām. Advokāts Aldis Gobzems dažādās tiesās iesniedzis 20 prasības, pārstāvot vairāk nekā 30 cietušos. Izskatīšana sākta tikai vienā civilprasībā Rīgas apgabaltiesā, kurā prasītāji ir trīs Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuvinieki, savukārt atbildētāji - ēkas saimnieki „Homburg Zolitūde" un „Tineo," lielveikals „Maxima Latvia," būvnieki „Re&Re", Rīgas dome, arhitekti „Kubs", kā arī projektētāji "HND grupa". Prasības summa ir 100 miljoni eiro.

Pārējo prasību izskatīšana nozīmēta pēc gada vai vēl nav nozīmēta vispār. Tajās kompensāciju prasījumi ir ap 70 miljoniem eiro katrā. Advokāts Gobzems lēš, ka beigās cietušajiem pēc taisnības būs jāvēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo Latvijā paredzams pārāk lēns un tāpēc netaisnīgs tiesāšanās process.

Jūrmalas pilsētas tiesa 2014.gada 2.decembrī izbeidza tiesvedību pret Rīgas mēru Nilu Ušakovu (SC) un SIA "Re&Re" valdes priekšsēdētāju Aināru Pauniņu, jo prasītājs - traģēdijā cietusī Skadmaņu ģimene - atteicās no prasības. Pret Ušakovu cietušie tiesā vērsās, jo uzskatīja, ka Rīgas mērs nepietiekami darījis pēc Zolitūdes traģēdijas, lai noskaidrotu vainīgos un sauktu atbildīgās personas pie atbildības. Savukārt prasība pret Pauniņu iesniegta par to, ka viņš ar savu faktisko rīcību kā "Re&Re" valdes priekšsēdētājs nodarījis papildu morālo kaitējumu cietušajiem, piemēram, atrodoties Maldīvu salās, nevis piedaloties piemiņas pasākumā.

9. Traģēdijas vieta

Sabrukušā veikala konstrukcijas jau ir nojauktas un palikušo ēkas daļu, tās pagrabstāvu, iekonservēs. Joprojām neatbildēts ir jautājums, ko darīt ar dzīvojamo māju, kas bija savienota ar sabrukušo veikalu. Vietējie iedzīvotāji un traģēdijā cietušo tuvinieki jau pauduši savu nostāju - nams ir jānojauc un šajā vietā jāierīko skvērs 54 bojā gājušo piemiņai.

Rīgas domes Vidi degradējošu būvju komisija pērn 14.novembra sēdē nolēma ierosināt Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam mainīt traģēdijas vietas zonējumu, nosakot to par "apstādījumu un dabas teritoriju". Iepriekš nolemts, ka daudzstāvu ēkai Priedaines ielā 20 veiks tikai īpašnieka "Homburg Zolitūde" pasūtīto ekspertīzi, kurai jāizlemj, vai māja ir ekspluatējama. Taču domes deputāti jau vērsušies pie nekustamā īpašuma saimniekiem ētisku un morālu apsvērumu dēļ nojaukt zemesgabalā esošo daudzstāvu būvi.

Avoti

Nozīmīgu konstrukciju pieņemšanas akts, Būvdarbu žurnāls

 

Ceturtdien notiks dzejas lasījumi, atbalstot Saūda Arābijā uz nāvi notiesāto dzejnieku Ašrafu Fajedu

$
0
0

Plkst.19 notiks grāmatnīcā "Niceplace Mansards". Piedalīsies Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš, Sergejs Timofejevs, Edvīns Raups, Pēteris Draguns, Semjons Haņins, Toms Treibergs, Arvis Viguls, Artūrs Punte un Edgars Sondors

Veturtdien, 14.janvārī Rīgā notiks dzejas lasījumi, tādā veidā paužot atbalstu dzejniekam Ašrafam Fajedam, kuram Saūda Arābijā piespriests nāvessods, raksta aģentūra LETA. 

Dzejas lasījumi plkst.19 notiks grāmatnīcā "Niceplace Mansards", un tajos piedalīsies dzejnieki Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš, Sergejs Timofejevs, Edvīns Raups, Pēteris Draguns, Semjons Haņins, Toms Treibergs, Arvis Viguls, Artūrs Punte un Edgars Sondors. Vakaru vadīs, kā arī lasījumos piedalīsies dzejnieki Jeļena Glazova un Dmitrijs Kuzmins. 

Pasākums Rīgā tiek rīkots, atbalstot Berlīnes starptautiskā literatūras festivāla iniciatīvu organizēt lasījumus 14.janvārī visā pasaulē, lai tādā veidā sniegtu atbalstu dzejniekam Fajedam, protestējot pret valsts iejaukšanos ideju un vērtību sfērā, pret mākslas autonomijas apdraudējumu. Šo iniciatīvu ir atbalstījuši vairāki autori visā pasaulē, kuru starpā ir Nobela prēmijas laureāti literatūrā Herta Millere, Elfrīde Jelineka, Orhans Pamuks un Vole Sojinka, kā arī starptautiskās rakstnieku savienības "PEN International" prezidente Dženifera Klementa. 

Rīgā lasījumi notiks latviešu, krievu un angļu valodā, kā arī skanēs Fajeda un citu dzejnieku no antidemokrātiskām valstīm darbu atdzejojumi. Pasākumu organizē biedrība "Literature Without Borders". 

Pagājušā gada 17.novembrī Saūda Arābijā 35 gadus vecajam dzejniekam un mākslas kuratoram Fajedam tika piespriests nāvessods par atkrišanu no islāma. Fajeds ir bēglis no Palestīnas, kas dzīvo Saūda Arābijā un ir kļuvis par vienu no šīs valsts vadošajiem mūsdienu mākslas atbalstītājiem Rietumu pasaulē. Fajeda dzejas krājums "Iekšējas instrukcijas", kas izdots 2008.gadā, kļuvis par Tuvo Austrumu intelektuāļa iekšējās dzīves izteiksmīgu liecību, kas ir saistīta ar Rietumu un arābu kultūras tradīcijām. Tomēr Arābijas tiesa to ir uztvērusi kā ateisma propagandu un necieņu pret musulmaņu ticību. 

Biedrība "Literature Without Borders" ir Dmitrija Kuzmina literārais projekts, kas ir dibināts Latvijā. Kuzmins ir krievu dzejnieks, kritiķis un "Vavilon.ru" dibinātājs, literārā žurnāla "Vozduh" un portāla "Textonly.ru" redaktors. Kā viesprofesors viņš strādājis Prinstona universitātē ASV. 

Vairāk informācijas mājas lapā

Arhitektūras muzejā būs apskatāma mākslinieces Edītes Paulas-Vīgneres darbu izstāde

$
0
0

Izstāde "Krāsu erotika" būs aplūkojama no 22.jncāra līdz 11.martam

Latvijas Arhitektūras muzejā no 22.janvāra būs skatāma mākslinieces Edītes Paulas-Vīgneres darbu izstāde "Krāsu erotika", raksta aģentūra LETA. 

Izstādē "Krāsu erotika" iekļautajos darbos izpaužas mākslinieces sakāpinātā interese par krāsu. Krāsām sajaucoties un saplūstot, veidojas reljefi, līnijas, faktūras, sabiezējumi. Šis process sagādā patiesu baudu, tā veidošana ir maģija, kuras rezultāts ir mākslas darbi un izstāde. Mākslas darbi, kas tapuši 2015.gadā, veidoti māksliniecei netipiskā tehnikā. Izstādē skatāmi portretu gleznojumi un apsveikuma kartītes. Mākslas darbu kopsaucējs ir krāsa. Četrdesmit izstādīto sieviešu portretu iedvesmas avots ir senās mežģīnes, portretos var saskatīt līdzību ar dzīvē redzētiem cilvēkiem. Abstrakti gleznotajās apsveikuma kartītēs var sajust mākslinieces sakāpināto mīlestību pret krāsu un faktūru. 

Izstāde "Krāsu erotika" Latvijas Arhitektūras muzejā būs skatāma līdz 11.martam. Informācija muzeja mājas lapā

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra "Ofisa" galerijā Ievas Balodes izstāde "Neredzamie attēli"

$
0
0

Analogu fotogrāfiju, astoņu milimetru filmu, vēsturisku tekstu un pētījumā lasīto tekstu instalācija

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra "Ofisa" galerijā no 21.janvāra būs skatāma Ievas Balodes analogo mediju izstāde "Neredzamie attēli", raksta aģentūra LETA. 

Māksliniece savā daiļradē ir pievērsusies analogā kino un attēla pētniecībai, ne tikai teorētiski iepazīstot šo žanru, bet arī praktiski pielietojot šo procesā un fizikalitātē balstīto mediju. Izstāde "Neredzamie attēli" ir analogu fotogrāfiju, divu astoņu milimetru kino filmu, divu vēsturisku tekstu un pētījumā lasīto tekstu instalācija telpā. Instalāciju veido autores fotografētas analogas un fotolaboratorijā kopētas melnbaltas fotogrāfijas, kā arī kara laika fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas foto arhīva un Latvijas Kara muzeja foto arhīva, kā arī telpā instalētās divas autores uzņemtas "super8" kino filmas. 

Izstādes laikā februārī "Ofisa" galerijā notiks arī saruna un filmas "Analogais attēls" skate ar Londonā dzīvojošo eksperimentālā kino ekspertu Karelu Dūingu un jaunās paaudzes lietuviešu analogā kino mākslinieku Vītautu Jozenu. 

Māksliniece Balode ir pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas maģistra studiju programmu, un no 2005.gada aktīvi piedalās grupu izstādēs, kā arī dažādos īsfilmu un video festivālos. Pirmā sadarbība ar Balodi Latvijas Laikmetīgās mākslas centram notika 2011.gada festivālā "Survival kit 3", kur māksliniece realizēja foto projektu "Bez tēva/Fatherless", kas pēc tam tika izstādīts arī divās personālizstādēs Latvijas Fotogrāfijas muzejā un Kandavas mākslas galerijā. Paralēli personīgajiem eksperimentiem ar melnbaltā attēla valdzinājumu autore arī veic izglītojošu darbu, rīkojot eksperimentālā kino vakarus ar īsfilmu skatēm kinoteātrī "Kino Bize". 

Balodes izstāde "Neredzamie attēli" Latvijas Laikmetīgās mākslas centra "Ofisa" galerijā būs skatāma līdz 19.februārim. Vairāk informācijas mākslas centra mājas lapā

Piektdien JRT pirmizrāde Māras Zālītes dramatiskajai poēmai "Pilna Māras istabiņa"

$
0
0

Režisore Inese Mičule. Lomās Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Ance Strazda, Andris Keišs, Vilis Daudziņš un citi

Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pēc 30 gadu pārtraukuma 22.janvārī uz skatuves atgriezīsies Māras Zālītes dramatiskā poēma "Pilna Māras istabiņa", raksta aģentūra LETA. Jauniestudējumu veidojusi režisore Inese Mičule, bet lomas atveidos Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Ance Strazda, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Andis Strods, Ivars Krasts, Edgars Samītis un Mārtiņš Velps. 

Šogad būs pagājuši 35 gadi kopš lugas sarakstīšanas un nedaudz mazāk kopš plašu rezonansi ieguvušā iestudējuma Jaunatnes teātrī. Ir citi laiki, cita paaudze, kurai gribas pārskatīt savu dzīvošanu, meklēt atbildes uz jautājumiem par to, kas dara mūs stiprus, kas vājus. Šo ceļu ejot, var pārdomāt dzīves ideālus, pārliecību un vērtību pamatus, lai turpinātu tiekties, lai neapstātos, neizzustu. 

Pēc režisora Viestura Kairiša 2000.gada iestudētās "Margarētas", "Pilna Māras istabiņa" ir otrs Zālītes darbs, kam ticis gods būt iestudētam JRT. "Gaidu ar satraukumu un interesi, ko iestudējuma talantīgie autori, citas paaudzes cilvēki, būs darbā saskatījuši, ko izvēlējušies par svarīgu, ko par marginālu, ko nolieguši, ko apliecinājuši, kam noticējuši, bet kam ne. Kā JRT lieliskie aktieri iejutīsies sev neierastā poētiskās drāmas stilistikā, vai pieņems to kā jaunu pieredzi," klāstīja lugas autore. 

Režisore Ineses Mičule skaidroja, ka izrādes lugas materiāls ir ļoti ietilpīgs - sākumā bija daudz jādomā par bērnu, kam nav mātes, kurš ilgojas pēc mīlestības un siltuma. Iespējams, šis bērns nemaz nezina, pēc kā tieši ilgojas, bet ir tukšuma sajūta un vientulība. Kad izkrīt laimīgā loze, bērns rīkojas tā, kā ir mācīts vai gluži pretēji - kā nav iemācīts. Izrādes tapšanas process liek sevi urdīt, sist ārā no komforta zonas, jo tad, kad parādās reāls labums, veiksmīgā loze, dzīve saliek visu savās vietās. 

Iestudējuma ''Pilna Māras istabiņa" māksliniece ir Katrīna Neiburga, bet mūziku sarakstījis komponists Rihards Zaļupe. Vairāk informācijas teātra mājas lapā

Kinoteātrī "Kino Bize" skatāma Berlīnes kinofestivāla laureāte filma "Mana tievā māsa"

$
0
0

Intriģējošs un sirsnīgs ieskats māsu attiecībās

Kinoteātrī "Kino Bize" (Elizabetes 37-2, Rīga) var noskatīties zviedru režisores Sannas Lenkenas drāmu "Mana tievā māsa" (Min lilla syster). Filma, kas tika izrādīta otrajā Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, stāsta par attiecībām starp divām māsām, kuru lomu atveidotāju atrašana esot bijusi ilgstoša un sarežģīta, bet ārkārtīgi veiksmīga, raksta kinoteātra pārstāvji.

Galvenās varones Stellas acīs vecākā pusaugu māsa Katja ir īsta zvaigzne - viņa ir ģimenes acuraugs un talantīga daiļslidotāja, kuras dienas paiet neatlaidīgos treniņos. Kad Katjas sportošana sāk atgādināt apsēstību, un viņas izturēšanās kļūst arvien saltāka, Stella ir pirmā, kas atklāj māsas noslēpumu un saprot tā iespējami postošās sekas. Viņai jāpieņem grūts lēmums: izstāstīt par to vecākiem un novērst briesmas, vai turēt Katjai piespiedu kārtā doto solījumu klusēt. 

Jaunās zviedru režisores, Stokholmas Dramatiskā institūta absolventes Sannas Lenkenas filma, balstīta režisores pašas piedzīvotajā, ir intriģējošs un sirsnīgs ieskats māsu attiecībās. Tas jūtīgi iemūžina bērna skatu uz vissarežģītākajām dzīves norisēm un paradoksālo spēju ar tām dažbrīd tikt galā labāk par pieaugušajiem. 

Režisore intervijā ar "Variety" žurnālistu Jonu Aspu (Jon Asp) atzina: "Es uzskatu, ka pašas pieredzētā elementi ir bijuši ļoti nozīmīgi filmai. Jutos droši, veidojot situācijas, kuras nebūtu iespējamas, ja es tās iepriekš nebūtu piedzīvojusi." 

Filma ir Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla konkursa "Generation Kplus" galvenās balvas "Kristāla Lācis" ieguvēja un viena no 2015. gada daudzsološākajam kino debijām. 

Filma tiek demonstrēta oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu valodā. 

Vairāk informācijas kinoteātra mājas lapā

 


Otrdien Lielajā ģildē uzstāsies pianiste Dina Joffe Rīga

$
0
0

Viņa ir prestižo Roberta Šūmaņa un Frederika Šopēna pianistu konkursu laureāte

Otrdien, 19.janvārī Rīgā pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma uzstāsies pianiste Dina Joffe, raksta aģentūra LETA. Joffes solo koncerts notiks plkst.19 Lielajā ģildē. 

Latvijā pēdējo reizi pianiste uzstājās 1988.gadā, tādēļ gaidāmais koncerts būs īpaša atkalredzēšanās dzimtajā pilsētā. Savukārt rīt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks Joffes meistarklase, kuras apmeklējums būs bez maksas. 

Joffe ir dzimusi Rīgā un muzikālās gaitas sākusi Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā pie pedagogiem Ņinas Binjatjanas un Fainas Bulavko. Pianiste ir absolvējusi Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatoriju pie profesores Veras Gornostajevas, kura ir viena no ievērojamākajām Heinriha Neihauza pianisma skolas turpinātājām. Viņa ir prestižo Roberta Šūmaņa un Frederika Šopēna pianistu konkursu laureāte. Pianiste ir uzstājusies ar dažādiem izciliem orķestriem, piemēram, Izraēlas Filharmonijas orķestri Zubina Metas vadībā, Maskavas Filharmonijas orķestri Valērija Gergijeva un Dmitrija Kitajenko vadībā, Tokijas Metropolitēna orķestri Džeimsa de Prista vadībā, "Kremerata Baltica" orķestri Gidona Krēmera vadībā. Paralēli solokoncertiem viņa aktīvi piedalās arī kamermūzikas festivālos, kur uzstājas kopā ar pasaulslaveniem mūziķiem.

Biļetes nopērkamas www.bilesuparadize.lv

Trešdien Kaņepes Kultūras centrā Paula jubilejai veltīts pasākums "Paula bīts"

$
0
0

Četru elektroniskās mūzikas producentu skatījums uz komponista daiļradi 

Trešdien, 20.janvārī Kaņepes Kultūras centrā notiks komponista Raimonda Paula 80 gadu jubilejai veltīts pasākums "Paula bīts", kurā četri populāri jaunās paaudzes Latvijas elektroniskās mūzikas producenti iepazīstinās ar savu skatījumu uz komponista muzikālā materiāla izmantošanu jaunu skaņdarbu radīšanā. 

Pasākumu rīkos Rakstniecības un mūzikas muzejs, atjaunojot tradīciju katra mēneša trešajā trešdienā rīkot dažādus tematiskus pasākumus par aktuālām tēmām Latvijas literatūrā un mūzikā, raksta aģentūra LETA. Sarīkojumam "Paula bīts" muzejs uzrunājis tādus Latvijas elektroniskās mūzikas producentus kā "Kodek", "TV Maskava", Toms Auniņš un "Mr. Myster", kuri pirms uzstāšanās nelielā sarunā dalīsies pārdomās par koncerta uzstādījumu. "Paula bīts" Kaņepes Kultūras centrā sāksies plkst.19.

Vairāk informācijas muzeja mājas lapā

Sestdien Kalnciema kvartālā notiks cepuru tirgus

$
0
0

Cepures, ausaines, kapučcepures, lakati un citas galvassegas

Sestdien, 23.janvārī, Kalnciema kvartālā norisināsies ikgadējais cepuru, ausaiņu, kapučcepuru, lakatu un citu silto galvassegu tirdziņš, raksta aģentūra LETA. 

Tirdziņa piedāvājumā būs daudzveidīgas galvassegas sievietēm, vīriešiem un bērniem, kas domātas gan skaistumam, gan pilda aukstuma aizsargfunkcijas. Cepures būs adītas, tamborētas, šūtas, ģērētas - visām gaumēm un visiem vecumiem. Piedāvājumā būs arī cimdi, vilnas zeķes un šalles. 

Tirdziņš darbosies no plkst.10 līdz 16, bet no plkst.12 norisināsies sapņu cepuru darināšanas darbnīca bērniem, par kuru būs parūpējies cepuru zīmols "Mice". Līdztekus plašajam galvassegu klāstam zemnieki un mājražotāji sagaidīs ar iecienīto produkciju - maizi, gaļu, zivīm, piena produktiem, dārzeņiem un imunitāti stiprinošām veltēm.

Vairāk informācijas Kalnciema kvartāla mājas lapā

Latvijas kinoteātros sāks demonstrēt Dāvja Sīmaņa filmu "Pelnu sanatorija"

$
0
0

Sestdien, 23. janvārī plkst. 21 kinoteātrī "Kino Bize" notiks režisora tikšanās ar skatītājiem

No piektdienas, 22.janvāra Latvijas kinoteātros būs skatāma Dāvja Sīmaņa debijas spēlfilma "Pelnu sanatorija", kurā galveno lomu atveido vācu aktieris Ulrihs Matess, raksta aģentūra LETA. Sestdien, 23. janvārī plkst. 21 kinoteātrī "Kino Bize" notiks režisora tikšanās ar skatītājiem.

Spēlfilmas "Pelnu sanatorija" scenārija autori ir Sīmanis un Tabita Rudzāte. Stāsts ir izdomāts, taču vienlaikus balstīts reālos vēsturiskos notikumos Pirmā pasaules kara beigās - laikā, kad kara šausmas sagrāva apgaismības laikmetā izlolotās ilūzijas par racionālu un modernu pasauli un saprātīgu cilvēku tajā. Filmas darbība norisinās 1917.gadā Kurzemē. Kara pēdējās dienās atvaļināts vācu kara ārsts Ulrihs tiek nosūtīts uz nomaļu sanatoriju, kur ārstējas kontuzēti un mentāli traumēti kareivji. Ulriham atklājas dīvaina, sapņaina pasaule, kurā valda miers un aizmirstība. Tas izrādās pārbaudījums viņa racionālajam prātam un viņa apņēmībai "ieviest kārtību". Savukārt negaidīta pieķeršanās kādam pamestam, mežonīgam zēnam ļauj Ulriham atgūt notrulināto cilvēcību. Taču karš vēl nav beidzies - agrāk vai vēlāk tas sasniegs arī šo patvēruma vietu. 

Filmā spēlē arī Pēteris Liepiņš, Leonīds Lencs, Agnese Cīrule, Dmitrijs Jaldovs un citi, bet kopā ar Sīmani filmas radošajā grupā darbojās operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Kristīne Jurjāne un komponists Andris Dzenītis. 

"Pelnu sanatorija" ir Latvijas un Lietuvas kopražojums. Filmas kopējais budžets ir 470 000 eiro.

Informācija par tikšanos ar kinorežisoru kinoteātra mājas lapā

Piektdien Valmieras teātrī Maksima Gorkija lugas "Zikovi" pirmizrāde

$
0
0

Galvenajās lomās Tālivaldis Lasmanis un Elīna Vāne

Piektdien, 22.janvārī Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Feliksa Deiča jauniestudējums - Maksima Gorkija luga "Zikovi", raksta aģentūra LETA. Izrādes radošajā komandā arī scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Ieva Veita, bet galvenajās lomās Tālivaldis Lasmanis un Elīna Vāne. Pēc 2013.gadā veiksmīgi iestudētās Gorkija "Dzimtas" (Vasa Žeļeznova) režisors Deičs atkal ir atgriezies pie krievu rakstnieka un dramaturga daiļrades, šoreiz ar Gorkija visretāk iestudēto un čehoviskāko darbu - "Zikovi". 

Valmieras teātrim šis būs otrais "Zikovu" iestudējums. Pirmo reizi to Valmieras teātrī iestudēja Oļģerts Kroders 1968.gadā. Pats režisors topošo jauniestudējumu nodēvējis: stāsts par nepieaugušiem bērniem divās daļās, tam pretstatot jautājumu, ko tas vispār nozīmē - būt pieaugušam savās, savu tuvāko un sabiedrības acīs? Luga sarakstīta 1912.gadā, un Zikovu dzimtas stāsts risinās laikā, kad visa krievu sabiedrība sirgst ar dziļu depresiju, kas nav mazāk aktuāli arī šodienas notikumu kontekstā. 

Pārējās lomās: Rūta Dišlere, Rihards Jakovels, Ivo Martinsons, Oskars Morozovs, Arnolds Osis, Inese Ramute, Imants Strads.

Vairāk informācijas teātra mājas lapā

Viewing all 10413 articles
Browse latest View live