Kopš mobilais tālrunis ik nedēļu ziņo, cik laika esmu tajā pavadījusi un ko darījusi, tas ir vienlaikus šausminoši un motivējoši. Šausminoši, jo klusā spiega sarēķinātais stundu skaits ir paliels, un nevilšus mēdzu aizdomāties, cik lappušu teksta šajā laikā varētu izrediģēt, cik tālu izlasīt grāmatu vai cik kilometru nostaigāt mežā. Bet arī motivējoši, jo ikreiz, ieejot tviterī vai instagramā, atceros — laiks rit! Ko šeit gribu uzzināt vai pavēstīt? Kādas emocijas gūt un vairot? Cik enerģijas tērēt? Laika zagļi dabū tik, cik paši tiem atvēlam.
Par enerģijas un laika zagļiem nopietni jādomā arī valsts politikā. Nupat svaigs un bīstams piemērs ir drukātās preses kraha draudi, ko radījusi valdības paviršība vai īslaicīgs prāta aptumsums.
Latvijas Pasts izsūtījis izdevējiem brīdinājumu par preses piegādes tarifu vairākkārtēju palielināšanu, ja valdība tuvāko nedēļu laikā nepieņems lēmumu par pasta zaudējumu kompensāciju, kā tas noticis līdz šim. Izdevēji šausmās plēš matus un rēķina, vai ar tik lieliem cenu pieaugumiem vispār būs jēga šoruden sākt abonēšanas kampaņu, un jautā — vai politiķi tiešām grasās nokaut nacionālo presi? Arī Valsts prezidents, protams, pieslēgsies diskusijai par informatīvās telpas un demokrātijas drošību. Un kāpēc visa šī brēka? Jo lēmums, kas ir apspriests vairākus mēnešus un par kuru ir vienprātība valdības koalīcijā, pirms atvaļinājuma vienkārši netiek pieņemts līdz galam, jo atbildīgie ministri nav klāt un kāds ierēdnis iesaka pagaidīt. Enerģija izšķiesta, emocijas uzkurinātas, laiks nozagts. Klau, varbūt nākamreiz iztiekam bez cepiena?
The post Laika zagļi appeared first on IR.lv.
