Arhitekti Uldis Lukševics un Ieva Lāce–Lukševica brīvdienu mājā Strantē sevi neapgrūtina ar lauku darbiem
Sestdienas rītā braucot gar Kurzemes jūrmalu, līdz ar sauli spēkā neizbēgami pieņemas brīvdienu sajūta. Zaļi salapojuši un jūras vēja appūsti, viens pēc otra garām paslīd piejūras ciemi — Jūrkalne, Labrags, Ulmale. Netiekot līdz atpūtnieku karstākajam vasaras galamērķim, Pāvilostai, apstājamies Strantē. Tur aiz krūmiem paslēpies Ulda Lukševica projektētais atpūtas māju ciemats Mākoņu brīvdienas. Vienu no desmit namiņiem arhitekts paturējis sev un tagad baltā krekliņā un paspūrušiem matiem māj no terases.
Kad koki ir kaili, no tās var redzēt šīs vietas lielāko vērtību — jūru. Turklāt ne līča brūni pelēko, bet koši zilzaļu kā vējzivs asakas. Kad ieejam iekšā, papīrā ietīts kūpinātais gardums jau stāv uz virtuves galda līdzās pļavas ziedu vāzei un kaudzītei žurnālu Rīgas Laiks, kuru noslēdz ietekmīgā arhitektūras kritiķa Ārona Betska grāmata. Uldis brīdina — asaku zivij ir daudz, un piedāvā vīnu. Tas nekas, ka ir vienpadsmit no rīta. Ir taču brīvdienas.
Klusais rietumkrasts
Ideja par Mākoņu brīvdienām radās uzņēmējam Andrim Vītoliņam, kurš turpat Sakas pagastā Uldim bija pasūtījis projektēt vasaras rezidenci, kas pazīstama ar Drupu mājas nosaukumu. Arhitekta un klienta sadarbība vainagojās ne tikai ar virkni prestižu vietējo un starptautisko arhitektūras balvu, bet arī ar draudzību, kas paralēli Drupu mājas būvniecībai 2005. gada beigās pamudināja attīstīt vēl kādu kopīgu projektu — atpūtas māju kompleksu.
«Izveidojām kopīgu uzņēmumu Aldas Valks — es zīmēju, Andris darbojās ar pārdošanu un pārējo. Bija doma — ka te būs māja Andrim, man, un bija ļoti svarīgi atrast vēl līdzīgi domājošus cilvēkus. Andris uzbūra pasaku, un visas mājas atrada īpašniekus. Pirms padsmit gadiem arī vizualizācijas bija tādas… ar smuku meiteni priekšplānā, un tā meitene nostrādāja! Tagad tas liktos muļķīgi, tāds pārspīlēts piegājiens,» pasmejas Uldis.
Vai vieta gleznainajā ainavā tik tuvu jūrai un Pāvilostai pati par sevi neuzprasījās uz pircējiem? Arhitekts saka — tolaik viss bijis zem jautājuma zīmes. Labiekārtotās teritorijas vietā pletās purvaina, slapja pļava, bet Latvijas rietumkrasta pievilcību bija atklājis tikai retais. «Labi atceros, ka pirms piecpadsmit gadiem bija sastopami cilvēki, kuri nezināja, kas ir Pāvilosta. Tagad tā vairs nav. Bet mēs veiksmīgi neesam Pāvilostā, un man tas ļoti patīk. Vakar bijām tur uz dzimšanas dienu, viss bija pilns. It kā forši, bet uz brīdi.
Savukārt te, kad aizejam līdz jūrai, gandrīz nekad nav cilvēku. Viestarts Gailītis parasti paiet garām ar suni. Mistika — esam šeit pietiekami reti un viņš arī, bet vienmēr satiekamies pludmalē,» brīnās Uldis.
Ik pa brīdim sarunā iesaistās Ulda sieva, arī arhitekte un kolēģe NRJA birojā, Ieva Lāce–Lukševica. Turpat līdzās savā nodabā vaļojas bērni Mare un Aksels, skan mūzika. Ieva stāsta, ka neatkarīgi no laikap-stākļiem brīvdienu mājas sezonu ģimene atklāj Lieldienās. Iepriekšējo reizi Strantē bijuši pirms mēneša, Jāņos, par ko liecina arī virtuvē sakarinātie vainagi. Šogad pirmo reizi kopš uzbūvēšanas mājām tiek mainītas terases, tāpēc kopā ar kaimiņiem sarīkots kārtīgs dēļu ugunskurs.
Smilgas un Vāgners
Vēl bez ugunskura vietas Mākoņu brīvdienās ir karpu dīķis, kopīgs tenisa korts un «teorētiski arī volejbola laukums, kuru, izrādās, neviens nekad īpaši nav izmantojis». Uldis projektā uzstājis arī uz asfaltētu ceļu. Tas ne tikai atvieglo piebraukšanu, bet noder skrituļošanai, ko arī pats šim nolūkam izmanto. Viss minētais iegūlis mežonīgā graudzāļu audzē: «Ainava speciāli veidota tāda, lai liktos, ka augusi savā nodabā. Arī stādītie krūmi nupat jau ir saauguši tā, ka izskatās, ka te pļava bijusi vienmēr, kaut gan sākotnējā tika pārrakta un no tās nekas daudz nav palicis,» stāsta Uldis.
No pļavas uz pāļiem paceļas desmit mājiņas, starp kurām nav žogu, tikai sadzīti stabiņi, kas simboliski atdala zemesgabalus. «Latvijā šis noteikti bija jocīgs projekts. Vietējās avīzēs mūs dažādi apsaukāja,» smaida Uldis un atzīst, ka ziemā, kad visi logu slēģi ir aizvērti, vasarnīcas nudien atgādina koka kastītes uz stabiem. Tomēr, kad Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursā Drupu māja tika godināta par 2005. gada labāko būvi, pie atzinības tika arī «koka kastītes». Savukārt RBS skals par šī kompleksa būvniecību nopelnīja Cemex celtniecības balvu.
Vienkāršās un funkcionālās Mākoņu brīvdienu mājas citu no citas atšķir divas nianses — novietojums pret ieeju teritorijā un plakāti, kas kā buras rotā ēku fasādes. Kādu laiku prātojot, kādus attēlus tiem izvēlēties, sarunā ar bijušo operas direktoru Andreju Žagaru vienojušies par Ilmāra Blumberga mākslas darbiem no Vāgnera operu tetraloģijas Nībelunga gredzens. Savam namam Uldis izvēlējies ekstravagantāko — ar skatu uz Venēcijas palaco, kas slavens kā Riharda Vāgnera miršanas vieta. Gan tāpēc, ka Venēcija saimniekiem ir svarīgs un tuvs galamērķis, gan tāpēc, ka diez vai kāds no kaimiņiem būtu pietiekami traks, lai gribētu, ka brīvdienās viņu sagaida plakātā vāciski paustais aicinājums uz nāvi. Uldis un Ieva par to gan tikai pasmejas.
Laiskošanās prieks
No neparastiem un drosmīgiem risinājumiem Uldis nekad nav vairījies, un, jādomā, tieši tas veidojis viņa karjeru, tagad ļaujot strādāt pie tik vērienīgiem un izaicinošiem sabiedriskiem projektiem kā Tabakas fabrikas radošais kvartāls un Rīgas cirks. Tomēr brīvdienu mājā darbam, tāpat kā mantu kalniem, nav vietas. «Interjeru veido pati māja, visu lielākoties nosaka logi un ārtelpa. Nekā tāda īpaša te nav,» pieticīgi saka Uldis, tomēr dažas lietas liek skatienam aizķerties. Uz betona grīdas, ko caur vertikālajiem, visapkārt telpai izvietotajiem logiem pa dienu uzsilda saule, guļ savulaik Brīvdabas muzejā iegādāts paklājs. Tam līdzās — košsarkans plašu atskaņotājs un cītīgi lietots, sārts franču dizainera Mišela Dikaruā zvilnis Togo, ko ērti izvilkt uz terases. Virs galda šūpojas ikoniskajā dāņu uzņēmumā Flensted Mobiles darināta kinētiskā skulptūra — regate. Te valda minimālisms, gaisma un bezrūpība.
«Šī nav lauku māja. Šeit vari atbraukt un nedomāt par to, ka kaut kas vēl jādara. Tāpēc te ir apsaimniekotājs, kurš tīra ceļu, sakopj. Tāpēc te nevienam nav dobes — visi ir pieņēmuši, ka nevar un nevajag neko stādīt vai pārkrāsot māju sarkanu,» skaidro Uldis, bet Ieva piebilst, ka lauku sajūtu un pļaušanu viņi varot izbaudīt savā pastāvīgajā dzīvesvietā Ozolniekos. Savukārt ikdienas darba un kultūras dzīve paiet Rīgā.
«Apvienojam abas frontes,» smaida Ieva. Brīvdienās ģimene neko daudz neplāno, pa ceļam uz Stranti iebrauc Kuldīgā, kur Ventas krastā ir vēl kāds apbalvots NRJA projekts — moderna lauku sēta 8 melnie —, un pēc kūkām. Esot šajā pusē, apciemo arī draugus Liepājā. Aizbrauc vai aiziet gar jūru uz kādu no Pāvilostas kafejnīcām un pēc zivīm.
Zināms ritms tomēr ir izveidojies: «Mierīgi pieceļamies, papļāpājam, ejam paspēlēt tenisu, tad uz jūru, vēlāk pusdienās, un visa diena aizpildās,» stāsta Ieva. Šodiena nav izņēmums. Pēc dažām minūtēm esam Strantes stāvkrasta pakājē. Uldis jau airējas jūras kajakā, Mare slavē silto ūdeni, Aksels min baltās, sakarsušās smiltis, bet Ieva rāda, kur vīd Pāvilostas mols, kur meža puduriņš ar gailenēm, kur zilie māli, ar ko ķēpāties. Ne man, ne fotogrāfei peldkostīma līdzi nav, tāpēc pludmalē no vasarniekiem — iedegušiem un laimīgiem — nākas atvadīties. Ir trīs stundas laika, lai samierinātos ar atgriešanos pilsētā.
Ar kuru risinājumu savā mājā lepojos?
Man patīk, ka regulārais logu izvietojums nodrošina 270 grādu panorāmas skatu — var sekot saules ceļam no austrumiem līdz saulrietam jūrā.
Kam noteikti jābūt vasaras mājā?
Vajadzētu būt sajūtai, ka māja ir pašpietiekama un tās dēļ nevajag visu laiku kaut ko darīt, turēt rūpi, taisīt jumtu un tamlīdzīgi. Ir cilvēki, kam šādas lietas patīk, bet, manuprāt, vasaras mājai jābūt tādai, kas dod iespēju baudīt un neko nedarīt.
Ko es nekad nedaru, pavadot laiku laukos, bet esmu spiests darīt ikdienas dzīvē pilsētā?
Mums šeit nav interneta pieslēguma — to, ko gribas, var apskatīties telefonā, bet darba e–pasta man tajā apzināti nav un meilus šeit neviens nečeko.
The post Piejūras klimats appeared first on IR.lv.