Pierakstiet emocijas, tās ļaus labāk saprast sevi
Tehnoloģijas emociju atpazīšanai no pētniecības projekta pārtapušas 20 miljardu dolāru industrijā — tā ziņo britu laikraksts The Guardian.Analizējot cilvēka sejas izteiksmes, ierīces spēj atpazīt dusmas, bailes, riebumu un skumjas. Pastāv uzskats, ka, pilnveidojot algoritmus, tās pazīs emocionālos stāvokļus labāk nekā cilvēki. Apziņa, ka emocijas varētu tikt pētītas bez mūsu piekrišanas, ir biedējoša. Tāpat kā pieņēmums, ka ierīces tās spētu atpazīt labāk nekā mēs. Taču pastāv arī pretējs uzskats — pamatzināšanas algoritma izveidē ir nepilnīgas vai kļūdainas, tādēļ, iespējams, šī būs vēl viena izgāšanās.
Iepriekšējā izgāšanās ASV nodokļu maksātājiem izmaksāja 900 000 000 dolāru. ASV Transporta drošības administrācija radīja īpašu pasažieru kontroles programmu. Saskaņā ar to drošības dienestu darbinieki tika apmācīti novērot pasažieru ķermeņa valodu un izvēlēties cilvēkus rūpīgai drošības pārbaudei. Kad programma izgāzās, kā iemesls tika minēts novecojušais pieņēmums, ka emocijas iespējams nolasīt cilvēka sejā.
60. gados emociju pētnieks Pols Ekmans izvirzīja hipotēzi, ka sešas emocijas — dusmas, riebums, bailes, laime, skumjas un pārsteigums — ir universālas un tiek vienādi atpazītas dažādās kultūrās. Viņš uzskatīja, ka ārēja kairinājuma gadījumā emocijas parādās cilvēka sejā un tās nav noslēpjamas. Vēlāk emocijas sagrupēja kopās, apvienojot dažādu nokrāsu emocionālos stāvokļus zem galvenās — universālās — emocijas, piemēram, skumju kategorijā iekļaujot sēras, bēdas, nomāktību, sevis žēlošanu, vientulību, melanholiju, izmisumu. Citi pētnieki oponē, kā šāds dalījums ignorē emociju savienojumus, kad vienlaikus izjūtam, piemēram, dusmas, vilšanos un izmisumu.
Jaunākā pieeja apšauba gan Ekmana uzskatu, ka emocijas ir universālas, gan to, ka tās ir reakcija uz ārēju kairinājumu. Grāmatā How Emotions Are Made. The Secret Life of the Brain neirozinātniece Līza Feldmane-Bereta secina, ka emocijas ir kultūras, audzināšanas un ķermeniskas reakcijas sajaukums. Viņas pieeja ir apvērsums līdzšinējā izpētē. Personīgajā emociju pieredzē viņa liek pamanīt sabiedrības klātesamību. No paaudzes paaudzēs esam kolektīvi vienojušies par to, kādas emocijas ir un ko tās nozīmē. Šī vienošanās ietekmē to, kā emocijas paužam un kā tās atpazīstam. Lai gan šī iemācītā daļa neizslēdz individuālo pieredzi, paši to neapzinoties, esam pakļauti spēcīgiem standartiem un stereotipiem. Feldmanes-Beretas secinājumi izsauca spēcīgas emocijas viņas kolēģu vidū. Pētnieci izsmēja, viņai veltīja niknus pārmetumus par uzbrukumiem zinātnei. Arī manī jaunie atklājumi raisa emocijas. Kā tas nākas, ka laikā, kad cilvēce pēta komosu un okeānu dzīles, mēs tik maz pazīstam sevi, ka savu pārdzīvojumu izpausmē esam ietekmējušies no kļūdainos pieņēmumos balstītiem lekāliem! Ja jau zinātniskā izpratne par emociju izpausmi izrādījusies kļūdaina, kā gan cilvēks, dzīvojot neapzinātu, steidzīgu dzīvi, spētu sevi pazīt?
Nacionālās emocijas
Varbūt tuvāk patiesībai varam nonākt, pētot cilvēcisko pieredzi? Savā subjektivitātē tā var būt patiesāka par akadēmiski pierādāmo un tik un tā kļūdaino objektivitāti. Grāmatā The Book of Human Emotions (Cilvēka emociju grāmata) Tifānija Vata-Smita aprakstījusi dažādām kultūrām specifiskas emocijas. Dažas no tām šķiet tik pazīstamas! Mēs taču zinām, kā jūtas cilvēks torschlusspanik stāvoklī, pat ja nesaprotam šī vārda jēgu! No vācu valodas nākušais apzīmējums raksturo ātri ritošās dzīves radīto panikas stāvokli, kurā baidāmies nokavēt ko svarīgu, pirms iespēju durvis aizveras. Somu kaukokaipuu apzīmē ilgas pēc vietas, kurā nekad neesi bijis (Japāna, es noteikti atbraukšu!). Un tā vieglprātība, kas pārņem ārzemēs, darot to, ko nekad nedarītu savā zemē… Mēs taču to pazīstam, lai gan mums svešs franču vārds depaysement.
Ko emociju sarakstam pievienotu latvieši? Kādus, līdz šim vārdā nenosauktus, jūtu saviļņojumus piedzīvojam mēs? Adatas rīklē jeb klusēšanu vārdos un lēmumos, kad nezinām, ko iesākt ar neērtiem notikumiem un attieksmi 16. martā vai 9. maijā? Pārsteigumu, apjēdzot, ka kailais tumsas vēstnesis novembris ir skaists kā mūžības miers? Vai trešās plaušas sajūtu, ko piedzīvojam gaismā, kad dienas kļūst tik bezgala garas? Un to atbrīvojošo klusinātās balss ārā izlaišanu Dziesmusvētku estrādē? Diez kā to varētu nosaukt?
Terminoloģijas komisija
Pasakas un psiholoģija māca vienu un to pašu: krīzes situācijā nosaucot dominējošo emociju vārdā, mazinām tās varu pār mūsu prātu. Emocijas ietekmē lēmumus un rīcību, un, apzinoties, ko jūtam, topam līdzsvarotāki. Lielākai pašnoteikšanās varai pār savu dzīvi jāmācās būt vērīgiem un jāpamana pārdzīvojumu atkārtošanās musturi. Tāpat kā parkā nesekojam tikai asfaltēto ceļu kartei, bet reizēm brienam pāri zālei, arī dzīvē pieredze aizmaldās emocionālos sānceļos. Tur izjustais nav izsakāms populārajā izpratnē par emocijām un ir pelnījis nosaukumu arī tad, ja neatbilst dusmām, riebumam, bailēm, laimei, skumjām un pārsteigumam. Dzīve nav tikai notikumi. Dzīve ir tas, ko saprotam, piedzīvojot notikumus. Paplašinot vārdu krājumu, kuros domājam par piedzīvoto, paplašināsim arī saprašanas lauku.
Mūsu dzīve kļuvusi pārāk sarežģīta šaurajam priekšstatam par to, ko cilvēks varētu just. Paliekot emocionālā neapzinātībā, līdzināmies Elločkai no 12 krēsliem, kura spēja dzīvi izteikt 30 vārdos. Mūsdienās cilvēks pusmūžā var pārdzimt, mainot vārdu, profesiju, ticību. Tad kāpēc domāšanā par šo pieredzi sevi ierobežojam? Ja ir valodnieki, kuri latvisko IT terminoloģiju, vajag arī subjektīvās emocionālās pieredzes terminoloģijas komisiju, pat ja tās vienīgie aktīvisti esam katrs pats.
Jāizdomā nosaukums tam prāta stāvoklim, kurā nonākam, atklājot, ka mobilais tālrunis palicis mājās. Jāatrod precīzs vārds vēlmei izskaistināt dzīves fasādi sociālajos medijos un arī tam sāpīgajam brīdim, kad atzīstam, ka aiz skaistajām bildēm un ilūzijām slēpjas atšķirīgs saturs. Vajadzētu radīt politkorektu apzīmējumu pieauguša cilvēka anestētiskajiem centieniem pārliecināt sevi, ka dzīves neizdošanās ir citu vaina. Jābūt līdzjūtīgiem, raksturojot hroniskās bailes, izvēloties nepareizo profesiju, dzīvesdraugu, darba devēju, vārdus, nekustamo īpašumu, banku utt.
Personīgo emociju vārdnīcas sastādīšana, rediģēšana un pārrakstīšana var kļūt par pašizpētes instrumentu. Ja darām to tikai sev, bez nepieciešamības piegludināt pārdzīvojumus, tā ir iespēja būt vaļsirdīgam par savu dzīvi. To sapratusi, jūtos kā zinātniece, saņemot jaunu mikroskopu. Lūk, ko atklāju, tajā ievietojot petri trauciņu ar savas dzīves paraugiem…
Mana emociju vārdnīca
Biedējošais prāta tukšums — atrašanās pienākuma izpildes termiņa varā. Piemēram, kad tuvojas datums raksta nodošanai, bet galvā nav pat idejas! Fizioloģiskā izpausme ir viegla spriedze žoklī, kad gribētos kaut ko teikt, bet nespēj. Smadzenes gan nomodā, gan miegā ir izmisīgos meklējumos rast kādu pārdomāšanas vērtu tematu.
«Atkal izglābos!» eiforija — pārņem, prāta tukšumā vai domu haosā beidzot sajūtot aprakstīšanas vērtas idejas dīgšanu. Atvieglojums. Aizrautība. Adrenalīns. Cerība, ka darbu var pagūt izdarīt, redaktori — nepievilt.
Vainas apziņa — vienmēr nomodā esošais policists. Nesaprotu, kāpēc slikta atmiņa, kas parasti dzīvi padara vienkāršāku, nenāk talkā, kad runa ir par vainas apziņu! Kāpēc no smagā vainas apziņas maisa aizmirstībā nenozaudējas vecākiem nepateiktais un bērniem pateiktais. Kāpēc gadu desmitiem jāstaipa līdzi bērnības cietsirdībā izdarītais un pusmūža gļēvumā neizdarītais?
«Ej bekot!» — stāvoklis, kuru pieklājīgā valodā var apzīmēt kā vēlmi ierādīt vietu raizes radošajam un radošajiem. Jauns pretendents uz universālās emocijas titulu (ja kāds vēl tic universālajam). Pateikt pasaulei, ko par to domā, ir gan atvieglojoši, gan terapeitiski, taču atvieglojums bieži ir īslaicīgs un pateiktais draud ar sāpīgām paģirām.
Apdraudējuma sajūta rodas saskarsmē ar ārstiem, Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem, biļešu kontrolieriem, policistiem. Tam seko apkaunojums, apzinoties, ka pat pieaugušā vecumā un pārliecībā par savas rīcības ētiskumu saskarsme ar dienestiem un speciālistiem rada satraukumu.
Dzīve ir gara — garlaicība kultūras pasākumā vai savā dzīvē. Vērtīga emocija, kas brīdina par pārmaiņu nepieciešamību.
Būšana izelpā — sajūta, kas pārņem piektdienas vakarā, pārnākot mājās un iegāžoties dīvānā.
Bezcerība, saprotot, ka esi atkarīgs no vairākuma izpratnes par labo un slikto, nespējot to mainīt un nevēloties pieņemt.
Bezmiegs, kas pārņem Parīzē, Ņujorkā, pavasarī un brīvdienās, zemapziņā novērtējot miegu kā mazāk svarīgu salīdzinājumā ar iespēju doties ielās un piedzīvot pilsētu, brīvdienas vai ziedu plaukšanu. Reizēm šo stāvokli pavada paātrināta sirdsdarbība.
Sajūtu brīvmirklis — kārotais prāta tukšums un emociju neesamība. Spēja īsu brīdi atrasties bezemociju stāvoklī. Vieglāk sasniedzams fizisku vingrinājumu laikā, koncentrējoties apzinātai elpošanai. Iespējams, līdzīgu stāvokli var sasniegt seksa, dziedāšanas un dejošanas brīžos.
The post Neatklātā planēta appeared first on IR.lv.