Ilonas Brūveres dokumentālā filma Konstrukcijas — Bērziņu nama portretfilma
Iepazīt dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa pasauli kā putnu vērotājam — nesteidzīgi, ieklausoties un pat reizēm izliekot kādu slazdu, lai piekļūtu tuvāk — šāda bijusi režisores Ilonas Brūveres pieeja. Šogad 17. maijā Uldim Bērziņam apritēja 75 gadi, bet 21. maijā pirmizrādi piedzīvoja filma par viņu — Konstrukcijas.
Filma veidota pirms gada, kad nupat bija iznācis Bērziņa dzejas krājums Idilles, par kuru dzejnieks saņēma Latvijas Literatūras gada balvu 2019, un viņš strādāja pie senkastīliešu vēsturiskā eposa Dziesma par manu Sidu tulkošanas.
Filmu nosacītos vēstījuma posmos sadala režisores un dzejnieka e-pasta sarakste. Rakstāmmašīnas klaboņas pavadītas, uz melna ekrāna izaug balta teksta rindas. Šķiet, ka sarakste ir autentiska, un pēc izvēlētajiem fragmentiem var noprast, ka galvenais varonis, ne mirkli nezaudējot pieklājību un sirsnību, filmēšanas procesam piegājis ar mazāku atdevi, nekā veidotājiem gribētos. Tāpēc priekšplānā izvirzās Bērziņu nams Maskavas forštatē, kura izcelsme ir tikpat teiksmaina kā tās iemītnieki, — tas būvēts 1937. gadā par naudu, ko ienesa kārtīs vinnēts kuģis.
Durvju šeit ir daudz
Vairākstāvu mūra ēkā mīt pats dzejnieks, viņa sieva Ļena (sinoloģe Jeļena Staburova), meita Una ar ģimeni, savs dzīvoklis ir arī Ulda dēlam Ansim Ataolam, kuru filmas laikā redzam gan tiesas zālē, gan saltā novembra rītā, kad viņu atbrīvo no ieslodzījuma. Iecerētā emocionālā satikšanās nenotiek, jo Ansi gaida televīzijas ziņu brigāde. Filmas gaita ne reizi vien aizlokās ne tā, kā iecerēts, radot mazliet samocīta inscenējuma iespaidu.
Uldis Bērziņš noteikti nav pateicīgākais varonis vaļsirdīgai un ekspresīvai portretfilmai, viņš mīt savā dzejas pasaulē, kā tāds alķīmiķis nododas tulkošanas procesam, ieklausoties citu valodu skanējumā, kā arī pats rūpīgā frāzējumā lasa gan savu dzeju, gan fragmentus no tulkojumiem. Viņa darba telpu — galda virsmu ar datoru un netrūkstošo sarkanvīnu — ieskauj grāmatu grēdas, tā šķiet kā ideāla, nošķirta svētnīca, kur nozīme ir tikai vārdiem. Kā sižeta virzītājs filmā pieaicināts Bērziņa domubiedrs dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas maldās pa Bērziņu namu kā labirintu, aizvien uzduroties nepareizajām durvīm, līdz atrod īstās. Durvju filmā ir daudz, pat pārlieku daudz, un sarunā ar Rokpelni Bērziņš stāsta, ka iecerējis apvienot telpas.
Kaķis un pele
Draudzības līnija filmā īsti tālāk neattīstās, un kā nākamā seko dzimtas detektīvlīnija — Bērziņa meita Una dodas uz Lielbritāniju, lai atrastu Jāņa Vītola (tā paša, kurš kāršu spēlē vinnēja kuģi) kapa vietu. Kapsētas pārzinis nevar palīdzēt, tomēr kaps tiek atrasts, un top foto.
Vēlāk gandrīz visi filmas varoņi satiekas Jaunā gada svinībās, kuras atbilstoši Bērziņa un viņa ģimenes valodu bagātībai tiek svinētas vairākkārt — pēc Latvijas, Krievijas, Turcijas, Azerbaidžānas, arābu valstu, Londonas un Ķīnas laika. Svi-nības ir tieši tādas kā daudzās mājās — sākumā neveiklas, tad raitākas, līdz visas gadumijas sagaidītas. Vai šī filma, drīzāk dokumentāliem līdzekļiem būvētā konstrukcija, kur Bērziņa savrupība un režisores Brūveres uzstājība met dažādas cilpas, ļauj iepazīt dzejnieku sadzīviski, bet neskartu atstāj dzejas telpu? Droši vien tieši reālistiskais filmveides uzstādījums ir tas, kurš pieved skatītāju pavisam, pavisam tuvu dzejnieka personībai, bet tomēr aiz stikla sienas. Pie filmas strādājuši pieci operatori, katrs ar mazliet citādu redzējumu, arī izmantotā tehnika, kā arī pēcapstrādes kvalitāte ir atšķirīga. Viduvēja attēla kvalitāte mijas ar augstvērtīgu (piemēram, intervijā ar Rokpelni), kā arī izcilu audiovizuālo materiālu fināla epizodē.
Tikai pāris filmas epizodes atgādina par Brūveres izteiksmīgo teatrālas spēles, videomākslas estētikas un fantasmagorisku inscenējumu caurvīto filmveides rokrakstu, kad kadrs tiek izmantots kā padevīgs materiāls vai rotaļas elements, kurš ļauj vēstīt netieši, bet iedarbīgi. Tāda ir epizode tukšā Bērziņa darbistabā, kur neliels, precīzi veidots attēla kropļojums rada nobīdītas realitātes vai izmainīta laika iespaidu, kā arī filmas izskaņa, kad dzejnieks redzams parkā vai drīzāk senos kapos. Tur slejas īpatnējas vecas ēkas vai kapličas ar tā sauktajiem rēgu logiem — neesošu logu ailēm un augstu, baltu skursteni.
Režisore pilnībā nav izmantojusi iespēju par dižu dzejas personību vēstīt ar tās līdzekļiem, veidojot kinematogrāfisku poēmu, kas, bez šaubām, būtu pa spēkam šai radošajai komandai. To aizstājis kaķa un peles princips, naratīva konstrukcija, kur režisora un portretējamā saspēle kļūst par būtiskāko filmas elementu.
ooo
Konstrukcijas. Kino Splendid Palace.
The post Dzejas un dzīves konstrukcijas appeared first on IR.lv.