Atbilde uz virsraksta jautājumu lai paliek uz valdības un mūsu sirdsapziņas, jo visam naudas tāpat nepietiks.
Kāds ir Latvijas mērķis ieejot otrajā simtgadē? Samazināt iedzīvotāju nevienlīdzību. Lai to sasniegtu, mums jebkurš projekts būtu jāvērtē caur šo prizmu – vai tas kaut nedaudz, bet tomēr samazinās nevienlīdzību. Vai kādam Latvijas iedzīvotājam vēl ir šaubas, par šo Latvijai izvirzīto mērķi? Nevajadzētu būt, jo esam visnevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā aiz Rumānijas. Visvairāk nabadzības riskam ir pakļauti vientuļie pensionāri vecumā virs 65 gadiem. 2017. gadā tādu bija 74%. Tālāk nabadzības riskam seko nepilnās ģimenes ar vienu pieaugušo un bērniem (32,6%), personas līdz 64 gadu vecumam, kuras dzīvo vienas (31%), un daudzbērnu ģimenes ar diviem pieaugušajiem un trim vai vairāk bērniem (20,5%). Gandrīz puse pensionāru (43,7%) ir pakļauti nabadzības riskam.
Tas kontrastē ar 2018. gadā pārdotajiem 58 bentlijiem, kuru cena sniedzās pat līdz 300 000 eiro. It kā jau nebūtu nekas, ja vien mēs šo eksluzīvi dārgo automašīnu pārdošanas ziņā neierindotos pasaules valstu pirmajās vietās uz iedzīvotāju skaitu. Ja mums ekonomiski kā valstij ietu tikpat labi kā Vācijā, kur pārdots 821 bentlijs, tad, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, mums vajadzētu pārdot desmit šādus auto. Bet mēs esam tikai pusceļā uz Vācijas IKP (44 469 USD) uz vienu iedzīvotāju.
Ko tas parāda? Loģiski domājot, ka kaut kas nav pareizi ar nodokļu iekasēšanu, jo Latvijā ir lēti būt bagātam, bet dārgi nabagam. Latvijas apstākļos, lai kaut ko mainītu, vienmēr dzirdam, ka mums nav naudas, bet paradoksāli mums ir pietiekami, lai vienam izredzētajam pensionāram maksātu mēnesī 19 tūkstošu eiro lielu pensiju un tajā pašā laikā teikt, ka nav naudas, lai minimālo pensiju paceltu līdz nieka 200 eiro mēnesī. Nākamie bagātie valsts pensionāri katrs saņem pāri par 6000 eiro mēnesī. Par šādām valsts pensijām vecā Eiropa, kur ir valsts pensiju griesti, (privātajos fondos var uzkrāt, cik grib) varētu tikai sapņot. No 463 270 vecuma pensijas saņēmējiem 7,2% tā nepārsniedz 150 eiro, tātad, tautas valodā runājot, 33 355 cilvēki reāli “mirst badā”, 32% (148 246 cilvēki), kuriem pensijas ir robežās no 150 līdz 250, knapi “velk savu dzīvību”, it sevišķi, ja tu esi vientuļais pensionārs, bet 43% (199 270 cilvēku) saņem no 250 līdz 350 eiro un pēc mājokļa nomaksas var kaut ko uzēst.
Kāpēc mūsu valstī joprojām neeksistē valsts pensiju griesti, nav īsti skaidrs. Jo, ja tu esi pārticis, pats uzkrāj sev pensiju privātos pensiju fondos, kā tas notiek citur pasaulē.
Valsts pensijas ir vairāk kā pabalsti, lai valstī vecie cilvēki nenonāktu uz ielas. Pie mums šī pabalstu sistēma nestrādā, jo ar pensiju zem 100 eiro izdzīvot nevar, toties par 19 000 eiro lielu pabalstu var dzīvot visai ekskluzīvi.
Protams, mēs katrs dzīvojam savos “burbuļos”un tā vien šķiet, ka nevienlīdzības Latvijā nemaz nav. Bet, aplūkojot statistiku, kļūst baisi. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši – katrs piektais Latvijas iedzīvotājs jeb 23,3% iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā.
Es varētu turpināt garlaikot ar statistiku, bet nevajag, jo mums katram ģimenē ir pa pensionāram, ir arī radi un draugi, kuriem neklājas viegli. Protams, ka varam dzīvot savā kūniņā un nedomāt par tiem, kuriem dzīvē “nav veicies”, bet kā raksta Vita Matīsa: “Sabiedrības, kurās pašlabums dominē pār kopējo labumu, ir lemtas bojāejai”.
Jaunā valdība cīnās ar iepriekšējās valdības izveidotajām sekām un astoņkājiem, kas visās nozarēs ir savērpušies caur un cauri. Par to viņiem paldies, bet joprojām mērķis samazināt nevienlīdzību ir miglā tīts.
Šoreiz gribēju parunāt par kultūru un paliatīvo aprūpi. Pajautāju saviem apkārtējiem, vai pēc viņu domām mums kā patērētājiem Latvijā ar kultūras dzīvi viss ir kārtībā? Un atbilde bija vienprātīga, ka sajūta ir tāda, ka dzīvojam kultūras megavalstī. Ja tik ir nauda, tad kultūras piedāvājums ir ļoti interesants un daudzveidīgs. Katrā ziņā neviens no maniem draugiem nesūdzējās.
“Un kā ir ar medicīnu un paliatīvo aprūpi?’’, bija otrs jautājums. Un te gandrīz katram bija savs traģisks stāsts. ’’Par to labāk nemaz nerunāt, jo problēmas ir visur, tās nevar atrisināt pat tad, ja tev ir nauda. Kamēr tevi tas personīgi neskar, tu par to centies nedomāt.”
Šie jautājumi man uzjundīja pārdomas pēc Evijas Unamas raksta un radio “Krustpunktā” sāktās kampaņas “Izmisuma zona. Paliatīvā aprūpe Latvijā”, un portālā satori.lv publicētā raksta “Arhitekti un kultūras darbinieki pauž atbalstu nacionālajai koncertzālei uz AB dambja”. Tie abi mani sasniedza aptuveni vienā laikā.
Izlasot rakstus, ir skaidrs, ka prioritātes mūsu valstī nav sakārtotas secībā. Pat, ja mērķis ir skaidrs – mazināt nevienlīdzību, tā tik un tā nav izvirzīta kā Latvijas prioritāte numur viens. Ja skatāmies no kopīgā mērķa sasniegšanas, vai šī koncertzāle kaut cik mazinās nevienlīdzību? Un vai cīņa par cilvēkcienīgu atrašanos aprūpes iestādē mazinās nevienlīdzību?
Uz šo nebūtu grūti atbildēt nevienam.
Neliekuļojot par kultūras vajadzību tautai, varu skaidri un gaiši nodefinēt, ka valstij priekšroka ir jādod medicīnas sakārtošanai, pieejamībai un paliatīvajai aprūpei, jo tas skar vai skars ikvienu no mums.
Savukārt, cik cilvēku gūs labumu no jaunās pāri par 100 miljonu vērtās koncertzāles? Mēs no ES valstīm medicīnas budžetam atvēlam 3,5% no IKP (vidēji ES 7 un 8%), un esam pēdējā vietā, savukārt kultūrai atvēlam salīdzinoši ar citām ES valstīm daudz, esam piektā vietā aiz Ungārijas, Igaunijas, Dānijas un Bulgārijas. IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2018. gadā bija 29 901 USD, mēs neesam bagāti, esam starp Seišelu salām un St. Kitts un Nievis, no ES valstīm zemāks IKP ir tikai Rumānijai un Bulgārijai, bet kultūras ziņā esam ļoti bagāti. Mums ir tik daudz pasākumu – gan privātie, gan pašvaldību, gan valsts, ja gribētu uz visiem iet, tad gadā noteikti nepietiktu dienu.
Otrs jautājums – vai kultūra ir pieejama šiem 446 tūkstošiem nabadzības riskam pakļautajiem Latvijas iedzīvotājiem? Un par koncertzālēm mums šajā brīdī tiešām nevajadzētu satraukties – tās tikko uzceltas ir gan Rēzeknē (25,7 milj.), gan Liepājā (33,5 milj.), gan Cēsīs (12,5 milj.), tūlīt atvērs Ventspils mūzikas skolu (31 milj., ērģeles 1,6 milj.), kas kalpos arī kā koncertzāle. (Igaunijā Arvo Perta koncertzāle, kas uzcelta mežos pusstundas attālumā no Tallinas ar 145 vietām, izmaksāja 8,3 milj.)
Šīs koncertzāles nav pārpildītas un uz tām nav rindu, toties paliatīvā aprūpē ir rindas, aprūpes iestādēs vietu nav, cilvēki mirst, tā arī savu rindu nesagaidot, vai arī, ja vieta pat ir sagaidīta, tā tiek iedota tikai uz 10 dienām. Ja tajās neizdodas nomirt, tad jāstāv par jaunu rindā un jāgaida sava kārta.
To ar skaidru prātu aptvert vienkārši nav iespējams. Latviešu valodā es īsti nevarēju atrast vārdu, kas raksturotu šo sistēmu, varbūt vienīgi “nehumāna sistēma”, kas vērsta pret cilvēku un kas ir prerunā Satversmes 111. pantam “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu”. Protams, diskutabls ir jautājums, kas ir “medicīniskās palīdzības minums.”
Savukārt kultūras ziņā mums viss ir pārpārēm – teātri, muzeji, pasākumi, parki, tagad arī būs 77 miljonus izmaksājusī Mežaparka estrāde, kura netiks izmantota katru dienu, bet gan pāris reižu gadā (toties paliatīvajā aprūpē telpas ir nepieciešamas katru dienu). Kad pagājušo vasaru biju uz koncertu, nopriecājos, cik skaisti viss sataisīts. Pēc tam uzzinot, ka tā ir bijusi tikai pirmā kārta un otrā kārta vēl tikai turpināsies ar nākamiem 41 miljoniem, biju šokā par naudas izšķērdību. Gribas kliegt, ka mums nevajag vēl 41 miljonu iegrūst celtnēs, bet gan cilvēku dzīvībās. Bet mums tiek “uzspiesta” jaunā estrāde, sak’, jums vajag gan to, un tieši tik dārgu.
Tāpat tagad rodas sajūta, ka tiek gatavota augsne, lai uzspiestu jauno koncertzāli uz AB dambja. (Salīdzinājumā – Igaunijas Dziesmu svētku estrādē ir 25 000 vietas koristiem, mums ap 9802 (pirms tam – 7510), skatītājiem Igaunijā 75 tūkstoši vietu, mums – 30 557 (pirms rekonstrukcijas bija 23 000 vietu, kādēļ iztērēti 77 miljoni, pārtaisot to pašu, kas mums jau ir, īsti skaidrs tā arī nav, biļetes tāpat uz noslēguma koncertu gribētāji nedabūs).
Mēs nevaram vienlaicīgi sapņot gan par dziesmu svētku estrādi, gan par jaunu koncertzāli Rīgā, ja cilvēki mirst tuvinieku rokās tāpēc, ka pansionātos un paliatīvās aprūpes iestādēs nav vietu. Mēs arī nedrīkstam būt naivi un “aiz kultūras vajadzībām” nepamanīt īstos labuma guvējus jebkurā no šiem valsts pasūtījumiem.
Par medicīnu runājot, jebkurš varam nonākt šajā “izmisuma zonā.” Mūsu ģimene arī tur bija, kad manai mammai 70 gadu vecumā pēkšņi bija insults un mūsu dzīves sagriezās kājām gaisā. Te atkal saskatu paradoksu – mamma, kura visu mūžu ir nodzīvojusi Latvijā un kā kultūras cilvēks bija nopelnījusi 150 eiro pensiju, ja viņai nebūtu es, nezinu, kas ar viņu notiktu, jo valsts ar “sociālajām garantijām uz papīra”, realitātē vienkārši neeksistēja. Par slimnīcas aprūpi un ārstiem nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, bet, kad pēc attiecīgās ārstēšanas tev atstāj paralizētu cilvēku uz rokām un tu bezspēcībā saproti, ka viens pats nevari par viņu parūpēties. Par mūsu pieredzi rakstīju Ir rakstā, kur var iepazīties ar visiem iespējamiem guļošu slimnieku aprūpes veidiem, bet, savelkot to visu kopā, vienīgā cilvēcīgā iespēja bija Biķernieku slimnīcas privātajā nodaļā ar astoņām gultām, kas mēnesī izmaksāja pāri par 3000 eiro. Un mamma no valsts nesaņēma pilnīgi neko, pat ne invaliditāti, kas būtu devis nieka 260 eiro mēnesī. Mēs bijām arī gatavi par mammu rūpēties mājās, bet nebija iespējams atrast palīgus, kas varētu būt ar viņu 24/7. Šī problēma ar kvalitatīvas paliatīvās aprūpes neesamību var skart IKVIENU no mums.
Tātad – vai mums šajā brīdī ir vajadzīga simts miljonu eiro vērta koncertzāle uz AB dambja, kur elite un ārzemju viesi varētu klausīties mūziku, vai arī mums šobrīd ir steidzami vajadzīgas pasaules standartiem atbilstošas paliatīvās aprūpes iestādes, vai valstiski sakārtota palīdzība slimnieka mājās, lai ikviens no mums – pārticis vai mazāk pārticis, ja tas ir lemts, varētu ar cilvēcisku cieņu sagaidīt savu pēdējo stundu, iespējams, klasiskās mūzikas pavadījumā?
P.S. Un varbūt, ka kādreiz arī ir vērts atteikties no Eiropas fondu “izstrādāšanas” taktikas, bet ar skaidru prātu beidzot paskatīties, kas tad īsti mūsu valstij un mūsu cilvēkiem ir vajadzīgs.
The post Paliatīvā aprūpe vai koncertzāle? appeared first on IR.lv.