Sapnis par zirgiem Zanei bija jau bērnībā. Tomēr jāšanas sports ir dārgs. Ģimenei tādu līdzekļu nebija. Tikai mācoties vidusskolā, klasesbiedrene pastāstīja, ka netālu no Zanes mājām — Langstiņos — ir staļļi. Izrādījās, ka iespēja jāt ar zirgu tur nav tik dārga. Turklāt, ja palīdzēja darbos, varēja to darīt biežāk. Studiju laikā staļļa saimnieki Zanei uzticēja vienu zirgu. Un viņa sāka strādāt par zirgkopi.
Zirgs bija stīvs, ne pārāk labi kustējās, un Zane meklēja iespējas, kā palīdzēt. «Gūglēju un sapratu, ka ārzemēs zirgu masieris ir normāla profesija.» Latvijā tobrīd neviena šāda speciālista nebija. Zane izmācījās par cilvēku masieri un devās uz Vāciju, lai strādātu par jātnieka palīgu un nopelnītu naudu zirgu masāžas kursiem ārzemēs. «Pēc tam to pašu darīju Anglijā, tur arī sāku mācīties.» Atgriežoties Latvijā, viņa vēl turpināja strādāt arī staļļos. Taču nu jau trīs gadus zirgu masāža ir Zanes pamatnodarbošanās.
Pēdējos laikā parādījušies vēl citi zirgu masieri, tomēr šādas profesijas klasifikatorā joprojām nav. Uzņēmuma darbības sfēra reģistrēta kā citi neklasificēti profesionālie pakalpojumi, smejas Zane. Un algu viņa var saņemt vienkārši kā sava uzņēmuma vadītāja, nevis speciāliste.
Cilvēki, kuriem jāšana ir hobijs, profesionāli sportisti un sporta amatieri, uzskaita Zane. Klienti ir visdažādākie. Masiera palīdzība noder katram zirgam, jo jāšana ar jātnieku nevienam dzīvniekam nav dabisks stāvoklis. Vispatīkamāk, ja cilvēks zvana un saka, ka vēlas tikai noteikt zirga vispārējo veselības stāvokli, nevis meklē masiera palīdzību tikai dažas nedēļas pirms mačiem, jo zirgs vairs nav spējīgs normāli pastaigāt.
Ar spēku te neko nav iespējams panākt. Cilvēkam var pateikt, ka sāpēs un nepieciešams atslābināties, turpretim zirgs spēcīgām kustībām tikai pretosies un sasprings vēl vairāk. Zirgus jau tā masēt ir grūtāk nekā cilvēkus, jo viņu ķermeņi ir stingrāki, cietāki. «Ir dažādas vieglu pieskārienu tehnikas, kas ļauj tikt galā ar saspringumu.» Darbs ar dzīvnieku norit lēnām. Turklāt zirga ķermeņa daļas, kurās muskuļu ir mazāk, netiek masētas. Tāpēc darbs ar dzīvnieku ir ilgstošs, progresu var pamanīt pēc vairākām sesijām.
Speciālistam ir jāsaprot zirga reakcijas, jo atšķirībā, piemēram, no suņiem, zirgi nav ekspresīvi dzīvnieki. «Zīmes, ko dzīvnieks parāda, reizēm nav tik viegli nolasīt.» Dažreiz vienīgā pazīme, kas liecina par to, ka zirgs ir atbrīvojies, ir lēnāks elpas ritms. Lai zirgus iepazītu, ar viņiem jāstrādā gadiem.
Katra darba diena ir citāda, Zane cenšas laiku saplānot tā, lai pietiktu arī savam zirgam, pie kura uz staļļiem Baldonē viņa no Rīgas brauc vismaz trīsreiz nedēļā, un draugam Reinim. Gvidons bija viņa zirgs. Kad Zane ar abiem iepazinās, zirgam bija pieci, bet pašlaik ir jau 11 gadu. Pirmos divus viņš bija pavadījis nepiemērotos apstākļos pie citiem saimniekiem, tāpēc zirgam bija nepieciešamas papildu rūpes. Pēc rakstura Gvidons ir ļoti pieņemošs — atvērts pret cilvēkiem, mierīgs. «Dzīvnieks ir labākais, kas cilvēkam var piederēt. Viņš sniedz tik lielu prieku!» Zanei un Reinim ir arī divi kurti. Un arī Zanes nākotnes plāni saistīti ar suņiem — vasarā viņa Rīgā plāno atvērt suņu masāžas salonu.
The post Zane Apiņa, zirgu masiere appeared first on IR.lv.