Purvīša balvas ieguvējas Ievas Epneres godalgotais darbs caur personīgiem stāstiem pieskaras Latvijas piejūras iedzīvotāju atmiņai un identitātei — tiem, kuru dzīve padomju laikā ritēja slēgtajā zonā
Šis nebija tikai idejas un meistarības apliecinājums. Darbs Dzīvo atmiņu jūra māksliniecei Ievai Epnerei nozīmēja arī personisku pārdzīvojumu: uzaugušai Liepājā, krievu flotes virsnieka un latvietes ģimenē, viņai pēc Krimas aneksijas šķita svarīgi uzmeklēt piejūras ciemos dzīvojošās ģimenes un ar viņu atmiņu stāstiem labāk saprast Latvijas padomju pagātni, sarežģītās attiecības ar neatkarību atguvušo valsti. Padomju laikos šo ciemu iedzīvotāji mita tā sauktajā aizliegtajā zonā — tuvu komunistiskās valsts ārējai robežai. Epnerei izdevās panākt uzticēšanos — viņa runāja gan ar padomju virsnieku ģimenēm, gan arī jauktajām ģimenēm, kurās neatkarīgajā Latvijā uzauguši bērni. Purvīša balvas starptautiskā žūrija atzina, ka Epnerei izdevies izveidot personisku un daudzslāņainu mākslas darbu, kas skar vēstures un identitātes tēmu, kā arī kolektīvās atmiņas veidošanos postpadomju realitātē.
Vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā studējusī Epnere izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Viņas darbi guvuši atzinību daudzās Eiropas valstīs, arī ASV. Intervijā māksliniece stāsta, kāpēc ilgu laiku šķitis, ka Latvijā viņas darbi nav vajadzīgi, kā arī emocionāli skaidro pašas dzimtas stāsta sasaisti ar Purvīša balvu guvušā mākslas darba cilvēkstāstiem.
Latvijā mākslinieki maz izmanto savus darbus, lai runātu par politiku. Jūsu projektā Dzīvo atmiņu jūra politika un vēsture spēlē lielu lomu. Kāpēc tas bija svarīgi?
Visi mani darbi nepieskaras politikai. Konkrēti šim darbam kājas aug no 2014., bet pabeidzu to 2016. gadā. Tajā laikā, vismaz manu draugu lokā, bija ne visai komfortablas sarunas. «Vai tev ir laukos pagrabs?» Bija nenormāli bail. Lai cik jauka, saviesīga pasēdēšana notiktu, vienmēr tā noveda pie satraukuma — Krimā notiekošais to ietekmēja.
Liepāja, kur esmu dzimusi, ir salīdzinoši tuvu Kaļiņingradai. Kad nesen sākās [Krievijas] militārās mācības, Liepājas pusē pazuda internets. Bija nepatīkama sajūta.
Pēc Krimas aneksijas likās — varbūt tiešām būs jāmūk no Latvijas. Bet kā tu muksi, es nemaz negribu atstāt Latviju. Tas šķita arī gļēvi — bēgt, ja tāda nepieciešamība rastos. Ko darīt — glābt savu ģimeni, bērnus vai glābt valsti, skriet uz durkļiem? Briesmīga izvēle.
Kā tas ir — no daudzu izjustām bailēm, dilemmām nonākt pie idejas par mākslas darbu, kurā ietvert visus šos nepavisam ne vienkāršos jautājumus?
Es nāku no bilingvālas ģimenes: mans tēvs ir krievs, mamma latviete. Draugi un ģimene man ir latviski runājoša, bet uzstādījums «krievi ir slikti!» mani emocionāli ietekmē.
Pasaule nav melnbalta, ir daudz starptoņu. Militāristi, kas šeit padomju laikā atbrauca, bija cilvēki, kurus dienests atsūtīja uz vienu diviem gadiem. Bija tādi, kas šeit palika un apprecējās, kā mans tētis.
Kad notika Krimas lieta, mums ar tēti bija diskusijas par politiku. Tas viss ir sarežģīti. Zinot, cik daudz Liepājā un visā tajā reģionā ir jaukto ģimeņu, Krimas aneksija lika man prātā pāršķirstīt pašu neseno pagātni. Pagājuši tikai nepilni 30 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Tas ir neilgs laika posms vēsturē. To, kas Latvijā noticis pirms tam, cenšamies no atmiņas izstumt un aizmirst. Savukārt jaunā paaudze par to laiku gandrīz neko nezina. Tā 2014. gadā man radās sajūta, ka gribu runāt par jauktām ģimenēm, jaukto ģimeņu bērniem un viņu pieredzi Latvijā.
Jūs savā ziņā nolēmāt pārdurt divkopienu burbuli un klausīties, ko stāsta otra puse?
Sākotnēji tiku uzrunāta šādu izstādi veidot mākslas telpai Art in General Ņujorkā. Kad mākslas kuratore Zane Onckule ieteicās, ka izstādi varētu parādīt arī Rīgā, es nodomāju — nez, kā to te uztvers? Ir taču daudz nacionālistiski noskaņotu cilvēku, kuri pasauli redz melnbaltu. Reizēm pat smieklīgi, kad paziņas izsakās par krieviem — ko tie krievi teikuši vai darījuši. Tad atceras manu izcelsmi un labo sevi — «krieviete», «krievu tautības cilvēki» —, lai neapvainojos.
Kurzemē ir pat tāds teiciens, ja kaut kas pazudis: «Divi krievi aiznesa.» Mēs maz padomājam, kā to dzirdēt ir otrai — krievu — pusei. Nav baigi patīkami. Arī «okupantu pēcteči» dzirdēt nav jauki.
Tagad tas skanēs ironiski, bet kā jums tas bija — latviešu māksliniecei iet pie kādreizējās pierobežas zonas cilvēkiem, iegūt viņu uzticēšanos?
Es izstāstīju, ka taisu izstādi, un vaicāju, vai viņi būtu gatavi dalīties savās atmiņās — kā šeit dzīvojuši padomju laikā. Cilvēki bija jūtīgi, un es biju jūtīga. Saruna mums izveidojās taustoties. Bija ārkārtīgi interesanti.
Visgrūtāk bija dabūt rokā bijušos armijniekus — daudzi ir aizbraukuši, bet no palikušajiem liela daļa negrib runāt. Viņos ir aizvainojums. Centos viņiem piekļūt ļoti smalkjūtīgi, jo tie ir dzīvi cilvēki, ar viņu dzīvi nedrīkst manipulēt. No bijušo armijnieku sarunām uzkonstruēts mana video darba Potom galvenais tēls.
Ko ar to aizvainojumu darīt?
Latvijā latviešiem un krieviem ir grūti, joprojām ir «viņi» un «mēs». Vai iespējams panākt, ka visi esam «mēs»? Jānomainās paaudzēm. Vārdi «piedod» un «piedodu» aizvien nav notikuši — kāds tos nav pateicis, un kāds nav sadzirdējis.
Vairāki dzīvesstāsti, ko dzirdēju, palika ārpus darba Dzīvo atmiņu jūra, jo jutu, ka tie ir pārāk jaudīgi — varētu veidot atsevišķu darbu. Bija daudz lietu, kas šokēja. Piemēram, kāda kundze, kura bija daktere uz zvejas kuģiem, mani satrieca. Sākusi strādāt par ārsti 17 gadu vecumā — uz kuģa, kur nebija neviena mediķa. Viņa stāstīja par ziņotājiem, tādi, protams, bija arī uz kuģiem. Tiem, kuri izbrauca ārpus PSRS jūras robežas — nedod Dievs, jūrniekiem uz nepareizo pusi paskatīties, ar nepareizajiem cilvēkiem ārzemēs sarunāties. Esot bijusi vesela mape ar ziņojumiem.
Sensitīvs jautājums, bet kāda jums radās sajūta: vai šie cilvēki galējā situācijā būtu lojāli Latvijas valstij?
To es nevaru atbildēt, bet sajutu — viņi uzskata Latviju par savu zemi, jūtas tai piederīgi. Es domāju, ka viņi būtu Latvijai lojāli, viņiem šeit patīk. Protams, nepatīk, ka nosauc par okupantu, bet kopumā viņi ir lojāli, jā.
Vai esat domājusi, ko mūsdienās cilvēks var iegūt no laikmetīgās mākslas — apstākļos, kad par mūsu uzmanību sacenšas tik daudzi un dažādi mediji?
Māksla aizvien ir viena no salām, kas vairo un uztur cilvēciskumu. Ja saskaries ar labu mākslas darbu, tas nomierina. Dažreiz ir katarse — tu attīries. Mākslas darbs var uzrunāt intelektuāli, emocionāli, pat fiziski. Nav mākslai jāglābj pasaule, bet māksla var padarīt cilvēku labāku. Tā sapurina — padomāsim par vērtībām!
Ko jums pašai dod tas, ka strādājat mākslā?
Mani tas nomierina. Un man ļoti patīk radīt. Tu «roc», veido darbu, tas ir azarts. Man ir daudz enerģijas, kā nekā — krievene. (Smejas.) Mans tēvs nāk no Sibīrijas. Mana Sibīrijas radu saime ir turbo. Kad ar vīru (mākslinieks Kristaps Epners — red.) 2005. gadā pirmoreiz aizbraucām uz Baikālu, kur dzīvo mana māsīca, un pēc četru diennakšu brauciena izkāpām no vilciena, māsīca Alla mani ieraudzīja un iesaucās: naša! Viņa Latvijā bija ciemojusies, kad man tikko kā bija palikuši seši gadi, — pie mums Liepājā, ar savu mammu. Nebijām redzējušās ceturtdaļu gadsimta, bet uzreiz mani pazina.
Piedzīvojāt krievu sirsnību?
Jā, pilnā mērā! Baikālā nodzīvojām pāris nedēļu, man šķita — skaistākas vietas uz pasaules nav. Tad braucām uz Novosibirsku, tur mana tēva brālim mazā ciematiņā ir māja un zeme. Kādu rītu ar Kristapu pieceļamies, izejam laukā un bildējam — viss patīk un interesē. Ejam pa ciemata galveno ielu, tādu smilšainu, viss putekļos, un sveši cilvēki aicina iekšā, liek uz galda labāko, kas viņiem ir, — rūtainu galdautiņu, pasniedz gurķmaizītes. Viens no tiem, kas aicināja pie sevis mājā, nākamajā rītā bija uzzinājis, kur esam apmetušies. Atnesa trīslitru burku ar svaigi slauktu pienu.
Sibīrija nav Maskava! Viņi paši stāsta, ka gribētu, lai Novosibirska ir Sibīrijas galvaspilsēta, domā par to, ka Sibīrija varētu no Krievijas atdalīties.
Vai Sibīrijas rados sajutāt pašas rakstura atspulgus?
Visas manas māsīcas ir ļoti krampīgas, ar labām izglītībām. Viņas skaisti dzied: braucām peldēt ar māsīcu un viņas kaimiņieni, kura mums bija piecepusi pilnu spaini ar pīrādziņiem, pārklātiem ar drāniņu. Braucam, un viņas abas dzied krievu romances, žigulis kratās pa kukuržņiem. Mans vīrs Kristaps to uzfilmēja, šo video skatoties, vienmēr raudu.
Manam tēvam ir grūts dzīvesstāsts: viņa tēvu, manu vectētiņu, nošāva karā, kad tēvam bija tikai trīs gadi. Vecmāmiņa viena pati kara laikam cauri izaudzināja piecus bērnus — trīs dēlus un divas meitas. Tēvs man stāstījis, kā bija jāņem sodrēji un jāšķaida ar ūdeni — tā bija tinte rakstīšanai. Vasarās ganīja cūkas, bet ziemā no aukstuma asiņoja smaganas — pavasarī ēda priežu pumpurus, lai stiprinātu smaganas un nebūtu cinga.
Tēvs uz Latviju atnāca caur armiju — viņu atsūtīja šurp. Iepazinās ar mammu. Nevaru tētim nezvanīt 9. maijā, jo mans vectētiņš ir kritis karā. Man šie svētki nenozīmē neko, bet tētim jāzvana. Viņš no sava tēva atminas tikai smaržu — kā tētis smaržojis, kad pēdējoreiz pirms došanās karā ienācis istabā. Taču par šo tēmu vairāk nespēju runāt, jo sākšu raudāt.
Par citu tēmu: šķiet, ka piederat pie māksliniekiem, kuri nav gājuši uz kompromisiem, pakļaujot savu dzīvi naudas pelnīšanas projektiem. Vai ar mākslu Latvijā varat pārtikt?
Kā nu ne, desmit gadus mums ar vīru bija mazs dizaina kantorītis. Pēc akadēmijas pabeigšanas tūkstošgades sākumā šķita — taisām projektus, pelnām naudu, reizi gadā braucam slēpot! It kā skaisti, bet kādā brīdī saproti, ka tērē savus labākos gadus ne tā, kā no sirds vēlies. Labi, ka apstājāmies.
Pirms astoņiem gadiem ar vīru aizbraucām mācīties uz Beļģiju, HISK (Higher Institute for Fine Arts — red.), tas bija pa-grieziena punkts. Tur studējot, mums bija mazs dzīvoklītis, bet jutos nenormāli laimīga, jo darīju tiešām to, ko gribēju. Protams, arī Beļģijā piestrādāju — gāju kādai kundzei tīrīt logus. Pārējo laiku gan veltīju mākslai. Ģentē ar ģimeni nodzīvojām divus gadus. Tad atgriezāmies Latvijā.
Tagad paralēli mākslas projektiem strādāju par pasniedzēju ISSP fotoskolā Rīgā, pasniedzu arī Liepājas Mākslas skolā. Ja nebūtu pasniedzējas darba, ar ienākumu stabilitāti būtu, kā būtu.
Purvīša balvu saņēmusī izstāde pirmo atklāšanu piedzīvoja Ņujorkā. Vai jutāties pacilāta, esot ar saviem darbiem mākslas metropolē?
Mākslas galerija Art in General mani uzaicināja taisīt šo izstādi — kuratore Ena Bārlova 2015. gadā atbrauca uz Rīgu, bija sarunas. Pirms tam Ņujorkā jau bija notikusi latviešu mākslinieku grupas izstāde. Šoreiz kuratorei bija doma par personālizstādi. Saņemot piedāvājumu, biju bažīga, jo man tomēr ir mazi bērni, ģimene — tas nav vienkārši, aizbraukt. Taču sapratu, ka otrreiz tādu iespēju man nepiedāvās. Tāpēc teicu «jā». Drīz pēc tam dabūju arī Kim? rezidences balvu — pretendentus vērtēja starptautiska žūrija.
Purvīša balvu, tāpat kā citas balvas, es nesaucu par uzvaru. Tas ir briesmīgs vārds, ko nevar piemērot mākslai. Protams, saņemot balvu, biju ļoti priecīga, ka manu darbu beidzot novērtē arī Latvijā. Godīgi sakot, pirms tam biju domājusi, ka mani Latvijā neredz, Purvīša balva nevar attiekties uz mani. Ilgu laiku — līdz pat aizbraukšanai uz studijām Ģentē — bija sajūta, ka Latvijā strādāju tukšgaitā, nav nekādas atdeves. Iespējams, ja ne šīs studijas, būtu pat iekritusi depresijā. Ģentē gandrīz uzreiz man bija piedāvājumi izstādēm. Tas deva uzrāvienu.
Kāpēc jūs tik ilgi «nepamanīja» Latvijā?
Varbūt tāpēc, ka manas tēmas šeit nelikās interesantas. Piemēram, 2014. gada darbs Atteikšanās par latviešu katoļu mācītaju un suitu sievām daudz pabijis pasaulē, izstādīts arī personālizstādē Varšavā. Ar šajā darbā redzamo mācītāju mācījāmies kopā mākslas skolā Liepājā, tekstila nodaļā. Satiku viņu pēc daudziem gadiem uz ielas Rīgā — biju jau pabeigusi Mākslas akadēmiju. Viņš paziņoja, ka ir ordinēts par katoļu priesteri. Tas mani pārsteidza — atceros viņu kā vienu no talantīgākajiem mūsu kursā, brīnišķīgu cilvēku. Nolēmu par viņu taisīt filmu. Arī tāpēc, ka viņš ļoti cīnās par baznīcu kultūrvēsturiskā materiāla atjaunošanu un saglabāšanu. Uzzināju, ka kolekcionē priesteru tērpus. Kad aizbraucu uz Alsungu, ieraudzīju tur atvērtu Pandoras lādi, pilnu dārgumiem. Tad sapratu, ka viņš jau no mākslas nekur nav aizgājis — turpina tajā būt caur atjaunošanu un saglabāšanu. Mana darba Atteikšanās ideja bija, ka nekur no sevis nevar aizbēgt — atsakies [no pasaulīgā], tomēr manifestē savu būtību caur kādām lietām. Šajā darbā var redzēt, kā savijas reliģija ar folkloru: mācītājs ļāva suitu sievām dziedāt sakrālos tekstus, kas ir drosmīgs solis. Abpusēji tur bija liela cieņa un mīlestība — suitu sievām pret mācītāju, un viņam pret tām.
Mākslinieka darbs mūsdienās ir starpdisciplinārs, vai ne? Jūsu projektos iezīmējas, piemēram, antropoloģiski darba elementi — jums jāzina visai daudz.
Jāprot vienkārši sarunāties. Man tas patīk — varbūt «krievenes gēns»? Mamma par mani bērnībā smējās, kā tajā teicienā — labāk simts draugu nekā simts rubļu!
Purvīša balvai tikāt izvirzīta gan jūs, gan dzīvesbiedrs mākslinieks Kristaps Epners. Kurš no jums abiem priecājās vairāk, kad izdzirdēja laureāta vārdu?
Jā, tas bija amizanti! Ceremonijā man drebēja kājas. Kad bija jāceļas un jāiet pēc balvas, mute izkalta kā tuksnesis. Šķita, varbūt esmu pārklausījusies, un balva ir Kristapam — abi esam Epneri.
Klusībā uz balvu biju cerējusi. Vienlai-kus apzinājos, ka tas nav iespējams. Kad tad sieviete māksliniece ir dabūjusi Purvīša balvu? Katrīna Neiburga bija pirmā, un tad gadiem — tikai džeki vien. Bija pat trīs gadi, kad finālā iekļuva tikai vīrieši mākslinieki. Pagājušogad listē gan parādījās Maija Kurševa un Anda Lāce. Vēl tikusi nominēta Anna Salmane tandēmā ar Krišu Salmani un Kristapu Pētersonu. Mums taču ir Inga Meldere, Evita Vasiļjeva, Daiga Grantiņa un citas lieliskas mākslinieces, kurām iet labi ārzemēs. Bet viņas netika pamanītas Purvīša balvas kontekstā.
Kristaps par manu balvu neraud. (Smejas.) Viņš priecājas kopā ar mani. Viņa darbs Forget Me Not, kurš arī tika izvirzīts Purvīša balvai, saņēmis daudz labu atsauksmju. Tas stāsta par literātu Miervaldi Kalniņu — viņš daudzus gadus nodzīvoja Sibīrijā, pats brīvprātīgi uz turieni aizbrauca. Manuprāt, šis ir viens no labākajiem Kristapa darbiem, lai gan labu darbu viņam ir daudz. Interesanti, ka pēc tam, kad Kristaps bija sācis taisīt savu darbu, viņš nejauši atrada Miervalža Kalniņa vēstules tētim kinorežisoram Ansim Epneram. Šīs vēstules bija intelektuālas, skaistas, bez liekvārdības. Kādai vēstulei bija pievienoti divi ziediņi, viens no tiem — neaizmirstulīte — Kristapam. Šo ziediņu Kristaps nekad no tēva nebija saņēmis, bet atrada vēstulē pēc 38 gadiem.
Ko jūs gribat ar saviem darbiem sasniegt?
Ja darbi parādīti ārzemēs, man ir svarīgi stāstīt par Latviju. Tā ir kā neapzināta misijas apziņa — pateikt «mums ir tā». Draugi no citām valstīm jau dzirdējuši daudz. Viņi grib šurp braukt. Draugi no Beļģijas pie mums ierodas katru otro gadu — Jāņos pin vainagu, dzied līdzi mūsu tautasdziesmām. Iesēj cilvēkā to kultūras sēklu, un tā aug.
CV
Dzimusi 1977. gada Liepājā
2003. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, studējusi vizuālo komunikāciju
2011.—2012. gadā studējusi HISK mākslas augstskolā Ģentē Beļģijā
Kopš 2003. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi 11 personālizstādes Latvijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Polijā, Kanādā, ASV
2019. gadā par darbu Dzīvo atmiņu jūra ieguvusi Purvīša balvu
