Nejauksim nākotni ar pagātni
Katram, kurš vairāk vai mazāk cītīgi seko līdzi Latvijas plašsaziņas telpā notiekošajam, noteikti atmiņā būs nosēdies kāds no tik bieži skandētajiem saukļiem par Latvijas sagrauto rūpniecību, iztukšotajiem laukiem, slikto izglītības sistēmu, graujošo veselības aprūpi, samaitātiem ierēdņiem, melojošiem politiķiem un tamlīdzīgi. Ja to visu uztver nopietni, tad var secināt, ka nevienā dzīves un tautsaimniecības jomā nekas labs nav noticis, nenotiek un arī nenotiks. Vārdu sakot, viss straujiem soļiem tuvojas nenovēršamam galam, tādēļ no bēdu ielejas Latvijas jātiek prom jo ātrāk, jo labāk.
Taču, ja uz šādiem tekstiem un apzināti vai neapzināti sabiedrībā sēto un spēkā uzturēto "viss ir slikti, un paliek vēl sliktāk" mantru raugās no atšķirīga skatapunkta, tad prasās pēc jautājuma, ar ko tieši mēs salīdzinām savu dzīvi un kas tad ir bijis tas labais mītiskajā pagātnē? Ja reiz paliek sliktāk, tad taču kādreiz ir bijis labi un labāk, bet kad tieši tas bija?
Vai tiešām godīgāki?
Nu, piemēram, ņemsim kaut vai tos pašos "nelietīgos" politiķus un ierēdņus. Sabiedriskajā saziņas telpā valdošie priekšstati, ka viņi visi ir negodīgi, slinki, melīgi un visādi citādi slikti tiek atkal un atkal atsvaidzināti, pirms kārtējām vēlēšanām ugunij pielejot eļļu ar apgalvojumiem, ka "nu nemaz vairs nav par ko balsot", "šī ir pēdējā reize, kad balsoju", "neviens kārtīgs un prātīgs cilvēks vairs neiet politikā", "visi gudrie un spējīgie aiziet no valsts pārvaldes".
Sabiedriskās sarunas jeb publiskās diskusijas par šo tēmu attīstībā diezgan skaidri iezīmējas lejupejoša līkne - ja vēl agrāk un līdz šim bija kaut kāda cerība uz ko labu, tad nu sāk zust arī tā. Te gribas jautāt tiem sabiedriskās domas veidotājiem plašsaziņas telpā, kad un kur mums bija daudz labāki politiķi un ierēdņi? Vai padomju laikos, pirmskara Latvijā, Atmodas laikā?
Protams, ka daudzi no mums uzauga ar stāstiem par labajiem ulmaņlaikiem, jo, uz savas ādas izjūtot padomju pusgadsimta šausmas un murgus, jebkura pagātne gribot negribot pārklājās ar zeltainu migliņu, tāpat kā jebkura cilvēka bērnības atmiņas kļūst arvien "saulainākas", gadiem ritot uz priekšu.
Ja rūpīgāk ieskatāmies savu ģimeņu stāstos, atmiņu krājumos un vēsturnieku pētījumos, tad arī Latvijas brīvvalsts pirmajos divdesmit gados dzīvei tomēr bija sava garoziņa, tāpat kā politiķi un ierēdņi bija gan labi, gan slikti. Tā ka diezin vai mēs varētu tik krasi pretstatīt tā laika un šī laika politiķus un ierēdņus.
Lamājam no sākta gala
Ja nu tomēr mantra "viss paliek sliktāk" attiecas tikai uz atjaunotās Latvijas valsts divdesmit pieciem gadiem, tad nopietni jājautā, vai tiešām padomju laikā politiķi un ierēdņi bija labāki un godīgāki? Pirmkārt, īstu politiķu demokrātiskas varas izpratnē jau padomju laikā vispār nebija, bet pie varas esošā nomenklatūra diezin vai bija tik godīga un nesavtīga. Drīzāk gan otrādi - meloja vēl vairāk, jo paši bieži neticēja tam, ko paši saka. "Specapgāde" un blatu sistēma arī neliecina par īpašu godīgumu un nesavtību.
Būtiska atšķirība starp pēdējiem divdesmit pieciem gadiem un teju piecdesmit padomju varas gadiem ir tā, ka padomju laikā nekāda politiķu vai ierēdņu darbības publiska izvērtēšana un apspriešana nebija iespējama - vara bija jālamā čukstus, virtuvē un vairoties no "stukačiem". Tagad var gāzt ārā visu, kas pašam iekšā sakrājies, visur un vienmēr. To jau nu vajadzētu zināt un atcerēties tiem cienījamos gados esošajiem lietpratējiem un ekspertiem, kuri mūsdienās tik naski uz politiķu un ierēdņu kritizēšanu.
Ja nu tomēr šodienas gaudām atskaites punkts ir politiķu jeb tautas vēlēto un virzīto pārstāvju darbošanās Atmodas laikā, tad tas tomēr bija ļoti īss brīdis, kad patiešām bijām gatavi savus politiķus kaut uz rokām nēsāt. Tas ir raksturīgi revolūcijām un nevar ilgt mūžīgi. Taču dzīves īstenība jau toreiz nebija noslēpjama, jo gan mūsu mīļie politiķi savā starpā kašķējās (lai atceramies kaut vai Latvijas Tautas frontes kongresus), gan paši sākām uzreiz naski kritizēt pēc 1990.gada 4.maija amatā apstiprināto Ivara Godmaņa valdību. Visādus "nāves grēkus" I.Godmanim par tā laika valdīšanu taču labprāt atgādinām joprojām. Tad par kādu politikas un politiķu kvalitātes krišanos varam runāt šodien, ja uzreiz un tik zemu vērtējām jau pirmo atjaunotās Latvijas valsts valdību? Nevajag aizmirst, ka I.Godmaņa triju gadu darbs pirmās valdības priekšgalā tika "atalgots" ar viņa pārstāvētās LTF palikšanu ārpus 5.Saeimas 1993.gada jūnija vēlēšanās.
Domāt un tad runāt
Ja vieta un laiks ļautu, tad secīgi kā par politikas kvalitāti varētu uzdot līdzīgus salīdzinošus jautājumus par jebkuru dzīves jomu. Ja reiz rūpniecība padomju laikā bija tik brīnišķīga un attīstīta, tad kāpēc mēs paši tolaik tik ļoti ilgojāmies pēc ārzemju radu sūtītājām precēm un vispār pēc jebkādām ārzemju precēm? Ja izglītības kvalitāte pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā ir tikai gājusi uz leju, vai tiešām kāds no mums gribētu atgriezties padomju laika augstskolās? Nu, tie, kurus "attiecīgās instances" vispār "pielaistu" studijām augstskolā. Kur tad ir tie lielie un izcilie sasniegumi, ko veica padomju sistēmā izglītību guvušie?
Es negribu teikt, ka padomju laikā viss bija slikts, bet mums godīgi jāatzīst, ka reti kurā jomā bija tiešām labi un izcili sasniegumi, kas spētu izturēt godīgu konkurenci atvērtā pasaulē. Tādā, kādā mēs dzīvojam šodien.
Lai pielāgotos dzīvei brīvībā un atvērtā pasaulē, atgūstot neatkarību, mums visās dzīves un saimniecības jomās bija jāsāk viss būvēt no gala. Tas nav nedz viegli, nedz ātri izdarāms. It īpaši tādēļ, ka acu priekšā un rokas stiepiena attālumā mums tagad vislaik ir bagāto rietumvalstu piemērs un labklājības līmenis, kam tik ātri netiekam līdzi.
Vērojot noskaņojumu Latvijā, brīžiem liekas, ka esam sajaukuši atskaites punktus, samainot vietām pagātni un nākotni. Proti, tā, ka it kā vēl pirms dažām desmitgadēm dzīvojām tādā brīvībā un labklājībā kā rietumos, bet tagad to visu neatgriezeniski zaudējam un strauji tuvojamies liktenīgas kraujas malai.
Patiesībā jau ir otrādi - "reiz bija" vietā ir "reiz būs". Reiz mums arī būs tāda labklājība, ja tiešām to gribēsim un smagi strādāsim. Taču par to, kas šeit bija pārskatāmā pagātnē gan nevajadzētu tīksmināties, drīzāk gan visiem spēkiem censties atbrīvoties no domāšanas un strādāšanas veida, kāds tas bija vēl pirms gadsimta ceturkšņa.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste