Jaunā Rīgas teātra izrāde Krizantēmas ir rotaļīga, groteska, teatrāla
Režisora Gata Šmita Krizantēmās, iestudējumā, kas (formāli) stāsta par kādas angļu mazpilsētas draudzes dzīves ritumu, skatu vispirms piesaista Mārtiņa Vilkārša eleganti atturīgais, bet, ak, cik koķetais skatuves ietērps. Lēns svinīgums, zem kura plānās kārtas slēpjas sprādzienam gatavs ironijas lādiņš… Nesmieties ir neiespējami, bet Krizantēmas ar to tikai sākas; turpinājumā — izcili aktierdarbi, cilvēcisks smalkums un vieglums, ar kādu tiek risināta — ne vairāk, ne mazāk — cilvēka mūža tēma.
Kas tad tik īpašs scenogrāfijā? Apskaužama brīvības sajūta, kas ļauj trupai paskatīties uz sevi pašironiski. Vilkārsis JRT skatuvi ieraudzījis kā muzeja zāli, iztapsētu ar zaļu audeklu, piepildītu ar soliem, vitrīnām, podestiem. Pie sienām rāmji, kuros izkārtotas aktieru fotogrāfijas, virs kamīna piekārts Alvja Hermaņa galvas atlējums baltā ģipsī. Kad uznāk aktieri, viņi kustas kā stipri veci cilvēki. Vienīgais izņēmums — Dāvids Pētersons no vēl nebeigušā jaunā Hermaņa aktieru kursa; viņš spēlē jaunpienācēju — vikāru Danu —, un viņa sejā pirmajā cēlienā neizzūd priecīga labradora naivais smaids.
Izrāde stāsta vairākus stāstus. Vispirms šķiet, ka tā ir par JRT. Fotogrāfijas, kas redzamas izrādē un kā fotokartītes ieliktas arī programmiņā, ir «īstas». Ja Dāvida Pētersona, Jāņa Skuteļa (bīskaps Teo Grote) vai Janas Čivželes (Edīte Liversedža) bildes nekādu īpašu iespaidu droši vien neradīs, tad pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem uzņemtie Sandras Kļaviņas (Belinda Bīda), Baibas Brokas (Herieta Bīda), Andra Keiša (arhidiakons Hoklāvs), Elitas Kļaviņas (Agate Hoklāva), Gundara Āboliņa (grāfs Rikardo Bianko) un Regīnas Razumas (Konija Aspināle) attēli nevar atstāt vienaldzīgu. Ar vienkārša paņēmiena palīdzību Šmits mirklī liek domāt par visu, kas aktieru karjerās bijis…
Izrāde ir arī par teātra dabu — tā ir rotaļīga, groteska, teatrāla… Sajūsmina, cik smalki režisors jūt stilu, prot radīt atmosfēru un kontrastus, piemēram, starp aktieru spoži nospēlēto varoņu «ikdienas» psiholoģiju un slēptajām domām, ilgām. Iedomājas Sandras Kļaviņas Belinda par Andra Keiša arhidiakonu, mirklī ieskanas zvaniņš un izgaismojas viņa bilde; priekšmeti vitrīnās aizstāj savus īpašniekus, tēlu darbības ar tiem raksturo attiecības utt. Šmits lieliski izmanto Jēkaba Nīmaņa muzikālo noformējumu un Vilkārša scenogrāfijas knifus, padarot skatītāju par detektīvu, kam jāuzmin ikdienišķo sarunu slepenās nozīmes.
Un tomēr galvenais izrādē ir nopietnas pārdomas par dzīves likumsakarībām. Liekas, ka tādām Barbaras Pimas Vai gazele rāma (pēc šī, kā trīsreiz uzsver programmiņa, mazzināmās autores romāna veidots Krizantēmu dramatizējums) ir ļoti piemērota. Pima ir 20. gadsimta vidus rakstniece, kas specializējas «mazo cilvēku» aprakstos, kuros viegli palaist garām zemstrāvās vīdošo ironiju. Šmits ironiju iznes priekšplānā, un melodramatiskais stāstiņš par novecojušām vientuļām sievietēm un vecišķiem garīdzniekiem viņu dzīvēs iegūst smalku sarežģītību. Ēnas, krāsas. Aktieri kariķē, parodē, nevairās no asiem triepieniem, un tieši tāpēc viņu varoņi šķiet tik aizkustinoši. Dzīvam cilvēkam nesmieties par Sandras Kļaviņas un Keiša superasprātīgajām saspēlēm un nebūt ne maigajiem varoņu zīmējumiem, manuprāt, ir neiespējami.
Krizantēmas droši vien nav «laikmetīga» izrāde (varbūt arī tāpēc muzejs?), jo ironija nav 21. gadsimta dzīves izjūta. Šobrīd kultūrā dominē melnbalts domāšanas veids, asi kontrasti; ironija prasa vienlaikus pieņemt patiesības, kas cita citu izslēdz, redzēt pasauli daudzšķautņainu. Bet tieši tāpēc šis ir ļoti vajadzīgs iestudējums, kas gluži vienkārši neļauj skatītājam nonākt pie vienkāršotiem secinājumiem.
Neviens no Šmita izrādes varoņiem nedabū to, ko gribējis, katrs paiet garām blakus esošajai «laimei». Bet neviens no viņiem nav tāds muļķis, lai vismaz uz mirkli neapjaustu, ka varbūt tā arī labāk. Jo izrāde galu galā stāsta ne tik daudz par ārējo, cik garīgo cilvēku pasauli, un kas gan var pateikt, kura no tām — dzīve vai iedomas — ir svarīgāka. Atkarībā no skatītāja rakstura un noskaņojuma Krizantēmas droši vien var skatīties gan kā komēdiju, gan absurda drāmu, gan smeldzīgu traģēdiju. Bet visjaukākais — ka taisnība būs visiem.
The post Dzīve ēnās appeared first on IR.lv.