Auto pēc Pirmā pasaules kara pārstāja būt kaut kas īpašs. Latvijā par to, lai pēc iespējas plašākas aprindas varētu iegādāties braucamos, rūpējās Mārtiņš Zitmanis — viens no lielākajiem starpkaru perioda autodīleriem, akciju sabiedrības M. Zitmans dibinātājs un vadītājs
Mārtiņš Zitmanis (1892—1974)
Mārtiņš Kārļa dēls Zitmanis piedzima 1892. gada 12. maijā Sunākstes pagastā tirgotāja ģimenē. Jaunībā puisis mācījās pulksteņmeistara amatu Rīgā, pēc tam devās papildināt zinības Šveicē. Pēc visa spriežot, tieši tur iegūtie sakari viņam lieti noderēja uzņēmējdarbībā. Ap 1913. gadu Zitmanis kļuva par slavenās firmas Paul Buhre pārstāvniecības tehnisko vadītāju Maskavā un Kijevā. Šis Krievijas un Šveices uzņēmums piegādāja pulksteņus arī cara Nikolaja II galmam. Zitmanis vēlāk trimdā stāstījis, ka Pirmā pasaules kara sākumā vairākkārt caur Somiju, Zviedriju, Angliju un Franciju braucis uz Šveici, lai atvestu pilnus koferus pulksteņu.
20. gadu Latvijā prese apgalvoja, ka tieši Maskavas periodā viņš nopelnījis starta kapitālu vēlākajam biznesam tēvzemē. Visādā gadījumā neatkarīgajā Latvijā Mārtiņš Zitmanis 1920. gadā ieradās kā turīgs cilvēks. Atsevišķas informācijas druskas liecina, ka šajā gadā viņš darbojies arī Ārlietu ministrijas labā, organizējot Krievijas pilsoņu kara beigās Dienvidkrieviju pametušo latviešu bēgļu transportu no Konstantinopoles (Stambulas) uz dzimteni.
Ātrais ieskrējiens
1920. gada decembrī kopā ar kompanjoniem tika dibināts uzņēmums Afelds un Zitmans (Afeldts & Sitman). Sākumā Zitmanis darīja, ko ieradis, — arī Rīgā tirgoja Šveices pulksteņus. Mēģināja nodarboties arī ar medicīnai un tehniskām vajadzībām domātu stikla pudelīšu biznesu. Vārdu sakot, taustījās. Bet 1922. gadā, kad Latvija kārtoja metāla naudas kalšanu Šveicē, Afelds un Zitmans darbojās kā starpnieks.
Pagrieziena punkts bija tā gada rudenī — Zitmanis kā firmas līdzīpašnieks noslēdza līgumu ar Itālijas slavenāko un lielāko autobūvētāju Fiat, kas viens no pirmajiem Eiropā bija atrisinājis «tautas automobiļa problēmu». Līdzīgi amerikāņu Ford, tas sāka ražot ekonomiskus, cenā pieejamus, bet reizē pieklājīga izskata un uzticamības braucamos.
Ņemot vērā iedzīvotāju zemo pirktspēju pirmajos pēckara gados, automašīnu tirgošana nešķita ātrākais naudas pelnīšanas veids. Tomēr ap to pašu laiku savu darbību Latvijā sāka vēl vairāki autotirgotāji, kas konkurēja ar Zitmani. Stabilākie no tiem bija dāņa Gunnara Hāgensena vadītā Ford ģenerālpārstāvniecība un E. Daniels — autonams, kas Latvijā izplatīja BMW, Volvo, Packard un citu pazīstamu firmu spēkratus.
Afelds un Zitmans izaugsme šajā laikā notika ļoti strauji. Vārtus vēra laikmeta tehniskajam līmenim atbilstoša, plaša darbnīca un garāža Tērbatas ielā 72, tagad teiktu — tehniskās apkopes centrs. Tur remontēja Fiat ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas un pat Somijas klientiem.
1924. gadā uzņēmumā notika pārmaiņas. Tika apstiprināti tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības M. Zitmans statūti. Tam piederēja veikals Vaļņu ielā 3/5, un firma pārstāvēja Fiat ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Tā 20. gadu otrajā pusē pastāvīgi deva darbu 20 cilvēkiem, bet sezonas laikā strādājošo skaits palielinājās līdz pat 50. Turklāt uzņēmums bija sācis vairumā un mazumā realizēt arī velosipēdus, kļuvis par Harley-Davidson motociklu un Bosch autoelektrotehnikas izplatītāju.
Ar to nepietika — Zitmanis nodibināja autobusu pārvadājumu rūpalu Polijai tobrīd piederošajā Viļņā un eksportēja turp Latvijā ražotas autobusu virsbūves. 20. gadu beigās uzņēmējs iesaistījās arī vietējo autobusa līniju izveidošanā. Piemēram, 1933. gada vasarā viņš ar sešiem autobusiem nodrošināja satiksmi starp Bulduriem un Mellužiem.
«Daudz nedzer»
Uzņēmuma gada apgrozījums 20. gados no sākotnējiem nepilniem 100 tūkstošiem pieauga līdz 700 tūkstošiem latu. Uzņēmējs labi izprata valsts pasūtījuma nozīmi biznesā. Jau 1924. gada nogalē Zitmanis spēja uzvarēt ārvalstu konkurentus Valsts prezidenta administrācijas izsludinātajā konkursā par divu auto piegādi. Prezidenta garāžai piegādāja slēgtu limuzīnu reprezentācijas vajadzībām, vienu no jaunākajiem Fiat modeļiem, un otru, «vaļēju, speciāli mūsu lauku ceļiem piemērotu».
1926. gadā pēc Zitmaņa iniciatīvas Latvijas autoklubs savāca līdzekļus armijas bruņotā auto Sargs būvei, turklāt Zitmaņa firma parūpējās, lai šasiju un motoru tam piegādātu tieši Fiat. Jādomā, tā nebija nejaušība, ka tā paša gada martā Latvijas Kara ministrijas Bruņošanas pārvalde noslēdza līgumu ar Fiat par sešu vieglo tanku piegādi. Arī kravas auto armija iegādājās pie Zitmaņa.
Cenai bija nozīme, taču pirkt no Zitmaņa nebija lēti. Pats autopārdevējs to neslēpa, uzsverot, ka, iegādājoties braucamo, labi jāpārdomā, vai, taupot santīmus, vēlāk nenāksies izdot latu. «Iegaumējat, ka ar automobiļu uzturēšanas izdevumiem vairāk jārēķinās nekā ar paša automobiļa pirkšanu un ka lēti pirktais automobilis tomēr, galu galā, ir tas dārgākais,» viņš rakstīja 1925. gadā. Protams, kā labākā izvēle tika minēti Fiat, kas pat pēc četru gadu braukšanas esot «kā jauni».
Zitmanis bija arī dedzīgs autosporta cienītājs. Regulāri piedalījās sacensībās ar kādu paša tirgotas automarkas braucamo. Būdams Latvijas autokluba valdes loceklis, viņš uzstājās kā organizācijas galvenais runasvīrs, un prese apgalvoja, ka uz viņa pleciem turoties viss klubs. Aprindu žurnāls Aizkulises 1928. gadā Zitmani raksturoja kā «džentlmeni ar aristokrātiskām manierēm»: «Bieži tas apceļo ārzemes. Laimīgs ģimenes tēvs. Daudz nedzer. Skaists vīrietis, liela auguma un atgādina Anglijas slaveno Čemberlenu.» Jāatzīmē, ka viņa dzīvesbiedrei Astai Rīgā piederēja konditoreja Mona, kas gan beidza darbību 1936. gadā.
Atceroties jaunību
20. un 30. gadu mijā Zitmani jau godāja par vienu no Latvijas «autokaraļiem». Viņam līdzināties varējis tikai ebreju autotirgotājs Šehters, kura lauciņš bija amerikāņu auto tirdzniecība. Kad 1934. gadā M. Zitmans kļuva arī par franču Renault un riepu firmas Michelin ģenerālo pārstāvi Latvijā, avīzes uzskatīja par nepieciešamu atzīmēt, ka riepu tirdzniecība līdz šim pilnībā atradusies «sveštautiešu rokās», bet nu M. Zitmans kļuvis par «pašlaik vienīgo latvju uzņēmumu», kas ar ko tādu nodarbojas.
Otrā pasaules kara priekšvakarā M. Zitmans joprojām bija Latvijā faktiski vadošais autonams. Ap 1937. gadu atvēra arī veikalu Liepājā. Tam gan bija īss mūžs. Mēnesi pirms padomju okupācijas, 1940. gada maijā, Liepājas veikalu slēdza. Zitmaņa Rīgas autoveikalu Vaļņu ielā 3 līdz ar citiem lielākiem tirdzniecības uzņēmumiem padomju okupācijas vara nacionalizēja 1940. gada 28. septembrī. Bet pašam īpašniekam kaut kā izdevās paglābties no 1941. gada 14. jūnija deportācijām.
Vācu okupācijas laikā 1942. gada pavasarī Zitmanis Vaļņu ielas veikalu atguva. Tas kādu brīdi darbojās kā auto rezerves daļu, smērvielu un riepu tirgotava. Padomju armijai 1944. gada vasarā sasniedzot Latvijas teritoriju, uzņēmējs kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Bet 1949. gadā Zitmaņi jau bija Kanādā un apmetās Hamiltonas pilsētā.
Mārtiņš Zitmanis izrādījās starp tiem trimdiniekiem, kas spēja arī svešumā atsākt uzņēmējdarbību. Viņš atgriezās pie jaunības nodarbes, nokārtoja pārbaudījumus, lai iegūtu diplomēta pulksteņmeistara tiesības un jau 1953. gadā bijušais «autokaralis» Hamiltonā atvēra juvelierveikalu un pulksteņdarbnīcu Atlantic Jewellery. Veikals tirgoja arī latviešu daiļamata priekšmetus un izstrādājumus no dzintara, kam izejvielas Zitmanis spēja sagādāt caur starpniekiem PSRS kontrolētajā Austrumvācijā. Bet 1973. gadā vecums un veselības stāvoklis Zitmanim vairs neļāva turpināt ierasto un veikalu nācās pārdot. Bijušais Latvijas autotirdzniecības līderis devās aizsaulē 1974. gada 11. martā. Kanādā palika viņa sieva, dēli un mazbērni.
Foto no 20. gadsimta sākuma periodikas
The post Latvijas automobilizētājs appeared first on IR.lv.