Vēl pirms pāris nedēļām Finanšu ministrijas parlametārais sekretārs Arvils Ašeradens bija domājis turpināt darbu jaunajā valdībā kā parlamentārais sekretārs, taču "Vienotības" valde lēma izvirzīt viņu ekonomikas ministra, vienlaikus premjera biedra amatam. Ašeradens apņēmies amatā likt lietā savu ilgo uzņēmēja pieredzi.
Valdības veidošanas procesā jūsu vārds tika minēts dažādu ministriju vadībai - vai visas bijāt gatavs uzņemties vadīt?
Mediji bija pieminējuši mani kā potenciālo izglītības ministru. Man būtu ļoti jādomā, vai to varu uzņemties, jo ar izglītības jomu saskaros, ciktāl šeit Finanšu ministrijā [kā parlamentārais sekretārs], palīdzu tikt uz priekšu ar izglītības finansēšanas jautājumiem. Tā ir tik liela un tik reformu prasoša institūcija, ka es ļoti domātu, ja man ko tādu piedāvātu. Tādu [piedāvājumu] neesmu saņēmis.
Uzņemoties ekonomikas ministra pienākumus, arī ļoti rūpīgi pārdomājāt?
Pārdomāju, un mani argumenti, kāpēc teicu jā, ir vairāki. Pirmais - mana līzšinējā prakse, esmu bijis uzņēmējs tomēr divdesmit gadus, gan akcionārs, gan pats vadījis uzņēmumu. Arī Finanšu ministrijā darbs bija saistīts ar tautsaimniecības jautājumiem. Pēdējā laikā sagatavotie priekšdarbi nodokļu reformai man lika pieņemt lēmumu, ka varētu startēt šim amatam.
Ko nozīmē tas, ka būsit premjera biedrs - vai tās būs kādas papildu pilnvaras vai tikai tāds goda nosaukums?
Laiks rādīs. Kā esam pārrunājuši ar premjeru - vicepremjera jautājumi būs lielo strukturālo reformu jautājumi. Vienu mēs zinām, tās ir pārmaiņas skolu tīklā, kur [problēmu risinašanā] tiks iesaistītas vairākas ministrijas - izglītības, satiksmes, reģionālā. Milzīgs komplekss risinājums ir veselības apdrošināšanas ieviešana, esam vienojušies, ka tajā brīdī, kad tas sāk prasīt neatliekamu valdības vadītāja koordinācijas darbu, tad šī funkcija tiktu deleģēta man. Lielie jautājumi, kas attiecas uz ekonomiku - valsts kapitālsabiedrību darbības koordinācija un potenciāli skatīsimies, kā ies uz priekšu ar fondu vadību, vai paliekam pie tā paša modeļa vai kāda cita, tad es varētu būt kā atbalstošs premjeram fondu apguves koordinācijā.
Kā praktiski varētu izpausties lielo uzņēmumu pārvaldības koordinācija?
Valdības deklarācijā viena no lielākajām apņemšanām ir uzlabot valsts uzņēmumu darbības koordināciju. Ja mēs iestāsimies OECD, un es ceru, ka tas notiks šī gada pavasarī, tas uzliks diezgan daudz pienākumu pārmainīt esošo [valsts uzņēmumu] pārvaldes struktūru. Daļēji jau esam spēruši pirms soļus, būs jāsper pārējie.
Līdz šim esam redzējuši, ka pie varas esošās partijas lielajos uzņēmumos saliek savus cilvēkus. Kā izvairīsities no politizācijas uzņēmumu pārvaldē?
Svarīgākais tiešām ir valžu un pārvaldes sistēmas profesionalizācijas jautājums. Mums jāsaprot, ka valsts uzņēmumi veido gandrīz 18% no tautsaimniecības un to dinamiska attīstība var būt nopietns faktors tautsaimniecības izaugsmei. Šobrīd PKC [Pārresoru koordinācijas centrs] ir drusku atstāts vientuļš, bet cīnās ar šo valžu profesionalizācijas noteikumiem. Skatīsimies, kā varēsim virzīties uz priekšu. Protams, jārēķinās ar viedokļiem koalīcijā, pašlaik tie ir ļoti atšķirīgi.
Ņemot vērā atšķirīgos uzskatus, kādas konkrētas lietas jūs plānojat izdarīt - vai varat nosaukt konkrētus atskaites punktus, ko varēs izmērīt, lai mazinātu šo politizāciju?
Te ir divi svarīgi virzieni. Virzīties centralizētas uzņēmuma pārvaldes virzienā, mēģināt mazināt ministriju ietekmi uz uzņēmumu pārvaldi. Latvija šobrīd sper pirmo soli šajā centralizētajā pārvaldes modelī, kurā samazinātu ministriju tiešo ietekmi uz uzņēmumiem. Nākamais solis - jātiek skaidrībā un jāvienojas valdībā par uzņēmumu jēgu tautsaimniecībā. Valsts kapitālsabiedrības ir ļoti atšķirīgas pēc sava statusa - mums ir teātri, kuriem ir viena funkcija, ir slimnīcas, kurām ir pilnīgi cita funkcija un ir kapitālsabiedrības ar skaidru tirgus jēgu. Jātiek skaidrībā, kādu iemeslu dēļ paturam valdības īpašumā šīs kapitālsabiedrības, kas ir skaidras uzņēmēju sabiedrības. Ja esam paturējuši valdības īpašumā, tad nākamais jautājums, kādā veidā tās pārvaldam.
Nākamie soļi šobrīd nav diskutēti un es neiešu ārpus sava mandāta, kāds man šobrīd ir. Skaidrs, ka mēs sekosim OECD rekomendācijām un cik spēsim vienoties valdībā, tik mēģināšu darīt, bet viens ir skaidrs - gribu padarīt šo modeli caurspīdīgāku un ekonomiski efektīvāku.
Kā FM parlamentārais sekretārs jūs virzījāt nodokļu izmaiņas, pret kurām skaļi iebilda galvenās uzņēmēju organizācijas. Tagad esat atbildīgs par ministriju, kurai cieši jāsadarbojas ar uzņēmējiem - vai jūs to spēsit?
Šīs divas ministrijas ir ļoti atšķirīgas. Finanšu ministrija ir stabilitātes faktors, kur jānodrošina valsts finanšu sistēmas ilgtspēja. Ekonomikas ministrijai ir atšķirīga funkcija, tā ir ārkārtīgi svarīgs elements ekonomiskās sistēmas attīstībā, viens no būtiskiem faktoriem ekonomiskai izaugsmei. Lai to realizētu, ārkārtīgi svarīga ir ministra spēja sadarboties ar tirgu pārstāvošām organizācijām un tā ir mana ļoti augsta prioritāte. Šodien pat [intervija notiek 5.februārī] man sākas pirmie sarunu raundi ar darba devēju organizācijām. Ņemot vērā, ka pats esmu bijis uzņēmējs, man šī problemātika ir vairāk vai mazāk skaidra. Liels izaicinājums būs salikt kopā ļoti dažādos priekšstatus par to, kādā veidā Latvijas ekonomikai būtu jāattīstas. Patiesībā tas jādara neatliekami, jo Pasaules Banka mums piedāvās dažādus nodokļu attīstības scenārijus, būs pašiem jāizdara izvēles, kāda veida ekonomiku gribam redzēt. Kopā ar uzņēmējiem jāveido ārkārtīgi svarīga lieta uzņēmējdarbībai - nākotnes nodokļu režīms.
Vai pats piekritāt tām nodokļu izmaiņām, kas nāca pērnā gada nogalē un pret ko asi iebilda uzņēmēji?
Jāsaprot, kāda ir situācija kopumā ar nodokļu sistēmu. Latvijā ir viens no zemākajām nodokļu slogiem Eiropas Savienībā un līdzšinējā nodokļu politika gāja nodokļu samazināšanas virzienā. Tika samazināts PVN, ienākumu nodoklis. Jāsaka, šinī brīdī valsts iegūtā nodokļu masa nav pietiekama, lai nofinansētu tos sektorus, kas valdībai būtu jānofinansē. Tas ar sabiedrību ir jāizrunā un jāvienojas. Nav labi, ka tas notiek pēkšņi, kā bija pagājušajā gadā. Vienīgais arguments, kas attaisnoja valdības [ierosinātās] izmaiņas nodokļu politikā, ir šī te situācija - radikāli mainījās drošības situācija, bija jāpieņem lēmums par aizsardzības finansējumu. Bet, ja raugāmies uz nodokļu izmaiņām kopumā, tad es, protams, kā FM komandas darbinieks to atbalstīju un virzīju uz priekšu.
Kas ir tās lietas, ko gribat izdarīt EM vadībā?
Te ir divi ietvari. Viens ir [valdības] deklarācijā panāktā koalīcijas vienošanās par darāmajiem darbiem. Šeit gribētu minēt trīs svarīgākās lietas. Mums ir patlaban ekonomiskā izaugsme, bet, ja to konfrontējam ar mērķiem, kādus Latvija ir ielikusi savā nacionālajā plānā, tā šķiet nepietiekama. Galvenais dzinējspēks ekonomiskajai izaugsmei šobrīd viennozīmīgi ir iekšējais patēriņš. Tas pats par sevi nav slikti, bet, ja tas aug uz tā [rēķina], ka ir pieaugušas darba algas, kas aug krietni ātrāk nekā produktivitāte, tad tas nav sevišķi ilgtspējīgs risinājums. Tad EM jākoncentrējas uz divām lietām - jāizrevidē investīciju piesaistes sistēma. Aktīvāk valdībai un pašvaldībām kopā jāiesaistās investīciju portfeļa izstrādē. Tā ir arī investīciju vides uzlabošana un investīciju serviss - vai ienākošās investīcijas tiek pietiekami labi apkalpotas un kompānijas, kas šeit izvēlētos uzsākt kādus projektus, jūtas pietiekami komfortabli. Otrs - eksporta veicināšana. Eiropas fondu portfelis - finanšu instrumenti būs izšķirīgs jautājums. Un vai spējam tikt galā ar viedās specializācijas stratēģiju. Protams, jāskatās arī attiecībā uz eksporta stimuliem, ko varam darīt starpvalstu nolīgumu jomā.
Kas attiecas uz ekonomikas izaugsmi, lielais jautājums ir enerģētikas tirgus. Cik te vēl būs ķīviņi līdz 2017.gada aprīlim [kad beidzas "Latvijas gāzes" privatizācijas līguma termiņš], bet ir skaidrs, ka Latvijai ir jāgatavojas tirgus liberalizācijai. Sarežģītā situācijā esam ar "Latvijas gāzi", kura nekādā veidā negrib sadarboties ar Latvijas valdību un diskutēt par to, kāda tad būs šī izejas stratēģija. Tāda skaidra scenārija uz galda šobrīd nav.
Gribu uzsvērt vēl vienu lietu - atrodamies paradoksālā situācijā ar darbaspēku Latvijā. Mums parādās darbaspēka deficīta jautājums, bet no otras puses strukturālā bezdarba jautājums. Šeit pašlaik ir vairāk ideju nekā risinājumu, bet es skatītos vairāk uz Dānijas darbaspēka politikas tirgu - augstu darbaspēka elastības modeli, kurā mēs iedrošinātu vairāk cilvēkus mainīt darbus, pieteikties jauniem darbiem, savukārt valdības pienākums būtu cilvēkus atbalstīt ar labu izglītības sistēmu, lai viņi varētu uzņemties šos jaunos pienākumus. Redzam, ka patlaban Latvijas darba tirgū ir nozares, kurās veidojas milzīgi pārpalikumi. Viens piemērs - izglītības sistēma. Skaidrs, ka šajā darba tirgū veidosies pārpalikumi, valstij nav labas programmas kā šiem cilvēkiem ļaut reintegrēties darba tirgū. Mēs runājam par agrīno pensionēšanos kā ideju, kas darbaspēka deficīta apstākļos nav laba ideja, drīzāk jādomā, kā šos cilvēkus dabūt darba tirgū. Tai pašā laikā IKT [informācijas un komunikācijas tehnoloģiju] nozarē deficīts tiek minēts milzīgs - pieci līdz desmit tūkstoši vakanču. Protams, ir jautājums par izglītības modeli, mums vajadzētu izvairīties no situācijām, kad gatavojam cilvēkus profesijās, kurās nav darba. Mans izejas punkts būtu sekojošs - jebkurš uzņēmums, jo ātrāk dabūs cilvēku, kas prot veikt šo darbu, jo ātrāk tas augs. Jādiskutē ar pārējiem ministriem, kā varam veikt uzlabojumus darba tirgū.
Vai varam iztikt ar saviem resursiem vai jāskatās ārpus robežām - kur meklēt šo darbaspēku?
Pirms neesam izveidojuši efektīvas koordinācijas sistēmas, es būtu piesardzīgs runāt par to, ka mums ir nepieciešams darbaspēks no ārpuses. Mēs nerīkojamies pietiekami aktīvi no valsts puses, lai iedzīvotāji tiešām būtu uzņēmīgāki un pieteiktos labāk atalgotos darbos.
Vai jums ir kādas jaunas idejas uzņēmējdarbības atbalstam?
Ja runājam par manu pieeju valsts pārvaldei, tā nav revolucionāra, bet evolucionāra. Es gribētu saprast, kas notiek ar pašreizējo portfeli, EM ir ļoti daudz labas iestrādes.
Ja runājam par jaunām lietām, viens no manis iniciētajiem jautājumiem ir uzņēmējdarbības uzsācēju atbalsta likums. Uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalsta ekosistēmas attīstībā mēs tālu iepaliekam no attīstītajām Eiropas valstīm. Ļoti svarīgi ir start-up ekosistēmu saslēgt ar starptautisko ekosistēmu, šeit esam relatīvi mazāk darījuši. Šeit ceru ņemt palīgā cilvēkus, kas gājuši tam cauri, kā Leiterts Uldis no "Infogr.am", tāpat ir "Ask.fm" puiši, kas gājuši cauri dažādiem biznesa aktivitāšu akselaratoriem. Šeit esam tādā pirmajā fāzē - apzinājušies, ka tas ir svarīgi. Šo likumu raksta EM, tam jābūt gatavam pavasarī un ceru, ka mums izdosies ielikt pamatus start-up filozofijas attīstībai Latvijā.
Jūsuprāt, kāpēc EM pati ir atteikusies no gāzes tirgus liberalizācijas jau tagad, kā to nosaka spēkā esošais likums?
Droši vien šis jautājums būtu jāuzdod ekonomikas ministrei. Mans iespaids, skatoties debates parlamentā un komisijā - tā gluži nav taisnība.
Kas nav taisnība?
EM manā iespaidā nav atteikusies no gāzes tirgus liberalizācijas. Zinu, ka tas tiek dažādi interpretēts. Viens ir skaidrs, ka gāzes tirgus tiek liberalizēts 2017.gada aprīlī, par to nav šaubu. (Šobrīd Saeimā līdz trešajam lasījumam nonākušas EM un valdības rosinātas izmaiņas Enerģētikas likumā, lai atceltu 2014.gadā pieņemto normu, ka brīvais gāzes tirgus sāk darboties, tiklīdz Latvijai ir starpsavienojumi ar alternatīviem piegādātājiem. Kopš Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa izbūves tas ir noticis, taču valdība šo brīvā tirgus ieviešanu tagad rosina pārcelt uz 2017.gada aprīli, kad beidzas "Latvijas gāzes" privatizācijas līguma termiņš. Kā iemesls tiek minēta izvairīšanās no iespējamām tiesvedībām - red.)
Par likuma izmaiņām - es varbūt nedēļu šim jautājumam rūpīgi sekoju, tiešām iemeslus nezinu, kādēļ tās notika šādā veidā. Tas, ko redzu - "Latvenergo" ir apņēmības pilns cīnīties par savām tiesībām gāzi pirkt no Lietuvas termināļa. Zinām, ka "Latvijas gāze" pastāv uz savām ekskluzivitātes tiesībām līdz 2017.gada aprīlim, tā ka tie būs milzīgi juridiski konflikti. Regulators apgalvo, ka šobrīd normatīvā bāze atļauj "Latvenergo" iepirkt šo gāzi, tā ka es nevarētu teikt, ka ministrija būtu atteikusies no šādas idejas pilnībā.
Bet, ja likuma grozījumos šī norma tiek mainīta, kāpēc sakāt, ka tā nav taisnība?
Man ir jāpiekrīt tajā sadaļā, ka ir milzīgas izmaiņas no 2014.gada labojumiem un Tautsaimniecības komisijā ir notikuši daudzi brīnumi, likumam ejot cauri. Bet, ja runājam par padošanos pilnībā liberalizācijas jautājumā, tad es tomēr gribētu aizstāvēt ministriju, kura joprojām ir pozīcijās, ka "Latvenergo" ir tiesības iepirkt gāzi no Lietuvas un tajā brīdī, kad Klaipēdas terminālis sāka darboties, šī [LG] ekskluzivitāte ir beigusies. Tā, ka es nevarētu teikt, ka ministrija ir pavisam atteikusies no šīs idejas.
Es jau to nesaku - es saku, ka likuma grozījumos patlaban ir notikusi atkāpšanās.
Šis jautājums būtu jāuzdod ministrei.
Kāds ir jūsu viedoklis, kā turpmāk valstij rīkoties ar gāzes infrastruktūru?
Šis ir viens no lielajiem dienaskārtības jautājumiem. Pirmais solis, mums jāiziet no šīs diezgan mulsinošās situācijas, kurā "Latvijas gāze" ir līdz pēdējai minūtei man nesaprotamu mērķu dēļ pretojusies jebkādiem notikumiem gāzes tirgū. Īpaši sarežģītu situāciju padara tas, ka esam palikuši pēdējie Baltijas tirgū - Igaunijā un Lietuvā šis jautājums ir nokārtots, bet "Latvijas gāzei" ir konfliktējoša pozīcija. Tas, kas mums ir nepieciešams - vienalga kāds, bet dialogs par to, kādā veidā viņi plāno realizēt šos savus aktīvus. Nākamais jautājums, kas stāv Latvijas valdībai priekšā - vai šo gāzes infrastruktūru iegādāties vai neiegādāties.
Vienīgā informācija, kas ir manā rīcībā - Igaunija un Lietuva ir pieņēmusi lēmumu iegādāties, es ar augstu ticamību saku, ka Latvijai tas arī būs jādara, bet šobrīd manā rīcībā nav laba izvērtējuma. Plānoju aicināt palīgā Eiropas Komisiju ar izvērtējumu, kādā veidā mums rīkoties. Mums tiešām ir vajadzīgi labi padomdevēji. Lielāks jautājums būs par Inčukalnu. Mums ir likums, ka zemes īpašniekam pieder visas zemes dzīles līdz zemes kodolam un ir diezgan daudz juridisku neskaidrību, kas tad vispār Inčukalna gāzes krātuve ir. Pēdējās debatēs dzirdēju - pat "Latvijas gāze" ir mainījusi savu pozīciju un saka, nē, mums nepieder Inčukalna [krātuve], tā nodota tikai lietošanā, mums pieder tikai tā gāze. Šo kopumu - Inčukalna gāzes krātuvi - būs grūti juridiski novērtēt, tas prasīs laiku.
Ar Kalvīti esat ticies par šiem jautājumiem?
Neesmu ar Kalvīti ticies. Man liekas, pēdējo reizi viņš bija premjers, kad viņu satiku kā [mediju koncerna "Diena"] izdevējs.
Kā vērtējat, vai jūsu vadības laikā tiks panākts tas, lai "Latvenergo" tiešām var iepirkt gāzi, ko grib izmēģinājuma porcijās?
Kā teicu, man ir pilnīgi nesaprotama "Latvijas gāzes" pozīcija turēties pretī līdz pēdējai minūtei jebkam, kas notiktu. Latviju tas nostāda ļoti muļķīgā pozīcijā - ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valstij ir jāaizstāv liberāls tirgus, kam pretojas "Latvijas gāze". Skaidrs, ka mēs turpināsim to, lai "Latvenergo" varētu brīvi iepirkt gāzi un izmantot cauruļvaldus. Tā ir skaidra apņemšanās. Protams, ir jāizvērtē otrā pusē - juridisko strīdu izmaksas un tempi. Pavisam nesen runāju ar Žīgura kungu un viņam ir apņemšanās to darīt, mēs cīnīsimies arī caur regulatoru. Saprotu, ka ir problēmas regulātorā - kādā veidā ir uzrakstīti šie noteikumi [par trešo pušu piekļuvi gāzes pārvades sistēmai] - mēģināsim tos savest kārtībā, lai "Latvenergo" tomēr varētu piekļūt gāzei, kas nāk no Lietuvas termināla.
Kā vērtējat LIAA darbu? Ozola kungam darbs jāturpina?
Es šinī brīdī atturēšos no LIAA darba izvērtēšanas, jo man nav bijis pieejams LIAA fails, neesmu iepazinies ne ar aģentūras rādītājiem, ne sasniegumiem. Izvērtēšu, tad varēšu sniegt viedokli.
EM pārraudzībā ir arī būvniecība. Kāds ir jūsu viedoklis, vai visi trūkumi būvniecībā, kurus atklāja Zolitūdes "Maximas" traģēdija, ir novērsti?
Būvniecībā patlaban ir vairākas problēmas. Nespējā sagatavot normatīvo bāzi, mēs tagad kavējam ES fondu apguvi - redzēsim diezgan iespaidīgu samazinājumu būvniecības nozarē. Kas attiecas uz pašu būvniecības nozari - ir diezgan atšķirīgie priekštati, kā būvniecības nozare būtu jāregulē. Problēmas likumā un būvvalžu ļoti piesardzīgā attieksme patlaban ir radījusi tādu pieeju būvniecībai, kas vairāk ir birokrātiska, nekā pēc jēgas. Kā ļoti pozitīvu lietu redzu to, ka ir izveidots Būvniecības uzraudzības birojs, ļoti labi darbu sācis tā vadītājs Druķis. Kopumā redzu, ka būs svarīga diskusija ar būvniecības nozari - vienoties par nepieciešamajiem uzlabojumiem likumā, lai mēs tiešām likvidētu tos sastrēgumus, kas šobrīd veidojas.
Kādus sastrēgumus?
Jāatrod labs attiecību modelis, lai mēs varētu izpildīt nepieciešamās birokrātiskās prasības, bet tās nebūtu pārmērīgas un tiktu izpildītas nevis pēc burta, bet jēgas. Ja zinām pēc "Maxima" gadījuma, visi jau bija savus zīmogus salikuši, tikai tā jēga nebija. Tā ka ir jāsēžas ar nozari un tās uzraugu un jaskatās pēc risinājumiem.
No jūsu teiktā saprotu, ka ir pārāk stingras un birokrātiskas prasības būvuzņēmējiem - šīs prasības būtu jāatvieglo?
Iespēja pietiekami ātrā tempā atrisināt būvniecības jautājumu ir diezgan svarīgs jautājums arī investoru acīs. Tajā paša laikā nacionālās valsts uzdevums ir būvuzraudzības pakalpojumu sniegt labā veidā, būtiski nebirokratizējot, bet tiešām izdarot pēc jēgas. Mums tas Latvijā ir aizgājis papīru un zīmogu savākšanā.
Bet ko konkrēti vajadzētu atvieglot būvuzņēmējiem, lai process būtu ātrāks, bet vienlaikus panāktu to jēgu - lai mums nebūtu nākamā "Maxima"?
(Domā) Man bija iespēja kopā ar Druķa kungu iepazīties ar Norvēģijas būvniecības uzraudzības sistēmu. Kaut vai viens piemērs - Norvēģijas būvuzraugs pārliecinās, ka viens vai otrs tirgus dalībnieks noteiktā laikā ir spējis piegādāt pakalpojumu saskaņā ar Norvēģijas būvniecības standartu. Tātad tiek izveidots pakalpojumu sniedzēju saraksts - Norvēģijā tu drīksti piedalīties būvniecības procesā, bet ja neesi šajā sarakstā, tad, visticamāk, tev būs ļoti grūti piedalīties, jo tirgus dalībnieki zina, ja būvniecības uzraugs ir akcetējis šo kompāniju kā labās prakses tirgus dalībniekiem, tātad viņš būvē atbilstoši Norvēģijas standartam un nav bijušas nekādas piezīmes.
Mums jau ir visdažādākās sertifikācijas sistēmas visāda veida speciālistiem.
Jā, bet šis modelis Latvijā nav diskutēts un es gribētu to minēt tikai kā labās prakses piemēru. Norvēģi ļoti labprāt runā par Latvijas kompānijām, bija gan UPB, gan "Skonto" piemērs, viņi teica - strādājot kādu laiku kā apakšuzņēmējs, valsts uzraudzības birojs gūst pārliecību, ka būvuzņēmējs ir ilgstoši izpildījis Norvēģijas būvniecības standartu un ir akceptēts kā būvnieks Norvēģijas valstī. Tanī brīdī, kad šis būvniecības standarts tiks pārkāpts, kompānija pazaudēs savu vietu sarakstā. Latvijā ir dažāda sertifikācija, bet mēs ļoti bieži zinām, ka būvkompānijas pārkāpj šos noteikumus. Un ne tikai būvkompānijas, es šeit domāju visus posmus. "Maxima" gadījumā ir bijusi neskaitāmās pusēs milzīgu nolaidību ķēde - visi šie tirgus dalībnieki [Norvēģijā, kur eksistē šis labās prakses būvnieku saraksts] kā minimums būtu pazaudējuši savu iespēju darboties tirgū. Šis ir ārkārtīgi svarīgs elements, ļoti sarežģīts.
Patiesībā jau nav sarežģīts - valsts pārņem faktiski no pašu nozares profesionālajām organizācijām kaut kādu kontroles mehānismu.
Precīzi.
Jautājums, vai jūs to varētu rosināt?
Tas ir viens jautājums, ko es vēlos virzīt. Šis ziemeļvalstu piemērs man šķiet izcils.
Būvniekiem tas nepatiks.
Zinu, ka būvniekiem nepatiks, tādēļ es par to šobrīd ļoti piesardzīgi runāju kā par konceptuālu ideju, bet tas būtu milzīgs pārmaiņu process būvniecībā. Protams, jāskatās, cik godprātīgi būvniecības uzraudzības birojs izmanto šo mandātu. Tas nozīmē arī to, ka mums jābūt precīzam standartam, jo šī izkrišana no saraksta nozīmēs milzīgu ekonomisko ietekmi. Turklāt Norvēģijā šis standarts ietver ne tikai tehnisko izpildījumu, bet arī to, kādā veidā jūs kalkulējat [tāmes], kādā veidā norēķināties ar apakšuzņēmējiem. Ja mēs šajā virzienā tiktu uz priekšu, tad panāktu milzīgas izmaiņas būvniecības nozarē.
Ēku siltināšana daudzviet, piemēram, Rīgā vēl aizvien virzās uz priekšu ļoti lēni. Ko darīsiet, lai šo procesu iekustinātu?
Mums jārunā ar Rīgas mēriju. Valdības deklarācijā skaidri nostiprināts punkts, ka ir jāpalielina pašvaldību loma tautsaimniecības attīstībā - mēs runāsim par dāžādu procesu aktivizēšanu un viens no tiem ir ēku siltināšana. Rīgas mērija patlaban, cik saprotu, par šo jautājumu pilnībā neinteresējas, pārrunāšu, kas ir tie iemesli.
Ko īsti nozīmē pašvaldību lomas palielināšana investīciju piesaistē? Zinām, ka reģionos ir izplatītas problēmas - iedzīvotāji iebilst pret kādu cūku fermu, piemēram. Vai tas nozīmē, ka viņu viedoklis pašvaldībā netiks ņemts vērā, vai kā citādi?
Daudz lietas ir folklorizējušās - Ozolsala [protesti pret celulozes pārstrādes rūpnīcu Jēkabpils novadā], "Saint -Gobain" [siltumizolācijas materiālu rūpnīcas projekts Ikšķilē] un dāņu cūkas. Mums jāskatās vēsturiskais konteksts un Latvijas pašvaldību funkcijās nekad nav bijis ierakstīts - uzņēmējdarbības vides stimulēšana un to arī pašvaldības nekad nav uzskatījušas par savu dienaskārtības jautājumu.
Tagad to ierakstīsit?
Arī nodokļu sistēma nekādā veidā viņiem neliek īpaši par to interesēties. Ir ļoti daudz disproporciju tirgū, mēs zinām Rīgas un pierīgas konfliktu. Reģionālie centri bieži vien tikai žēli noskatās, kā vakarā viņu nodokļu nauda aizbrauc divdesmit minūšu attālumā un cita pašvaldība realizē šos jautājumus. Nodokļu reformas kontekstā noteikti diskutētsim, vai daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tomēr neatstāt tajās pašvaldībās, kur ir darbavietas. Tas būtu ļoti sarežģīts jautājums, bet šis ir viens no stimuliem, kas varētu izmainīt situāciju un padarīt pašvaldības ieinteresētas uzņēmējdarbības attīstībā.
Cik lielu daļu jūs domājat?
Pašlaik atturētos minēt skaitļus. Tikko esam pieņēmuši lēmumus par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānismiem un mums nevajadzētu tagad strauji mainīt kursu. Bet mēs gribam atvērt diskusiju par to, kādā veidā ar nodokļu sistēmu stimulēt pašvaldību interesi par uznēmējdarbības attīstību. Otra - premjera ideja, viņš atsaucas vairāk uz Somiju, ka pašvaldības tiek motivētas ar prēmijām, ja attīsta uzņēmējdarbību savā teritorijā un šis prēmiju fonds veidojas no uzņēmumu ienākuma nodokļa.
Par ES energoefektivitātes direktīvas normu nepārņemšanu Latvijai draud pārkāpumu procedūru un finansiālām sankcijām. Ko darīsit, lai no šāda negatīva scenārija izvairītos?
Problēma man ir zināma, es gribētu saprast dažādu tirgus dalībnieku pozīcijas, kāpēc šis jautājums netiek risināts un šajā brīdī nevarēšu sniegt labu atbildi. Skaidrs, ka tas ir jārisina un energoefektivtātes jautājumos mēs krietni iepaliekam attiecībā pret kaimiņvalstīm.
Investori sūdzas par elektrības cenu Latvijā, par OIK - vai jums ir kādas jaunas ieceres samazināt elektrības cenu lielajiem rūpnieciskajiem ražotājiem?
Viennozīmīgi šobrīd energoresursu cenas ir problēma jebkura industriāla investora acīs. Latvijas energoresursu cenu piedāvājums patlaban nav konkurētspējīgs. EM ir uzdizainējusi atbalsta paketi lielajiem industriālajiem ražotājiem. Cik man zināms, Eiropas Komisija nav piekritusi šim risinajumam šobrīd - mēs klausīsimies argumentus un skatīsimies, kādi ir iespējamie risinājumi.
Ko iesāksit ar "Liepājas metalurgu"? Darbinieki lūdz valdību nepieļaut uzņēmuma slēgšanu, no otras puses, patlaban nekas neliecina, ka uzņēmums varētu izpildīt saistības pret valsti par iegādes darījumu.
Šinī brīdī tas ir vēl atvērts jautājums. Jaunajiem uzņēmuma īpašniekiem nav īsti skaidrs, kādā ekonomiskajā teritorijā viņi strādā un pēc kādiem noteikumiem šeit pasaule darbojas, bet punkts šajās sarunās vēl nav pielikts. Vai viņi spēs izmainīt savu pieeju gan attiecībām ar valdību, gan pret ražošanu - nu, laiks rādīs. Līdz šim viņiem izšķirīgie cilvēki bijuši juristi, vajadzētu būt inženieriem un ekonomistiem. Bet, savelkot kopā, tautsaimnieciskā ietekme no tā, vai "Metalurgs" strādā vai nestrādā, vairs nav tāda, kā agrāk. Šobrīd tā nebūs nekāda traģēdija, ja viņi izies no tirgus. Tajā pašā laikā, ja uzņēmums spēj dzīvot un iekarot savu vietu zem saules, lai viņi to dara.
Cilvēkiem tā noteikti būs traģēdija - salīdzinoši lielam skaitam.
Mazākam nekā ieprieks. Protams, jebkuram strādājošajam tas ir svarīgi, tajā pašā laikā Liepājas pilsētai ir labas idejas par industriālā parka attīstību "Metalurga" teritorijā.
Ņemot vērā uzņēmēja raksturojumu, kā jūs pats vērtējat izveidojušos situāciju - proti, ka pieaicinātais konsultants "Prudentia" šajā procesā nopelnīja vairāk nekā valsts atguva?
Man jāatzīst, ka šim vēsturiskajam diskursam īpašu uzmanību nepievērsu, bet no man zināmās informācijas - ģeopolitiskā situācija ļāva izvēlēties kritērijus, kādēļ tika lemts par vienu vai otru risinājumu uzņēmuma darbības atjaunošanai. Tacu izvēloties īpašnieku no attiecīgā ekonomiskā reģiona [Ukrainas], mēs redzam konfliktējošu izpratni, kādā biznesam būtu jāattīstās. Attiecībā par konsultanta izvēli...
Es jautāju nevis par izvēli, bet samaksu.
Jāatzīstas, ka manā rīcībā nav informācijas par to.
Varu jums pateikt - vairāk nekā divi miljoni "Prudentia" nopelnīja, bet valsts atguvusi patlaban krietni mazāk.
Tas jāprasa cilvēkiem, kas ir slēguši šos līgumus. Vienīgais, ko gribu piebilst - valdības partneri gan lēmumu pieņemšanā par uzņēmumu pārdošanu vai pirkšanu vai uzņēmējdarbības atjaunošanu ir ārkārtīgi svarīgi. Viena no manām prioritātēm būs izvēlēties starptautiski atzītus profesionālus partnerus. Tā būtu atšķirība šajā pieejā.
Vai "Prudentia" tāda ir?
Man nav bijusi iespēja izskatīt nevienu no "Prudentia" piedāvājumiem. Pašlaik ir arī reputācijas jautājums - šobrīd pēc publiskā diskursa šī reputācija nav tajā labākajā sāvoklī.
Ja darījums ar investoru neizdosies, vai "Prudentia" nevajadzētu atmaksāt tos divus miljonus, ko tā saņēma par šo darījumu?
Jālasa līgums.
EM bieži pārmests, ka tai trūkst kapacitātes enerģētikā veidot politiku, kuru faktiski diktē lielie enerģētikas uzņēmumi, piemēram, "Latvenergo". Vai piekrītat šādam vērtējumam?
Tas, ka valsts sektorā pietrūkst kapacitātes, ir vispārzināms fakts. Attiecībā uz ministriju ir bijušas pietiekami lielas un biežas personāla pārmaiņas, protams, rodas kompetences problēmas.
Ko darīsit, lai ministriju padarītu neatkarīgu, lai tā spēj objektīvi līdzsvarot visu pušu intereses?
Šis ir milzīgs izaicinājums. Cik man zināms, valsts sekretārs Ringolds Beinarovičs plāno atstāt amatu, man dienaskārtības ir atrast cilvēku, kas vadīs ministriju. Mans skatījums - ierēdniecībai ir jābūt maksimāli neitrālai situācijas izvērtējumā. Es tiešām būvēšu ministriju tādā veidā, lai šie būtu neitrāli augsta līmeņa eksperti, kas spēj izvērtēt attiecīgā sektora politikas jautājumus.
Kā vērtējat Rīgas brīvostas pārvaldes un tās vadītāja Leonīda Loginova darbu, ņemot vērā Valsts kontroles atzinumus, Konkurences padomes sodus un sākto kriminālprocesu pret Loginovu un viņa vietnieku?
Rīgas bīvostas stāsts ir jau metaforizējies, ir skaidri izveidojies sabiedrības viedoklis. Informācija, ko zinu no medijiem, nav nekāda spožā. Valsts un pašvaldība kopā nes atbildību arī par reputāciju šajā organizācijā un patlaban reputācija nav tajā labākajā stāvoklī.
Jūsu pārraudzītajai ministrijai ir pārstāvis gan Rīgas, gan Ventspils ostās un mēs zinām, ka ostas ir slavenas ar savu lēmumu pieņemšanas necaurspīdību, interešu konfliktiem, vidi, kura kropļo konkurenci un atbaida ārvalstu investorus. Vai un ko jūs konkrēti darīsit, lai šo vidi mainītu?
Šeit nav šaubu, manis deleģētais pārstāvis savas kompetences ietvaros saņems mandātu šos jautājumus uzrunāt un mainīt šo situāciju. Vai izdosies panākt kādas izmaiņas, skatīsimies, cīnīsimies par to. Protams, būs atkarīgs, kā izveidosies sadarbība ar jauno satiksmes ministru. Patiesībā tas būs jautājums par valdības pozīciju - kādas pārmaiņas ir nepieciešamas, uz ko esam gatavi.
Ko jūs gribētu izdarīt, zinot arī partnerus?
Pašlaik nevarēšu komentēt ekonomiskās attīstības virzienus vai izmaiņas ekonomisko mērķu sasniegšanā, bet katrā ziņā reputācijas problēma, kas ir Rīgas brīvostai, ir neakceptējama un šo jautājumu mēs risināsim.
Kādas Latvijai ir izredzes jau šopavasar iestāties OECD?
Pēc vakardienas pozitīvā Saeimas balsojuma par politiski eksponēto personu uzraudzību banku sistēmām man liekas, ka labas.
Kas EM vēl jāizdara, lai tas notiktu - ir kādi konkrēti darbi?
Pēdējā lielā problēma ir finanšu sektora uzraudzība.
OECD pērn ziņojumā par Latviju teica, ka izaugsmei nepieciešams uzlabojums konkurences vidē un aicināja dot Konkurences padomei lielāku finansiālu un administratīvu autonomiju. To pašu teica Eiropas Komisija, pat vēl skarbāk - ka šajā jomā nenotiek progress. Ko darīsit, lai stiprinātu konkurences uzraudzību Latvijā?
Šobrīd Saeimā ir likums par papildu pilnvaru piešķiršanu Konkurences padomei. Es atbalstu šīs normas. Jautājums, protams, ir par viņas izmeklēšanas darbībām, kas ir jāsaskaņo ar vispārējo valsts izmeklēšanas institūciju kopējo sistēmu, lai tās nekonfliktētu.
Rīgas pašvaldības lēmums iesaistīties pudeļu ūdens tirgošanā ir tikai viens kliedzošākais piemērs, kā pašvaldības deformē tirgu. Intervijā "Ir" Konkurences padomes vadītja Skaidrīte Ābrama teica, ka «likums nav pilnīgs, nedod iespēju vērsties bargāk pret publisku personu vēlmi deformēt konkurenci». Vai esat gatavs labot šos trūkumus?
Protams, Eiropas ekonomiskā telpa neparedz iespēju nedz valstij, nedz pašvaldībām iesaistīties aktīvi ekonomikā un šis ir tiešām kliedzošs piemērs, kādā veida kropļojam konkurenci. Neredzam nekādu vajadzību vai trūkumu pēc minerālūdens veikalos, tā kā šī ir pilnīgi nesaprotama situācija, neatliekami jārisina.
Bet ko jūs darīsit konkrēti?
Jāizanalizē normatīvā bāze un jāskatās, ko varam darīt šajā lietā.
Māris Kučinskis intervijā "Ir" pirms nominēšanas minēja, ka viena no Latvijas lielajām problēmām ir zinātnieku sadarbība ar uzņēmējiem. Ko darīsit, lai mazinātu plaisu starp pētniekiem un biznesu?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, Latvija ar to mokās ilgus gadus. Nepārprotami, mums ir jādod savas nodevas fundamentālajai zinātnei, mums ir vajadzīgi tādi cilvēki kā Ambaiņi, Kaščejevi un tā tālāk, bet tajā pašā laikā fundamentāla problēma Latvijas zinātnes un pētniecības ekosistēmā - mēs nespējam komercializēt savus pakalpojumus. Pašlaik izveidojas paradoksāla situācija, ka Latvija bieži vien iegulda līdzekļus pētījumos, kuros pēc tam kapitalizējas kaut kādas citas vērtību ķēdes un mēs sponsorējam citu valstu ekonomiskos panākumus. Viens, ko es redzu - virzība uz starptautisko ekselenci. Izglītības ministrija virzās ļoti labi, akreditējot zinātniskās institūcijas un piespiežot startēt "Horizon" [ES inovāciju] programmās. Izcils piemērs ir "Tilde", kura strādā pie mākslīgā intelekta problēmām - [mašīntulkojuma] problēmām. Otrs virziens - jāsaprot, kādā veidā varētu attīstīt Latvijas zinātnisko institūciju pētnieku komercializāciju.
Kā vērtējat Vācijas proponēto ideju par ES degvielas nodokļa ieviešanu, lai finansētu bēgļu uzņēmšanu? To arī Valdis Dombrovskis pozitīvi novērtējis.
Šī būs ļoti smaga diskusija, kādā veidā finansēt bēgļu problēmu Eiropā. To nevarēs atstāt vienas dalībvalsts pārziņā un es arī Latviju aicinātu būt piesardzīgiem, sakot, ka tas ir katras individuālās valsts risinājums - jo mēs redzam bēgļu plūsmas koridoru maiņu [caur] Krieviju, bēgļu koncentrāciju pie Norvēģijas, Somijas robežas. Nav grūti prognozēt, ka šāda situācija var iestāties arī pie Latvijas robežas. Šis degvielas risinājums ir pirmā bezdelīga, es nevarētu teikt, ka atbalstu šo lēmumu.
Noslēgumā gribu saprast par ēnu ekonomikas mazināšanu. Valdības deklarācijā tā minēta kā prioritāte, apņemoties par vienu procentpunktu gadā samazināt tās apjomu, vai tā?
Tur ir radies jūklis žurnālistikā. Ēnu ekonomiku mēra attiecībā pret IKP - tagad tie ir 23%, tātad potenciālā dinamika, ja mēs samazinam 1% pret IKP gadā, tad tas varētu būt apmēram 4 - 5% no ēnu ekonomikas apjoma gadā. Tātad katru gadu ēnu ekonomika konsekventi [samazinās], piecu gadu laikā sasniedzot Eiropas vidējo [līmeni] - 18%.
Plāns ir piecu gadu laikā sasniegt vidējo līmeni, bet līdzšinējā attīstība šīs problēmas risināšanā arī bija apmēram tas pats 1%.
Šeit nav būtisku kursa izmaiņu.
Kāpēc?
Varētu šķist, tas ir tādā diskusiju [līmenī], vai trīs rieksti ir kaudze. Respektīvi, mums jāskatās makroekonomiski, ko tas nozīmē. Viens procents samazinājuma ēnu ekonomikā ir vismaz 260 miljonu eiro ekonomiskās darbības legalizēšana un nodokļos tas nozīmē papildu ieņēmumus starp 50 un 70 miljoniem. Tās ir ļoti iespaidīgas summas. Mums jāsaprot viena lieta, ka nav tādas valsts, kur ēnu ekonomika būtu nulle.
Mums vēl tālu līdz tam.
Mūsu mērķis varētu būt Skandināvija - tur līmenis ir mazāks, apmēram 12%. Nu, tas temps ir teiksim tā, optimāls, ar kādu varētu ēnu ekonomiku legalizēt. Iespējams, ka to var darīt ātrāk, tikai jāsaprot, ka tam ir divas puses. Tā viena puse ir valsts represīvais aparāts un veiktspēja iekasēt nodokļus. Viena norma, kas virzās un varētu nopietni izmainīt šo situāciju - aplokšņu agu kriminalizācija. Tajā pašā laikā ir nodokļu morāles puse, kas arī ir tik pat svarīga, un šeit mums ir milzīgas problēmas. Latvijas iedzīvotāji nesaprot nodokļu sistēmu - viņi uzskata, ka tā ir negodīga pret viņiem. Joprojām liela daļa iedzīvotaju uzskata - ja es varu nenomaksāt nodokļus un man par to nekas nebūs, es tos nenomaksāšu. Valsts bieži vien neveicina pilsoņu attieksmi pret nodokļu sistēmu. Viens, ko redzam, pietiekami augstais korupcijas indekss. Otra lieta - skandāli kā pašlaik ar VID darbinieku deklarācijām nopietni iedragā valsts reputāciju nodokļu iekasēšanā.
Šis ir ļoti sarežģīts sociālekonomisks process. Ja kādam ir radusies ilūzija, ka to var atrisināt tikai ar valsts represijas metodēm, pilnīgi noteikti to nevar. Jāskatās uz šīm abām pusēm, kā veicināt uzticību valstij, lai cilvēki labprātīgi teiktu - jā, es uzturu, tas ir mans pienākums uzturēt valsti un pašvaldību.
Ja salīdzinām, cik mūsu kaimiņvalstī uz vienu iedzīvotāju iekasē PVN, tas ir daudz efektīvāk. Kāpēc mēs to nespējam?
Ēnu ekonomikas analīze ir iekļauta Pasaules Bankas auditā, apskatīsimies, kad būs šie rezultāti. Ir ļoti atšķirīgi vērtējumi - ja mēs skatāmies ["SSE Riga" docenta Arņa] Saukas pētījumus, aina ir ļoti atšķirīga, ja skatāmies Šneidera pētījumus, tad nez kāpēc Latvijas situācija liekas labāka, ja skatāmies statistikas ciparus, tad aina nav tik būtiski atšķirīga pa Baltijas valstīm. Tā ka es tiešām gribētu redzēt Pasaules Bankas izvērtējumu, tad varētu mēģināt sniegt precīzākas atbildes.
Visu laiku ēnu ekonomikas apkarošana ir prioritāte, bet kāpēc darbība ir lēna un nekādu uzrāvienu jūs arī tagad nesolāt?
Droši vien būtu vajadzīga diskusija, kas tad ir optimāls temps šajā lietā, jo mums tiešām kvalificēti jānovērtē temps, kā valstis ir gājušas ārā no ēnu ekonomikas. Nevienu mirkli netiek apšaubīts, ka tā ir absolūti augsta prioritāte. Izdevās vienoties, ka tā ir horizontāla visu valsts iestāzu prioritāte, tas nav vienkārši VID jautājums. Vienu piemēru zinām - Satiksmes ministrija tagad strādā pie projekta ēnu ekonomikas ierobežošanai satiksmes nozarē, konkrēti taksometru pārvadājumos. Neiet tik viegli, jo nozare iestigusi milzīgās problēmās, ēnu ekonomika aptuveni 80%, izskatās, ka lūzums būs milzīgs.
Lieta, kas mainīs ēnu ekonomikas situāciju fundamentāli, ir pieņemtais lēmums par 2017.gadā minimālo sociālo iemaksu veikšanu. Viņš pilnībā mainīs to ārkārtīgi dīvaino situāciju, kas ir atšķirībā no Igaunijas - Latvijā ir ceturtā daļa strādājošo, kuriem ir minimālā alga un kaut kas vēl mazāks. Tātad šī lielā sadaļā vairs nebūs jēgas ņemties ar šīm nodokļu shēmām.
Jūs pieminējāt Satiksmes ministrijas piemēru, vai līdzīgas aktivitātes neplānojat arī savā pārraudzībā, piemēram, būvniecības sektorā?
Jā, ēnu ekonomika ir ļoti konkrēta - konkrētās nozarēs, vietās. Viens ir risināt horizontālus jautājumus - kases aparāti, aplokšņu algas, bet tajā pašā laikā nozarēs veidojas tādi ēnu ekonomikas sastrēgumi, no kurienes neviens atsevišķs taksists, neviens atsevišķs tirgus dalībnieks netiek ārā. Gan pašas nozares iekšienē, gan nozares regulatoriem ir jāizmaina spēles noteikumi.
Bet ko darīsit konkrēti, ja runājam par būvniecību?
Viens risinājums ir skaidrs, ja runājam par nelegālo nodarbinātību - tās ir elektroniskās ID kartes, kas ir standartprakse jebkurā ziemeļvalstu būvlaukumā. Visiem, kam ir tiesības ieiet būvlaukumā, ir elektroniskās kartes.
Obligāti?
Obligāti. Visi, kam nav karšu, ir izslēdzami, tātad nelegāla nodarbinātība. Tas ir milzīgs jautājums. Otrs jautājums - daudz sarežģītākas lietas, kas būs saistītas ar dažāda veida nodokļu shēmām. Viens ir jautājums par solidāru ģenerāluzņēmēja atbildību par visu būvniecības ķēdi, kas ir normāls ziemeļvalstu būvniecības standarts. Ģenerāluzņēmējs ir atbildīgs par pilnu nodokļu nomaksu - mums jāmeklē saprātīgs veids, kā tas notiek.
Jūs to virzīsit?
Viennozīmīgi, nav šaubu. Vēl mums ir jāizvērtē reversais PVN, ko nesen sākām pakāpeniski ieviest. Tagad no aprīļa būs elektronisko preču tirdzniecībā, skatīsimies, kāda ir ietekme reversajam PVN uz būvniecību, bet viens ir skaidrs - ir iespaidīgas shēmas ar būvmateriālu tirdzniecību.
Ir jautājums par pašregulējošiem procesiem - milzīgu izmaiņu ir atstājis tas, ka VID pietiekami agri publicē atsevišķu uzņēmumu nodokļu nomaksas datus, nozares intensīvi savā starpā salīdzina šos datus, diskutē. Ļoti gribētu uzsvērt kā pozitīvu piemēru kokrūpnieku asociācijas virzīto pamatprincipu, ka mežu cirsmu izsolēs "Latvijas Valsts mežos" nevarēja piedalīties neviens dalībieks, kurš nebija nomaksājis sociālās iemaksas vismaz minimālās algas līmenī - tas bija sākotnējais līmenis, katru gadu notiek sarunas par minimālo iemaksu līmeni mežistrādes kompānijām, kas ir ātri sakārtojušas šo tirgu. Efektivitāte un inovācija ir dzinējspēks, nevis šīs [nodokļu] shēmas.
Ja pieņem, ka valdība nostrādā līdz nākamajām vēlēšanām, ko jūs gribētu panākt ekonomikā - ko varat apsolīt?
Redzu divus fundamentālus jautājumus - ja man izdotos tajos realizēt pārmaiņas, es būtu priecīgs par padarīto. Pirmais, jau teicu sākumā, mums ir makroekonomiska strukturāla problēma izaugsmē, balstamies šobrīd uz patēriņu. Tātad, ja man izdosies izmainīt investīciju un eksporta pieaugumu, līdzsvarot to ar patēriņu, tas ieliktu ilgtspējīgu pamatu ekonomiskajai izaugsmei. Nedomāju, ka realizēsim milzīgu ekonomisko izrāvienu, mums jāskatās uz labilo ģeopolitisko un ekonomisko kontekstu, kurā atrodamies.
Otrs - ja izdotos modernizēt Latvijas ekonomiku, īpaši domāšanas pieejas tautsaimniecībā. Viens ir darba tirgus ar milzīgām postpadomju ietekmēm, kurās vajadzīgas izmaiņas, lai būtu moderna sistēma, stimulētu cilvēkus mainīt darbus, uzņemties lielāku atbildību. Otrs, ja izdotos izveidot izcilu start-up ekosistēmu, kurā cilvēki eksperimentē ar idejām un tehnoloģijām.
Trešais, es būtu ļoti priecīgs, ja Latvijas tautsaimniecību iekšēji regulējošie standarti pietuvotos ziemeļvalstu ekonomikas standartiem, lai mēs būtiski neatšķirtos no tiem. Tas ļautu arī Latvijas uzņēmējiem startēt reģionālajā tirgū un gūt panākumus. Tās būtu divas lielās lietas - stabila makroekonomiskā izaugsme un tirgus modernizācija.