Jauni pētījumi aktivizējuši debates par šo jautājumu, vienlaikus vērtējot, kā cilvēku ilgmūžība ietekmēs planētas nākotni
Kad 1990. gadā Žans Marī Robīns un Mišels Alārs sāka valsts mēroga pētījumu par franču simtgadniekiem, viņu programmatūra izspļāva ziņojumu par kādu kļūdu. Viena persona bija reģistrēta kā 115 gadus veca, un tas bija skaitlis ārpus programmā pieņemamā vecuma diapazona. Pētnieki sazvanījās ar saviem sadarbības partneriem Arlā un lūdza vēlreiz pārbaudīt informāciju par tur dzīvojošo personu, atceras Alārs, kas tolaik bija bezpeļņas pētniecības organizācijas IPSEN Foundation direktors. Varbūt partneri kļūdījušies, pierakstot sievietes dzimšanas datumu? Varbūt šī Žanna Kalmāna (Jeanne Calment) patiesībā ir dzimusi 1885. gadā, nevis 1875.? Nē, atbildēja kolēģi. Mēs paši redzējām dzimšanas apliecību. Dati ir pareizi.
Kalmāna jau bija labi pazīstama savā dzimtajā pilsētā. Un nākamajos gados, kad arvien plašāk sāka klīst valodas par viņas ilgmūžību, sieviete kļuva par slavenību. Viņas dzimšanas dienas parasti nonāca arī pasaules ziņās. Kalmānas istabiņā pansionātā sāka drūzmēties žurnālisti, ārsti un zinātnieki, paši kārojot satikties ar šo la doyenne de l’humanité jeb cilvēces vecāko. Ikviens gribēja dzirdēt sievietes dzīves stāstu.
Kalmāna visu savu mūžu nodzīvoja saules apsvilinātu mālu mūru un bruģakmeņu pilsētā Arlā Francijas dienvidos, kur apprecēja savu otro brālēnu un ievācās plašā dzīvoklī virs viņam piederoša veikala. Pašai nebija nepieciešamības strādāt. Tā vietā viņa piepildīja savu ikdienu ar dažādu veidu atpūtu: vizināšanos ar velosipēdu, gleznošanu, skrituļošanu un medībām. Viņai patika katru dienu izdzert glāzi portvīna, uzpīpēt un apēst nedaudz šokolādes. Pilsētā viņa izcēlās ar savu optimismu, labo humora izjūtu un asprātību. («Man nekad nav bijis vairāk par vienu krunku,» reiz viņa sacījusi. «Un es uz tās sēžu.»)
Sasniedzot 88 gadu vecumu, Kalmāna jau bija nodzīvojusi ilgāk par saviem vecākiem, vīru, vienīgo bērnu, znotu un mazdēlu. Tuvojoties 110. dzimšanas dienai, viņa aizvien viena pati dzīvoja savā dzīvoklī. Taču kādā īpaši aukstā ziemas dienā aizsala caurules. Kundze pati centās tās atkausēt ar liesmu, nejauši aizdedzinot izolācijas materiālu. Kaimiņi pamanīja dūmus un izsauca ugunsdzēsējus, veco kundzi aizveda uz slimnīcu.
Pēc šī negadījuma Kalmāna ievācās slimnīcas kompleksā ietilpstošajā pansionātā, kur nodzīvoja līdz savai nāvei 122 gadu vecumā 1997. gadā.
Bet jau 1992. gadā pie viņas lietas atgriezās pētnieki Robīns un Alārs. Nebija šaubu, ka šī sieviete ir īpaša un pelnījusi padziļinātu izpēti. Arla bija tikai stundas brauciena attālumā no ciema, kur tolaik dzīvoja demogrāfs Robīns. Viņš nolēma doties ciemos.
Ieradies pansionātā, viņš sasveicinājās ar medicīnisko direktoru Viktoru Lebrē un izteica vēlmi intervēt Kalmānu. Lebrē atbildēja, ka esot par vēlu, jo sieviete ir palikusi pilnīgi kurla. Taču piekrita aizvest pie granddāmas. Pa garu betona koridoru aizgājuši līdz mazai un pieticīgai istabiņai, Lebrē atvēra durvis: «Labdien, Kalmānas kundze!»
«Labrīt, dakter!» viņa atbildēja bez kavēšanās.
Lebrē bija šokā, sagrāba Robīna roku un aizrāva atpakaļ uz savu kabinetu, kur sāka izprašņāt māsiņas par Kalmānas dzirdi. Izrādījās, ka reizēm viņa dzird itin labi un tas mijas ar pilnīga kurluma periodiem.
Vēlreiz atgriezušies Kalmānas istabā, Robīns pienācīgi iepazīstināja ar sevi. Augumā smalkā sieviete sēdēja lielā klubkrēslā pie loga. Kataraktas pārņemtās pienainās acis spēja atšķirt gaismu no tumsas, taču nefokusējās konkrētā punktā. Vienkāršās pelēkās drēbes izskatījās vairākas desmitgades vecas.
Šīs pirmās tikšanās laikā Robīns un Kalmāna galvenokārt apmainījās ar vispārējām laipnībām un mazliet pačaloja. Taču dažu nākamo gadu laikā Robīns un Alārs, sadarbojoties arī ar dažiem citiem pētniekiem un arhivāriem, iztaujāja Kalmānu desmitiem reižu, dokumentējot viņas dzīves vēsturi, pārbaudot faktus par vecumu un nostiprinot reputāciju, ka viņa tik tiešām ir visvecākā persona, kas dzīvojusi uz planētas. Kopš tā laika Kalmāna kļuvusi par tādu kā simbolu nemitīgajiem centieniem atbildēt uz vienu no cilvēces vispretrunīgākajiem jautājumiem: kāda īsti ir cilvēka dzīves ilguma robeža?
Simtgadnieku bums
Pateicoties medicīniskiem un sociāliem sasniegumiem, kas mazina vecuma slimības un pagarina mūžu, ilgdzīvotāju skaits strauji palielinās. ANO lēš, ka 1990. gadā visā pasaulē bija aptuveni 95 000 simtgadnieku, savukārt 2015. gadā — jau vairāk nekā
450 000. Līdz 2100. gadam tādu varētu būtu 25 miljoni.
Lai gan tādu cilvēku īpatsvars, kas nodzīvo ilgāk par 110 gadiem, ir krietni mazāks, šis kādreiz tik neiedomājamais fenomens arvien biežāk ir sastopams pasaules turīgajās valstīs. Pirmie dokumentētie gadījumi par šādiem «supersimtgadniekiem» parādījās pagājušā gadsimta 60. gados. Kopš tā laika viņu skaits pasaulē varētu būt desmitkāršojies, lai gan precīzi to neviens nezina. Piemēram, Japānā laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam supersimtgadnieku skaits palielinājās no 22 līdz 146, tātad gandrīz septiņas reizes.
Ņemot vērā šo statistiku, jūs varētu nodomāt, ka vienlaikus palielinās arī garākā mūža rekords. Taču šajā ceturtdaļgadsimtā kopš Kalmānas nāves neviens nav pārsniedzis viņas 122 gadus. Tuvākā sekotāja bija amerikāniete Sāra Knausa, kas nomira 119 gadu vecumā 1999. gadā. Šobrīd pasaulē vecākā persona ir Kane Tanaka (118), kas dzīvo Japānā. Tikai daži cilvēki nodzīvojuši ilgāk par 115 gadiem. (Daži pētnieki aizvien apšauba, vai Kalmāna bija tik veca, kā pati apgalvoja, tomēr vairākums kā faktu akceptē viņas biogrāfiskos dokumentus.)
Tagad, kad pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas astoņiem miljardiem un zinātnieki laboratorijās atklāj arvien jaunus ceļus novecošanas palēnināšanai vai pat ieslēgšanai atpakaļgaitā, jautājums par cilvēka mūža ilguma potenciālajām robežām ir kļuvis īpaši aktuāls. Iepazīstoties ar viņu darbu tuvāk, kļūst skaidrs, ka zinātnieki dalās divās lielās nometnēs — pesimistos un optimistos.
Pirmā grupa salīdzina mūža ilgumu ar sveci, kurai ir noteikts degšanas ilgums. Viņi kopumā ir pārliecināti, ka mēs strauji tuvojamies mūža ilguma robežai vai pat jau esam to sasnieguši, un tuvākajā laikā nebūsim liecinieki nevienam gadījumam, kas pārsniegtu Kalmānas vecumu.
Turpretī optimisti uzskata mūža ilgumu par, iespējams, pat bezgalīgi elastīgu saiti. Viņi paredz ievērojamu dzīves ilguma pieaugumu visā pasaulē — galu galā būs tādi cilvēki, kas sasniegs 125, 150, 200 un pat vairāk gadu vecumu.
Kamēr šīs kaislīgās debates turpinās, tās jau ir radījušas daudz dziļāku izpratni par to, kas ietekmē un ierobežo dzīves ilgumu un ar kādiem paņēmieniem to varētu ievērojami pagarināt.
Skandāls pēc žurnāla raksta
Cilvēka dzīves ilguma teorētiskās robežas ir kutinājušas zinātnieku un filozofu prātus jau tūkstošiem gadu, taču galvenokārt viņu diskusijas balstījās uz personīgām pārdomām un novērojumiem. 1825. gadā britu statistiķis Bendžamins Gompercs publicēja jaunu matemātisku mirstības modeli, kas demonstrēja, ka nāves risks pieaug vienlaikus ar vecumu — dzīvei ritot, šis risks palielinās. Ja šī tendence turpinātos visa mūža garumā, galu galā cilvēki sasniegtu punktu, kad viņiem vairs nebūtu cerību nodzīvot vēl vienu gadu. Citiem vārdiem runājot, viņi sasniegtu sava mūža limitu.
Tajā pašā laikā Gompercs novēroja, ka, sasniedzot dziļas vecumdienas, cilvēku nāves risks sasniedz plato un izlīdzinās. «Iespējamo mūža ilguma robežu, visticamāk, noteikt nevarēs nekad, pat ja tāda arī pastāvētu,» viņš rakstīja.
Kopš tā laika, izmantojot jaunus datus un daudz sarežģītāku matemātiku, citi zinātnieki visā pasaulē atklājuši jaunus pierādījumus tam, ka nāves riska plato noteiktā vecumā sasniedz ne tikai cilvēki, bet arī citu sugu pārstāvji, ieskaitot žurkas, peles, garneles, nematodes, drozofilas un vaboles.
2016. gadā pētniecības žurnālā Nature tika publicēts īpaši provokatīvs pētījums, kura autori pārliecināti apgalvoja, ka esot atklājuši cilvēku mūža ilguma robežu. Ģenētiķis Jans Vijgs no Alberta Einšteina medicīnas koledžas Ņujorkā un divi viņa kolēģi bija analizējuši mirstības datus dažās pasaules valstīs vairāku desmitgažu garumā un secinājuši, ka jauni dati par ilgmūžības rekordistiem šajās zemēs strauji ienāca no pagājušā gadsimta 70. līdz 90. gadiem, bet kopš tā laika vairs nav mainījušies un šobrīd stagnē vidēji 114,9 gadu vecumā. Izskatījās, ka dzīves garums ir sasniedzis savus limitus. Kaut arī atsevišķas personas, piemēram, Žanna Kalmāna, sasniegušas vēl apbrīnojamāku vecumu, viņas tomēr ir ārkārtas izņēmumi, nevis nopietns pierādījums mūža ilguma pieaugumam.
Atsevišķi zinātnieki no pesimistu aprindām slavēja šo pētījumu, taču citi sāka asi kritizēt izmantotās metodes, it īpaši drosmīgo vispārinājumu, kas esot balstīts uz «ierobežotiem un grūti interpretējamiem datiem», bija rakstīts kādā komentārā.
Kopumā Nature un citus žurnālos tika publicēts gandrīz ducis sākotnējā raksta atspēkojumu. Vācijā bāzētā Maksa Planka demogrāfisko pētījumu institūta dibinātājs Džeimss Vopels asi kritizējis ideju par to, ka mūža ilgums ir sasniedzis savu robežu, bet pētījumu nosauca par parodiju: «Tā autori vienkārši ar lāpstu sameta datus savos datoros, it kā mestu barību govju silēs.»
Tā dzīvo itāļi
Šo traci itin labi atceras arī Robīns. Viņš bija viens no vairākiem zinātniskajiem izvērtētājiem, kuru Nature nolīga caurskatīt Vijga pētījumu pirms tā publicēšanas. Pirmais raksta uzmetums neatbilda Robīna standartiem, jo fokusējās tikai uz ASV un balstījās uz datiem, kurus viņš uzskata par nepilnīgiem. Viņš rekomendēja izmantot daudz visaptverošāku Starptautisko ilgmūžības datubāzi, kuru radījis viņš kopā ar kolēģiem.
Pēc Robīna un citu vērtētāju izteiktās kritikas Nature sākotnēji atteicās publicēt pētījumu. Vijgs to pārstrādāja. Pēc atkārtotas caurskatīšanas Robīns atzina, ka pētījums ir gana labs publicēšanai, kaut arī pats nepiekrīt izteiktajiem secinājumiem.
Divus gadus vēlāk, tas ir, 2018. gadā tikpat prestižs žurnāls Science publicēja pētījumu, kas bija pilnīgā pretrunā Nature rakstam. Demogrāfe Elizabeta Berbi no Romas Universitātes un Kents Vahters no Kalifornijas Universitātes Bērkli bija izpētījuši gandrīz 4000 itāļu mūža ilgumu un secināja: lai gan nāves risks palielinās līdz 80 gadu vecumam, pēc tam tas palēninās un galu galā ieiet plato fāzē. Personai, kas nodzīvojusi līdz 105 gadu vecumam, ir 50% izredzes nodzīvot vēl vienu gadu. Tas pats attiecas uz 106, 107, 108 un 109 gadu vecumu. Pētnieki rakstīja, ka viņu atklājumi «pārliecinoši pierāda, ka ilgmūžība laika gaitā turpina pieaugt un nav sasniegusi robežu, ja tāda vispār eksistē».
Lielākie strīdi pēc šādiem ilgmūžības pētījumiem parasti ir par to, kādi dati un kādas statistikas metodes izmantotas. Kamēr viena zinātnieku grupa saredz skaidru tendenci, citiem ir aizdomas par ilūziju. Robīnu šie strīdi fascinē, un viņš tos uzskata par būtiskiem. «Manuprāt, šis jautājums aizvien nav atbildēts. Mēs vēl nezinām, kas ir vislabākais analīzes veids šī jautājuma izzināšanai. Pats svarīgākais ir turpināt vākt datus.»
Derības uz lielu naudu
Paši par sevi mūža ilguma statistiķi mums neko daudz vairāk pateikt nevar. Dažādi dati ir bijuši pieejami jau gadsimtiem ilgi, un tas nav pielicis punktu debatēm. Turklāt supersimtgadnieku skaits aizvien ir pārāk mazs, lai ļautu izdarīt nepārprotamus secinājumus par mirstības robežu. Tajā pašā laikā pēdējo dekāžu laikā ievērojamu progresu ir sasnieguši zinātnieki, kas pēta ilgmūžības evolūciju un novecošanas bioloģiju.
Tā vietā, lai pievērstos demogrāfijas datiem, viņi pēta visas planētas sugas un mēģina saprast vispārīgos principus par dzīves ilgumu un nāves laiku.
«Esmu nedaudz pārsteigts, ka kāds šodien apšauba, ir vai nav ierobežojumi,» saka ilgmūžības eksperts Stjuarts Džejs Olšanskis, Ilinoisas Universitātes Sabiedrības veselības skolas profesors. «Tas pat nav būtiski, vai dziļās vecumdienās pastāv vai nepastāv mirstības plato. Līdz turienei ir nokļuvuši tikai nedaudzi cilvēki, un šajā punktā nāves risks ir ļoti augsts — vairums cilvēku nepārsniegs tos limitus, kādus mēs redzam šodien.»
Olšanskis (67) jau desmitgadēm ir apgalvojis, ka dzīves ilgums ir acīmredzami ierobežots un ka demogrāfu stīvēšanās par pareizākajiem matemātiskajiem modeļiem ir sekundāra, salīdzinot ar novecošanas bioloģisko realitāti. Viņam patīk izteikt salīdzinājumu ar sportu: «Vai kāds spēj noskriet jūdzi divās minūtēs? Nē. Cilvēka ķermenis nespēj kustēties tik ātri anatomisku ierobežojumu dēļ. To pašu var teikt par cilvēku ilgmūžību.»
Viņš ir tik stingri pārliecināts par savu nostāju, ka piekritis veikt investīciju, kas var izrādīties liela laime viņa mantiniekiem. 2000. gadā biologs Stīvens Austāds no Alabamas Universitātes izdevumam Scientific American izteicās: «Iespējams, jau tagad piedzimis cilvēks, kurš nodzīvos 150 gadus.» Savukārt Olšanskis tam nepiekrita, un abi noslēdza draudzīgas derības: katrs no viņiem ieguldīja investīciju fondā 150 dolārus un parakstīja līgumu, ka peļņu 2150. gadā varēs saņemt uzvarētājs vai viņa pēcnācēji. Pēc Vijga raksta publicēšanas viņi dubultoja savas investīcijas.
Olšanskis sākotnēji ieguldīja savu naudu zeltā un vēlāk kompānijā Tesla. Viņš lēš, ka tās vērtība sasniegs vienu miljardu dolāru, kad pienāks laiks peļņas izmaksai. «Oi, es vinnēšu!» atbildēja Olšanskis, kad es viņam pajautāju, kā viņš tagad komentē savas derības. «Galu galā bioloģija noteiks, kuram no mums ir taisnība. Tāpēc es esmu tik pārliecināts.»
Nemirstīgās radības
Jautājumā par cilvēka mūža ilguma robežām eksistē fundamentāla mīkla: kāpēc mēs un jebkurš cits organisms vispār noveco un mirst? Kā savā 1964. gada lekcijā izteicās izcilais amerikāņu fiziķis Ričards Feinmans: «Bioloģijā vēl nav atrasts nekas tāds, kas liecinātu par nāves neizbēgamību.»
Tam kā dzīvs pierādījums ir atsevišķi organismi. Zinātnieki nesen veica dziļu urbumu jūras dibena nogulumos un atrada mikrobus, kas tur, iespējams, izdzīvojuši «metaboliski aktīvā formā» vairāk nekā 100 miljonus gadu. 40 hektārus plaša ģenētiski identisku apses koku kolonija ar vienotu sakņu sistēmu Jūtas štatā ASV spējusi izdzīvot 14 000 gadu un zaļo joprojām. Par nenovecojošām un bioloģiski nemirstīgām zinātnieki uzskata arī dažas dzīvas radības. Izskatās, ka nekad nenoveco hidra, kas ir sīks medūzu un koraļļu radinieks. Tā pat spēj reģenerēt savu ķermeni, ja tiek sadalīta daļās. Savukārt dzimumbriedumu sasniegusī medūza Turritopsis dohrnii, gūstot ievainojumu vai nonākot briesmās, spēj atgriezties savā pusaudža vecumā, tad atkal sasniegt dzimumbriedumu un tā joprojām.
Šie nemirstīgie organismi, protams, nav pasargāti no nāves — tie var kļūt par medījumu, nāvējoša ievainojuma vai infekcijas upuri. Taču nekas neliecina par to, ka tie nomirst tāpat vien. Teorētiski ikviens organisms ar nepārtrauktu enerģijas piegādi, spēju rūpēties par sevi un pašam dziedēt traumas, kā arī veiksmi izbēgt no ekoloģiskām briesmām varētu dzīvot līdz pat mūsu Visuma pastāvēšanas beigām.
Tad kāpēc gan tik daudzām citām sugām ir derīguma termiņš? Vairākums ilgmūžības pētnieku ir vienisprātis, ka novecošana, tas ir, fizisko bojājumu un sabrukšanas procesu kopums, kas izraisa nāvi, nav adaptīva īpašība, kas veidojusies dabiskās atlases ceļā. Drīzāk novecošana ir dabiskās atlases blakusprodukts.
Dabiskā atlase visspēcīgāk ietekmē gēnus un īpašības, kas palīdz dzīvajām radībām izdzīvot pusaudža gados un sākt vairoties. Daudzām sugām tie nedaudzie indivīdi, kas nodzīvo līdz lielam vecumam, praktiski vairs nav svarīgi, jo vairs nenodod savus gēnus nākamajām paaudzēm un nepalīdz audzināt savu radinieku pēcnācējus.
Britu biologs Pīters Medavars jau 50. gados novēroja, ka ar katru nākamo paaudzi var pieaugt kaitīgo ģenētisko mutāciju skaits, kas parasti parādās vecumdienās, jo dabiskā izlase ir pārāk vāja, lai no tām atbrīvotos. Galu galā tas noved pie visas sugas novecošanas.
Amerikāņu biologs Džordžs Viljamss papildināja Medavara idejas: dabiskā izlase vairs neņem vērā to gēnu trūkumus, kas var būt izdevīgi jaunībā, bet vēlāk kaitīgi.
Līdzīgi arī britu biologs Tomass Kirkvuds 70. gados izteica hipotēzi, ka novecošana, no vienas puses, daļēji ir saistīta ar evolucionāru kompromisu starp izaugsmi un reprodukciju un, no otras puses, ar ikdienas vajadzībām. Resursu atvēlēšana organisma uzturēšanai labā formā ir izdevīga tikai tad, ja organisms spēs izdzīvot un vairoties.
Evolūcijas noslēpumi
Tas aizvien atstāj neatbildētu jautājumu — kāpēc starp sugām ir tik lielas mūža ilguma atšķirības? Biologi domā, ka tas lielākoties atkarīgs no konkrētās sugas anatomijas un dzīvesstila. Mazi un viegli ievainojami dzīvnieki mēdz vairoties ļoti ātri un drīz pēc tam nomirst, savukārt lielāki dzīvnieki, kuriem ir labāka spēja sevi aizstāvēt, vairojas vēlākos gados un kopumā dzīvo ilgāk. Piemēram, uz zemes ligzdojošiem putniem parasti ir īsāks mūžs nekā putniem, kuriem ir spēcīgi spārni un kuri ligzdo kokos un ir vairāk pasargāti no plēsējiem. Bet kailie smilšracēji, kuriem papildu aizsardzību nodrošina dzīve ciešās sociālās grupās pazemes alās, dzīvo 5—10 reizes ilgāk nekā citi līdzīga izmēra zīdītāji.
Cilvēki nekad nav piederējuši pie mūžīgi dzīvojošu radību sabiedrības. Mēs, visticamāk, esam mantojuši savu salīdzinoši garo mūžu no mūsu un šimpanžu kopējā senča — iespējams, tas bija liels, gudrs un sociāls pērtiķis, kas dzīvoja kokos, kur varēja paglābties no plēsējiem. Bet mēs nekad neesam apmānījuši novecošanu, kas ir raksturīgi sarežģītiem dzīvniekiem, kuriem evolūcijas gaitā attīstījušies visdažādākie lielu enerģiju patērējoši uzlabojumi un papildinājumi.
Gadiem ejot, mūsu hromosomas saraujas un salūst, gēni nejauši ieslēdzas un izslēdzas, mitohondrijs sadalās, proteīni atšķetinās vai salīp kopā, reģeneratīvo cilmes šūnu rezerves izsīkst, ķermeņa šūnas pārstāj dalīties, kauli kļūst plānāki, muskuļi saraujas, neironi iznīkst, iekšējie orgāni kļūst gausi un disfunkcionāli, imūnsistēma pavājinās un «pašremontēšanās» mehānismi nestrādā sekmīgi.
Mūsos nav nekāda iepriekš ieprogrammēta nāves pulksteņa un nav precīza derīguma termiņa beigu datuma, taču galu galā cilvēka ķermenis vienkārši vairs nespēj turpināt dzīvot. Sociālie sasniegumi un uzlabotā sabiedrības veselības sistēma varētu palielināt mūža ilgumu un palīdzēt atsevišķiem supersimtgadniekiem pārspēt Kalmānas rekordu. Taču pat optimistiskākie ilgmūžības zinātnieki atzīst, ka kādā brīdī šie vides uzlabojumi tomēr vairs netiks galā ar cilvēka bioloģijas robežām — ja vien mēs fundamentāli nemainīsim savu bioloģiju.
Dzīves pagarināšanas režīms
Daudzi zinātnieki, kas pēta novecošanu, uzskata, ka biomedicīnas sasniegumi ir vienīgais ceļš, kā ievērojami pagarināt cilvēku mūža ilgumu. Tajā pašā laikā daļa šaubās, vai šādas radikālas iejaukšanās tiks piedzīvotas mūsu mūža laikā. Skeptiķi prāto — vai tas vispār notiks? Jebkurā gadījumā viņi visi piekrīt, ka ievērojami palielināt mūža ilgumu, tajā pašā laikā nenodrošinot ilgdzīvotāju labklājību, ir bezjēdzīgi. Turklāt vitalitātes veicināšana vecumdienās ir vērtīga neatkarīgi no tā, vai mūža ilgums tiek palielināts vai ne.
Viens no daudzajiem šķēršļiem šo mērķu sasniegšanai ir zīdītāju un citu mugurkaulnieku novecošanas procesa sarežģītība. Pētnieki ir sasnieguši apbrīnojamus rezultātus, izmainot apaļtārpa C. elegans genomu un pagarinot tā mūža ilgumu gandrīz 10 reizes — cilvēkam tie būtu 1000 gadi. Taču, kad zinātnieki izmantoja kaloriju ierobežošanas paņēmienus, gēnu inženieriju un dažādus medikamentus, lai pagarinātu sarežģītāku sugu mūža ilgumu, ieskaitot zivis, grauzējus un pērtiķus, ieguvumi nebija tik pārliecinoši kā apaļtārpiem. Un šo izmaiņu pamatā esošie mehānismi aizvien ir neskaidri.
Tomēr nesen zinātnieki izmēģināja īpaši novatoriskas metodes dažu novecošanas procesu novilcināšanai. Provizoriskie rezultāti ir daudzsološi. Džeimss Kirklends no Majo klīnikas Ročesterā (ASV) saviem kolēģiem demonstrējis, kā vairāku zāļu kokteilis attīra vecas peles no novecojošām šūnām, veselīgas dzīves ilgumu pagarinot par vienu mēnesi. Šis eksperiments ir kļuvis par iedvesmu vairākiem klīniskiem pētījumiem ar cilvēkiem.
Tajā pašā laikā precēts bioinženieru pāris Irina un Maikls Konboji no Kalifornijas Universitātes Bērkli meklē veidus, kā filtrēt novecojušas grauzēju asinis, lai izņemtu no tām molekulas, kas kavē pašdziedēšanos, un tādā veidā stimulētu šūnu reģenerāciju un revitalizējošo vielu ražošanu.
Pērn decembrī žurnālā Nature tika publicēts Hārvardas medicīnas skolas novecošanas izpētes biologa Deivida Sinklēra un kolēģu pētījums par daļēju redzes atjaunošanu slimai pusmūža pelei, pārprogrammējot tās gēnus. Zinātnieki peles acīs injicēja nekaitīgu vīrusu ar gēniem, kas nobriedušas šūnas nomainīja pret cilmes šūnām. Tas stimulēja neironu reģenerāciju, ko zīdītāji parasti zaudē kopš zīdaiņa vecuma. «Novecošana ir daudz atgriezeniskāka, nekā mēs domājām,» saka Sinklērs. «Šūnas var pašattīrīties, atbrīvoties no veciem proteīniem. Tās spēj atjaunoties, ja šajā atiestatīšanas procesā ieslēdz jaunības gēnus.»
Jauneklīgā izskata Sinklērs (51) un vairāki viņa ģimenes locekļi (ieskaitot suņus) seko paša zinātnieka izstrādātajam dzīves pagarināšanas režīmam. Tas ietver regulāru sportošanu, iešanu saunā un ledus vannās un veģetāru diētu ar tikai divām maltītēm dienā. Vēl viņi lieto diabēta zāles metformīnu (kuram esot pretnovecošanas īpašības) un dažādus vitamīnus un pārtikas piedevas, ieskaitot reiz sensāciju izraisījušo, bet pēc tam vilšanos sagādājušo sarkanā vīna molekulu resveratrolu.
Sinklērs ir dibinājis vismaz 12 biotehnoloģiju kompānijas un darbojas vēl vairāku citu firmu padomēs, viena no tām jau sākusi gēnu terapijas klīniskos izmēģinājumus cilvēkiem.
Interneta lekcijā Talk at Google viņš ir uzbūris nākotni, kurā cilvēki saņem līdzīgas terapijas reizi desmitgadē, tādā veidā visā ķermenī ieslēdzot atpakaļgaitā novecošanas sekas. «Mēs nezinām, cik daudz reižu ir iespējams restartēties,» viņš stāstīja. «Varbūt trīs reizes, varbūt 3000. Un, ja jūs varat atjaunot ķermeni 3000 reižu, tad lietas kļūst patiešām interesantas. Es nezinu, cik daudzi no jums vēlas dzīvot līdz 1000 gadiem. Es arī nezinu, vai tas vispār ir iespējams. Taču mums ir jāsāk domāt par šiem jautājumiem. Jo tas nav jautājums par «vai?», bet par «kad?».»
Ilgmūžības pētnieki, kuri atbalsta ideju par gadsimtiem ilgu dzīvošanu, mēdz kaislīgi runāt par labklājību un iespējām. Viņu ieskatā biomedicīniska mūža pagarināšana ne tikai mainīs vispārējo labklājību, samazinot vai novēršot novecošanas slimības, bet arī bagātinās cilvēku pieredzi. Tas dotu papildu laiku veidot dažādas karjeras, iespēju redzēt vairāk pasaules un sagādātu prieku, spēlējoties ar saviem mazmazbērniem vai sēžot paša stādīta veca koka ēnā.
Iedomājieties, cik gudri būtu mūsu vecākie līdzpilsoņi, saka daži. Iedomājieties, ko tik vēl spētu paveikt mūsu pasaules spožākie prāti!
Aukstu dušu šiem sapņiem uzlej citi eksperti, kuri uzskata, ka mūža ilguma pagarināšana, kaut vai tikai veselības vārdā, ir neveiksmei lemta apņemšanās. Iespējams, vislielākās bažas rada planētas pārapdzīvotība, it īpaši ņemot vērā cilvēces garo vēsturi dažādu resursu izšķērdēšanā, kā arī milzīgo sociālekonomisko nevienlīdzību, kas jau tagad sašķēlusi pasaules iedzīvotājus.
Daudzās pasaules valstīs mūža ilgums aizvien ir mazāks par 65 gadiem galvenokārt nabadzības, bada, ierobežotas izglītības, sieviešu diskriminēšanas, sliktas veselības aprūpes un tādu slimību kā malārija un HIV/AIDS dēļ. To nespēs atrisināt neviena moderna un dārga dzīves pagarināšanas terapija.
Daži eksperti norāda, ka supersenioru klātbūtne pat nomāktu jaunākās paaudzes un kavētu sociālo progresu. «Evolūcijas procesa gudrība ir ļaut pazust vecākajai paaudzei,» saka amerikānis Pols Rūts Volps, Emorija Universitātes Ētikas centra direktors. «Ja aizvien būtu dzīva Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara paaudze, kur nu vēl ASV pilsoņu kara paaudze, vai jūs patiešām domājat, ka mums šajā valstī būtu līdztiesība? Geju laulības?»
Vai mūžīgā dzīve ir tā vērta?
Savos pēdējos dzīves gados Žanna Kalmāna, kas visu mūžu bija atlētiska sieviete, bija mazkustīga — pārvietojās tikai starp gultu un ratiņkrēslu. Viņas dzirde turpināja pasliktināties, bija gandrīz neredzīga un runāja ar grūtībām. Reizēm bija aizdomas, ka viņa vispār nesaprot, kur atrodas.
Pēdējā reize, kad viņu satika pētnieks Robīns, bija neilgi pirms sievietes 120. jubilejas. Pēc diviem gadiem īpaši karstas vasaras nogalē viņa aizgāja mūžībā. Bērēs atļāva ierasties tikai dažiem cilvēkiem. Klāt nebija arī Kalmānas ģimenes, jo visi tuvākie cilvēki bija miruši jau vismaz 30 gadus pirms tam.
«Mūsdienās arvien vairāk cilvēku tiek galā ar galvenajām vecuma slimībām un nonāk jaunā dzīves posmā, kurā viņi ir fiziski trausli,» saka Robīns. «Mēs joprojām nezinām, kā izvairīties tieši no šī vecuma trausluma.»
Iespējams, visneparedzamākās sekas, atraujot dzīves ilgumu no mūsu mantotās bioloģijas, ir tas, kā tas mainītu mūsu psiholoģiju. Visa cilvēces kultūra attīstījusies ar apziņu, ka mūsu laiks uz Zemes ir ierobežots un salīdzinoši īss. Ja kādu dienu piedzimstot mēs uzzināsim, ka dzīvosim 200 gadus vai ilgāk, vai mūsu prāts vispār to spēs aptvert? Varbūt mūsu nervu arheoloģija, kas attīstījās ledus laikmeta beigās, pēc būtības netiks galā ar tik plašiem apvāršņiem?
Zinātnieki, filozofi un rakstnieki jau sen baidījušies, ka laika pārpilnība noplicinātu jēgpilnu pieredzi, ievedot mūs melanholijā un nevarībā. Varbūt tieši alkas pēc šiem papildu gadiem aiz sevis slēpj dziļākas ilgas pēc kaut kā nesasniedzama: nevis dzīves, kas ir vienkārši garāka, bet pēc tādas dzīves, kas ir pietiekami ilga, lai justos perfekti un pilnvērtīgi.
Argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa īsajā stāstā Nemirstīgais kāds romiešu armijas virsnieks uzduras «slepenai upei, kas attīra cilvēkus no nāves». Pēc ūdens padzeršanas un dziļām pārdomām viņš saprot, ka nāve dod dzīvei vērtību, turpretī nemirstīgajiem «nekas nevar notikt tikai vienu reizi, neko nepadara dārgu briesmas, ka to varētu pazaudēt». Apņēmies atrast pretlīdzekli mūžīgajai dzīvei, viņš gandrīz tūkstoš gadus klīst pa pasauli. Kādu dienu viņš padzeras no dzidra avota Eritrejas krastā un drīz pēc tam saskrāpē rokas aizmugurējo daļu uz kāda dzelkšņaina koka. Pārsteigts par līdz tam nepieredzētām sāpēm, viņš cenšas atrast brūci. Kamēr pa ādu lēnām plūst asinis kā atjaunotās mirstības pazīme, viņš vienkārši uz to noskatās «neticīgi, klusējot un priecājoties».
Vai mēs varētu nodzīvot līdz 200?
Pēdējā gadsimta laikā vidējais cilvēku mūža ilgums dubultojās. Varbūt šīs inovācijas palīdzēs atkārtot šo sasniegumu
Iespējams, nākamo 5 gadu laikā
- Viela alfa-ketogluterāts eksperimentos paildzinājusi peļu mātīšu dzīves ilgumu un uzlabojusi veselību abiem dzimumiem. Pētījumā sākts noskaidrot vielas ietekmi uz cilvēkiem.
- Aptaukošanās samazina dzīves ilgumu vidēji par 10 gadiem. Drīz tiks apstiprināts jauns medikaments semaglutīds svara zaudēšanai, un tas ir divreiz efektīvāks par pašreizējām zālēm.
- Apstiprināšanu gaida jauns medikaments elamipretīds, kas palīdz atjaunot nodzītus mitohondrijus, dēvētus arī par šūnu spēkstacijām.
- Par ikdienu var kļūt sejas maskas valkāšana — tas samazinās saslimstību ar gripu, no kuras pasaulē katru gadu mirst 250—500 tūkstoši cilvēku, un citām infekcijām.
- Supersimtgadnieku genoma atšifrēšana varētu dot lielāku izpratni par viņu ilgā mūža noslēpumu.
- Paredzams, ka nākamo četru gadu laikā tiks apstiprināta viela MOTS-c, kas veicina fizisko aktivitāti, novērš aptaukošanos un pagarina mūžu pelēm. Sākti pētījumi ar cilvēkiem.
- Jaunas imūnterapijas metodes mobilizēs imūnsistēmu pret vēzi.
- Jaunas ierīces, kas stimulē smadzenes ar īpašu gaismas frekvenci, varētu palīdzēt cīnīties pret Alcheimera slimību un prāta pavājināšanos.
Iespējams, nākamo 5—10 gadu laikā
- Trešdaļā pasaules aizvien nav nekādu tabakas ierobežošanas pasākumu. ANO to vēlas mainīt līdz 2030. gadam.
- Sākti klīniskie pētījumi ar tā dēvēto gēnu rediģēšanas metodi CRISPR, lai ārstētu asins saslimšanas, vēzi un iedzimtu neredzību.
- Varētu tikt apstiprināta dziļo smadzeņu stimulēšanas metode, kas samazinās apetīti un veicinās vielmaiņu tiem cilvēkiem ar lieko svaru, kuriem nepalīdz citas terapijas.
- Pēc pētījuma ar pelēm izstrādāta terapija, kas imitē jaunu asiņu ķīmisko sastāvu — atšķaida plazmu un regulē citus procesus.
- Nākamo 10 gadu laikā varētu tikt apstiprinātas jaunas zāles, kas izārstē HIV vai arī neitralizē vīrusu, un vairs nebūs nepieciešama regulāra zāļu lietošana.
- Dzīves ilgumam ir likumsakarība ar labu izglītību. ANO plāno līdz 2030. gadam nodrošināt, lai ikviens bērns pasaulē saņem pamata un vidējo izglītību.
- ANO mērķis ir panākt, lai līdz 2030. gadam pasaulē vairs nebūtu bērnu, kas cieš no bada. Tas palīdzētu glābt dzīvību vairāk nekā diviem miljoniem mazuļu līdz piecu gadu vecumam.
Pasaulē vecākā sieviete Žanna Kalmāna 1995. gadā tiek sveikta 120. dzimšanas dienā. Viņa nodzīvoja līdz 122 gadiem.
Foto — Scanpix
The post Cik ilgs var būt mūsu mūžs? appeared first on IR.lv.