Katras virves galā koks.
Tā, šeit pat, pa labi pagrieziens uz baznīcu, kas nikna kā karakuģis spēkojas pret tumšo padebesi, tas nozīmē, ka drīz… Jā, šeit, pa kreisi pagrieziens uz Otaro spārnu. Viņi teica, meklē šauras, teju neredzamas, nokvēpušas un satrunējušas, tumšzaļas durvis otrpus baznīcai. Viņi teica — ja tu šaubies un ja tev bail, tev jāiet tur. Vairs nebija jēgas meklēt patvērumu citur, ielās pletās vienīgi tukšums un sāpes. Jānam aizejot zuda pēdīgā doma par vakardienas ikdienišķumu, un viņa balss aizvien turpināja pravietot Heikes galvā:
— Kad nav vairs spaiņu, ar ko sevi izsmelt, nākas uzburt plūdus. Dziļāk, dziļāk, grimt tikai dziļāk un izsūkt sevi tukšu. Līdz sāk sāpēt tuksnesis, kas iemājojis manī. Es — sausa upe, tu izkaltis mežs. Mums abiem slāpst. Mums abiem sāp. Aiz Otaro durvīm ir ezeri, mirdz svētūdens strauti, un tie burbuļo, glauzdamies aizvien tuvāk mitrai, pievilgušai sūnai, kurā var ļaut noslīgt galvai un spēkavotam strāvot caur tevi kā cauraugušu marmoru.
Vēl kāds čukstus sludināja, ka tā, lūk, esot paradīze, ka nekas labāks mums nepienākšoties. Pavei, jēri stāv manā priekšā, gatavi kaušanai. Apkārt klīda tikai ēnas, vairs neviena laba nodoma, tikai izdzīvošana, tikai tikt līdz nākamajam pagriezienam. Jāns teica, ka Pijs ļaujot Otaro svētnīcas slieksni pārkāpt vien tam, kurš nes visvērtīgāko dāvanu no sevis paša, savu patību. Neko mazvērtīgāku caur durvīm nelaiž, un Pijs, tiesnesis taisnais, saka savu lēmumu, bet mēģināt var tikai vienreiz. Labot nav iespējams, atgriezties — arī ne. Vienreiz klauvē pie durvīm, vienreiz tu izej tām cauri.
Garām aizdimd vilciens rūsas pleķos, visur asins vien. Heike nopakaļus virves galā vilka visdārgāko: ainas no sevis paša, nepanesamu gleznu smagā zelta rāmī. Tur bija viss: katra nojauta, doma, darbs un iedaba; tas, kas Heike ir vai, drīzāk, bija. Otaro aizver redzi uz klātesošo un beidzot ļauj ieskatīties aiz dūmakas, kurā plūst ēnu stāvi.
Mūs briedināja ķēdēs. Noglāstīja galvu, ja tāda bija pavēle. Iesēja cīnītāju, padarīja par mašīnām. Un te nu es esmu. Pie tām pašām durvīm, kur stāvējuši visi citi. Miroņiem izrāda godu, dzīvie lai droši iet pie velna, varbūt tad kādam sāks rūpēt, kas ar viņiem notika, kamēr tie vēl elpoja.
Klauvējiens. Atvērās durvis, un Pijs XII apgarots stāvēja atplestām rokām kā pie krusta piesietais. Viņš visas pasaules pabērnus aicināja savā azotē zem Otaro spārna. Tomēr tikai tad, ja Pijs tos bija atzinis par gana labiem esam, tikai tad, ja Otaro saimei derēja Heikes nasta.
— Heike.
— Jā, Pij Gādīgais, tavā priekšā stāv cilvēks Heike. Heike dāvā Otaro visu, kas Heikem ir dārgākais pasaulē.
— Kas cilvēkam Heikem ir dārgākais pasaulē?
— Pij Lielais, cilvēkam Heikem dārgākā ir kopaina ar visu, kas Heikem bijis un Heikem nekad nebūs; ar visu, ko Heike ir jutis un piedzīvojis; ar visu, ko Heike ir sapratis un nekad nesapratīs. Kopbilde, kur Heike ir cilvēks un Heikem bijis ļauts un aizliegts būt cilvēkam.
Pijs skatījās Heikē, un Heike skatījās cauri Pijam. Aiz Otaro spārna klusi daudzinātajām un skaļi nievātajām durtelēm istabas vidū pletās mežs, un ārpuses skaņām cauri stīdzēja strautu mierpilnā murdoņa. Meža vidū bija milzu koks, zem kura necaurredzamās lapotnes griestu kupolu varēja vien nojaust. Istabas rietumu stūrī slējās fabrika, pa dūmeņu stumbriem nelīda vis ārā piķa tumsa, bet maigs zefīrs, kas pa mākoņvējam plūda uz mežu istabas vidū, izgaistot neizsīkstošos strautos. Varbūt šeit cilvēks Heike atgūs savu seju un vairs nebūs ēnu stāvs kā tie, kas viņam aiz muguras un kas, tāpat kā Heike, likās nostājušies ne tajā durvju pusē.
Pijs aizvēra acis, lai redzētu Heiki, un lēnām ievilka elpu, baudīdams gaisu, kas plūda cauri milzīgajām nāsīm uz iekšu, uz iekšu vien. Heike turpināja neelpot. Viss telpā rāvās uz iekšu, lai tiktu aiz sliekšņa, un rāva Heiki līdzi. Pija rīkle atvērās, un viņš sāka runāt mēlēs, treknās un gaļīgās, kas laizīja viņa lūpas kā govs, raušot leknu zāli. Mēles izstāstīs, ka Heike ir cilvēks, ka Heike arī drīkst šķērsot slieksni, būt zem Otaro spārna, būt ar saimi, nevis būt viens cilvēks Heike otrpus durvīm. Viņš drīkst būt vairs ne ēnu stāvs, atgūt savu cilvēka seju.
Tikai tagad Heike manīja, ka durvis neatvērās pašas no sevis — tās atvēra sargu rinda, kas tās turēja vaļā starp vara plāksnēm apbruņotiem zobiem, kamēr Pijs pieņēma lēmumu. Otaro sargi ar siekalām aizdarīja ik spraugu durvīs, lai ne puteklis neiesprauktos zem Otaro spārna bez Pija ziņas. Reiz Pijs XII bija teicis: nolaizi mani, un taps gaisma. Un viņi to darīja, līdz tiem vairs nebija mēles. Mēness gaismā saules siltums mutuļos vēlās pāri istabai. Istabas ziemeļu pusē pletās jūra, ducis galvu bija saspiedušās cieši kopā un padeva uz priekšu Pija elpu — no nāss mutē, no mutes nāsī.
Pija mēles uzlūkoja Heiki. Pielien pārāk tuvu klāt, pārāk cieši ieskatās. Man sāp. Nē, nē, nē, nē, nē. Meža pamalē, no kuras izstīdzēja ceļš uz fabriku, kāds spēlējās ar beigtu zvirbulēnu, kas, izkritis no ligzdas, bija iesalis zem tanka kāpurķēdēm. Nostāk meža pusē cits zvirbulēns kā apburts vēroja spēli, nevarēdams ne aizlidot, ne novērsties. Bet cilvēks Heike nebija nācis pēc viņiem, Heike nāca pēc tā paša, pēc kā bija nācis Jāns. Klusībā Heike cerēja, ka varbūt šeit Heike atradīs arīdzan Jānu pašu, savu izvēlēto brāli, jo iedzimt asinssaimē šaipus Otaro durvīm jau ilgus laikus nebija iespējams, tik vien varēja palaimēties kā ēnu stāvā atpazīt izbijušas cilvēksaiknes atblāzmu un tai pieķerties kā vadātājam. Heikem palaimējās. Kur Heike nesa postu, tur Jāns — piepildījumu. Iekšā sāka vārīties olūdens, čaumala pavisam trausla — nolādētā dzimtes šķirba, kas nekad nesadzīst un vienmēr ir vaļā kā diennakts benzīntanks, visi tikai vālē — iekšā, ārā, iekšā, ārā. Un nav durvju, ko ar mēli aizdarīt ciet.
Divi, tad — četri. Jāns teica, ka jāgaida laika sprauga, noliktā stunda, kas neeksistē. Un te nu Heike bija nonācis un iestrēdzis, ne tur, ne te. Satrauktam prātam sirds dziedāja šūpuļdziesmu. Ja tu izprastu abas puses, kurā pusē tu būtu?
Pija mēles tuvojās Heikes izplūdušajai sejai vienā murdoņā, savai iekšējai un Jāna balsij neizšķirami pinoties cauri: — Ar drosmi vien var pārkāpt slieksni, ar līdzcietību var atvērt durvis uz vēlīgo miera ceļu. Pacēlās cita: — Vai tad tā ir drosme pateikt mātei, ka mīli, un tēvam, ka aizmirst ir grūti. Vēl cita: — Uzdrošināšanās sākas tavā pasaulē, iekšienes aplī. — Nē, drosme bija izcīnīt pasauli un cerēt, ka tā pateiks tavējiem, ka ar tevi tiešām nav viss kārtībā. — Cilvēks Heike prāta pamalēs slēpj, ko prāto, nevienas tīras domas. — Cilvēks Heike domā, ka mēs esam tik izmisuši, ka duci ļaunuma atsvērs tava viena lāse labuma, ko neatnesi no sirds, bet uzliki kā miesas krāsas apsēju, lai noslēptu visu ļauno.
Heike vairs nezināja, vai tās ir mēles, Pijs, Jāns vai viņš pats, kas izspārdīja visus prāta kaktus, tā mēģinot atlauzt durvis līdz galam vaļā un iebrukt reiz iekšā, nospiedošs smagums bez žēlastības gūlās pār Heiki:
— Pij Taisnais, lūdzu, noglāsti man galvu, man ļoti, ļoti bail.
Bet mēles turpināja, un Pijs raustījās tām līdzi: — Vai tu palīdzi tam, ko uz ielas spārda un nievā. Vai tu iestājies par to, kam nocirta roku. Mēles līda Heikem sejā un ausīs: — Nē, tu auklē tikai lielo kopainu, kamēr mazie cilvēciņi zem rāmja grūst un šķīst.
Virve notrūka un izkrita no Heikes rokām, rāmis sašķiebās, audekls bija pārrauts un mirka ielas zampā, dzīvsudraba asaras ritēja pār Heikes un Pija vaigiem. Visi skatījās Heikē, Heike nekad nebūs cilvēks starp cilvēkiem. Heike dzīvoja uz vienvirziena ielas, ne pa labi, ne pa kreisi. Te. Bija tik auksts, ka pirkstus rāva krampjos un kājas ieliecās ceļos kā lūdzējam, kas noslīgst zemē. Tu man teici: runā tā, ka tevi var saprast. Bet ja nu es gribu tikai, lai mani saproti vienīgi tu? Es gribu aprunāties, bet man par tevi un ar tevi ir bail. Jān, dzirdi!
Visa vidū koks, kas satur pasauli kopā.
Koks un cilvēks. Pasaules starp tiem. Heikem nebija rokas, pie kā pieķerties, nabags sakņupis noraustījās, sadalīts patības strēmelēs. Pijs atvēra acis un skatījās Otaro galvās, kas klusi šalca līdzi mežam un jūrai, tad, brīdi klausījies, atkal aizvēra acis. Mēles atkal pavērsās pret Heiki, Pijs pieliecās, pacēla vienu virves galu, otru sniedza Heikem. Virve nospriegojās, bet ne viņa prāts. Virve atslāba, bet ne viņa griba. Tas viss bija virves galā. Visam bija jāiet caur to.
Skatiens kļuva izplūdis, domas palika aizķērušās aiz acu āboliem, iesprūdušas galvā un
negāja, negāja, negāja
ārā
Viss uz iekšu.
Heike pārkāpa pār slieksni.
Katra cilvēka galā kāds.
Laura Mierkalne studējusi angļu filoloģiju un tulkošanu Latvijas Universitātē. 2018. un 2020. gadā piedalījusies Kurzemes prozas lasījumos un prozas lasījumos Rīgā, abas reizes saņemot žurnāla Domuzīme specbalvu.
The post Otaro: Miega murgi appeared first on IR.lv.