Kopotu rakstu izdošana vienmēr ir kultūrā pamanāms notikums. To likumsakarīgi pavada pārdomas par izdevuma savlaicību (vai kavējumu), autora nozīmi un vietu kultūrā, par sastādījuma principiem un izpildes kvalitāti, kad dota iespēja vienkopus ieraudzīt rakstnieka sastrādāto. Māra Čaklā Raksti publicēti īsti laikā: kopš viņa aiziešanas stabilizējusies pārliecība, ka dzejnieks piederēja pie redzamākajām 20. gadsimta 60.—80. gadu latviešu literatūras personībām. Sekojošās krasās pārmaiņas sabiedrībā, mūsdienu nelasīšanas, izklaides, subkultūras uzvaras gājiens šādu tekstu apriti kavē, ļaudis savus kādreizējos brīvās domas saucējus vairs neatceras — tie netiek ne lāgā piesaukti, ne pārinterpretēti. Rakstu iznākšana šādu iespēju paver no jauna.
Rakstnieka radītais vācams kopā, kārtojams, salīdzināms ar arhīva materiāliem, arīdzan komentējams. Šo darbu labi veic filoloģijas zinātņu doktore Dzidra Vārdaune, kura kopš pirmajām dzejnieka publikācijām sekojusi līdzi viņa daiļradei. Rakstu otrā sējuma sakārtošanā līdzējis arī izdevējs Jānis Oga, gandrīz gatavs esot arī trešais sējums. Priecādamās par sabiedrībai atdotām Lilioma gaišajām dziesmām, par dzejas krājumiem un atmiņā atsauktām aizgājušo gadu kultūras norisēm, priecājos arī par to, ka mums pieder dzīvīgi, gudri, strādīgi seniori, kā šo Rakstu sastādītāja. Tāpat tencināma izdevniecība Mansards, kam pieticis dūšas ķerties klāt iecerei desmit sējumos.
Pirmais sējums satur dzejnieka mutuļojošās jaunības noskaņas staļinismam sekojošajos politiskā «atkušņa» gados, viņa pirmās saskarsmes un iesakņošanos literārajā vidē, arī sākotnējos varas belzienus. Katram tolaik rakstošajam, kurš nebija nomenklatūras bruņu pasargāts un centās saglabāt godīga cilvēka stāju ikdienas melu karuselī, nācās iepazīt padomju varas spaidus un cirstās brūces. Lauku bērnam, kāds Čaklais bija, vēl pievienojās nepieciešamība pēc universitātes beigšanas atrast pajumti, dzīvesvietas pieraksta iespēju okupantu pārblīvētajā Rīgā, ko «attīstīta sociālisma saulainā īstenība» darīja par gandrīz neiespējamu misiju. Čaklajam mērķētos belzienus sastādītāja min priekšvārdā, tos piesauc vēstulēs, pastarpināti atklāj viņa dzeja. No cenzūras iznīcinātā pirmā krājuma Gribu pamosties dzīvs palikušie dzejoļi ievada Rakstu pirmo sējumu. Tajos vairāk nekā pirmajā publicētajā krājumā Pirmdiena (1965) manāmas Ojāra Vācieša mācībstundas; vēlāk tās visvairāk jaušam Strautugunī, pēc tam šie pēdu nospiedumi zūd.
Pirmās ogles uz Māra Čaklā galvas vēl studiju gados sakrāja dalība rokraksta žurnālā Sirds uz trotuāra. Viņa vārdu bargi locīja gan komjaunatnes, gan partijas centrālkomiteja, palīdzot iztapīgiem žurnāla Liesma darbiniekiem: Čaklajam neesot ne komjaunieša cienīgas stājas, ne godīgas saprašanas par socreālismu, viņš aizraujoties ar pseidonovatorismu, ar greiziem akcentiem vēsturē. Toties cilvēkus jaunā dzejnieka patiesības vārdi pret varu, ironija par oficiālām nostādnēm spirdzināja. Partijas vadības uzbrēcieni pār Čaklā galvu bira līdz apmēram 70. gadu vidum. Rakstos to visvairāk spoguļo pirmais sējums.
Sējumu sakārtojuma secība, stingri ieturot dzejas krājumu pēctecību radošā perioda robežās, dažreiz citu tekstu hronoloģiju nedaudz pārbīda. Nav liels grēks, ja krājumu Bimm-bamm (1973) noliek pirms Dzer avotu, ceļiniek (1969), lai gan sarakstīšanas, iznākšanas laiks (un ne tikai tas) prasa ceļa piezīmēm atrasties pirms bērnu dzejas krājuma: tajās rakstītais atklāj dažu labu tēla izrietu pirms tam likto 60. gadu krājumu Pirmdiena, Kājāmgājējs un mūžība, Lapas balss un Zāļu diena dzejoļos. Čaklais strādāja vairākos žanros un literāro publicistiku rakstīja, izdzīvojot to pamīšus ar lirikas izpausmēm, kamēr bērnu dzejai pavisam citāds fokuss.
Man īpašs prieks ne tikai par Rakstos apkopotajiem dzejoļiem, bet arī par šeit ietilpinātām mākslas esejām, atskatiem uz literatūras un mākslas vēstures personībām, uz citiem dzejniekiem, par veltījumiem. Par atsevišķi veidoto dziesmu tekstu reģistru ar Māra Čaklā vārdiem Dzidrai Vārdaunei sevišķs paldies. Tā Rakstu saturs ļauj jaust blīvo pretestības garu, ko izteica gan specfondos nobēdzinātās literatūras, kultūras vērtību apzināšana, piesardzīga iznešana tautā, gan nacionālās pašapziņas atdzīvināšanas un iestrādes patoss nomāktajos. Tas arī atgādina, ka reiz komponisti programmatiskai mūzikai atrada kvalitatīvus tekstus. Vēstules padziļina priekšstatu par autoru, taču to vērtību vēl vairāk celtu sarakstē piesaukto personu pilnīgāks skaidrojums, jo Rakstu adresāts ir iespējami plaša publika, tie domāti turpmākām paaudzēm.
Kopš pašiem sākumiem Māra Čaklā vārsmas satur gan reminiscences uz nacionālo literatūru, gan arī svešumā vērotā atsauces. Čaklais labi orientējās latviešu kultūras vēsturē, kaismīgi to krāja un sakrāto vienādiņ papildināja, padziļinot iegrimi. To rāda dzejoļi, vēl tiešāk viņa ceļojumu piezīmes un esejas krājumā Saule rakstāmgaldā (1975). Tēlainības precīzā konkrētība, ko Čaklais pasmēla «iz sava laika dzīves», pārmet tiltu arī uz Erika Ādamsona pieeju poēzijas pasaulei, kas abiem bija dziļākas kultūras apdvesta. Čaklais pulka braukāja pa ārzemēm (no morāles viedokļa tobrīd tas neizskatījās «nevainīgzili»), bet viņa skats tikai īsu brīdi kavējās pie redzētās ainavas, toties noturīgi turējās, pat rakās zemes kultūrā, sijājot, meklējot latviešiem neapjaustas dvēseles skaldnes. Ja atrada, parādīja. Ārzemēs Čaklais meklēja to, ko aiz dzelzs priekškara ieslodzītie nejauta, kas papildinātu arī paša redzes, izteiksmes horizontus, citu tautu literatūrā meklēja pēc precīzāka vārda iespējām latviskajam vārdam.
Sējumi atšķiras ar stilistiku, katram nedaudz citāds emocionālais tonējums: pirmais pulsē un ripo jaunības viegli rotaļīgā, cerīgi liriskā ironijā, otrais krietni asākās skaņās, pārejā uz sarkasmu, kam palīdz ārzemēs redzētā inkrustācijas. Pret sentimentu Čaklā vārsmās kopumā izlasāma pat nicība, kā pret visu, kas paliek virspusējībā: «Ja Lāčplēša nav, / vismaz pašiem / savs Kaupēns.» Čaklais vispārina ne tikai gaudulīgos Kaupēna ziņģes vilcējus, arī bandīta apdainotājus lugā un mūziklā. Tik dziļš ētisks noslīdējums Čaklajam rādās pagalam spocīgi, mākslas, varbūt pat vēl vairāk — cilvēka — necienīgi: lai kur cilvēks ietu, viņam līdzi nesamas Latvijas debesis, «tās / kur Ojārs un Imanti / un kur Jānītis spīd».
Māra Čaklā dzejoļi dokumentē arī sava laika zemo ikdienu, noskaņas sabiedrībā, kur sentiments bieži nebija svešs. Čaklā urķīgos uzstādījumus noteica gan viņa analītiskais prāts, gan emocionālais uzkrājums skarbajā bērnībā un jaunībā: tā ir viņa Saldus saule, «ko vienreiz var iegūt, / sauli, ko nevar vairs zaudēt». Augsto patiesību debesis rada viņa ņirdzīgi griezīgo toni, sastopoties ar padomju tukšo frāžainību vai patērnieciskumu: «Kur tu to pudeli, nejēga, kur tu to met? (..) ap to galda līdaciņu (..) Saēdušies zivi / skūpsta bruģi divi.» Uzņemtā ņirgas nots darbojās precīzi: «Dzied meitene bārā, bet ārā, bet ārā / drūzmojas, gūzmojas jauni bari. / Kā elpa no mutes šai aukstumā plīvo / banālā dziesma par banālo dzīvi.» Pretēji ievadrakstu čalai par darba cilvēka kulturālās atpūtas daudzveidību — biezs, dokumentējošs krogus atmosfēras detaļu reģistrs.
Okupācijā nospiesto turēšanās pie salmiņa, pie savas gadu tūkstošos uzsūktās zemnieku kultūras («Balss kāda katru rītu / saka man: posies! / …un celies un aunies, mīļais! / Ir jāiet, manu dēliņ… / Nopūta norakta dziļi, / apbērta baltu žēlumu»), kas realitātē mainījās. Zem padomju industrializācijas spiedes dzejnieks redz gaistam Latvijas agrārās dzīves savdabību (Cilvēks runā uz zirgu). Dzīvības vērti sevī saglabāt vairāk par zemnieku kultūru viņam palīdzējis skarbais karš un pēckarš: «saldā bērnība! / tev tik daudz ir dots — / mūsu sētā / neviens nav noslepkavots.» Ar aso jaunvārdu dzirdi Čaklais dokumentēja savu laiku. Tikpat veikli viņš prata izsmelt arī mājienā tvertu situāciju, dzejolī Mīļais, nesteidzies («Līdz pat mežu galiem skan / absolventu dziedāšan. / Pilna pļava / skaļu, tīšu / apskurbušu vabolīšu / dzied, ka biezs: / Mīļais nesteidzies. / Bufete strādiņā. / Par tevi vispār tiek gādāts. / Nesteidzies!») atgādinādams — valoda blakus tieši piesauktai sajūtai liek ņirbēt daudzām krāsām, tāpat kā dzīve.
Ironija, izsmiekls ir Māra Čaklā lirikas spēks, līdzīgi kā maigums Ojāram Vācietim, gudrība Imantam Ziedonim vai sīkstums Imantam Auziņam. Iepriekšējā citātā ironiju par sarkasmu padara visbiežāk deminutīva neierasta pārkodēšana, konkrētajā gadījumā atvasinot to no darbības vārda: «bufete strādiņā». Pat tautas dziesmās deminutīvs nes sevī pulka lielāku skaitu krāsu nekā mīlību vien. Sarkasms var izaugt no izpratnes atšķirībām, no garām runāšanas, kad vieni un tie paši vārdi norādīja uz atšķirīgiem, reizēm pat pretējiem vērtību laukiem — dialogs ritēja vienādos jēdzienos, kaut katrs no runātājiem tajos ielika savu jēgu. Visvairāk šo Ēzopa valodas izpausmi iedzīvināja krājums Sastrēgumstunda (1974). Zemtekstā ņirbēja cilvēku pretestības gars, saglabādams ko dzīvu no sarunā iesaistīto balss intonācijām, kamēr tiešais pārnesums — metafora — intonācijas «apēda». Šāda pieeja sakrita ar laiku, kad zuda pēckara askētiskais ideāls, vietā liekot patērētāja prasīgumu un patiesības «ietīšanu» daudzvārdībā vai lipīgās meldijās. Tur Čaklais izmantoja padomju «pareizo» frazeoloģiju, apšpricējot ar seklu dzīves prieku, neīstu vitalitāti (Lilioma motīvs). Glazūra, protams, plaisas frazeoloģijā nedzēsa, labākajā gadījumā marķēja tikai sociālās grupas.
No vienaudzes vērotā saku: Māris vienmēr bija (un centās būt) profesionālis, kam dzīves stils atbilda uzvārdam — mūždien darbā, mūžam kaut kur «nesās», pa ceļam kādu «apgaismodams», pie kā tam derētu turēties, klāstīdams izlasītu grāmatu vai «artiķeli». Pat ja konkrēto sarunas biedru necieta. Viņa garās, saspringtās dzejas, žurnālista diendienas stundas ilustrē sastādītājas izraksts no dienasgrāmatas. To lasot, izsprūk: vai tad viņam gulēt, atpūsties nekad nevajadzēja?
Atliek novēlēt spēku sastādītājai un izdevējam turpmākiem astoņiem sējumiem.
Anda Kubuliņa ir Dr. philol., literatūras kritiķe, publicējusi rakstus un grāmatas. Sarakstījusi monogrāfijas Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), Vizma Belševica (1997), Annas Dagdas Rakstu (I, 2001), Intas Ezergailes Rakstu (2011) un Edvarta Virzas Rakstu 1—7 (2005—2018) sastādītāja, portretskiču un komentāru autore.
The post Paša austs, padomju varas lauzīts raksts appeared first on IR.lv.