Uldis Bērziņš (1944—2021) paliks latviešu literatūrā kā viens no mūsu spilgtākajiem, nozīmīgākajiem dzejniekiem un tulkotājiem
Mutes brūķētājs, vēstures velnu dīdītājs, svešmēļu pārcēlājs, sirdsapziņas urdītājs… Valodas pasaules radītājs.
Tas bija Uldis Bērziņš, kurš 24. martā aizgāja mūžībā un uz mūžiem paliks latviešu literatūrā kā viens no mūsu spilgtākajiem, nozīmīgākajiem dzejniekiem un tulkotājiem.
Bērziņš plašākai publikai nav tik pazīstams kā Vācietis, Ziedonis vai Peters, bet ar savu talantu un kūsājošo pasaules izjūtu, kurā mutuļo miesa un mīti, sviedri un svētums, viņš ne tikai radījis nebijušu, jaunu realitāti, bet arī spridzinājis mūrus, kas latviešu valodu ieslēdz pieklājīgi rimtās, oficiāli aprobētās formās.
Ieskatam rindas no 1987. gadā rakstītā dzejoļa Litene: Memorializācijas mēģinājums:
Rudenī, smīdenī, paudenī, klīdenī, mi-
dzenī, modenī, dotenī, zodzenī, lūdzenī,
tiktenī, liktenī ierakstīts. Bītenī, vītenī, zu-
denī, rodenī, vasarā, asarā. Simtiem gadu,
un paliks. Piemini, piemini: litene, litene.
Kā Bērziņš citviet raksta, «mana valoda rūgst ei mute ir mana mulda es latviski muldu es valodu mīcu mīklu es minu līp man pie kājām un mēles».
Valoda viņam ir ne tikai instruments informācijas apmaiņai, bet pati svarīgākā kosmosa viela, ar kuru varam «pildīt esmēm visumu cauro». Bērnībā viņam licies, ka «vārdi ir īstā realitāte, ko jau tūkstoš mūžus pazīstu, bet viss cits — māns». No ortogrāfijas izravētais «ŗ» burts, valodnieks un latviešu vārdnīcas veidotājs Mīlenbahs, latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē cara laikā — tās visas ir viņa darbu tēmas, un veselā dzejoļu ciklā viņš ceļ pieminekli mazpazīstamajam tulkotājam Alfrēdam Ķempem, kurš vēlējās pārnest pilnīgi visu igauniski rakstīto latviski.
Taču dzejolis par Liteni — vietu, kur pēc padomju okupācijas tika ieslodzīti un nogalināti Latvijas armijas virsnieki un kareivji — atklāj otru, tikpat svarīgu Bērziņa dzejas pavedienu, kuru nevar atšķeterēt no viņa dzīves valodā. Grūti iedomāties citu latviešu dzejnieku ar tik dziļu un ētisku ieskatu vēsturē un politikā.
Brēc dvēsele pēc ziepēm
1944. gada maijā Rīgā dzimušo Bērziņu lielā mērā audzināja vecāmāte, kuras vīrs, brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša ordeņa kavalieris Jānis Vītols Otrā pasaules kara beigās bija devies trimdā uz Vāciju. Kādā intervijā Bērziņš atceras, ka «mēs abi ar vecmāmiņu ilgi gaidījām, kad «paps atbrauks ar kuģi» un atbrīvos Latviju».
Bērziņš sāka interesēties par valodām, jo bija jāprot poliski un čehiski, lai varētu klausīties ārzemju radio bez «zāģa», ar kuru padomju vara centās slāpēt raidījumus no Rietumiem latviešu un krievu valodā. Bija iecerējis stāties universitātē ģeogrāfos, lai, kā lasāms Mariana Rižija monogrāfijā par Bērziņu, cīnītos «par PSRS tautu un tautību izdzīvošanu». Ģimenes draudzene pārliecināja tomēr studēt latviešu filoloģiju, bet 1967. gadā pēc pārnākšanas no armijas ķērās pie turku valodas — gan tāpēc, ka Turcijā, kas atrodas starp Āziju un Eiropu, meklējama Austrumu un Rietumu sintēze, gan tāpēc, ka daudzas PSRS tautas bija turku cilmes.
Valoda, vēsture un politika tik cieši savijās Bērziņa dzīvē un valodā, ka nav iespējams tās atšķetināt. Ap viņa pirmo dzejoļu krājumu Piemineklis kazai desmit gadus mocījās LPSR Rakstnieku savienības Dzejas sekcija, kas nespēja noraidīt viņa talantu, bet neuzdrošinājās atbalstīt krājuma publicēšanu, kurā ir 1971. gadā rakstītie dzejoļi par Latvijas brīvības cīņām: «Bermonts nāk un debesmala smird kņazs prūsim roku stiepj līgst lāci vilks nāk melnā Krievija.» Grāmatu izdeva tikai 1980. gadā bez politiski bīstamā cikla Daugavmala.
Padomju laikā vēl izdevās publicēt tādus dzejoļus kā veltījums mietpilsonim Pētersonam («tu, acīs nelecāj, tu, darba nekavētāj, tu anekdošu iznēsātāj, bet mutes turētāj (..), tu, māņticīgais racionālist, tu, trolebusu nacionālist»), Vidus laiks («Brēc dvēsele pēc ziepēm, grīda smird, niez kāja zābakā un putu prasa Jān») un pat dzejoli par vācu armijā dienējušiem leģionāriem («tās dvēseles pa purviem klīst un mokās un nezina gala nakts bet kāds nāks rīts grauž zeme zābakus un salna saēd kaulus (..) ir laiva viena laiva gaida taisies Janka nav laiks palicis un baigs ir maijs»).
Tomēr daudzus 60., 70. un 80. gados sarakstītos tekstus varēja publicēt tikai pēc cenzūras atcelšanas — par čehu studentu Janu Palahu, kurš 1969. gadā sevi sadedzināja protestā pret Prāgas pavasara apspiešanu, par 1983. gadā padomju iznīcinātāju notriekto Korejas aviolīniju pasažieru lidmašīnu, kurā gāja bojā 269 cilvēki, un arī šo 1971. gadā sarakstīto dzejoli, kas vēl tagad liek brīnīties par Bērziņa spēju bez aklas idealizēšanas ieskatīties pagātnē.
Latvijas laiks
šķiņķiem skatlogi pilni
uz cūkas es karot jāšu
Latvijas laiks
vēl asinis nelīp pie zolēm
vēl žīdu šāvējs tu neesi bet Juri jau rakstīts uz pieres jau acīs
tev stāv tu nolādēts asinīm nopilēs nopelēs sirds svešu plinti tev
iegrūdīs rokā
Turklāt Bērziņš nebija no tiem, kas dzīvo tikai savā mākslas pasaulē. 1986. gadā, kad gandrīz neviens cits no Rakstnieku savienības nebija gatavs to darīt, viņš pieteicās braukt uz Černobiļu pie latviešiem, kas bija nosūtīti uz kodolreaktora katastrofas zonu. Pēc neatkarības atgūšanas Bērziņš pat uz īsu brīdi metās politikā un no 1991. līdz 1992. gadam bija Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs. Sev un latviešu valodai par laimi, viņš ātri saprata, ka šāds rainiskums viņam nepiestāv, un atgriezās pie tekstiem.
Tuvāk pie valodas sākumiem
Lai gan pēdējos 30 gados Bērziņam iznākuši arī vairāki dzejoļu krājumi, viņa lielākais un redzamākais darbs bijis tulkošanas laukā. Visa mūža garumā Bērziņš turpināja piepulcēt aizvien jaunas valodas savam zināšanu krājumam, un beigās pats nevarēja pateikt, cik valodu īstenībā zina. Neticami plašs ir viņa aptvertais lauks — no arābu valodas tulkotais Korāns, no senebreju trīs Bībeles grāmatas, no senislandiešu Eddas dziesma un no senkastīliešu valodas Dziesma par manu Sidu.
Viņu sevišķi saistīja dažādu valodu pamatteksti, mītu apvītās saknes, no kurām izaugušas modernās valodas. Taču tulkošana viņam bija arī misija. «Mums jāturpina audzēt to valodu sevī,» viņš teica intervijā Ir pirms desmit gadiem, un katrs no viņa tulkojumiem ne tikai iepazīstina latviešu lasītājus ar svarīgu pasaules literārā mantojuma daļu, bet arī paplašina pašas latviešu valodas telpu.
Dziļi ieniris katrā no darbiem, viņš atklāj jauno pat it kā sen zināmos vārdos. Esam pieraduši pie Salamana mācītāja pirmajiem vārdiem — «Ak niecību niecība!» saka mācītājs. «Ak niecību niecība! Viss ir niecība!» —, taču Bērziņš atgriežas pie senebreju valodas saknēm un tulko: «Dvesma un pūsma, saka Pulcētājs, dvesma un pūsma — viss ir dvesma.» Šo pārdrošību neiekļāva 2012. gadā iznākušajā jaunajā Bībeles tulkojumā, taču Bērziņa skaidrojums daudz atklāj par viņa pasaules izjūtu — «tuvāk pie valodas sākumiem tas viss bija vieliskāk, bioloģiskāk».
Tomēr Bērziņam par visām vielām svarīgāks — iesākumā ir un beigās paliek vārds. Tajā viņš dzīvoja un turpinās dzīvot, kamēr vien cilvēki lasīs un runās latviski.
Upes iztek koki nokalst saule nodziest paliek tumšs un
jauna gaisma sāk spīdēt viss ir otrādi.
Bet balss tā kura ir skanējusi neapklust.
Ieklausies balss skan.
Klusu klusu bet skan.
The post Mute ir mana mulda appeared first on IR.lv.