Līgatnes pārceltuve februāra beigās atrāvās no piestātnes, radot jautājumu gūzmu. Kas vainīgs — pārcēlājs vai daba? Varbūt būtu jāuzbūvē tilts?
Marta otrajā nedēļā ceļš no Straupes līdz Gaujas labajam krastam pie Līgatnes notīrīts, bet nav kaisīts. Virāžas 16 kilometru garumā apledojušas, puteņo. Rīgā jau jūtams pavasaris, kamēr šeit — balta ziema.
Īstenībā Līgatne Gaujas otrā pusē tiešā tēmējumā šobrīd nav sasniedzama. Gaujas vēsturiskā pārceltuve, kas, pēc vieniem datiem, nākamgad svinēs 75., bet pēc citiem — 80. jubileju, ir ciet. 28. februārī prāmi pa upi «aiznesa» ledus masa.
Nāca kā lavīna
«Tepat, pie tā koka, 50 metrus uz priekšu!» pārcēlājs Jānis Maksimovs rāda, kur aizpeldēja pārceltuve. Labi, ka trose aizķērās, citādi nepatikšanas būtu lielākas. Šobrīd, kad prāmis nav lietojams, Jānis turpina dežurēt namiņā pie upes Straupes pusē, Pārgaujas novadā. Jābūt gatavībā cilvēkus pēc vajadzības pārcelt ar laivu. To Līgatnes pašvaldība, kas apsaimnieko prāmi, nesen nopirkusi jaunu — lielāku un stiprāku. Taču drošības vestes mūsu tikšanās dienā vēl nav atvestas, pārcēlājs neriskē laisties ūdenī. Iepriekšējais kolēģis Laimonis Gradovskis 2010. gada pavasarī, laivodams pāri Gaujai, gandrīz noslīka, ar sievu pusotru kilometru nopeldēja starp ledus vižņiem. Latvijas garākā upe vidustecē pavasaros var būt neprognozējama.
«Tas bija pēc pieciem svētdienas vakarā. Četros biju beidzis darbu, aizbraucis mājās,» Maksimovs atceras pārceltuves aizskalošanu 28. februārī. «Saņēmu telefona zvanu — jā, prāmītis ir aizgājis. Tāds ledus blīvums! Ūdeni nevarēja cauri redzēt. Tai masai spēks ir nenormāls. Pārceltuves troses stiprinājumu upes otrā pusē izrāva ārā, un viss. Pēc 20 minūtēm biju klāt. Pielikām papildu troses, pie kokiem piesējām, un viss. Noorganizējām mašīnas, nostiprinājām. Kā būs savesta trose kārtībā, tā arī prāmīti varēs likt vietā.»
Mūsu sarunas laikā pārceltuve ir pietauvota upes otrā pusē, kur straume mierīgāka un ērta piebraukšana no Līgatnes puses. Cita pēc citas piestāj automašīnas ar skatītājiem. Varbūt vienkārši ziņkārīgie, kuri grib redzēt, kas notiek ar prāmi. Bet varbūt ļaudis cerējuši tikt pāri? Lai tiktu uz kaimiņu novadu, jāmet 60 km līkums.
Pārcēlājs Jānis gan ir skeptisks. Tie, kam ir nopietna interese, zinot viņa numuru un zvanot. «Ziemā? 10 mašīnas ar abonementiem. Pavārs Ēriks Dreibants un vēl viens cilvēks no Pārgaujas novada brauc uz darbu Līgatnē. Vēl vienai ģimenei, kad bija skola, divi bērni no tā krasta tika vesti uz Līgatni. No rīta aizved bērnu, vakarā brauc pakaļ. Viena mašīna jāpārceļ četras reizes. Nezinu, varbūt Līgatnē skola labāka nekā Straupē vai Stalbē? Un četras tantes.»
Par divām pensijas vecuma māsām Līnēm, kuru mājas ir trīs kilometrus no pārceltuves, Jānim mazliet nemierīgs prāts. Viņas arī nesezonā divreiz nedēļā nākušas kājām šurp, devušās pāri uz Līgatni pārdot olas un pienu. «Parasti piezvana no rīta: kā ir? Saku: droši nāciet, viss būs kārtībā! Tagad — viss, netiek. Tur ir ārsti, viss cits. Ja būtu mašīna, tad nav starpības, brauktu uz Straupi, bet tagad — ne uz vienu, ne otru pusi. Autobuss arī vairs neiet.»
Tikai stundas brauciens līdz Rīgai, bet šeit, Gaujas Nacionālajā parkā, dzīvi joprojām diktē daba. Straume darbojas pēc saviem likumiem. Ja ūdens līmenis upē krītas (un tas var notikt gan ziemā, gan vasarā), prāmis uzsēžas upes gultnei tuvu krastam. Pasažieri spēj tikt galamērķī sausām kājām pa dēli, kas no pārceltuves pārlikts uz krasta «tiltiņu», bet spēkrati jāatstāj otrā pusē. Ziemas darbs ir specifisks. «Cilvēks astoņos atbrauc, ir gatavs celties pāri,» stāsta Jānis. «Es te esmu jau septiņos, par to man neviens nemaksā. Viss jāsagatavo, pārceltuve bieži jāizkaļ no ledus. Ja ir mīnus 20 grādu, tā ir iesalusi, lai gan uzbūvēts ledus aizsargs.»
«Tikšot taisīts projekts, kas paredz pārbūvēt trošu sistēmu un stiprinājumus. Tas ir traki,» bažīgi runā Jānis. «Tie, kas projektu taisa, daudz ko nezina. Mēs trosi paši regulējam, kad nepieciešams. Ja palu ūdens ir līdz šlagbaumam un nāk lielie koki, trosi nogremdējam, lai neaizķer.»
Iepriekšējais pārcēlājs Laimonis Gradovskis uz prāmja nostrādāja 11 gadus, amata prasmes nododot dēlam Marekam — paaudžu pēctecība Gaujas pārcēlājiem bija ierasta lieta. Savukārt Maksimovs šajā profesijā pavadījis trīs gadus. Esot sazvanīts, kad Mareks atstāja darbu mazās algas dēļ. Pašvaldībā zinājuši — Maksimovs jau padomju laikā uz prāmja strādājis, tāpēc piedāvājuši. «1989. gadā — uz gadu,» pārcēlājs apstiprina. «Te bija garlaicīgi. Man bija 18, bet pārējie divi pārinieki bija pensionāri, kuri domāja, ka tik ātrāk prāmi «ieziemot», lai nauda nāk! Var sēdēt būdiņā un lasīt avīzi, skatīties trīs televīzijas programmas. Bet man gribējās kaut ko darīt, un ziemā vienmēr te ir klusāks.»
Šobrīd pārcēlāja amats neesot iekārojams, jo alga ir maza. Jānis piekritis tāpēc, ka viņa mājām šī ir tuvāka darbavieta, no bērnības pazīst upi, «vismaz rēķinus var nomaksāt». Zināja, uz ko parakstās. «Ir jau tā, ka veselība te arī diezgan bojājas,» viņš saka. «Pāriniekam Ainim Kumskim ir muskulis «noplēsts», viņš arī tagad ir uz zilās lapas, es atnācu viņu aizvietot uz kādu laiku, tā arī paliku. Vienu vasaru «nomaucu» viens pats kādu mēnesi, tad bija tā, ka nevarēja vairāk. Vasarā, kad prāmis strādā no astoņiem līdz sešiem, te visi krasti pilni mašīnām, uz upes — karsts.»
Pirms gada gan pašvaldība dabūjusi atvēzēties pārcēlāju sargbūdas remontam, taču aukstajā sezonā sākuši degt skursteņa sodrēji. Tagad darbiniekus silda elektriskie radiatori. Prāmis pavasara palu un ledus iešanas dēļ nekursē mēnesi, kādreiz pusotra. Ciemiņi, kas te aktīvāk brauc no aprīļa līdz septembra beigām, pat nenojauš par ziemas drāmām.
«Jā, tūrisma maršruts,» pārcēlājs Jānis tomēr izskatās lepns par savu darbu. «Tūristi taisa apli. Apstājas apmetnē Makars, otrā krastā noliek kemperi, savi «ričāgi» līdzi. Mauc no šejienes caur Raiskumu uz Cēsīm un apkārt. Vai otrādi: Sigulda—Turaida caur Braslu un atpakaļ, var arī Turaida—Inciems—Straupe un atpakaļ. Apļus var taisīt uz abām pusēm, un abi ir interesanti.» Pagājušogad uz prāmja gan skanējušas citas valodas, nekā ierasts. «Ķīniešu nebija, krievi bija maz. Vācieši, poļi bija, bet arī jūtami mazāk. Toties bišķi vairāk ir sākuši braukt vietējie.»
Daudzi saimnieki
Tiem, kas pabijuši uz Līgatnes prāmja, ir tikusi unikāla pieredze. Jo otra tāda neesot nekur Baltijā. Pāri upei to pārnes pati straume, ar trošu palīdzību ievērojot pareizo kursu.
Divas citas privātās rokās nodotas Daugavas pārceltuves — pie Līvāniem un Dunavas — gan darbina motors, un ziemā tās nestrādā.
Februāra beigās, kad Gaujas straume prāmi kā skaidiņu aiznesa upē, ziņas par starpgadījumu Līgatnē nonāca gan reģionālajos, gan nacionālajos medijos.
«Mēs ar dēlu Paulu, kā jau iezemieši, bēdājam, ka pārceltuve varētu nebūt uzmanības centrā administratīvās reformas pārmaiņu laikā,» bažas pauž producente Leonarda Ķestere, kura no pārceltuves netālajās lauku mājās Pārgaujas novadā pandēmijas laikā dzīvo visu gadu. Rīdziniece ar šo transportlīdzekli pazīstama kopš 70. gadiem, kad īpašumu nopirka vecāki. Biežs viesis te ir arī viņas dēls režisors Pauls Ķesteris. Līgatnes prāmim pirms gada pat veltījis poētisku dokumentālo filmu Pārceltuve programmā Latvijas kods.
«Skaidrs, ka pārceltuve nav tikai transportlīdzeklis. Mašīnu vasarā ir daudz. Izslēdz motorus, gaida. Pilnīgs klusums, meditācija. Neesmu redzējis nevienu cilvēku, kurš brauktu ar prāmi un šķendētos. Cilvēki pārdomā dzīvi,» saka Pauls.
Bet viņa mamma Leonarda runā dzīvesgudri: «Kad bija jāiziet ledum, vecos laikos prāmja uzbrauktuves nojauca. Dēļu kaudzītes bija katrā Gaujas pusē. Prāmi kārtīgi nostiprināja. Par to rūpējās tradīciju pārmantotāji — prāmnieki. Prāmnieks ir kompetenču un prasmju kopums — kārtīgs amats, to var apgūt, šo profesiju pārmantojot no iepriekšējiem prāmniekiem un pieredzes rezultātā. Arī daba jāvēro un ieinteresētībai šajos procesos jābūt lielai.»
Pirmā pārceltuve Līgatnē sākusi darboties Otrā pasaules kara laikā vācu armijas vajadzībām, stāsta prāmja saimnieka — Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) — Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks Mārtiņš Zīverts. Šobrīd līdzīgi transportlīdzekļi vēl esot sastopami Šveicē uz kalnu upēm — tie pārvietojas, izmantojot straumes spēku.
Par tagadējās Līgatnes pārceltuves priekšteci var uzskatīt prāmi, ko 1947. gadā savām vajadzībām uzbūvēja Līgatnes papīrfabrika. Vēl pirms kara līdzīga pārceltuve bijusi Siguldā. «Protams, laika gaitā daudz kas ir mainījies. Līdz 70. gadu sākumam Līgatnes prāmis bija uz koka laivām, tagad — uz metāla pontoniem. Lielākās pārceltuves varēja pārcelt arī smago mašīnu, bet mazākās — zirgu ar pajūgu,» stāsta Zīverts. Līgatnes prāmis pēc klasifikācijas patiesībā ir kuģis un ir atrodams Latvijas kuģu reģistrā ar nosaukumu Līgatnes pārceltuve.
90. gadu sākumā prāmis uz brīdi nonāca privātās rokās. «Bet tajā laikā Gaujas Nacionālajam parkam bija liela ietekme visos procesos, kas notiek šajā teritorijā, un tāpēc tas tika nodots parkam, bet tālāk — DAP,» norāda Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. «Bet jāteic, ne DAP nolikumā, ne pavadošajos normatīvajos dokumentos pārceltuves uzturēšana nav DAP raksturīga funkcija,» atzīmē mērs. «Jau daudzus gadus faktiskais pārceltuves apsaimniekotājs ir Līgatnes un Pārgaujas novada pašvaldības. Līgatnes pašvaldība pārceltuvi uztur, algo pārcēlājus, iekasē arī biļešu naudu un solidāri ar DAP kompensē zaudējumus. Jo pārceltuve nav peļņu nesošs objekts, katru gadu prasa zināmu dotāciju no pašvaldības. Tikai loģiski, ka tā būtu pašvaldības īpašumā, un šobrīd arī esam pieņēmuši lēmumu uz to virzīties. Ja mēs prāmi uztveram kā ceļu infrastruktūras uzturēšanu, tad tā ir pašvaldības funkcija; ja uztveram kā tūrisma infrastruktūru — arī tā ir pašvaldības funkcija. Tikai loģiski, ka tā būtu viena saimnieka rokās, kas par to ir atbildīgs.»
2009. gadā izveidotās Latvijas nacionālo parku un biosfēras rezervātu «jumta organizācijas» DAP amatpersona Mārtiņš Zīverts tam nepiekrīt. «Šis objekts atrodas Gaujas Nacionālajā parkā. Ja skatāmies plašāk, šis objekts vieno gan kultūru, gan dabu, gan arī tūrismu, kas ir trīs galvenie DAP uzdevumi. Varbūt mulsinoši, ka valsts pārvaldei pieder peldlīdzeklis, kas reģistrēts kuģu reģistrā ar nosaukumu Līgatnes pārceltuve, bet jāsaprot, ka tas atrodas parkā.»
Ledus iešana Gaujā marta vidū gandrīz beigusies. Bet pārceltuves specifiskais statuss radījis situāciju, ka divas nedēļas pēc negadījuma vēl nav izvērtēti bojājumi, nav arī sākušies remontdarbi. Prāmis pēc atbraukušā kuģu inspektora norādes izcelts krastā. «Gaidām, kad beigsies iepirkums par ekspertiem. Līdz 17. martam ir termiņš iesūtīt savus piedāvājumus. Ja viss veiksies, šonedēļ būs kaut kāda skaidrība,» sola Zīverts. «Process ir process. Ir tikai trīs uzņēmumi, kas var izdarīt apsekošanu. Ja kuģim nekas fundamentāls nebūs jāpārtaisa, domāju, ka mēs to ātri varēsim likt atpakaļ. Labāk būt piesardzīgiem, nekā kaut ko sasteigt.»
Līgatnes novada vadītājs gan norāda, ka šogad pārceltuvei beidzoties arī piecu gadu tehniskās apskates termiņš. «Iepriekšējā tehniskajā apskatē tā tika izjaukta līdz pēdējai skrūvītei, ļoti ceram, ka šoreiz to nevajadzēs darīt, jo tas ir laikietilpīgs un dārgs process. Mūsu skatījumā tehniskais stāvoklis pārceltuvei ir labs vai apmierinošs. Troses mehānisms un labā krasta uzbrauktuve Pārgaujas pusē ir jāatjauno, bet pati pārceltuve jeb prāmis nav cietis.»
«Neko nebija iespējams nosargāt,» mērs Šteins notiekošajā nesaskata cilvēku vainu. «Ūdens līmenis — kā rudenī. Tajā svētdienā, kad notika negadījums, pa ūdeni negāja praktiski neviens ledusgabals. Sastrēgumu, kas pie Spriņģu ieža izveidojās burtiski divu stundu laikā, neviens nevarēja prognozēt. Un pārceltuvei nav resursu, lai nepārtraukti uzraudzītu Gaujas ūdensteci. Šo nelaimes gadījumu varēja prognozēt tikai gaišreģis. Tāpēc, ka nebija palu, netika demontēti arī pārceltuves «tilti», paskaidro mērs. «Demontāža ir nedēļu ilgs darbs. Pārceltuvi izvilkt krastā — jāsauc speciālā tehnika. Nez vai, katru dienu ejot mājās, pārcēlājs nojauks tiltus un izvilks ārā pārceltuvi.»
Līdzīga ledus iešana Gaujā neesot novērota sen, bet šis nav ārkārtējs gadījums. «Pēdējoreiz Līgatnes pārceltuve tika norauta 1994. gadā. Pirms tam — 1979. vai 1980. gadā. Esmu uzaudzis Līgatnē, pats toreiz redzēju, kā tas notiek,» saka pašvaldības vadītājs.
Pārgaujas novada iedzīvotāji, kam tikšana pāri upei ir nevis tūrisma interese, bet ikdienas nepieciešamība, paaudzēm uzturējuši siltu draudzību ar Gaujas pārcēlājiem. Tomēr tagad uz pārceltuvi arī normālos darba apstākļos paļauties kļūstot arvien grūtāk, jo darba laiks sarūk. Padomju laikos prāmis strādāja 24 stundas diennaktī. Pauls Ķesteris atceras, ka vēl pirms desmit gadiem, atgriežoties no koncerta Siguldā, pārcēlājs bijis ierindā deviņos vakarā. Tagad pat aktīvajā tūrisma sezonā prāmis darbojas līdz sešiem. Pārējā laikā infrastruktūru pieskata suns un novērošanas kameras.
Tādos krīzes brīžos kā šis atkal uzvirmo diskusijas par tilta būvi, kas daudzus ielīksmo, bet līdzās upei mītošo Ķesteru ģimeni biedē.
«Vajadzētu uzcelt tiltu un pēc tam pārceltuvi atdot privātajam sektoram kā tūrisma objektu,» risinājumu saredz Pārgaujas novadā mītošais pavārs Ēriks Dreibants, kurš pirms pandēmijas līdztekus Rīgas restorānam sāka attīstīt uzņēmējdarbību Līgatnē, bet bērnus veda uz skolu Cēsīs.
Tilti pār Gauju gan Līgatnē vēsturiski bijuši pat vairāki. Netālu no pārceltuves vietas atradās Līgatnes—Gaujas kroga koka tilts, kuru 1919. gadā nodedzināja lielinieki, bet pēc atjaunošanas vēlreiz — 1941. gada 3. jūlijā — padomju armija.
«Iecere par tilta izveidi nav nekur zudusi. Mēs pat esam tikuši līdz metu konkursam,» apstiprina Ainārs Šteins. Viena pati Līgatnes pašvaldība nebija gatava tādam solim atsperties. «Jebkurš tilts ir valsts nozīmes infrastruktūras objekts, vietējiem nodokļu maksātājiem nebūtu jāfinansē infrastruktūra, ko izmanto visas valsts iedzīvotāji,» viņš iezīmē pretrunu. «Esmu tomēr pārliecināts, ka tas ir tikai laika jautājums — tilts Līgatnē pār Gauju būs.»
Neviens no aptaujātajiem gan nešaubās, ka arī aizpeldējusī Līgatnes pārceltuve ir vērtība. Lai arī šobrīd nerentabla, noteikti saglabājama kā kultūrvēstures objekts un Līgatnes tūrisma «portfeļa» svarīga sastāvdaļa. «Es domāju, ka jau uz Lieldienām mēs ripināsim olas no viena krasta uz otru,» cerīgi saka Mārtiņš Zīverts.
The post Aizpeldēja appeared first on IR.lv.