Toms Babincevs ir viens no jaunajiem filozofiem, kuri nupat laiduši klajā izdevumu Tvērums, kas aptver humanitāro zinātņu un mākslas tēmas. Par ko runāt viņiem šķiet svarīgi?
Deviņi jaunie filozofi un māksliniece radījuši žurnālu Tvērums, kas ar lasītājiem centīsies runāt valodā, kas neliekas garlaicīga ne tiem, kas no filozofijas zina maz, ne tiem, kas daudz, — teksti sola turēties līdzsvarā starp publicistiku un akadēmiskumu. Katrā no numuriem, kas iznāks reizi trijos mēnešos (jo filozofiem bez sirdsdarba ir arī maizes darbs), piemeklēta sava tēma. Pirmajam — estētika.
Žurnāls meklē, piemēram, ironijas definīciju postironijas laikmetā, pievēršas aktuālajam jautājumam par vizuālās mākslas nonākšanu attālinātā režīmā un tā potenciālajiem draudiem, kā arī vaicā, vai mākslu vispār var definēt. Tāpat žurnāls jautā, ko patiesībā nozīmē izglītoties? Kāpēc mums kādas lietas vienkārši patīk? Un kas īsti ir biohakings, kādas ir tā attiecības ar patērniecību un radošumu?
Nevaru iedomāties cilvēku, kuru šīs tēmas atstātu vienaldzīgu! Man piekrīt arī viens no Tvēruma redaktoriem un autoriem Toms Babincevs. Viņš studē filozofiju LU maģistrantūrā un vēlas ar laiku Kantu lasīt oriģinālvalodā. Starp citu, Tvēruma pirmā metiena 500 eksemplārus lasītāji jau izpirkuši, tiek drukāti nākamie.
Kāpēc filozofiem ir vajadzīgs šāds žurnāls?
Pirmais numurs ir kā atmiņu albums, kurā esam mēģinājuši izklāstīt to, kas mūs nodarbina. Sākotnēji to darījām draugu lokā, bet tagad mūsu ambīcijas ir skaidri pasniegtas ikvienam. Tvērums varētu būt jaunās filozofu paaudzes simbols.
Vai ikviens cilvēks var žurnālā atrast kaut ko interesantu?
Katrā numurā gribam spriest par atšķirīgām tēmām. Tas paredz pietiekami plašu iespējamo lasītāju pulku. Varu atklāt nākamā numura tēmu: runāsim par izmisumu. Ar depresiju un pašnāvībām saistītie rādītāji Latvijā nav iedrošinoši, un mēdz teikt, ka jaunā paaudze ir pati nelaimīgākā. Nākamais numurs būs mēģinājums personiskāk uzrunāt lasītājus, nedaudz ieslīgstot arī psiholoģijas laukā, tomēr nepārtopot par psiholoģijas žurnālu.
Tāpēc domāju, ka katram numuram varētu būt atšķirīgs lasītāju loks. Gribam uzrunāt humanitārajām zinātnēm, mākslām atvērtu cilvēku.
Vai filozofiem pandēmija nav medus maize: var sēdēt savā cellē un pievērsties iekšējai pasaulei, galu galā, izdomāt jaunu žurnālu?
Pandēmijā publiskās telpas apritē ir ekspertu — mediķu un virusologu — viedokļi. Tie, protams, ir cienījami. Vienīgā iespēja ir klausīties un uzticēties — viņu risinājumi ir pareizi. Es to arī daru, bet tam nav nekāda sakara ar domāšanu. Tas zināmā mērā ir filozofijas atcēlums un daļēji motivējis Tvēruma izdošanu. Mērķis ir runāt valodā, kas vēl ir domājama un nav ekspertu viedoklis. Mēs neesam cerējuši uzstāties kā neapstrīdamas autoritātes, bet gan rosināt uz diskusiju un nepieņemt nevienu Tvērumā pausto atbildi kā galējo.
Gribas palikt šaubu okeānā? Tas būtu vērtīgi.
Daži saka, ka domāšana ir pašdestruktīva. Tā nekad nesamierinās ar saviem rezultātiem.
Ja es vaicātu par izmisumu kā tēmu filozofijas vēsturē, kāda tēze tev šķiet vērtīga?
Prātā nāk valodas filozofija vai klusums — tādā nozīmē, ka nav, ko teikt. Tas man saistās ar izmisumu, un par to līdzīgā tonī rakstīšu Tvērumam. Nāk prātā Ludvigs Vitgenšteins, kura pārdomas man šķiet vērtīgas. Izmisums ir svarīga tēma arī eksistenciālismā, slavenākais ir filozofa Sērena Kirkegora vārds. Ja pareizi atceros viņa formulējumu, cilvēks izmisumā ir brīdī, kad nespēj būt viņš pats. Šis motīvs atbalsojas arī Žana Pola Sartra sliktās ticības nojēgumā.
Ar ko tava dzīve varētu būt labāka tāpēc, ka esi studējis filozofiju?
Man gribas teikt, ka filozofija ir padarījusi manu dzīvi labāku. Pat ļoti. Mana motivācija domāt par filozofiju gan studijās, gan ārpus tām radās no pilnīga apjukuma vai izbrīna par vārdiem, ko izmantoju ikdienā. Sapratu, ka nepietiek domas resursu. Varu šos vārdus izmantot, bet bieži vien nezinu, ko tie nozīmē.
Izmisums, kur pašsaprotamais sāk rādīties mazāk pašsaprotams, daudzus novedis pie filozofijas un dod arī kādu sirdsmieru, ļauj dzīvot. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez filozofijas. Ja kāds ir nonācis tādā stāvoklī kā es, var jautāt, vai vispār laimīga dzīve bez filozofijas ir iespējama?
Profesija filozofs nedod arī labas materiālās dzīves iespējas. Tas ir svarīgi?
No filozofijas nevar gaidīt dzīves praktisko stabilitāti. Manuprāt, tas ir nepareizi formulēts jautājums. Filozofija nav domājama šādās kategorijās, un no tās to nemaz nevarētu prasīt. Aristotelis saka, ka filozofija ir vismazāk derīgā zināšana, tādēļ arī vislabākā.
Ko filozofijas zinātne var dot sabiedrībai?
Medicīnas ētika būtu populāra un aktuāla atbilde.
Jājautā, kas ir filozofijas lietderība, jo filozofi visu laiku saka, ka tā nav lietderīga. Katrā ziņā lietderīgums nav saistāms ar kaut ko tūlītēju, acīmredzamu un utilitāru. Filozofijas visgrandiozākais pienesums ir tas, ka tā liek domāt. Un nav jau jādomā visu laiku.
Manuprāt, filozofijas aksioma ir domāšanas vajadzība, bet filozofija sabiedrībai nav vajadzīga tādā formā, kādā ir vajadzīga maize, ūdens, miegs vai silta pajumte. Tas ir kaut kas cits. Dzīves piepildījums. Spēja, ko var neizmantot un tāpat nodzīvot labu dzīvi, bet tā noteikti nebūs pilnīga dzīve. Filozofija ir nozīmīga eksistenciālā perspektīvā. Izklausās humānistiski, bet tā ir saistīta ar cilvēka cieņu un to, kas vispār cilvēku padara par cilvēku.
Ko esi uzrakstījis Tvēruma pirmajam numuram?
Rakstīju par Valteru Benjaminu, vismaz uzskatīju par nepieciešamu izskaidroties ar idejām, ko viņš piedāvā. Saistībā ar viņa laika tehnisko jauninājumu — fotogrāfijas nonākšanu masveida apritē — viņš uzskatīja par nepieciešamību formulēt oriģināla un reprodukcijas nošķīrumu, tādējādi sniedzot iespēju mākslu uzlūkot nevis vairs tikai elitāros muzejos, bet arī grāmatu formā, avīzēs. Tagad pat uz lietussargiem drukā mākslas darbus. Kāds ir mākslas liktenis, kad tā tiek nodota skatītājiem reprodukcijas formātā? Man šis jautājums ir šķitis ārkārtīgi interesants. Viņa uzskati piedzīvo savu realizāciju pandēmijas laikā, jo iespējas skatīt mākslu klātienē ir atņemtas. Mans raksts ir diskusija par to, kā attālinātais režīms atstāj būtiskas sekas cilvēku attiecībās ar konkrētām mākslas formām.
Nesmejies par šādu jautājumu, bet — ko tu domā par Rīgas Laika tekstiem?
Man patīk žurnāls Rīgas Laiks. Tur ir daudz vērtīgu interviju, un Ulda Tīrona slejas mani uzrunā visvairāk. Brīžiem gan šķiet, ka viņi varētu uzdot citus jautājumus, kas vairāk stimulētu diskusiju. Es jau saprotu, ka jautājums «kas ir filozofija?» tur ir vairāk kā zīmols vai firmas zīme, bet man tas reizēm traucē.
Vai tu esi hipsteris?
Es jau zinu, ka esmu. Brālis mani tā sauc.
Bet jautājums paliek — kas ar to tiek saprasts?
Protams, tas nereti nāk kopā ar konkrētu vizuālo identitāti, no kuras cenšos distancēties. Es sevi nejūtu kā tādu tradicionālo domātāju — hipiju. Tas man traucē.
Bet pa Miera ielu pastaigājies, ieej kafejnīcās?
Man Miera ielā ir darbs ģimenes psiholoģijas centrā Līna, esmu tur katru dienu. Ļoti patīk.
Zini, kas man patīk jūsu paaudzē? Tas naivums. Ļoti labi, ka tas ir. Nevis ielikt savas zināšanas ciniskās polittehnoloģijās, konsultējot oligarhus, kā Latvijā bijis.
Filozofija brīžiem var nostrādāt nelāgi. Tā piedāvā brīnišķīgu veidu, kā racionalizēt vislielākās šausmas.
The post Vismazāk derīgā zināšana appeared first on IR.lv.