ASV populārais temats cancel culture jeb izstumšanas kultūra pēdējās nedēļās izraisījusi troksni arī Latvijā — «politkorektuma terora» dēļ kancelēts jūtas gan režisors Alvis Hermanis, gan Instagram blogere Elīna Didrihsone. Vai tam ir reāls pamats?
Skandāls — tā varētu saukt reakciju, ko 27. februārī izraisīja Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa ieraksts savā sociālo tīklu kontā. Tas pavēstīja septiņus ētiskas uzvedības noteikumus darbiniekiem un apmeklētājiem viņa vadītajā teātrī. Šķiet, asākās diskusijas izraisīja divi noteikumi — JRT un politkorektums nav savienojami, un šajā teātrī atļauts jokot par jebko.
Iespējams, režisors ar «jebko» bija domājis tieši sevi, kas nozīmētu drosmīgu tolerances soli, ņemot vērā, cik saasināti viņš bieži vien reaģē pat ne uz jokiem, bet profesionālas teātra kritikas analīzi par JRT iestudējumiem. Tomēr cilvēkiem ar liberālu pasaulskatījumu, ieskaitot jauno kinorežisori Alisi Zariņu, slavenā mākslinieka teiktais nesaistījās ar brīvības manifestu, bet gan ar pazemošanas leģitimizāciju.
Sekojot līdzi režisora izteikumiem medijos par Rietumu kultūras pagrimumu, ko, viņaprāt, izraisījis kreisais liberālisms (lai ko arī tas nozīmētu), bija iespējams izteikt minējumu, ka ar politkorektuma noniecināšanu un pasmiešanos par jebko režisors domājis sabiedrības grupas, kas vēsturiski bijušas sociāli zemākā statusā, ar mazākām savas dzīves uzlabošanas iespējām. Viens privilēģiju un nepietiekamu iespēju piemērs varētu būt turīgi baltie pusmūža vīrieši, kuri savu sasniegumu dēļ bauda augstu sociālo novērtējumu, iepretim jaunām sievietēm, kas vēlas un spēj sevi profesionāli apliecināt, taču saskaras ar nicinošu attieksmi, jo ir… vienkārši sievietes, turklāt pārāk brīvdomīgas. Citiem vārdiem, viņas uzskata sevi par līdzvērtīgām un negrib, lai tiek diskriminētas dzimuma, vecuma, pasaulskatījuma vai kādu citu iemeslu dēļ.
Ironiski, ka Hermaņa iztēloto ideāli brīvo un «politkorektuma cenzūrai» nepakļauto sabiedrības modeli tūlīt pēc viņa noteikumu publikācijas dabūja izbaudīt kinorežisore Zariņa — viņa zibenīgi publicēja atbildi, punktu pēc punkta oponējot režisoram par homofobiju, mizogīniju, rasismu, un saņēma vētrainu reakciju.
Hermaņa piekritēji Zariņu sociālajos tīklos sauca par pārāk jaunu, nenobriedušu, lai strīdētos ar godājamo režisoru. «Meitene ar rozā matiem» bija atļāvusies iebilst «pasaulē pazīstamajam režisoram». Sociālo tīklu sabiedrība sadalījās divās nometnēs: tajos, kuri respektē Hermani (drīzāk konservatīvu pasaulskatījumu), un tajos, kuri ciena Zariņu (drīzāk liberālu pasaulskatījumu). Hermanis pats uzskatīja, ka publiskajā telpā redzami mēģinājumi izslēgt citādi domājošos, proti, tādus, kuri neatbalsta progresīvu pasaules kārtību.
Paralēli februāra beigās Latvijā norisinājās vēl viens skandāls: Instagram zvaigzne Elīna Didrihsone, kura veic mazo uzņēmējdarbību un ir draudzes Prieka vēsts locekle, publiski izteicās, ka neatzīst ideju par homoseksuālu pāru laulību. Saskaņā ar viņas kristīgo pārliecību, laulība var pastāvēt tikai starp vīrieti un sievieti — tā licis Dievs.
Sociālo tīklu slavenība kā atbildes reakciju saņēma gan nosodījumu (kritās viņas Instargram sekotāju skaits un veikals Es mīlu kafiju pārtrauca sadarbību ar Didrihsoni), gan atbalstu, proti, speciāli Didrihsonei luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags veltīja sleju portālā Delfi. Viņš apelēja pie ticības brīvības un katras personas tiesībām uz saviem uzskatiem. Vai Latvijā varam runāt par cancel culture, un ko īsti tā nozīmē?
Problēmas izgaismošana
«Cancel culture ir jēdziens, ko Latvijā izmanto, lai negatīvi apzīmētu dažādas sabiedriskās dzīves norises. Kāds ir neapmierināts ar to, ka privāts uzņēmums vairs nevēlas, lai tā produktus reklamētu cilvēks, kura izteikumi kaitē uzņēmuma tēlam. Vēl kādam radīsies jautājums, vai mācītāja atlaišana no darba atšķirīgas Svēto Rakstu interpretācijas dēļ nav visur piesauktā klusināšanas kultūra,» stāsta vēsturniece Una Bergmane, kuras pētniecība skar Baltijas valstu neatkarības atgūšanu PSRS sabrukšanas un ASV attieksmes kontekstā.
Par cancel culture jeb izstumšanas kultūras rašanos viņa saka: «Jāatceras, ka šis apzīmējums cēlies ASV un tiek izmantots, lai kritizētu situācijas, kurās privāti uzņēmumi, kā arī lielāka vai mazāka sabiedrības daļa norobežojas no indivīdiem (reizēm arī uzņēmumiem), kuri rīkojušies neatbilstoši sabiedrībā pastāvošām, bet ne visiem vienlīdz būtiskām normatīvām ekspektācijām. Tas nav nekas jauns: jebkurā sabiedrībā, jebkurā vēstures posmā varam atrast uzskatus, kuru paušana kādai sabiedrības daļai nav bijusi pieņemama, un cilvēkus, kuriem ir bijis grūti rast platformas savu uzskatu popularizēšanai. No otras puses, dažādu līdz šim marginalizētu un diskriminētu grupu emancipācija mainījusi izpratni par to, kas ir vai nav pieņemams un no kādiem cilvēkiem būtu vai nebūtu jānorobežojas. Agrāk norobežošanas un iztumšanas iemesls bieži bija kāda cilvēka esības šķautne — ādas krāsa, dzimums, tautība, seksuālā orientācija —, taču tagad par noteicošo faktoru kļūst cilvēka rīcība — vēršanās pret kādu no šīm vēsturiski marginalizētajām grupām. Līdz ar to tas, ko kritiķi sauc par klusināšanas kultūru, varētu tikt saukts arī par atbildības kultūru: diskriminējošu uzskatu paušanai ir sekas.»
Bergmane uzskata, ka šos procesus problemātiskus dara lielā sociālo mediju loma mūsu dzīvē. Tie cilvēkiem sniedz iespēju ātri mobilizēties, lai norādītu uz kādu situāciju vai rīcību, kas viņu acīs ir netaisna. Taču «problēma ir tā, ka sašutuma viļņi sociālajos tīklos var veidoties, cilvēkiem līdz galam neiedziļinoties konkrētajā situācijā, un bieži vien pārkāpj robežu starp kritiku un mobingu, starp konstruktīvu rīcību un bara instinkta dzītu uzbrukumu».
ASV tiek nošķirta tā sauktā call-out culture jeb problēmas izgaismošana, kas nozīmē uzmanības vēršanu uz kādu aktivitāti, kas liecina par noteiktas personas diskrimināciju. Savukārt cancel culture nozīmē jau konkrētus soļus, lai šo diskriminācijas praksi apturētu. Latvijas skaļo gadījumu kontekstā tas būtu — jūs pārtraucat pirkt biļetes uz JRT izrādēm, tādējādi mudinot teātra māksliniecisko vadītāju pārskatīt savu pārliecību, ka drīkst smieties par visu, tajā skaitā par vēsturisku netaisnību (un izrietoši — smagus pārdzīvojumus) piedzīvojušām sabiedrības grupām, kas bieži joprojām saskaras ar nicinājumu, noraidījumu vai apšaubījumu.
Vēl kāds piemērs — jūs izvēlaties nesadarboties ar sociālo tīklu uzņēmējiem, kuru uzskati, jūsuprāt, pauž diskrimināciju un pazemina kādas sociālās grupas iespējas cīnīties par līdztiesību kā gadījumā ar Elīnu Didrihsoni un viņas izteikumu par homoseksuālu pāru laulībām.
Iespējams arī pretējais — ka šo ideju piekritēji minētajām personībām izrāda īpašu atbalstu. Piemēram, sāk apmeklēt JRT izrādes, pieseko Didrihsonei Instagram.
Cancel culture saknes meklējamas melnādaino tiesību cīņās ASV pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, kad notika plaši boikoti pret kliedzošu netaisnību, piemēram, liegumu melnādainajiem sabiedriskajā transportā sēdēt noteiktās vietās — melnādainie masveidā atteicās lietot sabiedrisko transportu. Mērķis bija — diskriminācijas beigas.
Kā uzskata publiciste un feminisma pētniece Linda Curika, mūsdienās par cancel culture nedzirdēsit runājam vēsturisku netaisnību piedzīvojušās sabiedrības grupas. Par to žēlojas… tieši privileģētie. «Tie, kas runā par cancel kultūru, parasti ir cilvēki, kuriem sabiedriskajā diskursā dots vairāk varas un balss, viņu tiesības teikt to, ko vēlas, nav izaicinātas. Nedzirdēsim sievietes, cilvēkus ar kustību traucējumiem, LGBT kopienu runājam par cancel culture.»
Interesanti, ka šis termins radies tieši saistībā ar mizogīniju jeb naidīgumu pret sievietēm: 1991. gada kriminālfilmā New Jack City ar Vesliju Snaipu galvenajā lomā viņa varonis «kancelē» savu draudzeni, kura sabrukusi no sistemātiskās vardarbības attiecībās. «Es nopirkšu citu!» saka Snaipa tēlotais gangsteris.
Filozofs Igors Gubenko kā svarīgāko procesu izceļ marginalizētu un diskriminētu grupu (sieviešu, melnādaino, LGBT) cīņu par atzīšanu, vienlīdzību un taisnīgumu — sākot ar 20. gadsimta otro pusi. «Soctīklu attīstība radīja jaunas iespējas kolektīvi vērsties pret ietekmīgiem indivīdiem, kuru paustais viedoklis tika plaši atzīts par nepieņemamu. Cancel culture uzlūkoju kā ēnas pusi cīņai par sociālo taisnīgumu, kā pastāvēšanai gan nekādā mērā nevajadzētu diskreditēt pašus sociālā taisnīguma ideālus. Tas, ka kāda publiska persona cieš nesamērīgi smagas sekas par vienu aizskarošu izteikumu, nav arguments pret iecietību kā tādu.»
Droši vien nebūs daudz cilvēku, kuri aizstāvēs ietekmīgā ASV filmu producenta, par daudzu sieviešu izvarošanu apsūdzētā Hārvija Veinsteina tiesības turpināt karjeru. Vai harismatiskā aktiera Kevina Speisija tiesības joprojām saņemt miljoniem vērtus līgumus, zinot, ka viņš seksuāli uzmācies gados jauniem vīriešiem, pat zēniem. Pat pasaulē iemīļotā britu rakstniece Džoanna Roulinga saņēma asu fanu kritiku, kad 2020. gada vasarā nikni vērsās pret transseksuāļiem — viņas grāmatas turpināja godāt, bet pašu ne.
«Runāt par spēcīgu cancel culture Latvijā nav pamata,» uzskata Gubenko. «Ja pieminam Elīnas Didrihsones gadījumu, cilvēku reakcijai bija cancel culture iezīmes, piemēram, citu slavenību aicinājumi atsekot no viņas profila un boikotēt biznesu. Taču uz pilnvērtīgu upuri Didrihsone, manuprāt, tomēr «nevelk» — viņas profils nav bloķēts, sekotāju atbirums bijis neliels, bizness laikam turpinās. Pašas atvainošanās bijusi visai neartikulēta, un Didrihsonei, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, nebija jāziedo LGBT organizācijām prāva naudas summa, kā to nereti spiestas darīt izstumšanas briesmām pakļautas slavenības pasaulē. Iedomājieties, kas būtu noticis ar to pašu Džoannu Roulingu, ja viņa publiski paustu, ka homoseksuālo attiecību tēma viņai ir absolūti nepieņemama.»
The post Anulēt privilēģiju pazemot appeared first on IR.lv.