Bija agrs 1908. gada 12. jūnija rīts. Attapos Austroungārijā, pašā Vīnes sirdī, Hofburgas pils ziemeļu pusē, uz pieminekļa postamenta zem bronzā izlietā Jozefa II, kurš sēdēja sava iemīļotā zirga mugurā. Pacēlu galvu, bet tā atsitās pret imperatora sandalē tērpto kāju. Tramīgi lūkojos apkārt, bet neredzēju neviena cilvēka. Cerot, ka no daudzajiem pils logiem neviens mani nepamanīs, novilku garās apakšbikses (tās biju aizņēmusies no teātra kostīmu krājumiem), kuras tāpat bija izgājušas no modes un pārāk garas modernajam 20. gadsimta sākumam. Vienu bikšu staru apsēju ap zirga kreiso priekškāju un, lūdzot Dievu (kurš, es zināju, tāpat neeksistē), ka audums iztur, laidos lejup. Pret aso malu saskrāpēju vēderu, kleitu nosmērēju ar baložu mēsliem, tomēr tā bija mazākā bēda. Līdz pieminekļa pakājei bija vēl krietns gabals. Tomēr es negrasījos doties atpakaļ. Lēciens bija neveikls, bet veiksmīgs – vienīgi aizlauzu nagu, ko nokodu ar saviem baltajiem zobiņiem un galanti izspļāvu turpat zemē.
Palūkojos augšup, uz mirkli likās, ka pamanu Jozefa II sejā vieglu smīniņu, bet droši vien man tas tikai izlikās.
Piecēlos un, cik mierīgi vien spēdama, devos prom. Tikusi pie Augustīniešu spārna, nogriezos pa labi un gāju tālāk gar baznīcu un klosteri uz Albertīnas laukumu. Tad vēlreiz pagriezos pa labi, un tad jau manam skatam pavērās Palmu māja un lielais pils dārzs. Tur varēju atpūsties un pie kādas no strūklakām iztīrīt sabojāto tērpu. Ausa gaisma, un putni vīteroja kā negudri.
Tā iesākās mana neaizmirstamā vasara; vasara, kuru vēlētos piedzīvot jebkura astoņpadsmitgadīga meitene.
Ādolfu satiku tajā pašā dienā, imperiālās tiesas bibliotēkas lasītavā. Deviņpadsmitgadīgais jauneklis sēdēja pie viena no koka galdiem un lasīja Šopenhaueru. Caur arkveidīgajiem logiem telpā ieplūda maiga gaisma, apspīdēdama puiša brūnos matus. Viņa tumši zilās acis mani acumirklī nohipnotizēja. Lai gan viņa ūsas bija garākas, nekā to gaidīju, un uzskrullētas pēc jaunākās modes, es zināju, ka tas ir viņš. Ejot viņam garām, «nejauši» nometu kabatlakatiņu, un Ādolfam radās iemesls uzsākt ar mani sarunu.
Stādījos priekšā (protams, nenosaucu savu īsto vārdu), un Ādolfa sejā parādījās apjukums un apbrīna. Kādu brīdi viņš aizgrābts klusēja, līdz beidzot kautrīgi, bet kaisli izspraucās vārdi:
«Ak, Elza! Ko tu man izdarīji?
Kad manas acis tevi ieraudzīja pirmo reizi,
Es jutu mīlestību pret jums.»
Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, viņš dievināja mani un Vāgneru, apbrīnoja Mārtiņu Luteru un manas ausis. Aizgrābta klausījos stāstos par mūziku, bet strīdējos ar viņu par mākslu un politiku.
Ādolfs ilgojās pēc panākumiem, septembrī viņš grasījās stāties Vīnes Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Lai gan vienu reizi jau bija izkritis, atpakaļceļa nebija, jo visa viņa dzīvi palikusī ģimene bija pārliecināta, ka puisis jau iegūst akadēmisko izglītību. Decembrī no krūts vēža bija mirusi Ādolfa māte, un viņš mantojumā saņēma 1000 kronu. Naudu, protams, vajadzēja taupīt, jo Ādolfs, zīmēdams pastkartes ar Vīnes skatiem, nenopelnīja daudz. Tomēr jaunajam māksliniekam patika dzīvot labi — viņš īrēja divas istabas gandrīz pašā centrā. Saimniecei teicām, ka esmu Ādolfa māsīca no laukiem, un Kolvica kundze, būdama mūsdienīga un iejūtīga sieviete, apmierinājās ar šo atbildi. Es ievācos Ādolfa guļamistabā, bet viņš turpmāk gulēja viesistabā, kur bija iekārtojis arī studiju.
Mūsu attiecības bija platoniskas, kaut jāatzīst — mani uzbudināja viņa ūsas un līkās kājas. Mēs daudz staigājām, apspriedām Dieva eksistenci (kuru viņš neapšaubīja) un analizējām van Gogu. Vakaros devāmies uz bāru Naglotāju ielā, kur malkojām gaišo alu un es tīrīju viņam no ūsām laukā putas.
Ādolfam patika mierīgi toņi un krāsu pārejas, bet es mudināju viņu eksperimentēt, ļauties spilgtākām krāsām, centos pārliecināt, ka nākotne pieder ekspresionistiem, fovistiem un abstraktajai mākslai. Viņš centās mainīt savu stilu un augusta beigās, divas nedēļas pirms eksāmeniem, pabeidza darbu, kas patiesi atšķīrās no iepriekšējiem. Biju pārliecināta, ka šoreiz viņš tiks novērtēts. Savu darbu Ādolfs nosauca Harmonija zilā un plānoja iesniegt eksaminētājiem kā izvēles darbu, kuru varēja sagatavot iepriekš.
Divas dienas pirms iestājeksāmeniem Vīnē notika Oskara Kokoškas darbu izstāde, kura izraisīja īstu sašutuma vētru. Vīnes publikas lielākā daļa dusmīgi pameta izstādi, palikām tikai mēs un vēl daži mākslas mīļotāji. Starp tiem bija arī Anrī Matiss un Amedeo Modiljāni, kuri tikko bija atbraukuši no Parīzes un meklēja naktsmājas. Uzaicināju viņus pie mums. Amedeo radās pēkšņa ideja gleznot manu portretu. Viņš no Ādolfa aizņēmās krāsas, audeklu un otas un četrdesmit minūšu laikā to uzgleznoja. Īpašu uzmanību pievērsa manam garajam degunam. Tā izliekumu ieskicēja melnā krāsā un ar sārto uzsvēra manas lielās, skaistās ausis. Kad jautāju, kā gleznu sauks, Amedeo viegli apskāva manus plecus un iečukstēja ausī: «Ebrejiete.»
Matiss tikmēr sajūsmināts aplūkoja Ādolfa Harmoniju zilā. Viņš klāstīja, ka Ādolfs ir gājis Bonāra pēdās un ticis pat vēl tālāk.
Mūsu viesistabu Ādolfs bija attēlojis zilos toņos. Kompozīciju veidojis atvērtu, loga aplodu — kā gleznas rāmi. Ārpuse, ko varēja redzēt caur logu, krāsas ziņā kontrastēja ar interjera dekoru.
Loga ailes priekšplānā viņš bija uzgleznojis blīvu krūmu. No rītiem pie šī krūma parasti čurāja Kolvica kundzes šunelis, kuram bija kliba pakaļkāja. Gleznā gandrīz nebija ievērota perspektīva, it īpaši mūsu galda virsmas atveidojumā. Uz tā bija maize un divas karafes, vienā no tām — sarkanvīns. Sievietes figūrā labajā pusē pie galda atpazinu Kolvica kundzi. Loga priekšā novietotais krēsls bija pavērsts skatītāja virzienā, un Matiss bilda, ka krēsls aicinot viņu apsēsties. Ādolfs satraucās, ka Anrī tiešām varētu mēģināt uzsēsties uz gleznas.
Lai arī vispār Ādolfs dzēra maz, tovakar no priekiem par mūsu izcilo kompāniju vīns tika jaukts kopā ar alu, un, kad tas izbeidzās, Matiss no svārku iekškabatas izvilka pudelīti konjaka. Ap pusnakti Ādolfam kļuva slikti, mēs pieturējām viņu, kamēr bohēmas pārņemtais austrietis bija izkāries pa to pašu gleznā redzamo logu un atbrīvoja kuņģa saturu. Ar mitru kabatlakatiņu iztīrīju viņa ūsas, un noguldījām viņu uz dīvāna.
Amedeo ar Anrī nebija nogurdināmi — mēs dziedājām, dejojām valsi un deklamējām Bodlēru. Amedeo uzsēdās uz Anrī brillēm, par ko Matiss tikai smējās savu zirdzisko smiekliņu un lielījās, ka viņš tikpat labi varot gleznot arī tumšā istabā ar aizsietām acīm.
Ap trijiem naktī es atvainojos māksliniekiem un devos uz savu istabu, bet abi parīzieši palika sēžam pie galda.
No rīta mani uzmodināja Ādolfa kliedziens. Viņš kliedza tā, ka saplīsa tukšās glāzes uz galda, mājai izbira stikli, āboli uz galda sačokurojās, abi krēsli un galds sāka gruzdēt un man nācās visu apliet ar ūdeni. Tapetes atlupa no sienām, to raksti sačokurojās un ielīda grīdas dēļos, mani mati sacirtojās, Ādolfa ūsas iztaisnojās, un ārā iestājās saules aptumsums.
Es ieskrēju Ādolfa studijā, kur viņš stāvēja saņurcītās drēbēs un vienu zeķi kājās. Viņa acis bija kļuvušas tumši brūnas un mati piķa melni. Izrādās, ka abi franču draugi bija nozuduši un līdz ar viņiem arī Ādolfa Harmonija zilā.
Viņš mani lamāja par stulbu ebrejieti, teica, ka nekad nepiedos, jo tieši es biju tā, kas šos neliešus ataicināja uz šejieni.
Pēc tam mēs vairs nesarunājāmies. Klusums pletās starp mums kā tumšs sarkanvīna pleķis uz galdauta.
Ādolfam vairs nebija ne laika, ne iedvesmas radīt jaunu darbu, un eksāmenam viņš izvēlējās kādu no savām vecajām gleznām, kurā bija atainojis Vīnes Valsts operas namu.
Eksāmena dienā gaidīju Ādolfu mājās, pusdienās biju pagatavojusi ceptu vēja zivi. Biju arī dzirdējusi baumas, ka Matiss esot pārkrāsojis Ādolfa gleznu sarkanā, nosaucis to par Pusdienu galds: harmonija sarkanā un uzdevis par savējo. Cerēju, ka šī ziņa līdz Ādolfam vēl nebūs nonākusi.
Ādolfs pārradās stipri iedzēris, kliedza, ka es viņu esot nodevusi un to zivi varot iebāzt sev pakaļā. Eksāmenā viņš, protams, bija izgāzies.
Pēkšņi Ādolfs metās man virsū un sāka žņaugt. Man trūka elpas, gar acīm metās tumšs, un, daudz nedomājot, es triecu tobrīd man rokā
esošo dakšiņu Ādolfa kreisajā acī.
Viņa tvēriens atslāba, un Ādolfs nogāzās zemē. Asiņu nebija daudz, bet, šķiet, biju trāpījusi precīzi, jo viņš neelpoja, un veselā acs stingi raudzījās uz maniem apaviem.
Paņēmu no kumodes nazi, nogriezu viņa ūsas, sakapāju tās, sajaucu ar zivi un saulespuķu eļļu un apēdu. Visam pa virsu uzdzēru kārtīgu malku alus.
Pie mājas ieejas paņēmu koka trepes un devos uz Jozefa laukumu. Lai gan līdz tam bija tikai desmit minūšu gājiens, jutu, ka manā vēderā notiek kas dīvains un manas krūtis sāk piebriest.
Par laimi, bija jau tumšs, es sagaidīju mirkli, kad sargs dodas apgaitā, un, velkot trepes pa zemi (pēkšņi tās bija kļuvušas neizturami smagas), pielavījos pie pieminekļa. Atstutēju trepes pret pamatni un veiksmīgi tiku augšā, kaut gan traucēja vēders, kurš bija uzpūties neparasti liels. Notupos četrrāpus, lai tiktu pie Jozefa zirga labās priekškājas pakava. Uz tā uzpūtu dvašu un ar pirkstu ievilku — 2020. gada 4. septembris. Vīne, Austrija.
Attapos milzīga laukuma vidū — nebija vairs ne pieminekļa, ne skaistās Hābsburgu pils. Man blakus bija atkritumu kaudze. Laukumu pārpildīja veci cilvēki, kas izskatījās pēc izkaltušiem ģindeņiem un vēl sliktāk. Nekur neredzēja nevienu ēku, koku vai zaļumu, tikai plastmasu, izkārnījumus un cilvēkus, kas spiedās viens otram virsū un pārvietojās viņiem vien zināmā virzienā.
Jutu, kā gar kāju tek kas silts, mani pārņēma asas sāpes, un es sabruku uz zemes. Blakus esošie cilvēki apstājās un sāka kliegt: «Jauna meitene! Viņa dzemdē! Mums būs bērns! Beidzot mums būs bērns!»
Sāpēs kliedzu, mani no iekšpuses kaut kas plēsa un gribēja tikt laukā. Viena no večām uzkāpa man uz vēdera, un bērns kā katapulta izšāvās laukā. Kāds no ģindeņiem viņu noķēra, saviem garajiem nagiem pārknieba nabassaiti, ietina netīrā plastmasas maisā un uzvaroši pacēla gaisā.
«Mūsu ķēniņš ir piedzimis!» cilvēki auroja, un siekalas šķīda no viņu bezzobainajām mutēm. Bērns bija vecs, grumbainu seju, akls, bet ar kuplām un skaistām ūsām. Es izvēmos uz savām kājām. Pie manis notupās tā pati veča, glāstīja matus un mierinoši dungoja bītlu Let It Be.
Bērnu aiznesa, man paskaidroja, ka viņa piedzimšana esot pareģota jau 1993. gadā. Mazulis esot visas sabiedrības īpašums, kurš izaudzis glābšot cilvēci no mūžīgās dzīves mokām.
Vēlāk uzzināju, ka man tiešām bija izdevies izmainīt pasaules vēsturi. Tikai ne tā, kā biju vēlējusies. Ādolfs bija palicis dzīvs. Tagad visi viņu pazina kā Vienacaino Ādolfu. Zaudējis aci, Ādolfs bija armijai nederīgs. Viņš iestājās Medicīnas akadēmijā un 1939. gada 1. septembrī izgudroja mūžības eliksīru, kuru pamazām sāka vakcinēt visiem cilvēkiem. Jau 1953. gadā cilvēki saprata, ka Zeme ir pārapdzīvota, tāpēc visus vīriešus kastrēja. Mūsdienās jaunākajai Zemes iedzīvotāju paaudzei ir 67 gadi, bet vecākajai — ap 176 gadiem.
Cilvēki novecoja, tiem izkrita zobi, sabojājās nieres un puva āda, bet neviens nemira. Runāja, ka daudzi apvienojoties slepenās apvienībās un kopīgi mēģina atrast veidu, kā sevi nogalināt, bet līdz šim nevienam tā arī nav izdevies. 1980. gada 8. decembrī Austrijas valdība uz Vīni nometa atombumbu, tomēr neveiksmīgi — iznīcināts bija viss, izņemot cilvēkus.
Arī es četras reizes mēģināju nonāvēties, līdz sapratu, ka tam nav jēgas. Tagad gaidu, kad
izaugs mans bērns vai notiks brīnums. Ādolfu, par laimi, es neesmu satikusi, tikai reiz pūlī redzēju Anrī Matisu, kuram tagad jau ir 151 gads. Šķiet, ka vienīgi Amedeo un Kolvica kundzei paveicās — viņi paspēja nomirt laikā.
* Pusdienu galds — franču val.
Laura Jeruma ir Liepājas teātra aktrise, studē Liepājas Universitātes rakstniecības studiju programmu un tulko tekstus no lietuviešu valodas. Šis stāsts ir uzskatāms par autores debiju.
The post La Desserte* appeared first on IR.lv.