Lemberga notiesāšana: gan loģiska, gan pārsteidzoša, gan gaidīta, gan negaidīta
«Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Kriminālkodeksa simt sešdesmit ceturtā panta trešajā daļā, sprieduma aprakstošās daļas punkti viens līdz viens komats divi, un sodīt viņu, piemērojot Krimināllikuma četrdesmit devītā prim panta pirmās daļas pirmo punktu, ar brīvības atņemšanu uz trīs gadiem, konfiscējot zemāk norādīto mantu.»
«Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā…»
«Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā…»
«Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā…»
Īpatnējas sajūtas pārņēma, pirmdien tiešraidē no tiesas zāles klausoties tiesneses Irīnas Jansones korekti vienmuļo sprieduma lasījumu, kurā vienu no savulaik varenākajiem, bagātākajiem Latvijas politbiznesmeņiem atzina par vainīgu 19 smagos kriminālnoziegumos. Dīvains mulsums pastiprinājās ar katru «atzīt par vainīgu». Citādi jau nevarēja būt… Bet vai tiešām tā var būt?
Kopš 90. gadu otrās puses nebija iespējams runāt par Latvijas politiku, neņemot vērā Ventspils valdnieka vēlmes un intereses. Ne jau viss Lembergam izdevās, tomēr ar viņu bija pastāvīgi jārēķinās. Ne viens vien premjerministrs, ministrs un deputāts nebija nekas vairāk par viņa izsūtāmo zēnu, uz kuru viņš varēja bļaut un lamāties pēc patikas. Viņa ēna pār Latvijas politiku un ekonomiku bija vistumšākā no 1997. gada, kad savās interesēs nokārtoja svarīgākā tranzīta uzņēmuma Ventspils Nafta privatizāciju, līdz 2011. gadam, kad pēc prezidenta Valda Zatlera ierosinātajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām Lembergam sulainiski uzticīgā ZZS palika opozīcijā un pirmo reizi vairāk nekā 15 gados Ventspils saimniekam valdībā un Saeimā bija tikai ierobežota ietekme.
Nebija jau tā, ka neviens Lembergam neizrādīja pretestību.
Dažiem tā bija tikai cīņa par iespēju tikt pie valsts īpašumiem un naudas. Ja šos sāncenšus nevarēja uzvarēt, tad Lembergs ar tiem prata izlīgt, kā 2001. gadā izlīga ar Andri Šķēli un nedaudz vēlāk arī ar Aināru Šleseru.
Tomēr bija arī principiāli pretinieki, kuri nevarēja piekrist Lemberga vēlmei pārvērst Latviju par kleptokrātiju, kurā drīkst zagt, ja tikai nedaudz dalās. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis virzīja uz priekšu krimināllietu, kura 2006. gadā nobrieda līdz apsūdzībai. KNAB neatlaidīgi izmeklēja Lemberga darījumus laikā, kad Juta Strīķe bija biroja vadītāja vietniece. Saeimā vienmēr atradās lielāks vai mazāks deputātu skaits, kuri centās ierobežot oligarha ietekmi. Jau 1998. gadā laikraksta Diena žurnālisti veica apjomīgu pētījumu par ārzonu uzņēmumu noteicošo ietekmi Ventspils tranzīta uzņēmumos, un pētījumi un asi komentāri turpinājās līdz pat 2009. gadam, kad izdevniecību pārdeva un tās vadībā ienāca ar Lembergu saistīti cilvēki.
Šie pūliņi nebija veltīgi. Lai gan Lembergs ap gadu tūkstošu miju Ventspili pasludināja par Krievijas ostu, viņam neizdevās Latviju pārvērst Krievijas piedēklī. Par to vēl šodien raud Putinam uzticīgā Tatjana Ždanoka, kas pēc sprieduma gaudās par «spilgtā talanta» un viņas acīmredzot iecerētā «izcilā premjerministra» nostumšanu malā.
Tomēr 12 gadus ilgusī tiesas prāva kļuva par simbolu Rietumu vērtību aizstāvjiem šķietami uzliktajam Sīzifa lāstam. Tiesiskuma akmeni varēja stumt un stumt pa stāvo krauju uz augšu, bet katru reizi, kad galotne bija gandrīz sasniegta, tas atkal noripoja lejā un cīņa bija jāsāk no gala. Un tā jau gadiem. Varēja likties, ka šis smagais darbs būs jāturpina mūžīgi.
Ar prātu varēja saprast — ja jau Lembergs tik ļoti cenšas vilkt tiesu garumā, tad tikai tāpēc, ka nojauš notiesājošu spriedumu. Tomēr Lemberga ēnā nodzīvotais ceturtdaļgadsimts neļāva līdz galam noticēt, ka tiešām tā varētu notikt. Vai tikai pēkšņi neiznirs kāds kāzuss, kas visu apsūdzību pārvērtīs par čiku un ļaus Lembergam izsprukt faktiski nesodītam? Tāpēc daudzi tik ļoti satraucās par neseno Augstākās tiesas lēmumu, no kura var secināt, ka līdz 2015. gadam amatpersonām nebija pienākuma deklarācijās uzrādīt slēptus īpašumus.
Taču tiesa Irīnas Jansones vadībā lēma pēc būtības. Tas redzams ne tikai pašā apsūdzēto vainas atzīšanā, bet vēl jo vairāk piemērotajos sodos. Nav būtiski, ka prokuratūras pieprasīto astoņu gadu vietā Lembergam piesprieda piecus gadus cietumā. Vērienīgā mantas konfiskācija, kuras rezultātā Lembergs varētu zaudēt īpašumus simtiem miljonu vērtībā, skaidri norāda, cik nopietni tiesa uztvēra Lemberga noziegumus.
Bet simboliski svarīgākais tiesas lēmums bija arestēt Lembergu tūlīt pēc sprieduma nolasīšanas. Tiesa ne tikai pasludināja lēmumu, bet arī rīkojās, lai nevarētu izvairīties no tā izpildīšanas. Jo Lemberga uz tiesu līdzi paņemtais koferītis lieti noderētu arī braucienam uz lidostu.
Lembergs, protams, lēmumu pārsūdzēs, un tiesāšanās turpināsies. Tomēr pirmdienas spriedums ir radījis pārliecību — Latvijas tiesībsargātāji spēj izmeklēt un tiesu sistēma var notiesāt pat valsts visvarenāko oligarhu.
Vismaz uz brīdi Sīzifs var kalna galotnē atvilkt elpu un pasmaidīt.
Komentārs 140 zīmēs
Lai vīrusam vieglāk. Speciālisti brīdina par straujo britu paveida izplatīšanos, bet valdība lemj par ierobežojumu atcelšanu.
Prātīgs priekšlikums. Arodbiedrības aicina krīzes laikā pagarināt bezdarbnieku pabalstu izmaksas laiku, jo kļuvis daudz grūtāk atrast darbu.
Tukša bumba caurā grozā. Latvijas vīriešu basketbola izlase pirmo reizi kopš 1999. gada nekvalificējās Eiropas čempionātam.