Kamēr muzejos neapskatītas izstādes nedod vietu jaunām, teātros krājas iestudētas izrādes, koncerti notiek tiešsaistē, mākslinieki turpina domāt un radīt
Māksliniece Ieva Epnere
Kā dzimst mākslas darbs, teiksim, izstāde? Ieva Epnere, Purvīša balvas laureāte, starptautiski atzīta foto un video māksliniece saka: «Darbs tiek ieņemts galvā, bet pēc tam lēnā garā iznēsāts — palaikam gadiem. Ātri to iespējams finalizēt, bet notiek tas darbs tajā brīdī, kad atstāj darbnīcu — vai tas būtu dators, montāžas telpa vai fotolaboratorija — un tiek izlikts apskatei.»
LNMM Kupola zālē februāra beigās vajadzēja notikt Ievas izstādei Cirks zem kupola un kopā ar to arī māksliniecei svarīgas grāmatas atvēršanai te, mājās. Jo grāmata Rīgas cirks ir krietni sen lolota ideja. Daži darbi tapuši gadsimta sākumā, kad Ieva četrus gadus fotografēja Rīgas cirka māksliniekus, bet grāmatas tapšanai zvaigznes labvēlīgi sakrita 2019. gadā nozīmīgajā DAAD Mākslinieku programmas rezidencē Berlīnē. Pērn augusta beigās Rīgas cirks publisku atvēršanu tur jau ir piedzīvojis. Turpinājumā vajadzēja būt grāmatai un izstādei oktobrī Rīgā, bet… atlikta jau ceturto reizi.
Kāpēc cirks? «Tā ir joma, kuru nav iespējams ierāmēt, ielikt kādā kategorijā. Cirks ir kā dzīvsudrabs — nomet zemē, tas izšķīst un atkal savācas kopā. Cirkā nav jāskrien pakaļ nekādiem «trendiem» un virzieniem. Tas dzīvo savu dzīvi un izdzīvo. Artists slīpē savu numuru visu mūžu. Mani fascinēja milzīgais, pašaizliedzīgais darbs un disciplīna. Nevar izskaidrot brīnumu, bet tā vide, smarža, ekstrēmie apstākļi… Kad es pirms dažiem gadiem iegāju bēdīgajā tukšajā ēkā… Auras vairs nav. Grāmata ir kā veltījums tam tradicionālajam Rīgas cirkam, kādu es to iepazinu un piedzīvoju, un bildēju četrus gadus. Latvijā ir bijusi izstādīta pavisam neliela daļa no visa cirka cikla, bet pārējās bildes kā tāds ceļojošais cirks ir braukājušas pa visu pasauli un tagad grāmatas formātā atgriežas Rīgā.»
Radošajā ziņā šis laiks nav bijis velts. Izstādes tēma ir mūžīga un vienmēr jauna, turklāt, gaidot notikšanu, ir radies vēl viens darbs — citā virzienā nekā iepriekš, un tas varētu iezīmēt jaunu pavērsienu Ievas Epneres ceļā. «Liela palīdzība mums dota arī no augšas,» viņa pasmejas. «Ziema ir brīnišķīga.»
![]()
Diriģents Andris Poga
Diriģentam martam ir lieli plāni: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu ierakstu sesijā ieskaņos izcilā trimdas simfoniķa Tālivalža Ķeniņa (1919—2008) Astoto simfoniju. Tad palikšot tikai «aste», lai tiktu paveikts darbs, ko Andris Poga nosauc par «LNSO uzdevumu un misiju», proti, visu komponista simfoniju ierakstīšana.
«Sarunas par to sākās vēl pirms pandēmijas, bet tad bija rēķināšana — kad orķestrim atradīsies brīvs laiks, kā saskaņot ar koncertturnejām. Bet viss apstājās. Kad maijā pirmoreiz atkal sanācām kopā, ierakstījām Pirmo simfoniju un vairākus instrumentālos skaņdarbus, jo tie bija rakstīti mazam sastāvam — mūziķi droši varēja distancēties uz Filharmonijas skatuves. Tālāk viss attīstījās ļoti ātri. Diriģenta Gunta Kuzmas vadībā ierakstīta arī Ceturtā un Sestā simfonija. To varētu uzskatīt par mūsu ieguvumu no pandēmijas.» Uzdevumu atvieglojis tas, ka Ķeniņš savu darbu partitūras no mītnes zemes Kanādas pārvedis uz Latviju un tās glabājas Nacionālajā bibliotēkā.
Šobrīd somu ierakstu kompānijā Ondine jau iznācis albums ar Ķeniņa Pirmo simfoniju, klavierkoncertu un Concerto di camera Nr. 1. Ierakstu kompānija Ondine ir prestiža izdevniecība ar plašiem starptautiskiem sakariem, tālab saņemtas labvēlīgas atsauksmes vērā ņemamos medijos, bet Kanādas klasisko ierakstu topā latviešu ieraksts ir 6. vietā.
Andra Pogas ikdienu aizņem arī pārrunas gan pa telefonu, gan Zoom — 1. augustā viņš stāsies Stavangeres Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta postenī. Pašlaik Norvēģija ir ārzemniekiem slēgta, taču notiek gatavošanās sezonas atklāšanas koncertam, kurā Andris Poga diriģēs Hektora Berlioza Fantastisko simfoniju. Stavangeres jaunajā koncertzālē esot arī iespaidīgas straumēšanas iekārtas. Mums atliek paļauties uz tām.
![]()
Režisors Elmārs Seņkovs
Režisors šobrīd dzīvo cieši noslēgtā burbulī, kas pārvietojas starp Tallinu un Narvu — šajās Igaunijas pilsētās mitinās teātra kompānija Vaba lava — Brīvā skatuve, kur top izrāde Divas garāžas. Tas ir savdabīgs turpinājums uzvedumam ar koncertu Par tēviem — Elmāra izrādei Nacionālajā teātrī. «Toreiz tas bija par mūsu visu tēviem, kuru mums pietrūka, jo viņi, metaforiski izsakoties, slēpās garāžā,» saka režisors. «Šī izrāde būs tieši par manu tēvu. Par paaudzi, kura kaut ko palaida garām. Tikai tas nebūs stāsts, tur vispār nebūs naratīva. Četri aktieri — divi igauņi un Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis no apvienības Esarte ir sacerējuši… tādu kā dzeju. Bet dzejas tur nebūs!»
Izrādes iestudēšanas gaitā režisors aktieriem uzdevis jautājumus, ko būtu gribējis uzdot savam tēvam, un viņi tad tēva vārdā mēģina sniegt atbildes. Reizēm tik personiskas, ka tās var arī neizskanēt — jo «ceturtās sienas» nebūšot itin nemaz, un izrādes gaita būšot pilnīgi atkarīga no publikas noskaņojuma un atsaucības. Improvizācijas iespējas neizsmeļamas!
Ciešais burbulis — Narvā vienā ēkā ir teātris, viesnīca un arī restorāns — ļauj baudīt arī šimbrīžam gandrīz neiespējamu ekstru — sarunas, dzīvas sarunas bez ekrāna starpniecības, par mākslu visas nakts garumā. «Varbūt tas mums ir tāds nākotnes teātra modelis — ciešas kopienas māksla.»
Cerams, ka Divas garāžas redzēsim arī Latvijā. Būs sentimentāli un smieklīgi, sola Elmārs Seņkovs. Ar Zoom starpniecību sarunādamies ar topošajiem režisoriem, viņš aizvien biežāk sastopoties ar to, ka jaunie negrib gremdēties smagās problēmās, bet tieši otrādi — meklē iemeslus smiekliem un vieglumam. Smiekli ir nepieciešami pašlaik, kad tik grūti ir domāt par eksistenciāliem jautājumiem. «Jo par tiem jau mēs domājam nākotnes formā. Bet šobrīd tādas nākotnes formas īsti nav.»
Foto — Kristīne Madjare un no Ir arhīva
The post Ziema ir brīnišķīga appeared first on IR.lv.