Sankcijas, ne paziņojumi, var iegrožot Krievijas un Baltkrievijas valdnieku rīcību
Mūsu austrumu kaimiņvalstu autoritārajiem vadoņiem šonedēļ ir bezalternatīvu izvēļu laiks. Alekseja Navaļnija atgriešanās un tūlītēja apcietināšana Krievijā grauj Putina režīma izlikšanos, ka tas ir vienkārši īpašs demokrātijas modelis, kurā, kaut ierobežota, ir tomēr gan likuma vara, gan politiska opozīcija. Bet Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) lēmums nerīkot pasaules čempionātu Minskā atņem Lukašenko režīmam arī neformālas starptautiskas leģitimitātes šķitumu.
Navaļnija lēmums atgriezties bija smags trieciens Kremlim pirmām kārtām tāpēc, ka liedza autoritāras varas spēka demonstrēšanai tik svarīgo iespēju ietekmēt notikumus. Putins nekontrolē šo situāciju. Spēles noteikumus viņam pēkšņi diktē Navaļnijs, kuru Krievijas valdnieks līdz šim bija mēģinājis iztēlot par tik nenozīmīgu, ka nebija vērts pat pieminēt viņa vārdu. Kad neizdevās augustā nogalināt Navaļniju, Kremlis mēģināja radīt iespaidu, ka viņš ir pilnīgi nesvarīgs arī tāpēc, ka, ja būtu izlemts viņu nogalināt, tad tas būtu izdarīts. 17. decembrī Putins smīnēdams ironizēja: «Kāpēc viņš būtu jāindē? Kam viņš ir vajadzīgs? Ja būtu gribējuši, būtu noveduši līdz galam.»
To Kremļa saimnieks teica dažas dienas pēc tam, kad Belligcat pētnieciskie žurnālisti bija publicējuši FSB aģentu vārdus un slepkavības mēģinājuma detalizētu aprakstu, taču dažas dienas pirms tam, kad Navaļnijs publicēja video, kurā piezvana vienam no slepkavu komandas un piedabū viņu izstāstīt, kā notika un kāpēc neizdevās atentāts. Tā bija katastrofa gan FSB visvarenības reputācijai, gan Kremļa koptajam stingras, tomēr likumīgas varas tēlam.
Taču slepkavības mēģinājuma upuris tolaik ārstējās Vācijā. Viņa teikto Kremlis varēja, kā parasti, noliegt, apstrīdēt un nobēdzināt savas propagandas melos par Rietumu sazvērestībām un provokācijām. Un pamatoti cerēt, ka vēl viens politisks trimdinieks ar laiku kļūs Krievijas sabiedrībai tiešām mazsvarīgs. Sak, gan jau pārziemosim.
Navaļnijs neļāva Kremlim ierakstīt sevi garajā trimdā devušos Putina oponentu sarakstā. Ar lēmumu atgriezties pie slepkavām viņš parādīja gan ārkārtīgu personisko drosmi, gan nevardarbīgas pretošanās hrestomātisku paraugu — likt varai pašai izpaust savu netaisnīgo dabu. Krievijas režīmam, esot tādam, kāds tas ir, patiesībā nekas cits neatlika, kā vien apcietināt Navaļniju. Vienīgā izvēle, ko Navaļnijs bija atstājis Putinam, bija — apcietināt uzreiz vai mazliet vēlāk. Kremlī izrēķināja, ka labāk neļaut nedēļām vai mēnešiem ilgi runāt par tā kā tā neizbēgamo.
Krievijas specdienestiem Navaļnija atgriešanās Maskavā svētdien kļuva par vērienīgu specoperāciju, kurā bija gan lidostas bloķēšana, gan simtiem statistu pūļa organizēšana uzmanības novēršanai, gan lidmašīnas novirzīšana uz citu lidostu, kurā viņu aizturēja, līdzko bija šķērsojis robežkontroli. Varējām pilnam novērtēt režīma paranojas mērogu, ja tas uzskata par milzīgu apdraudējumu nevardarbīgu pilsoni, kurš neslēpdamies dodas mājup kā parasta avioreisa pasažieris.
Bet Navaļnija notiesāšanas farsā pirmdien bija daudz dažāda simbolisma. Tas notika 18. janvārī, kad Amerikā atzīmēja nevardarbīgās pretošanās simbola Mārtina Lutera Kinga dienu. Bet uz policijas iecirkni atgādātā tiesnese spriedumu nolasīja istabā ar Staļina terora mašīnas NKVD un lēģeru sistēmas GULAG veidotāja Jagodas portretu pie sienas. Apsūdzētajam inkriminēja to, ka viņš kā agrāk safabricētā lietā nosacīti notiesātais nebija ieradies atzīmēties, jo tolaik atradās reanimācijā klīnikā Vācijā. (Tātad vainīgs, ka palika dzīvs.) Un pēc sprieduma Navaļniju, kurš pēdējos desmit gadus bija atmaskojis Putina tuvākā loka ļaužu korumpētību, aizveda uz to pašu cietumu Maskavā, kurā 2009. gadā nogalināja advokātu Sergeju Magņitski, kurš bija atmaskojis varas pārstāvju korupcijas shēmas un kura vārdā tagad rietumvalstīs dēvē sankcijas korumpantiem un cilvēktiesību pārkāpējiem visā pasaulē.
Šis pēdējais ir pašlaik aktuālākais simbolisms Rietumu politiķiem. Putinu diezin vai uztrauc viņu «sašutums» un «šoks» paziņojumos par Navaļnija apcietināšanu. Arī par tautas sacelšanos Kremlī pašlaik diezin vai nopietni raizējas. Tikai jaunu un nopietnu sankciju risks var likt Putinam atturēties no Staļina ieteiktā, ka — nav cilvēka, nav problēmas —, un pārdomāt, vai ir vērts no autoritāra valdnieka kļūt par diktatoru.
Lukašenko Baltkrievijā nav pat šādas izvēles. Vēl tikai pagājušonedēļ IIHF prezidents Fāzels bija mierinājis viņu savos apkampienos, tomēr pirmdien federācija atņēma Minskai hokeja čempionātu un līdz ar to diktatoram iespēju vismaz sportā izskatīties starptautiski likumīgam. Tautas sacelšanās turpinās, bet galvenais sabiedrotais Kremlī nupat aizņemts ar Navaļnija radītā apdraudējuma novēršanu.
Lai cik izaicinoši brutāli būtu autoritāri valdnieki, tie ir ārkārtīgi vārīgi pret apdraudējumiem saviem makiem. Rietumvalstu paziņojumi nemainīs Krievijas un Baltkrievijas režīmu dabu. Tikai ar nopietnām ekonomiskām svirām var iegrožot Putina un Lukašenko agresivitāti pret politiskajiem oponentiem.
Komentārs 140 zīmēs
Šķēres. Labā ziņa — ārstu vakcinēšana rit strauji. Sliktā — jaunas vakcīnu kravas būs tikai februārī.
Vai atbildība arī? Topošā vakcinācijas biroja vadītājam alga paredzēta gandrīz kā premjerministram.
Globāla sērga. Samsung vadītājam tiesa piespriedusi divu gadu cietumsodu par kukuļdošanu nolūkā panākt uzņēmumam labvēlīgu politisku lēmumu.
The post Diktatoru vājums appeared first on IR.lv.