Piesakot 2021. gada putnu, augu un kukaini, zinātnieki aicina pievērst uzmanību izzūdošām un līdz šim nenovērtētām sugām: laukirbēm, ķimenēm un spīļastēm
Vēl pirms dažiem gadu desmitiem ap Jāņiem, izejot cauri Latvijas pļavai, varēja iznākt ar pilnu klēpi smaržīgu ķimeņu. Pēdējā desmitgadē botāniķi ķimenes pamana aizvien retāk, iestājies pat neliels satraukums — vai parastā ķimene ar latīnisko nosaukumu Carum carvi nav kļuvusi par neparasto un reto ķimeni? Botāniķu biedrība nosaukusi to par šī gada augu un lūdz ikvienu iesaistīties ķimenes meklējumos.
Botāniķu biedrības attālinātajā sapulcē uz gada auga titulu bija trīs pretendenti: ezerrieksts, sīpoliņu zobainīte un ķimene. Ezerrieksts Latvijā bija plaši izplatīts augs pirms aptuveni 6000 gadiem, bet tagad aug tikai četros ezeros, no kuriem trīs atrodas dabas lieguma teritorijās. Sīpoliņu zobainīte ir dabiskiem platlapju mežiem raksturīgs augs. Taču vairums botāniķu nobalsoja par ķimeni. Bioloģe, ģeogrāfijas zinātņu doktore Agnese Priede priecājas, ka radusies iespēja skaidrot, kāpēc ķimene ir tik īpašs augs.
Pļavas ķimene ir divgadīgs, retāk daudzgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs, kurš aug pļavās, ceļmalās, arī dārzos. Tas ir rados ar burkānu, arī ķimenēm ir sulīga, kraukšķīga sakne, tomēr cilvēki tēju un ēdienu pagatavošanai izmanto ķimenes sēklas.
Nav precīzi zināms, kā un cik sen ķimene nonāca Latvijā, bet botāniķi uzskata — visā Eiropā tā visticamāk izplatījusies ar cilvēku palīdzību, tas ir, sākumā mūki tās audzēja klosterdārzos, tad tās nokļuva muižu un piļu dārzos, vēlāk arī zemnieku piemājas saimniecībās. Savvaļā tās par savu vislabāko dzīvotni atzinušas mēreni mitrus zālājus. Latvijas dabā šis augs jau ir tik sen, ka vairs nav pieskaitāms svešzemniekiem.
Smaržīgas un garšīgas ķimenes sēklas padara ēteriskās eļļas, kurās galvenās sastāvdaļas ir karvons un limonēns. Ar to un citu sastāvvielu palīdzību ķimenes rosina ēstgribu, veicina gremošanu un palīdz zarnu darbībai.
Ilgu laiku botāniķi uzskatīja, ka ķimenes Latvijā ir izplatīts augs. Taču, samazinoties dabiskajiem zālājiem, kas nu veido tikai 0,7% Latvijas teritorijas, aizvien grūtāk kļūst atrast arī ķimenes. Pašlaik tās sastopamas Austrumlatvijā un Vidzemes augstienē, upju ielejās un zālājos, kur vēl ir liela bioloģiskā daudzveidība. Bet Zemgalē, kur milzīgas zemes platības to auglīguma dēļ zemnieki intensīvi izmanto lauksaimniecībā, ķimenes grūti atrast.
Ķimeņu kļuvis mazāk arī mežacūku dēļ. Līdz pat 2014. gadam, kad Latvijā pirmo reizi reģistrēja Āfrikas cūku mēri, pie mums bija ļoti savairojušās mežacūkas, kurām īpaši garšo ķimeņu saknes.
Lai uzzinātu, kur un cik daudz ir ķimeņu, Botāniķu biedrība aicina ikvienu par uzietajām ķimeņu vietām ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv (ir arī lietotne Dabas dati) vai rakstīt vēstulē.
Godinot gada augu, var arī iesēt ķimenes savā dārzā. Priede saka, nav lielas atšķirības starp savvaļas un kultivētajām ķimenēm.
Ķimenes kā visas labas Jāņu zāles uzzied ap vasaras saulgriežiem, bet to augļi novācami jūnija beigās un jūlijā. Tiesa, kad laiks ir saulains un sauss, sēklas grūti savākt. Tāpēc Priede iesaka ķimenes ievākt agrā rītā vai vēlā vakarā, kad rasa samitrina sēklas un tās nevis vieglprātīgi izsijājas, bet paliek saujā.
Laukirbes bez laukiem
Dainu skapī glabājas 111 tautasdziesmas, kur pieminēta irbīte, visbiežāk salīdzināta ar tautu meitu, zeltenīti. Tas vedina domāt, ka reiz laukirbe bija labi zināms putns. Tagad pat ornitologiem reti ir tā laime savām acīm skatīt laukirbi. Gada putna titulu tā ieguvusi, jo Ornitoloģijas biedrība vēlas pievērst sabiedrības uzmanību tam, cik dramatiski lauksaimniecības intensifikācija ir samazinājusi laukirbju skaitu, kā arī mēģināt saskaitīt, cik tad laukirbes vēl Latvijā palikušas.
Biedrībā pēdējā balsojumā bija divi pretendenti: laukirbe un parastā ūbele. «Abas sugas svarīgas, bet laukirbes populācijas noskaidrošanai svarīga sabiedrības iesaistīšanās. Vēlamies, lai no cilvēku ziņojumiem varētu iegūt datus,» skaidro ornitologs, bioloģijas zinātņu doktors Ainārs Auniņš. Ja ir bijusi laime nejauši pamanīt laukirbes, jāziņo Dabasdati.lv mājas lapā vai lietotnē, vai jāraksta putni@lob.lv.
Skaidrojot, kāpēc grūti pamanīt laukirbes, viņš piesauc to «slēpto dzīvesveidu». Laukirbes nelabprāt lido, parasti tipina kājām. Dzīvo zālājos, gana augstā zālē, lai tā putnus pilnībā nosegtu. «Tās ir pelēcīgas, ducīgas vistiņas, kas ļoti labi saplūst ar apkārtni, īpaši nokaltušā un garā zālē. Ja tuvojas cilvēks, laukirbes stratēģija ir nevis lidot prom, bet pieplakt zālei. Tā attaisnojas, jo visbiežāk neviens to nepamana,» skaidro Auniņš.
Specifiskās laukirbju uzskaites notiekot naktī, kad ar laukirbes riesta skaņu ierakstiem ornitologi mēģina izprovocēt atbildes reakciju. Bet atšķirt laukirbes balsi no griezes esot diezgan sarežģīti, pat ornitologi var kļūdīties.
Laukirbe, kuras latīniskais nosaukums ir Perdix perdix, no medījamo putnu saraksta izņemta jau 1966. gadā, bet Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta 1980. gadā, tomēr tas nav būtiski nobremzējis skaita samazinājumu. Zināms, ka 1965. gadā saskaitīti 16 tūkstoši laukirbju pāru, 1980. gadā to skaits jau bija samazinājies līdz 7000, tagad, domājams, Latvijā ir tikai ap tūkstoti lauk-irbju pāru.
Aizsargājamās sugas statuss laukirbei nav palīdzējis intensīvās lauksaimniecības dēļ. Auniņš stāsta, ka «padomju laikos nejēgā tika lietota agroķīmija», kas izindēja gan laukirbju barību (graudi, asni, lapas, ogas, tārpi un kukaiņi), gan pašus putnus. Pēc neatkarības un arī padomju laikos atņemto zemju atgūšanas vairumam zemnieku nebija naudas ne zemes apstrādei, ne agroķīmijai, tāpēc 90. gadi bija labi laiki laukirbēm. Taču, kolīdz pēc Latvijas iestāšanās ES zemniekiem kļuva pieejamas subsīdijas, lauksaimniecība kļuva aizvien intensīvāka un atņēma lauku putnu sugām to dzīvotnes.
«Tagad ir risks, ka pie mums atkārtosies tas, kas Rietumeiropā notika 70., 80. gados, kad lauksaimniecības intensifikācijas dēļ lauku putnu sugas katastrofāli izzuda. Britu salā pat tāda ikoniska suga kā lauku cīrulis nonāca Sarkanajā grāmatā, populācija joprojām nav atguvusies,» stāsta Auniņš, kurš uzskata, ka subsīdijas kā visas sabiedrības nauda būtu jādala tā, lai ne tikai zemniekiem, bet visai sabiedrībai būtu labums. Un bioloģiskā daudzveidība ir tāds labums. Viņš atgādina, ka kādreiz laukus šķīra ežas, kas putniem bija ligzdošanas vieta. Ja jaunajā subsīdiju sadales politikā zemniekiem liktu atkal veidot šādas ežas jeb starpjoslas, laukirbes un citas sugas atgūtu ligzdošanas vietas.
Par savu vietu zem saules laukirbes cīnās ar lieliem dējumiem, kurā ir vairāk nekā 10, dažkārt pat 20 olas. Laukirbes ir ligzdbēgļi — izšķiļas pūkaini cālīši, kuri jau pirmās diennakts laikā ir gatavi pamest ligzdu, lai vecāku vadībā apgūtu barības meklēšanu. Pēc Auniņa stāstītā, parasti jaunie putni ligzdo netālu no izšķilšanās vietas. Tikai tad, ja ligzdošana bijusi nesekmīga, putni meklē jaunas mājas, taču parasti nepametot savu reģionu.
Kā nometnieki, kas nemigrē, laukirbes savās ligzdošanas vietās pavada visu gadu. Tāpēc tām vajadzētu būt apmierinātām ar ziemām, kas globālās sasilšanas dēļ kļūst aizvien maigākas. Tiesa gan, sniegs ziemā palīdz laukirbēm paslēpties no lapsām un jenotsuņiem. Lai neatstātu pēdas, laukirbes paceļas spārnos, iekrīt sniegā un tur pārnakšņo. Tām patīk netraucēts miers.
Spīļastes, kas slēpjas
2021. gada kukaiņa titulu ieguvušās spīļastes gan ir plaši izplatītas visā Latvijā. Taču Entomoloģijas biedrība vēlas pievērst uzmanību tam, ka šie kukaiņi, kas pēc izskata var šķist pabaisi, patiesībā lieliski iederas ekosistēmā. Ir arī cerība — ja dabas draugi ziņos par ieraudzītajām spīļastēm, to vidū izdosies ieraudzīt Latvijā retās piekrastes spīļastes.
Spīļastes ar latīnisko nosaukumu Der-maptera daudziem ir labi pazīstami kukaiņi ar spīlēm vēdera galā, ar kurām tie nevienu neapdraud, stāsta kukaiņu pētnieks Uģis Piterāns. Ja arī spīļastes aizstāvoties liek lietā savas spīles, cilvēks to izjūt tikai kā mazu kniebienu, kas nav bīstams.
Entomologi vēlas arī izdzēst maldus, ka spīļastes ir dārzu kaitēklis. Tās patiešām mēdz dzīvot ne tikai mežos, bet labprāt ciemojas arī dārzos, kur pamielojas ar augu lapām, arī ziedlapām. Taču kā vis-ēdājām spīļastēm garšo arī citi kukaiņi, piemēram, laputis. «Tāpēc pareizāk būtu spīļastes uzskatīt par veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu. Tās var pat samazināt vajadzību lietot dārzā ķimikālijas kaitēkļu iznīcināšanai,» uzsver Piterāns.
Latvijā sastopamas piecu sugu spīļastes, no kurām tikai parastās spīļastes ir bieži novērotas un nekas tās neapdraud. Savukārt par pārējo četru sugu izplatību pētniekiem esot zināms pārlieku maz. Pēdējo gadu laikā vairs neesot manītas piekrastes spīļastes, kas dzīvo smilšainos krastos, pie jūras. «Varbūt tā ir pat apdraudēta,» min Piterāns.
Tāpēc entomologi aicina visus interesentus, kuriem izdodas nofotografēt spīļastes, sūtīt fotogrāfijas ar GPS koordinātēm uz Dabasdati.lv vai Entomoloģijas biedrībai feisbukā. Dodoties foto medībās, jāņem vērā, ka spīļastes kļūst rosīgas naktī. Dienā tās jāmeklē slēptuvēs, kas parasti ir zem akmeņiem, koku gabaliem, lapu kaudzēs vai zem koku mizām. Tuvojoties vasarai, entomologi sagatavošot spīļastu sugu noteikšanas rokasgrāmatu, tomēr Piterāns lūdz lieki nedomāt par sugu atšķirībām. Kukaiņu pētnieki, saņēmuši attēlus, izšķirs, kas tās par sugām. Viņi ir pārliecināti, ka iesūtītie dati palīdzēs gūt priekšstatu par spīļastu izplatību.
Nepazīstamais zaķis
Gada dzīvnieku parasti nosauc Dabas muzejs, un šogad šim titulam nominētas divas zīdītāju sugas: pelēkais zaķis un baltais zaķis. Tas tāpēc, lai cilvēkiem veidotu izpratni, ka Latvijā dzīvo nevis viena zaķu suga, kas vasaras un ziemas sezonā maina kažoku, bet divas dažādas sugas. Baltais zaķis ar latīnisko nosaukumu Lepus timidus, kas Latvijas teritorijā dzīvo kopš ledus laikmeta beigām, ziemas balto kažoku vasarā nomaina uz brūnu vai rūsgani pelēku. Savukārt pelēkais zaķis jeb Lepus europaeus, kas šeit ir tikai kopš 17. gadsimta, augu gadu ir pelēks. Vasarā balto zaķi no pelēkā var atšķirt pēc baltās ļipas — tā krāsu nemaina.
Zināšanas par zaķi Latvijā ir virspusējas, secinājusi muzeja zooloģe Una Bērziņa. Daudzi muzeja apmeklētāji ne tikai nav zinājuši par divām dažādām zaķu sugām, bet nav arī atšķīruši zaķus no trušiem. Zaķi ir lielāki par trušiem. Truši savus mazuļus, aklus un bez apspalvojuma, dzemdē alās, turpretī zaķi parasti pēcnācējus laiž pasaulē neaizsargātās vietās, kur tiem augot jāspēj pašiem izdzīvot. Mazuļiem, lai gan redzīgiem un pūkainu kažociņu, nākas tikai cerēt, ka tie nenonāks kāda plēsēja nagos. «Visu izšķir veiksme,» saka Bērziņa. Valdot arī maldīgs priekšstats, ka zaķi ir grauzēji. Bet nav — zaķiem ir četri priekšzobi, nevis divi kā grauzējiem.
Bērziņai nav zināms, ka pēdējo 30 gadu laikā kāds zinātniskais pētījums būtu veltīts Latvijas zaķiem. Zināms, ka intensīvās lauksaimniecības dēļ to skaits ir samazinājies. Bet cik pašlaik ir zaķu — nav skaidrs. Nosaucot zaķi par gada dzīvnieku, Dabas muzeja ļaudis cer ne tikai uz sabiedrības iesaisti, papildinot Dabasdati.lv ar informāciju par redzētiem garaušiem, bet vēlas arī palielināt pētnieku interesi par šo sugu.
The post Dabas dārgumu meklējumos appeared first on IR.lv.