Skolēni, kuri domā, nebaidās jautāt un arī iebilst — tas profesijā iepriecina visvairāk, saka Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Zanda Krūmiņa
Pirms darba ar vidusskolas klasēm vienā no lielākajām Latvijas skolām Zanda četrus gadus mācīja latviešu valodu un literatūru Rucavas pamatskolā pašā Lietuvas pierobežā. «Divas dažādas pasaules,» salīdzinot šīs pieredzes, saka skolotāja. «Nezinu, vai būtu palikusi strādāt, ja būtu uzreiz jāsāk mācīt tik lielā skolā. Šaubos, vai manas ilūzijas nebūtu pārāk ātri salūzušas.» Sākot darbu, viņai šķita, ka grāmatas un literatūra bērnus interesēs tikpat ļoti kā viņu, varēs stundām runāt par grāmatām un, iespējams, pat izveidot lasītāju klubiņu. «Protams, viņi nelasīja to visu, ko biju iedomājusies,» tagad smejas skolotāja.
Tomēr, ja vien bērni ir ieinteresēti, mazā lauku skolā viņi var saņemt daudz vairāk pedagoga uzmanības. «Izglītības kvalitātes ziņā lauku bērni citreiz iegūst pat vairāk, jo, ja klasē ir deviņi bērni, 40 minūšu stundā es varu pieiet pie katra. Bet 30 bērnu klasē reizēm pat neredzu, vai kāds pēdējā rindā vispār ir pieslēdzies manai latviešu valodai.» Protams, ir arī mīnusi, visticamāk, labākie pedagogi nebrauks uz attālām lauku skoliņām. Pietrūkst arī ārpusklases pasākumu un interešu izglītības iespēju.
Lielākā skolā un pilsētā tādā ziņā strādāt ir vieglāk. Klases ir labi aprīkotas, arī atalgojums ir ievērojami labāks. Lai gan joprojām ne pārāk konkurētspējīgs, salīdzinot ar citām profesijām. «Pilsēta tomēr piedāvā vairāk iespēju.» Zandai kā skolotājai šķiet būtiski saviem audzēkņiem parādīt arī dzīvi ārpus skolas, doties dažādos izbraucienos, apmeklēt teātri. Mācību projektā viņa ar skolēnu grupu devusies pat uz Grenlandi. «Protams, ir svarīgi bērniem izstāstīt, kāpēc divdabja teicieni un savrupinājumi ir jāliek komatos. Bet gribas jau viņiem arī tādas dzīves lietas iemācīt.»
Labdien, skolotāj!
Sākot strādāt, grūtākais jaunajai skolotājai bija apziņa, ka katram bērnam nevari palīdzēt tā, kā to var tikai vecāki. Tik mazā klasē uzskatāmi var redzēt sociālo nevienlīdzību. Pamanīt, ka dažiem bērniem trūkst elementāras aprūpes un skola ir vienīgā vieta, kur viņi var kaut vai paēst siltas pusdienas. «Ja viņus apsmej par neizmazgātām drēbēm, es nevaru katram tās bikses izmazgāt un zābakus notīrīt, varu tikai runāt ar pārējiem bērniem un stāstīt, ka ne jau bērns ir vainīgs, ka viņam netīras drēbes.»
Šoks — tā vienā vārdā Zanda raksturo sajūtu, kas pārņēma, pirmoreiz saskaroties ar to, cik bērni var būt nesaudzīgi cits pret citu. Reizēm pat emocionāli nežēlīgi. Pati uz savas ādas viņa nebija to izjutusi, arī savu vienaudžu vidū neredzēja tādu attiecību kārtošanu. «Es šausmīgi līdzpārdzīvoju, nostājos to bērnu pusē, kuri tika apcelti, bet bija jāiemācās, ka ir lietas, ar kurām bērns pats tiks galā.»
Tomēr atmiņas par pirmo darbavietu Zandai saglabājušās siltas. «Tas bija tāds romantisks laiks.» Laukos skolotājs joprojām ir ne tikai profesija, bet arī statuss. Pedagoga nozīme ir lielāka gan apkārtējā sabiedrībā, gan bērnu dzīvē. Kad ieej veikalā, tevi nevis vienkārši sveicina, bet saka: «Labdien, skolotāj!»
Arī ikdiena laukos ir citāda, jārēķinās ar dažādiem apstākļiem, kas pilsētas skolēnus neskar. «Kad sāku strādāt, kolēģi mani brīdināja — ir rudens, daudzi nebūs skolā, jo jāvāc raža,» Zanda stāsta. Vecāki var uzrakstīt zīmi, piemēram, ka bērns nevar atnākt uz skolu, jo piedzimuši teliņi un viņam jāvaktē, lai neieveļas dzirdināmajā traukā. Taču bijuši arī kuriozi gadījumi, piemēram, kāds puisis uz devītās klases gala eksāmenu konsultāciju atbraucis ar traktoru.
Stundām par grāmatām
Zandas ceļš līdz skolotājas profesijai nebūt nebija ātrs un vienkāršs. Tomēr šķietamajā nejaušību virknē, kas atvedusi līdz skolai, var pamanīt arī skaidras likumsakarības. Viņas kolēģi tagad ir skolotāji, pie kuriem savulaik pati mācījusies. Bet vidusskolas mācību pārzine un tiešā vadītāja — skolotāja, kura Zandai lika iemīlēt šo profesiju. «Valda More mācēja tā pastāstīt par grāmatām, ka man uzreiz likās, ka jāskrien uz bibliotēku, jāņem tā grāmata un jālasa. Es arī tā gribu! Es varētu runāt un runāt par grāmatām,» smaida jaunā skolotāja.
Tomēr pēc vidusskolas beigšanas viņa izvēlējās mācīties politoloģiju Rīgā. Varēja mācīties arī Liepājā par vēstures skolotāju, bet mamma atrunāja. Arī Zandas mamma — sākumskolas skolotāja Vaira Krūmiņa — tagad ir viņas kolēģe. Abām ir tradīcija katrā Skolotāju dienā kopīgi nofotografēties. Sarežģītās situācijās klasē, kad jāizšķiras, kā rīkoties būtu pareizāk, Zanda labprāt iet tieši pie mammas.
Bet toreiz viņa meitai gribēja novēlēt, iespējams, vieglāku ceļu. Tomēr Zandai Rīgas dzīve neiepatikās. Viņa pēc studijām atgriezās dzimtajā pilsētā un sāka mācīties baltu filoloģijas un kultūras programmā. Līdz, mācoties pēdējā kursā, kāda draudzene pastāstīja, ka Rucavā meklē latviešu valodas un literatūras skolotāju.
«Visu laiku man iekšā bija sēdējusi doma, ka gribētos būt skolotājai.» Mēģinājusi, lai gan pedagoģiskās izglītības vēl nebija. Arī pieredzes skolā — nekādas. Tā kā skola ir tālu no lielākām pilsētām, skolotājus tajā atrast ir grūti, direktore priecājās par izrādīto interesi un deva iespēju izmēģināt spēkus. Bet pedagoģisko izglītību papildus iegūt, jau strādājot. «Sāku strādāt un sapratu, ka šis ir tas, ko es gribu darīt!»
Autoritāte jānopelna
Katrā klasē emocionālais klimats ir atšķirīgs. Ir jaunieši, kas dominē un ar savu noskaņojumu var ietekmēt arī pārējos. Ja kāds no viņiem nav labā noskaņojumā un vēlas izjaukt stundas gaitu, tas gandrīz droši arī izdosies. Reti, bet ir bijušas reizes, kad stundas laikā pārņem bezcerība, atzīst skolotāja. «Bet man liekas, ka tas ir normāli. Šādi brīži gadās katram skolotājam.» Tajā mirklī gribas iziet ārā un paraudāt, bet jāspēj saņemties, Zanda raksturo rīcību krīzes situācijās. «Es negribu būt skolotājs draugs un pavisam čomiskas attiecības. Bet es arī nekad negribētu būt skolotāja, no kuras ir bail.» Darbs ar skolēniem ir brīnišķīgs tieši neparedzamības dēļ, nevar ieslīgt rutīnā. Bet tas arī prasa spēju ātri pielāgoties un tikt galā ar nezināmām situācijām. Daudz vairāk par pedagoģisko izglītību te noder prakse.
«Nedod Dievs, ka man uzdos jautājumu un es nezināšu, kur tur ir tas komats!» Zanda smejoties atceras, ko domājusi, gatavojoties savai pirmajai stundai. Mūsdienu jauniešiem kopumā skolotāja autoritāte vairs nav kaut kas absolūts un neapšaubāms. Viņu cieņu pedagogam jāspēj nopelnīt ar savu darbu. Nevari uz četrām stundām nesagatavoties un piektajā atnākt un cerēt, ka visi klausīsies vaļējām mutēm, Zanda smaida. Tomēr, viņasprāt, skolēnu spēja vaicāt un iedziļināties, arī diskutēt un kādreiz apšaubīt skolotāju, ir pozitīva.
The post Dzīve nav tikai divdabja teiciens appeared first on IR.lv.