Saņēmis «latviešu Oskaru» par filmu Valkātājs, dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris ķēries klāt jaunam darbam — pandēmijas iemūžināšanai
Trīs aktuālas filmas ir mūsu sarunas skatpunktā. Viena, visjaunākā, vēl tikai top. Tā aizsākās šā gada martā, kad Latvijā tika pieņemti pirmie ierobežojumi jaunā vīrusa savaldīšanai. Starptautiskām godalgām bagātajam dokumentālistam Ivaram Zviedrim tas bija instinkts — tvert kameru un sākt notiekošo fiksēt. Šo filmu viņš aizvien turpina, to, visticamāk, varētu pabeigt pavasarī, kad Latvija būs tikusi pie Covid-19 vakcīnas.
Otra sarunas tēma ir Valkātājs — 2019. gadā tapusī pilnmetrāžas dokumentālā filma par nelegālo imigrāciju, kas ved cauri Latvijas mežiem un purviem Krievijas pierobežā. Režisors filmē Pepiņu, kurš, kā daudzi šajā pusē, sācis jaunu rūpalu — viņš naktī ved pāri robežai vjetnamiešus, kuri vēlas tikt pie darba un dzīvesvietas Eiropas Savienībā. Filma ieguvusi nosaukumu Valkātājs, jo Pepiņu un viņa kolēģus tā Latgales pierobežā sauc, atvasinot no «valkāt aiz sevis ragaviņas». Šis režisora Ivara Zviedra darbs nupat ieguva Lielo Kristapu kā gada labākā dokumentālā filma.
Trešā filma ir Nesaprastie, ko šonedēļ demonstrē LTV1. Tā vēsta par 2009. gada 13. janvāra grautiņu pie Saeimas, ko Zviedris fiksējis ar savu kameru. Filmā redzamas abas puses — gan tie, kas ar ķieģeļiem rokās sauc: «Atlaist Saeimu!», gan tie, kuriem saucieni adresēti.
Zviedris stāsta, kā izvēlas svarīgākās tēmas savām filmām un kā viņam izdodas panākt ekrāna varoņu uzticēšanos.
18. novembrī pandēmijas laika klusu svētku svinību vietā jūs strādājāt filmēšanas laukumā. Vai dokumentālista dzīvē bieži ir tā, ka notikumi pēkšņi aizrauj?
Jā, 18. novembrī biju Veclaicenē, pie pašas Latvijas robežas. Cilvēki, kurus filmēju, par godu 18. novembrim kāva teļu — nākamgad man Latvijas Televīzijā iznāks sērijas par Latvijas un Igaunijas pierobežu. Taču no marta, kad sākās pirmie Covid-19 ierobežojumi, es strādāju pie filmas par pandēmijas laiku. Esmu jau kādu materiālu savācis un turpinu vākt, jo, kā zināms, nekas jau vēl nav beidzies.
Ar kādu domu pieķērāties pandēmijas laika filmēšanai?
Tā, protams, ir dokumentālista misija — fiksēt laiku. Tāds laiks, kad Doma laukumā ir tukšs un neviena nav… tāds nav pieredzēts. Vai tukša lidosta. Vai esat redzējusi pilnīgi tukšu lidostu, visi veikali slēgti? Tā es ķēros pie filmēšanas. Protams, nezināju, kas tur iznāks.
Ko jūs pats esat jutis kopš pavasara — ne kā režisors, bet cilvēks?
Visādas sajūtas ir bijušas. Ir sazvērestības teoriju piekritēji, un ir pandēmijas nejaušās izcelsmes atbalstītāji. Es laikam esmu kaut kur pa vidu. Daudz kur esmu bijis klāt: pie vienas kundzītes, kurai divreiz bijis Covid-19. Teltīs, kur cilvēkus testē. Esmu vēl dzīvs. Ir jāuzmanās, jārīkojas saprātīgi, jāskatās ne tikai uz maskām, bet arī ja kāds tuvumā klepo — labāk aizbēdz.
Un otrs — sportot. Katru rītu skrienu. Liela daļa slimību sākas no galvas. Lauku cilvēki ieņem graķīti un ir jautri, daudz neslimo — kāpēc tā ir? Jo viņiem nav stresa. Tas ir svarīgi — nestresot. «Nekur nevar iet, vai, šausmas! Koncertu nav, nekā nav!» — šajā paradigmā nedrīkst ielaisties. Tam ir nozīme, kā dzīvojam, vai uzturam možu garu. Nesaku, ka man sanāk, bet jācenšas.
Kādas ir jūsu kā režisora galvenās atziņas, vērojot mūsu sabiedrību šogad?
Imants Ziedonis teicis — katrai tautai ir savs jumta leņķis. Latviešiem tā ir rija. Tā «rija» var būt visādos pārnestos veidos. Kas man izkristalizējies? Pavasarī no Covid-19 Latvijā baidījās kā no mēra. Kāds noklepojās, citi jau viņu nosūdzēja institūcijām, vai apsargi tā sargāja savus objektus, ka varēja brīnīties.
Piemēram, mēs ar operatoru Haraldu Ozolu nostājāmies pie Saktas puķu kioska vienpadsmitos vakarā — ielas vidū, apkārt pilnīgs tukšums, tāpat kā Doma laukumā. Sākām filmēt, bet no blakus mājas, Ministru kabineta, iznāca apsargs un sāka dzīt prom, esot slepens objekts. Es pretī — klausies, es to objektu esmu nofilmējis simtiem reižu! Tagad nu tas ļoti slepens, vairs nevar filmēt. Es saprotu, apsargs izpildīja noteikumus, bet tas ir līdzīgs stāsts kā par Ļeņinu un latviešu strēlniekiem — kad Ļeņins nāca, citi apsargi viņu laida tāpat, bet latviešu strēlnieki prasīja caurlaidi rādīt.
Otrs mans pandēmijas filmēšanu stāsts ir par Doma laukumu: sastapu čellistu, kas spēlē un baro baložus. Naudu neviens nemet, jo cilvēku vienkārši nav. Skan Bahs tukšā Doma laukumā, un mēs prasām, ko tad viņš viens pats spēlē. Saka, atnācis pabarot baložus, jo Romā Itālijā tūristu neesot un baloži tagad mirstot — nav, kas pabaro. Viņš vismaz Rīgas baložus gribot pabarot. Vārds pa vārdam, un izrādās, čellists pandēmijas laikā izšķīries ar dzīvesbiedri, ar kuru bija nodzīvojis 24 gadus, — abi nevarēja vienoties, vai pandēmijā laist bērnu uz skolu. Tas ir iesmiņš, uz kura savu filmu par Covid-19 mēģināšu uzkarināt — uz personīgu stāstu. Mums jau nav, vismaz pagaidām, pilnu ledushaļļu ar mirušiem pacientiem kā Itālijā. Pa vieglo šļūcam cauri.
Bet sociālās drāmas gan mums ir, un tās nav mazāk smagas kā to cilvēku drāmas, kuriem kāds guļ Itālijā tajā ledushallē. Spriedze ir augsta — tu nezini, kad būs pandēmijas beigas, nezini, vai nesaslimsi, vai nesaslims tavi tuvie. Pandēmija kā katalizators: tie, kuriem kaut kas [attiecībās vai karjerā] jau tāpat bija tuvu beigām, tagad pieliek punktu.
Vai jūs iesit ar kameru, tā teikt, līdz vakcīnai?
Redzēsim. Vajadzētu iet līdz vakcīnai. Novērojošajā dokumentālajā kino viens no lielākajiem sabiedrotajiem ir laiks. Ja ir laiks vērot, kas notiek, par jebkuru no mums var uztaisīt filmu. Protams, ja cilvēks ir ar mieru tevi ielaist savā guļamistabā — pārnestā vai tiešā nozīmē. Trešā komponente ir ideja — ko gribi ar savu novērojumu pateikt. Ja šīs trīs komponentes ir, sanāk novērojošais dokumentālais kino.
Dokumentālais kino kā mākslas paveids ir ļoti plašs. Kā zinām, latviešiem visnozīmīgākais un nācijai piemērotākais ir poētiskais dokumentālais kino. Mēs caur poētismu labi protam pateikt to, ko gribam. Rīgas poētiskais dokumentālais kino ir pazīstams pasaulē. Ir zinātniski populārais dokumentālais kino, ir mockumentary, kurā tiek inscenēts. Kādi tik veidi nav! Manuprāt, režisors visu mūžu taisa vienu filmu — sākot ar Fellīni un beidzot ar jebkuru citu. Mainās dekorācijas, aktieri, laiks, stāsts, bet būtībā tā ir viena un tā pati filma. Tu esi tāds, kāds esi, un tāda tev arī filma. Nevari gudrāks, nekā esi, taisīt kaut kā citādi.
Kādu filmu jūs pats taisāt visu dzīvi?
Man mēdz piedēvēt mazos cilvēkus, kaut gan es viņus nekādā veidā neuzskatu par mazajiem. Šie cilvēki bieži vien ir godīgāki nekā ietekmīgie. Ielaist dokumentālistu «guļamistabā» ir grūti. Man ir vaicāts, vai es pats varētu ielaist. Pagaidām teiktu, ka ne. Mazliet to piedzīvoju filmā Dokumentālists [par purvā vientuļi dzīvojošo Intu]. Sistēma bija tāda, ka es filmēju, bet kolēģe Inese Kļava montēja. Satikāmies, skatījāmies materiālu un domāju, kā es tāds sivēns varu būt! Ir ļoti grūti uz sevi skatīties no malas.
Tā sauktie mazie cilvēki ir godīgi: viņi būtībā dokumentālistā meklē psihoterapeitu. Grib tikt uzklausīti — neviens jau viņus tā, līdz galam un pa īstam, dzīvē neuzklausa. Tādā veidā mēs viens otru izmantojam — man ir interesants stāsts, es caur viņu stāstu varu parādīt, piemēram, Latvijas pierobežas problēmas.
Kā panākat, ka cilvēki jums uzticas?
Es nekad nesāku sarunu ar mērķi, lai man uzticas. Nesen piezvanīja kāda sieviete, teica — Zviedri, tavas filmas ir foršas, es gribu, lai par mani arī filmu uztaisi! Prasu, vai apzinies, ko tas nozīmē? Par ko mēs taisīsim filmu — ko tu man gribi pateikt? Ar to parasti sāku sarunu. Ja cilvēks grib pateikt un vienojamies, ka laidīs mani savā «guļamistabā», tad sākam spēli. Ne vienmēr tā rezultējas ar filmu. Tas ir risks.
Piemēram, ar filmu Valkātājs bija tā, ka vienā posmā kāds jaunietis teica: davai, taisām filmu! Bet jau pēc laika — nē, es negribu. Viņam liekas — ai, es patēlošu! Bet tas neder. Esmu atradis metodi, ka pie manis tu baigi netēlosi. Izturēt režisora klātbūtni ir grūti. Mana metode ir tāda: aizbraucu un sēžu pie tevis mājās pusgadu. Paciet mani! Tur jau vēl darbojas arī Ekziperī princips: tu esi atbildīgs par tiem, ko pieradini. Filma nebeidzas, kad tu beidz filmēt.
Viens no spilgtākajiem piemēriem Latvijas mākslā, kur izmantota cilvēku novērošanas metode un jūtams zināms autentiskums, ir Alvja Hermaņa Latviešu stāsti. Tie šķiet nežēlīgi. Ar jūsu darbiem citādi, bet vai, jūsuprāt, mākslai ir tiesības būt nežēlīgai mērķa vārdā?
Ir jau nežēlīgi arī mani darbi. Redz, ļoti jocīga ir tā pēckomunikatīvā stadija. Piemēram, 2009. gada filma Bēgums par gliemežu lasītājiem Īrijā. Starp tiem bija arī Valdis. Viņiem maksāja nevis naudā, bet cigaretēs, bija klaji likuma pārkāpumi. Es to visu biju nofilmējis. Uztaisīju treileri, aiznesu parādīt Īrijas filmu institūtam, jo gribēju no viņiem dabūt kādu finansējumu. Viņi saka — interesanti, bet mums vajag parakstu no filmas varoņa, ka viņš atļauj rādīt kinoteātros un televīzijās visā pasaulē! Es filmējot pie Valda arī dzīvoju. Pāris dienas domāju, vai iet pie viņa, prasīt godīgi parakstu un izstāstīt, ko man teica īri? Vai kaut kā mēģināt izlīferēt?
Lielākā štelle ir tāda: ja cilvēki ir godīgi un atklāti pret tevi, arī tev jābūt godīgam pret viņiem. Es Valdim visu izstāstīju, un viņš parakstīja atļauju. Viņš atbrauca uz pirmizrādi, tur sēž Īrijas vēstnieks, mūsu Valsts prezidents. Visi skatās. Domāju, ko Valdis teiks, filmu noskatījies? Viņš teica: forši, tu man uztaisīji tādu reklāmas filmu! Tātad filmas var uztvert no dažādiem leņķiem.
Arī par Pepiņu godalgotajā filmā Valkātājs ir ļoti atklāts stāsts.
Visiem sūdiem biju izgājis ar Pepiņu cauri — cietumam, ķeršanai. Biju viņam kā savējais. Cilvēki bieži vien, piekrītot, ka taisu filmu, grib grēksūdzi no ekrāna. Atvieglojumu. Tad ir vienalga, kā citi to uztvers. Domāju, ka ar Hermaņa Latviešu stāstiem ir tāpat — cilvēki ir izstāstījuši. Jā, varbūt daudzi šajos stāstos pazīst sevi un tas ir kaut kādā mērā nežēlīgi, bet tas ir arī godīgi.
Kā jūs tiekat pāri pārdzīvojumam, ka varoņiem var sanākt nepatikšanas ar likumu? Piemēram, tam pašam Pepiņam.
Pepiņš tagad nokļuvis slimnīcā, un es viņam vedu cigaretes.
Laikmetīgs jautājums — vai tiešām Covid-19?
Nē, applaucēja kāju. Ar Pepiņu bija tā: filmas iecere saņēma valsts finansējumu. Pēc dažām dienām man zvana ģenerālis [Normunds] Garbars, kas tolaik vadīja robežsardzi: Zviedra kungs, kā jūs iedomājaties filmēt, vai gribat pārkāpt likumu? Jums ir jāziņo [par kontrabandu]! Satikāmies, runājām. Man bija jāstaigā pa naža asmeni: nedrīkstēju nodot valkātājus un nedrīkstēju nodot robežsargus, lai vispār kaut ko nofilmētu. Bija jābūt godīgam pret filmā iecerētajiem cilvēkiem, kā biju viņiem apsolījis.
Filmā Valkātājs saskārāties ar nelegālās imigrācijas tēmu, kas ir akūta Eiropas Savienībai kopumā. Kā domājat, vai filmām ir uzdevums parādīt dažādu kontroversiju cilvēcisko seju? Diez vai jūs pats par vjetnamiešiem tagad teiksit «ko viņi te lien».
Jihlavas filmu festivālā Čehijā Valkātājs saņēma balvu kategorijā Between the Seas. Žūrijas formulējums — galveno balvu filma saņem par to, ka esmu parādījis globalizācijas problēmu no cilvēciskā skatpunkta. Katru gadu Eiropas Savienības robežu šķērso 500 tūkstoši nelegālo imigrantu. Viņi ir sistēmas marionetes. Mums, filmējot uz robežas, bija gadījums, kad iznāk vjetnamieši no meža un prasa: kur ir Berlīne? Viņi pat nezina, kur atrodas. Tas ir bizness, sevišķi Ziemeļvjetnamā — uz afišu dēļa uzlikts paziņojums: «Vai gribi nopelnīt 2000 eiro, Vācijā jau tavi tautieši strādā! Tikai jāsamaksā aizvešanas maksa.» Jā, Vjetnamā ir nabadzība, un viņi vēlas tikt prom. Tas ir vjetnamiešu ceļš. Ir jau vēl meksikāņu ceļš uz ASV robežas un daudzi citi ceļi. Šie cilvēki ir globalizācijas ķīlnieki.
Bet bēgt no nabadzības, iespējams, ir tikpat pamatoti kā bēgt no kara — kā jūs domājat?
Cilvēks, kurš izbrauc no savām bērnības takām vai no savas valsts, jau pēc neilga laika būs mainījies — viņa psihoemocionālais stāvoklis vairs nebūs tāds kā iepriekš. Psihologi to ir pētījuši. To es ļoti labi redzēju, filmējot Bēgumu. «Mēs tagad aizbrauksim, jo mājai vajag logus.» Ļoti reti kuri nopelna logus un atgriežas. Jā, atgriežas, bet pēc brīža «jumtam vajag nopelnīt». Tad bērni sāk iet skolā, Īrijā tomēr var nopelnīt labi, un viņi izlemj tur palikt pavisam. To nosaka globālā pasaule, kurā tev ir lidmašīnas aizbraukšanai uz jebkurieni. Nabadzība vai bagātība ir relatīva. Vai dabas skats ir skaistāks caur pils vai būdiņas logu? Stāsts ir par to.
Jūs esat uzņēmis arī filmu par 13. janvāra grautiņiem pie Saeimas. Ko jums šī filma pastāstīja par Latvijas sabiedrību?
Demokrātija, kāda tā ir pašreiz, ilgi nevarēs turpināties. Mana filma Nesaprastie ir par nesaprastajiem divās pusēs: tiem, kas meta ķieģeļus Saeimas logos 2009. gada 13. janvārī, un tiem, kas sēž Saeimā. Pa vidu — grāvis. Kāpēc tas grāvis ir? Jo politikā tu nevari nemelot. Katru brīdi dzirdam, ka kāds samelojies. Tikko — Juris Pūce no Latvijas attīstībai. Pieķēra par caurlaidīti, bet meli ir vēl lielāki. Tā ir sistēma: solām, melojam sabiedrībai! Mazā valstī gan grūti noslēpties. «Mazajam cilvēkam» liekas, ka viņu čakarē visos iespējamajos veidos. Kad varas mašinērija viņu nokaitina līdz galam, ņem ķieģeli. Es domāju — demokrātija ar steigu ir jāuzlabo, ja negribam revolūciju.
Kas ir 13. janvāra protestētāju lielākā sāpe?
Tas, ka viņi redz netaisnību. Es nesaku, ka visi politiķi ir blēži. Starp viņiem ir arī labi cilvēki. Tagad, starp citu, valdībai ir ļoti grūti — es negribētu būt viņu vietā un menedžēt Covid-19 situāciju. Bet… aizslēgt ciet lielos Depo un atstāt vaļā mazos nav sevišķi gudri. Braucu garām, un ko redzu? Cilvēki spiežas pie mazajiem Depo, divi vēl villojas, un stāvlaukums pārpildīts.
Cilvēki jau neredz globāli. Viņi redz savu konkrēto darbu. Un pēkšņi stāstītāji un runātāji visu salaiž dēlī. Iedomājies, ko domā Depo sētnieks, kad viņam stāsta, kā valdība cīnās pret Covid-19, bet viņš redz pārpildītu stāvlaukumu, ko nevar pat izslaucīt.
Kas ir mainījies kopš tā janvāra?
Oligarhi dzīvo mierīgi, pagājuši tālāk no politikas — lai uz viņiem nebļauj «atlaist Saeimu!», droši vien tas nav ļoti patīkami. Nav jau tā, ka stāvam attīstībā uz vietas. Lēnītēm ejam uz priekšu. Situācija gan ir līdzīga kā 2009. gadā — ar tiem, kas iet un bļaustās pret maskām. Manā filmā viens no varoņiem par 13. janvāra notikumiem saka: cik tad viņi tur ir, tie bļāvēji, simt tūkstoši? Divsimt tūkstoši? Izies ārā pie viņiem un tad jau skatīsies. Ļoti ciniski, bet reālistiski.
Kāpēc šī 13. janvāra filma tagad? Ir krīze. Bļāvēji aktivizējušies. Es gribētu, lai abas nesaprasto puses — pie varas esošie un protestējošie — paskatās no malas viens uz otru. Un padomā. Es neko negribu pārmest. Vienkārši lai paskatās.
Kā, jūsuprāt, sagaidīsim pavasari?
Domāju, ka tuvākajā laikā būs globālas pārmaiņas. Ziņās redzam, ka vakcīnas jau ir. Pandēmija beigsies, bet pa vecam diez vai varēsim dzīvot.
Piecas Ivaram Zviedrim tuvas mākslas filmas
Modris. Režisors Juris Kursietis
Aveņu vīns. Režisors Arvīds Krievs
Ceplis. Režisors Rolands Kalniņš
Skafandrs un tauriņš. Režisors Džuljens Šnābels
Sibīrijas bārddzinis. Režisors Ņikita Mihalkovs
CV
Dzimis 1967. gada 1. decembrī
Studējis Sporta akadēmijā, strādājis par riteņbraukšanas treneri
No 1997. līdz 2001. gadam studējis Latvijas Kultūras akadēmijā, apguvis režisora un operatora specialitāti
Latvijas dokumentālā kino klasiķa Anša Epnera skolnieks, mācījies arī Dānijā
20 dokumentālo filmu režisors un vairāk nekā 30 dokumentālo filmu operators
Slavenākie darbi: Bēgums (2009) un Dokumentālists (2012)
The post Covid-19 laiks, nofiksēts appeared first on IR.lv.