Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Elīna Dimiņa par cilvēcības un disciplīnas nozīmi Covid-19 apkarošanā, kas palīdzēs veiksmīgi sagaidīt vakcīnu
Elīnas Dimiņas laiks ir saplānots pa minūtēm, ne stundām. Pēdējie septiņi mēneši viņas epidemioloģes dzīvi sagriezuši kājām gaisā: no lēni un rūpīgi ar specifiskiem jautājumiem strādājošas profesijas pārstāves viņa ar kolēģiem Covid-19 pandēmijas dēļ kļuvusi par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem valstī. Tieši no epidemiologu darba atkarīgs, vai izdosies ātri izķert saslimušos, viņu kontaktpersonas un panākt, ka neinficējas daudzi citi. Latvija uz Eiropas un pasaules fona pandēmijā izskatās kā balts gulbis. Tomēr skaitļi aug arī mums, kā jau ar rudens iestāšanos bija gaidāms.
Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kura joprojām ir baltajā — viszemākās saslimstības — sarakstā. Tomēr skaitļi aug. Vai jāzvana trauksmes zvans?
Tikko skatījos ilgāka laikposma statistiku. Šis nu ir brīdis, kad jāsāk zvanīt trauksmes zvanu. Pagājušajā nedēļā ir trīsreiz vairāk saslimšanas gadījumu nekā aizpagājušajā nedēļā — 51 un 151 gadījums. Mēs skatāmies pa nedēļām. Kāpēc ne pa dienām? Viena diena neko nenozīmē — var būt liels uzliesmojums, bet tas nav bažu pamats, tāpat kā nulle kādā dienā nav prieka pamats. Nedēļa mums, epidemiologiem, iegājusies gripas un augšējo elpceļu infekciju uzraudzībai kā skaidrības mērvienība.
Neesam izolēti no pasaules. Varam priecāties, ka Covid-19 izplatības kartē esam balti, nevis tumšsarkani, bet šodien ir pamats būt satrauktiem un domāt par rītdienu. Visiem ir iestājies nogurums no pandēmijas. Taču SPKC jau pavasarī sabiedrību brīdināja — šī ir mūsu jaunā realitāte! Nesolījām, ka mazliet saņemsimies un tiksim galā. Aicinājām sabiedrību mācīties jaunus paradumus. Rokas arī agrāk bija jāmazgā! Covid-19 ir viena infekcija, bet šis ieradums palīdz izvairīties arī no citām.
Kad ir apnicis vai šķiet, ka tam visam nav jēgas, skaidri jāatbild uz jautājumu — kā šī infekcija izplatās. Tas nav mītisks vīruss, kas kustas sazin kā. Covid-19 izplatās ar elpceļu pilieniem. Šie pilieni nelido kosmiski tālu, tikai divus metrus. Ja to saprotam, savu ikdienu varam tam pakārtot. Nekas nav mainījies: mazgāt rokas un ievērot divu metru distanci ir ļoti svarīgi! Vasarā pārsvarā bijām ārā un mums bija apskaužami maz saslimšanas gadījumu. Tad varējām mazliet atslābt. Tagad tas ir beidzies.
Kāds no Saeimas deputātiem tviterī izteicās, ka jāturpina pētīt, kāpēc latviešiem Covid-19 līp mazāk. Tvīts izpelnījās joku vētru par nolaišanos no kosmosa tieši Pokaiņos un tamlīdzīgi, bet šāds jautājums daudziem varētu būt uz mēles — mūsu situācija kopš pavasara bijusi ļoti laba. Vai tam ir zinātnisks izskaidrojums?
Ir vairākas pētnieku grupas, kas mēģina to saprast. SPKC sadarbojas, sniedzam informāciju. Taču atbildes nav vienkāršas, tur ir daudzu faktoru ietekme. Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, redzam: jau pašā sākumā pret Covid-19 izturējāmies nopietni. Nebija vieglprātības. Mūsu Ministru prezidents izsludināja ārkārtas situāciju vēl pirms problēmu sākšanās. Bijām piesardzīgās pieejas piekritēji, kas daudziem likās pārspīlēti. Taču tas atmaksājās.
Skatīsimies daudzu gadu griezumā, kuras valstis izvēlējušās vispareizāko pieeju. Vēl nevaram priecāties par panākumiem. Jāturpina strādāt, lai tos noturētu. Šeit nepieciešams katra cilvēka ieguldījums. Brīvdienās man labs draugs uzdeva jautājumu par ceļošanu — gribēja kopā pasapņot. Teicu, ka šobrīd nespēju uz priekšu sapņot. Pēc tam sev jautāju, kāpēc tā atbildēju. Lai gan neesmu ierēdne vai militārpersona, zināmā mērā jūtos kā sabiedrības veselības sardzē.
Manuprāt, katram indivīdam Latvijā uz pandēmijas laiku jāskatās kā uz dienestu: mēs nedomājam, kas mums pašiem ir ērti, bet kas ir labi sabiedrības veselībai — savai, tuvinieku, kolēģu, draugu, visu līdzcilvēku. Individuālās vēlmes ir jānoliek malā. Tā ir atbildība, kas katram jānes.
Vai Latvijā esam atbildīgi?
Esam, bet man ir ieteikums: ja redzam, ka kāds neievēro noteikumus, vajag uz to norādīt, nevis paciest. Ja gados vecs cilvēks ilgojas tikties ar mazbērniem, viņš cieš. Nav godīgi, ka daži noteikumus ievēro un cieš, bet citi ne.
Mēs izvērtējām zinātniskos pierādījumus un samazinājām pašizolācijas laiku no 14 līdz 10 dienām. Četras dienas varam darba tirgum atdot, neradot lielu risku.
Par politiķu lēmumiem jūs neatbildat, bet vai varam rēķināties, ka Latvijā drīz būs stingrāki pandēmijas iegrožošanas noteikumi?
Katru dienu epidemiologu vidē diskutējam. Visticamāk, pie pavasara ierobežojumiem atgriezties vairs nevarēsim. Visas Eiropas valstis runā, ka vienreiz varēja būt dramatiski ierobežojumi, bet tagad tiem jāpieiet niansētāk.
Piemēram, ja ir Covid-19 gadījums skolā, mēs neslēdzam skolu, «jo ļoti bail», bet konkrētas klases mācās attālināti. Protams, ja situācija kļūs nekontrolējamāka, mainīsim ieteikumus.
Daudzi studenti stāsta, ka grib attālinātās mācības — kāpēc jāspiežas auditorijās vairākiem desmitiem. Vai Latvijā pietiek elastības?
Katra lielākas grupas tikšanās ir risks. Tāpēc man nav saprotams, kāpēc pakļaut riskam studentus un darbiniekus. Ja varam kaut ko darīt attālināti, aicinu to darīt! Pirms dažām minūtēm man beidzās attālinātā sanāksme, kurā piedalījās piecu institūciju pārstāvji — Latvijas un citu Eiropas valstu —, apspriedām svarīgus jautājumus. Cits citu redzējām, dzirdējām, visu izrunājām.
Runājot par skolas vecuma bērniem, mentālā veselība šādās krīzēs ir līdzvērtīga fiziskajai veselībai. Skola, socializācija bērna attīstībai ir ļoti svarīga. Mēs šo posmu bērna attīstībā nevarēsim pagriezt atpakaļ. Turklāt vecākiem ir būtiski strādāt, kamēr bērns mācās — atrodas izglītības iestādē. Protams, mēs skatāmies uz skaitļiem. Nezinām, cik ilgi mācības skolā varēsim atļaut. Pagājis jau mēnesis, kopš bērni ir skolā, un tas ir labi.
Vai oktobris un novembris būs visizaicinošākie mēneši pirms vakcīnas, uz kuru ir cerība nākamgad?
Es jūs sarūgtināšu: gripas epidēmija parasti sākas janvārī. Oktobrī, novembrī ir dažādi respiratorie vīrusi. Tagad būs tie un Covid-19, ar kuriem dzīvosim.
Tagad esam iegājuši iesnu sezonā. Galvenais ieteikums: slimiem uz darbu nedoties! Ja ir iesnas, sāp kakls, ja jūtamies daudz nogurušāki nekā parasti, uzreiz pievēršam uzmanību savai veselībai un paliekam mājās. Nelaižam bērnus uz skolu un bērnudārzu, ja viņiem ir šādas pazīmes. Varoņstāsts Kā es parasti neņemu slimības lapu nav varoņstāsts. Pat ja pašam respiratorā saslimšana ir parasta lieta, mēs lielākam skaitam cilvēku radām saslimšanas risku un izplatām lielu stresu, jo pandēmijas laikā, tikko iesāpas kakls, cilvēkiem šķiet, ka viņiem ir Covid-19.
Kā saprast, kad veikt testu?
Katram jāpazīst sava veselība. Cilvēkiem, kuriem ir hroniskas slimības — bronhiālā astma, kardiovaskulārās slimības, arī vecums virs 65 gadiem, aptaukošanās —, es ieteiktu nekautrēties un zvanīt ģimenes ārstam, kolīdz parādās simptomi. Ārsts uzdos jautājumus. Vai visiem ar nelieliem simptomiem jāiet testēties? Testēties ir svarīgi, bet dažas dienas var paskatīties, kā mainās veselības stāvoklis. Ja paliek sliktāk, nevis labāk, noteikti jāsazinās ar ārstu.
Vai zinātniekiem jau ir atbilde, kāpēc vienus slimība skar viegli, bet citus smagi — ne tikai riska grupu pacientus?
Man negribētos spekulēt no epidemiologa perspektīvas, jo tas ir klīnisks aspekts. Bojājums, ko Covid-19 var izraisīt plaušās, ir nozīmīgs. Pēc pasaules pieredzes redzam, ka smagākas sekas ir gados vecākiem un hroniskiem pacientiem, bet ir arī izņēmumi. Ir pat bērni, kuri smagi slimo. Teikt, ka kāds ir pasargāts, nevar.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs publicēja riska novērtējumu. Viņi cita starpā uzsver — ir sabiedrības grupa, gados jauni cilvēki, kuriem ir sajūta, ka viņiem šī slimība neprasīs smagas sekas. Taču, pirmkārt, nav garantijas, ka viņiem tādu seku nebūs.
Otrkārt, viņi var kļūt par nozīmīgiem infekcijas izplatītājiem. Ja šī grupa sevi nesargā, mēs nevarēsim arī vecos cilvēkus nosargāt. Tas ir ir izaicinājums mūsu vērtībām.
Latvijā jau kādu laiku nav smagi slimo, pēdējos mēnešos ir maz mirušo. Kas to nosaka? Vai varam runāt par vīrusa «noguršanu» zinātniskā nozīmē?
Ar nelielo gadījumu skaitu, kas mums ir, izdarīt kādus secinājumus būtu pārdroši. Virusologi un citi speciālisti diskutē par to, vai vīruss var «nogurt», jo tam nav svarīgi nogalināt, bet pēc iespējas plašāk turpināties. Šobrīd par to nav informācijas, uz kuru varētu paļauties.
Dati liek izteikt minējumu, ka valstīs ar lielu izslimojušo skaitu, piemēram, Zviedrijā, mirstība tagad ir zemāka. Vai taisnība?
Eiropā ir gadījumu skaita kāpums. Ir mazāk mirušo nekā pavasarī, bet arī šim skaitlim ir tendence pieaugt. Nozīme ir arī tam, ka klīnicisti iemācījušies labāk tikt galā, daudz plašāk Eiropā pieejama laboratoriskā izmeklēšana. Sākotnēji testēšana bija pieejama daudz mazākā mērā. Arī tāpēc proporcionāli samazinās mirušo skaits. Domāju, ka šajos sešos septiņos mēnešos visu esam iemācījušies darīt labāk.
Kā ir ar Latvijas epidemiologu kapacitāti — pieaugot saslimušo skaitam, arvien grūtāk izsekot katru kontaktpersonu ķēdi?
Martā apņēmāmies darīt to tik ilgi, cik spēsim, — noteikt katra gadījuma kontaktpersonas un tās brīdināt. Tāpēc tika radīta Apturi Covid lietotne — kā papildu mehānisms. Pamatprincips epidemioloģijā: ja atrodam infekciozu cilvēku, jādara viss iespējamais, lai pasargātu pārējos un brīdinātu tos, kas bijuši pakļauti nozīmīgam riskam.
Patiesībā kontaktu skaits mums katram nemaz nav tik liels. Ikdienā satiekam gandrīz vienus un tos pašus cilvēkus. Burbulis, kurā dzīvojam, nav tik liels, kad sākam par to strukturēti domāt.
Kad sākās pandēmija, epidemiologiem bija skaidri jādefinē, ko meklēsim. Formulējām, ko uzskatīsim par tuvām kontaktpersonām — tos, kam bijis nozīmīgs risks. Piemēram, ja vakar biju veikalā, izgāju cauri, paņēmu produktus un devos prom, es biju kontaktā ar daudziem cilvēkiem, bet īslaicīgi. Mazāk nekā 15 minūtes un daudz kontaktpersonu. Cilvēki nedzied veikalā, Latvijas veikalos parasti arī nebļauj. Līdz ar to, ja esmu saslimušais, cilvēki, kas bijuši man apkārt veikalā, nav pakļauti nozīmīgam infekcijas riskam. Tāds rastos, ja kontakts ar kādu cilvēku būtu ilgāks par 15 minūtēm un mazāk nekā divu metru attālumā. Cits stāsts ir par fizisko kontaktu. Ja esmu kādu apķērusi, bučojusi vai sarokojusies, tur vairs nevajag 15 minūtes.
Jauniešu lācīšu veida apkampšanos labāk tagad neveikt?
To labāk atmest! Tiešs fizisks kontakts ir risks — pat ja tas ir ļoti īss.
Vai ar elkoņiem sasveicināties, ar plecu atvērt durvis?
Tā nav slikta doma. Vīrusam ir vēl viens niķis: tas ne tikai lido pa gaisu, bet mēs ar rokām to varam pielikt pie sejas. Tāpēc padoms: visu laiku rokas turēt ne augstāk par elkoni. Nevajag ap sevi grābstīties. Ja niez deguns, var pakasīt ar plecu vai vispirms dezinficēt rokas.
Kā izskaidrot gadījumus, kad viens ģimenē saslimst smagi, bet otrs nesaslimst vispār?
Tā var būt. Ir vajadzīga noteikta vīrusa deva, lai inficētos. Tā ir laimīga sakritība, ka vīruss no tuvinieka nav nonācis elpceļos vajadzīgajā daudzumā, lai saslimtu. Mūsu dati gan rāda — lielākoties, ja ģimenē ir viens saslimušais, saslimst arī citi.
Vai Latvijā ir slimnieki, kuri inficējuši lielu skaitu cilvēku?
Mēs skatāmies uzliesmojumus. Atcerieties, pavasarī bija gadījumi patversmē, sociālās aprūpes centros, tagad rudenī — uzņēmumos. Ir bijušas superizplatītāju pazīmes. Piemēram, viens savā lokā inficējis septiņus astoņus. Acīmredzot tam cilvēkam bijis daudz vīrusa elpceļos.
Daudz šādu cilvēku Latvijā nav — viss atkarīgs no tā, cik ātri pašam izdodas atklāt, ka viņam ir Covid-19. It īpaši, ja nav bijis ārzemēs, paiet kāds laiciņš, līdz nonāk līdz lēmumam par testu. Pa šo laiku cilvēks, neko ļaunu negribot, kļuvis par infekcijas avotu citiem.
Vai Apturi Covid lietotne ir efektīva?
Mums ir vairāk nekā desmit inficēto personu ar lietotni — tā viņus saucam. Varbūt neizklausās daudz, bet Latvijā jau nav daudz gadījumu. Paldies šiem cilvēkiem, ka viņi ievadīja lietotnē mūsu iedoto kodu un anonīmi brīdināja citus, ar kuriem kontaktējās. Tā ir augsta atbildība. Uzsveru, ka nevienā solī apkārtējie neuzzina, kurš viņus brīdinājis.
Ko Lietuva un Igaunija neizdarīja pareizi, ka viņiem veidojas uzliesmojumi?
Tas nav nekas jauns infekcijas slimību epidemioloģijā. Visiem, kas saistīti ar kolektīviem, iesaku: veidojiet burbuļus! Tā, lai vieni un tie paši cilvēki ikdienā strādā kopā un nesajaucas. Ja ir maiņa, tajā maiņā vienmēr likt vienus un tos pašus darbiniekus. Ja vienā burbulī būs saslimšanas gadījums, uzņēmums varēs turpināt darbu, jo izolēs tikai vienu burbuli. Tas iespējams tikai tad, ja ir laba darba organizācija. Ja ir biroja darbs, visiem nav jāstrādā vienlaikus, nav jātaisa kafijas pauzes un jāēd vienlaikus — var izdomāt, kā nodalīt. Tas pats attiecas uz skolām un augstskolām.
Ko mēs darām pareizāk nekā mūsu tuvākie kaimiņi?
Domāju, ka mums palīdzējusi konsekvence: ja pieņemam lēmumu, pie tā turamies un mēģinām pēc labākās prakses ieviest. Krīzes situācijās nedrīkst katru nedēļu mainīties principi.
Infektologs Uga Dumpis ir sacījis, ka oktobrī būs zināms, vai iespējama vakcīna. Kad tā varētu būt Latvijā pieejama?
Jāsaprot, ka vakcīna nebūs visiem uzreiz — tas nav fiziski iespējams. Tāpat kā citas valstis, mēs prioritizēsim. Viena prioritārā grupa būs veselības aprūpes darbinieki, varbūt vēl citas grupas, kas darbā pakļautas lielam riskam. Otra grupa ar augstu saslimšanas un nāves risku — gados vecie cilvēki.
Pasaulē ir diskusija, vai nav labāk pirmos vakcinēt jaunos cilvēkus, jo viņi visaktīvāk izplata vīrusu.
Lai pasargātu vecos cilvēkus tādā veidā, būtu jāpanāk milzīga jauniešu aptvere. Vakcinējot katru veco indivīdu, uzreiz panākam konkrētu labumu.
Parādās pētījumi par vīrusa ietekmi uz veselību ilgākā laikā. Piemēram, tiek prognozēts, ka tuvākajā desmitgadē būs daudz augstāka mirstība ar sirds slimībām, jo atklājies, ka vīruss izdara kaitējumu sirdij — pat tiem, kuri pārslimoja viegli, pēc mēnešiem parādās smagi sirds ritma traucējumi un tamlīdzīgi. Cik nopietns ir šis ilgtermiņa Covid-19 efekts?
Infekcijas slimībām ir ilglaicīgie efekti. Tāpēc ir svarīgi nesapriecāties par vieglām izslimošanas formām. Nezinām, vai nebūs ilglaicīga efekta. Zinātnieki šos efektus pēta, ar šo slimību nedzīvojam vēl pat gadu.
Vai jārēķinās, ka epidēmijas būs vēl — to nosaka cilvēces nekaunīgā un alkatīgā uzvedība, pārņemot savvaļas dzīvnieku teritorijas?
Infekcijas slimības izraisa dzīvi organismi. Tie šeit bija pirms mums, ir daudz senāki par mums. Pandēmijas un epidēmijas bija un būs. Jautājums — kā tām sagatavojamies un pārvaldām? Zoonozes, kā pētnieki sauc dzīvnieku infekciju slimības, kļūs biežākas tieši tāpēc, ka robežas starp dzīvnieku un cilvēku pasauli sašaurinās. Mēs ejam viņu zonās. Un mēs varētu daudz labāk rīkoties. Cilvēces attieksme pret dabu ir arī attieksme pret sevi.
Virusologs, infektologs, epidemiologs — kādas ir galvenās katra darbības jomas?
Virusologs strādā ar vīrusu, viņš grib saprast, kā vīruss vairojas, izdzīvo, cik dažādu veidu simptomus var izsaukt cilvēkam. Infektologs ir nākamais solis — saprot patoloģiskās izmaiņas cilvēka organismā un spēj tās izmeklēt, ārstēt. Epidemiologs skatās sabiedrības līmenī — mēģina nepieļaut, ka viena inficētā persona apdraud citas. Epidemiologi prognozē tendences, modelē situācijas, nosaka kontaktpersonas — nozares ir dažādas.
Kā jūs nonācāt šajā jomā?
Skolā mani interesēja bioloģija, eksaktās zinātnes, bet vienmēr saistīja arī jautājumi, kas skar labumu sabiedrībai. Bija pārdomas, ko studēt. Sākotnēji šķita, ka infekcijas slimību epidemioloģija nebūs mana joma. Tagad varu teikt, ka tā ir visinteresantākā! Mans ceļš nav standarta, kā jau bieži cilvēkiem, kas vadās pēc aicinājuma. Esmu jūrmalniece, pēc vidusskolas iestājos RSU, studēju sabiedrības veselību. Vienā brīdī gribēju kļūt par ārsti. Kāds profesors mani pārliecināja, ka sabiedrības veselība nākotnē būs nozīmīga joma — lai turpinu.
Paralēli mācībām sāku strādāt Sabiedrības veselības aģentūrā, biju epidemiologa palīdze pie Jurija Perevoščikova. Tad devos uz Zviedriju, studēju sabiedrības veselību maģistrantūrā. Biju jau sākusi pētniecisko sadarbību ar Stradiņa slimnīcu, profesoru Ugu Dumpi. Atgriežoties Latvijā, nodarbojos ar infekciju kontroli Stradiņa slimnīcā. Šī pieredze mani ar laiku noveda līdz darbam SPKC.
Par Covid-19 runājot, Donalds Tramps to uzstājīgi dēvē par Ķīnas vīrusu. Vai epidemiologiem ir atbilde uz jautājumu — ko Ķīna un citas valstis varēja darīt, lai apturētu vīrusu agrāk?
Ļoti grūti atbildēt. Pēc kara visi gudri. Tajā brīdī visa pasaule pieņēma lēmumus, balstoties zināšanās un pieredzē, kas bija.
Ja jūs pirktu aviobiļetes nākamajam gadam, tad drīzāk uz pavasari vai rudeni?
Es šobrīd nespētu nopirkt aviobiļetes pat tad, ja iztēlotos, ka vakcīna drīz būs. Mans ieteikums — izdomāt citus sapņus. Izbaudīt Latvijas skaistākās vietas un kopt savu koviddārziņu, kā cilvēki tagad joko par dārziem. Dzīvē ir daudz skaistu lietu bez ceļošanas!
Foto — Ieva Salmane
CV
2004. gadā absolvējusi Rīgas Stradiņa Universitāti, sabiedrības veselības speciāliste
2005. gadā ieguvusi maģistra grādu sabiedrības veselībā Ūmeo Universitātē Zviedrijā
2013. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi medicīnas doktora grādu, promocijas darbs par antibakteriālo līdzekļu patēriņu Latvijas slimnīcās
Kopš 2018. gada SPKC Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja
Vairāku zinātnisko publikāciju autore
The post Aviobiļetes pirkt neplāno appeared first on IR.lv.