Fizikas skolotājs Raivis Pauls pēc deviņiem Ādažu vidusskolā pavadītiem gadiem kļuvis par Carnikavas pamatskolas direktoru. Viņu gaida liels izaicinājums — izveidot skolu, kas būtu spēcīgs atspēriens carnikaviešu sapnim par savu vidusskolu
Kad Raivis Pauls mācījās RTU maģistrantūras programmas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija pēdējā kursā, viņš nejauši universitātes gaitenī pamanīja Iespējamās misijas plakātu ar uzrakstu: «Iedvesmo mācīties!» Raivis pieteicās un, pašam par pārsteigumu izturējis atlasi, nonāca Ādažu vidusskolā. Viņš bija iecerējis mācīt matemātiku, taču tagad priecājas, ka piešķirta fizika. «Fizikā matemātika tomēr ir skaistāka!»
Ādažu vidusskola nebija vienīgais darbavietas variants, taču Iespējamās misijas vadītāja Zane Oliņa puisim teica: «Paliec Ādažos — varēs plosīties!» Ko šī «plosīšanās» nozīmē, Raivis saprata vēlāk: «Skola liela un moderna, katru gadu var mainīt fokusu un, galvenais, darīt, darīt, darīt!» Pēc deviņiem Ādažos pavadītiem gadiem skolotājs nolēma pieņemt jaunu izaicinājumu un nupat ir kļuvis par kaimiņos esošās Carnikavas pamatskolas direktoru.
Domāt plašāk, iet tālāk
Viens no iemesliem, kāpēc Raivis piekritis direktora lomai, ir viņa pēdējā audzināmā klase, ko skolotājs šogad palaida dzīvē. «Viņi bija ļoti mērķtiecīgi. Trīs gadus diendienā runājām par to, kā darīt un sasniegt vairāk.» Skolotājs aicināja savus divpadsmitās klases audzēkņus domāt plašāk — varbūt RTU nav griesti, un spējīgākajiem jābrauc uz ārzemēm! Stāstot un «bīdot» skolēnus, Raivis atskārta: «Kāpēc tad es pats deviņus gadus «sēžu» vienā vietā?» Konkurss uz Carnikavas pamatskolas direktora amatu nāca kā saukts.
Carnikavai ir sens sapnis par vidusskolu, taču līdz šim trūcis būtiska priekšnosacījuma — laba pamatskola. Tagad ir iespēja tādu radīt. «Godīgi sakot, biju viens no tiem, kas Ādažos uz Carnikavu rādīja ar pirkstu,» skolotājs atzīst. Nenoliedzami — Ādažu vidusskola ir soli priekšā Carnikavas skolai. «Forši, ka man ir iespēja ne tikai aizrādīt un pasmieties, bet pašam strādāt, lai situāciju uzlabotu!»
Pirmie mēneši direktora amatā bijuši intensīvi. Pamatskola atrodas jaunās, tikko uzceltās telpās, kuras pēc diviem gadiem plānots atdot pansionātam. Tikmēr rekonstruēs veco skolu. Vasarā direktoram vēl nebija skaidrs, vai jaunās telpas paspēs nodot ekspluatācijā līdz septembrim. Tātad Raivis mācību gadam vienlaikus gatavojis divas ēkas.
Jaunajā amatā ne mirkli nedrīkst zaudēt fokusu. Raivi mazliet pārsteidza, ka par jebko — sākot no tualetes papīra līdz mācību procesa niansēm — prasa viņa viedokli: «Piecas dienas nedēļā ik brīdi jūti, ka esi atbildīgs par visu, kas notiek skolā.» Raivis arī māca fiziku divām astotajām un devītajai klasei un ir bērnu draugs. Tas skaidri jūtams, kad direktors izved ekskursijā pa telpām — bērni ar cieņu, bet bez pārspīlētas bijības sveicina, kolēģi prasa padomu vai atklāj kādu notikumu no aizvadītās stundas. Direktors ar tehniskajiem darbiniekiem pārmij kādu laipnu vārdu un man parāda, kuri krēsli skolēniem te ir «topā». Iepriekšējā dienā, kad zvanīju, lai norunātu interviju, Raivis ar audzēkņiem mētāja bumbu.
Ar darbu var visu
Tomēr skolotājs ir prasīgs. Pats ieguva bakalaura izglītību, trešo un ceturto kursu pabeidzot vienā gadā, bet maģistrantūras programmu absolvējis ar izcilību. «Var nesanākt, var nepatikt, bet ar lielu darbu var izdarīt visu!» skolotājs atgādina audzēkņiem. Jebkurā situācijā viņam ir svarīgi definēt skaidrus noteikumus. To formulēšanā bieži iesaista arī citus, tomēr ir daži principi, kas komentārus neprasa. Piemēram, visi zina, ka klasē galvenais ir skolotājs, un, ja runā viens, pārējie klusē un klausās.
Raivis vienmēr cenšas būt taisnīgs. «Ir svarīgi, lai visi saprot, kā vērtējums ir iegūts. Vai tas ir 1 vai 10, tam jābūt pelnītam!» Raivis atminas kādu gadījumu, kad skolniecei par špikošanu ielicis vieninieku. Meitene raudādama gājusi pie klases audzinātājas, un audzinātāja teikusi: «Iesim pie skolotāja parunāties!» Bet skolniece atbildējusi: «Nē, nav jēgas. Tas ir godīgi!»
Raivim svarīgi, lai skolēni spēj paskaidrot un pamatot katru savu darbību. Ne tikai fizikā. Tas pats attiecas uz skolotājiem. «Kāpēc 12. klasē jāmācās dzejolis no galvas? Ja kaut ko darām, ir jāspēj izskaidrot, kāpēc.» Skolotājs ir pārliecināts, ka tad arī bērnu iesaiste mācību procesā ir lielāka un jēdzīgāka.
Līdera dotības
Fizikā ir būtiski kopā izrunāt kļūdas un eksperimentēt. Raivis uzskata, ka vissvarīgāk ir nodrošināt atgriezenisko saiti un «neturēties» tikai pie mācību grāmatām. «Interesanti skatīties, ko bērnu radošie prāti izdomā!» skolotājs priecājas. Nesen astotie pēc izvēles varēja mērīt kāda fizikāla ķermeņa temperatūru. Daži izvēlējās projektoru, citi — berzēja rokas.
Skolotājs atļauj brīvu vaļu, bet, kad vajag, sasit plaukstas, un visi atgriežas «izejas punktos». Grūtību ar disciplīnu klasē viņam nekad nav bijis. Iespējams, par to var pateikties dabas dotam talantam. Skolas laikā Raivis bija futbola komandas kapteinis, klasē — ievēlēts vecākais. Arī studējot, pat nebūdams kursa vecākais, ar pasniedzējiem saskaņoja pārbaudes darbu grafiku. «Laikam citi manī saskatīja līdera dotības, pirms pats tās apzinājos,» viņš spriež.
Rozā brilles
Kā jau visi jaunie skolotāji, arī Raivis skolā ienāca ar rozā brillēm. Par saviem lielākajiem skolotājiem uzskata pirmo 10. klasi, ko mācījis. Tieši viņi — togad izaicinošākā klase — palīdzējuši atšķirt iedomātos ideālus no realitātes. Ar desmitajiem skolotājs atklāti pārrunāja savas mācīšanas metodes.
Kāda tad ir realitāte? Ne visi skolēni ir motivēti mācīties. Ir arī tādi, kas līdz devītajai klasei tikuši tikai tāpēc, ka sistēma neļauj divas reizes atstāt uz otru gadu. Ir tādi, kas neko negrib darīt. Un viņi ietekmē arī to bērnu mācību procesu, kas grib mācīties. «Mūsu mērķis ir atrast veidu, kā šiem skolēniem palīdzēt!»
«Tomēr labi, ka jaunie ienāk ar ideāliem. Kā citādi ienest skolā jaunas vēsmas?» Raivis uzsver, ka jaunajam skolotājam ir ļoti nepieciešams atbalsts. Viņam to sniedza kurators, mentors un Iespējamās misijas komanda, taču ir redzēti gadījumi, kad jaunu pedagogu skola «saplosa». Kāpēc? «Skolotāja profesija ir daudz nopietnāka, nekā daudzi iztēlojas. Tas ir nemitīgs darbs ar cilvēkiem un ar sevi. Tas prasa daudz enerģijas. Skolotājs nevar viltot savu darbu. Skolēni to uzreiz jūt,» uzskata Raivis. Pirmā lielā problēma ir klases savaldīšana. Ja neviens nepalīdz, jaunais skolotājs ir viens pret pūli. Tāpēc Raivis aicina visu skolu skolotājus pievērst uzmanību jaunajiem. Ar norādījumiem un vēstuli E-klasē nepietiek.
«Kā zināms, skaņa izplatās daudz lēnāk nekā gaisma. Paiet kāds laiks, līdz skolēni sadzird, ko skolotājs ir gribējis pateikt.» Raivis priecājas satikt bijušos audzēkņus, kuri viņa fizikas stundas atceras ar siltām atmiņām. Deviņu gadu laikā viņš ir saņēmis vairākus vilinošus piedāvājumus atgriezties inženierijas jomā, taču Raivis uzskata — pēc darba skolā neviens cits darbs nešķiet tik jēgpilns. «Mūsu darbam ir augsta pievienotā vērtība!»
The post Visjēgpilnākais darbs appeared first on IR.lv.