Latvenergo vadītājs arvien piekopj politbiznesa shēmu kultūru
Mērogs cits, kultūra tā pati.
Pirms desmit gadiem KNAB ierakstītajās «oligarhu sarunās» valsts varas privatizētāju trijotne viesnīcā Rīdzene sprieda un lēma, kuram jābūt Valsts prezidentam un premjerministram, un priecājās, piemēram, ka «Aivars sadeva pa purnu ģenerālprokuroram». Pirms pieciem gadiem «Taureņu pirts sarunās», kuru fragmentus KNAB atstāsta lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, par «uzņēmēju» dēvētais Māris Martinsons apsprieda ar Latvenergo valdes priekšsēdētāju Āri Žīguru un tolaik valdes locekli Māri Kuņicki, kā ielikt vajadzīgos ļautiņus uzņēmuma valdē un cik «uzsviest» toreizējai ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS). Mērogs ir mazāks, taču politikas kā likumīga zagšanas biznesa kultūra Latvijā arvien ir dzīva.
KNAB neizdevās «pierādīt Martinsona maksājumus» ministrei un «ka Martinsons katru mēnesi maksā 10 000 eiro gan Kuņickim, gan Žīguram», un birojs lietu izbeidza. Latvenergo padome pavasarī apstiprināja Žīguru trešajam piecu gadu termiņam valdes priekšsēdētāja amatā. Nu sanāk atbilstoši oligarhu tiesiskuma principam — kamēr nav cietumā, var būt amatā.
LTV raidījums De facto svētdien informēja par divām KNAB lēmumā aprakstītajām sarunām. Pirmajā, kura notika 2015. gada martā, trijotne sprieda par uzņēmuma Sadales tīkls valdes locekļu mainīšanu, «jo ar patreizējās valdes sastāvu nevarot nodrošināt labvēlīgus rezultātus (iespējams, ar Martinsonu saistītiem uzņēmumiem) konkursos un iepirkumos». Un par Latvenergo valdes locekļa Arņa Kurga nomainīšanu ar kādu Martinsonam «lojālāku». Runāts, darīts — Kurgs pēc apmēram pusgada zaudēja valdes locekļa amatu, viņa vietā — konkursā, protams! — izraudzīts Guntis Stafeckis, kuru Martinsons bija pirtī minējis kā sev lojālu.
Otrajā no KNAB minētajām sarunām tie paši trīs kungi 2015. gada 9. jūlijā runājuši «par Žīgura un Kuņicka pilnvarām», un Martinsons teicis, ka viņš ar Danu «izbrauks uz Itāliju un visu izrunās» 15. un 16. augustā. Žīgurs piedāvājis, ka varbūt vajadzētu viņai «uzsviest drosmei», un Martinsons atbildējis, ka tieši tā darīšot — «par katru piecdesmit». (KNAB iekavās min, ka, «iespējams, domāts 50 000 eiro».)
KNAB konstatējis, ka Martinsons un Reizniece-Ozola tiešām no 13. līdz 16. augustam abi bija «blakus Milānai Itālijā», taču nav varējis pierādīt, ka tikās, un arī no kredītiestādēm nebija iegūta informācija, kura pierādītu kukuļa nodošanu ekonomikas ministrei.
«Man tā ir pirmā dzirdēšana!» bijusī ministre brīnījās televīzijā. Neesot ne ar Martinsonu tikusies Itālijā, ne ar citiem «personāžiem» Latvijā, viņa dievojās tik dedzīgi, ka pilnīgai ticamībai trūka tikai Lemberga komjaunietes godavārda.
Žīgurs izvēlējās neveikla valodnieka lomu. Latviešu valodā esot daudz dažādu izteicienu, viņš informēja, bet «uzsviest drosmei» viņam kopš jaunības nozīmējot «ieraut mazu mēriņu», pirms uzlūgt uz deju «skaistu meiteni». Taču atskārtis, ka sarunas biedri to sapratuši citādi, tāpēc — «nē, kaut kas tāds man nav pieņemams», apgalvoja Latvenergo vadošais semantiķis. Diemžēl Martinsons ar žurnālistiem nerunāja, tāpēc nezinām, vai joprojām nesaprot, ka Žīgurs, izrādās, bija piedāvājis Itālijā piedzirdīt ministri, lai viņai ir dūša uzlūgt Martinsonu uz deju.
Valsts uzņēmumi ir sen kopts politbiznesmeņu darbošanās lauks. Latvenergo ir lielākais, tātad viņiem ienesīgākais. Ironiski, ka pašreizējais valdes priekšsēdētājs Žīgurs amatā pirms desmit gadiem tika pēc tam, kad KNAB aizturēja desmit gadus amatā sabijušo Latvenergo vadītāju Kārli Miķelsonu un vēl vairākus uzņēmuma darbiniekus, kurus apsūdz kukuļņemšanā un citos noziegumos.
Uzņēmums ir centies uzlabot savulaik ļoti slikto reputāciju, kopš 2012. gada beigām tā obligācijas kotē biržā, pirms četriem gadiem Latvenergo kļuva par pirmo valsts akciju sabiedrību, ko izvirzīja Nasdaq balvai Baltic Market Awards. Bet nu investoriem būs jārēķinās, ka Žīgurs uzņēmuma lietas kārto pirtī ar vairākos kriminālos skandālos iesaistīto Martinsonu tāpēc, ka, izrādās, «saimnieciska uzņēmuma vadītājam ir jātiekas ar dažādām ieinteresētām pusēm». Nudien, Martinsons ir tik svarīga «ieinteresētā puse», ka sēž uz apsūdzēto sola kopā ar bijušo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču lietā par kukuļdošanu un naudas atmazgāšanu.
Uzņēmuma padomes reakcija uz LTV stāstu par valdes priekšsēdētāja sarunām pirtī bija tūlītēja — jau otrdien tā paziņoja, ka trešdien Žīgurs dosies ikgadējā atvaļinājumā, un notikšot audits, lai pārbaudītu, vai Latvenergo nav bijis īpaši labvēlīgs pret Martinsonu un ar viņu saistītiem uzņēmumiem.
Martinsons ir skandalozs, taču otršķirīgs racējs oligarhu sarukušās ietekmes izbrīvētajā «biznesa» teritorijā. Kārtot pirtī lietas viņš var tikai tāpēc, ka tas iederas lietu kārtībā, kādu acīmredzot atzīst par pareizu arī Latvenergo vadītājs. Tāpēc šajā stāstā skumjākais ir tiklab Latvenergo padomes, kā arī Ekonomikas ministrijas tēlotais «pārsteigums» par LTV izstāstīto epizodi iz korupcijas eposa Latvijā, it kā tas būtu kāds ārkārtējs izņēmuma gadījums, nevis daļa no prakses, kura ir jāmaina.
Komentārs 140 zīmēs
Kur nu vēl stratēģiskāk. Francijas prezidents Makrons Rīgā aicināja uz «stratēģisku dialogu» ar Krieviju.
Tādu hokeju mums nevajag. Covid-19 pandēmija spiedusi atcelt janvārī plānoto Krievijas hokeja zvaigžņu nedēļu Rīgā.
No vides ministram Gerhardam (NA) padotā vides dienesta krimināllietas dēļ aizgājusī Koļegova būs zemkopības ministram Gerhardam padotajā meža dienestā.
The post Taureņu drosminieki appeared first on IR.lv.