Manai Lietuvas draudzenei mājās pie sienas ir vairākas Eiropas kartes no dažādiem gadsimtiem, uz kurām izlasāms vārds LIETUVA. Igauņi ar savu godprātīgo, mērķtiecīgo un saprātīgo pieeju valsts celšanā ir ceļā uz to, lai vārds IGAUNIJA nostabilizētos uz pasaules kartes kā stabila vērtība. Viņiem tas ir bijis un ir svarīgi. Un viņi to grib. Un spēj.
LATVIJA uz Eiropas un pasaules kartes parādījās gluži nesen. Viss pasaulē notiek likumsakarīgi. Latvieši negribēja? Nespēja? Mūsu tautai piemīt virkne īpašību, kuras traucē izveidot savu stipru, lepnu un cienījamu latviešu valsti jau gadsimtiem. Gribu piebilst, ka apzinos iepriekšējā teikumā lietoto vārdu politnekorektumu (latviešu valsti), bet mani tas šobrīd neuztrauc – neiešu jau kārtējo modes untumu dēļ (piemēram, noniecināt savas saknes un tautību, dzīvojot savā tēvu zemē), zaudēt kontaktu ar realitāti.
Varbūt vislielākā latvieša nelaime ir zemā pašcieņa, no kuras izriet virkne problēmu – nedrošība pastāvēt par savu viedokli, uzdrošināties teikt skaidru jā un nē. Mēs baidāmies, līdz ar to neprotam izveidot savu viedokli, pēc tam skaidri to paust, turēties pie tā, cīnīties par to, lepoties ar to un uzvarēt. Bez šīm īpašībām cilvēks nevar būt kungs un saimnieks – t.i., brīvs cilvēks brīvā zemē, kas pieņem lēmumus savas valsts un savās interesēs.“Kungs un kundze” – ak, kā latvieši nav pieraduši tādā līmenī domāt par sevi, šie vārdi un pat to jēga tiek atdoti citu tautu cilvēkiem – vāciešiem, zviedriem, frančiem utt..
Kārtīgam latvieša cilvēkam, pirmkārt, vairāk ir no svara nevis tas, kā un ko viņš domā pats, bet gan tas, ko “domās un teiks citi” (kas ir tipiska kalpa pozīcija, darbojoties pēc citu komandas, būt labam un paklausīgam zēnam) un, otrkārt, milzīgas, patoloģiskas bailes no konflikta.
Paskatāmies Normana Deivisa 7 cm biezo Eiropas vēsture (Jumava, 2009) grāmatu – vēsture ir nemitīga konfliktu un to risināšanas veidu virkne. Un ne tikai seno laiku, bet arī kristīgā laika. Tā nu tas cilvēks uzbūvēts un tāda nu tā realitāte ir. Protams, cilvēku vēsture ir arī mācīšanās, kā risināt konfliktus arvien civilizētāk, tomēr pats princips – nepieciešamība cīnīties par saviem mērķiem, interesēm, par savas ģimenes, kopienas, valsts interesēm – nekur nav pazudis. Ātrāk vai vēlāk intereses saduras, uzbrukums notiek. Tos, kas izvairās no cīņas, bēg no tās, neaizstāvot savas un valsts intereses, nekad neviens nav cienījis un necienīs. Sākot ar bērnudārza un pirmskolas vecuma sabiedrībām. Jo tas norāda uz mazāk nobriedušu, infantīlu personības attīstības līmeni, kurā bailes ir spēcīgākas par uzdrošināšanos tās pārvarēt, pašcieņas trūkums vienkārši izaicina pārējos darīt pāri.
Nupat ir atkal notikuši divi katastrofāli gadījumi no tā viedokļa, ka tie rāda mūsu patoloģisko baiļu diktētu, laikam jau vismaz daļēji neapzinātu nepieciešamību klanīties ienaidnieka priekšā, kas patiesībā neizbēgami ātrāk vai vēlāk ir nodevēja ceļš. Šie notikumi (un diemžēl vēl arī citi, piemēram, Latvijas valdības nodevīgā attieksme Astrjavecas atomstacijas jautājumā u.c.) padara mūs visus par apsmieklu citu tautu ļaužu acīs un atņem cieņu pret mums kā pret Latvijas tautas un valsts pārstāvjiem.
Šie divi pašlaik kliedzošie gadījumi, manuprāt, ir nosaukt latviešu valodā rakstītā tekstā Tatjanu Ždanoku par “savējo” un ne-cienījamais, gļēvulīgais Saeimas dokuments attiecībā uz Baltkrievijā notiekošo.
Var jau būt, ka vienkāršāk būtu atcerēties Alberta Einšteina domu par divām bezgalīgajām lietām – kosmosu un cilvēku muļķību, tomēr nevaru nepievienot vēl vienu – muļķība, stulbums vienmēr ir arī ļauns. Ļaunumu tas nodara arī tad, ja muļķis to “neapzinās” vai izdarījis “nejauši”, vai “es jau tā negribēju”. Saprotams, ka dumjš cilvēks nav spējīgs pēc definīcijas uzņemties atbildību, un tomēr par teikto un rakstīto atbildību uzņemties nākas. Ja ne pašam, tad apkārtējiem.
Tātad kādiem latviešu cilvēkiem kundze, kura visu savu mūžu, spēku, enerģiju ziedojusi (ar lielu atbalstu no Latvijai naidīgām varām), lai cīnītos PRET Latvijas neatkarību, ir “savējā” un liekama vienā grāmatā ar Latvijas cienījamām, gudrām un drosmīgām dāmām, kuras uzņēmās milzīgu risku, drosmīgi un gudri iesaistoties cīņā par tautas brīvību. Kā te vairāk – dumjības un nezināšanas vai bezatbildīga ļaunuma, dodot jaunākajām paaudzēm absolūti izkropļotu priekšstatu par realitāti? Varbūt slimīguma jeb patoloģijas?
Saeimas gadījums ir vienkārši smieklīgs. Valsts augstākā likumdošanas iestāde attaisnojas par pieņemto tekstu (kurš nodod trīs Baltijas valstu vienotības un draudzības principus), ka tas pieskaņots tam, ko “citi” saka. Mīļie tautieši, vai mums svarīgākie “citi” nebūtu vispirms igauņi un lietuvieši? Jo mūsu trīs valstīm ir vienoti apdraudējumi un intereses. Kaut ko tur mudžināt, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam teikt, šai situācijā ir nožēlojami un valstsvīru necienīgi – dzīvojot brīvā pasaulē, skaidrs, ka mēs drīkstam izteikt savas domas un viedokli brīvi. Arī tad, ja kādam tas nepatīk. Katrs cilvēks un arī Parlaments. Protams, ja pietiek drosmes.
Jānis Ruģēns rakstīja: “Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz? Kad aizies tumsība kā tvaiki…” Varbūt atbilde būtu – kad beidzot nobriedīsim un kļūsim cienījami un drosmīgi cilvēki, kuri jūt pašcieņu un kuriem ne tikai IR viedoklis, bet arī drosme to izteikt un par to iestāties.
The post Par latviešiem un Latviju “uz kartes” appeared first on IR.lv.