11. augustā — 100 gadu kopš Latvijas un Krievijas miera līguma parakstīšanas
Kārli Skalbi pārsvarā atceras ar viņa sirdsšķīstajām pasakām, kurās pirtnieku Ansi pakļauj naudas velniņš vai moku ceļu nogājušais kaķītis saka: «Ķēniņ, es nepieminu ļauna.»
Taču Skalbe nebija vientiesis. Jau 1917. gadā viņš kļuva par vienu no pirmajiem, kas noticēja un aktīvi cīnījās par Latvijas neatkarību, strādāja gan kā žurnālists un vēlāk kā Saeimas deputāts.
1920. gada 11. augustā, kad Latvija parakstīja miera līgumu ar Krievijas Sociālistisko Federatīvo Republiku, Skalbe rakstīja: «Kur lielinieki ko dara, viņi papīros neskatās», viņiem «tiesību jēdzieni ir ļoti svabadi un bieži vien izgaistoši».
Tātad jau slavenā miera līguma parakstīšanas dienā bija skaidrs, ka šādiem «papīriem» lielinieki un viņu varas un gara mantinieki, kas turpina valdīt Kremlī, lielu vērību nepievērš.
To redzam arī šodien. Krievijas vēstniecība Latvijā ik pa brīdim cenšas mērkaķoties pakaļ tās kolēģiem Londonā, kuri jau kādu laiku kļuvuši slaveni ar troļļošanu — apzināti izaicinošu ierakstu publiskošanu vēstniecības tviterkontā. Jūlijā Rīgas vēstniecības konta sekotāji varēja vai nu protestēt, vai uzjautrināties par Krievijas diplomātu ierakstiem par 1940. gada «Tautas Saeimas» vēlēšanām, kurās tika slavēta Kirhenšteina «spēcīgā aģitācijas kampaņa». Vēstniecība «Darba tautas bloka» 98% atbalstu vēlēšanās piedēvēja Mežaparkā un Vērmanes dārzā notikušajiem koncertiem un tam, ka «liela daļa valsts iedzīvotāju vēlējušies valsts pārmaiņas». Toties nepieminēja, ka 1940. gada «vēlēšanās» okupācijas vara atļāva piedalīties tikai vienam sarakstam, ka tās notika padomju karaspēka klātbūtnē un ka to rezultātā notikušo Latvijas iekļaušanu PSRS pēc tam neatzina gandrīz neviena demokrātiska valsts.
Lai cik tas šķistu muļķīgi un nožēlojami, šie vēstniecības tvīti ir neliels, bez zīmīgs apliecinājums tam, ka mums arī šodien, vairāk nekā 100 gadus pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas un gandrīz 30 gadus pēc tās atjaunošanas, ir jāturpina pieminēt un atgādināt gan valsts tiesiskos pamatus, gan saistības, kuras uzņēmusies, bet par kurām labprāt aizmirstu Krievija.
Iekalti katra Latvijas patriota apziņā ir šie vārdi no Latvijas un Krievijas miera līguma otrā panta: «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.»
Pēc 1940. gada prettiesiskās okupācijas tie kļuva par vienu no spēcīgākajiem argumentiem, kuros balstījās Latvijas prasība atjaunot neatkarību, un ar atsauci uz tiem noslēdzās 1990. gada 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu: «Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība.»
Tiesa, kā Skalbe rakstīja jau pirms 100 gadiem, Krievijai šādi solījumi nekad nav likušies saistoši. Dažus mēnešus pirms Latvijas, 1920. gada maijā, miera līgumu ar Krieviju bija noslēgusi Gruzija. Maskava pilnībā atzina Gruzijas neatkarību un suverenitāti, sekoja de iure atzīšana no Lielbritānijas, Francijas un vairākām citām valstīm. Tomēr mazāk nekā gadu vēlāk, 1921. gada februārī, Sarkanā armija Gruzijas neatkarību iznīcināja. Grūti prognozēt, kas būtu noticis ar Baltijas valstīm, ja 1920. gada augustā tieši pēc Latvijas un Krievijas miera līguma noslēgšanas nebūtu noticis «brīnums pie Vislas», kad poļi Varšavas pievārtē apstādināja Sarkanās armijas ofensīvu un pēc tam atkaroja nozīmīgas teritorijas, to skaitā tādas, kas mūsdienās atrodas Baltkrievijā un Ukrainā. Tomēr pat Krievijai nelabvēlīga ģeopolitiska situācija nedeva garantijas, ka Maskava ievēros miera līgumā rakstīto. Igaunija noslēdza miera līgumu ar Krieviju jau 1920. gada februārī, bet 1924. gadā padomju aģenti mēģināja Tallinā sarīkot puču, kuru igauņi gan veiksmīgi apspieda.
Līgums ne nodrošināja pret nākotnes draudiem, ne atlīdzināja pagātnes zaudējumus. Vērtējot pārsvarā veltīgos centienus iegūt kompensācijas no Maskavas, Skalbe raksta, ka «priekš Krievijas pasaules karā mēs esam sadedzinājuši pusi no savas mantas». «Tur aizgāja Kurzemes gludo govju bari, Rīgas fabrikas, kuras tagad stāv tukšas un klusas kā milzu sarkofagi. Kad vezumi bija aizvesti, tad mūsu sētas tika izslaucītas ar lielniecisma slotu. Krievija mums nevar atlīdzināt šo parādu. Mēs nevarējām un negribējām atprasīt viņu ar spēku. Mēs esam sargājuši tikai savas nama durvis, cīnīdamies par savu neatkarību.»
Tas arī ir pats svarīgākais. 1920. gada līgums gan mūsu pašu, gan pasaules acīs ir būtisks apliecinājums, ka šī cīņa bija veiksmīga.
Velti meklēsit ierakstu par miera līgumu citkārt par vēsturi tik plaši rakstošajā Krievijas vēstniecības tviterkontā. Taču, pat ja Maskava to labprāt aizmirstu, mēs un pārējā pasaule to atceramies. Šajā «papīrā» noteiktā Latvijas panākumu un tiesību apziņa ir pamatakmens, uz kura tika celta un pēc tam arī atjaunota Latvijas valsts ēka.
Komentārs 140 zīmēs
Vilnis ceļas. Ar katru nedēļu pieaug valstu skaits, no kurām iebraucot, jāievēro 14 dienu karantīna.
Bija 15, tagad jau 20.
Ekonomikā atgriežas neliels siltums. Pēc divu mēnešu deflācijas atgriežas inflācija — cenas jūlijā bija par 0,5% augstākas nekā pērn.
Eksportā rezultāti nav tik slikti, kā gaidīts. Preču eksports jūnijā bija tikai par 1,4% mazāks nekā pirms gada.
The post Uz mūžīgiem laikiem appeared first on IR.lv.