Zemās aizdevumu likmes un četri problemātiski aspekti
Šā gada 6. aprīlī Latvijas Valsts kase finanšu tirgos aizņēmās iespaidīgu summu — vienu miljardu eiro. Vārds «iespaidīga» ir vietā, jo tie ir aptuveni 10% no visiem plānotajiem valsts tēriņiem 2020. gadā. Kurš neprātis būtu gatavs aizdot Latvijai tik lielu naudu? Izrādās, ļoti daudzi investori. Ikgadējā likme, kas Latvijai būs jāmaksā par šo aizdevumu (triju gadu eiro parādzīmes), ir 0,209% jeb piektā daļa no viena procenta. Nauda gandrīz par velti! Pēc tam sekojušajiem aizņēmumiem (mazākās summās) ir vēl zemākas likmes.
Šādus lētus aizdevumus nodrošina trīs lietas.
1. Eiropas Centrālā banka uzpērk milzīgus valdību parādus Pandēmijas ārkārtas iepirkumu programmā, tādā veidā spiežot uz leju gan parādzīmju cenas, gan aizdevumu procentus.
2. Latviju tagad uzskata par fiskāli drošu atšķirībā no 2008. gada. Valsts finanses ir stabilas un ilgtspējīgas, un valsts parāds attiecībā pret IKP ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Pat ņemot vērā pašreizējo masīvo aizņemšanos, parāda proporcija pret IKP Latvijā pieaugs līdz kādiem 50%, kas ir mazāk nekā Vācijā. Bet — vai kāds šaubās par Vācijas spēju atmaksāt parādu?
3. Koronavīrusa uzliesmojuma sekas uz ekonomiku tiek uztvertas (un, cerams, ka tā arī ir) kā īstermiņa problēma. Paredzams, ka jau nākamgad mūsu ekonomika sāks ātri atgūties, mazinot nepieciešamību pēc jauniem aizdevumiem.
Šajā kontekstā ir svarīgi saprast, ka valsts finansēs svarīgākais ir ilgtermiņa domāšana. Vienu miljardu liels aizdevums ir aptuveni 10—15% no šā gada nodokļu ienākumiem. Protams, tas ir daudz, taču neviens nesaka, ka šī summa jāatmaksā aizdevējiem jau nākamgad. Kad 2023. gadā beigsies trīs gadu eiroparādzīmju termiņš, tās tiks refinansētas ar jaunu aizdevumu.
Pieņemsim, ka visa summa pilnībā tiks atmaksāta pēc 15 gadiem, kas ir salīdzinoši īss termiņš. Tad sanāk, ka parāda dzēšanai katru gadu būs jātērē maksimāli 1% no nodokļu ienākumiem. Ņemot vērā ekonomikas izaugsmi, šis īpatsvars varētu būt vēl mazāks. Man ir kārdinājums teikt, ka šis īpatsvars ir maznozīmīgs, bet tas būtu pārāk pozitīvs vērtējums: lai gan aizdevuma procenti ir gandrīz nulle, parāds tik un tā agri vai vēlu ir jāatmaksā. Protams, ja šī nauda nebūtu izmantota ekonomikas atbalstam Covid-19 krīzes laikā, tā itin labi noderētu citiem mērķiem, piemēram, veselības aprūpes sektorā. Tātad šī nauda nenāk par velti, lai gan, nenoliedzami, tā ir lēta.
Vai aizdevumu likmes arī nākotnē paliks zemas? Eiropas Centrālās bankas galvenais pienākums nav rūpēties par zemām likmēm vai ekonomikas izaugsmi. Tās galvenais uzdevums ir cenu stabilitāte, kas ir definēta: inflācijas līmenim eirozonā ir jābūt «zemākam par 2%, bet tuvu tam». Pašreizējā gausā ekonomiskā aktivitāte ir nospiedusi inflāciju krietni zemāk, šobrīd — 0,1%. Līdz ar to vaļīga monetārā politika ir pilnībā pamatota.
Paredzams, ka aizdevumu likmes paliks zemas arī pēc koronavīrusa krīzes. Tam ir trīs cēloņi.
1. Cilvēki taupa naudu un tērē mazāk, baidoties no riska zaudēt darbu, kā arī no vispārējas nedrošības par ekonomisko situāciju.
2. Šīs pašas nedrošības dēļ arī uzņēmumi, visticamāk, tuvākajā nākotnē atturēsies no lielām investīcijām.
3. Jau pirms Covid-19 krīzes patēriņa un investīciju līmenis bija salīdzinoši zems, ekonomiskā izaugsme gausa, bet uzkrājumi salīdzinoši lieli. Šī tendence, ko dēvē par ilgstošo stagnāciju (angliski — secular stagnation), ir saistīta ar vājiem produktivitātes uzlabojumiem un demogrāfiskajām tendencēm, un tai nav nekāda sakara ar koronavīrusu.
Līdz ar to varam prognozēt, ka aizdevumu likmes vēl ilgu laiku būs zemas.
Tas viss izklausās pēc tā, ka mums nav nekādu problēmu. Tomēr es varu iezīmēt vismaz četrus problemātiskus aspektus.
1. Itālija. Šajā valstī ārējais parāds ir krietni lielāks nekā Latvijā — 130% no IKP. Aizdevumu likmes Itālijai laiku pa laikam uzlec ļoti augstu, jo investori nervozē. Es paredzu, ka Eiropas Centrālā banka turpinās atbalstīt Itāliju, uzpērkot tās parādzīmes, un juristu ziņā atstās lēmumu, vai šāda glābšanas programma pārkāpj Māstrihtas vienošanos.
2. Jaunattīstības valstu ekonomikas. Vīrusa dēļ negatīvas ekonomiskas sekas tiek piedzīvotas visās valstīs, taču ne visām ir spēcīga fiskālā politika un uzticama centrālā banka, kas sniedz atbalstu vietējai ekonomikai. Arī aizņemties starptautiskajos tirgos tām ir grūtāk. Gaidāms, ka vairākas jaunattīstības valstu ekonomikas iekulsies nepatikšanās, vai arī koronavīruss būs pēdējais trieciens, kas pārmetīs tās pāri bortam. Paredzams, ka šīm valstīm tiks sniegti jauni glābšanas plāni un notiks parādu pārstrukturizēšana.
3. Uzņēmumi un korporatīvie parādi. Zemās aizdevumu likmes iedrošināja daudzas kompānijas aizņemties milzīgas summas, it īpaši ASV, kur korporatīvais parāds šobrīd veido 80% no IKP. Lielie parādi un vīrusa apturētā ienākumu plūsma var novest pie bankrotu viļņa (piemēram, kā tas nesen noticis ar autonomas uzņēmumu Hertz), ja vien tās nesaņems valsts atbalstu (kā airBaltic).
4. Izturība. Daudzi dzīvo ar pārliecību, ka koronavīruss tiks apkarots salīdzinoši ātri — pusgada vai gada laikā. Taču tas var nenotikt. Tādā gadījumā Itālijas ārējais parāds nav ilgtspējīgs, un to pašu varēs teikt arī par Latviju. Visa iepriekšējā analīze balstās uz pieņēmumu, ka vīrusa krīze būs salīdzinoši īsa.
Vārdu sakot — lūdzu, gādājiet vakcīnu pēc iespējas ātrāk!
The post Koronaekonomika: vai virzāmies uz jaunu krīzi? appeared first on IR.lv.