Ģerboni un pieclatnieku zina visi. Patlaban Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā var tuvāk iepazīt to autoru Rihardu Zariņu. Viena no izstādes autorēm Marita Bērziņa pārliecinoši saka: «Zariņš bija cilvēks ar mugurkaulu.»
Riharda Zariņa slavenākos darbus — valsts ģerboni, sudraba pieclatnieku — pazīst gandrīz katrs latvietis, taču paša mākslinieka vārdu zina retais. Šo balto plankumu kolektīvajā atmiņā tagad ņēmies aizpildīt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), kur jūlija sākumā atklāta Zariņa darba izstāde Ko Latvijas meži šalc.
Ar ģerboni un pieclatnieku pietiktu, lai Zariņu (1869—1939) lieliem burtiem ierakstītu Latvijas kultūras vēsturē, tomēr savā ārkārtīgi rosīgajā dzīvē viņš paspēja izdarīt vēl daudz ko svarīgu. Zariņš izdeva fundamentālo darbu Latvju raksti, kas būtiski ietekmējis mūsu izpratni par latviešu tautastērpiem un citām materiālās kultūras izpausmēm. Viņa ofortu sērija Ko Latvijas meži šalc izmantota daudzās starptautiskās izstādēs kā latviešu mākslas paraugs. Zariņš arī izveidojis un vadījis gan Latvijas Valstspapīru spiestuvi, gan Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu. Taču savu meistarību viņš bija apliecinājis jau pirms Pirmā pasaules kara, kad pēc Štiglica zīmēšanas skolas beigšanas Pēterburgā strādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē un kļuva par līdzautoru vairākām cara laika naudas zīmēm.
Kāpēc Zariņa vārds nav tik plaši pazīstams kā, piemēram, Purvīša…
Manuprāt, grafika nav tik populāra kā glezniecība. Protams, Kārlis Padegs vai Sigismunds Vidbergs arī darbojušies grafikā un viņu vārdi ir izskanējuši daudz vairāk. Bet kāpēc ne Rihards Zariņš? To grūti izskaidrot. Viņa darbi vienmēr bijuši mūsu pastāvīgajās ekspozīcijās. Viņam arī bija simtgades jubilejas izstāde, kaut gan ļoti sen — 1969. gadā.
Padomju laikā notika Zariņa izstāde?
Jā, bija izstāde un arī katalogs. Viņš toreiz nebija pārstāvēts visā savas daiļrades daudzpusībā, bija eksponēti stājdarbi, patstāvīgi mākslas darbi ar suverēnu saturu un ekslibri, atšķirībā no šīs ekspozīcijas, kur redzam visu Zariņa darbības plašo spektru. Viņa darbs Latvijas Valstspapīru spiestuvē tika noklusēts, protams, netika runāts ne par ģerboni, ne par Lāčplēša kara ordeņa diplomiem un visiem šiem valstiskajiem atzinības rakstiem.
Vai darbs cara laikā tika atspoguļots?
Nē. Tas tika atspoguļots viņa 60. jubilejai veltītajā izstādē 1930. gadā, bet tieši par cara naudu un par Krievijas materiāliem Zariņu tā laika presē ļoti kritizēja. Bija uzrakstīts daudz recenziju, un tas, ka viņš bija darbojies Krievijā, tika vērtēts negatīvi.
Pirms Pirmā pasaules kara tas gan nebija nemaz tik neparasti. Krišjānis Barons arī daudzus gadus nostrādāja Krievijā.
Pašlaik tā ir praktiski pirmā reize, kad tik plašā apjomā sadarbībā ar vēstures muzeja pētnieci Kristīni Ducmani šis materiāls tiek atspoguļots un parādīts.
Kāpēc nolēmāt tieši tagad veidot Zariņa izstādi?
Bija iecerēts ātrāk. Muzeja direktore Māra Lāce šo lietu ļoti rosināja. Bija domāts gan uz Zariņa 140, gan uz 145 gadu jubileju, bet dažādu apstākļu dēļ izstāde nenotika.
2019. gadā tuvojās mākslinieka 150. dzimšanas diena un muzejā bijām nolēmuši, ka tas būtu mūsu uzdevums, pienākums pret mākslinieku šādu izstādi sarīkot
Arī man, kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas glabātājai jau 32 gadus bija mērķis radīt šādu visaptverošu izstādi. Ideja dzima, bet tik ātri nevarējām visu realizēt. Izstāde pārbīdījās uz 2020. gada aprīli, bet Covid-19 dēļ tika atvērta tikai 3. jūlijā.
Izstādē redzami Zariņa pazīstamie ar valsti saistītie darbi, tomēr nosaukumu izvēlējāties no viņa grafiku sērijas — Ko Latvijas meži šalc. Kāpēc?
Zariņam jau no bērnības bija vēlme staigāt, klaiņot pa mežiem. Meži viņam bija viss, viņu interesēja visattālākie, visteiksmainākie meža nostūri, atsevišķi koki, īpaši milzīgas priedes un egles. Uzturoties Dienvidvācijā 1896. gadā, Zariņam pat bijis jāsecina, ka turienes veco piļu drupas būtu vēl skaistākas, ja tukšo vīna dārzu vietā tām apkārt būtu kupli meži. Tā viņš rakstīja atmiņās.
1900. gadā Zariņš piedalījās izstādē Igaunijā un eksponēja ofortu ar nosaukumu Ko mežs šalc. 1908. gadā šis nosaukums ieguva nacionāli plašāku skanējumu — Ko Latvijas meži šalc —, tā apzīmējot viņa visnozīmīgāko sēriju.
Zariņš dzimis 1869. gadā. Viņa laikā latvietim kļūt par mākslinieku varētu likties diezgan riskants lēmums. Kāpēc Zariņš tā darīja? Vai vecāki viņu atbalstīja?
Vai vecāki atbalstīja — tas viņa atmiņās neparādās. Taču pēc pārcelšanās no Kurzemes uz Latgali, kur Zariņa tēvs bija muižas pārvaldnieks, viņš mācījās Kurzemes bruņniecības skolā Grīvā. Tur pamanīja puiša aizraušanos ar zīmēšanu. Viņš gan vairāk nodarbojās ar ilustrāciju kopēšanu. Zariņu aizveda pie toreizējā Daugavpils pilsētas galvenā arhitekta Vilhelma Neimaņa, kurš novērtēja jaunā cilvēka spējas, bet lika vairāk strādāt pēc dabas un studēt arī citu zemju mitoloģiju. Neimanis bija tas, kas ieteica Zariņam turpināt mācības Pēterburgā.
Pēterburgā pašam bija jāpelna iztika?
Pirmos trīs gadus atbalstīja Ķīnas vēstniecības atašejs, latvietis Hāgens, kas viņam katru gadu piešķīra simts rubļus mācībām.
Kā Hāgens viņu pamanīja?
Pēterburgā sākumā dzīvoja pie Riharda Zariņa mātes brāļiem, tur Saietos iepazinās ar Hāgenu, kuram iepatikās Zariņš, viņa mērķtiecība, un Hāgens nolēma trīs gadus piešķirt viņam stipendiju.
Zariņš papildināja izglītību Berlīnē, Minhenē, Vīnē, Parīzē. Kā viņu ietekmēja tā laika ārzemju mākslas novirzieni? Kas viņam likās pievilcīgs?
Būtu jāmin gan nacionālais romantisms, gan simbolisms, gan jūgendstils, kas tajā laikā bija populāri Rietumeiropā.
Pēc tam viņš gandrīz divdesmit gadus nostrādāja Krievijas vērtspapīru spiestuvē. Zariņam šajā nozarē bija diezgan sekmīga karjera.
Jā. Latvietim būt Krievijas Valstspapīru spiestuves tehniskajam direktoram, savu karjeru līdz tādam postenim izveidot, tas bija liels sasniegums.
Viņš arī bijis karikatūrists. Zīmējumi parādījās žurnālā Svari, kas iznāca Pēterburgā 1906. un 1907. gadā, bet Latvijā starpkaru gados. Karikatūristam jābūt ar noteiktu politisku nostāju. Kāda bija Zariņa politika?
Pēterburgas karikatūrās viņš galvenokārt vērsās pret vācu muižniecību. Latvijas laika zīmējumos pret ierēdniecību, pret sociāldemokrātu partiju.
Izstādē iekļauti arī Zariņa politiskie plakāti. Viņš bija gatavs tos veidot visam politiskajam spektram, tajā skaitā arī sociāldemokrātiem.
Vispār Zariņš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs. 1920. gadā «karos» starp vecajiem un jaunajiem māksliniekiem Zariņš ierosināja izveidot parodijas izstādi par kubismu, ar kuru bija aizrāvušies tā laika modernisti. Iesaistījās Zariņš, gleznotājs Jānis Tilbergs, scenogrāfs Jānis Muncis, kuri pierunāja piedalīties sabiedrībā nezināmo Reinholdu Kasparsonu, zem viņa vārda arī izveidoja šo parodijas izstādi.
Pēc tam publiski tika atklāts, ka izstādes darbi ir fiktīvi. Vienu taisīja vairāki mākslinieki — viens iesāka, otrs beidza. Tas izsauca lielu viļņošanos. Mākslas vēsturē šo pasākumu vērtē dažādi — gan kā asu, vētrainu notikumu starp māksliniekiem modernistiem un tradicionālistiem, gan kā pirmo performanci Latvijas mākslas vēsturē.
Mākslinieki, kurus viņš parodēja, tagad ir ļoti iecienīti.
Jā — Jēkabs Kazaks, Strunke, Suta.
Zariņš atgriežas Latvijas 1919. gada rudenī. Bija citi, kas no Krievijas atbrauca ātrāk. Kāpēc viņš tur tik ilgi palika?
Zariņam tur vēl bija pienākumi saistībā ar naudas drukāšanu. Viņš atveda ģimeni uz Cēsīm, bet pēc tam maizes darba dēļ bija spiests palikt Petrogradā. Tikai beigās, kad saprata, ka tur vairs nav palikšana, no ārsta Oskara Voita, kurš vēlāk kļuva par Latvijas diplomātu, saņēma slimības lapu, ka ir slims ar gripu, un tad viņam izdevās atbrīvoties no darba pienākumiem.
Tas nozīmēja šķērsot fronti, jo tajā laikā padomju Krievija karoja pret Latviju un Igauniju.
Bija ļoti sarežģīti. Brauca ar vilcienu, gāja kājām, līda pa purviem un tikai ar lielām grūtībām pārnāca mājās. Kad zvanīja pie durvīm, dēls viņu nepazina un nelaida iekšā.
Kā tapa Latvijas valsts ģerbonis?
Par ģerboni ir saglabājušās ļoti maz liecību. Zariņš to veidoja kopā ar Vilhelmu Krūmiņu, bet, ko katrs no abiem māksliniekiem pie ģerboņa ir veicis, nav skaidrs.
Izstādē redzams arī sudraba pieclatnieka slavenās tautumeitas modeles — Zelmas Braueres portrets. Vērotājs no malas pieclatniekā visdrīzāk viņu neatpazītu. Sejas forma ir tiktāl vienkāršota un idealizēta, ka kļūst par sava veida ikonu. Tomēr tas nav Zariņam ierasts paņēmiens, un viņš varēja sekmīgi strādāt visdažādākajos stilos. Kurš viņam personiski bija vistuvākais?
Visvērtīgākie darbi tapuši no 1897. līdz 1915. gadam nacionālā romantisma un simbolisma tradīcijās, kuras bieži saplūst. Simbolismā varēja izmantot arī jūgendstila elementus, un jūgendstils ar saviem ornamentālajiem vijumiem un krāšņumu šā posma Zariņa mākslā ir ļoti noteicošs.
Kā viņam radās interese par latviešu folkloru un mitoloģiju?
Jau Štiglica skolas laikā viņu sāka interesēt ornamenti un sāka krāt lietišķās mākslas priekšmetus. 1901. gadā iepazinās ar rakstnieku Andrievu Niedru un radās ideja ilustrēt pasaku par Kurbadu. Zariņš aicināja Niedru savākt visus pasakas variantus un apkopot vienā izdevumā. Apmēram ap 1904. gadu pasakas bija apkopotas.
Zariņš Niedras ar roku pierakstīto lika salikt tipogrāfijas drukā un katru vasaru, kad uzturējās Latvijā, nēsāja to līdzi, lasīja tekstus, studēja etnogrāfijas priekšmetus un ornamentus un vāca materiālus ilustrācijām.
Vēl viens būtiski svarīgs Zariņa veikums bija grezni ilustrētais izdevums par tautas mākslu Latvju raksti. Vai tā bija viņa paša iniciatīva tos izdot?
Jā. Tas ir Valstspapīru spiestuves izdevums. Ļoti žēl, ka darbs netika realizēts pilnībā, jo trīs izdotie sējumi nav viss, ko bija iecerējis Zariņš. Ekonomikas ministrijas ierēdņiem šķita, ka valsts nauda tiek šķērdēta nelietderīgi, un turpinājums arī no Saeimas puses tika apturēts. Izdevumā ir ne tikai paša Zariņa akvareļi, kuros redzami tautastērpi no dažādiem novadiem, bet viņš piesaistīja arī Mākslas akadēmijas studentus.
Ievadā Latvju rakstiem Zariņš vēsta, ka «tautu kulturelā un saimnieciskā sacensībā vērtība ir tikai tam, kam piemīt īpatnība un kas ar to arī top interesants.» Rakstīts, šķiet, 1924. gadā, bet doma skan pavisam mūsdienīgi. Cik nozīmīgs bija Zariņa darbs latviešu mākslas un kultūras popularizēšanā ārzemes?
Ārzemju vēstniecības — Francijas, Beļģijas, Vācijas — Latvju rakstu prezentēšanā savu valstu skolās bija daudz aktīvākas nekā Latvijas Izglītības ministrija, kurai Zariņš savās atmiņās velta ļoti kritiskus vārdus.
Latvju raksti ir fundamentāls darbs.
Tā ietekme ir nenovērtējama. Zariņš 7. latviešu dziesmu svētkos 1931. gadā bija ļoti gandarīts, ka visi dziesmu svētku dalībnieki bija tērpušies nesalīdzināmi pareizāk darinātos tautastērpos nekā agrāk. Viņš lepojās, ka uz dziesmu svētkiem viņa meitas bija ieradušās tautastērpos.
Zariņa testamentā lasāms, ka viņam ar vienu meitu nebija labas attiecības, savukārt fotogrāfijā no Mākslas akadēmijas karnevāla viņš izskatās kā jautrs kungs. Kā jūs viņu raksturotu?
Viņš bija cilvēks ar mugurkaulu. Manuprāt, tiek pārāk pārspīlēts viņa kašķīgums, neiecietīgums. Zariņa vēstulēs, kas adresētas Latvijas kultūras darbiniekiem, sākot ar brāļiem Kaudzītēm, beidzot ar Ivandi Kaiju, viņš runā par lietu. Viņš nevērpj intrigas, viņam ir svarīgi profesionāli jautājumi. Viņam, protams, bija principi, kuri varbūt mums nav šodien pieņemami…
Piemēram?
Varbūt attieksme pret moderno mākslu. Šodien vērtējumi ir nedaudz savādāki.
Kāda bijusi Riharda Zariņa ietekme uz Latvijas mākslu?
Grafikas meistardarbnīcu beidza 29 audzēkņi. Arī izstādē esam apkopojuši deviņu audzēkņu kompozīcijas. Savā laikā studenti bija ieguvēji, mācoties pie viņa, jo viņš bija cilvēks ar plašām grafikas tehniku zināšanām.Zariņš bija augsta līmeņa speciālists.
CV Marita Bērziņa
Dzimusi 1959. gadā
1988. Beidz Latvijas Mākslas akadēmiju tēlotājas mākslas vēstures un teorijas specialitātē
1988. Sāk strādāt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
1993. Sāk pildīt latviešu grafikas kolekcijas glabātājas pienākumus
1995. Iegūst mākslas maģistres grādu
18 izstāžu kuratore, tajā skaitā Sigismundam Vidbergam 100, Akvarelis Latvijā 19.-21. gadsimts un Rihards Zariņš. Ko Latvijas meži šalc.
Vairāku grāmatu autore, tajā skaitā Kārlis Brencēns un Sigismunds Vidbergs
5 Zariņa ikoniskie darbi
Latvijas Republikas lielais ģerbonis. Zariņš kopā ar grafiķi Vilhelmu Krūmiņu 1921. gadā izstrādāja ģerboņa heraldisko risinājumu, kurā līdzās lauvas un grifa figūrām iekļāva arī nacionālus motīvus
Sievietes tērps. Liepājas apriņķa Nīcas pagasts. Par savu lielāko veikumu atzina trīs sējumu izdevumu Latvju raksti. «Tautas mākslas materiālu krāšana man ar laiku ir kļuvusi gluži kā otra daba»
Piecu latu monēta. 1929. gadā radītā piecu latu sudraba monēta ar tautumeitas tēlu kļuvusi par savdabīgu neatkarīgas un brīvas Latvijas simbolu, kas šodien turpina rotāt eiro monētas
Kurbads un sumpurnis. Zariņš sērijā Ko Latvijas meži šalc mītisko daudznozīmību apvienojis ar latviešu folklorā rastiem sižetiem, īpaši izceļot pasakas par varonīgo ķēves dēlu Kurbadu
Dzejnieka kaps. Zariņa krāsainais oforts uzskatāms par spilgtāko simbolisma paraugu meistara daiļradē. Vēlāk pats mākslinieks atcerēsies, ka «ideju man deva kāda ziedoša fuksija»
The post Latvijas tēlu radītājs appeared first on IR.lv.