Naudas dēļ mazās pašvaldību slimnīcas piedāvā pakalpojumus, kuru sniegšanai trūkst mediķu un, godīgi runājot, arī pacientu. Bet, lai pakalpojums būtu nodrošināts, vismaz puse mediķu strādā vairākās darba vietās. Kam tāda shēmošana vajadzīga un kā Veselības ministrija gatavojas to pārtraukt?
Balvu slimnīcā, kas ir daļa no Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības, ir divas operāciju zāles. Bet operāciju medmāsa ir tikai viena un arī operācijas kādā no zālēm notiek labi ja reizi dienā. Šāgada pirmajos mēnešos abās slimnīcās Balvos un Gulbenē bija vidēji 37 operācijas mēnesī, precizē slimnīcu apvienības vadītāja Lana Upīte. Tā kā ar vienu operāciju medmāsu plānveida operācijām nepietiek, uz tām Balvos ierodas speciālisti no citām slimnīcām.
Mediķiem ir ierasts strādāt vairākās darba vietās. Pēc Veselības ministrijas datiem, puse Latvijas mediķu strādā divās un vairāk darba vietās. Taču pērn Veselības inspekcijas veiktajā slimnīcu apsekojumā atklājās, ka dežūrās piedalās ārsti, kuri strādā astoņās, desmit un pat 13 darba vietās! Saskaitot kāda anesteziologa darba stundas, inspekcija atklāja mānīšanos, jo skaidrs, ka neviens cilvēks nevar nostrādāt 31 stundu diennaktī. «Mēs pērkam ilūziju. Nopērkam daudz vairāk pakalpojumu, nekā ārsti vispār spēj nodrošināt,» secina Veselības inspekcijas vadītāja Indra Dreika.
Galvenais, ko inspekcija atklāja, apsekojot 18 no 54 Latvijas slimnīcām,— mūsu valstī ir pārlieku daudz trešā līmeņa jeb mazo pilsētu slimnīcu. Tajās apsolīto pakalpojumu nodrošināšanai trūkst gan mediķu, gan arī pacientu. Vienlaikus valstī nav pietiekami vietu, kur palīdzētu ilgstoši slimajiem, hroniskajiem, arī mirstošajiem pacientiem.
Veselības ministrija jau sākusi sarunas ar pašvaldību un slimnīcu vadītājiem par pakalpojumu maiņu, lai salāgotu slimnīcu faktiskās iespējas ar lielo pieprasījumu pēc tā dēvētajām aprūpes gultasvietām ilgstoši slimiem cilvēkiem. «Līdz rudenim jātiek skaidrībā,» saka veselības ministre Ilze Viņķele. «Nevienu slimnīcu nav plānots slēgt. Bet ir skaidrs, ka vairāk nekā līdz šim būs aprūpes, ambulatorie pakalpojumi un dienas stacionāri.»
Kāpēc vajadzīgi vērienīgi pārkārtojumi pakalpojumu klāstā, kādi tie būs un ar kādiem brīnumlīdzekļiem veselības aprūpes nozares vadītāji gatavojas panākt, lai mediķi strādātu vienā, nevis vairākās slimnīcās?
Nav speciālistu, nav pacientu
«Viss nevar atrasties tikai Rīgā, lielajās slimnīcās. Ja ķirurģiskās operācijas notiks tikai lielajās slimnīcās, cilvēkiem būs jāgaida garās rindās uz plānveida operācijām,» uzskata Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības izpilddirektora pienākumu izpildītāja Lana Upīte.
Latvijā ir sarežģīts slimnīcu tīkls — 54 slimnīcas ir sadalītas piecos līmeņos, sākot ar pirmā līmeņa, kas nodarbojas tikai ar hronisko slimnieku aprūpi un sniedz neatliekamo palīdzību, un beidzot ar piektā, augstākā līmeņa slimnīcām, kur ir visplašākais sarežģītāko pakalpojumu klāsts.
Neskaitot specializētās slimnīcas, mums ir trīs visaugstākā līmeņa universitātes slimnīcas (Bērnu, Stradiņa, Austrumu), septiņas ceturtā līmeņa reģionālās slimnīcas Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Jelgavā, Valmierā, Jēkabpilī un Rēzeknē, 11 trešā un otrā līmeņa slimnīcas un tikai piecas vienkāršas pirmā līmeņa slimnīcas, kur aprūpē slimniekus.
«Par daudz otrā un trešā līmeņa slimnīcu, bet pietrūkst aprūpes slimnīcu,» par apsekojumā secināto saka Indra Dreika. Viņa stāsta, ka mazo pilsētu slimnīcās ir daudz mūsdienīgu medicīnas iekārtu, piemēram, «Ludzas slimnīca piedzīta pilna ar tehniku», bet tajās trūkst gan speciālistu, gan pacientu. «Trūkst pacientu, kuriem ik dienu augstā līmeņa tehnika būtu vajadzīga,» papildina inspekcijas ārstniecības iestāžu kontroles nodaļas vadītāja Viktorija Zefirova-Tačinska.
Kā piemēru Dreika min Kuldīgas slimnīcu (3. līmenis), kurā inspekcija gultu noslodzi analizēja pa nodaļām: reanimācijas un anestezioloģijas, bērnu un dzemdību nodaļās tā ir līdz 50%, ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļā — 57%, bet iekšķīgo slimību nodaļā — 92%. Dreika uzskata, ka šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka Kuldīgas slimnīca varētu atteikties no bērnu un dzemdību nodaļas un koncentrēt visu uzmanību tieši ilgstošu aprūpes pakalpojumu sniegšanai.
Kuldīgas slimnīca nav unikāla. Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem, visās otrā un trešā līmeņa slimnīcās vidējais ķirurģisko operāciju skaits dienā ir mazs — viena, divas, augstākais sešas operācijas dienā. «Kas notiek, ja ir mazs pakalpojumu skaits? Kvalifikācija zūd!» saka Zefirova-Tačinska. «Mēs esam par to, lai šīs slimnīcās attīstītu dienas stacionāra ķirurģiju, kas ir nopietna ķirurģija. Mūsdienās ir daudz operāciju, pēc kurām cilvēks divu trīs stundu laikā atgūstas no narkozes un var doties uz mājām, lai turpinātu ārstēšanos ambulatori.»
Līdzīgs ir inspekcijas secinājums par dzemdībām. Lai ārstiem, vecmātēm, medmāsām būtu pietiekami liela pieredze dzemdību palīdzības sniegšanā, attīstīto valstu ekonomikas organizācija OECD iesaka gādāt, lai slimnīcā būtu vismaz tūkstoš dzemdību gadā. Latvijā ar valdības noteikumiem diktēts, ka pietiek ar 200, bet Veselības inspekcijas ieskatā kvalitātes nodrošināšanai vajadzētu būt vismaz 500 dzemdībām gadā. «Mazās slimnīcās dzemdību nodaļas var būt atvērtas, pateicoties vecmātēm, kas strādā tur 20, 30 un vairāk gadus. Tiklīdz viņas aizies pensijā, dzemdību nodaļās nepaliks neviena speciālista,» secinājusi Zefirova-Tačinska. «Vai nebūtu labāk, ja dzemdētājas tomēr aizvestu mazliet tālāk, kur ir lielāks speciālistu skaits?»
Inspekcija arī sapratusi, ka vairākās slimnīcās uzņemšanas nodaļas diennaktīm atvērtas tikai dažu pacientu dēļ. «Lai nodrošinātu palīdzību, piemēram, četriem pacientiem diennaktī, uzņemšanas nodaļā diennakts režīmā vajadzīgs internists, ķirurgs, anesteziologs, radiologs un viņa asistents. Un visiem šiem speciālistiem jāstrādā 24 stundas diennaktī!» skaidro Zefirova-Tačinska. Aprēķināts, ka tāpēc viena pacienta ārstēšana uzņemšanas nodaļā otrā un trešā līmeņa slimnīcā izmaksā no 160 līdz 266 eiro, kamēr reģionālajās slimnīcās, kur ir daudz vairāk akūto pacientu, — 50 eiro.
Uzreiz cits cenrādis
Veselības inspekcijas ieskatā daudzās pašvaldību slimnīcās būtu jāpārveido uzņemšanas, jāslēdz ķirurģijas un dzemdību nodaļas. Taču tas nenozīmē, ka slimnīcu ir par daudz un tās jāver ciet. Dreika uzskata, ka tām būtu jāpievēršas ilgstošo slimnieku aprūpei. Šo pārliecību cementē arī senioru īpatsvara pieaugums Latvijā — pirms 20 gadiem 15% iedzīvotāju bija vecāki par 65 gadiem, šogad jau piektdaļa.
Diemžēl mazās slimnīcas nav ieinteresētas gādāt par senioru veselību, jo valsts tarifos jeb samaksā par medicīnas pakalpojumiem šī aprūpe novērtēta zemāk: valsts par viena aprūpējama slimnieka kopšanu slimnīcai maksā 336 eiro, savukārt par hroniska pacienta ārstēšanu — no 462 līdz 619 eiro (atkarībā no dienu skaita). NVD pārstāve Ginta Ozoliņa skaidro, ka aprūpi nevar salīdzināt, piemēram, ar ārstēšanu ķirurģijas nodaļā, jo apmaksa veidojas no mediķu laika, izmantotajām tehnoloģijām, medikamentiem un manipulācijām.
Taču rezultātā slimnīcas, gādājot par ilgstošajiem pacientiem, mēģina tos klasificēt citādi. Apsekojumā secināts, ka, piemēram, Kuldīgas slimnīcā iekšķīgo slimību nodaļa «īstenībā jau ir aprūpes nodaļa». «Bet slimnīcas vadība to tā nesauc, jo tad uzreiz ir cits cenrādis,» saka Dreika. «Katrai pašvaldībai gribas savā slimnīcā attīstīt lielo medicīnu. Bet tas nav racionāli, ja palielinās senioru īpatsvars, īpaši reģionos. Nevēlamies nosodīt slimnīcu vadību vai ārstus. Vadītāji zina, kādu naudu maksā par lielo medicīnu un ka par aprūpi maksā maz.»
Inspekcija uzsver — būtu svarīgi pašvaldību slimnīcās gādāt arī par paliatīvo nodaļu atvēršanu. Gadiem ilgi par paliatīvajiem slimniekiem gādājusi tikai Austrumu slimnīca, kur ir nodaļa ar 25 gultasvietām. Slimnīcā pastāsta, ka nodaļā katru mēnesi ārstējas vidēji 73 pacienti. Jūlija sākumā rindā uz vietu paliatīvās aprūpes nodaļā gaidīja 175 cilvēki. Gaidīšana ilgst no mēneša līdz pusotram. Par paliatīvā slimnieka aprūpi valsts maksā 869 eiro, kas ir divarpus reizes vairāk nekā par ilgstoši slimojoša cilvēka aprūpi. Balvu slimnīcā skaidro, ka paliatīvā aprūpe ir tehnoloģiski un medikamentozi tik sarežgīta, ka līdz šim tā uzticēta tikai augstākā līmeņa slimnīcām. Turklāt, kā atklāj Jauno ārstu asociācijā, valstī trūkst paliatīvās aprūpes speciālistu. Zefirova-Tačinska iebilst, ka augstākā līmeņa slimnīcu prioritāte ir onkoloģisko pacientu paliatīvā aprūpe, bet par citiem neizārstējamiem pacientiem atvēlēts gādāt jebkurai slimnīcai. Viņa arī pastāsta, ka katrā slimnīcā nav vajadzīgs paliatīvās aprūpes speciālists, par sāpju mazināšanu var gādāt arī alergologi un internisti.
Inspekcijas ieskatā, ir tikai viens veids, kā veicināt, lai pašvaldību slimnīcas atsakās no pakalpojumiem, ko tās nespēj sniegt un kas nemaz nav pieprasīti, un pievēršas ilgstošo slimnieku aprūpei. «Ar tarifiem,» saka Dreika. «Lai gan pašvaldību slimnīcas zināmā mērā tiek finansētas dubultā, tās ir nabadzīgas. Neaicinām samazināt finansējumu šīm slimnīcām. Mēs ierosinām tādu pakalpojumu piedāvājumu, kas vislabāk atbilst sabiedrības vajadzībām. Slimnīcas novados noteikti ir jāattīsta un tām jāsaņem vismaz tāds pats finansējuma apjoms kā līdz šim.» Dreika uzskata — ja valsts par ilgstošu aprūpi maksātu atbilstošu naudu, mazās slimnīcas ātri pārorientētos un sniegtu tādu palīdzību, kāda iedzīvotājiem vajadzīga.
Lai vienotos par pakalpojumu klāsta maiņu otrā un trešā līmeņa slimnīcās, ministrijas vadība visus vasaras un rudens mēnešus turpinās sarunas ar pašvaldību un slimnīcu vadītājiem. «Skaidrs, ka mazāk vietās būs operācijas ar invazīvu iejaukšanos. Skaidrs, ka nebūs tik daudz uzņemšanas nodaļu, jo daļā slimnīcu tās ir nelietderīgi uzturēt — pacientu plūsma attiecībā pret mediķu skaitu ir niecīga,» saka veselības ministre. Aprūpes slimnīcu trūkst arī galvaspilsētā, bet līdz šim ministrijai un galvaspilsētas vadībai nav izdevies vienoties par aprūpes pakalpojumiem Rīgas ārstniecības iestādēs.
Vai pakalpojumu maiņa pašvaldību slimnīcās varētu radīt brīvus līdzekļus valsts finansētajā veselības aprūpē? Ministrijas valsts sekretāres vietnieks finanšu jautājumos Āris Kasparāns atbild — nē! Mazinot stacionāro pakalpojumu apjomu, būs jāpalielina ambulatorie pakalpojumi, turklāt NVD pašlaik pārrēķina aprūpes un paliatīvo gultasvietu tarifus.
Taču papildu naudu veselības aprūpē vajag! Veselības inspekcijas apsekojums vēlreiz pierādīja, ka mediķi strādā vairākās darba vietās. Ministrija gatavojas reformēt mediķu algu sistēmu, un viens no mērķiem — panākt, lai katrs ārsts un medmāsa, strādājot vienā vietā, var nopelnīt tikpat daudz, cik pašlaik ar darbiem vairākās vietās.
Jāstrādā vienā vietā!
Analizējot slimnīcu darbu, Veselības inspekcija atklāja, ka dežurējošajiem speciālistiem ir no trīs līdz pat deviņām darba vietām. Kādam speciālistam ir pat 13 dažādas darba vietas.
Lai saprastu, kā tas iespējams, inspekcijas speciālisti mēģināja izsekot viena anesteziologa darba gaitām mēneša garumā. Viņa pamatdarbs ir Stradiņa slimnīcā, kur viņš mēnesī nostrādāja 112 stundas. Taču viņš ieradās uz dežūrām arī Tukuma slimnīcā, kur nostrādāja 248 stundas, bet Jūrmalas slimnīcā pabija 48 stundas. Piestrādājot vēl trīs privātās ārstniecības iestādēs Dziedniecība, Elpa un Dental Art, viņš mēneša laikā nostrādāja 423 stundas.
Astoņas dienas strādājis visas 24 diennakts stundas, turklāt dažās dienās pat paspējot astoņas stundas būt Tukumā, bet atlikušās 16 nostrādāt Jūrmalā. It kā ceļam no vienas pilsētas uz otru laiks nebūtu vajadzīgs.
Vienu mēneša dienu viņš pat strādājis 31 stundu diennaktī: astoņas Tukuma slimnīcā, 16 — Jūrmalas, piecas — Dziedniecībā, divas — Elpā. Inspekcija neatklāja anesteziologa vārdu, taču Ir izdevās to noskaidrot. Diemžēl ārsts atteicās no iespējas izskaidrot, kā paspēj tik daudz strādāt.
Veselības inspekcija min, ka daudzās darba vietas ir iespējams savienot tikai tad, ja mediķi teorētiski skaitās dežūrā pašvaldības slimnīcā, bet reāli tajā nestrādā vai ierodas tikai akūtā situācijā. Ko darīt? «Izbeigt diennakts dežūras vietās, kur nav pacientu. Lai speciālisti normāli strādā vienā darba vietā,» uzskata Dreika.
Taču tas nav tik vienkārši — inspekcija arī atklāja, ka pašvaldību slimnīcās mediķiem ir iespēja nopelnīt vairāk naudas nekā augstāka līmeņa universitāšu slimnīcās. «Daudzi atsakās no pilnas slodzes lielajās slimnīcās, jo mazajās slimnīcās var nopelnīt vairāk un ir iespēja dežūrās nedaudz atpūsties,» piebilst Zefirova-Tačinska. Viņa norāda — no tā, ka speciālisti piestrādā daudzās ārstniecības vietās, cieš pacienti: «Ja universitātes slimnīcas augstas klases speciālists uz dažām dienām aizbrauc strādāt uz reģionālo slimnīcu, kur viņš nepazīst pārējo personālu — kāda ir māsa, ķirurgs, anesteziologs, kā viņi savā starpā sastrādājas, — ir risks pieļaut kļūdas.»
Lai pierādītu teikto, Dreika atgādina, ka 2017. gadā Ziemeļkurzemes slimnīcā vairākiem pacientiem pēc kataraktas operācijas sākās komplikācijas: «Stradiņa slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas ķirurgs aizbrauca uz slimnīcu Ventspilī, kur ļoti īsā laikā izoperēja 26 pacientus. Viņš atbrauca ar savu ārsta palīgu, bet operācijās asistēja vietējā medmāsa. Desmit no operētajiem ieguva infekciju, vairāki zaudēja redzi. Mēs atradām astoņas riskantas vietas, caur kurām infekcija varēja tikt pārnesta un ievazāta pacientiem. Kāpēc tas bija iespējams? Operācijās nebija komandas, kurā visi zina, kurš un par ko ir atbildīgs. Nebija saskaņota komandas darba, nebija pietiekami skaidra procedūra.»
Ministrija mediķu strādāšanu vairākās darba vietās gatavojas iegrožot ar jaunu darba samaksas modeli.
Septiņgades plāns
Analizējot Valsts ieņēmumu dienesta datus par 11 590 mediķiem (valstī strādā vairāk nekā 28 tūkstoši mediķu), ministrija secinājusi, ka pusei ir viena darba vieta, 30% — divas, 12% — trīs, bet 8% mediķu izdodas savienot darbu četrās un vairāk vietās. Bet ja skatās, kāda ir mediķu slodze pamatdarba vietā, tad atklājas, ka valsts slimnīcās vidēji tā ir 0,8, pašvaldību — 0,6.
Ministrijā apstiprina arī inspekcijā stāstīto, ka mazajās slimnīcās ir iespējams labāk nopelnīt nekā lielajās universitāšu slimnīcās. Pateicoties dažādām piemaksām, pērn ārsts, strādājot slimnīcā ārpus Rīgas, varēja nopelnīt ap 2200 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas ir vidēji par simts eiro vairāk nekā universitātes slimnīcā. «Atšķirības nav tik lielas. Lielākā problēma ir tā, ka pašvaldību slimnīcas, lai nodrošinātu pakalpojumus, ir spiestas par atsevišķām dežūrām maksāt lielas summas. Tas kropļo atalgojuma sistēmu,» saka ministrijas finanšu speciālists Āris Kasparāns. Diemžēl viņš neprecizē, cik lielas summas mediķiem piemaksā.
Lai motivētu mediķus strādāt pilnu darba slodzi vienā darba vietā un veidotu saprotamu, caurspīdīgu un taisnīgu atalgojuma sistēmu, ministrija izstrādājusi jaunu darba samaksas modeli. Galvenais tā mērķis ir panākt, lai mediķim būtu «konkurētspējīga alga par vienu slodzi vienā darba vietā,» skaidro Kasparāns.
Galvenais pamatprincips jaunajā modelī ir «pilna darba laika ekvivalents», kas liek precīzi definēt, cik daudz speciālistam astoņu stundu darba dienā jāizdara noteikta līmeņa slimnīcā, skaidro Kārlis Rācenis un Juris Jansons no Jauno ārstu asociācijas. Abi jaunie ārsti kopā ar 30 citiem mediķiem, finansistiem, personālvadības un slimnīcu vadības speciālistiem piedalījās jaunā modeļa izstrādē. Tajā vienojās, ka par līdzvērtīgu darbu pienākas līdzvērtīga alga un samaksas principiem jābūt pilnīgi skaidriem.
Laikā līdz 2023. gadam ministrija apņēmusies ar dažādu veselības nozaru asociācijām vienoties par pienākumiem, lai nopelnītu algu par vienu slodzi. «Bet domāšanu nevar mainīt vienā dienā un nekad pilnīgi visiem nebūs vienāda alga. Mainīgā daļa būs, bet noteiktā apjomā — līdz 30% attiecībā pret pamatalgu,» skaidro Kasparāns. Piemaksas paredzētas augstas kvalitātes speciālistiem par īpaši sarežģītu darbu.
No 1. jūlija jauno modeli testa režīmā trīs mēnešus izmēģina trīs Stradiņa slimnīcas struktūrvienības: mutes, sejas un žokļu ķirurģijas centrs, asinsvadu ķirurģijas centrs, kā arī plaušu slimību un tora-kālās ķirurģijas centrs. Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis, iepazinies ar modeli, atzīst to par «pietiekami loģisku un racionālu», jo, atalgojot mediķus pēc jaunā parauga, būtu iespējams pacelt zemākās algas. «Ko nevajadzētu darīt — atņemt vieniem, lai varētu samaksāt citiem,» saka Ērglis. «Visvairāk mani biedē, ka, tikai palielinot algas, netiks nodrošināta pakalpojumu kvalitāte un pieejamība. Tāpēc labi, ka ir saglabāta algu mainīgā daļa. Tā noteikti jāparedz.»
«Tas ir labs modelis. Pietiek muļķoties ar neskaitāmām piemaksām,» saka Rācenis. Aptaujājot Jauno ārstu asociācijas 250 biedrus, atklājies, ka tikai 25% strādā vienā darba vietā. Taču, salīdzinot datus par jauno mediķu darba vietu skaitu, Rācenis konstatējis, ka pēdējo piecu gadu laikā aizvien mazāk kolēģu strādā trīs un vairāk darba vietās. Viņaprāt, tas tāpēc, ka pirms pieciem gadiem rezidenta darba atlīdzība bija 420 eiro pirms nodokļu nomaksas, tagad — 1045 eiro. «Tas strādā,» Rācenis norāda, kā samaksas pieaugums motivē atteikties no blakusdarbiem. «Vairums jauno ārstu vēlas strādāt vienā darba vietā par labu atalgojumu.»
«Septiņi gadi algu palielināšanai — tā bija mūsu ideja,» saka Kārlis Rācenis no Jauno ārstu asociācijas. «Nedomāju, ka ārstiem jāsaka — mēs gribam 3000 eiro algu jau rīt! Bet ārsti vēlas redzēt konsekventu algu pieaugumu». Foto — Edmunds Brencis, no Ir arhīva
Veselības ministrija ir apņēmusies panākt, lai mediķu atalgojums sasniegtu vidējo mediķu algu līmeni OECD valstīs, kas ir 2,74 tautsaimniecības algas. Latvijā 2019. gadā vidējā alga tautsaimniecībā bija 1074 eiro, tātad ārstam vajadzētu nopelnīt gandrīz 3000 eiro mēnesī. Kasparāns sarēķinājis, ka tam valsts budžetā papildus būtu nepieciešami 360 miljoni eiro. Šādas naudas nav, tāpēc izstrādāts septiņu gadu plāns ārstu algu pakāpeniskai palielināšanai.
Taču līdz šim valstī ar šādu pakāpenisku algu kāpināšanu nav vedies. Veselības aprūpes finansēšanas likumā paredzēts vidējās mediķu darba samaksas pieaugums par 20% katru gadu 2019., 2020. un 2021. gadā. Pērn zemāko mēnešalgu tiešām palielināja par 20%, bet, gatavojot 2020. gada valsts budžeta projektu, valdība paredzēja mazāku pieaugumu. Šī iemesla dēļ tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā ar prasību izvērtēt politiķu lēmumu. Jautāts, vai var paļauties uz plāniem vairāku gadu garumā, Kasparāns atbild: «Bet citāda ceļa nav!»
«Septiņi gadi algu palielināšanai — tā bija mūsu ideja,» Rācenis runā jauno ārstu vārdā. «Nedomāju, ka ārstiem jāsaka — mēs gribam 3000 eiro algu jau rīt! Bet ārsti vēlas redzēt konsekventu algu pieaugumu. Trīs gados [3000 eiro algu] nav iespējams sasniegt, neviens ekonomists to neparakstītu.»
Viņš un kolēģis Jansons skaidro, ka ikgadējs 20% pieaugums ir pārāk smags slogs budžetam, ko apliecina politiķu nespēja pildīt solījumus par algu palielināšanu līdz 2021. gadam. Tāpēc jaunie mediķi piedāvājuši pēc 2021. gada, kad būs pabeigta iepriekšējā algu kāpināšana, sākt tuvoties OECD ārstu algu līmenim septiņu gadu periodā.
Jauno ārstu aptaujā redzams: kopš palielinās rezidentu un mediķu algas, mazinās arī vēlme emigrēt. Piemēram, pirms trīs gadiem 15% jauno ārstu pieteicās strādāt ārzemēs, šogad — 12%. «Pozitīva tendence,» ar smaidu konstatē Rācenis. Viņš uzskata, ka drīz pašvaldību slimnīcām nevajadzēs gaus-ties par mediķu trūkumu, jo, ņemot vērā, ka kopš 2015. gada rezidentiem ārpus Rīgas ir par 30% lielāka mēnešalga nekā galvaspilsētā strādājošajiem, arvien vairāk jauno ārstu savu karjeru sāk pašvaldību slimnīcās Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī un citur. Pēc Rāceņa vārdiem, pirms pieciem gadiem no aptuveni tūkstoš jaunajiem speciālistiem tikai divi pieteicās strādāt ārpus Rīgas, pirms diviem gadiem tādu bija jau pie diviem simtiem, šogad — ap 300.
The post Maksa par ilūziju appeared first on IR.lv.