Lai gan latviešu virtuve neizceļas ar produktu daudzveidību vai unikalitāti, to pagatavošanu esam izkopuši līdz meistarības līmenim, uzskata ekvadorietis Ēriks
Ēriks Pastors ieradās Latvijā, lai studētu inovācijas un uzņēmējdarbību Rīgas Tehniskās universitātes maģistrantūrā. Pirms tam daudz ceļoja. Pat pārdeva visu savu iedzīvi un uzņēmumu Ekvadorā, lai varētu to darīt vēl vairāk. Taču nekur neuzturējās ilgāk par trim mēnešiem. Līdz nolēma, ka ārzemēs varētu arī mācīties. Par labu Rīgai nosliecies interesantās studiju programmas dēļ un paklausot kādas draudzenes ieteikumam — viņas senči savulaik dzīvojuši Jelgavā.
Pirmais iespaids par latviešu virtuvi bija lakonisks. Ēdiens ir sātīgs un trekns. Cūkgaļa, kartupeļi un graudaugi. Pie svaigu augļu un jūras velšu klāsta pieradušam dienvidamerikānim tas nešķita īpaši vilinoši. Turklāt latviešu ēdienos ekvadorietis viegli sazīmēja lielāku kultūru ietekmi. Viņam, tāpat kā latviešiem, grūti novilkt skaidru līniju, kur beidzas vācu, poļu vai krievu virtuve un sākas īsteni latviskā. Tomēr, vairāk nekā gadu dzīvojot Vecrīgā, Ēriks daudzās ēstuvēs atradis garšīgas lietas.
Cūkgaļa, biezpiens, rupjmaize, svaigi kūpinātas zivis — Ēriks nosauc dažas no lietām, ko Latvijā var izbaudīt. Īpaši viņu ieintriģējis biezpiens, kas pēc dažādā pielietojuma nedaudz līdzinās Dienvidamerikā populārajiem svaigajiem sieriem. «Un tā rozā zupa,» smejas Ēriks. Aukstā biešu zupa gan neesot viņa mīļākā, bet tādu tiešām neesot sanācis ēst nekur citur. Interesanti šķiet arī tas, cik plašs ir rabarberu pielietojums latviešu virtuvē.
Latvijā Ēriks ne tikai iepazinis vietējo restorānu piedāvājumu, bet arī pats sācis vairāk darboties virtuvē. «Esmu lēnais gatavotājs,» viņš atzīst. Pēc piecu minūšu receptēm gatavot nav interesanti, tad labāk pasūtīt ēdienu uz mājām. Ja gatavo, tad vairākus ēdienus un vairākas stundas.
Ekvadoriešu virtuvi raksturo liela dažādība. Ēdieni ir bagātīgi un garšu piesātināti, taču var ļoti atšķirties atkarībā no tā, kurā valsts daļā atrodies. Ekvadora sadalīta četros gan pēc reljefa, gan klimatiskajiem apstākļiem atšķirīgos reģionos — piekraste, kalni, džungļi un vairāk nekā 1000 kilometrus no sauszemes esošās Galapagu salas. Piemēram, kalnos ēdienkartes pamatu veido gaļa, šķīvjos nonāk gan ierastā liellopu un cūkas, gan putnu gaļa un pat jūrascūciņas, un ogļhidrātiem bagātas piedevas — dažādi graudaugi, kukurūza, kartupeļi. Piekrastē savukārt ir savas dabas bagātības, kas noteikti jānobauda, — jūras veltes un augļi. Daudz svaigu augļu. Marakuja, kokosrieksti, dzeltenā pitaija, tamarillo, ko dēvē arī par koku tomātiem jeb tomate de arbol, vismaz sešu šķirņu banāni.
Vēl viena būtiska mūsdienu ekvadoriešu ēšanas kultūras sastāvdaļa ir streetfood jeb ielu ēdiens, ko var iegādāties tirgos un tirdziņos. Ļoti populāra izvēle — grilēta cūkgaļa, ko pasniedz ar kartupeļu biezeņa bumbiņām, kas pildītas ar sieru. Klasiska ekvadoriešu recepte ir arī vairākām Dienvidamerikas tautām raksturīgais zivju ēdiens ceviche. Taču marinētas zivs salāti ar kukurūzas čipsiem, par kuriem pirms dažām nedēļām Ir stāstīja Gabriela no Hondurasas, nav īstā ceviche, viņš smejas. «Tā ir hondurasiešu ceviche, īstā ir ekvadoriešu!» Viņiem ceviche ir aukstā zupa ar zivīm, garnelēm vai pat astoņkājiem.
Taču, ja reiz gadījies nokļūt ekvadoriešu tirgū, vērts pameklēt ceptus banānus ar siera pildījumu, ko dēvē par maduros, un latviešu pīrāgu līdziniekus — plānā mīklā fritētus dārzeņus, gaļu vai sieru — empanadas.
Foto — Aija Krodere
Locro de papa (kartupeļu zupa)
10 kartupeļi
2 ēdamkarotes eļļas
1 sīpols, sagriezts
2 ķiploka daivas
2 tējkarotes kumīna
1 tējkarote achiote pulvera (bez tā var iztikt, ja Latvijā nav pieejams)
7 krūzes ūdens
1 krūze piena
1 krūze svaigā siera (quesillo, queso fresco vai mozzarella)
Bunte pētersīļa lapu
Sāls pēc garšas
Pasniegšanai: svaigais siers, pētersīļi un lociņi, svaigs avokado.
Katlā uzkarsē eļļu, pievieno sīpolu ripas, izspiestu ķiploku, kumīnu un achiote. Cep, nemitīgi maisot, līdz sīpoli kļuvuši mīksti. Pievieno sīki sagrieztus kartupeļus, samaisa ar ceptajiem garšaugiem un cep apmēram piecas minūtes, ik pa brīdim apmaisot. Pievieno ūdeni un vāra, līdz kartupeļi mīksti. Saspaida kartupeļus, bet daļu gabaliņu atstāj veselus, tekstūrai. Pievieno pienu un uz lēnas uguns vāra vēl piecas minūtes. Ja zupa šķiet par biezu, pielej vēl pienu. Beigās iemaisa sieru un pētersīļus, noņem no uguns.
Empanadas (siera pīrādziņi)
Mīklai: 3 krūzes miltu, tējkarote sāls, pustējkarote cepamā pulvera, 8 ēdamkarotes auksta sviesta, puskrūze piena vai ūdens. Pildījumam: ceturtdaļa sīpola, ēdamkarote sviesta, pusotra krūze siera (derēs gan mocarella, gan čedars), ceturtdaļkrūze cukura. Augu eļļa fritēšanai.
Sajauc mīklas sausās sastāvdaļas, pievieno sviesta kubiņus un samaisa ar miltiem, līdz masa drupana. Lēni pievieno pienu vai ūdeni. Turpina maisīt, līdz mīkla gatava, beigās samīcot to ar rokām. Liek ledusskapī uz vismaz pusstundu. Pildījumam sviestā apcep sakapātu sīpolu, to atdzesē un samaisa ar rīvētu sieru. Gatavo pildījumu liek mīklas kabatiņās un fritē uzkarsētā eļļā. Pirms pasniegšanas apkaisa ar cukuru.
The post Citādie kartupeļi un cūkgaļa appeared first on IR.lv.