Dabas pētnieks, ornitologs un arī fotogrāfs Dāvis Ūlands stāsta, kā saskata mežā to, kas daudzu acīm paliek apslēpts
Dāvja fotogrāfijas var ne tikai redzēt, tās var piedzīvot. Sēdi pilsētas mājoklī, bet caur viņa fotokameru redzi rīta gaismu izplūstam caur priežu mežu vai rasu spīguļojam saules staros un gandrīz vai dzirdi, kā vējš čabina lapas.
Ir daudz aizrautīgu dabas fotogrāfu, kuriem izdodas noķert tiešām fantastiskus mirkļus. Taču Dāvis, kopš bērnības būdams ornitologs un labi pazīdams meža dzīvi, savās fotogrāfijās veic nebeidzamu ceļojumu pa dabas ainavām. Talants ļauj viņam atklāt tādas meža gaismas un ēnas, kādas cilvēki bieži nepamana.
«Viņa fotogrāfijās var sajust sauli uz ādas, dūmaku uz pirkstiem, vēju matos un zāles smaržu. Dāvja fotogrāfijās daba kļūst reāla un tuva,» Dāvja mājaslapā uzrakstījusi viņa mīļotais cilvēks Madara Ūlande.
Intervijā piedalījās abu pusotru gadu vecais dēliņš Andrs, kuru pavadījām viņa rīta pastaigā pa Arkādijas parku.
Vai jūs esat ar dēlu pa mežu staigājuši?
Janvāra vidū kopā ar dēlu nogāju gar jūru 12 kilometrus. Man bija jāpiedalās ziemojošo ūdensputnu monitoringā, kas Skandināvijas un Baltijas valstīs notiek katru gadu. Divās konkrētās dienās mēģinām saskaitīt visus ūdensputnus, kas ziemo: pīles, kaijas, gulbjus, gārgales, gauras. Nebija auksts, bet mīnusos bija.
Starp citu, dēls ir redzējis savu pirmo vilku. Reiz, kad bijām mežā, viņš uz kaut ko rādīja un savā bērnu valodā teica, ka tas ir suns. Bet tur aizskrēja liels vilks.
Kā tu domā, kas veido cilvēka saikni ar dabu?
Latvijā cilvēkam ir ekskluzīva iespēja uzaugt kopā ar dabu. Pilnīgi pašsaprotama ir bērnība laukos. Lielai daļai cilvēku taču ir lauki vai vismaz vēlme tur būt. Mums patīk Jāņus svinēt ārpus pilsētas un rudeņos sēņot vai ogot. Arī vienkārši pārgājieni pa dabas takām vai tikai sev zināmām taciņām ir iemīļots laika pavadīšanas veids.
Kā tu tik cieši sadraudzējies ar dabu?
Viss sākās ar to, ka mani interesēja jebkas, kas ir ārā: sēnes, akmeņi, dabas parādības. Mans pirmais fotoaparāts bija vienkārša plastmasas kastīte 24—36 filmas kadriem. Fotoaparāts bija no vectēva kolekcijas. Kāds man parādīja, kā ielikt filmiņu, un, lēnā garā eksperimentējot, apguvu fotografēšanu.
Nesen skatījos arhīvu un atradu filmas no 1996. gada. Toreiz man bija desmit gadu. Esmu bildējis pamestu šķūni saullēktā, miglu. Ir kadrs ar čūsku, kas rāpo projām. Kaķis, kas saplūdis ar fonu, bet var nojaust, ka tas ir kaķis.
Mani vecāki un es dzīvojām Purvciemā, kas nav dabas bagātākā vieta. Bet mums ir lauku mājas starp Limbažiem un Valmieru. Vecāki darīja kā daudzi citi — aiztransportēja bērnu uz laukiem un atstāja. Dzīvoju laukos un skatījos, kas ir apkārt.
Tu jau kopš bērnības esi interesējies par ornitoloģiju, vai ne?
Vēlme iepazīt putnus parādījās mazliet vēlāk, man jau bija vairāk par desmit gadiem. No 2000. līdz 2004. gadam piedalījos Latvijas ligzdojošo putnu atlanta apsekojumos.
Bērnībā un agrā jaunībā piestaigāju uz Dabas muzeju, kur bija nodarbības jaunajiem dabas pētniekiem. Tur veidojās mana
interese par dabu. Bija gājieni un braucieni uz mežiem, organizētas ekskursijas un ekspedīcijas.
Mana interese par meža dzīvi pieauga, ja atradu kaut ko interesantu un izdevās to arī nobildēt. Tad parādījās azarts. Tas veicināja vēlmi noskaidrot, ko tad esmu nofotografējis. Un stimulēja pārgājienos ņemt līdzi kameru. Gribējās, lai fotogrāfijas sanāk labas, tāpēc sāku interesēties par fototehniku.
Vai meža pārgājienos devies ar kādu nolūku?
Citu acīs leģitīms gājiens mežā bija tad, ja teicu, ka braucu skaitīt putnus.
Kādas tev ir mīļākās vietas mežā?
Tikai tagad mežus esmu sācis iepazīt. Kādreiz redzēju zemi, kokus, sūnas, sfagnus. Šķita, ka nekas nemainās. Bet mežs ir dzīvs organisms, kurā nemitīgi kaut kas notiek. Pirms gadiem četriem pieciem koncepts «reta sēne» man bija tāds: «Esmu redzējis bildītes ar retajām sēnēm, un šī varētu būt viena no tām.» Bet tagad zinu, kurās meža vietās un tieši kādas sēnes varētu uziet. Šīs zināšanas man veidojušās dabas skaitīšanas laikā (Dabas aizsardzības pārvaldes īstenots projekts, lai apzinātu biotopus Latvijā — red.)
Kādi ir tavi pienākumi dabas skaitīšanā?
Man ir jāizpēta noteikti Vidzemes meži un purvi, avoti un avoksnāji. Jāatzīst, ka par Kurzemes mežiem nezinu gandrīz neko. Tur esmu bijis tikai dažos braucienos, kas saistīti ar ornitoloģiju. Bet esmu izstaigājis gandrīz visus Ziemeļvidzemes mežus. Dabas skaitīšanas projektā man deva iespēju strādāt lauku māju tuvumā.
Šogad esmu staigājis pa Alojas un Mazsalacas novada mežiem. Atklāju vietas, kur mežos ir daudz lielo akmeņu. Viens no tiem izskatījās pēc dižakmeņa, par kuru neviens neko nav zinājis. Virs tā bija augusi egle, un, kad vējš to ar visām saknēm izgāza, kļuva redzams akmens — aptuveni četrarpus metrus plats un sešus metrus garš.
Ar sūnām klāts?
Nē, atradu to lietus nomazgātu. Visu sūnu segu, kas klāja akmeni, egle gāžoties nocēla nost.
Nesen uzzināju, ka Ziemeļvidzemē Apes novadā ir iekšzemes kāpu meži.
Pie jūras ir saprotams, kāpēc ir kāpu meži, taču iekšzemē tas ir pārsteidzoši. Drīz ar kolēģi brauksim uz Raunas un Smiltenes pusi skatīt kāpu mežus. Mūsu nolūks ir redzēt, vai un kā turienes kāpu meži atšķiras no citiem Latvijas kāpu mežiem. Šogad vajadzētu beigties četrus gadus ilgušajai dabas skaitīšanai.
Ko interesantu esi atklājis?
Prieks bija atrast zvaigžņu balteni, klājenisko sēni, kas aug uz kokiem. Nebiju to redzējis. Reta sēne, bet pēdējos gados atrod aizvien biežāk. Pie Īģes, kas ir viena no Salacas pietekām, atradu milzīgā platībā slapju, periodiski applūstošu mežu. Tajos iet bojā oši. Pēdējos desmit gados patogēnas sēņu infekcijas dēļ ošu mežu kļūst aizvien mazāk. Nu jau kādus piecus gadus sēnītes dēļ ošiem sabojāta sakņu sistēma, un tie izmirst. Var redzēt, ka iznīkušo ošu vietā ieaug jauni oši, liepas un bērzi. Pēc simt gadiem tur atkal varētu būt mežs, bet citāds.
Tu gadus divdesmit staigā pa mežiem. Vai esi ievērojis, kā tas ir mainījies?
Mežu kļūst mazāk. Ne meža zemes, bet vecu, skaistu mežu. Ejot pa vienu un to pašu taciņu, var redzēt, kā ap to parādās robi. Tehniski tur ir kailcirtes, pēc pāris gadiem — jaunaudze, un kartē atkal ir mežs. Bet paiet 60—70 gadi, kamēr šāds mežs var sniegt estētisku baudījumu.
Ziemā mežos vairs nav sniega. Bērnībā man tas bija līdz pat krūtīm, pieaugušam cilvēkam — vismaz līdz ceļiem. Pēdējā ziema, kad atceros sevi ejam mežā pa sniegu, kas man līdz gurniem, bija 2012. vai 2013. gadā. Šoziem vispār nebija sniega.
Kā tas ietekmē mežu?
Tas maina daudz, piemēram, daudzu sugu pārziemošanas iespējas. Tagad ir daudz ērču. Mežos mainās putnu sugas. Piemēram, sārtgalvītis kādreiz pie mums bija reti dzirdēts, jo viņš dzīvo Eiropas dienvidos un centrālajā daļā. Bet šogad — kā aizbraucu uz mazliet vecākiem egļu mežiem, tā dzirdu sārtgalvīti. Tiem ir smalka dziesmiņa. Zeltgalvīšu un sārtgalvīšu dziesmas daudzi cilvēki nedzird, jo tās ir augstās frekvencēs.
Bet tu dzirdi?
Es arī sikspārņus dzirdu.
Ar ko atšķiras sārtgalvīša un zeltgalvīša dziesmas?
Zeltgalvīša dziesma skan kā vecs, neieeļļots ratiņš. Kad gāju ornitoloģijas kursos, pasniedzējs lietoja šādu raksturojumu. No sākuma man tas šķita neloģisks. Bet, aizvien biežāk ieklausoties zeltgalvīša dziesmā, secināju, ka daudz precīzāk nevaru pateikt. Sārtgalvīša dziesma skan vienā līnijā. Šie putni spēj noturēt vienu toni.
Kā tu reģistrē putnus?
Telefonā man ir lejupielādēta karte, un tajā atzīmēju vietas, kur redzēts vai dzirdēts kaut kas interesants. Bet dabas novērojumus vērtīgi atzīmēt vietnē Dabasdati.lv. Šajā vietnē uzzināju, ka, iespējams, mūsu ziemas dēļ dažviet jau janvārī bija izplaukušas pirmās vizbules.
Fauna mainās, bet ir diskusijas, vai tas tiešām notiek klimata izmaiņu ietekmē vai vienkārši populācijas izplešas.
It kā ir, bet nav vienas, neapstrīdamas atbildes, kāpēc flora un fauna mainās. Tas atkarīgs no tā, ticam zinātnei vai savai pārliecībai.
Kuri meži tev ir mīļākie?
Piejūras, kāpu meži, kur ir lielās priedes ar spokainajiem zariem. Patīk saullēkti un saulrieti šādos mežos. Laikam divas reizes esmu bijis piejūras mežā tieši tad, kad ir jūras migla. Tad mežs ir tāds, ka nespēju aiz izbrīna pakustēties. Vienīgais, ko baltajā miglā var nojaust, ir koku silueti. Reiz jūras miglu redzēju ziemā, vēl pirms saullēkta. Tā bija atnākusi uz mežu, un man bija sajūta, ka esmu pasakā. Šādi mirkļi mani notur pie dabas fotogrāfijas. Tādos brīžos redzu to, ko reti kurš ir redzējis. Esmu meža viesis, kuram ir paveicies.
Tu esi fotografējis dabu arī citās valstīs. Vai var īsi atbildēt, kas Latvijas dabu padara īpašu?
Tā ir tuva sirdij. Manī ieaugusi piederības sajūta. Latvijas dabu īpašu padara arī dažādība — sajaukušies ziemeļu skujkoku, bērzu un platlapju meži.
Cik bieži ej mežā fotografēt?
Mēģinu vismaz reizi mēnesī. Kad ģimenē vēl nebija atvases, darīju to biežāk. Vasarā un rudenī fotografēju vairāk, pavasarī var arī neizdoties bieži tikt uz mežu — aizkavē ornitoloģijas darbi. Ornitoloģiju it kā var apvienot ar fotografēšanu, bet, lai fiksētu putnu atrašanās vietas, ir jāiziet noteikts maršruts noteiktā laikā, tas ir, no saullēkta četru piecu stundu laikā. Tad apzinos — lai kaut ko nofotografētu, varu tam veltīt trīs minūtes. Bet man vajag stundu.
Putnu vērošanu nevar apvienot ar fotografēšanu?
Nē. Pašlaik mani arī vairāk aizrauj ainavas. Meklēju interesantu vietu ar īpašu gaismu vai laika apstākļiem. Varu šādu vietu atrast arī putnu uzskaitē, jo lielākoties tas notiek saullēktā vai vismaz dienas pirmajā pusē. Bet esmu piesaistīts maršrutam un nevaru atļauties ilgi stāvēt un fotografēt. Ja to daru, godīgi nepildu tiešos darba pienākumus.
Bet vari atgriezties noskatītajās vietās.
Tā arī daru. Pirms tam mēģinu nodarboties ar milzu loteriju, ko nosauksim par «laikapstākļu izpēti». Lielākoties no 15 braucieniem vienā ir iespēja noķert īpašu, skaistu gaismu. Bet zinu, ka tādas gaismas dēļ ir vērts braukt nākamos 15 braucienus.
Vai, nakšņojot mežā, var redzēt nakts dzīvi?
Jā, ir pūces! No putniem tās man ir vismīļākās, ļoti simpātiskas. Naktī esmu dzirdējis, kā rosās aļņi, stirnas, brieži, mežacūkas. Mēdzu palikt mežā, guļot uz zemes. Ielienu guļammaisā un guļu. Bet reiz mani pamodināja baiss rēciens, un tad dzirdēju, kā pa abām pusēm skrien mežacūkas. Labi, ka nepārskrēja pāri. Tagad šķiet smieklīgi, bet toreiz man situācija nepatika.
Taču parasti par dzīvniekiem es nesatraucos. Viņi saož cilvēku un netuvojas. Ja nepaliek mežā, kas ir apdzīvotu vietu tuvumā, jo tur ir klaiņojoši suņi un kaķi, tad nekā bīstama nav. Pēdējā laikā, ja palieku pa nakti mežā, nakšņoju guļamtīklā. Ja sākas lietus, nav riska pamosties peļķē.
Vai taisi slēpņus, lai fotografētu dzīvniekus un putnus?
Pēdējā laikā netaisu, jo esmu palicis bez garā objektīva, kas vajadzīgs kadra pietuvināšanai. Tikai tā iespējams panākt, ka fotografējamais nenojauš par manu eksistenci un jūtas tikpat viens un netraucēts kā cilvēks, kurš dzied dušā.
Ko tu pats uzskati par savu fotogrāfa veiksmi?
Mans lielākais prieks bijis tepat Latvijā, purvā, redzēt skaistu ziemeļblāzmu. Ieraudzīt ziemeļblāzmu nejauši nav iespējams. Lielākoties ļaudis brauc to skatīties, zinot, ka tāda parādība Latvijā noteiktā laika brīdī var būt. Bet visbiežāk cilvēki redz tikai zvaigznes un neko vairāk arī neierauga. Taču 2017. gada septembra beigās man paveicās.
Aizbraucu ar domu, ka, visticamāk, redzēšu zaļu pamali, turklāt tikai caur fotoobjektīvu, nevis ar neapbruņotu aci. Gāju pa purvu un pēkšņi jutu, ka ir ļoti gaišs. Bet mēness nav! Acis aprada un ieraudzīju Latvijas apstākļiem neierasti jaudīgu ziemeļblāzmu. Pusstundu mežā bija ieslēgta ziemeļblāzmas gaisma, kādas pie mums parasti nav.
Vai cilvēki novērtē tavas fotogrāfijas?
Daži novērtē. Visbiežāk tie ir cilvēki, kuri ir labāk nodrošināti nekā vidusslānis. Cilvēkiem, kam ir saikne ar dabu un kuri ar fotogrāfijas palīdzību mēģina kompensēt tās trūkumu ikdienā, nav iespēju tikt mežā tik bieži, cik viņi vēlētos. Ir patīkami atvērt e-vēstuli ar ziņu, ka pirms gada vai diviem no manis pirkta fotogrāfija, vēlas vēl vienu. Daži cilvēki mājaslapā noskatījuši, kuru fotogrāfiju tad viņi gribētu.
Vai fotografēšanā tagad dari to, kas tev patiešām patīk?
Fotografēju gandrīz tikai to, kas man patīk.
Dāvja ieteikumi tiem, kas dabu fotografē ar telefonu!
Ja bildē ar telefonu, svarīgi regulāri notīrīt fotokameras lēcu. Ja tā ir netīra, veidojas neasas un miglainas bildes.
Turi bildējošo ierīci pēc iespējas stabilāk vai izmēģini mazu statīvu.
Ja telefonā ir, jāizmanto burst mode jeb sērijfoto režīms. Tā var atrast arī asas bildes.
Vissvarīgākais ir ievērot rīta un vakara gaismas. Ne tikai saulrieti un saullēkti, bet nereti arī pusstunda vai stunda pirms un pēc tiem ļauj redzēt un nobildēt skaistas krāsu un gaismu spēles.
Mana pieredze liecina, ka ir vērts apstāties un pavērot, kā daba rosās. Tā var ieraudzīt norises, kas, raitā solī ejot, paliek neredzētas.
The post Godbijīgais viesis appeared first on IR.lv.