Ziedēšana sākas! Tā jau pagājušā gadsimta vidū draugiem ziņoja selekcionārs Pēteris Upītis. Viņa ceriņu dārzā pašlaik ir sezonas kulminācija
Ir tikai astoņi darbadienas rītā, bet pie Dobeles ceriņu dārza vārtiem gaida pirmie apmeklētāji. Šodien te paredzēta liecību izsniegšana skolēniem. Pārējie viesi nāk pašplūsmā, ap pusdienlaiku veidojot garu rindu.
«Kā uz Luvru!» sasit rokas Inese Šinta. Enerģiskā kundze ievērojusi nerakstīto darbinieku ģērbšanās stilu — garderobē jābūt kaut kam lillā. Viņa vada Dobeles ceriņu tēva Pētera Upīša Dārzkopības muzeju, kas iekārtots tepat blakus, administrācijas ēkā. Tas gan viesiem šopavasar slēgts, bet starp ziedošajiem krūmiem vīd norādes ievērot divu metru distanci. Inese pilda arī gida pienākumus dārzā, tūristu grupas patlaban nedrīkst būt lielākas par 25 cilvēkiem.
Taču ceriņu dzīve ritot bez nosacījumiem. Apmuļķojuši salnas, tie Zemgales mazpilsētā arī aiz dārza robežām sagūluši baltiem un violetiem pikučiem kā debesmanna. Apmeklētājiem atvērts 15. maijā, pagājušās nedēļas nogalē Dobeles dārzs piedzīvoja ziedēšanas kulmināciju. Pēc siltās ziemas nācis vēss pavasaris, ziedonis solās būt ilgs, savu kārtu vēl gaida vēlās šķirnes.
Pēckara feisbuks
«Pārsimt zvanu dienā. Mums ir cilvēks, kas sēž pie informācijas telefona. «Vai ceriņi zied? Vai var braukt?» Tāpat kā siguldiešiem ar lapām rudenī,» smejas Dobeles Dārzkopības institūta direktore Inese Ebele. «Parasti, kad zied ceriņi, te notiek gan opermūzikas koncerti, gan dejas. Šogad esam izlēmuši, ka galvenajā lomā būs ceriņi. Viesiem piedāvājam pastaigāties.»
Izrādot dārzu, Inesei Ebelei un Inesei Šintai pievienojas arī vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa, kas 240 dārzā atrodamās šķirnes un veidus varētu atpazīt aizvērtām acīm nakts vidū. Upītis atstāja ap 100, 45 — viņa paša. «‘Vēstule Solveigai’ — ķeburaini ziedu ķekari, jo Pērs Gints ar drebošu roku vēstules rakstījis. ‘Dobeles sapņotājs’ — gaiši violeti, pildīti ziedi; ‘Vitālais Sebris’ — ķekari ņigu ņegu,» dāmas cita pēc citas dabā rāda paraugus. Te ir ceriņi ar divkrāsu lapām, ar dažādu krāsu ziedu maliņām, pat dzeltenziedu ceriņu krūms.
Upīša hibrīdiem, kas viņa dzīves laikā nav tikuši pie vārdiem, vēl esot iespējas tādus iegūt. «Šogad, piemēram, tiks dots vārds Upīša ceriņa hibrīdam ‘Hilda Vīka’, mūža nogali māksliniece pavadīja Dobelē. Pagājušogad iedevām vārdu hibrīdam ‘Augusts Bīlenšteins’, par godu ievērojamam Dobeles baltvācu mācītājam, kas daudz darījis latviešu labā.» Arī Bīlenšteins bija dārzkopis. ‘President Grevy’, veca vācu šķirne, atvesta no viņa kādreizējās mācītājmuižas.
Līdztekus Upīša ceriņiem te zied arī citu selekcionāru lolojumi, šis ir vērienīgākais ceriņu dārzs plašā reģionā. Lietuviešiem sava ceriņu selekcionāra nemaz neesot. Bet igauņu viesi bieži vien nav informēti par tautieti Ādolfu Vaiglu, kura ceriņu šķirnes atrodamas Tallinas Botāniskajā dārzā, taču sava dārza viņam nav. Ievērojamā krievu ceriņu selekcionāra Leonīda Koļesņikova dārzu Maskavas nomalē 60. un 70. gados «apēdis» jauns padomju mikrorajons. Daļa šķirņu zaudētas, bet vairāki viņa kolekcijas eksemplāri nonākuši Dobelē. Piemēram, dekoratīvā ‘Krasavitsa Moskvy’ ar baltiem ziediem, bet rozā pumpuriem.
Liegs, poētisks ziedu skaistums pāri skarbai dzīves prozai. Talanta cienītājiem jau zināms, ka arī leģendārais Pēteris Upītis no Jumurdas Vidzemē uz Dobeli pārcēlies, likteņa un politikas sists. Viņa mājām, kur Priekuļu lauksaimniecības skolas beidzējs izveidoja paraugdārzu, pāri gāja fronte. 100 hektāru mantinieks bēguļoja arī no Sibīrijas. Viens no viņa brāļiem, Augusts, pēc Otrā pasaules kara aizlaidies uz Ameriku, kur izveidoja veiksmīgu fotogrāfa karjeru. Otrs, Voldemārs, kļuva par atzītu fotogrāfu tepat Latvijā. Bet Pēteris, kam nenoliedzami arī bija estēta acs, 1956. gadā sāka veidot dārzu Dobelē, jo šejienes augsni atzina par augļukokiem piemērotāko. Kur tagad Dobeles Dārzkopības institūts, pirms kara atradusies brāļu Vārnu stādaudzētava. Viņus izsūtāmo liktenis piemeklējis jau 1941. gadā.
«Upītis sāka dzīvot Vārnu mājas neapkurinātos bēniņos,» stāsta Inese Šinta. «Lielu lomu viņa dzīvē nospēlēja nacionālkomunists Aleksandrs Ņikonovs, [LPSR lauksaimniecības ministrs 50. gados]. Viņš Upīti izvirzīja par Latvijas mičurinieti, bet pēc tam pats krita varas nežēlastībā. Upītis bija viens no retajiem, kas viņu neatstāja. Kad Ņikonova dzīvē atkal notika pozitīvs pagrieziens — viņu Maskavā uzaicināja darbā visaugstākajos amatos —, Upītis no Ņikonova saņēma vēl lielāku atbalstu. Visi aizmirsa par brāli Amerikā un 100 ha zemes.»
Dobelē Pēteris Upītis saimniekoja līdz savai nāvei 1976. gadā, saņēma tā laika augstāko apbalvojumu — Ļeņina ordeni. Nākamgad Dārzkopības institūta kolēģi atzīmēs dibinātāja 125. jubileju. Šī laika darbinieki ceriņu pavēlnieku nav satikuši. Inese Šinta, pēc izglītības agronome, bet pēc profesijas skolotāja, strādā šeit kopš 1997. gada. Sarmīte Strautiņa, pabeidzot bioloģijas studijas, uz dzimto pusi nosūtīta 1980. gadā. Viņa atceras, ka, skolas laikā no lauku mājām Dobeles pievārtē nākot gar Upīša dārzu, citi bērni mēļojuši, ka tā saimnieks esot dusmīgs un negants.
«Viņš dzīvo pēc principa «norobežoties no liekas informācijas». Vai tad jūs nezināt, kā aizsērē ezers, kurā ietek upe ar nevajadzīgām smiltīm un duļķēm?» — tik mūsdienīgi 1968. gadā par Pēteri Upīti Kurzemītē rakstīja Imants Ziedonis. «Vai tad jūs nezināt, kā cilvēki cauriem vakariem nosēž pie televizora, blakus vajadzīgajai piesērējot ar nevajadzīgu informāciju? (..) Cilvēku bez gribas, mērķtiecības un bez gaumes šodien informācijas plūsma var izšķīdināt un pārvērst haotiskā bezdomu, bezpārliecības un bezprincipu jūklī.»
Pēteris Upītis, vadīdams spartisku ikdienu 1960. gadā uzbūvētajā ēkā, kur tagad mīt Dārzkopības institūta administrācija, veicis 24 dažādu dārzkopības kultūru selekciju. Renovētā celtne nosaukta par Ceriņu māju. «Ceriņu šķirne top 15—20 gadus. Iepriekšējā institūta direktore Edīte Kaufmane, kas tagad atbild par zinātnisko darbu, saka — šeit var strādāt tikai liels optimists,» pasmaida Inese Ebele. «Arī es vislabāk Upīti iepazinu, lasot Kurzemīti. Tur var nojaust, ka kaut kādā ziņā viņš Dobelē juties nesaprasts. Cilvēki atceras, ka Upītis katru rītu sāka un katru vakaru noslēdza ar klasisko mūziku.» Atskaņojis spāņu Cantina Toreros, Čaikovska Ziedu valsi, Ofenbaha Barkarolu, Delība Kopēliju. «Mums ir viņa patafons un plašu kolekcija. Tajos «aizliegtajos» laikos viņš sarakstījās ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm. Tā kā tāds feisbuks! Vēl Latvijas brīvvalsts laikā bija paspējis ar motociklu apbraukāt visu Eiropu. 21. gadsimta cilvēks, es viņu tā izjūtu.»
No Dobeles uz Londonu
Direktore Inese Ebele, ilggadēja dekāne un tūrisma virziena vadītāja Vidzemes Augstskolā, ienākusi institūtā pirms četriem gadiem un caur kabineta logu ātri iemācījusies: «Skaistais ziedēšanas laiks sākas aprīļa beigās, viss maijs un vēl jūnija sākums ir ziedonis, kad cits pēc cita plaukst brīnišķīgie koki. Pēc ceriņu ziediem nāk klusāks brīdis, bet jūlijā būs ķiršu laiks. Pa vidu — zemenes, aprikozes, plūmes, āboli.»
Arī augļu un ogu ražu, iepriekš sazinoties, interesenti var nākt dārzā apskatīt. Un, protams, tiek aicināti uz ābolu svētkiem oktobra pirmajā sestdienā. Būs tirgošana, svinēšana, institūta speciālistu lekcijas un konsultācijas, sola direktore. Septembra pēdējā piektdiena ir zinātnieku nakts, kad atvērts ne tikai dārzs, bet arī laboratorijas.
Plānu esot daudz. Aizpagājušogad muzeja telpās sadarbībā ar Rīgas Jūgendstila muzeju risinājās izstāde par ceriņiem, bet nākamgad līdzīga tapšot par īrisiem — vēl vienu no 24 kultūrām, ar kurām strādāja Pēteris Upītis. Muzejs ir izgājis akreditāciju, nākotnē tajā paredzēts veidot ekspozīciju par dārzkopības vēsturi Latvijā, dižākajiem selekcionāriem. Bet dārzā uzstādītas krāsainas informatīvas plāksnes, viesi var iegūt informāciju mobilajos telefonos ar kvadrātkodu starpniecību.
Protams, Dobeles zīmols joprojām ir Upīša ceriņu kolekcija, kurā savu krājumu iepludināt pirms nāves 2003. gadā izvēlējās arī selekcionārs Laimonis Kārkliņš. Viņa dārzs bija Ķegumā. Direktore lepojas ar zelta diplomu, ko atsūtījusi Starptautiskā Ceriņu asociācija. Pagājušogad pēc Latvijas vēstnieces Baibas Bražes ielūguma Dobelē viesojies Londonas Karaliskā botāniskā dārza direktors Ričards Deverels. Bet Inesei Ebelei ticis gods atbildes vizītē Anglijā iedēstīt septiņus ceriņu stādus un ābelīti. «Pēterim Upītim un Laimonim Kārkliņam, kuru šķirnes tās bija, tas būtu mūža sapnis — mūsu selekcijas materiāls ir Londonas botāniskajā dārzā!» viņa iesaucas.
Stereotipisko priekšstatu, ka Dobelē galvenais ir ceriņi, Ebele tomēr uztverot kā uzdevumu vairāk informēt sabiedrību par pārējo bagātību. Ceriņi aizņem piecus hektārus, bet kopumā Dobeles dārzs stiepjas 40 hektāru plašumā. Āboli kopā ar hibrīdiem — 1061 veids, bumbieri — 405, plūmes — 303, ķirši — 232, upenes — 144, ērkšķogas — 109, vīnogas — 122, aprikozes — 34, persiki — četri veidi. «Esam vadošā pētniecības ie-stāde dārzkopībā Baltijā, mums ir divas bāzes vietas, Pūre un Dobele. Esam augļu un dārzeņu ģenētisko resursu pētnieki un glabātāji, tā ir valsts deleģēta funkcija.»
Institūtā strādā 90 darbinieki, direktore ātri izved cauri nodaļām. Agrotehniskie pētījumi, augu patoloģija un entomoloģija (kukaiņu pētniecība). Ģenētika un selekcija. Bioķīmija un pārtikas tehnoloģijas. Te dzimuši Rūdolfa biezenīši, Very Berry, Rāmkalnu produkcija. Dobeles Dzirnavnieks pasūtot bioķīmijas analīzes graudiem, kas kādreiz tika veiktas Vācijā. «Nākotnes attīstības vērtība ir bioekonomika — ko darīt ar auga daļām, kas netiek lietotas, maziem ābolīšiem, pat lapām,» stāsta namamāte.
Cienā ar pašu ražojumiem: sukādēm, augļu gardumiem bez pievienota cukura, saldējumu, kas tapis no ābolu biezeņa. To visu var nopirkt arī modernā kioskā pie dārza ieejas, kur netrūkst pat košu ledusskapja magnētu ar ceriņu ziediem. Tikai neraža — viesu iecienītajam ceriņu saldējumam šogad vairs nedrīkst pievienot īstus ziedus, jo neviena dalībvalsts nav parūpējusies, lai tos iekļautu Eiropas Komisijas Novel Food katalogā kā atbilstošus visiem pārtikas drošības kritērijiem. Nedrīkst pārdot arī ceriņu ievārījumu.
Bet — vai laimītes dārzā drīkst ēst? «Jā. Pie ‘Kristīnes Baltpurviņas’ cilvēki vienkārši stāv un ēd,» atsmej direktore, un saruna atkal pievēršas Pēterim Upītim. Balto, smaržīgo šķirni, kuras ziedos bieži gadās atrast ne tikai piecas, bet pat septiņas vai deviņas laimītes, selekcionārs nosaucis par godu jaunības mīlestībai. Sava šķirne tikusi mātei Edei Upītis. Savulaik, vadot ekskursijas, viņš «mātes ceriņam» vienmēr esot paklanījies, noņemot žokejcepuri. «Un visus glāstus, ko tev nepaguvu atdot, es dārzos sabēršu, lai ceriņziedos plaukst. Kad pieskarsies tie zemei siltai, tu viņus sajutīsi, mīļo māt!» saglabājušās šādas skarbā vīra dzejas rindas. Ne tikai viņa draugs aktieris Kārlis Sebris, bet arī Imants Ziedonis saņēmis ceriņu šķirni. Tāpat kā vīru koris Tēvzeme, kas braucis uz Dobeles dārzu talkās un Pētera Upīša dzimšanas dienā 19. maijā nereti ziedošā ceriņdārzā dziedājis viņam vienam pašam.
Mūža beigās uzņemtajā Herca Franka filmā, ko viesi var noskatīties Dārzkopības muzejā, Upītis korim pa priekšu lec uz kruķiem. Salīcis kaulu tuberkulozes sagādātajās sāpēs, bet joprojām galvastiesu garāks par citiem vīriem. Kinodarbu noslēdz vēl kāda dzeja: «Lai dzīvi nodzīvotu prātīgi, ir daudzas lietas jāzina. Vien divas būtiskākās atceries, tās iesākumā jāmin. Tu badu labāk ciet, bet neēd kaut ko šādu tādu. Un labāk esi viens, ne kopā ar jebkādu.»
The post Signāls no Dobeles appeared first on IR.lv.