Pirms kāda laika man bija savdabīga tikšanās ar mūsu muzeja apmeklētāju. Viņš interesējās par radu meklēšanas iespējām, dokumentu pieejamību un tā tālāk. Diemžēl konkrētajā situācijā īpaši daudz palīdzēt nespēju, jo runa bija par laika posmu, no kura tiešām saglabājies maz rakstītas dokumentācijas.
Tad cilvēks sarunas gaitā pavēstīja, ka vislabāk visu varētu noskaidrot, ja nonāktu pagātnē. No sirds piekritu un ieteicu tā arī izdarīt, bet tad atklājās, ka lieta nav tik vienkārša. Viņam gan esot spējas ceļot laikā, taču pats to darīt nevarot — vajag kādu citu, kurš piekritīs, ka viņu uz to pagātni aizsūta. Sarunas biedrs vērās manī ar cerībām. Sapratu, ka šajā vietā vēsturei kā zinātnei vairs nekādas teikšanas nav. Izdvesu, ka tik negaidīts un nopietns piedāvājums ir kārtīgi jāapdomā un uzreiz atbildi dot nevaru. To sakot, neuzkrītoši iebakstīju tālrunī īsziņu kolēģei, liekot noprast, ka Hjūstonā ir problēmas.1 Viņa ieradās visai drīz un komplektā ar pārmetošu skatienu teica, ka tikšanās jābeidz, jo mani «visi jau gaida sanāksmē». Pēc tam kabinetā abas ieskatījāmies kalendārā, jo arī vēsturniekiem jēdziens «pilnmēness» ir faktors, ar kuru darba procesā jārēķinās.
Protams, sarunas par ceļošanu pagātnē ir «sviests». Mūsu profesijā vispār nav pieņemts ne tikai vazāties laikā šurpu turpu — pat visādas varbūtības teorijas neskaitās labais tonis, jo pagātne ir noticis fakts, kas nav grozāms. Tāpēc nav pat vērts spriedelēt par to, kā būtu, ja 1940. gadā šautu pretī, ja Zālamans Murins tiktu pakārts, bet Kaupēns — apžēlots. Es to visu zinu, taču todien, atceļā uz mājām pārdomājot notikušo, nonācu pie atziņas, ka man izteikts absolūti neiespējams, bet sasodīti vilinošs piedāvājums.
Varētu taču saņemt dūšu, ne? Satikties ar to laika mašīnas konstruktoru, pārrunāt, vienoties par procesu un rezultātiem. To, kas viņam pašam vajadzīgs, es uzzināšu — ar to problēmu nebūs. Taču pateicībā par sadarbību es gribu arī sev kādu pusstundu gaismas gada, lai vēl dažas «ģēlas» nokārtotu.
Piemēram, man nav nevienas vectēva fotogrāfijas, kurā viņš būtu streļķa formastērpā. Bet viņš karoja — sāka 5. Zemgales pulkā un beidza Ukrainā jau pēc revolūcijas sarkanās armijas sastāvā. Taču attēlu nav. Saprotu, ka pagātnē, iespējams, vectēvu nofotografēt var neizdoties, jo ej nu sazini, kā digitālās ierīces, teiksim, 1916. gadā uzvedīsies. Bet es viņu varētu satikt un redzēt! Mēs reti tikāmies, jo viņš dzīvoja laukos, bet es Rīgā, un biju par mazu kara stāstiem. Viņš prata spēlēt vijoli un mandolīnu, ko laikam apguva pašmācības ceļā. Šaubos, vai viņa dzimtajā Žagarē pērnā gadsimta sākumā bija mūzikas skola. Latviešu gan tur bijis diezgan daudz, vismaz tā runā. Vēlāk tur bijusi Kvica viesnīca, un tās īpašnieks, rādās, prata šeftēties visādos virzienos. 1940. gada vasarā esot palīdzējis nelegāli nokļūt pāri robežai Latvijā pat dažiem poļu armijas karavīriem. Pats Kvics gan par to dabūja no čekas piecus gadus lāģerī. It kā izdzīvoja, bet vai viņam, šim Mendelim Kvicam, vairs bija, kur un pie kā atgriezties?
Otru vectēvu es vispār neesmu satikusi. Viņš bija leģionā un krita 1944. gada jūlija beigās kaut kur Valgundes pusē. Pat nezinu, vai tā ir taisnība. Tā pēc kara vecaimātei stāstīja kāds, kurš arī tur bijis un redzējis. Paklusām, protams. Dokumentu nav — ja tādi būtu, sen jau tiktu pārbaudīti. Tad nu tā — ja kādi karavīru ekshumatori šo lasa, tad lai liek aiz auss. Kaut kur Zemgalē ir apbedīts gara, patiešām gara auguma leģionārs. Tētis bieži teica: «Ap divi metri.» Atrašanas gadījumā paziņojiet man personīgi, lai var veikt DNS testu.
Aizceļojot laikā, es varētu arī šo vectēvu sastapt. Paiet gabaliņu līdzi pa to ceļu, pa kuru viņi atkāpās no Jelgavas. Starp citu, tajā pusē, ja neskaita pāris silikātķieģeļu būves, viss pārējais vēl šodien izskatās tā, it kā leģionāri tikko būtu aizgājuši. Pat ložu pēdas namu sienās nav pazudušas. Varbūt es varētu vectēvam un pārējiem pateikt, lai neiet uz to «Valgundes pusi», apmet līkumiņu, pasēž mežmalā kādu dienu? Varbūt man izdotos viņu izglābt? Lode netrāpītu, bērniem būtu tēvs, bet man — abi vectēvi. Streļķis un leģionārs. Viņi varētu satikties viesībās un kopīgi kaut ko uzdziedāt vai nospēlēt.
Savukārt, ja turpat pamanītu skolas bijušo «vojenruku»2 Aleksandru Fjodoroviču, tad viņš man drusku dabūtu trūkties. 1989. gadā lepni stāstīja, ka kara laikā «над Елгавой летал и по врагу стрелял»3. Laikam tā arī neapjēdza, ka atrodas iekarotā zemē un viņa pastāstos spiesti klausīties «ienaidnieku» pēcteči. Man pēc tās stundas bija reāli draņķīgi ap dūšu, un kā gan citādi, ja, iespējams, uz skolotāju istabu nupat aizgāja vectēva slepkava. Ko es varētu izdarīt? Piemēram, uzrasties tajā lidmašīnā un iebļaut Aleksandram Fjodorovičam ausī, lai, pirmkārt, nešauj uz cilvēkiem tur lejā, un, otrkārt, lai neiedomājas pēc kara šeit iesēsties. Kraties uz dzimto sādžu, ехай на хуй4, galu galā!
Ja labi padomā, varētu vēl daudz ko mēģināt saglābt. Iekrāmēt Šustinam pa pauri ar ko smagu un saplēst tos slepkavību sarakstus. Jaunus rakstīt vairs laika nepietiktu. Cietumsargiem varētu pateikt: veči, «pie Valmieras» nav nekādu vācu diversantu, čekisti grib tikt no jums vaļā, lai nebūtu liecinieku. Tāpēc jūs sūta projām ar «uzdevumu». Viņi sarīkos slaktiņu, šaus cilvēkus tepat, pagalmā! Taisiet kameras vaļā, laidiet viņus ārā, bet paši žmiedziet čekistus nost. Neļaujiet viņiem neko izdarīt. Šie aizlaidīsies, bet jūs dabūsit atbildēt, ja tiksit vāciešiem nagos, un nekas patīkams tas nebūs. Varat man ticēt.
Satiktu kapteini Liepaci un nobrīdinātu, lai neiet pie mežsarga Radziņa. Viņš ir savervēts, kaptein, piežmiegts pie sienas, un šaus virsū, tikko tu ieiesi mājā. Nē, viņš negrib, pārdzīvo, tak kur likties? Baidās par savu mazo meitēnu, kuru čekisti sola iespundēt Krievijas bērnunamā pēc paša arestēšanas. Kaptein, viss nav zaudēts. Mēģini tikt līdz Madonas apriņķim un sameklē turienes mežos «Panu». Viņš tur ir kopā ar vēl diviem, un gan jau tev arī vieta atradīsies. Jums jānoturas daži gadi, un tad, rau, pats čekas priekšnieks Vēvers rakstīs žēlabainu vēstulīti un lūgsies, lai nākat beidzot no meža ārā.
Varētu vēl šur tur aiziet, apsēsties uz gultas malas, pamodināt un pateikt, lai agrāko paziņu, to komersantu-nekomersantu, pasūta uz poda un neielaižas nekādās darīšanās. Tās ir lamatas, draugs. Ja tu šajā šaizē iepīsies, nonāksi aiz restēm un vēl pēc dažiem gadiem nomirsi Krievijas lāģerī. Un vispār — taisies ka tiec no šejienes projām! Tev vēl ir iespēja aizlaisties uz fāterlandi. Ak, tev Hitlera režīms lāgā nepatīk? Atvaino, bet pelagra tev vēl mazāk patiks. Kas tā tāda, noskaidrosi Dancigā. Gan jau tur kāda medicīnas enciklopēdija būs atrodama. Bet tagad celies augšā un sāc kaut ko darīt savā labā! Nē, es neesmu spoks, vari pat aptaustīt. Kniebt gan nevajag. Sev ieknieb, ja domā, ka vēl sapņus redzi.
Bet tu, Herbert, nepinies ar valsts drošības pārvaldi. Tu atsēdēsi, bet citi, kurus iegāzīsi, mājās vairs nekad neatgriezīsies. Man ir apnicis skaitīt līķus… Kārli, pie drēbnieka iet nedrīkst — tur tevi gaida saindēts liķieris un slēpnis. Boļeslavs, kaut arī no skata tīri smuks, nekādu laimi tev, Alma, neatnesīs. Tu pastāvīgi būsi viena, jo viņš sēdēs cietumā. Padomju paradīze nevilksies ilgi, Boļeks tevi atstās ar diviem bērniem, jo sāksies jauns karš. Bet to, ka jūs abi būsit strādājuši Jelgavas čekā, cilvēki neaizmirsīs. Ja tagad aiziesi uz randiņu, tev nāksies pakārties Termiņcietumā. Nē, es nezinu, kur paliks abi jūsu bērni. Nav dokumentu.
Kad izstāstīju labam paziņam par to, ka man piedāvāja paceļot laikā, un pateicu, ka varētu vismaz ko labu izdarīt, viņš nebija īpaši sajūsmināts. Paga, paga! Ikviens izmainīts pagātnes notikums var radīt neparedzamas sekas, un kas zina, varbūt mēs paši tad te nemaz nestāvēsim. Tā var izraisīt sazin kādu lavīnu nedaudz pārnestā nozīmē.
Mans paziņa ir saprātīgs cilvēks un, iespējams, runāja baltu, faktoloģisku patiesību. Tomēr es īsti nespēju viņam piekrist. Kāds ļaunums celtos no tā, ka mans vectēvs atgrieztos no kara? Vai tiešām no Centrālcietuma dzīvi iznākuši 99 cilvēki spētu apdraudēt mūsu iespējas ierasties pasaulē? Nedaudz mazāk traģēdiju, sāpju un zaudējumu — vai tas nebūtu tikai lieliski?
Un tad kādreiz manās rokās nonāktu atmiņu grāmata vai manuskripts, kurā būtu teikts, ka autors savulaik piedzīvojis ko pavisam neticamu. Saticis spoku, no rīta pie spoguļa matus ķemmējot. Spoks bijis vīriešu biksēs un raibā, tādā kā miesas kreklā5 ģērbusies sieviete, kura pateikusi, lai viņš šodien no mājas ārā neiet, bet, ja kāds atnāk, tad lai durvis vaļā never. Ja neklausīs, tad klāsies plāni — cietums draud un nelabs gals. Atnākusi no nākotnes pabrīdināt. Pārkrustījies, bet spoks nekur nav pazudis, kamēr nesaņēmis apsolījumu, ka visam teiktajam tiks paklausīts. Tad laikam noģībis. Atžirdzis, ieraudzījis uz sienas ar sarkanu uzšņāptu uzrakstu: «Termorektālā kriptoanalīze.» Ko tas nozīmē, nav spējis iedomāties, bet kopš tās dienas atmetis pusi veco niķu un nav vairs nevienam «labvēlim» ticējis. Visādi turpmākajos gados gājis, taču dzīvs palicis gan, paldies Dievam!
Un es kā vēsturniece jums nekad nestāstīšu, ka pati biju tas spoks un man izdevās!
1 Atsauce uz ASV kosmosa kuģa Apollo-13 1970. gada 13. aprīļa ziņojumu Hjūstonas bāzei par traucējumiem kuģa elektrības sistēmā. Teiciens vēlāk folklorizējās.
2 Vojenruks — militārās mācības skolotājs Padomju Savienībā.
3 Lidoja virs Jelgavas un šāva uz ienaidnieku.
4 Precīzi netulkojama norāde, kādā virzienā doties.
5 «Miesas krekls» ir savulaik lietots apzīmējums apakškreklam, kuru vilka «pie miesas». 30. gadu cilvēks par tādu uzskatītu mūsdienu T-kreklu un visas tā variācijas.
Inese Dreimane (1972) ir Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece un rakstniece. Pētniecības tēmas saistītas ar komunistiskās okupācijas periodu Latvijā. Zinātnisku publikāciju un romāna Vēstule ar pielikumu (2019) autore.
The post Ko vēsturnieki jums nestāsta appeared first on IR.lv.