Ķīnas metropolē Uhaņā, kas bija jaunā koronavīrusa izplatīšanās epicentrs, pamazām tiek atcelti stingrie ierobežojumi, taču iedzīvotāji vēl aizvien ir nobijušies un piesardzīgi
Jana Sjue (55) novieto elektrovelosipēdu pie sava varžu restorāna un vispirms no loga nokasa neilgi pirms ķīniešu Jaunā gada pielīmēto brīdinājumu par ēstuves tūlītēju slēgšanu. Savāc avīzes, kas sabāztas pa durvju apakšu. Kopš karantīnas izsludināšanas iznākuši tikai septiņi Hubei Daily numuri. Papīru kaudzītes apakšā guļ koši dzeltena skrejlapa par 23. janvārī ieviesto karantīnu.
Pēc tam Jana ķeras pie ledusskapja tīrīšanas, kurā daudz sabojājušos produktu. «Kad sākās karantīna, mans akvārijs bija pilns ar vardēm,» viņa stāsta. Vardes restorāns iepērk dzīvas, un parasti tās izdzīvo aptuveni nedēļu. «Pati nedrīkstēju atnākt, lai tiktu no tām vaļā. Par to parūpējās mūsu rajona partijas komiteja. Pie reizes viņi dezinficēja visu restorānu.»
Janas restorānā populārākais ēdiens ir varžu kājiņas, ko kopā ar bambusa dzinumiem, lotosa saknēm, salātu lapām un tofu gabaliņiem uzvāra paši viesi galdos iemontētajos elektriskajos katliņos. Ēdienkartē ir arī varžu sautējums un eļļā fritētas varžu kājas.
Pēc neilga laika ciemos iegriežas Džana kungs no blakus esošā tabakas kioska. Kaimiņi sāk pārrunāt, kā katrs pavadījis pēdējās 10 nedēļas. Jana bija paspējusi aizbraukt uz dzimtajām mājām mazliet ārpus Uhaņas, bet Džans visu karantīnas laiku pavadīja savā kioskā. 72 dienas nodzīvoja nelielā nišā aiz letes. Galu galā viņš to vairs nespēja izturēt un četras dienas pirms valdības izsludinātās atļaujas pats pārkāpa kioska slieksni, izejot uz ielas. Svaigā gaisā un saulē.
Dzīve kioskā
50 gadus vecais Džans, kuram mugurā ir kārtīgi aizpogāts balts krekls, stāsta, ka tagad veikalā nevar izturēt ilgāk par 10 minūtēm. Regulāri iziet uz ielas. Ārpusē viņš ēd arī pusdienas, noslidinot sejas masku zem zoda. Un sveicina katru garāmgājēju. «Kā klājas?» «Kur dodaties?» «Kad jūs izlaida?»
22. janvāra vakarā pats izlēma, ka piesardzības dēļ mājās nedosies. Tikai divas dienas iepriekš varas iestādes beidzot izplatīja oficiālu paziņojumu par jauno vīrusu, ko bija noliegušas vairākas nedēļas. Brīdināja, ka slimība izplatās no cilvēka uz cilvēku, un Džans nevēlējās pakļaut briesmām savus mazbērnus — galu galā, viņš savā kioskā katru dienu saskaras ar daudziem cilvēkiem.
Nākamajā rītā Uhaņa tika noslēgta no pārējās pasaules — tika slēgta lidosta, dzelzceļa stacija un autostrādes. Pilsētā cilvēki nedrīkstēja iziet no saviem mikrorajoniem. Tā Džans tika iesprostots kioskā. «Dienu pēc dienas ēdu tikai šķīstošo nūdeļu zupu. Pēc 10 dienām man mutē parādījās čūla.»
Viņa sieva mājās pagatavoja dažādus dārzeņu ēdienus, kuru kioskniekam piegādāja kompartijas patruļas. «Viņi man garām soļoja piecas reizes dienā. Neviens cits uz ielas iziet nedrīkstēja.»
Kopumā karantīna Uhaņā ilga 76 dienas. Vispirms valdība pavēlēja pašizolēties visiem 11 miljonus lielās pilsētas iedzīvotājiem, bet pēc tam šī prasība tika attiecināta uz visu Hubei provinci ar 60 miljoniem iedzīvotāju. Apstājās satiksme, ekonomika, sabiedriskā dzīve — pilnīgi viss. Tāda mēroga karantīna pasaules vēsturē vēl nekad nav piedzīvota.
Tagad pilsēta, kur tas viss sākās, pamazām kļūst atvērtāka. Pēdējās nedēļas laikā Uhaņā atkal drīkst iebraukt cilvēki no ārpasaules, ieskaitot žurnālistus. Ķīnas valdība ārkārtas stāvokli Uhaņā oficiāli atcēla 8. aprīlī, kas nozīmē, ka iedzīvotājiem beidzot ir atļauts iziet ielās.
Lidostā sāk nolaisties lidmašīnas. At-sākti vilcienu reisi, tiesa, tie ir diezgan patukši. Ielās pamazām tiek nojauktas 7110 pilsētas mikrorajonus bloķējušās barikādes. Durvis pamazām atver veikali. Debesskrāpjus Jandzi upes krastos vakaros atkal izgaismo violeti un sarkani starmeši. Pilsēta sāk atgūties. Tie, kas vēlas iebraukt Uhaņā, vispirms tiek dezinficēti. Un jāveic temperatūras pārbaude.
Tirgus aiz barjerām
Kopš janvāra Uhaņa parējās pasaules acīs asociējās ar bailēm un izmisumu. Savukārt daudzi ķīnieši to uzskata par disciplīnas un izturības piemēru. Tagad Uhaņas līderi vēlas kļūt par paraugu tam, kā metropole spēj atgūties pēc sērgas. Taču kā jūtas vienkāršie iedzīvotāji?
Ielās zied ķirši, taču šis skaistums nespēj nomākt joprojām jūtamo baiļu atmosfēru. Pavasaris te parasti ir īss, jo ātri pienāk apgrūtinošā vasaras tveice. Aprīlis te parasti ir mēnesis, kad cilvēki priecājas brīvā dabā, taču šogad smaidīgu cilvēku ir maz. Joprojām valda uztraukums, ka ikviens garāmgājējs varētu būt vīrusa pārnēsātājs. Svešinieki cits no cita turas drošā attālumā, un visi nēsā sejas maskas.
Tikai dažu kilometru attālumā no Janas restorāna un Džana kioska atrodas pandēmijas epicentrs — Huanaņas tirgus, kuru pilsētas varas iestādes slēdza jau 1. janvārī. Tieši šajā tirdzniecības vietā, kur dzīvi tiek pārdoti un pircēja acu priekšā nokauti gan savvaļas, gan mājdzīvnieki, tika reģistrētas pirmās saslimšanas. Tieši šo tirgu uzskata par vietu, kur dzīvnieku koronavīruss «pārlēca» uz cilvēkiem.
Ja tagad kādu tirda ziņkāre apskatīt tirgu, tam tuvumā tikt nemaz nevar. Janvārī tas bija apvilkts ar policijas lenti. Tagad piekļuvi bloķē zilas barjeras un situāciju uzmana novērošanas kameras. Sajūta, ka amatpersonas vēlas izdzēst šo vietu no kolektīvās atmiņas. Lai iet skatīties izgaismotos debesskrāpjus krastmalā, nevis tirgu!
Ielās pamazām atgriežas satiksme, lai gan pirmajā nedēļā pēc karantīnas atcelšanas gājēji pavisam brīvi varēja pastaigāties pa lielo tiltu pār Jandzi upi — tā ir pilsētas slavenākā mūsdienu būve, kas uzbūvēta vietā, kur valsts lielākajā upē 1966. gadā esot devies peldēties Ķīnas Tautas Republikas dibinātājs Mao Dzeduns.
Jandzi ziemeļu krastā esošajā Hanku rajonā, kas izveidots 20. gadsimtā, iedvesmojoties no Eiropas arhitektūras, tagad var sastapt visvairāk cilvēku. Jo tiešu tur atrodas lielākie tirdzniecības centri. Ieeja tajos aizvien tiek stingri kontrolēta. Kafejnīcas pārdod dzērienus tikai līdznešanai. «Patiesībā ielās var satikt labi ja 10% no cilvēkiem, kas šeit būtu šajā gadalaikā,» pastāsta kāds garāmgājējs. «Varbūt tikai 5%.»
Pilsētas universitāte, kuru uzskata par vienu no respektablākajām augstskolām Ķīnā, aizvien ir slēgta. Un tukšuma sajūta valda visā ap to esošajā rajonā. Jandzi krasta promenādē rītos sastopami tikai daži sirmgalvji, kas lidina pūķus.
Karantīnas laiku Uhaņā daudz lasītā dienasgrāmatā aprakstījis politologs Lu Sjaojui (29). Viņa pēdējā ierakstā lasāms: «Mani visvairāk aizkustināja tas, ka visas epidēmijas laikā daudziem cilvēkiem bija vēlme atgriezties savās mājās Uhaņā, par spīti visam.»
Pats Lu ir dzimis Uhaņā un studējis Skotijā. Aizpagājušajā nedēļā, kad kafejnīcas un restorāni vēl bija slēgti, nolēmām satikties pastaigā pa vecpilsētu. 20. gadsimta sākumā veidotās klasicisma un Art Deco fasādes Jandzi un Haņas upes satekā ir pirmā ekonomiskā uzplaukuma liecinieces. Otrais attīstības vilnis sākās 21. gadsimtā, iepaliekot no Pekinas un Šanhajas.
Pasaulē par Uhaņu bija dzirdējis retais, taču tagad tā vēl desmitgadēm globālās sabiedrības atmiņā paliks kā Covid-19 epicentrs. «Pēdējo gadu laikā Uhaņa piedzīvoja strauju modernizāciju. Ir mazliet žēl, ka mana pilsēta pasaules acīs tagad ir vienīgi pandēmijas dzimtene,» žēlojas Lu.
«Brīdinājumi jau no sākuma»
Politologs uzskata, ka Uhaņas vadība pārāk ilgi vilcinājās krīzes sākumā. «Mēs bijām pirmā pilsēta, kas pieļāva šādu kļūdu. Bet pēc tam to atkārtoja daudzas citas visā pasaulē — bailes par sociālām un ekonomiskām sekām guva virsroku pār veselības aizsardzības ekspertu brīdinājumiem,» saka Lu.
Pagaidām grūti izmērīt, vai vietējo iedzīvotāju vidū ir sarukusi uzticēšanās kompartijas līderiem Uhaņā. Tikai acīmredzams, ka partija atsākusi uzkrītošu pašslavināšanas kampaņu un naski revidē krīzes laikā tapušos kritiskos ierakstus sociālajos tīklos.
Gadiem ilgi Uhaņa tika uzskatīta par «otrā līmeņa» pilsētu Ķīna, kuras ambīcijas un rezultāti atpalika no bagātajām metropolēm. Iespējams, tieši bailes par sava tēla graušanu izskaidro Uhaņas līderu vēlmi apslēpt sākotnējos datus par slimības izplatību.
Pilnīga pilsētas slēgšana tika īstenota tikai februāra vidū pēc tam, kad Ķīnas centrālā valdība atlaida visus pilsētas un provinces partijas līderus. Pēc karantīnas ieviešanas ielās varēja redzēt tikai partijas patruļas, neatliekamās medicīniskās palīdzības auto un smagi slimos, kas līdz ārstniecības iestādēm centās nokļūt saviem spēkiem.
Pensionētajam dzelzceļniekam Huanam Sidinam (68) viegls drudzis parādījās februāra sākumā. Viņa sieva, kura daļēji zaudējusi redzi, 6. februārī palīdzēja vīram aiziet līdz tuvākajai poliklīnikai. Datortomogrāfija uzrādīja tumšus plankumus plaušās, un pensionāram ieteica doties uz slimnīcu.
«Bet ielās nebija neviena taksometra, tāpēc mēs gājām kājām. Vairāk nekā stundu,» atceras Huans. Slimnīcā atbildēja, ka brīvu gultu nav, un pāris pārnāca mājās pusvienpadsmitos vakarā. 7. februāra rītā un dienu vēlāk viņi mēģināja atkal, un atkal atteikumi. Kopumā seši pārgājieni kājām un vairākas stundas ilga gaidīšana pie slimnīcas durvīm. 68 gadus vecais vīrietis kļuva arvien vārgāks un 8. februāra vakarā padevās — nekur vairs neies.
Pēc piecām dienām, 13. februārī, viņam piezvanīja no mikrorajona partijas komitejas un paziņoja, ka ieradīsies autobuss, lai aizvestu uz citu slimnīcu. «Es tur biju pieslēgts pie intravenozās sistēmas divas nedēļas, kamēr drudzis beidzot pārgāja. Man līdzās gulēja kāds 91 gadu vecs vīrietis, kura stāvoklis bija sliktāks. Nezinu, vai izdzīvoja.» Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Huanu pārveda uz kādu skolu, kas pārkārtota par pagaidu karantīnas hosteli. Tur viņš pavadīja vēl divas nedēļas.
Niecīga daļa
Pensionārs sūdzas, ka aizvien jūtas nestabili uz kājām, taču ir bezgalīgi pateicīgs ārstiem un māsiņām, kas izglāba viņa dzīvību. Notraucot blaugznas no vīra žaketes, sieva nostrostē: «Turies pa gabalu no žurnālista!»
Karantīnas atcelšanas dienā oficiālā statistika liecināja, ka Uhaņā bija inficējušies 50 008 cilvēki, no kuriem 2754 miruši. Taču pilsētā šiem skaitļiem neviens netic. Politologs Lu ir pārliecināts, ka valdības skaitļi uzrāda tikai niecīgu daļu no patiesā katastrofas vēriena.
Tajā pašā laikā nesakritība starp statistiku un realitāti, šķiet, satrauc tikai reto. Gan mediķi, gan ielās satiktie cilvēki uz šādu jautājumu vienaldzīgi parausta plecus. Kad 11. aprīlī īpašā klusuma brīdī visā Ķīnā tika ieslēgtas sirēnas un luksofori pārslēdzās uz sarkano gaismu, daļa cilvēku Uhaņas ielās pat neapstājās. Izskatījās, ka viņus neinteresē kaut kāds oficiāls piemiņas brīdis pēc trim bailēs un sērās pavadītiem mēnešiem.
Krīzes maksimuma laikā visai pasaulei par pārsteigumu Uhaņā dažu dienu laikā tika uzceltas divas milzīgas neatliekamās palīdzības slimnīcas. Vienā no tām ir 1000 gultu, bet tagad 900 jau tukšas. Baumo, ka no kravas konteineriem sastiķētā klīnika drīzumā tikšot pārvesta uz Dienvidameriku.
Pagaidām tā vēl stāv savā vietā. Pie tās, ģenerējot strāvu, nemitīgi dūc armijas smagie automobiļi. Pāri iespaidīgai sētai redzama izkārtne «Īpaši smago simptomu medicīnas nodaļa».
Otra pagaidu slimnīca tika uzslieta pilsētas dienvidu daļā. Arī tai ir stingra apsardze. Caur žogu redzams, ka konteineru ārējās sienas aplīmētas ar karantīnas laika mākslas konkursā tapušiem plakātiem. Daļa darbu ir diezgan drūmi, kamēr pārējie ieturēti karikatūriski krāsainā Mao ēras aģitmateriālu stilā. Tomēr gan vieni, gan otri deklarē, ka «šis ir cilvēku karš pret vīrusu» — tā februārī paziņoja Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins.
Pēdējo mēnešu laikā piedzīvotais slimnieku skaits un medicīnas pakalpojumu mērogs tik tiešām ir iespaidīgs, saka medicīnas māsa Jana Pena. 37 gadus vecā sieviete kopā ar 151 kolēģi no Pekinas ieradās februāra sākumā, lai palīdzētu pārslogotajam medicīnas personālam Uhaņā. «Es pieteicos brīvprātīgi,» viņa stāsta. Pirms ierašanās noskuva matus, lai aizsargtērpi un maskas labāk piegultu galvai.
Saģērbšanās maiņai parasti prasīja gandrīz stundu. Gan viņa, gan daudzi citi kolēģi valkāja pamperus. «Nē, pamperi nav nekāda lielā problēma. Lai taupītu aizsargtērpus, mēs pirms maiņas nedzērām ūdeni, lai mazāk svīstu un nebūtu jāiet uz tualeti. Elpot gan bija ļoti grūti, it īpaši dienās, kad sievietēm bija mēnešreizes.»
Medicīnas māsa satriekta stāsta, ka aizvien nespēj noticēt tam, cik ātri vīruss spēj pārņemt plaušas. «Pacienti, kuriem vēl no rīta bija laba pašsajūta, pēcpusdienā jau bija kritiskā stāvoklī.»
Pirms nedēļas Jana Pena ar savu komandu atgriezās Pekinā, kur viņai tagad divas nedēļas jāievēro pašizolācija.
Tikmēr pie sava varžu restorāna satiktā Jana Sjue prāto, kā rīkoties tālāk. Karantīnas dēļ esot zaudējusi summu, kas līdzinās 30 tūkstošiem eiro. Vai viņa par to vaino valdību? «Ja es būtu valdībā, karantīnu būtu noteikusi daudz agrāk!»
Visi Janas tuvinieki ir izdzīvojuši sērgu. Viņa pati janvārī uz slimnīcu aizveda savu tēvoci un viņa sievu. «Vai varat iedomāties, kāds man bija šoks, kad vēlāk paziņoja, ka vīrusu var pārnest no cilvēka uz cilvēku? Es vienā dienā nosirmoju.» Drīz pēc tam saslima Janas māsa, kura arī ir atveseļojusies.
Restorāna 10 darbinieki joprojām baidās piegādāt pusdienu pasūtījumus birojiem. Un nav jau tā, ka šādu pasūtījumu tagad būtu daudz. «Arī viņi ir zaudējuši daudz naudas, tāpat kā es,» saka Jana.
Pilnīgi noteikti restorāns neatvērs savas durvis līdz aprīļa beigām. «Briesmas vēl nav garām. Vai esat dzirdējis par inficētajiem, kuriem nav nekādu simptomu? Viņi joprojām ir lipīgi!»
Dažu valstu lēmumi par ierobežojumu atcelšanu
ITĀLIJA. Atsevišķos reģionos atļauts atvērt bērnu apģērbu un grāmatu veikalus, veļas mazgātavas un kioskus. Darbā var atgriezties IT un mežizstrādes darbinieki. Pārējie ierobežojumi spēkā līdz 4. maijam.
DĀNIJA. Jau 15. aprīlī atvērti bērnudārzi un sākumskolas. Restorāni un kafejnīcas, kuros ir vairāk par 10 sēdvietām, slēgti līdz 10. maijam. Lielas pulcēšanās aizliegtas līdz augustam.
AUSTRIJA. Atļauts atvērt parkus, mazos veikalus, dārzniecības veikalus, ja ievēro fizisko distancēšanos un valkā maskas. Ja vīrusa izplatību izdosies iegrožot, pārējie veikali tiks atvērti 2. maijā, bet restorāni — maija vidū.
VĀCIJA. Jau no 20. aprīļa drīkst strādāt mazie veikali, ja tiek ievērota higiēna un fiziskā distancēšanās. Sejas maskas veikalos un sabiedriskajā transportā ir vēlamas, bet nav obligātas. Daļēja skolu atvēršana no 4. maija. Lielie kultūras pasākumi atcelti līdz augustam.
SPĀNIJA. Darbu atsākušas atsevišķas fabrikas un celtniecības objekti, uz kuriem ieteikts iet kājām vai braukt ar velosipēdu. Pārējie ierobežojumi spēkā vismaz līdz 27. aprīlim.
FRANCIJA. Ierobežojumi spēkā līdz 11. maijam, pēc kura pakāpeniski varēs atvērt bērnudārzus un skolas. Bāri, restorāni un kinoteātri joprojām būs slēgti. Lielas pulcēšanās aizliegtas vismaz līdz jūlija vidum.
NORVĒĢIJA. 20. aprīlī tika atvērti bērnudārzi un daļa ģimenes ārstu prakšu. No 27. aprīļa daļēja vidusskolu, augstskolu, frizētavu un skaistumkopšanas salonu atvēršana.
ČEHIJA. No 20. aprīļa tiek īstenots piecu pakāpju plāns, kuram būtu jānoslēdzas 8. jūnijā. Pirmie tiek atvērti tirgi. Tagad čehi arī drīkst izbraukt uz ārzemēm, ja pēc atgriešanās ievēro divu nedēļu karantīnu.
SOMIJA. Atcelta transporta blokāde ap Helsinku reģionu. Pārējie ierobežojumi paliek spēkā līdz nākamajam lēmumam.
LIELBRITĀNIJA. 23. martā ieviestie ierobežojumi paliek spēkā vēl vismaz divas nedēļas, jo veselības iestādēm nav pārliecības, ka epidēmija jau sasniegusi savu augstāko punktu.
The post Pēc 76 dienām «cietumā» appeared first on IR.lv.