Latvijā ir tikai 35 epidemiologi, kuri pandēmijas laikā seko jaunā koronavīrusa izplatībai — izpēta katru gadījumu un meklē likumsakarības. Tieši viņu secinājumi ietekmē politiķu lēmumus par sabiedrisko dzīvi. Kāda ir šo epidemioloģisko detektīvu ikdiena?
Placināt līkni! Lai gan šo Covid-19 pandēmijas slāpēšanas mērķi epidemiologi un politiķi atkārto daudzās valstīs, sekmes patiesībā ļoti atšķiras. Pateicoties agrīniem lēmumiem par ārkārtas situācijas ieviešanu, mūsu zemē koronavīrusa izplatība ir krietni lēnāka nekā citur. Vācu Frankfurter Allgemeine Zeitung apkopotie dati uzskatāmi rāda, cik ļoti dažādi ir rezultāti — ASV un Lielbritānijā, kas novēloti reaģēja uz draudiem, saslimstība ik dienu pieaug par vairāk nekā 11% un inficēto kopskaits dubultojas aptuveni sešās dienās. Turpretī Norvēģijā, kur valda stingri karantīnas noteikumi, ikdienas pieaugums ir zem 4% un saslimušo skaits dubultojas tikai 19 dienās. Un Latvijā ir līdzīgi — ikdienas pieaugums 4%, inficēto skaits divkāršojas 18 dienu laikā.
Latvijas politiķi kopš epidēmijas sākuma uzsver, ka stingri balstās epidemiologu ieteikumos. Tagad Latvijā visi zina Juriju Perevoščikovu no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), kurš ik dienu mierīgi skaidro epidemioloģisko situāciju valstī. Taču aiz viņa muguras darbojas «neredzamā» komanda.
Visā Latvijā ir tikai 35 epidemiologi, no kuriem 21 strādā Rīgā, bet pārējie — novados. Pandēmijas laikā viņu ir daudz par maz, tāpēc vēl 17 sabiedrības veselības speciālisti ir atlikuši malā savus ikdienas pienākumus, lai palīdzētu epidemiologiem datu apstrādē, dežurētu pie diennakts tālruņa un atbildētu uz visiem jautājumiem par Covid-19. Viņiem vairs nav noteikta darba laika — strādā, kad tas nepieciešams. Datu drošības dēļ svarīgi visu informāciju glabāt biroja datoros, tāpēc šis darbs nav iespējams no mājām.
Darba labākai organizēšanai epidemiologi Latviju sadalījuši pa reģionālajām teritorijām (Latgale, Vidzeme, Zemgale, Kurzeme), bet Rīgu — sīkāk piecos iecirkņos.
Par katru no šīm vietām ir atbildīgs kāds epidemiologs, kas sazinās ar inficētajiem un viņu kontaktpersonām. Līdz 7. aprīlim viņi bija iztaujājuši 548 saslimušos un vairāk nekā 2500 kontaktpersonu. Bet ir arī epidemiologi, kuri apkopo un analizē datus. Kā viņi strādā, un kāda informācija ir svarīga Covid-19 izplatības bremzēšanā?
Kā izmeklētājs
Sigita Geida ir viena no Rīgas epidemiologiem, kuri ik dienu sazinās ar Covid-19 jaunajiem pacientiem un kā detektīvi mēģina izsekot, kā vīruss līdz katram cilvēkam nokļuvis. Jaunā koronavīrusa izplatībai viņi seko jau no janvāra. Pirmais cilvēks ar Covid-19 simptomiem jau 29. janvārī tika ievietots Infektoloģijas centrā, taču viņa tests bija negatīvs.
6. februārī, kad Ķīnā jaunais vīruss bija laupījis dzīvību jau vairāk nekā 500 cilvēkiem, Sigita iztaujāja kādu ģimeni, kuras bērnam bija jaunā koronavīrusa simptomi. Tā no sava ceļojuma pa Jaunzēlandi Latvijā atgriezās caur Ķīnu — kad atvase sāka klepot un parādījās temperatūra, epidemiologi mudināja uztaisīt Covid-19 testu. Par laimi, tas bija negatīvs. Bet kopš marta sākuma Sigita ir iztaujājusi desmitiem Rīgas Latgales priekšpilsētas iedzīvotāju, kuriem tests bijis pozitīvs.
Par epidemioloģi Sigita strādā 15 gadus kopš Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanas. Vēl studējot Sabiedrības veselības fakultātē, viņa nezināja, kādu darbu izvēlēsies. Kad pastrādāja SPKC, gādājot par infekcijas slimību izplatības ierobežošanu, saprata — tas viņai der. «Neesmu biroja žurka, kurai patīk rutīnas darbs. Man patīk, ka epidemiologam katra diena ir citāda, un no rīta nekad nezinu — visu dienu nosēdēšu pie datora vai braukšu uz kādu vietu un veikšu epidemioloģisko izmeklēšanu. Mans darbs ir intelektuāls, un vienmēr jābūt gatavai straujām pārmaiņām,» stāsta Sigita.
Infekcijas slimību, kuru izplatībai Sigita līdz šim sekojusi, ir ļoti daudz: akūtas zarnu infekcijas, rotavīrusu un novavīrusu infekcijas, salmoneloze, hroniskie un akūtie hepatīti, leģionāru slimība, tādas vakcīnregulējamas infekcijas slimības kā garais klepus, masalas, masaliņas, vēl un vēl.
Bet nu jau vairāk nekā mēnesi gandrīz visa uzmanība koncentrēta jaunā koronavīrusa izplatības apzināšanai, lai pārrautu inficēšanās ķēdi. «Covid-19 gadījumā ļoti svarīgi uzzināt, kur inficētais ir bijis un ar kādiem cilvēkiem saticies, lai mēs varam ar katru no viņiem sazināties un informēt par inficēšanās risku un nepieciešamību pašizolēties,» skaidro Sigita.
Jā, viņa apstiprina, vairākumā gadījumu cilvēkiem ir grūti pateikt, kur vīrusu saķēris. Taču, kad robežas vēl nebija slēgtas, epidemiologi iztaujāja, kādā kūrortā bijis, kurā viesnīcā nakšņoja, kādos restorānos ēdis. Ja šo informāciju saliek kopā vairāku valstu epidemiologi, tad var konstatēt, kur bijis inficēšanās perēklis. «Kad iztaujāju repatriācijas reisu pasažierus, bija salīdzinoši viegli atrast likumsakarības. Tagad, kad slimība izplatās Latvijas teritorijā, ir jau daudz grūtāk,» saka Sigita. Tomēr viņa mierīgi, virpinot sarunu, mēģina saprast — vai inficētais nav braucis ar autobusu, pabijis Centrāltirgū vai lielveikalā, varbūt nesen satikto cilvēku vidū ir kāds tālbraucējs šoferis, no ārzemēm atgriezies rads vai draugs. «Sākumā šķiet bezcerīgi atrast inficēšanās avotu, bet sarunas laikā apstākļi noskaidrojas. Cilvēki ir priecīgi atklāt, kur varēja inficēties, jo tas mums dod iespēju pārraut vismaz vienu inficēšanās ķēdi,» stāsta Sigita. Piemēram, atklājot, ka vairāki cilvēki ir no vienas iestādes, tajā var noteikt karantīnu, kā tas ir noticis patversmē Zilais krusts.
Pēc inficēšanās avota identificēšanas otrs svarīgākais epidemiologa uzdevums ir noskaidrot un sazināties ar visām kontaktpersonām — viņiem ir risks gan saslimt, gan arī, pašiem to nezinot, pārnēsāt vīrusu. Tāpēc Sigita un kolēģi katram no viņiem piezvana, lūdz pašizolēties vismaz 14 dienas, mierina un atbild uz visiem jautājumiem. Un arī tas nav viss — epidemiologi sazinās gan ar inficēto, gan viņu kontaktpersonu ģimenes ārstiem. Tieši viņu pienākums ir sekot, vai inkubācijas periodā neparādās kādi simptomi. Ja tā notiek, jāveic valsts apmaksāts tests.
Ik dienu Sigita sazinās ar aptuveni 30 cilvēkiem, strādā vairāk nekā astoņas stundas. «Citkārt ir nogurums, bet man patīk mans darbs, un ir interesanti runāties ar dažādiem cilvēkiem. Dzirdu daudzus sakām paldies, un tas atsver pārslodzi,» saka Sigita. Jautāta, kā šī pieredze ar Covid-19 mūs mainīs, viņa min — bijām jau aizmirsuši, cik svarīgi ir regulāri mazgāt rokas. Kafejnīcās un restorānos gan bija izlietnes, bet parasti tualetes telpās. Sigita cer, ka pēc pandēmijas visur būs viegli pieejamas izlietnes un labais stils prasīs nomazgāt rokas.
Raina Nikiforova jau 14 gadus ir atbildīga par gripas iegrožošanu Latvijā. Bet pirmo reizi mūžā viņa mēģina piebremzēt tik smagas elpceļu infekcijas uzliesmojumu.
Foto — Reinis Hofmanis
Apkopo datus pilnai ainai
Daudzi no mums janvāra sākumā vēl nebija pat dzirdējuši par koronavīrusu, kad Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas epidemioloģe Raina Nikiforova jau sāka par to saņemt regulārus ziņojumus no Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Slimību un profilakses centra. «Ar kolēģiem sākām gatavoties jaunā koronavīrusa uzliesmojumam, jo zinājām, ka neizbēgsim — tas atnāks arī līdz Latvijai,» saka Raina, epidemioloģe ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi. Jau 14 gadus viņa ir atbildīga par gripas iegrožošanu Latvijā. Bet pirmo reizi mūžā viņa mēģina piebremzēt tik smagas elpceļu infekcijas uzliesmojumu, kas aptvērusi visu pasauli.
Kopš marta sākuma, kad Latvijā tika atklāti pirmie Covid-19 pacienti, Raina apkopo datus par saslimušajiem, norādot katra dzimumu, vecumu, dzīves un inficēšanās vietu, simptomus, slimības smagumu, vai cilvēks ir hospitalizēts un vai ir riska grupā sava vecuma vai hronisku slimību dēļ. Informācija tiek ievadīta arī kopējā Eiropas Covid-19 gadījumu reģistrā. Pēc noteikta laika šī informācija ir papildināma vēl vienā sadaļā — slimības iznākums. Pēc Rainas vārdiem, Latvija vairāku citu valstu vidū izceļas ar to, ka ir pilnīgi visa prasītā informācija par katru gadījumu. Daudzās valstīs, kur jaunatklāto gadījumu ir vairāk nekā Latvijā, ir tikai informācija par kopējo gadījumu skaitu pa vecuma grupām.
Par epidemioloģi Raina kļuva nejaušības dēļ. Sapņoja strādāt klīniskajā medicīnā, bet Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē iestājeksāmenu konkurss 1975. gadā bija tik liels, ka atlases komisija viņai piedāvāja Sanktpēterburgā apgūt sanitāro higiēnu un epidemioloģiju. Latvijā toreiz, tāpat kā tagad, trūka epidemiologu, un Raina piekrita.
Pēc studijām atgriezusies Latvijā, sāka strādāt Alūksnē. Darba pilnas rokas, jo 80. gados pieticīgo higiēnas prasību dēļ plaši izplatījās akūtās zarnu infekcijas. «Pārnākusi no darba mājās, nebeidzu domāt par bērnudārziem, kuros bija dizentērijas uzliesmojumi, man tie pat sapņos rādījās,» atceras Raina.
Kopš 90. gadu sākuma viņas darbs nepārtraukti bijis saistīts ar epidemioloģisko uzraudzību, taču pirms tam viņa dažus gadus tomēr nostrādāja arī klīniskajā medicīnā. «Atceros darbu ķirurģijas nodaļās operāciju zālē. Jau toreiz sapratu, cik svarīgs ir darbs komandā. No katra komandas dalībnieka atkarīgs, kāds būs rezultāts — cik ātri pacients izveseļosies un vai viņam būs komplikācijas,» stāsta Raina. «Arī šī koronavīrusa pandēmijas laikā svarīgākais ir komandas darbs.»
Pēc Rainas vārdiem, visvairāk darba ir iecirkņa epidemiologiem, kuri iztaujā katru inficēto pacientu un sazinās ar kontaktpersonām. Raina strādā pie datu apkopošanas un analīzes, taču, lai atslogotu kolēģus, iesaistās arī operatīvajā darbā — sazinās ar saslimušajiem, kontaktpersonām, ģimenes ārstiem. «Vairākas stundas pēc kārtas runāt pa telefonu, atbildēt uz visiem jautājumiem, mierināt tos, kuri ir lielā stresā, — tas ir smags darbs,» stāsta Raina. Taču viņa ir gandarīta, ka epidemiologi bija sagatavojušies arī repatriācijas reisiem un apzinājuši gan saslimušos, gan tos, ar kuriem Latvijā viņiem bijis kontakts. Tas palīdzēja novilcināt slimības transmisiju sabiedrībā. Neizsekojama inficēšanās, kad epidemiologiem vairs neizdodas izpētīt, pa kādiem ceļiem vīruss nokļuvis līdz konkrētam pacientam, konstatēta divas nedēļas pēc 2. marta, kad Latvijā ārsti pirmo reizi diagnosticēja Covid-19.
Kad jautāju Rainai, vai Latvijā vajadzēs tikpat striktus ierobežojumus kā Itālijā vai Spānijā, kur mājas drīkst pamest tikai galējas nepieciešamības gadījumā, viņa atturas prognozēt. Taču zina — ja pašreiz spēkā esošie ierobežojumi nesatikties vairāk par diviem cilvēkiem un ievērot divu metru distanci nebūs pietiekami un vīruss izplatīsies senioru vidū, tad būs daudz darba intensīvās terapijas nodaļās. Tāpēc svarīgi gādāt, lai katrs mums zināmais seniors pēc iespējas retāk izietu ārpus mājas.
Raina, pati būdama jau cienījamā vecumā, jūtas pasargāta no koronavīrusa. Viņa strādā atsevišķā kabinetā, visās SPKC telpās pieejams roku dezinfekcijas līdzeklis. Sabiedrisko transportu neizmanto, no rīta un vakaros trīs kilometrus garo ceļu starp biroju un mājām mēro kājām. «Redzu, ka cilvēki sporto, pastaigājas ar suņiem, bet tikai pa divi vai trīs, un mēģina ievērot distanci. Nevaru teikt, ka sabiedrība mūsu ieteikumus neuztver nopietni. Un mēs redzam rezultātu — vīrusa izplatībā nav strauja kāpuma,» saka Raina.
Pasaules Veselības organizācija jau ilgi pirms tam, kad Covid-19 pārņēma pasauli, brīdinājusi par jaunas pandēmijas iespējamību. «Tas bija neizbēgami, jo vīrusu mutācijas notiek nemitīgi. Ik pa laikam izveidojas kāds jauns vīruss, kas sāk izplatīties cilvēku vidū, pret kuru nevienam nav imunitātes. Arī koronavīrusi ir sen pazīstami un cirkulē cilvēku vidū, īpaši rudeņos un ziemās. Pārsvarā tie izraisa vieglas saslimšanas. Bet zināmi arī tādi, kuri, pārvarot sugu barjeru, pārgājuši no dzīvniekiem uz cilvēkiem un izraisījuši smagas akūtas respiratoras saslimšanas. Piemēram, SARS ir slimība ar augstu mirstību,» stāsta Raina un uzsver, ka netic sazvērestības teorijām, ka vīruss ir mākslīgi radīts slepenās laboratorijās. Viņa cer, ka cilvēki turpmāk vairāk ieklausīsies zinātniekos un uzticēsies mediķiem.
Larisa Savrasova ir atbildīga par imunizācijas politikas īstenošanu. Izseko, kā cilvēki vakcinējas. Tagad viņa apkopo citu epidemiologu savākto informāciju, kā arī lasa jaunāko zinātnisko literatūru par Covid-19, lai mēģinātu tā izplatībā atrast likumsakarības.
Foto — Reinis Hofmanis
Likumsakarību meklējumos
Epidemioloģe Larisa Savrasova SPKC ir atbildīga par imunizācijas politikas īstenošanu. Izseko, kā cilvēki vakcinējas. Uzrauga, lai neizplatās infekciju slimības. Analizē, kādos gadījumos pēc potes saņemšanas veidojas komplikācijas. Tagad, pandēmijas laikā, viņa apkopo citu epidemiologu savākto informāciju, kā arī lasa jaunāko zinātnisko literatūru par Covid-19, lai mēģinātu tā izplatībā atrast likumsakarības.
Kopš Larisa pirms 16 gadiem pabeidza Rīgas Stradiņa universitāti, viņas darbs un aizraušanās ir bijusi ar vakcīnām regulējamās infekcijas. Epidemioloģijā viens no svarīgākajiem uzdevumiem — atrast likumsakarības. Ja tas izdodas, kļūst arī skaidrs, kā var apturēt slimības izplatību. Piemēram, kad 2019. gadā Francijā kuģniecības nozarē strādājošo vidū sāka strauji izplatīties invazīvā pneimokoku slimība, epidemiologi izkalkulēja, ka to var apturēt, pret infekciju vakcinējot tikai riska grupas cilvēkus: vecākus par 60 gadiem, smēķētājus un alkohola cienītājus, kā arī hronisku slimību pacientus. Un tā tiešām arī bija — pēc šādu cilvēku sapotēšanas slimības izplatība apstājās.
Sekojot līdzi jaunākajai informācijai par to, kā sokas ar Covid-19 vakcīnas izstrādi, pagaidām Larisa tikai secina, ka vīruss vēl nav līdz galam izpētīts, un tas apgrūtina arī vakcīnas izstrādi. «Pēc kāda laika tā noteikti būs,» viņa cerīgi saka. Bakas taču ir izskaustas ar vakcinācijas palīdzību. Nu jau pusgadsimtu Latvijā potē pret poliomielītu, difteriju, masalām, un pērnā gada statistikā nav neviena šo slimību pacienta.
Taču taisnības labad Larisa saka — zinātniekiem jau gadus 30 nav izdevies atrast vakcīnu pret respiratori sincitiālo vīrusu, kas skar elpceļus un var izraisīt nāvi jaundzimušajiem. Viņa atgādina, ka gripas vīrusi ir tik viltīgi, ka mainās katru gadu, un tāpēc Pasaules Veselības organizācijas eksperti ik gadu maina arī vakcīnas sastāvu. Pneimokoku infekciju izraisa baktērija Streptococcus pneumoniae, kurai ir identificēti gandrīz 90 serotipi, bet vakcīnas sastāvā no tiem ir tikai 10, 13 vai 23. Tātad vakcīnu izstrāde ir sarežģīts zinātnisks darbs.
Lai atslogotu no ikdienas pienākumiem tos epidemiologus, kuri ik dienu sazvanās ar inficētajiem un viņu kontaktpersonām, Larisa analizē savākto informāciju, piedalās kontaktpersonu reģistru veidošanā un mēģina izsekot, cik no viņiem saslimst un cik ilgā laikā pēc satikšanās ar inficēto parādās simptomi. Pagaidām viņa atturas izpaust savus secinājumus, jo tos var apšaubīt kā zinātniski nepamatotus. Jautāta, kas pavisam noteikti ir zināms par jauno koronavīrusu, viņa tikai atgādina — vissmagāk šo slimību pārslimo seniori, cilvēki ar hroniskām kaitēm un vēža pacienti. «Cilvēki, kuri ir gados jauni un spēcīgi, var nesaprast, kāpēc viņiem tagad labāk sēdēt mājās. Bet pat tad, ja tu jūties labi, tu vari būt infekcijas avots — bīstams, piemēram, saviem vecvecākiem,» Larisa uzrunā personīgi.
Lai palīdzētu saprast, kādu postu nodara cilvēki, kuri paši neslimo, bet ir vīrusu pārnēsātāji, Larisa izstāsta kādu epidemioloģijas vēstures notikumu — pagājušā gadsimta sākumā Ņujorkā pavāre Mērija Mallona, saukta arī par Vēdertīfa Mēriju, kļuva zināma kā pirmā vēdertīfa nēsātāja, kurai pašai nav noteiktu simptomu. Strādājot dažādās ģimenēs, viņa ar bīstamo slimību inficēja 51 cilvēku, trīs no tiem nomira. Tā kā pirmajai prasībai izolēties viņa nepakļāvās un turpināja strādāt par pavāri, viņai tika noteikta piespiedu izolācija visa atlikušā mūža garumā.
Vai Covid-19 padarīs mūs par apzinīgāku sabiedrību? «Man, godīgi sakot, nav laika domāt, kas būs,» saka Larisa. «Cik smagi ir vai nav tagad — arī par to nedomāju.»
The post Covid-19 pēddziņi appeared first on IR.lv.