Kad pagājušā gada vasarā Filips Solovjovs un Elizabete Rancāne kopā ar mazulīti Esteri pārcēlās uz Rīgu, viņiem vajadzēja parūpēties par sevi — iekārtot mājokli, sameklēt darbus. Bet nu jau trīs mēnešus abi vada labdarības akciju, palīdzot kādam vientuļam vīram tikt pie izremontēta dzīvokļa
Iepazinušies studiju laikā Tartu Universitātē, deviņus gadus nodzīvojuši Skotijā, Filips un Elizabete pagājušajā vasarā kopā ar mazo meitu Esteri pārcēlās uz Rīgu. Rāmi iedzīvojās, līdz kādā rudens dienā Filips pieteicās palīdzēt Elizabetes mammai Helvi Rancānei aiznest dažas lietas viņas skolasbiedram Jānim — cilvēkam ar smagu veselības stāvokli un sarežģītu likteni.
Ieraugot, kādos apstākļos dzīvo Jānis, viņš jutās šokēts. Vienā istabā bija sabojājies dūmvads, bet par Jāņa izmisīgajiem pūliņiem iekurināt krāsni liecināja melniem sodrējiem klātie griesti. Tā arī istaba palika auksta, līdz to ieņēma kaķi. «Smaka briesmīga!» atceras Filips. Daudzviet griestu un sienu apmetums nodrupis. Tualete bez skalošanas sistēmas, blakus podam stāvēja spainis ar ūdeni.
Atgriezies mājās, Filips ar sievu sarunāja, ka lēnām remontēs Jāņa dzīvokli. Taču janvārī Filips, būdams profesionāls fotogrāfs, savu Instagram kontu @lostinnorth papildināja ar dažām Jāņa mājoklī tapušām fotogrāfijām, un daudzi sāka interesēties, kā vecajam vīram palīdzēt. Pamazām labais nolūks izauga līdz labdarības kampaņai, kuras laikā naudu, darbu un dažādas lietam Jānim ir ziedojuši un turpina ziedot simtiem cilvēku gan no Latvijas, gan ārzemēm.
Paredzams, ka jau aprīlī remonts būs pabeigts un Skotijā dizaineres izglītību ieguvusī Elizabete palīdzēs Jānim iekārtot jaunas mājas. Kādi dzīves līkloči Filipu un Elizabeti aizveda uz Rīgu, kur viņi atvēra durvis patiesai labestībai?
Iepazinās Tartu
Abu dzīvesvieta atrodas vienā no Pārdaugavas mājām, kurā uzaugusi Elizabete, pirms tam viņas mamma Helvi un tagad aug 11 mēnešus vecā Estere, kas pirmos divus mēnešus pavadīja Skotijā.
Estere dzird četras valodas: mamma ar tēti sarunājas angliski, mamma ar mazo — latviešu valodā, tētis — igauņu. «Igaunija ir maza zeme, tik maz cilvēku runā igauniski, tāpēc gribu, lai meita arī zina šo valodu,» paskaidro Filips. Turklāt Elizabetes vecāki ar Filipu runā krievu valodā, tātad Estere dzird arī to.
Arī Filipam ir daudznacionāla ģimene: mamma ir igauniete, tētis — krievs. Uzaudzis Maskavā, bet, kad puikam bija 14 gadu, ģimene pārcēlās uz Narvu Igaunijā. Pabeidzis skolu, Filips devās uz Tartu, kur universitātē studēja filozofiju, tad fotomākslu. Tartu iepazinās ar Elizabeti, kas arī bija apņēmusies iegūt bakalaura grādu fotomākslā.
«Filips mācījās kursu augstāk. Viņš bija puisis ar gariem matiem, kurš ar lielformāta kameru taisīja melnbaltās fotogrāfijas,» Elizabete atceras 2008. gadu. Filips palīdzējis latvietei apgūt igauņu valodu, līdz abi iemīlējās.
Taču finanšu krīzes laikā Elizabetes vecākiem aptrūkās naudas, lai meitai palīdzētu segt studiju izmaksas. Arī atrast darbu, ko apvienot ar mācībām, Igaunijā nebija viegli. Elizabete nolēma pārcelties uz Skotiju, kur Edinburgas Universitātē turpināja studēt fotomākslu. Bet Filips palika Tartu — bakalaura grāda iegūšanai bija vajadzīgs tikai viens studiju gads.
Tā vienu gadu abi nodzīvoja dažādās Eiropas valstīs. Toties pēc tam, 2011. gadā, apprecējās. «Tepat Latvijā. Šeit varēja sapulcināt mūsu draugus, sarunāt mūziķus un kāzu fotogrāfu,» ar laimīgu smaidu atceras Elizabete. Bet pēc kāzām viņi brauca atpakaļ uz Edinburgu.
Iespējas pilnveidoties
Iejusties Skotijas ikdienā nebija viegli. Elizabetei vajadzēja apgūt akadēmiskās izglītības sistēmu, apvienojot to ar darbu. Kad pabeidza studijas ar izcilību, secināja — nodoties tikai fotomākslai ir dārgs hobijs. Tāpēc Karalienes Margarētes universitātē, kas atrodas turpat Edinburgā, apguva uzņēmējdarbību radošajās nozarēs. Strādāja dažādās galerijās un muzejos, kādu laiku arī dizaina aģentūrā, kas muzejiem veido izstāžu un ekspozīciju dizaina konceptu, kas Elizabetei palīdzēja saprast — viņu interesē izstāžu dizains. Tad nu nolēma iegūt vēl vienu maģistra grādu izstāžu dizainā, šoreiz Edinburgas Napera Universitātē.
Savukārt Filips, lai gan fotogrāfs ar augstāko izglītību, savu darbu varēja strādāt tikai kā brīvstrādnieks. Lai būtu regulāri ienākumi, kādu laiku bija arī apkopējs un veco ļaužu aprūpētājs. Pagāja pieci seši gadi, līdz izveidojās pastāvīgo klientu loks un Filips varēja strādāt savā profesijā. Viņš izveidoja uzņēmumu, kas rīkoja fotopārgājienus pa Skotijas skaistākajām vietām. «Vienlaikus mācīju, kā fotografēt dabu,» paskaidro Filips. Elizabete saka — vīrs Skotijas dabu iepa-zinis labāk par pašiem skotiem. Kāpšana kalnos, gari pārgājieni un izbraucieni ar riteni viņam sagādā bezgalīgu prieku.
«2019. gada martā piedzima Estere, maijā pabeidzu koledžu, un, kad meitai bija divi mēneši, pārcēlāmies uz Latviju,» īsi ģimenes stāstu pabeidz Filips. Dzīvojot Skotijā, abi ne mirkli nedomāja, ka paliks tur uz visiem laikiem. Zināja — pienāks diena, kad pametīs Edinburgu. Tieši tad, kad piedzima mazule, Filips un Elizabete saprata — tas laiks ir pienācis. Skotijā vecākiem nav paredzēts pusotru gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums, kāds ir Latvijā, un vairums ģimeņu viena vecāka algu atvēl vai nu bērnudārzam, vai auklei. Ne Filips, ne Elizabete nebija gatavi uzticēt meitiņu svešiem ļaudīm.
Te nav vietas garlaicībai
Kad bija jāizšķiras, braukt uz Igauniju vai Latviju, abi vienojās par pēdējo. Filips ir viens no tiem daudzajiem kosmopolītiskajiem cilvēkiem, kurš nejūt izteiktu nacionālo identitāti vai piederību noteiktai valstij. «Kā čigāns,» viņš smejas. Angliski runā labprātāk nekā krieviski vai igauniski, Krievija viņu nesaista ne ar ko personīgu. Ģimene apsvēra iespēju braukt uz Igauniju, bet radošo profesiju pārstāvjiem karjeru visvieglāk esot veidot Tallinā. Taču kaimiņvalsts galvaspilsētā Filipa ģimeni neviens negaida, kamēr Rīgā Elizabetes mamma ļauj izmantot daļu mājas.
Filips uzsver, ka Rīga viņam patīk vairāk nekā jebkura Igaunijas pilsēta. «Nav nevienas citas pilsētas pasaulē, kur ir tik daudz jūgendstila arhitektūras. Te nav vietas garlaicībai,» viņš saka.
Filips un Elizabete arī piemin faktoru, par ko daudzi atbraucēji ir runājuši. «Skotijā nodzīvojām deviņus gadus, bet jutāmies kā imigranti. Mūs Skotijā nekad neuzskatītu par savējiem. Pat tad, ja lieliski runājam angliski, strādājam un maksājam nodokļus,» saka Filips un ar nelielu rūgtuma deva atstāsta sarunas, kurās viņam jautāts: «Tu esi no Polijas? Kur tik labi iemācījies runāt angliski?»
Bet Latvijā viņi ir savējie. Te viņi ir mājās.
Palīdzi Jānim!
Šim vajadzētu būt laikam, kad Filips un Elizabete meklē darbu un iekārto mājokli. Bet viņi kopš janvāra vidus katru dienu, gluži kā pilna laika darbā, vada pašu izveidoto labdarības projektu @helpjanis.
Jānis ir Elizabetes mammas Helvi klasesbiedrs, viņi kopā mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Helvi gadus desmit pēc skolas absolvēšanas nejauši uzzināja, ka Jānim klājas slikti — studijas konservatorijā pametis, lai rūpētos par slimo mammu un vecmāmiņu. Abas nomirušas, un Jānis palicis gan bez augstākās izglītības, gan bez darba Raimonda Paula orķestrī, kur reiz bija mūziķis.
«Tas bija laiks, kad es biju atsaukusies Dieva mīlestībai. Jēzus savu mīlestību lika manā sirdī. Nolēmu, ka man Jānis jāsameklē,» atceras Helvi. Uzzināja, ka viņš dzīvo netālu, turpat Āgenskalnā. «Veselības stāvoklis jau toreiz bija slikts, un Jānis dzīvoja tikai no invaliditātes pensijas,» saka Helvi. Veselības dēļ kopš aptuveni 30 gadu vecuma nav bijis strādātspējīgs. Helvi, kristīgas mīlestības vadīta, uzņēmās rūpes par Jāni un tagad trešo gadu desmitu piesardzīgi, lai neaizskartu vīrieša pašcieņu, gādā par viņa iztikšanu. Nopirkusi viņam pat veļasmašīnu un boileru, lai būtu iespējams nomazgāties siltā dušā. «Redzēju, kāds ir dzīvoklis, bet apzinājos, ka to saremontēt nav manos spēkos,» saka Helvi.
Kad viņas meita un znots apņēmās palīdzēt ar remontu, tālākie notikumi aizripoja kā sniega bumba. «Filips uzņēma dzīvoklī dažas fotogrāfijas un ielika savā Instagram kontā. Cilvēki pieteicās, ka gribētu Jānim palīdzēt,» stāsta Elizabete. Filips teicis — ja kāds vēlas, var brīvprātīgi nākt palīgā. Ziņu par Jāņa dzīvokli cilvēki padeva tālāk un tālāk, līdz aizvien vairāk ļaužu pieteicās ziedot naudu. Elizabete izveidoja kontu, uz kuru pārskaitīt naudu remontam. Pēc aptuvenām aplēsēm, būtu pieticis ar 4000 eiro, lai izdarītu pašas nepieciešamākās lietas, bet tagad saziedoti gandrīz 7000 eiro. Nauda ļāvusi noalgot divas būvbrigādes, kas par simbolisku samaksu piekrita izdarīt tos darbus, kas brīvprātīgajiem nebūtu pa spēkam — salabot sienas un griestus, pārvilkt elektrības vadus, flīzēt.
Bet brīvprātīgi ir strādājuši kamīnmeistari, koka grīdu meistars, celtnieki, mēbeļu restauratori, kāds anonīms labdaris pasūtīja visu logu nomaiņu, uzņēmumi pieteikušies restaurēt durvis un uztaisīt Jānim virtuves iekārtu, uzdāvināt santehniku, ļaudis nes dažādas lietas — sākot no lampām un spuldzītēm un beidzot ar gultasveļu un traukiem.
Gadu desmitiem Jānis ir dzīvojis vientulībā. Tagad jau trešo mēnesi viņam apkārt ir cilvēki. «Ja ir kāda diena, kad dzīvoklī neviens nestrādā, viņš prasa — kāpēc?» stāsta Filips. Viņš domā, ka Jānis joprojām ir vientuļš un tieši tāpēc izbauda laiku, kad tuvumā ir cilvēki.
«Mēs apzināmies, ka ir daudz tādu cilvēku kā Jānis. Viņi pat ir sliktākā situācijā. Tikai mēs neko par viņiem nezinām,» nopietni saka Filips. Viņš un Elizabete cer, ka palīdzība Jānim iedvesmos citus palīdzēt pazīstamajiem cilvēkiem, kurus piemeklējušas nedienas.
Labākais ir daba
Kad sociālajos tīklos ceļoja stāsts par akciju @helpjanis, kāds komentētājs pierakstīja — viegli palīdzēt, ja ir daudz naudas. Patiesībā Filips un Elizabete pārcēlās uz Latviju, skaidri apzinoties — te nebūs ienākumu, lai varētu doties skaistos ceļojumos, un nesanāks tik drīz aiziet uz restorānu. Abi ir darba meklējumos.
Elizabete saka — viņas kaislība ir interjers un izstāžu iekārtošana. Varbūt varētu dot jaunu dzīvību vecajiem, nogurušajiem muzejiem? Vienlaikus viņa aptvērusi, cik ļoti patīk strādāt sociālā projektā. «Labprāt iekārtotu mājokļus mazturīgiem cilvēkiem,» saka Elizabete, apzinoties — sociālā uzņēmējdarbība var arī nedot iztikšanu.
Savukārt Filips pirmos mēnešus Latvijā izmantojis, lai veidotu pārgājienu maršrutus Latvijā un Igaunijā. Sadarbībā ar uzņēmumu The Latvian Element piedāvās tos ārzemju tūristiem. Abās Baltijas valstīs esot brīnišķi meži — to ir daudz vairāk nekā, piemēram, Viduseiropā. Un dabas fotogrāfi esot sajūsmā par iespēju nofotografēt savvaļas zvērus. Skotijā ko tādu ir grūti iedomāties. Īpaši Filipam iepatikusies Latgale ar tās vecajām koka mājām. «Man patīk purvi,» viņš saka. Latgalē esot atklājis Teirumnieku purva taku, bet netālu no Liepājas — Dunikas purva taku. Daudzi latvieši tās nav izstaigājuši, bet Filips — ir! «Daba ir labākais, kas ir Igaunijai un Latvijai,» saka Filips.
Līdzatvestās atziņas
Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Pietiekami augstas algas, lai atvaļinājumu laikā varētu iepazīt pasauli. Strādājot Skotijā zemu atalgotu darbu, Elizabete un Filips spēja iekrāt naudu, lai dotos mazbudžeta ceļojumos uz Indiju, Taizemi, Kubu, trīs reizes pabija dažādās ASV vietās.
Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Sociālās prasmes. Strādājot Edinburgā, Elizabete no kolēģiem iemācījās, cik svarīga ir ieinteresētība sadarbībā gan starp uzņēmumiem, gan radošu cilvēku vidū. Viņai radies priekšstats, ka arī Latvijā cilvēki ir sapratuši, cik darba vidē ir svarīgas pieklājīgas attiecības un pozitīvas emocijas. Filips gan iebilst, ka šeit uz daudzām viņa lietišķajām vēstulēm nav pat sausi pieklājīgas atbildes.
Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Nature huts,» saka Filips. Skotijā gan kalnos, gan citās skaistās vietās ceļotājiem ir pieejamas bezmaksas patvēruma mājas. Vienkāršas, pieticīgas, taču tajās var atpūsties. Ceļotāji ir pieraduši, ka pašiem šie namiņi jāuztur tīri, tajos nedrīkst atstāt atkritumus un nedrīkst aizņemt ilgāk par diennakti.
Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Atpūtas krēsls, ko Filips atrada noliktu līdzās atkritumu tvertnei. Tas esot laba zīmola un kvalitātes krēsls, bet, pēc iepriekšējo saimnieku domām, nolietojies. Filips nopulēja koka detaļas, palūdza kādu, lai nomaina auduma pārsegu, un tagad skotu krēsls turpina cieņpilnu dzīvi Rīgā.
Filips uzņēma dažas fotogrāfijas Jāņa dzīvoklī un ielika Instagram. Palīdzēt pieteicās daudzi cilvēki, un kopumā saziedoti gandrīz 7000 eiro
The post Atvērt durvis labestībai appeared first on IR.lv.