Nošķirtas ģimenes un draugi, iedragāti uzņēmumi. Vienīgais mierinājums ir paciņas ar cigaretēm un dažādiem gardumiem
Zvans no karantīnas zonas. «Vai dabūji focaccia?» par tradicionālo itāļu baltmaizi 65 gadus vecā Tīna Pomati jautā savai meitai, kura tobrīd papīra maisiņā krāmē salami, šokolādi un Rothmans Blue cigaretes. Viņas plāns ir mātes lūgtās preces nogādāt tā dēvētajā «sarkanajā zonā».
«Jā, drīz jau būšu klāt,» atbild meita Alesandra Paladīni (46). Pēc dažām minūtēm viņas auto nobremzē pie pagaidu kontrolpunkta Zorlesko ciema nomalē, kur dežurē šķietami nepielūdzami policisti ar sejas maskām. Ar rokām baltos cimdos viņi paņem meitas atvesto maisiņu un pārnes pāri nosacītajai robežlīnijai, nododot to mātei. Abas sievietes viena otrai nosūta gaisa skūpstus.
Lombardijas reģions Ziemeļitālijā ir spēris ļoti agresīvus soļus vīrusa ierobežošanai. Intensīvi tiek veiktas analīzes un noteikta karantīna cilvēkiem, kuriem gan ir, gan nav slimības simptomu. Tādā veidā no ārpasaules noslēgtas 11 pilsētiņas un starp tām esošie ciemi ar vairāk nekā 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Šie stingrie ierobežojumi nošķīruši ģimenes, kaitē biznesam un rada sajūtu, ka Itālija upurē atsevišķus cilvēkus, lai pasargātu pārējos.
«Mēs te jūtamies kā grēkāži,» saka Monika Grandi (33), kura strādā gaļas veikalā. Viņas darba vieta atrodas ārpus karantīnas zonas, bet mājas — «sarkanajā zonā». Viņai tagad ir sajūta, ka visa pārējā valsts uz šīm nošķirtajām pilsētiņām skatās kā uz inficētiem izstumtajiem. Viņasprāt, nav nekādas loģikas, ka cita kaimiņpilsēta «akmens sviediena attālumā» nav slēgta. «Kāpēc mēs, bet ne viņi?!»
Kad Lombardijā tika reģistrēti pirmie koronavīrusa gadījumi, reģiona varas iestādes nekavējoties slēdza 11 pilsētiņas un sāka veikt analīzes visiem vietējiem.
Pirmie Covid-19 gadījumi Itālijā tika reģistrēti 31. janvārī, kad saslima divi ķīniešu tūristi Romā. Bet trīs nedēļas vēlāk par vīrusa epicentru pēkšņi kļuva Lombardija, kad 21. februārī tika reģistrēti 16 vietējo iedzīvotāju saslimšanas gadījumi. Nākamās nedēļas laikā oficiālais inficēto skaits sasniedza 531 cilvēku, no kuriem hospitalizācija bija nepieciešama mazāk nekā pusei — 235. Starp slimnīcā nonākušajiem 85 pacienti tika ievietoti intensīvās terapijas nodaļā.
Veselības aizsardzības iestādes Romā pārmet, ka intensīvā analīžu veikšana Lombardijā pārkāpj starptautiskas norādes par to, ka analīzes jāveic tikai tiem cilvēkiem, kuriem novērojami slimības simptomi. Analīžu veikšana veselajiem cilvēkiem rada maldinošu priekšstatu par statistiku un sēj lieku paniku. Turklāt tas ir papildu slogs veselības aprūpes sistēmai.
Lombardijas reģiona pārvalde atbildēja ar oficiālu paziņojumu: ja vīruss turpinās izplatīties tāpat kā līdz šim, proti, viena inficēta persona vidēji aplipina divus citus cilvēkus, slimnīcas nonāks «smagā krīzē.» Jau šobrīd ir atceltas visas plānveida operācijas un izmeklēšanas. Ārsti sūdzas par sejas masku un cimdu trūkumu, stāsta Masimo Vojani no Lodi mediķu asociācijas. Lodi ir provinces galvaspilsēta, kurā tiek nogādāta lielāka daļa pacientu no «sarkanās zonas».
Pēc pārmetumiem no valdības Romā Lombardijas varas iestādes pārtrauca veikt analīzes cilvēkiem, kuriem nav simptomu. Taču arī tas tagad pārvērties par problēmu. «Viņi nolēma mūs vienkārši pamest — lai mēs te inficējam cits citu,» sūdzas Mikela Toresani (36), kura dzīvo karantīnas zonā. Viņa stāsta, ka analīžu pārtraukšana sējusi vēl vairāk šaubu un stresa vietējo iedzīvotāju vidū. Piesardzības dēļ viņa nolēmusi tuvāko nedēļu laikā neapmeklēt kaimiņos dzīvojošos vecākus. «Pārāk riskanti.»
Ekonomikas mīnusi
Pēdējo nedēļu laikā cietusi arī Itālijas ekonomika, kas jau tāpat ir viena no kuslākajām Eiropas Savienībā. Itālijas bankas vadītājs Ignacio Visko prognozē, ka koronavīrusa dēļ neizdosies sasniegt šogad cerēto 0,6% IKP izaugsmi. Labākajā gadījumā būs 0,2%. Pērn Itālijas IKP izaugsme bija nulle.
Šobrīd vīruss visvairāk skāris divus lielākos valsts ziemeļu reģionus — Lombardiju un kaimiņos esošo Veneto. Tajos ir nodarbināti 30% no visiem darbspējīgajiem itāļiem, un tie nodrošina 40% no valsts eksporta. Lombardijas galvaspilsēta Milāna ir Itālijas ekonomikas centrs, savukārt Veneto galvaspilsēta Venēcija ir spēcīgs tūristu magnēts. Tūrisma ienākumi veido 13% no Itālijas kopprodukta. Bet tagad tūkstošiem ceļotāju atceļ plānoto atpūtu.
Slēgtā «sarkanā zona» un tās apkaime ir mājvieta 3000 rūpnieciskiem uzņēmumiem. Tagad vietējā ekonomika vidēji zaudē 50 miljonus eiro dienā, lēš Sabrīna Baronio no vietējās uzņēmēju asociācijas.
Viņa pārmet valdībai, ka tā pret 11 slēgtajām pilsētām izturas kā pret «laboratorijas žurkām», un šādu eksperimentu citviet nevajadzētu atkārtot. «Varbūt nāves gadījumu skaits no koronavīrusa nemaz nebūs tik liels, bet mēs te visi kopā pilnīgi noteikti apbērēsim vairākus uzņēmumus.»
Pagājušajā nedēļā Itālijas valdība paziņoja par dažādiem nodokļu atvieglojumiem un ārkārtas finanšu palīdzību krīzes skartajām firmām. Tomēr vietējie uzņēmēji saka, ka karantīna jau atstājusi nevēlamas sekas.
«Tā ir milzīga katastrofa,» saka Tailans Arslans (33), kurš pagājušajā pirmdienā bija plānojis atvērt jaunu kebabu pusfabrikātu ražotni. Taču tagad 57 darbinieki nevar nokļūt izejvielu noliktavā. Arslans lēš, ka dienā zaudē 12 000 eiro, turklāt uztraucas, ka pat vēlāk cilvēki aizspriedumu dēļ negribēs pirkt viņa ražojumus. «Teiks, ka indīgi vai tamlīdzīgi. Jo jau pats formulējums «sarkanā zona» skan biedējoši.»
Karantīnas caurumi
Kopš aizpagājušās svētdienas uz laiku ir slēgts Karlo Benuci (56) piederošais apģērbu veikals. «Mēs te esam nobloķēti,» sūdzas veikalnieks. «Ja tikpat uzcītīgi kontrolposteņi būtu izvietoti arī citās vīrusa skartajās vietās, jau puse pasaules būtu slēgta.» Brīvajā laikā Benuci vada amatierskrējēju klubiņu. Viens no sportistiem — kāds 38 gadus vecs vīrietis — tiek uzskatīts par pirmo vīrusa nēsātāju Lombardijā, kas aplipināja vairākus citus.
«Es pats tagad eju paskriet viens pats pa apkaimes laukiem,» stāsta Benuci. «Visur redzami armijas kontrolposteņi. Izskatās kā Rietumvācijas un Austrumvācijas robeža.»
Pagājušajā piektdienā vienā no kontrolposteņiem pie Zorlesko pilsētas pāri robežai sasaucamies ar Marko Ausonio (54). Viņš sūdzas, ka salūzusi veļasmašīna, tāpēc maisu ar netīro veļu atnesis līdz kontrolpunktam, kur policists to pārnes Marko brālim no brīvās zonas.
Infekciju slimību speciālists Masimo Andreoni no Romas Universitātes saka, ka, viņaprāt, risks ir nulle, tomēr «personai no karantīnas zonas nevajadzētu apmainīties ar mantām ar cilvēku ārpusē.»
Apkaimē vērojamas arī citas neērtības. Trūkst pārtikas. Vietējie pārsvarā zvana uz tuvāko lielveikalu Esselunga un lūdz piegādāt preci līdz kontrolpostenim. Taču viens no piegāžu šoferiem nobremzē pārsimt metru attālumā un tuvāk piebraukt atsakās. «Nē, es tur nebraukšu!»
Aptuveni kilometra attālumā no slēgtās zonas atrodas Sekunjāgo pilsētiņa, kur bārā Liberty sastopu vairākus vietējos dzeram vīnu un alu. Bārs kļuvis par vienīgo vietu, kur var nopirkt arī cigaretes, jo vienīgais tabakas kiosks ir slēgts — tā īpašnieks dzīvo karantīnas zonā. Bārā sēdošie vīri diskutē par vīrusa izplatības līmeni un strīdās, vai trauksmes līmenis nav pārspīlēts. Nevienam no vīriem nav sejas maskas.
60 gadus vecais Mauricio Pedrinaci par «absurdu» sauc atvērtību viņu pilsētiņā, kamēr kaimiņos esošais Zorlesko ciems ir slēgts. Ja reiz vīruss izplatās tik strauji, tad «visi no mums ir inficēti», viņš parausta plecus. Turklāt bārā regulāri ienāk cilvēki, kas iemanījušies izlavīties no karantīnas zonas.
«Viņi zina visus mazos lauku celiņus,» pasmejas Mauricio.
Teikt, ka karantīnas robeža ir necaurejama, tik tiešām nevar. Mēs paši novērojam situāciju, ka pie kontrolposteņa pieskrien sieviete sporta apģērbā. Viņa vēlas iekļūt atpakaļ «sarkanajā zonā» pēc parastās rīta rosmes. «Jūs taču zināt par aizliegumu, vai ne?» sievieti nostrostē izbrīnītais policists un palaiž uz mājām.
Kad Alesandras Paladini sarūpētais maisiņš nodots viņas mātes rokās, pensionāre pāri robežai īpaši pateicas par focaccia baltmaizi. «Jūs jau paši zināt, kā tas ir, — kad kaut ko nevar dabūt, tas kārojas vēl vairāk.»
The post Itālijas «sarkanajā zonā» appeared first on IR.lv.