Režisora Vladislava Nastavševa izrāde Te sākas nakts ietiecas zemapziņas un mīta dziļumā, kur nav nošķīruma, kas ir labs, kas — ļauns
Izrāde, ko pēc franču kino-režisora Alēna Girodī literārās debijas romāna Te sākas nakts motīviem Ģertrūdes ielas teātrī iestudējis Vladislavs Nastavševs, ir neērta, uzbrūkoša, aizskaroša un fascinējoši skaista. Neesmu pārliecināta, ka gribētu to skatīties vēlreiz. Kā zinošs psihologs, varbūt pat psihiatrs Nastavševs izvēlas punktus, uz kuriem trāpot, izraisīt bailes, trauksmi, pretīgumu, baudu vai eiforiju. Kā aukstasinīgs manipulators viņš spiež uz šiem punktiem, noturēdams skatītāju (mani noteikti) nepārtrauktā mainīga saspringuma stāvoklī, kāpinot vai atslābinot to, taču neļaujot pilnīgi izzust.
Ar marķīza de Sada (un Girodī romāns, starp citu, ir ieguvis Sada literāro prēmiju) kaislīgo ziņkāri viņš vēro, kā cilvēks, konfrontēts ar savu bezapziņu, sadzīvo ar tur iepazītajiem monstriem un mēģina tos ievietot civilizācijas rāmjos. Lai to izturētu, nākas ik pa laikam sev atgādināt, ka stāsts ir par citiem, ka homoseksualitāte, sadisms, birokrātija neattiecas uz mani. Taču, ja arī tas brīžiem izdodas, tad pēc tam — un izrāde nelaiž vaļā ilgi — atskārsti, ka režisors mērķē dziļumā, kur savienojas individuālais, proti, zemapziņa, ar kolektīvo, tas ir, mītu, un tur vairs nav antagonisku nošķīrumu — viss ir par tevi. Alkas, savienošanās, nāve. Un tas nekļūst citāds, arī iznirstot atpakaļ virspusē, kur ir jūtas, saprāts, ticība varbūt.
Stāsts ir reizē triviāls un absurds: apsūdzēts smieklīgi niecīgā, bet apkaunojošā nodarījumā, centrālais varonis Žils, ko spēlē Igors Šelegovskis, tiek ierauts gan birokrātijas mašinērijā, gan vairākos atšķirīgos mīlas un naida daudzstūros. No subjekta, kam ir sava griba, mērķi un ceļš, viņš pārvēršas par neskaitāmu svešu gribu objektu, tādu savdabīgu tukšo trauku, ko katrs piepilda ar sev nepieciešamo saturu, lai tad izmantotu atbilstoši savām alkām un dziņām, ignorējot «trauka» paša vēlmes. Pēc viņa tiecas gan turpat simtgadīgais Opītis, ar kuru Žils rada kopēju atmiņu telpu, sarunādamies marginālajā, gandrīz izmirušajā oksitāņu valodā, gan pusaudze Sindija, kas saskata viņā savas dziņu pasaules ideālu, gan žandarmu šefs, kuram viņš iemieso visstiprākās, jo slēpjamās alkas.
Žils ir apbrīnojams Igora Šelegovska aktierdarbs, kurā savienojas pilnīgi pretējas eksistēšanas iespējas: viņš ir dinamiski pasīvs, dziļi ieinteresēti neitrāls, viņa noliegums ir aicinošs, viņa pakļaušanās — neievainojama.
Paradoksālā kārtā izrāde, ko skatīties ir visnotaļ nekomfortabli, tāpat kā vēlāk gremdēties tās izraisītajās domās, ir radīta, manuprāt, mākslinieciski vieglāk nekā citi Vladislava Nastavševa iestudējumi. Režisors varētu būt virzījis pārējos aktierus — Āri Matesoviču Opīša, Inesi Pudžu Opīša meitas Marietas un Mariju Linarti viņa mazmazmeitas Sindijas lomā, Kasparu Dumburu, kas spēlē žandarmērijas šefu — radīt savus varoņus kā tādas pilnīgas, līdz smalkākajām detaļām izstrādātas dzīvas skulptūras. Viņiem līdzīgas, taču pilnīgi neatkarīgas. Lai tad aktieri ar šīm skulptūrām vai dzīvajām lellēm spēlētos, paši paliekot drošā psiholoģiskā attālumā no savu varoņu kaislībām. Varbūt šos tēlus var salīdzināt ar maskām, kuras no pašu aktieru sejas un būtības šķir droša gaisa kārtiņa. Lai cik nežēlīgi brīžiem ir notikumi, tie atklāti estetizētā kustību valodā, ko radījusi horeogrāfe Agate Bankava, un aktieri tos izspēlē akrobātu precizitātē un aukstasinībā.
Izrādē ir daudz seksuālu ainu, kuras iestudētas tā, ka atgādina savvaļas dzīvnieku rotaļas — fascinējošas kā, teiksim, delfīnu dejas, uz kurām lūkojoties, nav ne mazākās nojausmas, vai viņus vada vairošanās tieksme vai iracionāla esības līksme. (Atstatus izrādē eksistē Anta Aizupe kā žandarmu virsniece un Henrijs Arājs epizodiskā peldētāja lomā — šiem tēliem ir drīzāk darbības katalizatora nozīme.)
Režisors ir arī autors izrādes telpas idejai, ko iemiesojis scenogrāfs Rūdolfs Bekičs: gaišā tukšumā daži krēsli, grāmatu sainīši un melns, plastmasas plēves viļņiem klāts četrstūris. Brīžiem mežezers, citkārt bezmiega nakts sviedriem piesvīdusi gulta, tikpat labi — plānā, eksaltācijas brīdī viegli pārvaramā robeža starp redzamo, apzināto un neizmērāmām zemapziņas vai bezapziņas dzīlēm. Varbūt tieši te sākas nakts — cilvēkā mītošā tumsa, bez kuras nebūtu jēgas arī gaismai.
ooooo
Te sākas nakts. Nākamās izrādes 9. un 30. martā, 17. aprīlī. Izpārdotas. Git.lv
The post Neizbēgamā tumsa appeared first on IR.lv.