No brīža, kad informācija par mūsu izvēlēm, interesēm un uzskatiem ir ieplūdusi un uzkrājusies digitālajā pasaulē, ar pieaugošu intensitāti aktualizējas jautājums par tiesībām uz datu privātumu. Šajā rakstā centīsimies saprast, kam īsti pieder mūsu dati, tiklīdz tie nonākuši plašajā digitālajā sfērā.
Personas dati, tāpat kā jebkura cita informācija, ir nemateriāla lieta, kas vienlaikus var atrasties pie vairākām personām (datu pārziņiem). LR Civillikuma izpratnē īpašumtiesības nozīmē pilnīgu varas tiesību pār lietu[1], proti, tiesības to lietot bez ierobežojuma. Datu pārzinis pār personas datiem nekad neiegūst pilnīgu varas tiesību, jo tam vienmēr dati jāapstrādā atbilstoši likumā noteiktiem principiem. Proti, tikai noteiktam mērķim un līdz attiecīgā likumīgā mērķa sasniegšanai. Tātad datu pārzinis iegūst tikai lietošanas tiesības, jo kādā brīdī, sasniedzot attiecīgo mērķi, dati būs jādzēš.
Datu apstrādes tiesiskais regulējums ir veidots, lai tieši datu subjektam dotu visplašākās tiesības noteikt, kādā veidā tā dati tiek apstrādāti (vākti, izmantoti, glabāti). Vienlaikus, likumdošana jau pašos pamatos paredz arī trešajām personām (dažādiem pārziņiem, kā tiesībsargājošām iestādēm, darba devējiem, utt.) tiesības lietot mūsu personas datus noteiktās situācijās neprasot mūsu piekrišanu. Taču, ja atgriežamies pie digitālās pasaules, tur datu apstrāde tomēr pamatā balstās uz piekrišanas pamata.
Līdz ar to ir svarīgi atcerēties, ka digitālas pasaules milži, kas vāc un apkopo datus par mums, nav šo datu īpašnieki. Šie dati tiem ir tikai uzticēti izmantošanai noteiktam mērķim, datu subjektam formāli saglabājot tiesības kontrolēt šo datu izmantošanu.
Tomēr šo datu subjektu tiesību ievērošana un pārkāpumu kontrole ir lielākais mūsdienu izaicinājums. Lai gan formāli datu subjektam būtu jābūt informētam par rīcību ar tā datiem, realitātē arvien biežāk atklājas situācijas, kur kāds digitālais serviss ir ar viltus metodēm maldinājis datu subjektus un izmantojis peļņas gūšanas mērķim, par ko datu subjekts nav nojautis (piemēram, Cambridge Analytica skandāls).
Globālajiem digitālo servisu milžiem ir zināms viss par mūsu uzvedību internetā, un liela daļa no šīs informācijas var tikt attiecināta arī uz mūsu izvēlēm un rīcībām nākotnē. Iespējas, ko paver šādas zināšanas (apvienojumā ar datu apstrādes risinājumiem), var salīdzināt, teiksim, ar naftas ieguves industrijas pirmsākumiem. Pelnošais datu tirdzniecības bizness praktiskajā dzīvē pagaidām ir grūti izsekojams un kontrolējams. Taču, gaismā nākot arvien jauniem faktiem par mūsu datu izmantošanu, sabiedrība sāk apzināties attiecīgos riskus un tas varētu mainīties, jo “regulācijā” sāk iesaistīties arī šo pakalpojumu lietotāji, proti, mēs visi.
Priekšrocības, ko sniedz saziņa sociālajos medijos un digitālo mediju pasaule kopumā, ir tik iespaidīgas, ka dažādas nepilnības un to radītās blaknes (piemēram, viltus ziņu izplatība) diez vai var apdraudēt pašus digitālos medijus.
Mēs “maksājam” par digitālās pasaules ērtībām, daloties informācijā, uzticot kādam mūsu personīgos datus. Jo lielāks šo datu apjoms, jo spēcīgāks kļūst konkrētais medijs vai platforma.
Tiesa, savus datus mēs uzticam konkrētam mērķim. Un tieši ar šo datu izmantošanu “konkrētam mērķim” sākas problēmas. Atklājoties, ka šie mērķa ierobežojumi bieži netiek ievēroti vai šie mērķi netiek atklāti pietiekami skaidri datu vākšanas brīdī, tas laika gaitā var būtiski samazināt sabiedrības uzticēšanos digitālajiem medijiem. Uzticēšanās zudums, iespējams, varētu likt tiem pārvērtēt savus darba principus.
Cilvēku uzticēšanās (neuzticēšanās) digitālo platformu labticīgumam un bažas par tām uzticētās privātās informācijas nodošanu trešajām personām, kā arī par šīs informācijas izmantošanu trešo personu interesēs, var iegrožot digitālo “milžu” rīcību. Liekot tiem domāt arī par biznesa ētiku, ne tikai likuma burtu, kas nespēj izsekot līdzi tehnoloģiju attīstībai. Sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem visvairāk aktualizē slavenības, kuru viedoklī ieklausās vairākums. Spilgtākais no nesenajiem piemēriem ir pazīstamā aktiera Sašas Barona Koena pagājušā gada novembrī publiski paustais viedoklis par propagandas pieļaušanu sociālo mediju telpā un pārāk kūtru rīcību, lai pārbaudītu informācijas patiesumu politiskajās reklāmās.
Turklāt jautājums nav tikai par “digitālajiem paradumiem”, kurus var izsekot mūsu profilos sociālajos medijos un meklētājservisu vēsturiskajos datos. Tā ir arī mūsu reālo ikdienas gaitu izsekojamība, ko var paveikt caur viedtālruņos lejupielādētajām lietotnēm.
“Jā, lejupielādējot lietotnes, mēs visi esam noklikšķinājuši pogu par piekrišanu lietošanas noteikumiem. Bet cik daudzi no mums rūpīgi izlasa, kam esam piekrituši?” – šai problēmai veltītā publikācijā “Spiegi kabatās” vaicā The New York Times žurnālisti[2].
Globālais uzticēšanās indekss, kuru kopš gadsimta sākuma ik gadu publicē kompānija Edelman, rāda, kā pieaug sabiedrības bažas par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu ikdienu. 66% respondentu (28 valstīs tika izvaicāti 34 tūkstoši cilvēku) uzskata, ka tehnoloģijas padara par neiespējamu zināt, vai tas, ko mēs uzzinām (lasot, dzirdot), patiešām ir patiess, reāls. 61% cilvēku sacījuši, ka pie vadības grožiem esošie tehnoloģiju attīstību, visticamāk, neizprot, tāpēc nespēj šo procesu efektīvi regulēt. Vēl lielāks respondentu skaits – 76% cilvēku – uzskata, ka nepatiesa informācija tiek izmantota kā ierocis. Turklāt vairāk nekā puse cilvēku ir pārliecināti, ka viņu ikdienā izmantotajos medijos tiek publicēta neuzticama informācija. Minētais pētījums rāda, kā pieaug bažas par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu dzīvi un bažas par to, ka šis process kļūst nekontrolējams.
Mūzikas straumēšanas vietnes Spotify un mikroblogošanas vietnes Twitter lēmumi apturēt politisko reklāmu publicēšanu ir vērtējami kā sabiedrības pastiprinātas uzmanības un bažu rezultāts. “Runa nav par vārda brīvību, bet gan par to, ka auditorija tiek sasniegta par samaksu. Un maksājumi par to, lai palielinātu politisko vēstījumu sasniedzamību, rada ievērojamas sekas, ar kurām demokrātijas infrastruktūra mūsdienās, iespējams, nespēj tikt galā,” savas kompānijas lēmumu komentēja Twitter vadītājs Džeks Dorsijs. Šis ir gana tālredzīgs un atbildīgs solis. Politiski orientēti vēstījumi bieži vien mēdz operēt ar cilvēku bailēm, vēlmēm un priekšstatiem, – šāda “spēle” ar sabiedrības noskaņojumiem mēdz novest pie viedokļu polarizācijas un pārsteigumiem uz politiskās skatuves. Un mediji, kuru auditorija mērāma simtos miljonu cilvēku, tā vai citādi kļūst par šīs politiskās skatuves veidotājiem.
Tāpēc jautājums par mūsu datu uzticēšanu digitālajām platformām ir krietni plašāks par tiesībām uz datu privātumu. Uzticot tām savus datus, mēs padarām tās spēcīgākas, kas nozīmē lielāku ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi. Atgādinot par problēmām un “blaknēm”, kas veidojas digitālo mediju pasaulē, mēs ietekmējam visu sabiedrību kopumā. Pēdējā laikā šos jautājumus sāk aktualizēt slavenības – tas varētu iekustināt pietiekami lielu sabiedrības daļu, lai digitālajiem milžiem saistošs būtu ne vien likuma burts, bet ilgtspējīga un ētiska darbība kopumā.
[1] LR Civillikums, 1937, pants 927: Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
[2] Raksta tulkojumu var lasīt žurnāla “IR” 16. janvāra numurā.
The post Atbildīga digitālā uzvedība: jāvērtē savu datu uzticēšana un tā sekas appeared first on IR.lv.