Jau 20 gadus Uldis Mākulis uz savu šābrīža mītnes zemi Šveici ved Latvijas mūziku, literatūru un kino. Izveidojot galeriju Cīrihē, pieteicis ambīcijas kļūt par vērienīgu mākslas eksportētāju
Latvieša Ulda Mākuļa galerija ARS 28 10. februārī svinēs divu mēnešu jubileju. Brīdis, kad bērns ir nedaudz apvēlies, māte var atvilkt elpu. «Es nepārdodu desu, sieru vai jogurtu,» Uldis, sazvanīts darbavietā Cīrihē, Hochstrasse 28, atrauc, kad lūdzu rezumēt šo periodu. «Ir jānotiek satikšanās mirklim. Man savulaik ir noticējuši cilvēki, kas interesējas par mūziku, literatūru un filmām. Tagad vēlos, lai notic, ka iestājos par labu mākslu.»
Galerists sarunā daudz piemin pašmotivāciju, mūžīgo vēlēšanos sevi pierādīt ārpus iestaigātām trasēm. Studējot mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, sapratis, ka viņu interesē papīra priekšmetu, grafikas un foto restaurācija. 90. gadu sākumā iemēģinājis roku grafikas restauratora darbā Aizrobežu mākslas muzejā. Taču Latvijā iespējas šo arodu apgūt akadēmiski neesot joprojām. 1997. gadā Uldim izdevās iegūt Šveices valsts, pēc tam IKEA stipendiju studijām Bernes Tēlotājmākslas augstskolā. 17 gadus bijis restaurators Šveices Nacionālajā muzejā.
Jūsu vārds regulāri manāms interneta forumos par latviešu kultūras pasākumiem Šveicē. Nesaņemot algu valsts institūcijās, rosījāties no maizes darba brīvajā laikā?
Kolēģis Šveices Nacionālajā muzejā reiz godīgi atzinās: «Es sen domāju, ka iesi projām. Jau sen sapratu, ka neesi pareizajā vietā. Domāju, ka kļūsi par Latvijas kultūras ministru.» Vāciski ir teiciens stecken geblieben — aizķēries. Esmu aizķēries, bet tas jau nav nekāds cietums. Latvijas kultūras eksporta veicināšanā sekmīgi darbojos jau vairāk nekā 20 gadus. Naktīs, vakaros, nedēļas nogalēs.
Paralēli dzīvei Šveicē divus gadus katru mēnesi braucu uz Latviju, Kultūras akadēmijā maģistrantūrā studēju kultūras un mediju menedžmentu. Acīmredzot tā bija mana iekšējā nepieciešamība — agri vai vēlu vismaz daļēji aiziet no restaurācijas.
… kas ir samērā introverta nodarbe.
Man ir svarīgi kaut ko darīt cilvēkiem, sajust viņu emocijas, rosināt aizdomāties, pārkāpt priekšstatu robežas. Jau trešo gadu organizēju Latvijas un Baltijas kormūzikas koncertus vienā no pasaules lielākajām koncert-zālēm Tonhalle Maag Zürich. «Sausais atlikums» pēc katra koncerta ir 1200 aizkustinātu cilvēku, 1200 Latvijas draugu. Šveices valsts radio ierakstu klausās vēl daudzi tūkstoši. 3. maijā atkal būs koncerts Tonhalle, uzstāsies Valsts Akadēmiskais koris Latvija, Cīrihes vokālais ansamblis Ave Sol un latviešu koris Balts, latviešu diasporas kori no Francijas, Luksemburgas, Norvēģijas un Vācijas, kā arī instrumentālisti.
Man ir tāda spārnota frāze: negribēju pārvērsties par mentālo dārzeni. Sabiedrībās, kurās ir augsts dzīves līmenis kā Šveicē, tas var ātri notikt. Uzvarēja vēlme sarežģīt dzīvi un nezaudēt modrību, necensties savus citiem šķietami neprātīgos impulsus slāpēt. 2006. gadā Cīrihē atklāju Raiņa un Aspazijas piemiņas plāksni, meklēju tai līdzekļus. Gadiem ilgi sadarbojos ar dažādiem Latvijas muzejiem, uzbāžos ar priekšlikumiem, kā viņiem vēl trūkst kolekcijā.
Vienmēr gribējies to, ko uzzinu, dot tālāk, jo tas nepieder tikai man. Vai tas bija 90. gadu beigās, kad redzēju noraudājušos šveiciešus, kuri nāca ārā no kora Balss koncertiem, vai pagājušogad pēc komponista Jēkaba Jančevska jaundarba Sleep pirmatskaņojuma, kura līdzradīšanā savā ziņā piedalījos, jo atradu naudu. Vai, atvedot uz Šveici igauņu komponista Veljo Tormisa mūziku, par kuru cilvēki saka: «Kā, tā ir kormūzika? Kā kaut kas tāds var būt?»
Pagājušogad Šveicē organizēju Baltijas kultūras dienas Terra Baltica. Ielūdzu igauņu rakstnieci Mārju Kangro, lietuviešu rakstnieku Rimantu Kmitu, mūsu Noru Ikstenu. Novembrī atkal bija grandiozs Baltijas kormūzikas koncerts. Kūrēju latviešu filmu dienas ar deviņu režisoru piedalīšanos. Un vēl Latvijas gastronomijas nedēļas!
Man patīk būt aizkulišu cilvēkam. Izskatās tā, ka viss notiek pats no sevis, tomēr pasaulē nav nejaušību. Lai notiktu nejaušības, ir smagi jāstrādā.
Vai doma par mākslas galeriju bija ilgi vilinājusi?
Jā, doma radās pirms 5—7 gadiem. Bet viss saslēdzās brīdī, kad pats sapratu: kad mēģināt, ja ne tagad! Pagājušogad maijā uzzināju, ka varu pretendēt uz telpām, kurās 14 gadus darbojās cita galerija. Jūlijā sapratu, ka man tās būs. Augustā uzteicu darbu, lai sāktu iet jaunā virzienā.
Gribu kļūt par labāko Latvijas mākslas eksportētāju. Noteikti tāds vēl neesmu. Esmu studējis mākslas vēsturi, bet vēl esmu ceļā, lai saprastu, kas ir māksla.
Vai vēl ir kāda galerija ārpus Latvijas, kas koncentrējas tikai uz latviešu mākslu?
Pasaulē ir virkne galeriju, kuras reprezentē latviešu mākslu. Drīzāk jāprasa, vai ārpusē ir kāda galerija, kuru vada latvietis vai latviete. Es tādu vēl nezinu. Kas sunim asti cels, ja ne pats! Mums pašiem ir jāiestājas par savu kultūru, mākslu, literatūru.
Vēlos, protams, iestāties par Latvijas māksliniekiem, bet neesmu kultūras fašists. Ar lielu interesi reprezentēšu arī citus Baltijas māksliniekus. Te, galerijā, man aiz muguras ir Marko Meetamma, slavena igauņu mākslinieka, darbs. Arī man pašam ir interesanti atklāt gan igauņus, gan lietuviešus.
Vai galerijas izstādei Mežonīgās dvēseles ir kāds sakars ar līdzīgi nosaukto Baltijas simbolisma izstādi, ko 2018. gadā atklāja Orsē muzejā Parīzē?
Lai arī Cīrihē var iesēsties vilcienā un pēc četrām stundām būt Parīzē, retais zina par šādu izstādi. Dzīvojam sarežģītā laikā, ir daudz informācijas. Cīrihē ir vismaz 45 galeriju un daudz mazu mākslas telpu.
Taču ARS 28 tās nav tādas mežonīgās dvēseles kā Orsē izstādītajās gleznās, es caur mākslas darbiem gribu rosināt mežonīgās dziņas skatītājos. Konceptuāli satikušies mākslinieki, kuri uzdod šķietami neērtus jautājumus: cik mēs cits pret citu esam zvērīgi. Cik zvērīgi ir zvēri, kuri rotaļājas, — to jautā Aigara Bikšes skulptūras tēli. Sergeja Djomina glezna Deja — patiesībā nāves deja. Miķelis Fišers ar saviem citplanētiešiem…
Neesmu misionārs ar slēptu virsuzdevumu, kā tas ir šajos mākslas darbos. Man riebjas didaktika un tas, ka kultūra tiek instrumentalizēta tad, kad tas kādam ir ērti. Nekad nebeigšu runāt par to, ka kultūras procesiem ir jānotiek nepārtraukti, tie nedrīkst būt kampaņveidīgi, kā bija «simtgades» un «Rīgas kultūras galvaspilsētas» gadā. Man ir svarīga diena pēc simtgades, diena pēc salūta. Pēctecība un kvalitāte. Ienīstu paviršību un steigu.
Vai galerijas dēļ būs jāatsakās no citiem pasākumiem?
Iespējams. Visinteresantākais tagad ir saprast prioritātes. Bet draugi saka, ka mana enerģija esot neizsīkstoša. Jokoju: mani 17 asistenti netiek ar visu galā, jādara vien pašam. Varbūt tas skan pārāk augstprātīgi.
Galerijā ARS 28 Cīrihē šobrīd izstādīti 29 Baltijas mākslinieku darbi.
Foto no personīgā arhīva
The post Nezaudēt kultūras modrību appeared first on IR.lv.