Jaunās teātra apvienības Esarte debijas izrāde Pēdējās stundas ir godīga. Tomēr godīgums nav mākslas kategorija
Maz kas ir nepatīkamāks par to, ja, atbildot uz dedzīgu jautājumu «Nu, kā?», par jaunu cilvēku kopdarbu ar nopūtu jāsaka: «Nekā.» Jauna teātra atklāšanai vajadzētu kļūt par notikumu, pārsteigumu, skandālu varbūt. Vai kaut ko no tā sniedza nule sevi pieteikusī režisora Elmāra Seņkova teātra kompānija Esarte?
Jā, noteikti, ja par šā jaunā mākslas organisma dzimšanu uzskatītu pavasarī izrādītos Kultūras akadēmijas leļļinieku kursa diplomdarbus, it īpaši Elmāra Seņkova iestudētās Medības un Nelabo roku Kārļa Krūmiņa režijā, tāpat kā vairākas objektu izrādes. Tajās bija ne tikai aizraujoša iepazīšanās ar jauniem, spējīgiem cilvēkiem, viņu prasmi izturēties pret lietu — objektu vai lelli — kā personību, bet arī uzdrošināšanās runāt par apšaubāmo, ne tikai neslēpt, bet tieši otrādi — drusku pat demonstrēt savu attieksmi pret to, kas viņiem šķita apšaubāms vai novecojis, teiksim, dažādas morāles normas.
Diplomdarbos bija tieši tas, kas vajadzīgs, — mazdrusciņ snobiskas pašpārliecinātības (jo viņi prot vairāk nekā «parastie» aktieri!), sava daļa pienācīga huligānisma (aiz lelles vai objekta paslēptam, drosmes ir vairāk) un krietni padarīts profesionāls darbs. Turklāt izrādē Medības režisors Elmārs Seņkovs ar jaunajiem aktieriem dziļi un negaidīti bija izlasījis Aleksandra Vampilova sensenos padomju laikos uzrakstīto lugu Pīļu medības, atklājot, ka dzīves bezjēdzības sajūta nav atkarīga ne no politiskās iekārtas, ne materiālās labklājības. Ģertrūdes ielas teātra repertuārā tagad ir Nelabā roka. Ļoti gribētos cerēt, ka kompānija Esarte atradīs iespēju atjaunot un spēlēt arī Medības. Un tad solījums, ka jaunais teātris runās par sabiedrībai aktuālām problēmām, būtu izpildīts.
Jo šobrīd tas izpildīts nav, un Pēdējās stundas nevaru nosaukt ne par notikumu, ne par skandālu. Ne arī par atklājumu. Septiņi jauni cilvēki ir devušies uz pansionātu, lai tiktos ar tā iemītniekiem, un tagad mums par to stāsta, atsevišķās epizodēs attēlojot, cik neveikli bijuši šie saskarsmes mēģinājumi. Vienīgā sasaiste ir Matīsa Budovska tēlots ironisks vecis vārdā Ģirts un viņa komentāri.
Starp citu, Ģirta parādīšanās ir izrādes labākā vieta: Matīss satraukumā dodas uzsmēķēt, pagalma pīpētavā labajā rokā paņem šķiltavas un otra pēkšņi pārvēršas par «citu», vecu roku ģikts saliektiem pirkstiem (leļļinieks taču!). Matīss ieliek tajā rokā savas šķiltavas, un mūsu priekšā ir Ģirts. Šajā mikroskopiskajā brītiņā ir tāds apsolījums! Bet turpinājuma tam nav. Ir stāsti par savām bailēm, apjukumu un iepazīto klientu un kopēju, ak vai, visai virspusēji portretējumi. Kad visi ir savas epizodes nospēlējuši, Ģirts atkal pārvēršas par aktieri «lauka pētījumos». Finis.
Tas nenoliedzami ir godīgs veikums. Cik tieši jaunie cilvēki Nelabajā rokā ironizēja par viltus tikumiem un svētumiem, tikpat atklāti Pēdējās stundās rāda savu neveiklību, bailes un bezpalīdzību, sastopoties ar… svešu vecumu. «Svešais», man liekas, ir atslēgas vārds. Ar to izrāde Pēdējās stundas atšķiras no tām daudzajām izrādēm par vecumu, kas, sākot jau ar JRT aktieru un Alvja Hermaņa Garo dzīvi pirms 17 gadiem un beidzot šimbrīžam ar Intara Rešetina iestudēto Māti Dailes teātrī, pilnīgi apvērsuši teātra skatījumu uz šo cilvēka dzīves posmu. Ne apskaidrots viedums, bet sabrūkošas miesas krātiņš, kurā mētājas un kliedz joprojām jaunā dvēsele. Lai cik sižetiski, stilistiski, mākslinieciski atšķirīgas būtu izrādes, tas ir «savējais» vecums, ko aktieri (un JRT spožā blice izrādes Garā dzīve iestudēšanas laikā bija tikai par dažiem gadiem vecāka nekā Esarte jaunieši) piemēro sev līdz galam, fiziski un garīgi. Pēdējo stundu aktieri Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Alīda Pērkone, Elizabete Skrastiņa, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis (un pat Matīss Budovskis vienīgajā caurviju lomā) ir un paliek viņi paši, neizliekoties, ka ir sapratuši kaut ko par vecumu vai tiem cilvēkiem, kuru ārējās pazīmes kā staipīgu gumijas masku uz brīdi uzliek. Viņi imitē citus tīri labi un rāda paši sevi bez izlikšanās, ka tas viņus būtu tā pa īstam un dziļi skāris. Kādam studiju darbam varbūt pietiktu, un, galu galā, nosaukumu jau var saprast arī kā pēdējās mācību stundas. Izrādei tomēr nepietiek.
Visbēdīgākais, ka man nav nekā, ko teikt par Elmāra Seņkova režiju. Iespējams, viņa talanta stiprā puse ir ieraudzīt līdz tam nesaskatītas krāsas darbos, kuri kļuvuši par vispārzināmu klasiku. Svešam, no baiļu distances (un kam gan nebūtu bail?) ieraudzītam vecumam krāsu nav.
Viņi ir pietiekami spējīgi un sevi pierādījuši jauni cilvēki, lai es liekuļotu atzinību. Būtībā jauns teātris ir radies. Tikai ne ar šo izrādi.
ooo
Pēdējās stundas. Nākamās izrādes 3., 4. un 5. martā. 18 eiro.
The post Svešais vecums appeared first on IR.lv.