Leģendārā tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, nosvinējusi 80 gadu jubileju, priecājas par vienatni un nakts stundām, kad rodas jaunas idejas
Ejot pie Edītes Pauls-Vīgneres uz interviju, es aizdomājos, kā divdesmitgadniekiem vai trīsdesmitgadniekiem vistrāpīgāk aprakstīt viņas fenomenu — to, kādu iespaidu ekspresīvie lielformāta tekstilmākslas ansambļi atstāja uz sabiedrības garu septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, kad Latvija dzīvoja aiz dzelzs priekškara. Man — varbūt gluži neapzināti, jo māksliniece ir komponista Raimonda Paula māsa — ienāca prātā līdzība no mūzikas lauka. Uz Pauls-Vīgneres izstādēm tolaik skrēja apmēram tāpat, kā tagad uz populāru mūziķu koncertiem.
Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Rūdolfa Heimrāta pagājušā gadsimta 60. gados izveidotajā tekstilmākslas nodaļā Pauls-Vīgnere uzmirdzēja kā spoža zvaigzne.
Viņa Latvijas tekstilmākslā radīja tā saukto ansambļa principu — grandioza apjoma dzīvīgus un savdabīgus stāstus, izaustus uz stellēm. Idejiskā līmenī tie vienmēr bija pārsteidzoši, tehniski paveikti ar izcilību. Vēlāk, atjaunotās Latvijas laikā, māksliniece izmēģināja arī jaunas tehnoloģijas.
Rudenī Pauls-Vīgnere nosvinēja 80 gadu jubileju un veido jaunus darbus joprojām. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 1. martam skatāma viņas personālizstāde Kafijas kantāte ar izcilākajiem mūža darbiem, bet Arhitektūras muzejā līdz 10. janvārim var paspēt aplūkot mākslinieces vectēvam, Iļģuciema fabrikas stikla pūtējam Ādolfam Paulam veltīto izstādi Vīna garša.
Atceros, kā mamma mani, mazu meiteni, 70. gadu beigās veda uz jūsu izstādi — bija gara rinda, nevarēja tikt iekšā. Jūs bijāt kulta persona.
Jā, tā bija, bet tam ir izskaidrojums. Tas nav talants vai spēcīga personība. Vienkārši bija pagājuši kārtējie desmit gadi pēc akadēmijas beigšanas un apņēmos: ja veselība atļaus, ik pēc desmit gadiem rīkošu personālizstādi. Tagad mākslinieki skrien un izstādās galerijās — steidzas parādīt, ko uztaisījuši. Es sev biju noteikusi termiņu, desmit gadi. Un otru noteikumu — personālizstādi rīkot Ziemassvētkos.
Izstāde, ko minējāt, notika 1978. gada Ziemassvētkos. Barga ziema. Lietišķās mākslas izstādes tolaik bija ļoti populāras.
Rīgā bija brīnišķīgi mākslas saloni Brīvības ielā un Vecrīgā — ar skaistām augstas kvalitātes segām un citiem mākslas izstrādājumiem. Tas viss smaržoja, bija dabīgi materiāli.
Tas, pēc kā tiecas jaunā paaudze, — eko.
Eko, eko, eko! Par to varam strīdēties. Ir tie cīnītāji, kas cīnās pret zvēru šaušanu, ādas materiālu lietošanu. Vai sintētika, kas piesārņo, ir labāka? Neloģiski! Turklāt dzīvnieku pasaule jāregulē. Kas slikts aitas kažociņā vai lapsas apkaklē?
Es vēl gribētu parunāt par 70.—80. gadiem: jūsu izstādēs man kā bērnam radās sajūta, ka esmu nokļuvusi ārzemēs. Tās kontrastēja ar padomju vienmuļību. Kā radās jūsu idejas, un kur padomju apstākļos ņēmāt labus materiālus?
Mums no ārzemēm pienāca divi mākslas žurnāli: čehu un poļu. Poļi jau tajā laikā bija ar spēcīgu radošo un brīvības garu, kāda mums varbūt vēl pietrūka. Viņiem bija laba plakātu māksla — arī Latvijā drīz izveidojās spēcīga tradīcija. Un kādā brīdī 70. gados uz Aizrobežu mākslas muzeju atveda poļu gobelēnu izstādi.
Starp māksliniekiem, ko izstādīja, bija avangardiste Magdalēna Abakanoviča. Viņai bija milzīga izmēra darbi. Mani tie fascinēja, un sapratu, ka lielā mērogā varu labāk izteikt sevi. Tad tēvs man uzbūvēja stelles. Teicu: tēti, man vajag tā, lai strādājot dzirdu mūziku! Varu strādāt tikai mūzikas pavadībā, bet parastās stelles klab, kad tās min, — visu laiku nočabinās. Tēvs uztaisīja smagas stelles, pie kurām varēju strādāt visā platumā — radīt savus milzīgos darbus. Tās neklabēja.
Idejas iznēsāju naktī. Man patīk strādāt naktīs — tad visu ko izdomāju, domās izstaigāju topošos darbus. Ar brāli šajā ziņā esam pretēji: viņam ir iekšējā dzirde, bet man — iekšējā redze. Brālis maz ko redz. Reiz ienāca ciemos, teica: kas tad te, te jau viss jāmet ārā! (Mākslinieces atpūtas istaba pilna viņas mākslas darbiem — red.)
Tas bija joks?
Jā, viņš iedomājas, ka ir iegājis sterilā telpā pie sava flīģeļa, tīrām rokām, un visam jābūt minimālistiski perfektam. Sāk spēlēt, apkārt nekā nav. Bet man! Man apkārt lupatu un dziju kalni, visa grīda ar krāsām. Es aizraujos ar samtu, piemēram. Brīnišķīgs, bet nežēlīgs materiāls — tas birst. Kad griez, nav tādas vietas mājās, kur nebūtu skurbaliņas. Un viņš ienāk un saka: to visu vajag mest ārā, tas viss ir lieki! Iedomājieties?
Vai pēc rakstura esat līdzīgi? Jūtama stingrība, zināms šerpums.
Stingrība — laikam jā. Es nekad ar saviem darbiem un izstāžu idejām nevienam neuzbāžos. Ja aicina, tikai tad atsaucos. Mani satrauca, piemēram, inteliģences attieksme pret prezidenta vēlēšanām. Nepatika priekšvēlēšanu slavinājumi. Tas pazemo. Ja rakstnieces var nosaukt Egilu Levitu par nācijas garīgo tēvu, pieminēt harismu, runāt par zvaigzni pie debesīm, gribas teikt: ko jūs darāt?! Atcerieties ebreju parunu: jo zemāk locīsies, jo vairāk kāps uz galvas! Bija jāpagaida, lai cilvēks sevi parāda amatā. Nevis priekšlaicīgi jādzied slavas dziesmas. Un tad brīnāmies, ka rodas kults. Paši to izraisām.
Mani interesē jūsu abu, Edītes un Raimonda, audzināšanas metode — vai tai bija liela loma, ka katrs savā jomā kļuvāt par izcilību?
Par mammu var teikt — viņai bija divu klašu izglītība, bet iekšējs lepnums. Viņa nāca no septiņu bērnu ģimenes. No laukiem pārcēlās uz Rīgu — tātad rakstura stingrība tiekties uz labāku dzīvi bija. Mamma nāk no Vidrižiem. Lībiete. Talanta iezīmes mums no tēva. Viņš bija fantastisks — ar lielisku balsi, rakstīja dzeju. Pie labas izglītības gan netika. Viņš nebija pie tā vainīgs. Vienmēr saku jaunajiem vecākiem: neceliet māju, bet izglītojiet bērnus — tad viņi paši uzcels sev māju!
Mana tēva vecāki darīja kļūdu, būvēdami māju, kuru pēc tam nacionalizēja un vēlāk nojauca. Viņiem bija mērķis — lai bērniem vēlāk būtu, kur dzīvot, bet viss sanāca citādi.
Kā bēgļi mana tēva ģimene vēl dabūja aizbraukt uz Petrogradu — tēvam tad bija divi gadiņi. Pabija tur sešus gadus. Kad atgriezās Latvijā, tēvs vairs neprata latviešu valodu. Vienmēr teica: aizved, meitiņ, uz Ļesnoj prospekt Petrogradā! Viņam bija vilkme — tēva tēvs bija dzimis Grodņā Polijā. Māte — krieviete Aleksandra un tēvs Ādolfs ar saknēm Vācijā vai Austrijā. Gēni mums ir interesanti!
Vai mūs audzināja īpašā veidā? Nelutināja. Varbūt mammiņa — mazliet brāli. Tam ir izskaidrojums. Nomira viņas pirmais dēliņš Gunārs — ar meningītu četru mēnešu vecumā. Kad lasīju Salvadora Dalī biogrāfiju, ievēroju, ka viņa vecāki, domājot par sava vecākā dēla aiziešanu, uzskata, ka Salvadors ir tā pati dvēsele. Es negribu salīdzināt, bet mūsu mammiņai varbūt bija līdzīgi. Dikti mīlēja Raimondu. Brālim nebija viegli: jau 14 gadu vecumā paps viņu palaida peļņā — spēlēt klubos, kur tika piedāvāts alkohols. Tas bija sāpīgs laiks. Paldies Dievam, brālis sevi sen pilnībā attaisnojis, un vecāki to paspēja piedzīvot.
Kā vecāki jūs palaida mākslas skolā?
Nepalaida! Es pati gribēju. Lietišķās mākslas vidusskolā man gāja labi — izstrādāju diplomdarbu, un mani nosūtīja strādāt Rīgas Modeļu namā. Tā bija brīnišķīga vieta, bet nācu no ne tik turīgas vides, un sāka krist uz nerviem, ka runā tikai par apģērbu, kurpēm. Es nevarēju piedalīties sarunās, jo man nekā nebija. Likās arī, ka šajā jomā nejūt garīgumu.
Tajā laikā profesors Rūdolfs Heimrāts akadēmijā nodibināja tekstilmākslas nodaļu. Vai! Lidodama iestājos! Skatījos uz Imanta Lancmaņa kursu, ieelpoju terpentīna gaisu, kas akadēmijā bija. Tik ļoti patika. No akadēmijas gan ātri gribēju tikt ārā, jo gribēju strādāt, radīt.
Tekstilmāksla, kas Latvijā bija populāra 70. un 80. gados, vēlāk zaudēja savu statusu. Kāpēc tā?
Nebija materiālā atbalsta, un bez tā šāda joma nevar pastāvēt. Māksliniekiem vajadzīgi lielie pasūtījuma darbi, tie veicina attīstību. Man jaunībā tika dota šāda iespēja, bet tas nenozīmē, ka gribēju bagātu dzīvi. Man tā nebija iespējama, jo pie viena darba strādāju gadu.
Jūs teicāt — pasūtījuma darbi. Padomju laikā tie bija ideoloģiski, vai ne?
Tika iedota tēma. Piemēram, Oktobra revolūcijas 60. gadadiena. Kā jums patīk? Es piegāju tā: plašs jēdziens, uztaisīju sportu mākslā, akvalangistus. Maskavā Tautas sasniegumu izstādē man jautāja, vai nodarbojos ar zemūdens sportu, viņiem tie akvalangisti ļoti patika. Vai tēma Darbam slava — es uztaisīju baletu. Vai tad tas nav viens no smagākajiem darbiem pasaulē?
Jūs iepriekš prasījāt, kur padomju laikā tekstilmākslinieki ņēma tās skaistās krāsas. Es pati krāsoju. Man bija laime, ka paps strādāja tekstilfabrikā — tā saņēma brīnišķīgu dziju no Austrālijas. Bija pieejamas vācu krāsvielas.
Par noturību grūti runāt: kad manā darbnīcā viesojās viens bagāts Rie-tumeiropas kolekcionārs, viņam darbi ļoti patika, bet neuzdrošinājās tos pirkt, jo klāt nebija dokumenta par izmantoto dziju. Bija svarīgi, lai dzijai klāt ir viela, ko neēd kodes.
Kodes tekstilmāksliniekam ir lielākās šausmas?
Jāsargā! Ir bijis tā, ka izņem darbu [no glabātavas] un tas viss nobirst. Kodes ir nežēlīgas, ēd pat sintētiku. Mūsdienās gan uzlabojusies tekstilmākslas darbu glabāšana, risks nav tik liels.
Gleznotāji, ja galīgi neizdodas, var noraut audeklu, sašvīkāt, bet jums stellēs mākslas darbs stāv un, ja nepatīk, neko nevar izdarīt. Ko tad, ja nesanāk, kā cerēts?
Jāpabeidz, un beigta balle! Gleznotājs Jānis Pauļuks vienmēr teica: katra kļūda ir veiksme.
Vai brālim mājās ir kāds jūsu gobelēns?
Nav! Viņam neinteresē, es jau teicu. Viņš ir egoists, un es esmu egoiste.
Vai jums viņa dziesmas patīk?
Jā!
Kura ir mīļākā?
Esmu jau izdomājusi: kad miršu, lai mani izvada ar dziesmu Šūpuļdziesma mātei ar Leona Brieža vārdiem un otru Gaismiņ, teci man pa priekšu arī ar Leona Brieža vārdiem. Vispār brāli tikpat kā neredzu. Tikai televīzijā.
Viņš bija jūsu izstādes atklāšanā!
Jā, atnāca. Izstāstīšu anekdoti. Prasu Raimondam: vai būsi uz atklāšanu? Jā, bet varu tikai pusstundu, pēc tam koncerts. Saku: vai tad tu vienreiz dzīvē nevarētu stundu pavadīt manas izstādes atklāšanā! Labi, viņš atbild, atnākšu agrāk!
Es teiktu, ka pēc rakstura esam atšķirīgi. Viņam nav tā jūtīguma raksturā, kas ir man, — jūtīgums parādās viņa mūzikā. Reāli viņš ir skarbs, ass. Brālis prot cilvēkus atsēdināt, es ne.
Vai jūs aizvien strādājat?
Strādāt ir forši, ja tikai ķermenis, visi locekļi nebūtu tik nolietoti. Pie stellēm vairs nestrādāju, strādāju pie galda. Piemēram, taisot kronīšus. Strādāju, un acu priekšā zilais ekrāns ar notikumiem pasaulē, es kā Jūlijs Cēzars! Vispār laikmets ir tik bagāts, tik interesants! Atvērtās robežas — milzīga vērtība. Ir gan viena lieta, ko esmu ievērojusi: cilvēki daudz ceļo, bet pastāstīt neko daudz nevar. Bijuši Japānā — nu, Japāna. Nav garu, interesantu sarunu, tikai bildes. Eduards Smiļģis savā laikā vispār neesot nekur bijis, bet, kā sācis stāstīt par mazumiņu, kur pabijis, klausītājiem mute palikusi vaļā. Laikam nav labi pārsātināties.
Tagad vairāk gribētu atvilkt elpu no darbiem, iedvesmot jaunākus tekstilmāksliniekus — esmu apsvērusi sarīkot diskusiju.
Ar gadiem idejas zūd vai nāk klāt?
Nāk klāt. Sevi jau nevar izsmelt. Varbūt tas atkarīgs no mākslas žanra un, protams, veselības. Mākslas vēsturē ir gadījumi, kad mākslinieks sien trīcošo roku, lai tikai varētu pagleznot. Ja gribi, idejas tev ir, bet fiziski vairs nevari, tā gan ir traģēdija.
Jūs aizvien eksperimentējat — lūk, gobelēns pie jūsu istabas sienas ar modes mākslinieka Karla Lāgerfelda atveidu. Kas tas par materiālu?
Starp citu, tikai vakar šo darbu uzkāru, pirms tam šeit bija jūra. Lāgerfelds aizgājis mūžībā, man viņš ir mīļš. Šis bija labs viņa portrets, pārnesu to digitāli uz auduma. Man patīk šī tehnika!
Minējāt, ka televīzijā sekojat līdzi pasaules notikumiem. Vai jūs interesē politika?
Jā, es skatos arī naktīs. Ar brāli mums bijis tāds gadījums: viņš ceļas agri, bet es vēlu naktī eju gulēt — ap četriem. Taisīju toreiz kroņus pie galda — iedvesmojos no laba seriāla par Tjūdoru dzimtu. Taisu tos kroņus un divos naktī skatos ziņas, ka Turcijā apvērsums, Euronews to visu laiku rāda.
Domāju, kam lai piezvanu? Pag… Vienreiz brālim izjaukšu miegu! Es piezvanu un saku: zini ko, Turcijā apvērsums! Viņš atbild: tad, kad būs otrs, tu man piezvani! Un noliek klausuli. Varat iedomāties?
Ja drīkst tādu jautājumu — jūs cienījamā vecumā dzīvojat viena, vai nav vēlēšanās būt tuvāk brāļa ģimenei, just lielāku drošību?
Nē, ko jūs! Ja vien būtu labāka veselība, ir tik daudz interesantu grāmatu, ko lasīt, tik daudz interesantu raidījumu. Vienatne nav apgrūtinoša, tā ir aizraujoša. Ziniet, es reizēm noslēpju mobilo telefonu, lai man neviens nezvana. Tad varu darīt, ko gribu, neviens netraucē. Ļoti patīk!
CV
Dzimusi 1939. gada 16. septembrī Rīgā
1968. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu
Kopš 1967. gada piedalās izstādēs, tajā skaitā starptautiskās — Igaunijā, Dānijā, Čehijā, Meksikā, Ķīnā un citviet
70.—90. gados tapušie lielformāta gobelēni un tekstilansambļi, piemēram, Korrida, Ceļojuma piezīmes, Visums, Kafijas kantāte, Rīga, Harmonija ir Latvijas tekstilmākslas zelta fonds
2014. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni
Tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere pie sava darba Harmonija (1989).
Foto — LETA
The post Patīk dzīvot un radīt appeared first on IR.lv.