Krievijas režisors Ņikita Kobeļevs smagi zaudē Nacionālā teātra izrādē Revidents
Slavenākā rinda Nikolaja Gogoļa lugā Revidents (tik slavena, ka to droši vien dzirdējuši pat tie, kuriem krievu klasiķa vārds neko neizsaka) skan šādi: «Par ko smejaties, kungi? Par sevi smejaties.» Šos vārdus lugā saka kādas provinces pilsētas galva neilgi pēc tam, kad noskaidrojies — Hļestakovs, jauns cilvēks no Pēterburgas, kas pēdējās dienās burtiski apsēdis pilsētiņas korumpētās vadības prātus un nule kā aizbraucis, līdzi ņemot ne vienu vien kukulīti, tomēr nebija revidents. Patiesi jābrīnās līdzi mēra kungam — kā iespējams, ka viņu, kuru maisā nav spējis iebāzt neviens ierēdnis un kura shēmu priekšā salūzuši visvērīgākie nelabvēļi, tā aptīrījis puišelis. Mistika.
Gogoļa 1836. gadā pirmo reizi publicētā luga pasaules teātros tiek iestudēta nepārtraukti. Protams, ne velti: Revidents ir mūžīgs, tāpēc, ka mūžīgi ir cilvēkam piemītošie grēciņi, sākot ar nenovīdību, lepnumu, slinkumu, beidzot ar zādzībām vai kukuļdošanu. Uz šo kārti tad arī licis jaunā Nacionālā teātra iestudējuma režisors Ņikita Kobeļevs un zaudējis smagi. Tāpēc, ka pat universālas patiesības ir jāprot ietērpt konkrētās, atpazīstamās drānās. Un tāpēc, ka Gogoļa luga nav primitīva, kā iestudējuma veidotāji acīmredzot iedomājušies.
Kobeļevam savā valstī ir laba slava — viņš ir jaunākās paaudzes krievu režisors ar atzīstamu pieredzi, vairākām teātra balvām. Pat ja apzināmies, ka kaimiņvalsts teātrī valda ilgstoša mākslinieciska krīze, tam tomēr vajadzētu garantēt profesionalitāti. Tāpēc tas, cik slikta ir Nacionālā teātra izrāde, pat pārsteidz. Tā pat nekaitina, vienkārši tāpēc, ka uz skatuves nav nekā tāda, pie kā aizķerties skatītāja iztēlei — nav ne domu, ne jūtu, ne kaut kādas interpretācijas. Vienkārši — nav izrādes.
Kas ir? Aktieri, kuriem nav, ko spēlēt, jo režisors lugu īsti nav interpretējis. Un Reiņa Suhanova scenogrāfija, kas provinces mazpilsētu rāda līdzīgu pārbūvētai padomju kultūras nama aktu zālei, kuras stūrī krājas atkritumu maisi un kas līdz ar visu pilsētiņu šķiet ierakta izgāztuves kalnā. Tā, protams, varētu arī būt. Ja vien iestudējuma kopumā reālpsiholoģiskā loģika neprasītu no telpas to, ko tā izrādās nespējīga dot, proti, konkrētību.
Mēģinot saprast, kāpēc jaunais Revidents ir sanācis tāds, kāds sanācis, manuprāt, iespējamas divas atbildes, un abas šoreiz ir patiesas. Pirmā ir konkrētas atpazīstamības trūkums — vidē, tērpos, sadzīves situācijās. Cenšoties iztēloties, ka telpa nav gluži abstrakta, jāpieļauj: tā izskatās mūsdienu Krievijas provinces pilsētās. Bet izrāde jau nav par viņiem. To, ka arī režisors šo problēmu ir apjautis, liecina Kobeļeva epizodiskie mēģinājumi lokalizēt notikumus. Tie ir īsi un neveiksmīgi — kritika par Putina Krieviju ir tik maiga, ka drīzāk šķiet liecinām par bailēm vai liekulību; izmantotās Latvijas politiskās vides klišejas (oligarhs ar kakla šinu un milzīgu plastmasas govi dāvanā, kas gan cits?) ir novecojušas. Bet smieties (arī izsmiet) jau var tikai konkrēti…
Otra iestudējuma problēma ir gandrīz vai neticama (ja ņem vērā, ka režisors ir krievs, kuram Gogolis bijis jāapgūst jau skolas solā): Kobeļevs ir mēģinājis iestudēt lugu tā, kā iestudē reālisma dramaturģiju. Revidenta noslēpums tomēr nav psiholoģiski atminams, jo tiešām — kā iespējams, ka visa pilsēta notic, ka plikadīda Hļestakovs ir pirmais puisis Pēterburgā?
Varētu jau, protams, skaidrot, ka Hļestakova senči meklējami farsa tradīcijās, ka krievu filologi sen vienojušies — viņā saskatāmas velna pazīmes, ka luga vēsta par cilvēka neizbēgamo zaudējumu, saduroties ar likteni, karmu vai pārdabiskiem spēkiem. Bet Nacionālā teātra izrādē par šīm interpretācijām neviens nav dzirdējis, tāpēc nākas apmierināties ar konstatāciju, ka ar lugas cieto riekstu aktieri pašu spēkiem nav tikuši galā, bet režisors viņiem nav palīdzējis. Un runājam mēs par Nacionālā teātra un atsevišķos gadījumos Latvijas labākajiem aktieriem…
Pārkāpjot recenzijas tradicionālo formu, es tāpēc viņus atļaušos neminēt. Ne aiz necieņas. Drīzāk jau otrādi — cerībā, ka šī apkaunojošā epizode, pie kuras viņi nav vainojami, drīz aizmirsīsies. Ka vēsture pažēlos, uz mūžiem neskandinot, kurš un ko reiz nav nospēlējis. Bet jautājumu nākotnei gan gribas uzdot, proti, kā ir iespējams nodrošināties, lai tik smalki instrumenti kā Nacionālā teātra ansamblis vairs nenonāktu amatieru rokās?
o
Revidents. Nākamās izrādes 22. decembrī un 12. janvārī. 5—12 eiro.
The post Kas te smieklīgs, kungi? appeared first on IR.lv.